Bet es paļaujos uz Tevi, ak, Kungs, es saku: “Tu esi mans Dievs.”  Tavā rokā stāv mani likteņi – izglāb mani
no manu ienaidnieku un vajātāju rokas! (Psalms 31:15-16)

Cik brīnišķīgi ir apzināties faktu, ka nekas mūsu dzīvē nenotiek tāpat vien, nejauši! Īpaši svarīgi tas ir brīžos, kad uzmācas šaubas vai nogurums, kad mums tuvākie cilvēki mūs nesaprot, pārmet mums par mūsu ticību, vai arī kad vienkārši mūsu dzīvē viss nenotiek tā, kā esam gaidījuši un iedomājušies. Kad nāk pārbaudījumi un grūtības. Kad mums liekas, ka Dievs mūs ir atstājis un neatbild uz mūsu lūgšanām. „Dieva rokā ir mans liktenis!” – saka draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis 13. marta dievkalpojumā Rīgā. „Viņa rokās ir visa mana dzīve un aprūpe. Mana labklājība ir Dieva, nevis apstākļu vai naudas ziņā”. Mācītājs teikto ilustrē ar trim piemēriem. Mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš nomira par mums pie krusta Golgātā. Pēteris un Pāvils – ievērojamākie pirmo kristiešu draudzes apustuļi mira mocekļa nāvē. Tomēr – vai viņu liktenis bija apstākļu un cilvēku varā?

Tad Pilāts Viņam sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” (Jāņa 19:10)

Uzlūkojot Cilvēka Dēlu ar ērkšķu kroni galvā un sadauzītu seju, romiešu ierēdnis droši vien jutās liels savā varas apziņā. Taču Tas, Kurš stāvēja viņa priekšā, bija kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no Augšienes!”- viņam saka Jēzus. Vairākās vietās Evaņģēlijos mēs redzam, ka Jēzus nāve nebija apstākļu sakritība vai cilvēku kaprīze. Tas bija brīvprātīgs upuris no Viņa puses, lai tu un es tiktu glābti no mūsu grēkiem!

Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. (Jāņa 10:17)

Arī Pēteris un Pāvils nebija apstākļu vai politiskās situācijas upuri. Apustuļu darbu un pirmās kristiešu draudzes vēsture liecina, ka viņi izlēma mirt par savu Kungu brīvprātīgi! Daudzi mocekļi devās nāvē brīvprātīgi, apliecinot ar savā asinīm mīlestību uz savu Kungu un savu tuvāko! Ko tas nozīmē mums, tev un man?

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa 14:12)

Jēzus atdeva savu dzīvību par mums, tevi un mani. Viņš vēlas, lai arī mēs atdodam savas dzīves Viņam bez atlikuma. Brīvprātīgi un neviena nepiespiesti!

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. (Lūkas 10:19)

„Ja tavā dzīvē notiek kaut kas tāds, kas tev nepatīk, tad tas ir ar Dieva ziņu tava paša glābšanas labā”, – saka mācītājs. Viņš stāsta draudzei par dāsnajiem kredītiem, kurus pirms dažiem gadiem mūsu tautai piedāvāja Eiropas „saldumu onkuļi”. „Dzīvo šodien, maksā rīt” – tā toreiz skandēja daudzas bankas. „Un šodien mēs arī maksājam”. – saka Mārcis Jencītis. „Mēs esam Eiropas parādnieki un vergi. Ja pirms divdesmit gadiem mēs laizījām kirzas zābaku, tad tagad mēs laizām Eiropas kurpi! Taču Latvijas liktenis nav Eiropas, bet gan Dieva rokā. Tas, Kas ir debesīs, smejas visgardāk!”

Mācītājs stāsta draudzei par ķēniņu Hiskiju. Laikā pēc Salamana, kad ebreju valsts bija sašķēlusies divās daļās un pieņēmās spēkā dažādu elku pielūgšana, Hiskija bija no tiem retajiem valdniekiem, kurš pats meklēja Dievu un lika to darīt arī saviem pavalstniekiem. Taču tad Jeruzālemei uzbruka Izraēla un Asīrijas ķēniņi. Viņi atsūtīja vēstnešus pie Hiskijas ar piedāvājumu padoties labprātīgi. Viņiem līdzi bija vēstule, kurā bija zaimi Izraēla Dievam! Asīrijas ķēniņa sūtņi uzrunāja karavīrus uz Jeruzālemes mūriem, pilsētas aizstāvjus. Viņi nolamāja ķēniņu Hiskiju un mūžīgo Dievu un gribēja sēt šajos vīros paniku, šaubas un neticību. Ko darīja Hiskija? Viņš paņēma šo zaimu vēstuli no Asīrijas vēstnešu rokām un devās Tā Kunga namā. Tad viņš pielūdza Dievu un teica: „Ak, Kungs, Cebaot! Vienīgi Tu esi Dievs pār visām zemes valstīm. Tu redzi un dzirdi visus šos zaimu vārdus. Izglāb mūs, kungs, no viņu rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka tikai Tu esi Tas Kungs!” Un Dievs pagodinājās pie Jeruzālemes ienaidniekiem. Vienā naktī Tā Kunga eņģelis nogalināja asīriešu nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Dievs izglāba savu tautu un tās ķēniņu, kurš paļāvās uz Viņu. Mēs par to varam lasīt Jesajas grāmatas 36. un 37. nodaļā.

Viņš paļāvās uz To Kungu, Israēla Dievu, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, arī priekš viņa tāda nebija bijis. (II Ķēniņu 18:5)

„Dievs stāv un krīt par saviem bērniem tad, kad bezdievji ārdās!” – saka mācītājs. „Kad mūs apvaino un vajā par to, ka esam cieši pieķērušies Kristum un gribam pildīt viņa gribu, kad dažādi reliģiozi ļaudis un farizeji mūs saukā par sektantiem, kad velns mums uzbrūk ar problēmām, tad mēs varam ar visu šo apsūdzības rakstu nākt savā lūgšanu kambarī pie sava debesu Tēva kājām un uzticēt Viņam savas problēmas. Dievs iestājas par saviem bērniem! Viņš mūs sargā un izcīna mūsu karus”.

Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (1. Korintiešiem 15:57)

„Tomēr”, – saka mācītājs, „Ja gribu palikt pieķēries Viņam, kā Hiskija, būs jāmaksā cena. Būs jāpienes upuris katru rītu! Kas ir šis upuris? Mans personīgais laiks sadraudzībai ar Viņu. Laiks, kuru es pavadu lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Es zinu, ka mans svētību laiks ir pulksten 6.00 no rīta!”- saka mācītājs Mārcis Jencītis. „Ja es atlieku savu lūgšanu uz vēlāku laiku, vismaz es nejūtu tur svētību. Daudzas domas, saistītas ar sadzīvi un kalpošanu draudzē, man traucē pilnībā nodoties Dievam. Viņš ir manu svētību avots! Draugs, ja tev rīta lūgšanas laikā gribas mazliet pasnaust vai palūkotie ārā pa logu, kā sētnieks tīra sniegu, tad atceries, ka Tas Kungs ir arī tavs svētību avots!”

Tad tie gribēja Viņu gūstīt. Tomēr neviens savas rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. (Jāņa 7:30)

Paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis uzvaru caur Jēzu Kristu!

Ja Dievs ir ar mums, tad kurš var būt pret mani?