Labdien, mīļā draudze! Šodien man ir privilēģija un gods stāvēt jūsu priekšā un sludināt Dieva vārdu.
Šonedēļ es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka šī ir vislabākā vieta, es ļoti mīlu savus mācītājus, draudzi, mūsu vīziju un visu, kas šeit notiek. Kāds cilvēks man teica: “Vai mēs nevaram parunāt vienkārši par dzīvi?” Un es sapratu, ka mana dzīve ir draudze un Dievs, un tas ir tas, par ko es labprāt parunāju. Šodien mēs parunāsim par bailēm. Ceļā un panākumiem mēs satopamies ar diviem galvenajiem šķēršļiem – bailes un neveiksmes. Es domāju, ka ikviens cilvēks zina, kas ir bailes. Tās var būt bailes runāt publikas priekšā, bailes no tumsas, kukaiņiem, zirnekļiem, vecuma, ūdens, vientulības. Dažkārt bailes var būt arī komiskas, piemēram, Jūlijs Cēzars, varenais Romas imperators un karavadonis, baidījās no pērkona negaisa. Krievijas imperators Pēteris Lielais, kura augums bija vairāk nekā divi metri, baidījās no tiltiem; viņš šķērsoja tiltu tikai tad, kad nebija nekādas citas iespējas.
Bailes ir dažādas, un, ja skatāmies Bībelē, zem šī vārda var būt paslēpušās bailes no nezināmā, kautrība, biklums, gļēvulība, šaubas, vilcināšanās, mazticība, nepārliecinātība, mazvērtība, boksā – cīņas pārtraukšana, nepareizi uztraukumi un izaicinājuma neuzņemšanās. Es vadu grupiņu un kalpoju arī puišiem, vīriešiem, un viņi parasti nesaka: “Es baidos,” bet noteikti ir tādas lietas, no kā viņiem ir bail. Esmu pamanījusi, ka cilvēki bieži saka: “Es to negribu. Man tas nav vajadzīgs.” Patiesībā tur apakšā var slēpties mazticība, nedrošība vai kāda cita baiļu izpausme. Katram cilvēkam ir sava līmeņa un sava veida bailes. Cilvēks, kurš tikko ir iepazinis Dievu, baidīsies, ka kāds no viņa radiniekiem vai draugiem uzzinās, ka viņš ir draudzē un sāks saukt viņu par sektantu. Cilvēkam, kurš jau kādu laiku ir draudzē, var būt bailes atvērt grupiņu vai nesagaidīt savu grupas cilvēku izaugsmi. Taču Dievs zina mūs, Viņš mūs pazīst, un redz arī mūsu bailes, un pats vārds ‘bailes’ Bībelē ir minēts pat 365 reizes! Dievs zina, ka tā ir lieta, ar kuru mēs katrs viens sastopamies. Ir ļoti daudz Rakstu vietu par bailēm, šeit būs tikai dažas no tām.
“Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozua grāmata 1:9)
“Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies [neesi sagrauts].” (5.Mozus grāmata 31:8 )
“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10)
“Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: “Nebīsties un nešaubies! Ņem sev līdzi visus karavīrus un celies un ej pret Aju; redzi, Es esmu nodevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu kopā ar viņa pilsētu un viņa zemi.” (Jozua grāmata 8:1)
Sešdesmit procentu baiļu un šaubu ir nepamatotas. Ja tu domā, ka tu nebaidies, tad vārda ‘bailes’ vietā vari ielikt ‘mazvērtība’, ‘neticība’, ‘kautrīgums’, ‘izaicinājuma nepieņemšana’ vai kādu citu baiļu paveidu. Divdesmit procenti baiļu ir balstītas pagātnē un sliktā pieredzē, un mēs neko tur vairs nevaram izdarīt. 10% no mūsu bailēm balstās uz pilnīgi nenozīmīgiem iemesliem, kuri būtiski ietekmēt mūsu dzīvi nevar. Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas. Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas. Iedomājies – tikai četriem līdz pieciem procentiem no visa tā, par ko tu baidies, šaubies un uztraucies, var ticēt, un tas ir pamatoti. Visas pārējās bailes mēs droši varam “izmest miskastē”. Skumji ir tas, ka mēs ieguldām ļoti lielu enerģiju un pūles, pakļaujoties bailēm. Tas ir šķērslis. Bet atceries, ka katrs šķērslis ietver potenciālu augt un attīstīties. Jebkurš šķērslis var tevi apstādināt tikai tad, ja tu pats to gribēsi. Bailes rada bezdarbību un pasivitāti, tās paralizē, tādējādi mēs apstājamies un neejam uz priekšu, mēs neko neiegūstam un nekļūstam gudrāki. Tas var kļūt par apburto loku – mēs baidāmies, nepieņemam lēmumus, neizdarām pareizas lietas un uz priekšu netiekam. Prezidents Džons Kenedijs ir sacījis šādus vārdus: “Mūsu rīcība vienmēr būs saistīta ar risku. Bet nav nekā riskantāka par komfortablu bezdarbību, par ko nākas samaksāt visdārgāk.” Ja tu spēsi pārvarēt savas bailes, tu spēsi pārvarēt apburto loku. Bailes izkropļo realitāti, – tu vairāk nevaldi pār savu dzīvi un veselīgi neskaties uz situāciju, no mušas uzpūt ziloni. Tas cilvēku padara par neveiksminieku. Tu zināji, ka bailes parazitē uz tava potenciāla rēķina? Tās barojas no tava potenciāla un neļauj virzīties uz mērķiem un sasniegt vīziju. Dievs mums ir pavēlējis nebaidīties! Tas nav ieteikums. Dievs nesaka: “Nu, varbūt nebaidies, varbūt nepieņem izaicinājumu. Es tev iesaku nebaiļoties.” Dieva vārds saka ļoti skaidri: “NEŠAUBIES! NEATKĀPIES! NEBAIDIES!” Tā ir Dieva pavēle katram vienam no mums, arī man. Ej savā aicinājumā! Pieņem izaicinājumu! Dari to, kas ir jādara. Dari to, ko draudzē māca un ko Bībele māca, un Dievs būs ar tevi. Jo mums katram vienam ir jāieņem sava vieta sabiedrībā, sava vieta ģimenē un sava vieta Debesu Valstībā. Tieši TEV Debesu Valstībā ir sava konkrēta vieta, kas tev ir jāieņem, un Dieva vārds saka: “Ej un ieņem savu vietu! Nevilcinies!”
