Tā ir mana dzīve

Ja tu uzmanīgi lasīsi svētrunu, tad tu daudz ko jaunu atklāsi.

Tu piedzīvosi pamatīgas izmaiņas gan emocionāli, gan garīgi. Mana vēlēšanās ir, lai mēs katrs apzināmies sevi kā unikālu personību. Lai mēs neatdarinām citu cilvēku dzīves, bet dzīvojam savu dzīvi. Lai cik garš nebija tavs vectētiņš, jāaug būs tev pašam. Latviešiem biežāk tautā dzirdamais sakāmvārds ir: “Ābols no ābeles tālu nekrīt.” Es tam nepiekrītu, un tā nav patiesība. Citreiz tas tik tālu krīt, ka neiespējami pat atpazīt, ka šis ābols kādreiz ir piederējis tai ābelei. Ir jāzina tikai viena nianse – tu esi unikāls un vienīgais tāds. Jo, ja tu turēsies pie tautas gudrības par ābolu un ābeli, tad tev nav citu variantu, tev nav nākotnes, tu esi nolemts, nekas tavā dzīvē nemainīsies. Bet, ja tu apzinies sevi kā unikālo un vienīgo, kā tādu, kurš ļoti tālu krīt no ābeles, tad tev priekšā ir gaiša nākotne. Tu realizēsi savu potenciālu un sasniegsi neiespējamo. Tu dzīvosi pilnvērtīgu dzīvi un arī baudīsi no tās labākos augļus.

Piemēram, pirkstu nospiedumi. Mums katram ir unikāli pirkstu nospiedumi, nav identiski vienādu pirkstu nospiedumu. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Tajā pašā laikā, kāpēc mēs visi esam tik ļoti dažādi? Uz pasaules nav divu identiski vienādu cilvēku. Tātad Dievs grib, lai mēs katrs esam unikāls, jo Viņš ir iecerējis mūs katru unikālu, vienreizēju un neatkārtojamu. Pusaudža gados es ļoti izaicinoši izturējos, es ļoti izaicinoši ģērbos. Tāda uzvedība man bija ne tikai atstumtības dēļ, kad es sevi gribēju kaut kā pierādīt un izcelt, bet daļēji arī tāpēc, ka es esmu unikāls, tāpat kā tu, kas lasi šo svētrunu. Es gribēju atšķirties, jo es neesmu viens no pelēkās masas.

Ir principi, kas visiem cilvēkiem ir vienādi un tajā pašā laikā atšķirīgi. Mums katram ir atšķirīgs ģērbšanās stils. Kāpēc mēs visi neģērbjamies vienādi? Tāpēc, ka no Dieva tev tas ir ielikts, ka tu esi unikāls. Inkaunterā kalpotāji bija uzvilkuši tos vecos t–kreklus sarkanā un melnā krāsā ar mūsu draudzes logo. Tie krekli bija tik bieži vilkti, ka valkāšanas pazīmes bija acīmredzamas. Es visiem kalpotājiem pateicu: “Viss, krekliņi savu nokalpojuši, atstājiet tos sev par piemiņu un nekad vairs neģērbiet.” Bet iemesls tam, ka es to teicu, nebija tikai krekliņu vecums, bet arī tas, ka mēs katrs esam unikāls un mums nav vajadzīgas vienādas formas. Slavētājiem draudzes priekšā katram ir citādāks apģērbs, katrs ir atšķirīgs, mums nav vienādu formu. Kaut gan ir bijuši priekšlikumi, ka mums vajadzētu būt tādiem vai šādiem. Bet es jums saku, ka mums nevajag neko tādu, kas ir vienāds, mēs visi esam dažādi, katrs ar savu gaumes izjūtu. Lūk, tāpēc, ienākot mūsu draudzē, nav jāpērk speciāls draudzes apģērbs vai forma, kā tas notiek daudzās skolās.

Kad es mācījos skolā, mums katram bija vienāda skolas forma tumši zilā krāsā. Un tas jau arī bija komunisma mērķis – padarīt visus vienādus, par pelēku nedomājošu masu, kura līdzinās kādam noteiktam standartam. Tādā veidā tika noslāpēti daudzi talantīgi, spējīgi cilvēki, kuri varēja radīt dažādas radošas idejas. Velns grib, lai tu domā viņa domas, viņam nepatīk, ka tu esi gudrs un spēj radīt kaut ko labu un lielu. Taču Dievs mūs ir radījis unikālus un gudrus, tādus, kuri paši spēj domāt un pieņemt lēmumus, kuri spēj dzīvot savu dzīvi. Katram cilvēkam no Dieva ir ielikta individualitāte. Ja tu to nespēsi saprast, tad tu nekad nespēsi atraisīt savu potenciālu un sasniegt augstas virsotnes.

