Kas ir tavs amata zīmogs, tu pēc neilga laika sapratīsi.
Viss tas pats vecais, nekā jauna Bībelē nav. Garīgie principi ir stabili un nemainīgi. Tos var atklāt un paskaidrot dažādos veidos un no visām pusēm tiem pieiet. Vienmēr mēs atduramies pie viena un tā paša – pie vienkāršām evaņģēlija pamatlietām. Mēs atduramies pie vienkāršām Bībeles patiesībām, kuras zinot un kuras lietojot, mēs spējam dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, spējam būt arī veiksmīgi un gūt panākumus visās savās dzīves sfērās, neskatoties uz to, ka mēs esam tikai cilvēki. Jēzus arī bija Dievs un vienlaicīgi cilvēks.
Par kādiem zīmogiem es šodien runāšu?
Piemēram, Mateja evaņģēlija 27.nodaļā ir rakstīts, kad Jēzus tika likts savā kapā un apglabāts, tika pielikti romiešu kareivji, kas šo kapu apsargāja, bet ne vienkārši apsargāja. Te ir tā rakstīts:
“Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mateja evaņģēlijs 27:66)
Kapam tika pievelts priekšā liels akmens un tas tika aizzīmogots. Tas nozīmēja reālu zīmogu, romiešu varas simbolu, kuriem bija vara sargāt, atļaut vai kaut ko neatļaut. Piemēram, kad kāds cilvēks, Jāzeps no Arimatijas, gāja un lūdza Jēzus miesas un guldīja tās savā kapā, tad noņemt Jēzu no krusta bija romiešu vara. Šis ir viens no pierādījumiem tam, ka Jēzus patiešām augšāmcēlās. Bībelē evaņģēlijos ir rakstīts, ka farizeji, rakstu mācītāji jeb tā laika reliģiskie un politiskie līderi no jūdu vidus, baidījās par to, ka mācekļi varētu Jēzu nozagt, tādējādi cilvēki sāktu ticēt, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies. Viņi baidījās no paša augšāmcelšanās fakta. Viņi teica tā:
“Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām.” (Mateja evaņģēlijs 27:63)
Lai viņi to nekādi nevarētu inscenēt, Pilāts no savas apsardzes, no savas armijas iedeva karavīrus, un romiešu zīmogs bija uz Jēzus kapa. Tas vēlreiz apliecina to, ka mācekļi neatnāca un nenozaga Jēzus miesas, jo tas nebija iespējams.
Zīmogs simbolizē varu. Zīmogs simbolizē apstiprinājumu kaut kam, kas jau ir noticis. Varbūt esi redzējis kādreiz uz bandroles tādu speciālu pasta laku, uz kuras ir zīmogs. Atvērt šo bandroli var tikai tad, ja salauž šo zīmogu. Tāpēc pasts garantē, ka šīs vēstules saturs jeb šīs bandroles saturs ir neskarts. Ja tas ir valsts pasts, tad valdība garantē ar zīmoga palīdzību to, ka šis saturs ir neskarts. Tā ir valsts vara, šajā gadījumā arī pasta struktūrā.
Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. (Jeremijas 32:10)
Pirkšanas līgums tika apzīmogots. Jeremijas grāmata ir vairāk kā 2000 gadus seni raksti, kas liecina par to, ka tajā laikā tika izmantoti zīmogi kā apstiprinājums tam, ka tu kaut ko esi pircis vai pārdevis, vai tu esi nopircis un šobrīd tas ir tavā īpašumā. Tad šis cilvēks vairs nevar atnākt un teikt: “Klausies, tu man neesi samaksājis un tāpēc atgriez manu lietu, manu zemi, manu namu, manu mežu jeb to, ko tu esi nopircis.” Tur vairs nav nekādas pretenzijas. Piemēram, ja tu esi pircis dzīvokli, tu ej pie notāra un to apstiprini. To garantē valsts. Ja tu esi bijis pie notāra un apstiprinājis līgumu, tad šim līgumam ir īpašs spēks, tas ir tavs īpašums. Pie notāra jūs vienojaties par konkrētu summu, par kādu tu pārdod. Tu vienojies par to, ka pārdevējam un pircējam nav nekādu pretenziju vienam pret otru, ka šis līgums ir patiess, un notārs to apstiprina ar zīmogu. Zīmogs apstiprina konkrētas cilvēku grupas, valsts vai organizācijas, vai kāda cilvēka varu. Šis cilvēks, šī cilvēku grupa, šī valsts ar zīmogu garantē, ka šis līgums ir noticis, ka tas ir tavs un tev ir konkrētas tiesības.