Kas ir kritiskā līnija jeb krīze? Kad ir kādas negaidītas situācijas, mūsu galvā kaut kas saslēdzas, emocijas iet pa gaisu (vai nu iekšēji, vai nu ārēji) un kaut kas sajauc mūsu ierasto ritmu, mēs sākam baidīties, un sāk tīties filma kā būtu, ja būtu. Vai tu realizēsi sevi šajā brīdī, vai tu tiksi pāri šai kritiskajai robežai? Katram cilvēkam ir tāds brīdis, kad ir jāpieņem lēmums – pa labi vai pa kreisi. Ja mēs nepārvaram kritisko robežu, tad vilciens ir aizgājis jeb mēs palaižam garām savas iespējas. Daļa cilvēku pakļausies bailēm un nepārvarēs šķēršļus, daļa konkrēto situāciju ieraudzīs ar ticības acīm un rīkosies.
“Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā un aplika Viņam purpura apmetni, nostājās Viņa priekšā un sacīja: “Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ.” Un tie Viņu sita vaigā. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un saka viņiem: “Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: “Redziet, kāds cilvēks!” Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.” Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.” No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!” Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?” Augstie priesteri atbildēja: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu.” (Jāņa evaņģēlijs 19:1-16)
Šeit ir stāsts par Pilātu un Jēzu. Jūdi atveda Jēzu pie Poncija Pilāta, kas tajā laikā bija pārvaldnieks Jeruzālemē. Viņam nebija laba reputācija, viņš bija diezgan kategorisks un pricipiāls cilvēks, kurš nevarēja sadzīvot ar jūdiem. Ar šantāžas palīdzību jūdi panāca, ka Jēzus ir jāsit krustā. Poncijs Pilāts sirdī saprata, ka Jēzus ir kaut kas vairāk par parastu noziedznieku, un no tā, ko Viņš sludināja un atbildēja Pilātam, viņš saprata, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Bet Pilāts neizturēja kritisko līniju un pakļāvās jūdu spiedienam, jo baidījās pazaudēt savu darbu un pozīciju. Mēs citreiz baidāmies pazaudēt savu stāvokli. Nepareizas domas, skatīšanās pagātnē un bailes piespieda Pilātu rīkoties nepareizi. Zini, kas notika? Pēc pāris gadiem, 35. gadā pēc Kristus, Pilāts pazaudēja savu darbu, viņš vairs nebija šī apgabala pārvaldnieks. Notika tas, no kā šis cilvēks baidījās. Kad mēs ļoti pie kaut kā pieķeramies, kad mums ir nepareiza motivācija to iegūt vai paturēt, tad ar laiku mēs tik un tā to pazaudēsim. Ir jāpārvar šī krīze, kritiskais brīdis prātā. Katram no mums ir savi milži, kas jāuzvar, un katra šāda situācija tev palīdz iepazīt pašam sevi.
Ko tu vari pazaudēt, ja tu atdod savas bailes Dievam? Cilvēki baidās par savu ieņemamo pozīciju, savu darbu, naudu, ko vecāki teiks, iet evaņģelizēt, atrast tam laiku, ko citi padomās, bailes atvērt savu grupiņu (“Man jau vienreiz nesanāca atvērt to grupiņu, un tagad man tiešām nesanāks.”) Mums ir visādas bailes, šaubas un mazticība, taču atlaid tās un dari to, kas ir jādara. Vai tu zini, kā Āfrikā medī pērtiķus? Lamata ir garš, šaurs trauks, kurā iekšā ir rieksti. Pērtiķis iebāž tur savu roku, satver riekstus, bet viņa kulaks ir lielāks par trauka atveri, un viņš vairāk nevar izvilkt ārā roku, bet, ja viņš atlaistu riekstus vaļā, roka iznāktu ārā, un pērtiķis varētu aizmukt. Kamēr pērtiķim roka ir lamatā, atnāk mednieks un viņu nošauj. Bet, zini? Viss mežs ir pilns ar riekstiem, pērtiķim nemaz nevajag tos piecus riekstus, kas ir traukā. Tev nevajag turēties pie tiem dažiem riekstiņiem, atlaid tos, atdod to Dievam! Protams, ka tam ir vajadzīga drosme, bet mums ir liels Dievs.
“Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”” (Jāņa evaņģēlijs 20:24-29)
Bībelē ir rakstīts par Jēzus mācekli Tomu. Kad tu dzirdi par viņu, kādas ir pirmās asociācijas? Viņu sauca par neticīgo Tomu, viņš nebija kopā ar savu komandu, kopā ar Jēzu vienotībā. Mācekļi viņam teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs, bet Toms teica: “Es neticēšu, kamēr neredzēšu un nepieskaršos Viņam.” Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, viņam bija savas darīšanas, varbūt viņš bija darbā.
“Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” Toms Viņam saka: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”” (Jāņa evaņģēlijs 14:1-7)
Jēzus mēģināja viņam kaut ko iemācīt, bet Toms bija pilns ar nesaprašanu. Viņš teica: “Es nezinu, Jēzu, kur Tu ej, es nesaprotu, ko Tu runā.” Toms bija nepilnīgs cilvēks, tāpat kā katrs no mums, bet viņš izrādīja drošsirdības augstāko pakāpi.
“Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!”” (Jāņa evaņģēlijs 11:14-16)
Jēzus teica mācekļiem, ka ir jāiet pie Lācara, pārējie centās Viņu atrunāt, jo Jēzu taču tikko gribēja ar akmeņiem nomētāt, bet Toms bija tas, kas izrādīja drošsirdības visaugstāko pakāpi un teica: “Nē, iesim kopā ar Jēzu, lai ar Viņu kopā mirtu!” Tā nebija vienkārša drosme vai nogaidoša ticība, bet uzticības pilns izmisums. BĒDZ UZ PRIEKŠU! Tad, kad tu saproti, ka kaut kas ir jādara, kaut iekšā līdz sirds dziļumiem emocijas ir uzvilktas, bēdz uz priekšu! Vai tu esi lecis ar gumiju vai lidojis ar katapultu? Visbailīgākais ir tas brīdis, kad tu stāvi uz maliņas, un tev ir jāpārkāpj tai pāri. Kad esi pārkāpis pāri un lido, tad jau vairs nav tik traki. Līdzīgi ir ar Dieva lietām, – bēdz uz priekšu! Par vienu lietu Toms bija pārliecināts – lai būtu kas būdams, viņš Jēzu nepametīs. “Iesim, Kungs, lai kopā mirtu!” Toms bija pārliecināts, ka turēsies pie sava Jēzus, turēsies pie tā, ko viņam māca, turēsies pie tā, ko viņš ir sapratis, un ies uz priekšu.