Esi dzirdējis tādu dziesmu, kurā dzied par to, ka visiem dīvaiņiem pieder pasaule? Jo pelēkā masa visus domājošos cilvēkus apzīmē kā dīvainos. Tādējādi šī masa var sevi attaisnot, kāpēc nevarēja izlauzties, nevarēja gūt panākumus un uzcelt savu biznesu. Un visi cilvēki, kuri kaut ko ir sasnieguši, savā ziņā ir apzīmēti par dīvaiņiem, viņi ir nesaprasti un neatzīti. Bieži vien viņus atzīst tikai pēc nāves. Dzīves laikā viņi kā dīvaiņi ir klīduši, tas ir rakstīts arī Bībelē. Pāvils saka: “Mēs tādi dīvaiņi, nesaprasti staigājam, mūs nepieņem un nesaprot.” Apustulis Pāvils bija un ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē.

Protams, ka tev nav simtprocentīgi skaidrs tas, ko gribu tev šodien iemācīt, bet būs piemēri, un tu sāksi saprast, ko es vēlos tev pateikt, un tu mainīsies!

Ceturtajā klasē mani vecāki mani iestūma sporta klasē, jo manu viedokli šajā jautājumā neprasīja. Es darīju to, kas man nepatika. Divas reizes nedēļā bija treniņi pagarinātajās grupās, kur visi kopā mācījāmies. Eksāmenos nebija problēmas, skolotāji mūs izvilka, jo liela daļa laika tika pavadīts sportā. Bija divas klases – airētāji un vieglatlēti, es piederēju pie vieglatlētiem. Četru gadu garumā es neatceros tādu dienu, kad es būtu gājis uz treniņu ar prieku. Visi mani klasesbiedri, ieskaitot meitenes, bija gara auguma, es biju mazākais klasē. Tad nu kādas man varēja būt izredzes? Visi rādītāji visur man bija zemāk nekā citiem. Vienreiz ziemā, kad treniņš notika sporta hallē, es no rīta plkst. 8:00 gāju uz treniņu, sporta hallē kaut kas bija noticis, tai bija kaut kādi bojājumi, un treniņš nenotika, man bija tāds prieks un atvieglojums, ka tajā dienā izkrita treniņš.

Kādu dienu nolēmu aiziet uz jāšanas sekciju, gribēju pamēģināt jāšanas sportu. Rezultātā man tas tā iepatikās, ka sāku regulāri apmeklēt šo jāšanas sporta sekciju, nepametot arī vieglatlētikas treniņus. Un, laikam ejot, sāku izlaist vieglatlētikas treniņus un vairāk pievērsties jāšanai. Jo izrādījās, ka esmu tai ļoti piemērots, jo man bija atbilstošs augums un svars. Bet, pats galvenais, man tas patika. Es katru reizi gāju uz treniņu ar prieku. Neskatoties uz to, ka katru dienu bija jāapkopj zirga stallis, mēsli bija jāizved, zirgs bija jāsakopj. Īpaši tad, kad zirgs bija kārtīgi izvārtījies savos mēslos, tie sakaltuši bija ar speciālu skrāpi jākasa nost un ar zirga suku jāspodrina, kamēr zirga spalva spīd. Un neskatoties uz to, ka daži no zirgiem koda un spēra, man tik un tā patika viņus kopt un ar viņiem sportot. Es esmu neskaitāmas reizes kritis no zirga, esmu lidojis pāri barjerai vēl pirms zirgs uzsācis lekt. Un kad biju pārkritis pāri, zirgs lēca man virsū, elpa bija aizsista, likās, ka viss, pēdējā stundiņa klāt. Vietējā lidlaukā esam testējuši zirgus aulekšos, esmu kritis viņam zem vēdera, pie kājām. Rokas no pavadas bija grieztas, esmu ar visu zirgu purvā grimis, bet man tas viss patika.

Secinājums ir tāds, ka mums katram ir savs mīļākais sporta veids un mīļākā nodarbe vai hobijs. Katrs var būt izcils sportists, tikai jāatrod īstais virziens, kurš der un galvenais patīk. Tu nebūsi veiksmīgs tikai tāpēc, ka tevi treneris noskatīja, novērtēja un atzina par derīgu vai arī tev mamma teica un tu aizgāji. Ja tu darīsi to, ko tev uzspiež kāds cits, vai arī, ja tavā vietā izdomā tev nodarbi tavi vecāki, tad tu nekad nerealizēsi sevi, draugs, un nekad neko nesasniegsi. Labākajā gadījumā tu būsi labs otrais un nekad pirmais. Katram ir sava vieta, un tā ir tava dzīve, kuru tev jāizdzīvo pašam!

Es apbrīnoju to sistēmu, kas ir mūsu valstī, precīzāk, pamatskolu un profesionālo skolu. Limbažos profesionālās skolas audzēkņus mēs saucām par profāņiem, viņi visi dzēra. Viņi atbrauca no mājām tā kā bomži, to naudu, ko vecāki deva līdzi, viņi nodzēra un nopīpēja jau pirmajās dienās. Ko viņi darīja tajās skolās? Kas viņi tagad ir? Lielākā daļa nekas, tikai ar nelieliem izņēmumiem. Man pašam ir dēls, teicu, ej mācies uz biznesa augstskolu, segšu izdevumus, bet uz kurieni viņš aizgāja mācīties? Protams, uz profesionālo skolu. Tad notiek izlaidums, visi pērk skaistus uzvalkus un kleitas, bet no kā tad ir šis izlaidums? No “zoodārza.” Visi priecājas, skolotāji laimīgi, audzēkņi beidz skolu, kaut ko savā dzīvē labu izdarījuši.