Bet zīmogi Bībelē ir daudz vairāk nekā parasts vienkāršs zīmogs. Pāvils savos rakstos un runās to izmanto kā līdzību. Vecās Derības rakstos vairākās vietās figurē vārds – zīmogs, un nozīme nav tieša. Tur netiek runāts par parastu, vienkāršu zīmoga uzlikšanu. Par ko es runāju?
Pāvils rakstīja korintiešu draudzei, kura bija skaitliski liela un plaukstoša, faktiski, Romas pilsētai, kura bija ļoti biezi apdzīvota un plaukstoša pilsēta. Kur ir cilvēki, tur ir problēmas, arī šajā draudzē bija problēmas, un Pāvils šīs problēmas risināja. Tur bija kādi cilvēki, kas apšaubīja Pāvila autoritāti. Arī tādi cilvēki bija šajā draudzē. Tur par finansēm tiek runāts. Korintieši bija noskumuši par to, ka viņš no citām draudzēm ņem naudu, bet no viņiem neņem. Apustuļu mācītājam bija tiesības saņemt algu par to, ka viņš apkalpo šo draudzi, bet viņš šīs tiesības neizmantoja. Iespējams, viņam ar šo korintiešu draudzi nebija pārāk laba pieredze. Laikam viņš skatījās uz šo draudzi, uz šiem cilvēkiem un nolēma: “Nē, no šiem es naudu neņemšu, lai viņi pēc tam nepasaka, ka es šeit par naudu kaut ko esmu darījis.” Viņš zināja, ka šajā draudzē ir kādi skaudīgi cilvēki, kuri ne tādas runas izplata un tamlīdzīgi. Viņš domāja: “Es vispār neņemšu nekādus līdzekļus.” Bībele saka, ka Pāvils ņēma līdzekļus gan no savas bāzes draudzes, no kurienes viņš tika izsūtīts misijā, kas gādāja par viņa vajadzībām, gan arī no citām draudzēm, bet no korintiešiem neņēma. Viņi bija skumji par to, ka agrāk Pāvils ņēma naudu un ar to rīkojās, un tas bija slikti, bet tagad neņem naudu un atkal ir slikti. Kā tur bija Emīla nedarbos: “Tad, kad nav nauda, tad es nevaru, tad kad man ir nauda, tad es nedrīkstu, kad tad lai es dzeru?” Pāvils neņēma naudu tieši par korintiešu draudzes apkalpošanu. Pāvils saka tā:
“Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis?” (1.Korintiešiem 9:1)
Viņš saka: “Man ir tiesības, es esmu apustulis, man ir amats.” Apustulis ir amats. Tāpat kā pravieša vai evaņģēlista amats. Es nesaku, ka mēs visi esam evaņģēlisti, mēs visi esam mācītāji, mēs visi esam apustuļi un tā tālāk, bet ir amats – apustulis. Mūsu laikos par apustuļiem var saukt tādus kā Reinhards Bonnke, kurš nu jau ir debesīs, kas ir mega ietekmīgs visā pasaulē. Lūk, apustulis. Pāvils saka: “Vai tad es neesmu Jēzu redzējis?” Viens no kritērijiem bija, ka bija jābūt no tiem, kas ir personīgi Jēzu redzējuši. Es šaubos, ka viņš vēl redzēja Jēzu miesā virs zemes, taču viņam bija personīga tikšanās ar Jēzu, un viņš pieskaitīja sevi pie apustuļiem. Viņam bija šīs tiesības. Viņš saka: “Vai tad es neesmu Jēzu redzējis, vai tad es neesmu apustulis?” Tālāk viņš raksta:
“Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā.” (1.Korintiešiem 9:2)
Ir dažādas draudzes, ir korintiešu draudze, ir kādas citas draudzes, ir vienkārši jūdi, rakstu mācītāji, pagāni, romieši. Pāvils saka, ka viņam ir zīmogs. Viņam ir piešķirta vara, viņam ir kaut kas, kas apstiprina, viņam ir pierādījums, ka viņš ir apustulis, un šis pierādījums ir Korintas draudze. Kā to saprast? Korintas draudze bija Pāvila roku darbs, jo Pāvils bija šo draudzi dibinājis un uzcēlis. Viņš bija centrālā figūra, kāpēc bija šī draudze Korintā. Viņš bija draudzes dibinātājs. Viņam nebija vajadzīgs speciāls papīrs no romiešu valdības, viņam nebija vajadzīgs speciāls zīmogs pie notāra. Viņš saka: “Jūs esat šis zīmogs.”