Britu rakstnieks Gilberts Frankau (Gilbert Frankau) stāsta par kādu savu draugu, armijas oficieri, Pirmā pasaules kara laikā. Šis viņa draugs bija artilērists-novērotājs, kura uzdevums bija uzrāpties uz piesieta aerostata (balona veida lidaparāts) un ziņot lielgabalniekiem, vai viņu šāviņi trāpa ienaidniekam, un tas bija viens no visbīstamākajiem uzdevumiem. Aerostats bija statisks, viņam nebija iespēju izvairīties no apšaudes, un cilvēks tika tieši pakļauts ienaidnieka ugunij. Katru reizi, kad viņa draugs rāpās mastā, viņš bija kā uzvilkts nervu kamols un izskatījās kā ar nerviem slims cilvēks, bet viņš nekad neatteicās no sava uzdevuma. Lūk, vīrišķības augstākā pakāpe.
Kad mēs nebaidāmies un nešaubāmies, ir vieglāk visu izdarīt, bet īstena vīrišķība parādās tieši tad, kad cilvēks ļoti labi apzinās risku, baidās līdz kaulam, līdz sirds dziļumiem, ar savām emocijām, saprot savā prātā, ka viņam tas ir jāizdara, un vienkārši iet un izdara to, ko ir apņēmies. Un pēdējā Rakstu vietā tāds bija māceklis Toms. Viņš teica: “Es esmu, Jēzu, ar Tevi.” Viņš turējās pie sava lēmuma. Pirmām kārtām es šeit runāju par mūsu draudzes mācību, – turēties pie tās. Nevienam nav jākaunas par to, ka viņš baidās vai šaubās. Bet ir jākaunas par to, ka ļaujamies bailēm un neizpildām savu uzdevumu. Patiesībā Bībele runā ļoti skaidri: “Ja mēs baidāmies un esam mazticīgi, neieejam savā aicinājumā, tad mēs varam arī pazaudēt Debesu Valstību.
“Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” (Atklāsmes grāmata 21:7-8 )
Var pazaudēt glābšanu, ja mēs baidāmies un neejam savā aicinājumā.
“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-30)
Tas ir stāsts par kalpiem un talentiem. Saimnieks saviem kalpiem uzticēja talentus, pirmajam piecus, otrajam divus un trešajam vienu. Tie, kuriem bija pieci un divi talenti, gāja un sapelnīja vēl tikpat, bet trešais kalps baidījās un ieraka savu talentu zemē. Kungs teica atņemt viņam to vienu un atdot tam, kuram jau ir. Lai kļūtu par Dieva bērnu vārda tiešajā nozīmē, mums ir jāizcīna savas cīņas, un mēs nedrīkstam baidīties, mums ir jālieto tie talenti jeb resursi, kas mums ir, jācīnās pret grēku un jāturas pie savas ticības un pārliecības līdz pat nāvei. Jāiet pretī saviem mērķiem uz visiem simts procentiem. Ir jāsamaksā pilna cena par to, lai ieietu savā aicinājumā. Jāsamaksā pilna cena par to, lai tiktu galā ar mazvērtību, bailēm, nepareizām domām un nepareizu attieksmi pret lietām, citādāk tas mūs ierobežos un apstādinās. Kā to izdarīt? Vienkārši ej un izdari. Turies pie pārliecības. Ja tu esi nolēmis pavadīt konkrētu laiku ar Dievu katru dienu, tad pavadi. Ja tu esi nolēmis daudz evaņģelizēt, dari to. Ja tu esi nolēmis līdz gada beigām atvest cilvēkus pie Dieva, tad atved. Dari visu, kas ir tavos spēkos un vēl vairāk, lai sasniegtu mērķus. Turies pie pārliecības! Turies pie tā, ko tev saka, ko tev māca, ko tu Bībelē esi izlasījis. Šī ir vieta, kur mainās dzīves un vieta, kur tu vari pieaugt, ja dari to, ko māca draudzes mācība. Iešana vīzijā, draudzes mācībā – tā ir BUMBA, tas ir vienkārši kaut kas grandiozs, unikāls un varens! Turies pie savas pārliecības.
Ir tāda anekdote – ezītis sēž uz celma un meditē: “Es nebaidos! Es esmu stiprs! Es esmu tik ļoti stiprs!” Iet garām lācis un nopūš ezīti nost no celma. Nākamajā dienā ezītis atkal ir klāt, viņš sēž uz celma un meditē: “Es esmu stiprs, es esmu ļoti stiprs! Bet viegls.” Ir svarīgi turēties pie pārliecības. Tas nekas, ka viegls, bet “es esmu stiprs, un man viss izdosies, es nebaidīšos”.
Panākumu pamatā ir raksturs. Mums katram vienam ir doti talanti, bet ne katram ir raksturs. Mums ir nepieciešams raksturs. Tāpēc Dievs pieļauj cīņas tavā dzīvē, tāpēc tev ir jāpieņem izaicinājumi, lai tavs raksturs formētos, lai izveidotos vīrišķība, arī sievietēm, un drosme. Ja mēs cilāsim svarus, kas mūsu kategorijai ir pārāk viegli, tad nekāda rezultāta nebūs. Kad mēs pieliekam pūles, tad arī kaut kas notiek. Piemēram, ir tāds rīcinaugs, no tā tiek gatavota rīcineļļa, kura tiek izmantota kosmētikā, kosmetoloģijā un arī medicīnā. Šis pats rīcinaugs ir diezgan indīgs, tajā iekšā ir toksiskas vielas. Taču kā dabūt ārā visu to labumu? Presējot. Kad to presē, visas toksiskās vielas izgaist. Kad augs ir sapresēts, tad tas ir vērtīgs, kvalitatīvs, un tā eļļu var lietot tur, kur tas ir nepieciešams. Līdzīgi ir arī ar mums – kad mēs tiekam saspiesti, kad mums ir izaicinājums, kad mēs pārvaram savas bailes, tad mēs kļūstam kvalitatīvi un mūsu raksturs veidojas par līdera raksturu.