Es nesen satiku savu skolotāju Lapiņu, kas man bija audzinātāja no devītās līdz vienpadsmitajai klasei. Un viena no lietām, ko viņa man teica: “Es atceros, kā tu ar Aigaru pēdējā solā sēdēji un dzēri konjaku.” Es skolā neko neesmu iemācījies, absolūti neko. Viss, kas es esmu šodien, ir pateicoties tam, ka es esmu pieķēries Dievam, un caur to Viņš man ir devis pareizos cilvēkus. Es visu savu dzīvi esmu sācis no nulles, padomā, cik gadi ir pagājuši. Viena no mūsu draudzes māsām ir mācījusies piecus gadus augstskolā, lai iegūtu jurista profesiju. Pirms viņa ienāca mūsu draudzē, viņai nebija darba, tikai atrodoties draudzē viņa saprata, ka ir jāstrādā, ka var strādāt un var atrast labu darbu ar labu algu.

Tā ir tava dzīve, tu pats izvēlies vai nosēdēt daudzus gadus skolā tikai tāpēc, ka mamma to grib. Tu pats labāk redzi un labāk zini, kas tu gribi būt nākotnē. Tikai tu vari nodzīvot savu dzīvi. Es varu norādīt tev kādus virzienus vai atklāt tavu paša potenciālu, taču es nevaru nodzīvot tavu dzīvi. Izvēle ir tavās rokās, un tu esi unikāls.

„Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.” (1. Samuēla 17:38-40)

Dāvids, kas bija vīrs pēc Dieva sirds un prāta, pieveica Goliātu ar saviem ieročiem. Iepriekšminētajā rakstu vietā ir stāsts par to, kā Dāvids atnāk pie ķēniņa Saula, lai cīnītos ar Goliātu, jo viss Izraēls trīc un dreb, un nav neviena cita, kas cīnītos. Sauls atļāva Dāvidam cīnīties, taču bija pilnīgi pārliecināts, ka Dāvids neizdzīvos, un atvadījās no viņa uz visiem laikiem. Sauls uzlika Dāvidam savas bruņas, taču Dāvids no tām atteicās, jo nebija radis tādas valkāt. Sauls bija liela auguma cilvēks, un viņa bruņas Dāvidam nederēja. Dāvids izmantoja savu lingu un akmeņus un ar to pieveica šo filistieti. Dāvids ar akmeni trāpīja pa Goliāta pieri un pēc tam ar viņa paša zobenu nocirta tam galvu. Pēc tam Dāvids ar Goliāta galvu kā trofeju savās rokās nāca pie Saula. Dāvids nevarētu uzvarēt Goliātu ar Saula bruņām, bet gan tikai ar tām iemaņām, kas ir viņam pašam. Mēs nevaram uzvarēt, dzīvojot citu cilvēku dzīves un līdzinoties citiem. Mums ir jālīdzinās Dievam un jābūt tiem, kas mēs esam.

Kad es vēl nepazinu Dievu, es cietuma kamerā atradu kādu lūgšanu, un tā mani ļoti uzrunāja. Tajā bija kāda rindiņa: „Esi tas, kas tu esi.” Esi tas, kas tu esi, un necenties būt tas, kas neesi. Nelien svešā dārziņā, esi tas, kas esi, jo tu esi unikāls. Tu vari izdarīt labi tikai to, ko tu spēj – labāk, nekā jebkurš cits. Neviens nav tāds kā tu. Šodien mājas lapā es ieliku dienas citātu: „Mamma teica: “Ja kļūsi par karavīru, tad kļūsi par ģenerāli; ja kļūsi par mūku, tad kļūsi par pāvestu”. Tā vietā es kļuvu par mākslinieku un beidzu kā Pikaso.” Tie bija Pikaso vārdi. Kāds viņu vēlējās redzēt kā ģenerāli, cits – kā pāvestu, taču viņš bija mākslinieks. Viņš nekad nebūtu sevi realizējis kaut kur citur, kas nav viņa vieta. Tu esi unikāls, mēs visi esam unikāli. Ir kāda pasaulē pazīstama dziesma, kura ļoti atbilst šīs dienas sprediķim. Ne visi mūziķi, kas rada pasaulīgas dziesmas, dzied kaut ko negatīvu. Šīs dziesmas nosaukums ir tāds pats, kā šīs dienas sprediķim. Tā ir Bon Jovi dziesma „It’s my life”. Nocitēšu šīs dziesmas vārdus, iztulkotus latviski ar nelielām piebildēm: „Šī nav dziesma tiem, kuriem ir salauztas sirdis. Tā nav tiem, kas zaudējuši sevi, ticību un ticību sev. Es negribu būt tikai seja pūlī jeb es negribu būt tikai viens no pūļa. Tu sadzirdēsi manu balsi, kad es skaļi saukšu: „Tā ir mana dzīve!” Tagad vai nekad. Es nedzīvošu mūžīgi, es vēlos dzīvot, kamēr esmu dzīvs. Tā ir mana dzīve, mana sirds ir kā atvērts lielcelš vai kā ātrgaitas maģistrāle. Kā teica Frenkijs (Frenks Sinatra), es to izdarīju pa savam jeb savā veidā. Es tikai vēlos dzīvot, kamēr esmu dzīvs. Šī ir dziesma tiem, kas palika pie sava, kas pastāvēja uz savu, Tobijam un Džīnai, kuri nekad nepadevās. Rītdiena būs vēl sarežģītāka, nekļūdies – pat liktenis neatnes veiksmi. Lai izrautos priekšā, tev vajag pacensties pašam. Labāk ir neslēpties, kad tev tiek mests izaicinājums. Nelokies, nelūzti, mazais, neatkāpies, nepadodies.” Vai tu gatavojies dzīvot mūžīgi? Mūžīgi tu dzīvosi tikai debesīs, taču kad tu sāksi dzīvot? Tā ir tava dzīve.

„Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums (..) Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas –pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. ” (Romiešiem 12:3-4,6-8)

Pāvils saka, ka mums katram ir piešķirts savs ticības mērs un ka mums katram ir citāds uzdevums. Bībele runā par dāvanām, par katra cilvēka individualitāti. Tu esi indivīds, un neviens nav tāds kā tu. Tādus Dievs mūs ir radījis. Kad pasaulīgi cilvēki to apzinās, bet kristieši nē, tā ir liela bēda. No šīs dienas tu zini, ka esi unikāls, un tev ir pašam sava dzīve.

Turpinājumā kāda anekdote par lielo Zumbargi, kas bija kāds virves staigātājs. Viņš bija nostiepis virvi pāri Niagāras ūdenskritumam un aizai. Viens no viņa faniem bija atnācis un paņēmis līdzi ķerru. Zumbargi veiksmīgi nogāja pa šo virvi, viņa fans aplaudēja, priecājās un teica: „Zumbargi, es esmu paņēmis līdzi ķerru, tagad noej pa šo pašu virvi ar to, es zinu, ka tu to vari!” Zumbargi viņam atbildēja: „Nu, labi, tad sēdies ķerrā.” Šai anekdotei nav noslēgums, bet es domāju, ka šis fans nesēdās ķerrā. Parasti citi zina, ko mēs varam, kas mēs esam, kam mums ir jābūt, taču tu esi unikāls un vienīgais vari to zināt. Tev pašam ir jāpieņem lēmumi. Cilvēki daudz ko var teikt, bet tu esi tas, kas izvērtē, pieņem lēmumus un pats nodzīvo savu dzīvi. Tev nav jāiet platais ceļš tikai tāpēc, ka to iet pelēkais pūlis. Tikai tāpēc, ka pelēkā masa jeb pūlis iet kādā virzienā, nenozīmē, ka šis virziens ir pareizs. Ļoti bieži vēsture rāda, ka pūlis maldās, piemēram, ievēl neīstos cilvēkus. Arī Hitleru ievēlēja tauta. Vēlāk, protams, notika dažādi apvērsumi, taču Hitleru pacēla paši vācieši. Pūlis kļūdās, ne vienmēr viņiem ir taisnība. Tev nav jāiet tur, kur iet pūlis.

Vienīgais, kam tev ir jālīdzinās, ir Jēzus Kristus, un arī tur ir kāda nianse. Tu gribi līdzināties Dievam, taču tu esi individuāls. Jēzus ar pātagu iegāja templī un sāka izdzīt visus pārdevējus. Ja tu gribi līdzināties Jēzum, tev nav jāņem pātaga, jāiet uz reliģiskām baznīcām un jāizdzen no tām cilvēki. Mēs līdzināmies Jēzum, taču katrs esam individuāla personība. Ne viss, kas derēja Jēzum, der man. Ne viss, ko darīja Viņš, ir precīzi jādara arī man. Pašos pamatos viss ir skaidrs – kas ir Dieva griba un kas man būtu vislabākais, Dievs zina. Mēs līdzināmies Viņam, taču kristieši ir dažādi, ar savām dāvanām un saviem virzieniem. Varbūt kāds šobrīd iedomājās: „Tad jau man obligāti nav jābūt līderim.” Tur tu maldies. Šajā jomā es savas domas neesmu mainījis. Es ticu, ka Dievs mūs ir radījis ar kaut ko kopīgu – gluži tāpat, kā mums ir divas kājas un divas rokas, mums visiem piemīt īpašība vadīt. Dievs radīja cilvēku un teica: „Valdiet!” Tev ir jāvalda kā minimums pār savu dzīvi. Ja es valdu pār savu dzīvi, es viennozīmīgi ietekmēju arī citu cilvēku dzīves. Mēs esam radīti, lai vadītu. Mēs, kristieši, esam Ķēniņa bērni, prinči un princeses, un mums ir jāpiedalās darbā, lai vadītu. Ir lietas, kuras ir kopīgas, kā arī lietas, kuras ir individuālas. Tā ir tava dzīve.

