Kad Marita pirmo reizi devās uz draudzes „Kristus Pasaulei” semināru jeb lūgšanu nometni,
viņa ļoti vēlējās tuvāk iepazīt Dievu, par kuru iepriekš bija dzirdējusi un lasījusi Bībelē. Līdz šim meitene bija dzīvojusi bezmērķīgu dzīvi, taču tagad viņa ik dienas strādā pie tā, lai sasniegtu to, ko vēlas.
„Šajā seminārā es beidzot sapratu, cik Dievs ir reāls un dzīvs un kā Viņš vēlas mainīt manu dzīvi. Ja iepriekš es daudz laika pavadīju kopā ar vienaudžiem, lietojot alkoholu, smēķējot un pilnīgi bezjēdzīgi pavadot laiku, tad tagad sāku domāt par savas dzīves mērķi. Es biju dzīvojusi, balstoties uz savām emocijām – ja kaut ko gribas darīt, tad daru, bet, ja negribas vai ir slinkums, tad nedaru. Es neko neplānoju un īpaši nedomāju par savu nākotni, uz skolu gāju tikai tāpēc, ka visi tā dara. Zināju, ka kaut kad vēlos būt veiksmīga, taču nesapratu, kā to sasniegt. Bieži vien nolēmu kaut ko uzsākt, taču pie pirmajām grūtībām padevos un atmetu ar roku, jo nebija spēka turpināt iesākto, piemēram, gribēju nodarboties ar sportu, taču pēc pāris treniņiem vairs nevarēju saņemties to darīt regulāri. Uz apkārtējiem cilvēkiem skatījos ar naidu un skaudību, cerot, ka viņiem neveiksies un neizdosies sasniegt iecerēto. Bieži vien jutos bezpalīdzīga, jo nezināju, ko vēlos iesākt ar savu dzīvi – ko darīt nākotnē, kur mācīties un par kādu cilvēku kļūt. Skatījos uz savām māsām, kas agri kļuva par māmiņām, tā arī nespēdamas izveidot ģimeni un cerēju, ka man tā nebūs jādzīvo,” atceras Marita.
Sākot ik dienas lasīt Bībeli un lūgt Dievu, Maritas domāšana sāka mainīties un viņas dzīves mērķis kļuva iepazīt Dievu, būt ar Viņu attiecībās ik dienu un kalpot cilvēkiem, lai Dievs varētu mainīt arī viņu dzīves. Tagad Marita vairs nelieto alkoholu, nesmēķē un neapmekē pasākumus, kur jaunieši bezjēdzīgi pavada laiku. Viņa vairs nevēlas ienīst un apskaust cilvēkus, cerot, ka ar viņiem notiks kas slikts. Tā vietā meitene ir sākusi domāt, kā palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu, lai arī viņi iegūtu mērķus un jēgu.
„Kad sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņu, caur mācītāja sludināto vārdu, ieraudzīju, cik bezmērķīga un tukša bija mana ikdiena. Iepriekš pat nebiju domājusi, ka man vajag mērķus katrai savas dzīves jomai un mērķtiecīgi darboties, lai tos sasniegtu. Ik dienu cenšos darīt pareizas lietas, ko Dievs atklāj Savā vārdā, un esmu ieguvusi spēku kontrolēt emocijas, kad uznāk vēlēšanās pamest iesākto. Es ticu, ka sasniegšu savus mērķus! Tā, piemēram, šovasar vairs negribēju dzīvot mājās pie mammas un bezrūpīgi pavadīt laiku, kas būtu ļoti viegli. Izvēlējos palikt Rīgā un atrast darbu un dzīves vietu, lai katru nedēļu būtu mājas grupiņā un dievkalpojumā. Lūdzot kopā ar mājas grupiņas meitenēm, man ir izdevies dabūt darbu, neskatoties uz darba pieredzes trūkumu, un arī izīrēt istabu. Esmu sapratusi, ka eju uz skolu mācīties, lai iegūtu zināšanas, ko vēlāk varēšu pielietot. Dievs ir iedevis jēgu manai dzīvei un sniedzis lielu mīlestību. Nekad iepriekš nebiju pat sapņojusi, ka kādu dienu būšu tik laimīga un piepildīta. Es no sirds pateicos Dievam, kurš ir mainījis manu domāšanu un raksturu, ļaujot kļūt par stipru personību, kas sasniegs visu, ko iecerējusi,” tā priecīgi saka Marita.
Maritas Garkalnes liecību pierakstīja Laura Gruševa