Bailes ir iekšējais ienaidnieks, ar ko ir vienkārši jātiek galā. Vienalga, vai tu esi pirmo reizi draudzē vai jau ilgu laiku to apmeklē, tev ir jātiek galā ar savām bailēm. Ja tu tici savām bailēm, tu tici meliem, un tā nav patiesība. Mums ir jāieiet apsolītajā zemē. Dievs aicina tevi un mani iet un ieņemt zemi. Mēs neesam aicināti būt par pelēko masu, mēs neesam aicināti būt par vārgiem kristiešiem, par vājiem kristiešiem. Mēs esam aicināti kļūt par stipriem līderiem ar ļoti spēcīgu vīziju. Mēs esam aicināti būt par tādiem cilvēkiem, kas motivēs citus, kas paņems līdzi citus, kuriem cilvēki sekos, pie kuriem pievilksies. Mēs esam aicināti būt par stipriem, lieliem cilvēkiem, tāpēc ka Dievs ir ar mums, tāpēc ka Dievs mūs tādus redz. Dievs tevi aicina pieņemt lēmumu nožēlot grēkus, pārtraukt baidīties, izmest ārā mazticību, šaubas un vilcināšanos. Viņš grib tevi vest tālāk, Viņš grib tevi celt uz klints kalna, kas augstāks par tevi pašu, un Viņš grib aizvest tevi tur, kur tu pats nevari aiziet. Kur tu pats nevari aiziet, tur Dievs grib tevi vest.
Kā tikt galā ar bailēm?
Pirmkārt, atzīsti tās jeb paskaties bailēm acīs. Tikt galā ar bailēm var trīs veidos:
- Mēģināt nenonākt tādās situācijās, kurās jābaidās, bet tas principā nav iespējams;
- Gaidīt, kad bailes pašas par sevi pazudīs vai situācija pati par sevi atrisināsies, to sauc par pasivitāti;
- Paskatīties problēmsituācijai acīs un to atrisināt. Tā ir vienīgā metode, kas darbojas.
Atrodi iemeslu, kāpēc tu šaubies, atrodi iemeslu, kāpēc tu saki, ka tev to nevajag. Ja draudzē māca, ka to vajag, ja Bībele māca, ka to vajag, tad kāpēc tev to nevajag? Un parasti jau mums pašu argumenti un attaisnojumi ir ļoti loģiski – es esmu slims, es esmu nepieredzējis, man jāgādā par ģimeni, es nevaru evaņģelizēt. Katram ir savi attaisnojumi. Ne vienmēr cilvēki saka tieši: es baidos.
Vēl viens stāsts – sieva naktī pamodināja vīru un teica: “Klausies, Jāni, es dzirdu, ka mājā ir ielauzušies zagļi!” Vīrs lēnām, bez stresa pamodās, pārlika kājas pāri gultas malai, uzvilka savas čībiņas. Tāda sajūta, ka viņš to nedarīja pirmo reizi. Uzvilka savu halātiņu un devās uz dzīvojamo istabu, un tiešām tāda sajūta, ka viņš to būtu darījis jau vairākas reizes. Viņš nonāca savā dzīvojamā istabā, un pēkšņi kāds pielika revolveri pie deniņiem un teica: “Tā, atdod visas dārglietas!” Jānis tā arī izdarīja, atdeva visas savas dārglietas, un laupītājs jau gribēja iet projām, bet vīrs teica: “Lūdzu, pagaidiet! Lūdzu, aizejiet uz blakus istabu iepazīties ar manu sievu, jo pēdējos trīsdesmit gadus viņa gaidīja jūs katru nakti!” Mēs esam tas, ko mēs domājam, uz ko mēs paļaujamies, par ko mēs runājam. Kas ir sirdī, tas iznāk ārā, un agri vai vēlu tas notiek ar mums.
Ir svarīgi atzīt savas bailes, ir svarīgi atzīt savu neziņu. Ir svarīgi atzīt to, kas tu esi Dieva priekšā. Pirmajā Mozus grāmatā divdesmit septītajā nodaļā ir stāsts par Jēkabu un Ēsavu. Jēkabs bija tāds kadriņš, kurš tēva svētību dabūja ar viltu. Viņš nevis gāja lūgšanu kambarī izcīnīt savas problēmas, bet mēģināja visu atrisināt cilvēciskiem spēkiem. Viņš deva savam brālim zupu, bet par to pretī prasīja viņa pirmdzimtību. Viņš visas tās lietas kārtoja ļoti interesantā veidā. Jēkabs saprata, ka brālis Ēsavs ir dusmīgs, jo viņš viņam izkrāpa pirmdzimtību un tēva svētību saņēma nevis vecākais dēls, Ēsavs, bet jaunākais, Jēkabs, tāpēc Ēsavs gribēja Jēkabu nogalināt. Jēkabs bēga, aizgāja no mājām, lai brālis nevarētu viņu nogalināt. Pēc, apmēram, divdesmit gadiem Jēkabs atgriezās mājās. Divdesmit gadi ir ilgs laiks, vesela paaudze var tajā laikā nomainīties, taču bailes nekur nebija pazudušas, šī problēmsituācija vēl joprojām bija aktuāla. Nav vērts vilcināties, nav vērts atlikt savu problēmu, jo agri vai vēlu tā būs jāatrisina. Mēs nevaram aizbēgt no sevis. Tu nevari aizbēgt no sava rakstura, no savas problēmas. Tas, ka tu aizbrauksi uz Angliju gurķus lasīt, nemainīs tavu domāšanu, tas neatrisinās tavu finansiālo situāciju. Es runāju ar kādu cilvēku, viņa bija atkritusi no Dieva, bet pēc daudziem gadiem atgriezusies, un viņa teica: “Es nekur tālāk neesmu tikusi, nekur!” Bija pagājuši gadi, un cilvēks to saprata. Labi, ka vismaz tagad saprata. Tāpēc nevilcinies, risini savas problēmas, skaties savām bailēm acīs, ir nepieciešams konfrontēt savas bailes! Un cīnies pareizi, jo pēc tam, kad Jēkabs otro reizi devās pie Ēsava, viņš bija cīnījies lūgšanu kambarī ar Dievu, viņš gāja lūgt Dievu pēc palīdzības. Agri vai vēlu tev būs ar savu problēmu jāsaskaras, tā nekur nebūs pazudusi. Sastopies ar to aci pret aci!