Līdzināšanās citiem ved pie neapmierinātības ar sevi – tu neesi apmierināts, jo neesi tāds, kā visi citi. Tas ved kroplībās, mazvērtībā, bezpersoniskumā, notiek vilšanās sevī un visā dzīvē. Tam līdzi nāk kā minimums viduvējība vai izgāšanās savā sfērā, labākajā gadījumā – tu esi otrais, taču nekad pirmais. Esmu pamanījis, ka cilvēki, kurus neapmierina viņu pēdas, tās stūķē iekšā mazās kurpītēs. Skats ir diezgan briesmīgs, visi pirkstu kauliņi izspiežas un izskatās kroplīgi. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks nav apmierināts ar sevi. Tev ir jāpieņem sevi tādu, kādu Dievs tevi unikālu ir radījis, un jālieto savas stiprās puses. Neredzi sevi kā tādu, kam kaut kas trūkst un tāpēc kaut ko nevari, bet gan tieši pretēji – tāpēc tu vari. Lieto to, kāds esi tu, nevis kādi ir citi. Kurš gan vispār nosaka šos pastāvošos standartus? Dieva vārdā nav teikts, cik taisniem jābūt pirkstiem vai lielām pēdām. Tu esi tāds, kāds tu esi. Bieži vien arī pēc apģērba var pateikt, ka cilvēks nav ar sevi apmierināts. Protams, tas nenozīmē, ka, ja tu esi apaļīgs, tev ir jāizceļ sava riepa, bet tev ir jābūt apmierinātam ar sevi. Maikls Džeksons gribēja būt baltais, lai arī piedzima kā melnais. Panākumus viņš guva kā melnais, taču vēlējās būt baltais, un ar visām plastiskajām operācijām nenonāca pie laba galarezultāta.

Nesen kopā ar komandu mēs skatījāmies filmu par Merilinu Monro. Par viņu ir sarakstītas ļoti daudzas grāmatas un uzņemtas filmas. Es par viņu esmu diezgan daudz palasījis un paskatījies, un no viņas biogrāfijas es secinu to, ka tas tēls, kādu mēs viņu pazīstam, seksbumba, – tā nav viņa. Tas ir tēls, ko no viņas radīja kino industrija, ko gribēja režisori, studiju īpašnieki. Viņi padarīja Monro par to, ko viņi gribēja un ko viņi domāja, ka ir vajadzīgs skatītājiem. Viņa patiesībā bija cits cilvēks. Viņa ļoti ātri savu dzīvi beidza pašnāvībā, jo nespēja tā dzīvot. Viņa nebija viņa pati. No viņas dzīves bija kāda epizode, kad viņa uz stundu vai vairāk restorānā aizgāja no galdiņa un pazuda. Kāds viņu atrada dāmistabā pie spoguļa un jautāja: „Ko tu tur dari?” Merilina atbildēja: „Skatos uz viņu.” Tās bija kā divas personas. Viena tā, ko no viņas bija uztaisījuši, un otra – kāda viņa bija patiesībā. Patiesā viņa gribēja mīlēt, būt pa īstam laimīga un darīt to, kas viņai patīk. Viņa bija aktrise un gribēja spēlēt labas lomas, taču viņas tēls līdz pat mūsdienām saglabājies kā seksbumba. Tā nebija viņa, bet gan tēls, kas tika izveidots.

Ir bīstami dzīvot citu cilvēku dzīvi un dzīvot tādu dzīvi, kādu citi vēlas, lai tu dzīvo. Pusaudži nereti mājās pie sienas sakarina savu elku jeb kādu populāru zvaigžņu bildes un cenšas līdzināties viņiem. Tas ir pirmais solis uz bezpersoniskumu, viduvējību un neizdošanos. Bez Dieva vispār nav kam līdzināties. Ja nav Dieva un Viņa principu, mēs neizšķiram, kas ir labs un kas ļauns, un vairs nespējam līdzināties. Nereti cilvēki grib būt tādi, kādi ir paši, taču kādi tad viņi ir? Ja ir Dievs, tad mēs precīzi varam zināt, kādi esam. Bez personīgām attiecībām ar Dievu ir ļoti grūti atrast sevi. Tad, kad tu lasi Bībeli, tu atrodi un iepazīsti sevi. 17. marta vakarā kurjers man uz mājām atveda 16 rozes, un pie tām klāt bija paraksts “Bērni”. 2000. gada 17. martā es piedzimu no augšienes. Pēc šī notikuma es sevī daudz ko pārdomāju un secināju, ka 16 gadus var skaitīt gandrīz kā pilngadību. Protams, pilngadību sasniedz 18 gados, taču tas ir īpašs vecums, un padomju laikos 16 gados jau izsniedza pasi. Savā kristieša dzīvē es esmu sasniedzis kaut kādu pilngadību, un tas briedums, ko es neuzskatu par pārāk lielu, un mani kalpošanas augļi nebūtu tādā apmērā, ja es nebūtu paturējis sevi. Visā manā ticības dzīves laikā ir bijuši cilvēki un mācības, kas man ir gribējuši uzspiest to, ko viņi grib. Es, pēc savas dabas būdams buntinieks, nekad tam neesmu pakļāvies. Vārds buntinieks ir domāts pareizā nozīmē – es buntojos vienmēr, kad kāds, kurš kaut ko no manis grib, atkārto to divas reizes. Ja man kāds vairākas reizes atkārto, ko no manis grib, man paliek nelabi. Es to uzskatu par kontroles mēģinājumu un uzbrukumu. Ja kāds grib izmainīt manu domāšanu vai uzskatus, es darīšu tikai to, ko pats saprotu.