Es gribēju atrast, bet neatradu savu mācītāja apliecību. Man kaut kur ir mācītāja apliecība, kas nav manis rakstīta, bet Vasarsvētku draudžu bīskapa rakstīta un izsniegta. Tur ir viņa zīmogs un mana bildīte. Tur ir mani personas dati – vārds, uzvārds, Vasarsvētku draudzes mācītājs. Šeit nav svarīga konfesija, bet bīskaps mani ordinēja un šo ordinēšanu apliecināja ar speciālu apliecību. Šī apliecība ir vajadzīga gadījumos, kad es kalpoju cilvēkiem cietumā. Es varu uzrādīt savu dokumentu, ka es esmu mācītājs, un mani tur ielaiž iekšā. Tur vajag arī speciālas atļaujas. Tu taču nezināji, ka man ir tāda apliecība, vai ne? Kāds varbūt to zināja, kas ar mani ir kopā jau no draudzes dzimšanas. Man taču nav vajadzīga šī apliecība, jo jūs esat mans mācītāja amata zīmogs, amata pierādījums. Darbi un reāli augļi ir amata zīmogs un amata pierādījums, nevis zīmogs pie notāra, nevis speciāla apliecība.
Pirms daudziem gadiem es biju Ukrainā, un tur bija kāds notikums. Ukrainā arī ceļus netīra. Ja kādam šķiet, ka Latvijā ir slikti ceļi, tad priekš mašīnām Ukrainā situācija bija nedaudz nežēlīgāka nekā Latvijā. Tas bija kaut kāds 2005. vai 2006. gads. No rīta mūs veda uz kādu dievkalpojumu Dņepropetrovskā. Uz ceļa bija ledus. Viņi vispār nekaisīja ceļus ne ar smiltīm, ne ar sāli. Tajā laikā viņi vispār nekaisīja ceļus. Tur bija tīrs ledus uz asfalta, un tas bija pilsētā. Pie stūres bija kāda slavena, pazīstama mācītāja sieva. Mēs krustojumā apstājāmies, un tad viņa nolēma demonstrēt savu Toyota. Tā bija Toyota Camry, tāda pietiekoši normāla mašīna. Viņa, no krustojuma sākot kustību, uzspieda gāzi. Tur bija tīrs ledus, ko viņa nepamanīja. Mēs neviens nepamanījām, ka visur bija ledus. Pat nezinu, kā tikām līdz krustojumam, bet kaut kā tur tikām. Tajā momentā, kad uzspieda uz gāzes, mašīna aizgāja šķērsām. Mašīnas izšķīda uz visām pusēm. Skatos, ceļa zīmi notriec. Es precīzi neatceros, bet es ieķēros mašīnā un turējos pie roktura. Mazliet galvu sasitu uz vienu pusi un uz otru pusi. Beigās, pret kaut ko atsitušies, sēdējām visi tādi apstulbuši. Izlīdām ārā no mašīnas un skatāmies, ka mašīnai bija norautas riepas. No sitiena riepām bija norautas nost gumijas. Zīme bija nonesta. Interesanti, ka uz tās zīmes, ko mēs nonesām, virsū bija rakstīts “riepu remonts”. Tā bija reklāma riepu remonta servisam. Faktiski, mums tieši to servisu arī vajadzēja. Pēc tam gāju uz turieni un prasīju, lai nomaina, ko vajag. Protams, ar to mašīnu vairs braukt nevarēja. Pēc tam atbrauca mums cita mašīna pakaļ un aizveda tālāk. Par ko es runāju, draugi? Izrādījās, ka šī meitene nebija nolikusi tiesības, bet bija tās nopirkusi. Nevis viņa pati bija nopirkusi tiesības, bet viņas vīrs. Tā ir Ukraina, tur tiesības neliek, tur tiesības pērk. Tas nav nekas nenormāls arī mācītājiem, kristiešiem. Tur valstī ir nedaudz citi likumi. Tur tas ir normāli – nopirkt tiesības, bet mums tas nav normāli.
Šeit nav arī normāli dot policistam kukuli, bet tur tas ir normāli. Tas ir ne tikai normāli, tas ir obligāti. Pēdējo reizi, kad ar lidmašīnu devāmies uz Ukrainu, man nebija šāda pieredze, jo toreiz es nebraucu ar automašīnu. Bet, kad mēs bijām Ukrainā ar automašīnu, es jau biju iemācījies – ja tevi aptur policists, tev uzreiz ir jādod kā minimums 10 grivnas. Ir vienkārši jādod. Ja tu desmitnieku neiedosi, tad viņš tevi turēs tik ilgi, ka beigās tā summa var uzaugt līdz 100, 200 vai 500 grivnām. Var ļoti daudz uzaugt, jo viņi noteikti atradīs, par ko to uzaudzēt.