Kad esi sapratis, kas ir tava lieta, tad beidz bēdāties un ej uz priekšu. Dodies uz priekšu! Kad Israēls izgāja no Ēģiptes un devās uz apsolīto zemi, ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un Israēls teica: “Ko tu, Mozu, esi izvedis mūs uz to apsolīto zemi? Mēs labāk varējām palikt turpat, ēst savus sīpolus, tur viss būtu labi; verdzībā, bet vismaz drošībā! Un tagad tie mums dzenas pakaļ!” Un Mozus gāja pie Dieva, bet Dievs teica: “Ko tu brēc uz Mani, ko tu bļauj, ej un saki, lai tie cilvēki dara kaut ko!” Mums ir jābeidz brēkt un bēdāties, un sēdēt savās domās, ka nekas jau nesanāks. Vienkārši ir jāiet un jādara. Jāpieņem izaicinājums! Ūdens vārās tikai pie simts grādiem. Tā vietā, lai bēdātos, mums ir jāsamaksā pilna cena, mums ir jāiet uz priekšu un jādara. Dodies uz priekšu! Bēdz uz priekšu, ne soli atpakaļ, tikai uz priekšu!
Ģenerālis Džordžs Patons (George Patton), drosmīgs amerikāņu karavadonis, kurš ir devis lielu ieguldījumu cīņā pret Vāciju Otrā pasaules kara laikā, vienmēr ir izjutis bailes, kā viņš pats rakstīja par sevi, taču tās nekad viņu neapstādināja. Viņš reiz bija atzinies: “Es neesmu drosmīgs, patiesībā sirds dziļumos esmu zaķpastala. Kara laukā vienmēr esmu jutis bailes, un man svīda plaukstas, kaklā bija kamols.” Iedomājies, viens no visdrosmīgākajiem ģenerāļiem atzīst, ka viņš ir baidījies. Patona veiksme bija tajā, ka viņš bija iemācījies uzvarēt savas bailes. Kad mēs skatāmies uz šķērsli mūsu ceļā, izaicinājumu, kas ietver sevī satraukumu, šaubas un bailes, ir svarīgi skatīties uz to kā uz progresa cenu – ka tā ir samaksa, lai būtu progress. Vienmēr, kad tu iesi uz priekšu, lai augtu un pieaugtu Dievā, lai attīstītos, pieaugtu biznesā, vienmēr būs izaicinājums, kas ietvers neziņu, vilcināšanos un bailes. Tas ir normāli, ka mēs tā jūtamies. Ja mēs iemācāmies pārvarēt savas bailes, kas notiek? Tu pārvari pirmo reizi, otro, trešo, piekto, desmito reizi, un pēc kāda laika tev ir izveidojies ieradums pārvarēt sevi, tev ir izveidojies ieradums izcīnīt individuālas uzvaras katru dienu. Paiet kāds laiks, un tu konstatē: “Oho, bailes tiešām vairs nav šķērslis, lai es virzītos uz saviem mērķiem,” jo tu esi izstrādājis ieradumu uzvarēt bailes.
Arī man šonedēļ bija bailes, uztraukums, šaubas. Man bija jāiet uz “Jauno Paaudzi” un jāvada līderu grupiņa, jārunā par svarīgām lietām ar cilvēkiem, kuri ir līderi, mācītāji, vadītāji. Bija jārunā par tēmām no mūsu mācītāja rokasgrāmatas – par to, kā vadīt grupiņu, kā tas viss notiek, un tas nenozīmē sausi novadīt līderu sapulci. Šie cilvēki man uzdeva ļoti daudz jautājumu. Bija bailes, pēdējo reizi es tā jutos, kad devos lidot ar katapultu, izaicinājums bija milzīgs, bet ko darīt, ja es gribu pieaugt? Un es apzinos, ka būt tur ar tiem cilvēkiem, stāstīt viņiem, dalīties ar viņiem – tā jau ir privilēģija, tas ir ļoti liels pagodinājums man. Tāpat arī stāvēt draudzes priekšā un sludināt man ir ļoti liels pagodinājums un cieņa pret mani, bet tas arī kaut ko maksā. Tas maksā nervus, varbūt arī negulētas naktis. Tas maksā stresu – kā sanāks, kā būs. Bet es vienmēr apzinos, ka izaicinājums ietver sevī bailes, un tā ir cena. Ja tu nebaidies, ja tev nav uztraukuma, ja viss ir kārtībā, vai esi samaksājis cenu? Vai vispār tu ej uz mērķi, ja tev nekad nav neziņa vai mazticība?
Daudzi cilvēki apstājas pie neveiksmēm. Kad kaut kas nav izdevies, viņi saka: “Nu, nevajadzēja man ticēt, nevajadzēja man to darīt.” Neveiksmes ļoti bieži mūs apstādina, un mēs neejam uz priekšu. Es domāju, ka mēs katrs ikviens esam saskārušies ar kaut kādām neveiksmēm, varbūt tepat, draudzē. Varbūt tu mēģini atvest cilvēkus pie Dieva un evaņģelizē, bet nesanāk tā, kā gribētos, vai varbūt tu esi uzsācis vadīt mājas grupiņu, bet neizdodas tā, kā gribētos, tad liekas, ka esi cietis neveiksmi. Bet, kad skatās aptauju, kurā tika apjautāti septiņdesmit veiksmīgi cilvēki, kas uzcēluši savus uzņēmumus, var redzēt, ka viņi nekad neveiksmes nav uzskatījuši par sakāvi. Viņiem neveiksmes ir noderīga pieredze, viņi nebaidās, viņi iet uz priekšu, viņi neapstājas pie tām. “Honda Motors” dibinātājs ir teicis tā:“Deviņdesmit deviņi procenti panākumu tiek raksturoti ar neveiksmēm, un tikai viens procents ir mūsu darbs.” Kad mēs padomājam par savu dzīvi, bieži ir tā, ka mums nesanāk uzreiz ar pirmo reizi, bet mēs nepadodamies un ejam uz priekšu. Es atceros, ka mēs ar līderu grupu kādā reizē visi sēdējām pirtī, tas bija pirms vairākiem gadiem, kad viens komandas cilvēks teica vārdus, kas ļoti ir manī iesēdušies. Bija jautājums – ko tu esi iemācījies šajā draudzē? Viņš atbildēja: “Esmu iemācījies pastāvēt grūtībās.” Pārvarot šķēršļus, mēs iemācāmies pastāvēt grūtībās, un tas veido personības, kuras ir zemes sāls, un tu esi aicināts būt par zemes sāli. Nebaidies no neveiksmēm, jo patiesībā vistuvāk uzvarai cilvēks ir tad, kad viņš ir cietis zaudējumu.