Man nevajag atkārtot 100 reizes, nevajag prasīt vai pieprasīt. Lūk, piemēram, atvērām draudzi Rīgā ar vīziju G12. G12 tēvs jeb pamatlicējs ir Cēzars Kastelanoss no Kolumbijas, cilvēks, kuram draudzē ir modelis, kurš sastāv no 12 vīriešiem līderiem un 12 sievietēm līderēm. Un reiz es biju pie viņa ciemos, Anglijā, un konstatēju, ka man ir viena problēma – manā draudzē ir vīriešu trūkums, toties sievietes bija pietiekami, īstenībā lielākā daļa bija sievietes. Un tad es viņam jautāju: ”Vai nevar citādāk?” Pastāstīju viņam par to, ka draudzē nav mums to vīriešu. Un viņš man teica: “Ja nebūs 12 sievietes un 12 vīrieši, tad draudze neaugs”. Bet, zini, kā ir patiesībā? Viss ir otrādi! Mūsu draudze neaugs, ja būs 12 vīrieši un 12 sievietes, jo tagad, kad ir sievietes, ir, kas ved vīriešus. Inkaunterā puse bija sievietes un puse vīrieši. Puse uz pusi. Un mēs nekad nebūtu tā izauguši, mūsu dzīves nekad nebūtu tā mainījušās, ja es būtu viņam paklausījis, kaut arī cilvēkam ar autoritāti, cilvēkam, kura vīzijā es eju. Bet es jau nepakļaujos precīzi viņam, es pakļaujos Dievam, es esmu individuāls, un mūsu draudze ir vienīgā tāda. Individuāla, unikāla draudze. Katra draudze ir unikāla, katrs cilvēks ir unikāls. Un, ja mēs to neņemam vērā, tad mēs varam “iebraukt baigās auzās”. Mēs nevarētu izaugt, ja es ņemtos ar pāris čalīšiem līdz šim pašam brīdim. Blakus ir cilvēki, kuri vēlas augt un iet uz priekšu, bet, redziet, dzimums ne tas. Lūk, tie ir punkti, kur jāsaglabā sava individualitāte. Tā ir mana dzīve, tā ir mana kalpošana, galu galā mana draudze, nu ne mana, bet mans darbs. Mans sludināšanas veids ar visām “urlām” priekšgalā un ar pārējo, kas tik te neizskan. Citi saka: “Man viņa sludināšanas veids nav pieņemams.” Man ir pilnīgi vienaldzīgs tas, kas tev nav pieņemams, es zinu tik daudz cilvēkus, kuriem tas patīk, un tieši tāpēc viņi mainās. Tāpēc jau tu esi šeit, pareizi? Tev patīk, ka tevi par urlu nosauc. Vai tad tā nav? Tu jau uz sevi to nekad neattiecini, tas viņam vai viņam teikts. Es nevaru sludināt tā, kā to cits dara vai grib. Atnāk tante un saka: “Tev jādara šādi, tev jārunā tā un tad tev viss būs.” Nē! Man jābūt man, man nav neviens jāattēlo. Tev nav jālīdzinās nevienam citam! Cik daudz cilvēku nav teikuši, kas jums šis draudzē par stilu, kas jums šis, kas jums tas, vēl šodien pagānu Bon Jovi noklausījāmies. Ārprāts! Es jau jutu to klusumu zālē, es jau neesmu muļķis, bet tā ir tava problēma, gan jau pieradīsi. Tā nebija zaļā gaisma, lai mēs tagad klausītos pasaulīgu mūziku un vēl baigi fanotu. Bet nevajag jau būt galīgi dullam, kā teikdami: “Nedod Dievs dzirdēšu pasaulīgu mūziku, varbūt kaut kas notiks!” Zini, ja gaidīsi, ka kaut kas var notikt, tad arī notiks.

Mums draudzē ir savs mūzikas stils, un tad, kad bīskaps Modris bija ciemos, viņš man teica, ka nevienu no slavēšanas dziesmām nav dzirdējis. Mums bija kādas 10 dziesmas, un viņš jautāja, kur mēs tās dziesmas dabūjām. Un es viņam saku: ”Tulkojām paši.” Mēs esam vienīgā tāda draudze un vienīgā tāda slavēšana. Āmen! Tā ir mūsu slavēšana un tā ir mūsu panākumu atslēga, nevis tā, kā citi dzied, nevis tā, kā citi spēlē, bet gan tā, kā mēs to darām. Āmen! Daudziem patīk evaņģelizēt uz ielām, pareizi? Ja es būtu staigājis pa ielām un evaņģelizējis, tad visdrīzāk mēs nemaz nebūtu uzcēluši draudzi. Tas nav mans, es to varu darīt, es to esmu darījis un es zinu, ka būs arī rezultāts. Bet es daru to, kas ir mans, jo tur Dievs mani vairāk var lietot. Mans jau ir ķert ar lielākiem tīkliem, tas ir mans un es to vienmēr esmu darījis. Ir daudz kas bijis man ceļā, daudz dažādas lietas un mācības. Viss ir labi, viss ir normāli un te pēkšņi vienā brīdī man aizliedz kalpot, jo sludinu to, ka cilvēks ir nolādēts. Es vēl līdz šim pašam brīdim ticu, ka cilvēks, kurš nav ar Dievu, ir nolādēts. Ja es būtu pieņēmis šīs mācības, tad mēs te visdrīzāk nemaz nebūtu.

Es vienmēr esmu gājis tālāk, lai ko man tas maksātu, un es vienmēr iešu tālāk, lai ko man tas maksātu. Es eju tālāk tā, kā es zinu, tā, kā es ticu un gribu, jo man ir savas personīgās attiecības ar Dievu. Pat ja es dzirdu kādu mācītāju vai lasu kādu grāmatu, es nepieņemu visu, kas tur ir rakstīts. Kāpēc? Tāpēc, ka es zinu, ka es esmu vienīgais tāds. Tie ir mani lēmumi un mana dzīve. Tie ir tavi lēmumi un tava dzīve. Āmen!

Bija brīdis kad man bija jāiet pilna laika kalpošanā, man sāka nostabilizēties darbs un viss tā tālāk. Es no Dieva zināju, ka man jāiet pilna laika kalpošanā. Tas bija reāls risks mums ar sievu, atstājot darbu un paļaujoties faktiski uz Dieva žēlastību. Ja mēs nebūtu aizgājuši uz pilna laika kalpošanu, tad šodien nemaz nebūtu draudze “Kristus pasaulei”, es nezinu īsti, kā būtu un kā nebūtu, bet noteikti, ka visticamāk nebūtu šīs draudzes. Vismaz tādā formātā, kāda šobrīd tā ir. Ja es būtu palicis baptistu draudzē, tad es būtu baptists un es būtu Limbažu baptistu draudzes loceklis, tāds baigi reliģiozs cilvēks, svarīga seja. Ko es tur būtu darījis? Es būtu draudzes vecajs? Nē, jo tur ir daudz vecāki par mani. Īsumā man nebūtu nekādas iespējas izaugt.

Dzīvē ir daudz tādas krustceles, kur neskatoties ne uz ko, vienmēr ir jāpaliek un jāturās pie sava. Un, lai nebūtu nepareiza izpratne, es gribu paskaidrot dažas lietas par to, ko nenozīmē būt tam, kas tu esi. Būt unikālam nenozīmē būt ārpus Dieva noliktām robežām. Tas nenozīmē šķērsot citu cilvēku brīvību, tikai tāpēc, ka esi unikāls. Tu esi labprātīgi pieņēmis lēmumu piederēt pie draudzes, tāpēc tu ievēro šīs draudzes kārtību un noteikumus. Īsi un vienkārši. Arī katra mūsu draudzes mājas grupiņa ir unikāla un individuāla, katrs cilvēks ir unikāls un nav vienādu cilvēku! Āmen! Attiecībā uz cilvēka personību ir demokrātija, tātad tu pilnībā brīvi pats visu izvēlies, jo tādus Dievs mūs ir radījis – brīvus un ar brīvu izvēli. Tu labprātīgi piederi draudzei, un tā arī ir demokrātija, un labprātīgi ievēro noteikumu, lai mēs kā organisms spētu funkcionēt.

Piemēram, ja divi cilvēki izdomā, ka viņi būs komanda, bet katrs iet uz savu pusi, viens uz labo, otrs uz kreiso, katrs rauj segu uz savu pusi, tad komanda nevar pastāvēt. Un tā jau ir anarhija, tāpēc nevar draudze nevar pastāvēt bez struktūras un bez sistēmas, kur mums nākas sevi pakļaut. Tātad, dzīvot savu dzīvi nenozīmē iznīcināt cita cilvēka dzīvi, pat laulībā neļauj savai otrai pusei sevi nobradāt, neļauj kāpt sev uz galvas, jo tā ir tava dzīve. Tā ir tava dzīve, tāpēc no tā, ko tev dod, ņem visu to, kas tev der. Mums nevajag līdzināties citiem, bet ir vajadzīgi modeļi, kam līdzināties, bet ņem to, kas tev der, nevis to, kas tev neder. Nu, piemēram, no manas komandas ļoti daudzi nodarbojas ar sportu, ar skriešanu. Dažiem ir vienādi sporta tērpi, dažiem pat vienādi cimdi un pat botas. Draugs, ja tev der, tad štrunts, ka kādam citam tas arī ir. Ņem to, kas tev der.

Piemēram, Edgaram bija telefons HTC, un es viņam teicu, ka Samsung ir labāks, HTC jau ir vēsture. Edgars ir ļoti liels individuālists un vienmēr visu dara pa savam. Es viņu pāris reizes par to telefonu pabikstīju, saplīsa tas HTC, un tagad Edgars ir Samsung fans, un šis Samsung telefons ir jau viņam ceturtais pēc kārtas. Redzi, tas, ka tu esi liela personība, nenozīmē to, ka tev nav jāieklausās citos, tev tikai jāpaņem tas, kas tev der. Protams, vienmēr dari to, ko tu gribi, nevis to, ko citi no tevis grib.

