Tad, kad es gatavojos šai svētrunai un pārdomāju, ko man teikt,
tad šoreiz man bija mazliet grūtāk nekā pirmoreiz, kad es sludināju šeit. Man bija vairākas tēmas, es nācu lūgšanā un paliku pie vienas, kas man pašam ir ļoti mīļa un dārga jau daudzus gadus. Es šodien runāšu par Tēva mīlestību. „Tēva mīlestība” tāda ir šīs svētrunas tēma, tās nosaukums.
Mīļais Debesu Tēvs! Es lūdzu, lai Tu šodien atklāj mums Savu mīlestību! Lai mēs satveram to, lai mēs piedzīvojam to! Lai mēs izprotam to un lai mēs paliekam Tavā mīlestībā. Lai mēs parādām Tavu mīlestību citiem tā, kā Tu mūs esi mīlējis. Lai mēs nesam Tavu mīlestību tālāk citiem, lai mēs mācāmies mīlestību no Tevis. Svētī mūs šodien un uzrunā mūs caur savu Vārdu. Lai ikviens šeit šajā dievkalpojumā piedzīvo Tavu mīlestību! Āmen.
Mani uzaudzināja vecāmamma, ļoti valdonīga sieviete. Ar savu tēvu es tikos vidēji reizi divos gados, ar mammu biežāk. Tad, kad man bija daži mēneši, mani vecāki mani aizveda pie vecāsmammas, nolika uz dīvāna un teica, lai viņa mani audzina tālāk. Viņi paši bija jauni, gribēja baudīt dzīvi un priecāties, bet es pieteicos tikai pāris mēnešus pēc manu vecāku kāzām. Uzkritu viņiem kā sniegs uz galvas, nevietā un nelaikā. Man stāstīja, ka grūtniecības laikā manu mammu gan tēvs, gan visi pārējie radi un draugi aizveda uz ginekoloģisko klīniku un pierunāja, lai izdara abortu, bet tas laiks, kad to vēl varēja darīt, bija mazliet jau pāri. Un tā es piedzimu. Ienācu šajā pasaulē un nebiju ne gaidīts, ne mīlēts, ne ieplānots. Paldies Dievam, ka Viņš mani mīlēja, Viņš mani gaidīja un Viņš mani ieplānoja, jau pirms pasaules radīšanas!
Atceros bērnībā tās retās reizes, kad tēvs atbrauca pie manis ciemos, man bija kā augsti svētki. Nebija jau tā, ka viss bija tikai slikti. Kādreiz mēs ar viņu devāmies pārgājienā, reiz viņš mani aizveda uz cirku. Bet kādu reizi, kad viņš skatījās hokeju un es gribēju ierāpties viņam klēpī, viņš mani atgrūda un kaut kur sūtīja pa krieviski. Man toreiz sāpēja sirds. Kad gāju jau skolā, kādā reizē palūdzu tēvu, lai viņš man kaut ko nopērk. Neatceros, ko. Viņš teica, lai ome pērk. Alimentus viņš maksājot kārtīgi. Pagājušajā dievkalpojumā es stāstīju, kā mana vecāmāte piedzina no mana tēva alimentus caur tiesu. Viņš maksāja kārtīgi, pareizāk sakot, viņam jau darbā grāmatvedība novilka ceturto daļu no algas. Un viņš domāja, ka ar to arī viss ir izteikts.
Pusaudža gados es meklēju savas saknes un gribēju atjaunot attiecības ar savu tēvu. Es dzīvoju pie viņa kādus pāris mēnešus. Pirmais, ko tēvs darīja, pieprasīja alimentus atpakaļ. Viņš lietoja alkoholu, bija rupjš, palaida rokas, mums izcēlās konflikts un es atnācu atpakaļ pie sava vecātēva. Vecāmāte jau bija mirusi. Pēc dažiem gadiem nomira arī vectēvs. Es paliku pilnīgi viens, man nebija neviena tuvinieka, piederīgā, tikai draugi, pudeles brāļi. Izaugu kā savvaļas kumeļš, pats iemācījos gan sevi aizstāvēt, gan izsisties, gan pats par sevi parūpēties.
Dzīvoju viens pats par sevi. Mana pasaule – tas biju es pats. Kā būs tad, kad pašam būs ģimene, sieva un bērni, kad vajadzēs viņus mīlēt, gādāt un rūpēties par viņiem? Centos nedomāt par tik augstām lietām, tās man bija tikpat tālas, kā Ķīnas kultūra. Un no kurienes lai es būtu savādāks?
Tad, kad es biju jau atgriezies pie Dieva un reiz mežā lasīju Bībeli, biju uzšķīris Jesajas grāmatu 49. nodaļu. Un tur es izlasīju ko tādu, ko es vairs nevarēju aizmirst nekad.
Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā. (Jesajas 49:15, 16)
Šī ir viena no manām mīļākajām Rakstu vietām Bībelē, un toreiz tā mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Atceros, turpat mežā es nokritu uz ceļiem, raudāju. Toreiz Dievs man atklājās kā Tēvs. Es, kurš biju uzaudzis bez tēva, dažreiz skaitīju tēvreizi pirms gulētiešanas. Bet tajā vakarā es zināju, ka man ir Tētis debesīs, Kurš mani mīl, Kurš bija man klāt tad, kad es vēl biju mammai vēderā, Kurš bija klāt dzemdību namā, Kurš neļāva izdarīt abortu. Man ir Tētis, Kurš bija klāt tad, kad māte mani atstāja uz dīvāna. Viņš mani neatstāja, Viņš bija man klāt visu bērnību, pusaudža un jaunieša gadus. Mans Tētis debesīs deva vislabākos apstākļus man, kādi tajā situācijā bija pieejami, Viņš pārmācīja mani, kad es taisījos nostāties uz ļauniem ceļiem, bet Viņš bija pacietīgs un nekad mani neatmeta. Un visbeidzot Viņš atklājās man Pats caur Savu Dēlu Jēzu un Viņam ir plāns manai dzīvei!
Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. (Psalms 139:13-16)
Tagad es mīlu cilvēkus ar to mīlestību, ar kuru mans Tēvs ir mīlējis mani. Ja es tagad varu mīlēt savu ģimeni, ja es tagad varu būt tētis saviem bērniem, tad tikai tāpēc, ka mans Debesu Tētis mīl mani! Ja es esmu pacietīgs ar tiem, kas ir manā mājas grupā un ģimenē, tad tas ir tāpēc, ka mans debesu Tētis ir pacietīgs ar mani. Ja es esmu stingrs un principiāls attiecībā ar cilvēkiem, tad tāpēc, ka mans Tētis debesīs arī ir stingrs un principiāls. Tieši tā, kā mans debesu Tēvs ir izturējies (un izturas) pret mani, tieši tāpat es cenšos izturēties pret citiem cilvēkiem. Un mans Tēvs mīl mani. Es mācos no sava Debesu Tēva!
Vienu piektdienu man piezvanīja Mārcis. Mums bija saruna un es mācītājam stāstu, kā Dievs uz mani runā, ka man jābūt pacietīgākam attiecībā uz cilvēkiem. Mārcis saka: „Jābūt pacietīgam! Un arī radikālam!” Šie divi vārdi – pacietīgs un radikāls – iespiedās man prātā un vairāku nedēļu laikā es par šiem vārdiem daudz domāju. Mans Tētis debesīs ir gan ļoti pacietīgs, gan arī ārkārtīgi radikāls. Viņš gan ļoti maigs, gan dažreiz arī ļoti dusmīgs. Es to esmu pats piedzīvojis! Viņš mani māca būt gan pacietīgam un iejūtīgam, gan arī audzina mani par līderi un liek man mugurkaulu! Mans Dievs ir vislabākais līderis un Viņam ir mugurkauls. Un es mīlu savu Tēti debesīs!
Mūsu problēma ir tēvu deficīts sabiedrībā. Labu tēvu deficīts. Tādu tēvu, kuri ne tikai uztaisa savus bērnus, bet arī rūpējas par viņiem. Šādu tēvu ir ļoti, ļoti maz. Un tad tādi cilvēki, kuri ir auguši bez tēva un nezina, ko nozīmē tēva mīlestība, tēva rūpes, tēva gādība, atgriežas pie Dieva, ienāk draudzē, viņi mēģina būt labi kristieši. Un viņi par Dievu spriež pēc analoģijas ar savu tēvu. Ja viņu tēvs dzēra un kāvās mājās, tad viņi domā, ka arī Dievs ir ļauns, agresīvs un neaprēķināms. Ja tēvs par viņiem nerūpējās ģimenē, tad viņiem liekas, ka arī Dievs viņus ir radījis un palaidis pasaulē, lai aug savā vaļā. Viņiem šķiet, ka tam Kungam nerūp viņu vajadzības, ka Dievs noliek viņus malā kā apgrūtinošu traucēkli. Viņiem grūti nākt pie Dieva lūgšanās ar ticību un paļāvību, jo viņiem šķiet, ka Dievs pasūtīs viņus tālāk. Tā ir viena ļoti liela problēma, ja viņi neiepazīst Dievu kā Tēvu, neiepazīst Viņa tēvišķību. Tā patiesībā ir tik liela problēma, ka tad, ja cilvēks ienāk draudzē, bet neiepazīst savu Kungu kā Tēti, parasti viņš arī agrāk vai vēlāk aiziet projām, tā arī neiepazinuši Viņa mīlestību.
Šodien ir daudz gadījuma cilvēku draudzēs, Dieva valstībā, cilvēku, kuri nav piedzīvojuši un neizprot Tēva mīlestību, kuri jūtas kā kalpi, algādži, nevis kā bērni, kuriem liekas, ka tūlīt, tūlīt viņi atkal dabūs pa kaklu. Daudzi neapzinās savu identitāti, savu Debesu pilsonību un jūtas nepiederoši draudzei, Tēva ģimenei. Viņi staigā no draudzes uz draudzi, no vieniem kristiešiem pie otriem un meklē mīlestību no cilvēkiem, tā vietā lai nāktu pie Dieva, labāk iepazītu Viņu kā Tēvu un piedzīvotu un izprastu mīlestību, kas nāk no Viņa. Šīs svētrunas tēma ir Tēva mīlestība!
Vai tu saproti, ka Dievs abu Savu roku plaukstās, Jēzus brūcēs ir iezīmējis arī tevi! Šīs svētrunas laikā tu vari pārbaudīt pats sevi, vai tu pazīsti Tēvu un Viņa mīlestību. Varbūt tu nepazīsti Dievu kā Tēvu, varbūt tu nepazīsti Viņu pietiekami tieši kā Tēvu. Varbūt tu esi piedzīvojis Dievu citādos aspektos, bet ne kā Tēti. Ja tā tad pēc šīs svētrunas tu varēsi pieņemt nopietnu lēmumu. Būs daži punkti, daži simptomi, pēc kuriem tu varēsi pārbaudīt pats sevi, vai tu pazīsti Viņu kā Tēti, vai ne. Dievs ir pats brīnišķīgākais Tētis un Viņš mīl tevi!
1. Dēls un algādzis.
Tu noteikti zini to līdzību Lūkas evaņģēlijā par pazudušo dēlu. Es domāju ar to pazudušo dēlu, kurš tomēr atgriezās pie tēva, viss bija kārtībā. Kad viņam dzīvē radās problēma, viņš zināja, kurp doties. Viņam nebija grūti atgriezties un pieņemt tēva mīlestību. Pirms dažām dienām man zvanīja kāds draugs, cīņubiedrs no iepriekšējās draudzes. Tikko atgriezies no Lielbritānijas. Pagājušo rudeni viņš bija devies uz turieni, cerībā labi nopelnīt. Viņam bija radušās grūtības nomaksāt bankā hipotekāro kredītu. Mēs toreiz runājām, es teicu, ka vajadzētu vairāk meklēt to Kungu, paļauties uz Viņu, nevis uzreiz braukt un Angliju. Mans draugs tomēr aizbrauca. Šeit neesot nekādas iespējas, ģimenē problēmas, parādu piedzinēji nākot virsū. Viņš bija manā lūgšanu sarakstā. Un tagad, pavisam negaidīti viņš man zvana. Sieva pametusi, draud ar tiesu, pašam nav, kur dzīvot, banka bloķējusi visas kredītkartes, parādi vēl lielāki, dzīvē viss jāsāk no nulles. Nu ko, viņš vismaz zina, kur meklēt palīdzību! Bet tagad, es vairāk es gribu pakavēties pie tā otra, vecākā dēla. Kad tēvs sarīkoja dzīres par godu tam, ka jaunākais dēls atgriezās mājās, viņš pat nesauca viņu par savu brāli: „Šis tavs dēls… izvazājies pa pasauli, dzīvojis ar prostitūtām, tagad pārradies! Tagad viņam dzīres… bet man tu neesi devis pat kazlēnu, lai es varētu priecāties!”
Padomāsim mazliet, vai tā bija taisnība, ko tēvam teica vecākais dēls. Tie bija meli, jo tēvs teica: „Viss, kas pieder man, pieder arī tev!” Faktiski tas bija liels apvainojums tēvam, ko viņam pateica vecākais dēls. Viņš neapzinājās savu identitāti, savu piederību šai ģimenei, šim namam. Kaut arī viņš bija dēls savam tēvam, viņš jutās kā svešinieks, algādzis, vergs. Tā nebija patiesība, ka tēvs viņam nedeva pat kazlēnu. Īstenībā viņš to nemaz neprasīja pats. Tā problēma nebija tēvā, tā nebija tēva namā, tā problēma bija vecākajam dēlam galvā. Viņam likās, ka viņam nekas nepienākas un ka viņam neviens neko tāpat nedos. Tāpēc viņš nemaz neprasīja, bet staigāja sarūgtinājumā.
Un tagad tu vari pavērot pats sevi. Varbūt tu domā pie sevis vai pat runā skaļi: „Mani neviens nemīl! Pie manis neviens draudzē nepienāca, nesamīļoja, neaprunājās… Mājas grupiņā vai neformālajā pasākumā visi garšīgi paēda, man nekas netika!” Zini, dažas pasakas beidzas apmēram tā: „Biju ķēniņa dzīrēs, galdi lūza no gardumiem, vīns plūda straumēm, man gar ūsām tecēja, tikai mutē nekas netika!”
Kā tad tas tā nāk, ka lielākā daļa ir apmierināti ar pasākumu draudzē grupiņā, visiem ir ticis, visi ir tikuši samīļoti, pabaroti un visi apmierināti brauc mājās, bet te, lūk, viens apdalītais, kuram nekas nav ticis mutē? Kad no malas pavēro, tad tā nemaz nav, ka neviens nepienāk un nesamīļo vai ka citi tikai ēd un viņam nemaz nedod. Problēma ir tā, ka tādam cilvēkam liekas, ka viņu nemīl un ka viņam nedod. Viņš arī pats nav spējīgs pieņemt, ka viņam dod! Tā problēma ir viņam pašam šeit, starp ausīm, nevis apkārtējos cilvēkos.
Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. (1. Jāņa 4:7-11)
Cilvēks, kas pazīst Tēva mīlestību, negaidīs, ka viņu kāds samīļo draudzē. viņš pats ies klāt un samīļos citus. Pie tam viņš parādīs mīlestību vispirms tiem, kuri ir viņa draudzē un mājas grupā, nevis brāļosies ar citām draudzēm. Viņš neatmetīs savējos un neteiks: „šitie neder, es meklēju nākamos!”
Reizēm mājas grupā esmu saskāries ar situāciju, kad cilvēki saka, ka viņi nevar atbraukt uz grupiņu vai dievkalpojumu, jo nav naudas biļetei. Es ļoti bieži tādās reizēs piedāvāju nopirkt biļeti. Bet gandrīz vienmēr šie cilvēki man ir atteikuši. „Nē es tā nevaru, neesmu mācīts, nepatīk ne no viena kaut ko ņemt. Es pats, es pats…” Cilvēks pats nespēj pieņemt žēlastību, nespēj justies kā Tēva ģimenes loceklis un tad saka, ka viņu šajā draudzē neviens nemīl un nedod pat kazlēnu. Viņam liekas, ka viss ir jānopelna smagā darbā, viņi lien vai no ādas laukā, lai izpelnītos mācītāja vai līdera žēlastību. Kā likums, vecākie dēli ir labi algādži, labi kalpotāji un labi darbinieki, bet viņu motīvi un sirds attieksme nav pareiza. Visu laiku viņi gaida uzslavu par savu kalpošanu grupā vai draudzē un visu laiku viņiem liekas, ka viņus nenovērtē. Visu laiku viņus vajā bailes, nepārliecinātība, sajūta, ka viņi nav īstie, kaut kādi nepareizie.
Dievs viņiem liekas kā bargs Kungs, mācītājs un mājas grupas vadītājs – tāds pats! „Tas ļaunais un briesmīgais Dievs, kas pļauj, kur nav sējis un salasa, kur nav kaisījis. Es baidos no Viņa! Mācītājs neizprot manu vienreizējo situāciju un es jau nemaz neeju un viņam nestāstu, jo viņš jau tāpat nesapratīs. Es baidos nākt uz tik radikālu draudzi kā „Kristus Pasaulei” ka nenotiek kāda nelaime. Man stāstīja, ka te ir disciplīna kā armijā. Un te esot kontrole. Mājas grupas vadītājs zvanot reizi nedēļā un prasa, kā tad ir gājis. Viss viņam ir jāstāsta, visu viņš grib zināt! Šeit liek nākt uz katru dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Šeit man neļauj staigāt apkārt pa citām draudzēm.” Bet padomā, draugs, vai kārtīgs tēvs ļaus savam bērnam vakaros vazāties apkārt? Vai īstam tēvam būs vienalga, kādas sekmes skolā ir viņa dēlam, vai viņš ne reizi neielūkosies dienasgrāmatā un neaprunāsies ar skolotājiem? Vai viņš nesadod kādreiz arī pa dibenu? Vai viņam būs vienalga, ar ko tiekas viņu bērns?
Mīļais draugs, tagad ieskaties sevī tā kārtīgi, vai tevī nav kaut kas no vecākā dēla mentalitātes un domāšanas.
Padomā loģiski, vai sportā nav disciplīna, vai tavā darbavietā nav disciplīna? Ko vispār cilvēks var sasniegt, ja viņam nav disciplīnas? Vai tavs vadītājs ne reizi tev nav neko aizrādījis? Izteicis rājienu? Man pat reiz prēmiju nogrieza. Un viņam bija taisnība. Kā tas nāk, ka laicīgās lietās mēs saprotam, ka ir nepieciešama disciplīna gan darbā, gan skolā, pat sporta nodarbībās mēs paši sevi disciplinējam un piespiežam darīt to, kas ir grūti, bet tiklīdz runa ir par draudzi, tad mazākā disciplīna, mazākais aizrādījums, un viss. „Es eju prom no šīs draudzes! Te nav mīlestības.”
Kā jau es teicu, pastāv ļoti lielas briesmas, ja mēs netiksim sevī galā ar vecākā dēla, ar algādža, verga domāšanu un attieksmi.
Vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. (Jāņa 8:35)
Algādžiem jeb kalpiem ir tā īpašība, ka viņi laiku pa laikam maina savus darba devējus. Cik no jums visu mūžu esat nostrādājuši vienā darbavietā? (zālē viens paceļ roku) Es pats esmu strādājis vairākās darbavietās. Pašreizējā darbavietā es strādāju jau 16 gadus, bet pirms tam es mainīju savus darba devējus katru gadu. Tādi mēs esam!
Draudzē un faktiski, arī pie Dieva ir tieši tāpat. Ja cilvēks ienāk draudzē un viņam ir vecākā dēla, kalpa domāšana un viņš to neizmaina. Ja viņš nepieliek pūles, lai iepazītu savu debesu Tēvu, lasot Vārdu un pielūdzot Viņu, tad agrāk vai vēlāk tāds cilvēks aiziet gan no draudzes, gan arī no Dieva. Vai arī kļūst par reliģisku farizeju, kura atrašanos draudzē nosaka aprēķins, izdevīgums, rutīna un tradīcija, nevis mīlestība uz Tēvu.
Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Romiešiem 8:15
Dievs vēlas, lai mēs katrs iepazītu Viņu kā Tēvu. Lai mums būtu ar Viņu attiecības kā ar Tēvu. Draugs, vai tu vari saukt savu Dievu, par Tēti? Kad tu lūdz to lūgšanu, kuru Jēzus mācīja Saviem mācekļiem un arī mums: „Mūsu Tēvs, debesīs!” vai tu apzinies, Ko tu lūdz? Mums ikvienam sevī ir jātiek galā ar algādža domāšanu. Jo ātrāk, jo labāk. Iepazīsti lūgšanu kambarī Dievu kā savu Tēti. Atceries, ka tu jebkurā laikā vari nākt pie Viņa, pieglausties, lūgt padomu un spēku, palīdzību un gudrību. Tev ne ar ko nav jānopelna Tēva mīlestība. Pat, ja tu esi paklupis un sagrēkojis, tu vari nākt pie Viņa. Tev nav jālien no ādas laukā, lai iemantotu Tēva labvēlību, bet tu esi aicināts pildīt Viņa gribu un strādāt Viņa vīna kalnā. Kā dēls, nevis kā algādzis.
2. Apzinies savu identitāti.
Pateikšu uzreiz un tieši – šeit ir mana draudze un es esmu savas draudzes patriots. Un tev, mīļais draugs, kad tu runā ar mani, šis apstāklis ir jāpatur prātā. Tas nozīmē, ja tu ar mani vai manā klātbūtnē runāsi sliktu par draudzi, tās cilvēkiem vai vadītājiem, vienalga, tiešā tekstā vai caur puķēm, saucot vārdā konkrētas personas vai izmantojot vietniekvārdus, es tevī neklausīšos, šīs ausis nebūs dzirdīgas taviem izteikumiem un vispār, uz labām attiecībām ar mani, uz saskaņu un lielu mīlestību vari necerēt! Arī, ja tu runāsi sliktu par kristiešiem vispār, vai par kristietību, vai draudzi kopumā, vai par manu Dievu, būs tieši tas pats!
Es neapgalvoju, ka mēs kā draudze esam ideāli. Nav runa par to, ka mēs kā kristieši esam ideāli. Mums tieši tāpat kā visiem cilvēkiem ir daudzi trūkumi un kļūdas, mūsu mīlestība un kalpošana ir nepilnīga. Nav runa, vai citas draudzes ir labākas vai sliktākas. Un tomēr šeit ir mana draudze, šie ir mani brāļi un māsas, kopā ar viņiem es esmu sava debesu Tēva bērns un Viņa valstības pilsonis. Un tāpat, kā ikvienas valsts pilsonis aizstāv savu tēviju pat ar ieročiem rokās, es aizstāvu savu debesu Tēviju. Pat Bangladešas pilsoņi aizstāv savu dzimteni!
Runa nav par to, cik laba vai slikta ir tava draudze, cik bagāta vai nabaga tava dzimtene, vai cik saticīga tev ģimene, runa ir par identitāti. Šis vārds nozīmē piederību kaut kam. Vai tu apzinies savu piederību Dieva valstībai, Tēva ģimenei, kristiešiem kopumā un arī piederību konkrētai draudzei, mūsu gadījumā „Kristus Pasaulei”?
Vai tu esi ievērojis to, ka cilvēkiem ir dubulti standarti? Pasaules cilvēkus un kristiešus viņi vērtē ar atšķirīgām mērauklām. Viņu spriedumos to var ļoti labi redzēt. Sarunās tas nāk ārā. Viņi cenšas attaisnot savus pasaulīgos draugus, radus, paziņas, viņi viņus saprot un jūt līdzi viņiem, bet tiklīdz kādā Dieva bērnā viņi pamana kādu „skabargu”, tā uzreiz notiesā viņu pēc pilnas programmas. Īpaši, ja runa ir par savas draudzes cilvēkiem, savu mācītāju, savu garīgo vadītāju. Savos vērtējumos viņi ir ļoti piekasīgi draudzes līderiem, bet tos, kuri nepieder pie draudzes, viņi attaisno. „Šeit nav svētdienas skolas!” viņi saka. „Un, lūk, cilvēks tāpēc aizgāja projām no draudzes. Kāds nabadziņš! Kā viņu šeit nesaprata! Kā neviens neparādīja viņam mīlestību un neparūpējās par viņa izlaistajiem bērniem!” Un šajā sarunā tu ļoti labi redzi, ka viņa sirds nav draudzes pusē, bet svešinieka pusē. Viņi nevis aizstāv draudzes kārtību un tās mācību, bet uzskata, ka tā nepārtraukti jāmaina, tā, lai ikvienam, kurš šeit ienāk no ielas, būtu labi. Bet visiem pa prātam izdabāt nav iespējams!
Viņi pamana – „Ā, tas un tas vairs nav redzams draudzes dievkalpojumos.” Visu laiku viņu nodarbina jautājums – kāpēc viņš vai viņa aizgāja prom no mūsu draudzes? Tur noteikti ir kāds iemesls, par kuru mācītājs vai mans līderis man nestāsta. Tur noteikti kaut kas nav tīrs! Interesanti, ka šādi cilvēki neraugās uz tiem, kuri paliek draudzē, paliek vīzijā, paliek ar Dievu Viņa Tēva namā. Viņi neraugās uz tiem, kuri caur grūtībām turpina virzīties uz priekšu, pielikt pūles un maksāt cenu. Viņi neraugās uz tiem, kuri meklē Dievu un cenšas dzīvot Viņa gribā un Viņa svētumā. Tā vietā viņi raugās uz vienu vai diviem atkritējiem. Un tad tu redzi, ka patiesībā šāda cilvēka sirds nav ar draudzi. Šāda cilvēka sirds ir ar atkritējiem, nodevējiem. Kopā aiziet no draudzes, kopā atkrist no Dieva taču ir vieglāk! Vajag kompanjonus, sabiedrotos, atbalsta grupu. Nu, ko, varbūt uzzināsim vēl viņa telefonu, aiziesim ciemos, izrunāsimies un uzzināsim „visu patiesību”? Noteikti viņam būs patiesība! Viņam būs viedoklis par notikušo un par šo draudzi. Nevar būt tā, ka draudzē ir tikai viens viedoklis un viena mācība. Ir jābūt viedokļu dažādībai. Draudzē ir jābūt trijām mācībām un astoņiem viedokļiem. Mums tagad Eiropā ir demokrātija. Viedokļu plurālisms. Ir tāds vārds „plurālisms”. Tas laikam ir atvasināts no vārda „pļura”. Un tad cilvēks staigā tāds „pļurains”. Viņš visu zina, ko kurā draudzē māca, ko teicis viens vai otrs evaņģēlists vai pravietis. Ar vienu līderi viņam ir par maz. Viņam ir garīgais vadītājs draudzē, mājas grupā, tad ir vēl kāds, parasti draudzes pēdējās rindās, kuram var uzticēt to, ko savam grupas vadītājam nevar teikt. Viņam ir kādas divas trīs autoritātes ārpus draudzes, ar tām var runāt lietas, ko nekādi nevar teikt draudzē! Vēl viņam dod padomus vecāmamma, varbūt homeopātijas dakteris un jogas skolotājs. Cik bagāts cilvēks! Viņam ir daudz ko runāt, bet kā likums, savā dzīvē tāds ir pilnīgi neauglīgs. Viņš nav spējīgs pieņemt nevienu lēmumu un to īstenot dzīvē. Nepārtraukti viņš kaut ko pārdomā, pārliek, vienmēr viņš mācās un nevar nonākt pie patiesības atziņas!
Man daudzi piedāvājumi aiziet uz kādu citu dievkalpojumu, piedalīties vēl kādās kristīgās aktivitātēs un pasākumos, bet es parasti atsaku. Un arī tev neiesaku. Iemesls, kāpēc es tā daru nav nebūt, ka es domātu, ka tur viss ir garām un nepareizi. Iemesli ir divi. Pirmkārt, kad es esmu kārtīgi iekšā vienā draudzē, kalpošanā, man tīri fiziski nav laika citām kristīgām aktivitātēm, un otrkārt, kad es uzklausu daudzus atšķirīgus sludinātājus un viņu mācības, man ir grūti būt efektīvam savā kalpošanā. Tagad man ir viena draudze un viena vīzija. Un man ir daudz vieglāk pieņemt konkrētus lēmumus attiecībā uz kādām lietām manā dzīvē un kalpošanā. Bet, ja esmu uzklausījis četras mācības un septiņus praviešus, tad man jāpatērē daudz laika, spēka un enerģijas, lai to visu sagremotu.
Kad es pirms diviem gadiem nopirku datoru ar trīs kodolu procesoru, tad mans puika man ieteica uzinstalēt visas pieejamās antivīrusu programmas. Man tur bija Kaspersky, Norton, ugunsmūris un vēl viena, neatceros nosaukumu. Man bija superdrošs dators pret jebkādu ļaunprātīgu programmatūru, bet piepeši mans trīskodolu kompis palika trīs reizes lēnāks. Tad kāds speciālists man teica: „Ko tu gribi? Tās programmas apkaro viena otru!” Pati par sevi katra šī antivīrusu programma ir pietiekami laba. Bet ja tās saliek kopā, tad viņas traucē cita citai. Gluži tāpat arī mans „dators” galvā nespēj sagremot un pārvārīt visas kristīgās mācības un atziņas. Man ir jāpieņem lēmumi un jāiet uz priekšu. Man ir jākalpo Tēva lietās. Man nav laika filozofēt un meklēt vienu ideālo patiesību. Un vai tad tu domā, ka nepārtrauktas pārdomas un visu iespējamo mācību salīdzināšana tevi novedīs pie pilnīgas patiesības? Drīzāk tā tevi novedīs sajukumā.
Ko Jēzus mums ir pavēlējis? Vai iet pa visu pasauli un brāļoties ar visām konfesijām un nekonfesijām, brīvdraudzēm? Kāda ir Kristus lielā pavēle? Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Ejiet un strādājiet! Tur, kur ir liela brāļošanās, tur parasti ir maza darīšana.
Varbūt tevi nostaļģija rauj atpakaļ. Manā Bībelē teikts, kas bijis, ir pagājis, viss ir tais jauns. Bet varbūt tev liekas: „Kas bijis bijis… Bet toreiz tīri labi bija! Kā toreiz dzērām mēs!” Un varbūt tev pat ir liecība par saviem varoņdarbiem par to, kādas ziepes vārīji, pa kādiem krogiem staigāji. Un tad beigās tu tikai pasaki: „Un tad es atgriezos pie Dieva”. Brīžos, kad draudzē tev rodas kādas problēmas, kad vadītājs tev kaut ko aizrāda, tevi sāk mākt ilgas pēc taviem vecajiem draugiem un radiem. Varbūt tu atceries savu iepriekšējo draudzi, kur tev nebija nekāda pienākuma, nekādu tuvāku attiecību ar citiem draudzes locekļiem, un kur līdz ar to, nebija nekādas atbildības. Neviens tev neko neaizrādīja, ja tu nokavēji dievkalpojumu un visticamāk, ka nevienam arī tur nebija gar tevi nekādas daļas, taču tagad, kad prasības pieaug, tu sāc atcerēties šo veco vietu ar siltām jūtām.
Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. (1. Jāņa 2:15)
Es tev ieteiktu tā stingrāk attiecībā pašam uz sevi pieņemt lēmumu par savu identitāti. Vispirms jau attiecībā uz to, ka tu esi Ķēniņa bērns, kristietis. Un tad arī uz konkrēto draudzi, kurai tu piederi un kuru tu uzskati par savām garīgajām mājām. Izvēlies vienu draudzi! Un tad paliec tur arī tad, kad tev ir grūti.
3.Strādā sava Tēva vīna kalnā!
Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! – Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. – Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Tie saka: “Pēdējais.” Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. (Mateja 21:28-31)
Vēl viena svarīga pazīme, kas liecina, ka tu apzinies savu piederību Tētim debesīs, ir tas, ka tev ir dārgas un nozīmīgas Viņa lietas.
Kas ir tā lieta, kas ir visnozīmīgākā tam Kungam? Kāda ir Viņa vislielākā vajadzība? Kurš zina pareizo atbildi? (zāle sauc – cilvēki, dvēseles!)
Ja tu pats esi piedzīvojis Tēva mīlestību, tad tev būs konkrētas, lietas, konkrēti piedzīvojumi, tev būs liecība, ko stāstīt citiem. Tu vēlēsies, lai arī citi cilvēki iepazīst un piedzīvo Tēva mīlestību Jēzū Kristū, kā tu esi to piedzīvojis. Galu galā, to mīlestību, ko tu esi pats piedzīvojis no Tēva, tu nesīsi tālāk. Tu mīlēsi cilvēkus ar to mīlestību, kuru tu pats esi saņēmis no sava Tēta debesīs. Tu būsi pacietīgs ar cilvēkiem savā ģimenē un grupiņā, kā Dievs ir bijis pacietīgs ar tevi. Tu būsi stingrs un principiāls, kā mūsu Tēvs debesīs ir stingrs un ar principiem, tu pārmācīsi savu bērnu, ja tas būs vajadzīgs, bet tu nekad neatmetīsi nevienu, nenorakstīsi, kā arī mūsu debesu Tēvs nav atmetis un norakstījis tevi. Tu ticēsi par cilvēkiem savā ģimenē un grupiņā, savā lūgšanu sarakstā, kā tēvi tic par saviem dēliem, un kā Dievs tic par tevi. Tu būsi līderis ar mugurkaulu un tomēr tu nekad nebūsi tāds kristīgs pārgarīgs monstrs, kurš vienmēr ir superpareizs, bet kuram ir sveša iežēlošanās un līdzjūtība. Ja tu būsi pa īstam piedzīvojis Tēva mīlestību, tu nekad tāds nebūsi ne savā ģimenē, ne draudzē, ne mājas grupā, ne darbavietā… Tu izdarīsi visu no sevis, lai cilvēki varētu piedzīvot glābšanu Jēzū Kristū.
Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. (1. Korintiešiem 13:1-7)
Ja tu patiesi būsi piedzīvojis Tēva mīlestību, tu kalposi draudzē, tu sludināsi cilvēkiem Evaņģēliju, tu glābsi cilvēkus, tu strādāsi sava Tēva vīna kalnā. Tu to nedarīsi kā algādzis aprēķina vai sava labuma dēļ, tu to darīsi labprātīgi, ar entuziasmu, uz 100 procentiem, ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku. Tu nemeklēsi savu labumu, savu godu, tu meklēsi to cilvēku labumu, kuriem tu kalpo. Tu necelsi savu impēriju, tu celsi Dieva valstību. Cilvēki redzēs tevī Tēva mīlestību un arī viņi meklēs tavu Debesu Tēvu!
Ja tev nav vēlēšanās evaņģelizēt, liecināt, glābt cilvēkus, ja tu domā tikai par savas kailās nabaga dvēseles glābšanu un to, kā tikai pašam nonākt debesīs, tad tu vēl neesi piedzīvojis Tēva mīlestību un neizproti to līdz galam. Ja tu draudzē un arī pie Dieva meklē tikai savu labumu, savu dziedināšanu, savu svētību, savu pestīšanu, savu godu, tad tev ir īsta algādža domāšana. Atceries – kalps nepaliek visu mūžu Tēva mājās. Dēls paliek. Mēs taču vēlamies palikt visu mūžu un pavadīt mūžību pie sava Tēva debesīs!?
Tagad jautājums – kā lai es iepazīstu un iemīlu Dievu kā savu Tēvu vairāk?
Varbūt tu apzinies, ka kādi, varbūt pat daudzi no šiem simptomiem ir arī tev. Tu saproti, ka vēl pilnībā nepazīsti Dievu kā Tēvu, tev ir miglains priekšstats par Viņa mīlestību. Nu ko man darīt? Tēva mīlestība… Aba tēvs… Par ko tu te runā? Nu nav manī tāda baigā dedzība un identitātes sajūta, patiesībā jūtos šeit kā algādzis. Un arī par savu līdzcilvēku glābšanu es nemaz tā nedegu. Nu, man ir tāda suņa sirds, kāda tā ir un ko lai es daru?
Ir tikai viena izeja un viena recepte. Pieņem šodien un šeit pat stingru lēmumu. Pieņem lēmumu nebūt algādzim, bet būt dēlam. Tiec skaidrībā par savu identitāti, saki pats sev: „Šeit ir mana draudze un šeit ir manējie, un es pats esmu sava debesu Tēva bērns.” Pieņem lēmumu kļūt par dvēseļu zvejnieku, evaņģēlistu. Sāc strādāt Tēva vīna kalnā. Meklē ikdienas savu Tēvu, lasot Bībeli un lūdzot Viņu. Lūdz lai Dievs dod tev spēku šos lēmumus pildīt. Uzraksti uz lapiņas, ka tu no šīs dienas esi pieņēmis lēmumu būt par Viņa bērnu, esi izvēlējis Debesu pilsonību un nolēmis kalpot Viņam. Pieliec to pie spoguļa vai kur citur un pārlasi ikreiz, kad tev būs grūti, nāks virsū negatīvas emocijas un gribēsies kurnēt, čīkstēt un bubināt.
Varbūt tu teiksi: „Sirdij jau nevar pavēlēt! Tās līkloči ir neizprotami.” Tas ir tāds ļoti pasaulīgs teiciens un to parasti saka tie, kuri vadās tikai no emocijām un mirkļa impulsiem un kuri nespēj pieņemt un īstenot dzīvē nevienu normālu lēmumu. Var pavēlēt sirdij! Dāvids saka: „Pavēli tam Kungam savu ceļu!” (Psalms 37). Viss ir atkarīgs no tava lēmuma! Pieņem lēmumu būt Ķēniņa bērns!
Vēl pēdējā Rakstu vieta. Dāvids un Salamans.
Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. (1. Ķēniņu 11:4)
Dāvids – vīrs pēc Dieva sirds. 91. psalmā Dievs saka: Tāpēc, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu! Lūk, visas dievbijības un visu viņa panākumu noslēpums. Lūk, kāpēc tūkstoši krīt pa vienu, bet desmit tūkstoši pa otru roku. Lūk, kāpēc Dāvids nebīstas ne mēra, ne sērgu, ne ienaidnieku. Lūk, kāpēc eņģeļi nes viņu uz rokām! Vajāšanās, trimdā, atstumtībā un nodevībā viņš atrada savu Kungu. Dāvidam bija personīgas attiecības ar Dievu kā Tēvu. Viņš iepazina Tēva mīlestību. Un Dāvida dēls Salamans, kurš uzauga pilnīgā ģimenē, pie vislabākajiem skolotājiem, kurš bija apveltīts ar fantastisku gudrību. Viņš savā harēmā turēja simtiem sievu no pagānu tautām. Viņš ieklausījās viņu mācībās, viņu viedokļos un bija atvērts tiem. Lūk, viedokļu plurālisms. Būdams cilvēks, kas mīlēja daudz prātot, ar filozofisku ievirzi, viņš mūža nogalē atkrita no sava Kunga, sāka pielūgt elkus un konstatēja, ka viss ir niecība. Visdažādākās mācības un atziņu kalni nepalīdz. Pieķeršanās tam Kungam – palīdz! Pieķeries arī tu savam Kungam, kā Tēvam! Iepazīsti Viņa mīlestību!
Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas; un Viņš aizdzen ienaidnieku no tevis un saka: izdeldē! (5. Mozus 33:27)
Mīļais Tēti, kas esi debesīs! Es Tev pateicos, ka tu mūs esi mīlējis ar mūžīgu mīlestību. Es pateicos, ka mēs varam nākt pie tava žēlastības troņa, bez bailēm, ar ticību, ar drosmi, ar paļāvību. Paldies, ka Tu mūs tik ļoti mīlēji, ka atdevi par mums Savu vienpiedzimušo Dēlu. Paldies Tev, ka caur Jēzu mums ir miers ar Tevi, labas attiecības ar Tevi. Mēs, kas daudzi nākam no ģimenēm, kurās mums nebija tēva, kļūsti mums par Tēvu! Atklājies mums kā Tēvs! Dod, ka mēs ikviens piedzīvojam Tavu mīlestību. Dod, ka mēs izprotam Tavu mīlestību pareizi. Dod, ka mums ir dārgs tas, kas Tev ir dārgs. Ka mums ir vienaldzīgs tas, kas Tev ir vienaldzīgs. Ka mums ir nozīmīgs tas, kas Tev ir nozīmīgs. Ka mums kļūst pretīgas un riebīgas tās lietas, kas Tev ir pretīgas un riebīgas. Mīļais Tēvs! Es lūdzu, lai mūsu sirdis pukst vienā ritmā ar Tavu sirdi. Lai mēs esam vīri un sievas pēc Tavas sirds. Kā Dāvids. Lai mums ir dārgas un nozīmīgas cilvēku dvēseles, kā Tev tās ir dārgas un nozīmīgas. Lai mums ir pretīgs grēks, kā Tev tas ir pretīgs un riebīgs. Lai mums ir vienaldzīgas visas pasaulīgas lietas un darbošanās, kuras šodien ir un rīt vairs nav. Dod, ka mēs ikviens šodien pieņemam stingru lēmumu, meklēt Tevi savā lūgšanu kambarī, lēmumu būt par tavu bērnu, ka mēs izšķiramies par Tavu identitāti, esam Tavas valstības pilsoņi, kalpojam Tavā vīna kalnā un nesam daudz augļu! Āmen.
Artūrs Danenbaums.