“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.” (2.Pētera vēstule 1:4-8 )
Attīsti spēku, attīsti tikumu nebaidīties un pieņemt izaicinājumus! Un ir atšķirība starp vārdiem “es esmu neveiksminieks” un “es esmu cietis neveiksmi”, tās ir divas dažādas lietas, tāpēc ir svarīgi, ka mēs neapstājamies pie pirmajām sakāvēm. Lai vai kas tev dzīvē nebūtu izjucis vai ir bijusi kāda slikta pieredze, tu vari to izanalizēt, kļūt gudrāks un turpināt. Kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, kas ir kaut ko sasnieguši, mēs redzam virsējo slāni – ka viņš ir čempions, bet bieži vien neredzam to virtuvi, to daļu, kas ir zem ūdens. Es arī palasīju dažādu veiksmīgu cilvēku dzīvesstāstus. Ir tāds veiksmīgs motivātors Deils Kārnegijs (Dale Carnegie), cilvēks, kurš ietekmējis miljonus, viņš ir sarakstījis daudz grāmatu, viņam ir dažādi semināri un skolas, viņa vārds principā saistās ar panākumiem. Viņa grāmatas “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” tirāža bija piecpadsmit miljoni eksemplāru. Taču, kad palasa viņa biogrāfiju, var redzēt, ka viņš nemitīgi cieta dažādas neveiksmes – viņš uzauga nabadzībā, nevarēja pabeigt mācības universitātē, jo izgāzās latīņu valodas eksāmenā. Viņam patika retorika, tāpēc viņš iestājās debašu pulciņā, taču arī tur izgāzās. Tad viņš sāka mācīties aktiermākslu, tad komerciju, bet neko nepabeidza, visur izgāzās un cieta fiasko, taču cilvēks nepadevās, viņš bija neatlaidīgs, gāja uz priekšu, viņš bija iemācījies pārvarēt bailes, savu prātu. Neveiksmes viņu neapstādināja. Lai katra neveiksme ir jauna pieredze, no kā mēs mācāmies! Lai tas ir kā jauns sākums!
Ko mēs iegūstam, kad katru dienu esam izcīnījuši individuālās uzvaras? Katru dienu esam mēģinājuši pārvarēt savu prātu, pārvarēt savus “es nevaru”. Paanalizē sevi, personīgi man tas ir ļoti labs rādītājs. Es zinu savu ikdienu, ja godīgi, es varu pateikt, ka aptuveni katru otro dienu man tiešām ir situācijas gan kalpošanā, gan draudzē, vadot grupiņu, darbā, kad ir domas: “Dievs, es nevaru, es tiešām nevaru, ja Tu man nepalīdzi. Es nezinu, kā to izdarīt, man vajag to klints kalnu, uz kuru es pati netieku.” Tas, ko es daru, ko esmu uzņēmusies, man ir izaicinājums. Tā mēs varam ļoti labi paanalizēt sevi – vai tev ir izaicinājums, vai tev ir iekšā ’Dievs, ja Tu man nepalīdzi, tad ir čau, es nevaru pats’?
Kas tad notiek, kad mēs esam samaksājuši pilnu cenu, kad mēs esam pieņēmuši, ka bailes ir progresa cena un ka mēs iesim uz priekšu, un mūs nekas neapstādinās? Cilvēki varbūt nemaz īsti nezina, ar ko tu cīnies, bet tas viss, kas ir tevī, kas esi tu, tas nāk uz āru. Un cilvēki sāk tev pieķerties, viņi grib pavadīt laiku kopā ar tevi, tu kļūsti par savas dzīves līderi un arī par citu cilvēku līderi, tu izpelnies apkārtējo uzticēšanos. Piemēram, mātē Terēzē klausījās lieli pasaules mēroga līderi, visu ticību pārstāvji, ne tikai kristieši. Kā tas ir iespējams? Kāpēc visi tā klausījās viņas vārdus ar tādu cieņu? Kad skatāmies uz viņas bildi, viņa ir vienkārša indiešu sieviete, izskatās pēc labsirdīgas skolotājas no kaut kāda indiešu ciemata. Kāpēc visi klausījās viņā, kāpēc viņas vārdam bija tāds spēks? Tāpēc, ka viņa bija izcīnījusi individuālās uzvaras, viņa bija pārvarējusi sevi. Šo iekšējo pasauli mēs nevaram uzlikt uz papīra, mēs redzam tikai rezultātu. Mēs esam gatavi sekot tādiem cilvēkiem, kuri ir drosmīgi cīnītāji, kas samaksājuši pilnu cenu. Ir nepieciešams katru dienu veikt individuālās uzvaras, pārvarēt sevi, pieņemt arvien jaunus izaicinājumus. Piemēram, atceries pēdējo reizi, kad grupiņas vadītājs tev lūdza palīdzību vai aicināja kaut ko kopā darīt, un tu nepiekriti? Tu nepieņēmi izaicinājumu. Patiesībā, draudzē un mājas grupiņā var ļoti labi sevi izvērtēt un saprast to, kas ir mūsu prātos un sirdīs, kā arī to, kādi mēs esam. Tas ir paradokss – kad mēs izcīnām savas ieksējās cīņas un cilvēki sāk mums sekot, tad mēs aizdedzinām vēl citus cilvēkus.
Mums jāvelk cilvēki ārā no elles, no velna nagiem un jāved uz Debesu Valstību. Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams iekšējs spēks un jāattīsta savs potenciāls, pārvarot visas bailes un gļēvulību, kas mums traucē iet uz priekšu. Mēs esam aicināti, lai kļūtu par savas dzīves līderiem un lai paņemtu sev līdzi vēl citus. Tu esi aicināts! Tu esi atslēgas cilvēks daudziem – ģimenei, kolēģiem, kaimiņiem un neskaitāmiem cilvēkiem uz ielām! Ir tik daudz cilvēku, kuri nepazīst Jēzu. Paklausies, kas notiek apkārt. Cilvēki mirst cits pēc cita, viņiem ir dažādas problēmas un slimības. Tieši šī iemesla dēļ tu esi aicināts, lai viņus aizdedzinātu un paņemtu sev līdzi. Vai tu zini, ka mēs viens otru ļoti ietekmējam? Es to ļoti redzu savā mājas grupiņā. Kad viens ir aizdedzies, tad visi aizdegamies līdz ar viņu un dodamies evaņģelizēt, tikties ar cilvēkiem un darīt Dieva darbu. Man tas ļoti patīk. Es redzu, ka tieši tāpat notiek, kad kāds grupiņā nobīstas no cenas maksāšanas vai sagrēko. Uzreiz šķiet, ka visa grupiņa sašūpojas kā kuģis, un tas man ļoti nepatīk. Mēs esam saistīti un ietekmējam viens otru. Gan ietekmējamies paši, gan arī ietekmējam citus, un tas ir neizbēgami. Labāk ietekmēsim citus pozitīvi! Būsim tie, kuri uzvarēs! Pasaki sev, ka tu nebaidies! Tu esi aicināts aizdedzināt citus un vest aiz sevis daudz izglābto. Tas ir skaisti un īpaši.