Piemēram, ceļš no Jaltas, kas tagad jau ir Krievijā. Bet tajā laikā tā bija Ukraina. Neatceros precīzi otru pilsētu, bet bija jābrauc pāri kalnu pārejai. Mūs apturēja ukraiņu policisti ar automātiem. Un sāka kaut ko meklēt. Ielīda maciņā, ielīda visur. Ieraudzīja, ka man tur flaijeris bija, uz kura mana seja virsū un ka Dievs mani atbrīvoja, ka Dievs mani dziedināja. Dziedināšanas dievkalpojums. Un es tā saku: “Klausies, bet es biju narkomāns. Es biju narkomāns, bet tagad es esmu brīvs!” Un tie policisti: “Ko? Narkotikas?” Un tad sākās vēl intensīvāka pārmeklēšana. Visur ielīda. Kādu stundu mūs tur turēja. Beigās atrada saliekamo nazīti. Nu, saliekamais nazītis, nebija nekāds dižais. Policists saka, ka šis esot aukstais ierocis un, simts procenti, ja mēs dosimies uz iecirkni tagad, kamēr pierādīs, vai viņš ir aukstais, vai nav aukstais ierocis, paies divas dienas. Jāpiebilst, ka es nedabūju atpakaļ savu nazi, bet beigu beigās es no tā šķīros. Apnika jau. Iesēdos mašīnā, un tas policists man saka, ka tu nesaproti, tev vēl nav pielecis. Viņš man saka – tik un tik, bet es saku lētāku cenu. Viņš saka: “Nē, nē, man ir sieva un bērni.” Kaut kādas divsimt grivnas toreiz iedevu. Tad palaida un pateica, kur atrodas nākamais postenis. Un norādīja, ka gadījumā, ja mūs vēlreiz aptur, lai sakām, ka pie viņiem jau bijām. Tāda kārtība ir Ukrainā. Tajā laikā vismaz tāda bija. Tas bija normāli. Man kā godīgam mācītājam no Latvijas tas nebija pieņemami – kādam kukuli dot. Bet tur bija jādod, pretējā gadījumā nevar vispār pārvietoties.
Šī ukraiņu meitene tiesības bija nopirkusi, taču automašīnu vadīt nebija iemācījusies. Tiesības ir kā zīmogs, kuru var izsniegt tikai tad, ja tu esi nolicis eksāmenu un pierādījis, ka tu pārzini noteikumus un ka tu proti vadīt automašīnu droši. Droši gan priekš sevis, gan priekš citiem. Tātad ir amats, ir zīmogs, bet tam nav pamata.
Svarīgi ir tas, kas tu esi. Nevis tas, kur tu esi saņēmis apliecību vai diplomu. Bet arī, kad tu beidz skolu vai beidz kādu specifisku izglītības iestādi, tev izsniedz diplomu. Ir dažādi veidi, kā iegūt diplomu. Arī tos nopērk. Bet pareizi ir, ka diploms tiek dots par zināšanām. Skolā diplomu izsniedz par konkrētām zināšanām. Un, ja tas ir saistīts arī ar kādu praksi, tad ir jānokārto arī prakses darbs. Tev ir jāpierāda, ka tu to proti. Bet mēdz būt cilvēks ar diplomu, kurš neprot to, ko viņš ir mācījies. Nezina to, kas viņam būtu jādara. Un tāpat arī mācītājam, arī kalpotājam.
Tāpat arī cilvēks var tevi saukt par apustuli. Cilvēks var saukt tevi par mācītāju. Viņš grib, lai viņu tā sauc. Tu vari iet mācīties kristīgajā augstskolā. Latvijā arī tāda ir. Tu vari mācīties un studēt teoloģiju. “Aizliegtais paņēmiens”, kas taisīja par mums, par draudzi melu sižetu, pieaicināja teologus. Šie teologi ir atrodami, piemēram, Instagram. Vīrietis sieviešu zeķubiksēs, kuram vienā rokā pudele, otrā cigarete. Tas ir teologs, kurš spriež par tevi, par mums un mūsu draudzi. Viņam ir diplomi. Bet tas, ka tev ir teologa diploms, nenozīmē, ka esi teologs.
Ne par šādu zīmogu mēs šodien runājam. Ne par šādu zīmogu runāja Pāvils.
