Marita ir jauna un enerģiska meitene. 
Viņas smaids iepriecina katru, kas Maritu pazīst, un meitene ar visiem cenšas veidot labas attiecības. Taču, pirms Marita iepazina Dievu un sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, viņai bija nesaskaņas ģimenē, īpaši ar mammu.
„Kad man bija desmit gadu, mamma pieņēma lēmuma aiziet no tēva. Vienā dienā tika sakravātas mantas, un visa ģimene izjuka. Tas mums, pieciem bērniem, bija liels trieciens, jo iepriekš nekad nebijām dzirdējuši asus strīdus starp vecākiem. Es skumu par to, ka vairs ikdienā nevarēšu būt kopā ar savu tēti, kurš man ir ļoti mīļš un tuvs cilvēks. Tā kā mēs palikām bez tēva apgādības, mums nācās smagi strādāt, piemēram, palīdzēt mammai sagādāt malku ziemai, vasarās to sacērtot un sakraujot. Lai arī sapratu, ka ir jāstrādā, bieži vien biju neapmierināta ar uzdoto darbu, tādēļ dusmojos un ignorēju mammas lūgumus sakārtot istabu vai nomazgāt traukus. Cīnījos ar dalītām jūtām – no vienas puses es viņu mīlēju, no otras – nespēju piedot ģimenes izjukšanu,” atceras Marita.
Meitenei sāka šķist, ka vecākā māsa tiek vairāk mīlēta, jo viņa no mammas saņēma daudz uzslavu. Arī brīžos, kad abas māsas strīdējās, mamma mēdza nostāties vecākās pusē, jo vairāk uzticējās viņas teiktajam. Tas Maritā izraisīja greizsirdību un vēlmi māsu pārspēt, lai iegūtu mammas atzinību un pārākumu pār pārējiem bērniem.
„Kad divpadsmit gadu vecumā sāku mācīties citā vietā, nespēju iejusties jaunajā kolektīvā; biju atstumta un ar mani pārsvarā neviens nerunāja. Jutos nemīlēta, nepieņemta un vientuļa starp vienaudžiem, kuri ar mani nevēlējās draudzēties. Līdz ar to bieži negāju uz skolu, jo gribēju izvairīties no klasesbiedriem; mājās meloju, kur un kāpēc esmu bijusi. Attiecības ar mammu ar laiku bija kļuvušas diezgan smagas. Brīžiem domāju, ka man ir vissliktākā mamma pasaulē, jo viņa nevēlējās mani laist uz ballītēm, kur notika iedzeršanas. Arī naudu viņa man neuzticēja, jo zināja, ka varu to iztērēt alkohola iegādei. Tas radīja vēl lielākas dusmas, jo negribēju, ka viņa mani kontrolē. Uzskatīju, ka mamma neprot mūs pareizi audzināt un viņas mērķis ir mani ierobežot un sarežģīt dzīvi,” tā par sevi stāsta Marita.
Pagājušā gada vasarā Marita pārcēlās uz dzīvi Rīgā, lai šeit mācītos. Jūlijā viņa devās uz draudzes rīkoto trīs dienu nometni inkaunteru, lai tuvāk iepazītu Dievu. Pēc aizlūgšanām Marita sajuta tik lielu Dieva mīlestību, ka viss naids un dusmas aizgāja. Viņa saprata, ka ir jāpiedod mammai, lai arī Dievs varētu viņai piedot visu nepareizi darīto.
„Iepriekš es vainoju mammu mūsu ģimenes izjukšanā un savā grūtajā dzīvē, taču tagad esmu viņai no sirds piedevusi. Manā sirdī ir ienācis miers un mīlestība. Biju tik priecīga, ka uzrakstīju mammai vēstulīti, kurā atklāju, ka viņu mīlu un viņa man ir ļoti dārga. Pēc šīs vēstules mūsu attiecības ir ievērojami uzlabojušās. Mēs bieži sazvanāmies, lai pastāstītu viena otrai, kā mums klājas. Mamma labprāt mēro tālo ceļu no Liepājas, lai mēs būtu kopā draudzes dievkalpojumos. Viņa ir sākusi paļauties uz mani un droši uztic naudu, redzot, ka mana dzīve ir izmainījusies un arī alkoholu vairs nelietoju. Es nevēlos melot, jo arī pati esmu sākusi mammai uzticēties, un mēs brīnišķīgi pavadām laiku sarunājoties,” smaidot stāsta Marita.
Arī ar vecāko māsu attiecības ir uzlabojušās, un Maritai vairs nav jāsacenšas par mammas atzinību. Meitene vēlas palīdzēt darbos, jo saprot, ka mamma ļoti cenšas viņas dēļ. Marita ir patiesi priecīga un pateicīga Dievam, kas ir dziedinājis viņu attiecības.
„Tagad man ir vislabākā mamma pasaulē! Gribu ikvienam novēlēt – iepazīsti Dievu, lasi Bībeli, apmeklē draudzi, un tu redzēsi, kā tavā dzīvē ienāks miers, prieks un piedošana! Tikai ar Dievu mēs varam pilnībā piedot visiem, kas mūs sāpinājuši”, saka Marita.
Maritas Garkalnes liecību pierakstīja Laura Gruševa