Vai esi dzirdējis par Jongi Čo, mācītāju ar pasaulē lielāko kristiešu draudzi? Pirms daudziem gadiem Dievs viņu uzrunāja par to, ka jāceļ baznīca ar desmit tūkstoši sēdvietām. Sākumā viņš ļoti nobijās, jo tobrīd viņam nebija tik daudz cilvēku. Parunājot ar savu komandu, arī citi draudzes locekļi uzskatīja, ka tas nav reāli. Tomēr Jongi Čo saprata, ka tas ir no Dieva un ir jāpaklausa. Mācītājs Dievam jautāja: “Ko man tagad darīt? Man nav tik daudz līdzekļu. Ir nepieciešami miljoni, lai uzceltu šādu baznīcu!” Dievs viņam atbildēja: “Dod to, kas tev ir. Lai iegūtu visu, tev ir jāvēlas atdot visu.” Esot jau trīsdesmit gadus laulībā, viņi ar sievu bija sakrājuši naudu privātmājas iegādei. Korejiešu sievietei māja ir viss. Jongi Čo saprata, ka šī iekrātā nauda būs jāņem ēkas celtniecībai. Viņš centās pielabināties savai sievai, dāvinot dāvanas un kopā pavadot laiku. Pēc tam sieva viņam jautāja: “Ko tu vēlies no manis?” Viņš paskaidroja, ka Dievs ir runājis un teicis, ka jāiet aicinājumā un jāpaklausa. Sieva atbildēja: “Tu neaiztiec manu māju! Neķeries tai klāt!” Pēc tam mācītājs lūdza Dievu par šo situāciju, un Svētais Gars pie sievas darbojās. Pēc nedēļas sieva atdeva finanses draudzes ēkas celtniecībai. Vai šķēršļi un šaubas beidzās? Nē. Jongi Čo nevarēja saņemt zemes gabalu ēkas celtniecībai. Sākumā viņš pat nedaudz nopriecājās, sakot Dievam: “Redzi, Kungs, nekas tomēr nesanāks. Zemes gabalu man nedod, tātad ēku uzcelt arī neizdosies.” Dievs viņam atbildēja: “Turpini pārvarēt šķēršļus un doties uz priekšu.” Pēc tam mācītājs lūdza Dievam gudrību par to, kā tālāk rīkoties. Viņš noskaidroja adresi, kurā dzīvo viens no varas vīriem, kurš nedeva būvatļauju draudzes ēkai. Laikam ejot, Jongi Čo pieveda pie Dieva gan šī vīra ģimeni, gan viņu pašu. Rezultātā tika saņemta arī atļauja ēkas celtniecībai. Tas viss notika laika gaitā. Nepagāja tikai nedēļa vai mēnesis, bija jāpaiet ilgam laikam. Visam pa vidu bija arī vēlēšanās atkāpties no mērķa. Kad šis šķērslis tika pārvarēts, izveidojās nākamais.
Tajā laikā sākās naftas krīze. Dolāra vērtība kritās, un Jongi Čo nevarēja apmaksāt visus rēķinus. Pret viņu tika ierosināta tiesas prāva. Situācija bija smaga. Cilvēki, kuri strādāja draudzes ēkas celtniecībā, cits pēc cita atstāja savu darbu. Tāpat arī draudzes apmeklētāji sāka doties prom. Šķita, ka viss kļūst tikai sliktāk. Mācītājs iegrima depresijā un vairs nevēlējās dzīvot. Arī viņa ģimene sāka uz notiekošo skatīties ar šaubām. Viņi bija spiesti dzīvot neizbūvētā mājas septītajā stāvā, jo visa nauda tika atdota rēķiniem. Ģimene dzīvoja bez ūdens, elektrības un dažkārt pat bez ēdiena. Jongi Čo teica Dievam: “Kungs, es vairs nespēju to izturēt. Es vēlos darīt sev galu.” Viss bruka. Lūgšanā viņš no Dieva saņēma atbildi: “Tu esi bailīgs. Tu gribi izdarīt pašnāvību un pārvērsties par apsmiekla objektu. Vai nu tu paliksi bailīgais, vai arī kļūsi par ticības vīru. Tu ne vien pats sevi šobrīd velc uz elli, bet arī draudzes cilvēkus, kuri tev uzticas. Tava rīcība radīs ķēdes reakciju. Šīs gļēvulības dēļ viņi pazaudēs ticību, izjuks ģimenes, citi padarīs sev galu. Padomā, kādu ļaunumu tas atnesīs. Tu nevari nomirt, tev ir jāiztur!” Pēc tam Jongi Čo pieņēma lēmumu izturēt ar pēdējiem spēkiem un neatkāpties ne no mācītāja amata, ne savas dzīvības, ne no saviem cilvēkiem, ko Dievs viņam bija uzticējis. Viņam bija pilnīga paļāvība uz Dievu. Šajā brīdī draudzes cilvēki sāka sarosīties. Viņi mācītājam izteica vēlmi palīdzēt. Sievietes grieza nost bizes, lai tās pārdotu un iegūtu finanses draudzes celtniecībai. Kāda astoņdesmit gadus veca sieviete atnesa rīsu bļodiņu ar karoti. Nekā cita viņai nebija. Mācītājs teica, ka nevar to no viņas pieņemt, taču šī sieviete atbildēja: “Ļauj man to darīt, jo arī es vēlos ieguldīt Dieva Valstībā to, kas man ir.” Pēc tam šo bļodiņu par trīsdesmit tūkstošiem dolāru nopirka kāds biznesmenis. Cilvēki sāka ļoti daudz ziedot draudzei savas finanses. Apmēram gada laikā viss nokārtojās.