Tā ir Pāvila būtība, Pāvila domāšanas veids. Pāvila vīzija. Pāvila mērķi. Pāvila mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Pāvila spējas, Pāvila raksturs. Pāvila iekšējais cilvēks, kas parādās darbos un augļos. Un konkrēti – Korintas draudze. Lūk, zīmogs. Tāpēc saukties par mācītāju ir viens. Būt mācītajam ir otrs. Tāpat arī grupiņas vadītājs. Saukties par grupiņas vadītāju ir viens. Bet būt par tādu ir kaut kas cits. Kur ir tavas grupiņas vadītāja apliecība? Mācītājam jāpajautā, lai uzraksta apliecību. Mēs kādreiz kaut ko tādu arī taisījām. Ja vajag kalpot kādā slimnīcā, lūk, ir oficiāls dokuments, ko uzrādīt. Taču tas nedara tevi par vadītāju. Tev ir jābūt zīmogam. Jābūt ir reāliem cilvēkiem.
Mācītājs vienmēr māca, kas ir svarīgi draudzē, rāda kārtību, māca, ka savus vadītājus mēs respektējam, paklausām. Bet kāpēc cilvēki grupiņā paklausa savu vadītāju? Kāpēc grupiņā tu respektē savu līderi? Vai tāpēc, ka mācītājs tā māca, vai tāpēc, ka tu redzi, ka šis vadītājs tiešām ir tava autoritāte, ka tu redzi, ka viņa dzīvē ir augļi. Tas, ko viņš tev māca, tas, kā viņš tev kalpo, izmaina tavu dzīvi. Nav jau slikti mīļās kārtības labad, draudzē viss ir smuki un skaisti. Skaidrs, ka mācītājs teiks, ka viss ir skaisti un pareizi. Tā arī ir pareizi, ka tu respektē savu līderi. Bet daudz labāk ir, ka tu respektē viņu tāpēc, ka viņš tev ir kalpojis. Tev dzīve ir izmainīta viņa kalpošanas rezultātā. Kā Pāvilam.
Nu jau kādu laiku es veidoju sarunas ar personībām. Un šīs sarunas skatās dažādi. Viena no vismazāk skatītākajām bija ar kādiem tūkstoš skatījumiem. No kā tad ir atkarīgs, cik vispār skatās konkrēto nedēļas personību? Protams, ir vēl dažādi blakus faktori, tādi kā valoda, cilvēku grupas, uz ko tas ir vērsts. Arī pats cilvēks, cik viņš ir aktīvs internetā. Bet pa lielam ir svarīgi, cik šis cilvēks ir pazīstams sabiedrībā. Es esmu tas, vai es esmu šis. Uztaisīsim sarunu un paskatīsimies, kas tu esi, cik daudz cilvēku skatīsies tavu sarunu. Ir svarīga personība, kas ir pretī. Viss ir ļoti vienkārši. Tāpat arī, vai cilvēkiem interesē tas, ko tu dari, ko tu domā. Vai tu esi autoritāte, vai viņi no tevis kaut ko mācās, vai tu viņiem esi interesants, to parādā pēc tam arī skatījumu skaits. Ir tas, kas mēs gribam būt, ir tas, par ko mēs sevi saucam, vai ko mēs esam iedomājušies sevi esam. Bet ir arī otrs – realitāte, kas tad tu patiesībā esi. Piemēram, vīrs un sieva.
Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. (Augstā dziesma 8:6)
Tiek runāts par karstu mīlestību, kas saplūst kopā gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski. Tas ir kā zīmogs. Iespiests vienam otrā. Iespiedies abpusēji kā zīmogs.
Zini anekdoti? Sieva ar vīru sēž pie galda un ēd zupu. Vīrs pēkšņi iesit sievai ar karoti pa galvu. Sieva jautā: “Par ko!” Vīrs atbild: “Kā atceros, kā tu strēbi!” Bet viņa jau sen vairs nestrebj! Tātad, vai ģimenes galva ir vīrs, jo tā Bībelē ir rakstīts?
Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. (Efeziešiem 5:22-24)
Bet, redzi! Ir cilvēka iekšējā būtība, kas viņš ir. Un ir tas, kas viņš grib būt. Tu domā varbūt, ka es gribu būt vīrs, kuram sieva ir paklausīga. Bet, lai sieva tev patiešām būtu paklausīga, tas nevar būt tāpēc, ka Bībele to saka. Tas var būt tikai tāpēc, ka tu patiešām esi vīrietis. Ka tu viņai sevi tādu esi pierādījis. Ka tu tiešām tā domā. Ka tu tiešām rīkojies kā īsts vīrietis, kā tiešām tāds, kurš mīl savu otru pusi. Un tad viņa tevi gribēs paklausīt. Viņa tevī ieklausīsies. Viņa tevi respektēs. Tas nebūs jāpanāk ar to, ka Bībele, lūk, saka tā.
Sievietes ir izveidojušas tādu kustību kā feminisms. Un redzi, mēs jau tā varam domāt, ka tā sievietes ir tādas – sabuntojušās pret visu, ko Dievs ir iedibinājis. No kurienes tas viss, draugi? Tu domā, ka sievietes ir vainīgas? Nē, tie ir vīrieši! Netapušais vīrs – puika, kurš nav izveidojies par vīrieti. Un tu gribi, lai sieva tevi klausa? Tu gribi, lai viņa tevi mīl? Tu gribi, lai viņa tevi respektē? Vienīgā cerība tad tev, draugs, ir, ka šeit no Ukrainas sievietes sabrauks. Būs daudz. Jau trīs tūkstoši ukraiņu šeit esot. Būs vēl vairāk. Es kaut kur dzirdēju, ka latviešu meitenes jau satraucas, ka tagad večiem liela izvēle būšot. Ziniet, viņiem vairs sevi nebūs jāpierāda, ka viņš ir normāls vecis. Kaut kādu ukrainieti paņems. Viņas esot ļoti skaistas. Un tāpēc celšot nost mūsu vīrus. Draugi, normālai sievai nekādu vīru nevar nocelt. Un arī normālam vīram nekādu sievu nevar nocelt. Āmen! Tas ir kā zīmogs.
Lai viens otru ilgtermiņā respektētu un mīlētu, katram ir jāieņem sava vieta. Pietiek tikai vienam savu vietu neieņemt Dieva priekšā un būs problēmas. Labākajā gadījumā jūs visu mūžu dzīvosiet un domāsiet, kāpēc mēs vispār dzīvojam kopā. Kāds teiks: “Nu tā vajag, tā Bībele saka.” Bet tas nav pareizais motīvs. Neko nevar darīt, tu esi rāmītī ielikts.
Bet apustuļa amata zīmogs ir realitāte. Tā ir būtība, nevis forma. Tas ir tas, kas tu esi. Āmen! It visās lietās. Attiecībās ar cilvēkiem, attiecībās ģimenē. Piemēram, bērni. Tu lamājies ģimenē, varbūt smēķē. Bērni to redz, un tu saki bērniem, lai nedara tā. Viņi skatās, ko tu dari. Tu varbūt teiksi: “Mani bērni nebūs tādi!” Nē, viņi būs tādi paši! Ja tev viss ir kārtībā, tad arī bērni būs tādi paši. Jo tu viņus audzināsi ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī ar saviem darbiem.
Pāvils saka: “Jūs esat mana apustuļu amata zīmogs.”
Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā. (1.Korintiešiem 9:2)
Nevis Pētera vai Jāņa, izrakstīts papīrs ar zīmogu, pie notāra apstiprināts, bet gan reāla draudze, reāli darbi, kas apliecina Pāvila būtību un tiesības. Ir problēma arī līderībā – darba vietās, skolā, jebkurā vietā, kur ir amats līderis jeb vadītājs. Ir gan zemāka, gan augstāka ranga vadītāji. Zemākais līmenis ir kad priekšnieks ieceļ amatā un cilvēki paklausa tikai tāpēc, ka ir šis amats. Bet šis cilvēks vispār nav vadītājs. Viņam ir tikai amats. Diemžēl lielākoties tā arī notiek, īpaši valsts organizācijās. Cilvēkiem, kas ieņem vadošus amatus, līdz līderim ir kā līdz mēnesim. Un tā ir problēma. Cilvēks nav tas, kas ir viņa amats. Atbrīvojās kaut kāda vakance, tev paprasīja kaut kādu izglītību, kaut kādus diplomus un viss – tevi ielika amatā. Ar to ir par maz. Tev ir jābūt līderim. Atņem miljonāram miljonus un pēc laika viņš atkal būs miljonārs. Iedod bezpajumtniekam miljonu un pēc nedēļas viņš atkal būs bezpajumtnieks. Svarīga ir iekšējā būtība.
Par ko piešķir kvalitātes zīmi? Speciālas komisijas, struktūras, kam jāiziet cauri, lai apstiprinātu, ka precei ir augstākā kvalitāte. Bet arī tādas var nopirkt. Dažādu profesiju pārstāvji dzenas pēc sertifikācijas. Un cilvēki domā, ja, lūk, tam ir kaut kāda augstāka līmeņa sertifikācija, tas ir labāks, bet ne vienmēr tā ir. Pēc būtības ir svarīgi. Meistars veic celtniecības darbus un pēc tam katru dienu skaties, ka rezultāts ir šķībs un greizs. Tāda ir šī cilvēka iekšējā būtība – šķība un greiza. Tāds ir šī cilvēka amata zīmogs. Šim cilvēkam nekad nebūs naudas. Ja arī būs, tā ilgi neturēsies, nenesīs nekādu svētību.
Mums draudzē ir dažādi pašnodarbināti speciālisti – lauksaimnieki, loku audzētāji, vistu audzētāji, gaļas kūpinātāji, ražo, arī nagus taisa. Ja no veiktā manikīra klienti aiziet ar sāpošiem nagiem un pēc tam visa tā laka krīt nost, tad tā ir problēma. Tas ir šī meistara amata zīmogs. Šim meistaram nekad nebūs naudas. Viņam nekad nebūs pastāvīga darba. Jo svarīgs ir tavs domāšanas veids, tavas amata prasmes, kuras tu pats esi iemācījies. Nevis tāpēc, ka tevi pieņēma darbā par meistaru, bet tāpēc, ka tu esi meistars.
Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? – Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību. (Romiešiem 4:9-11)
Apgraizīšana bija Vecās Derības zīme pie cilvēka miesas, ka viņš pieder Dievam, ka viņš ir slēdzis derību ar Dievu, ka viņš kalpo Viņam, ka viņš tic Viņam. Izraēlieši apgraizījās, to Dievs tiešā ceļā lika darīt Ābramam un viņa pēctečiem. Bet Bībele saka, ka apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic. Tātad šis apgraizīšanas zīmogs tika piešķirts tad, kad Ābrahāms pats ticēja Dievam. Viņš nav Dieva bērns, viņš nav izraēlietis, viņš nav piederīgs Dievam tikai tāpēc, ka viņš ir apgraizīts.
Kas Jēzu krustā piesita? Tā saucamie, apgraizītie. Pāvils ļoti uzsver:
Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. (1.Korintiešiem 7:19)
Tava sirds ticība, tavs iekšējais cilvēks. Tas nenozīmē, ka mums nav jākristās. Bet kristība neglābj.
Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)
Latvijā un pasaulē ir sekojoša problēma. Kristīts, svētīts, laulāts baznīcā. Bet svarīgi jau nav, vai tu esi laulāts baznīcā, vai tu esi kristīts baznīcā un pat kā tu esi kristīts. Svarīga ir tava sirds ticība, tava iekšējā būtība.
Apustuļu amata zīmogs un tavs amata zīmogs. It visās lietās, sākot ar garīgām lietām.
Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.” (Jāņa evaņģēlijs 6:27)
Dieva vārds, saka ka Dievs Tēvs ir apzīmogojis Jēzu Kristu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Tēvs ir piešķīris Jēzum, Savam Dēlam, Savas pilnvaras. Gan Persijas ķēniņiem, gan arī Izraēlas ķēniņiem, augstas kārtas cilvēkiem, arī Bībelē var atrast rakstvietas. Piemēram, Jezebele jeb Izebele, kas bija Ahaba sieva. Ahabs sagribēja Nabata vīna dārzu, lai arī tas viņam nepienācās pēc likuma, tik ļoti viņš to gribēja.
Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: “Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.” (1.Ķēniņu 21:2)
Izebele bija Baala pielūdzēja, kas ieveda neceļos gan savu vīru, gan visu Izraēlu. Ahabs tik ļoti gribēja šo dārzu, ka ļāva šo lietu nokārtot sievai Izebelei. Izebele paņēma zīmoga gredzenu, uztaisīja papīrus, uzspieda zīmogu un viss. Nabads bija miris pēc laika. Un viņas vīram Ahabam bija Nabada vīna dārzs.
Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: “Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?” Un tas sacīja viņai: “Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu.” Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: “Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.” Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja vēstulēs tā: “Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!” Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: “Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!” Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: “Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.” Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: “Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.” Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. (1.Ķēniņu 21:5-16)
Tur, kur bija ķēniņa zīmogs, šo dokumentu sargāja ķēniņa vara. Izebele lietoja šo varu. Tātad varu var piešķirt arī citiem.
Policists var nebūt nekas, bet, ja viņam ir apģērbs un policista apliecība, tad viņam ir vara. Bet tā nav viņa vara, tā ir viņam piešķirta vara. Varu var piešķirt.
Tēvs piešķīra Jēzum varu. Bībelē rakstīts, ka Jēzus gāja no vietas uz vietu, šeit, virs zemes kalpodams.
Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 9:35)
Jēzum bija vara dziedināt, vara garīgajā pasaulē. Jēzum bija piešķirta vara garīgajā pasaulē. Āmen! Un tas pats attiecas arī uz tevi, draugs.
Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai. (Efeziešiem 1:13-14)
Ja tu tici uz Kristu, tev ir Svētā Gara zīmogs – pilnvaras jeb Dieva dota vara garīgajā pasaulē. Tev garīgajā pasaulē ir vara! Aleluja! Tev ir vara pār slimībām, pār sērgām.
Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:5-7)
Nebīsties! Tev ir vara pār garu pasauli. Jau 1.Mozus grāmatā ir pravietojums par to, ka faktiski cilvēks, no sievas dzimušais, samīs čūskai galvu.
Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1.Mozus 3:15)
Jo kopš iesākuma Dieva plāns, ka Viņš sūtīs Savu Dēlu, kurš nāks cilvēka miesā virs zemes, Viņš mirs pie krusta, čūska dzels papēdī, bet Viņš samīs čūskai galvu. Jēzū Kristū tu esi jauns radījums.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2.Korintiešiem 5:17)
Jēzū Kristū tu esi glābts, tev pieder mūžīgā dzīvība. Un tev ir vara garīgajā pasaulē.
Es vēlreiz visiem atgādinu, ka pats pamats visam ir garīgā pasaule. Tu neredzi ar acīm, bet ir eņģeļi un ir velni. Ir gari, kas mums nav redzami fiziskām acīm. Mums šķiet, ka komunisti noliedza visus garīgos procesus, viņi noliedza Dieva esamību, bet tur bija visspēcīgākie dēmoni, kas viņiem kalpoja. Pie tā, kas notiek Ukrainā, vainojami komunisma un imperiālisma gari. Tas ir sātans, kam cilvēki paklausa. Velns lieto konkrētus cilvēkus. Putins ir velna varā. Ļeņins, Markss un Engelss, no Dieva atkrituši antikristi. Arī Hitlers gāja svētdienas skolā un mācījās garīgajā seminārā. Arī viņš, atkritis no Dieva – antikrists, apvainojies uz Dievu un visu pasauli. Un tieši velns piešķir viņam varu. Varu, kas posta un iznīcina, kas piesmej Dievu un Dieva cilvēkus. Bet draugi, mums ir piešķirta Viņa vara, Svētā Gara zīmogs pēc Viņa apsolījuma.
Un tika sacīts viņiem nemaitāt zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga. (Atklāsmes 9:4)
Tiek runāts par ļaunumu, kas notiks virs zemes. Un eņģelim, kas to visu rīkoja, tika teikts, lai nemaitā zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus – būs maitāšana ar slimībām, ar kariem utt. Un galu galā cilvēki nokļūst arī ellē. Maitāšana notiek tikai pie tiem cilvēkiem, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga, kam nav Dieva Gara, kam nav Kristus upuris.
Un vai pietiek ar to, ka tev ir Kristus upuris? Draugs, tev jāsāk par sevi domāt kā par jaunu cilvēku, par tādu kurš ir izglābts, kurš spēj visu, jo Dievam nav nekas neiespējams. Tas visu spēj, kas tic.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Pāvils saka: “Jūs esat mana apustuļa amata zīmogs.” Vispirms tas notiek Pāvila sirdī, ka viņš satikās uz Damaskas ceļa ar Jēzu Kristu personīgi, kad Dievs apzīmogoja viņu ar Savu zīmogu, iedeva pilnvaras. Tu redzi Pāvila kalpošanu, tā nav tikai velnu izdzīšana vai slimo dziedināšana. Tas parādās pie tā, ka cilvēkiem tiek mainītas dzīves. Tas parādās pie tā, ka tajā laikā jau tika celtas mega draudzes, kā arī pie tā, ka lielākā daļa no Jaunās Derības ir tieši Pāvila darbi. Viņš ir mega ietekmīgs cilvēks. Bet sākotnēji viņš par tādu kļuva, piedzimstot no augšienes un pieņemot sevi kā jaunpiedzimušo cilvēku, pieņemot sevi un rīkojoties attiecīgi.
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem 3:9)
Uzvelc jauno cilvēku, jauno domāšanu. Un neaprobežojies ar to, ka tu tikai domā par to, kāds tu esi. Sāc rīkoties! Tev ir griba. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Griba ir komandu došana saskaņā ar savu prātu, pēc tam piespiežot sevi, savu miesu tās izpildīt. Ar savu gribu. Tev ir brīva griba, tas visu spēj, kas tic. Tu tici, ka tev ir griba un ka Dievs tevi ir apzīmogojis, ka Dievs tevi ir svaidījis. Tu spēj darīt Viņa gribu, tu spēj būt arī veiksmīgs visās dzīves jomās. Āmen! Vispirms garīgais – kas ir tavās domās, kas ir tavā sirdī, ar gribas palīdzību, tas viss tiek realizēts, un uz tā ir Dieva svētība. Pavēro savu dzīvi, kādi ir augļi. Kādi ir augļi tavā dzīvē, norāda uz to, kāda ir tava domāšana, kāda ir tava sirds, kas ir tevī.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tavs amata zīmogs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