Ir pareizi līdzināties veiksmīgiem modeļiem, bet tikai nepazaudējot sevi, jo tu esi unikāls. Ir veiksmīgi modeļi, piemēram, McDonalds, viņi pārdod arī franšīzes, tas nozīmē, ka tev jāizdara viss precīzi tā, kā viņi to dara. Tu samaksā un pelni naudu uz to, bet tev nav jābūt precīzi tādam kā viņi. Nu, lūk, ja es pirktu franšīzi, McDonaldā, kur bieži vien strādā kondicionieris, ja es ziemas laikā paprasītu siltu dzērienu vai ūdeni istabas temperatūrā, tad es to nemaz nedabūtu. Ir labi dzert aukstu ūdeni tādā laikā? Es, pērkot tādu franšīzi, gribētu izmainīt to, kas nepieciešams mums. Nu, nav te Amerika, kur visu laiku ir jāstrādā kondicionierim, viņiem pat vasarā tur ir auksti, ne visur, bet lielākajā daļā. Un vēl tāpat daudzas citas lietas var mainīt, pamatā saglabājot tikai modeli. Arī vīzija G12 – mēs esam vienīgā un unikālā, jo citu tādu nav. Mums nedarbosies kādas citas draudzes modelis, tikai mūsējais. Arī mācītājā visā nav jālīdzinās, jo kā Pāvils saka: ”Dzenieties man pakaļ, kā es Kristum.” Piemēram, Luīzei nav jāsludina tā, kā es to daru, jo tā varētu būt liela izgāšanās. Tu esi tu pati un saglabā savu unikalitāti. Runā tā, kā tu runā. Kad Ieva liecināja, tad varu viņai teikt, ka viņa bija unikāla ar to, ka var skaisti runāt, dzejot. Tu nevari runāt tā, kā es, un es nevaru runāt tā, kā tu runā. Ieva, tev ir savs piegājiens un tāpēc, ka es tik skaisti nemāku runāt, man tas ir jāaizstāj ar kliegšanu. Tā nu tas ir, ka mācītājs Mārcis Jencītis var iebļauties ne no kā. Ar bļaušanu es aizpildu to, kas man nav. Tā kā man nav dzejnieka talants, es cenšos citādi pievērst sev uzmanību. Ja tu līdzināsies tikai man, tad tu nekad nevarēsi iet tālāk par mani.

“() Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Visu ņemot kopumā, es varu teikt, ka draudze šobrīd dara vairāk nekā Jēzus. Salīdzinot ar visiem tagadējiem mūsu darbiem, tā tas ir. Tu vari darīt vairāk, paņemot no manis to, kas tev der, un pieskaņojot to sev, jo tu vienīgais esi unikāls. Man nav problēmu ar to, ka kāds pacelsies augstāk par mani, es tikai priecāšos par to.

Un nobeigumā anekdote. Kāda gados padzīvojusi sieviete ar sirdslēkmi nokļūst slimnīcā, reanimācijā un piedzīvo klīnisko nāvi. Un klīniskās nāves laikā viņa satiekas ar Dievu. Un Dievs viņai saka: “Tu vēl nemirsi, tu dosies atpakaļ uz zemi un dzīvosi vēl 43 gadus, 8 mēnešus un 3 dienas.” Viņa attopas slimnīcā, viņa ir dzīva un zina, ka viņai vēl ir 43 gadi, 8 mēneši un 3 dienas, un viņa saka sev: ”Man tik daudz vēl ko dzīvot, es dzīvošu daudz labāk un citādāk.” Un viņa nolemj palikt slimnīcā un izdarīt virkni dažādas operācijas, lai uzlabotu savu izskatu. Viņa nolemj atsūknēt liekos taukus, viņa nostiepj sejas ādu, izsauc arī frizieri, kas maina viņai griezumu un matu krāsu, un, kad nu pēdējā procedūra bija pabeigta, viņa devās izrakstīties, izgāja no slimnīcas, un tur viņu notrieca ātrās palīdzības mašīna. Un viņa nonāk Debesīs, Dieva priekšā un saka: ”Dievs, Tu taču man teici, ka es vēl dzīvošu 43 gadus, 8 mēnešus un 3 dienas!” Un Dievs saka: “Piedod, Es tevi nepazinu!”

“Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem, bet lai tomēr viņš domā arī par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests.” (Salamana pamācības 11:8)

Kļūsti par to, kas tu esi, un sāc baudīt dzīvi. Tā ir tava dzīve, tāpēc sāc dzīvot to pilnvērtīgi, un atceries, ka tu esi unikāls. Negaidi dzīvi Debesīs, bet gan dzīvo šeit, jo tā Kunga griba ir, lai mēs dzīvojam kā Debesīs, tā arī virs zemes. Nepazaudē sevi un atklāj savu potenciālu. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi rakstīja Daila Lielbārde, Monta Gulbe un Loreta Laine Vanaga, rediģēja Ieva Našeniece