Lūk, kas notiek, kad cilvēks izcīna garīgo uzvaru, pieņem lēmumu nebaidīties un iet līdz galam. Draudzes cilvēki sāka spert ticības soļus. Viņi sāka darīt drosmīgas lietas. Visi kopā viņi atrisināja šo problēmu. Tas pierāda to, ka mēs ļoti ietekmējam viens otru. Ar cīņām un individuālajām uzvarām mēs aizdedzinām cilvēkus sev apkārt. Mēs paņemam šos cilvēkus sev līdzi. Ja mēs vēlamies, lai apkārt ir drosmīgi un vīrišķīgi cilvēki, kuri dara lietas uz simts procentiem Dievam, tad mums tas vispirms ir jāizdara pašiem. Šo spēku un enerģiju, lai ietu un darītu, var saņemt dodot. Kad mēs dodam, tiek patērēta enerģija, un tāpat arī, kad ņemam. Ir cilvēki, kuri visu laiku tikai ņem. Parasti nevienam nepatīk ar tādiem uzturēties kopā. Sāc dot citiem! Sāc kalpot cilvēkiem un mīlēt cilvēkus! Sāc aprūpēt kādu cilvēku! Kad tu sāksi dot, nebūs laika vairs baidīties un šaubīties, jo prāts būs aizņemts nevis ar domām par sevi, bet par to, kā kalpot, palīdzēt, celt grupiņu un izdarīt lietas tik labi, cik vien iespējams.
“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam.” (2.Korintiešiem 4:1)
Dievs nav paredzējis, ka mēs esam nomocījušies, ejot Dieva darbā. Mums ir jāapzinās sava misija un uzdevums. Mēs esam radīti lieliem un vareniem darbiem! Vai tu tam tici? Ja tu esi radīts lieliem un vareniem darbiem, tad ir nepieciešams dabūt vīziju savā garā un sirdī. Mūsu draudzes vīzija ir izglābt Latviju, lai tā būtu šķīstīta baltāka par sniegu Jēzus asinīs. Ja tu gribi darīt lielus un varenus darbus, kā arī tikt galā ar iekšējiem ienaidniekiem un uzvarēt, tad tev savā sirdī ir jāpieņem šī vīzija un tas, ka esi daļa no draudzes un Dieva valstības. Cilvēks, kurš apzinās, ka viņam ir uzticēts liels uzdevums, var paveikt neiespējamo. Ja mēs ieliekam savās sirdīs to, ko māca mācītājs, kā arī visu to, ko pārrunājam mājas grupiņās, tad katrs kļūstam neuzvarami. Interesants fakts par pasaulē populāro skaņdarbu “Mesija”, kuru sarakstījis vācu komponists Hendelis – ir zināms, ka viņš to sarakstīja divdesmit divās dienās. Šo dienu laikā viņš ne īsti ēda, ne gulēja. Liela vīzija un uzdevums cilvēkam dod pārdabisku spēku. Tu pat nevari nomirt pirms laika, ja tev ir vīzija. Tas vienkārši nav iespējams. Vīzija ir dzinējspēks. Vīzija ir tā, kas palīdz pārvarēt bailes, mazticību un mazvērtību. Ja man ir vīzija, tad es vienkārši sakopoju visus savus spēkus, resursus, un eju uz priekšu.
Es pastāstīšu savu liecību. Jūlijā es konstatēju sev cistu, apmēram vienu centimetru diametrā. Tad, kad es to sapratu, visa dzīve paskrēja gar acīm. Es devos pie ārsta, un viņš man konstatēja to pašu, un laiks it kā apstājās. Es novērtēju savu dzīvi no malas. Man bija divējādas izjūtas. Es sapratu, cik nopietna ir šāda situācija. Savas dzīves laikā esmu satikusi cilvēkus ar dažādām slimībām. Arī tādus, kuri no dzīves aiziet trīs mēnešu laikā. Šādi izaugumi var būt ļaundabīgi, tāpēc arī man viss paskrēja gar acīm. Pirmo reizi dzīvē es satikos ar nāvi tik tuvu. Es sapratu, ka, ja tas ir kaut kas ļaundabīgs, tad varu no dzīves aiziet trīs mēnešos. Biju šokā par savu reakciju, jo man nebija bail nomirt. Pirmkārt, es sapratu, ka nekas nav izdarīts un sasniegts. Es gribu vest daudz cilvēku pie Dieva! Man ir vīzija. Es redzu pilnus stadionus ar Latvijas iedzīvotājiem. Es redzu megadraudzi. Sapratu, ka neko no tā visa vēl neesmu izdarījusi, un tāpēc nevēlos mirt. Otrkārt, es apzinājos, ka nevaru slimot, jo man grupiņā ir cilvēki. Sapratu, ka tā varu sagraut viņu ticību. Esmu atbildīga par šiem cilvēkiem. Viņi var aiziet no Dieva, ja nerādīšu labu piemēru. Man ir jābūt paraugam. Man ir jātic un jāuzvar. Vīzija neļauj tev nomirt. Tā liek saņemties un ticēt. Atceros, ka stāvēju gaitenī, lai ietu uz kārtējam pārbaudēm. Uzrakstīju ziņu mācītājam, uz kuru saņēmu atbildi: “Es pavēlu tam veidojumam iznīkt Jēzus Vārdā TAGAD!” Es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu saņēmusi savu dziedināšanu, jo zināju, ka mans laiks vēl nav pienācis. Un tā arī ir, esmu pilnīgi dziedināta. Tas ir brīnums! Es vēlos izdarīt to, kas man ir jāizdara. Vēlos izdarīt to, uz ko Dievs mani ir aicinājis. Vīzijā tu esi spējīgs iznīcināt bailes. Agrāk es biju cilvēks, kuru varētu dēvēt par baiļu kamolu. Draugi man norādīja, ka es katra vārda galā teicu: “Man bail.” Tagad es redzu, cik ļoti Dievs mani ir izmainījis. Manā vārdu krājumā tagad ļoti reti ir šī frāze. Vai tev ir vīzija? Vai tu redzi megadraudzi un to, ka esi daļa no tās? Vai tu redzi sev apkārt simtiem un tūkstošiem glābtu cilvēku? Vai tu redzi, ka Arēna Rīga ir pilna? Vai tu redzi, ka mēs tur esam? Vai tu redzi, ka esi aicināts, lai vestu aiz sevis cilvēkus un celtu līderus? Vai tu redzi, ka esi aicināts būt daļa no šī grandiozā Dieva plāna? Ieraugi to! Tad tu būsi neapstādināms!
“Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda nemūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem. Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi. Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami. Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas namos un iekāpj pa logiem kā zagļi. Viņu priekšā trīc zeme un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness un pat zvaigznes zaudē savu spožumu. Un Tas Kungs liek atskanēt Savai balsij – Saviem pērkoniem – Sava karaspēka priekšā; liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. Liela ir Tā Kunga diena un ļoti briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?” (Joēla grāmata 2:2-11)
Sandijas Vēzes sprediķi “Svētruna par bailēm” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Marta Līdeka, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece
