Ticība, cerība, mīlestība

Šodienas svētrunas tēma ir „Ticība, cerība, mīlestība”. Katrs ir lasījis šo Bībeles rakstvietu.

„Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Korintiešiem 13:13)

Ticība, cerība un mīlestība. Vai tu esi domājis, kāpēc šie trīs vārdi ir minēti vienā teikumā, vienā pantā? Tās ir savā starpā ļoti saistītas un tajā pašā laikā atšķirīgas lietas. Tāpat kā svētā Trīsvienība, kas cita bez citas nespēj būt. Noskaidrosim sīkāk, kas ir cerība, ticība un mīlestība un kāpēc tās ir tik saistītas, kāpēc tās visas ir tik būtiskas un ārkārtīgi svarīgas mūsu ticības dzīvē. Cerība ir kāda rezultāta sagaidīšana, pasīva sagaidīšana. Ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām. Cerība ir neredzamo lietu sagaidīšana, bet ticība vairāk ir saistīta ar aktīvu darbošanos. Ja cerība kaut ko pasīvi gaida, tad ticība dodas gaidāmā virzienā, strādā. Tajā pašā laikā mīlestība nosaka vadlīnijas, par ko mums būs cerēt un par ko mums būs ticēt. Par ko ticēt, kurā virzienā doties, ko sapņot, kur virzīties – to nosaka mīlestība.

Jēzus saka, ka ir divi svarīgākie baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Mūsu cerībām ir jābūt saistītām ar Bībeles normām. Ja es ko vēlos nākotnē, savā dzīvē, tam būtu jābūt saskaņotam ar Bībeles normām, ar Dieva prātu. Ja es par kaut ko ticu un cerēto vēlos sasniegt, esmu pārliecināts par to un strādāju šajā virzienā, tad tam jābūt saskaņotam ar Dieva gribu. Tā ir mīlestība, un Dievs ir mīlestība. Viņa vārds nav šķirams no Viņa paša. Viņš ir mīlestība un Viņa vārds pauž mīlestības baušļus. Kā mīlēt cilvēkus, kā mīlēt Dievu un kā vispār šeit virs zemes dzīvot, kā izturēties, nosaka ticība, cerība un mīlestība. Ticība nespēj bez cerības, cerība nespēj bez ticības un cerībai un ticībai kopā ņemtām nav nekādas jēgas bez mīlestības, bez Dieva akcepta. Ticībai ir spēks, ticībai ir ļoti liels spēks, cerībai arī ir ļoti liels spēks, un mīlestība ir pāri visam. Mīlestība satur kopā to, uz ko mēs ceram, un dod jēgu tam, kam mēs ticam.

Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. (1. Korintiešiem 13:2)

Pāvils saka, ka viņa ticībai un cerībai bez mīlestības jeb bez Dieva gribas nav jēgas, viņš nav nekas.

„Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebrejiem 10:38 )

„Patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi.” (2. Korintiešiem 6:7)

No ticības taisnais dzīvos, bet ticības pirmsākums ir cerība. Vispirms ir cerība, un pēc tam seko ticība. Ticība vēlamajam, ticība jeb darbība cerības virzienā, un pāri visam ir mīlestība. Mēs dzīvojam nevis tajā, ko mēs redzam, bet tajā, kam ticam. Ja mēs šodien skatāmies uz to, kas notiek pasaulē, lielākā daļa no visā tā, ko mums globālu valdību uzdevumā pasniedz jeb iebaro mediji, nav patiesība. Ne viss ir tik bezcerīgi, ne viss ir tik slikti, kā mums stāsta, ir labāk. Pozitīva informācija dod cerību, cerība dod ticību jeb rada darbību pareizā virzienā. Mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, mēs vēlamies darīt mīlestības darbus gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem, taču, ja nav cerības, tad zūd motivācija darīt labus darbus. Ja viss ir nolemts un viss ir tā, kā mediji prognozē, piemēram, kovids ar daudziem paveidiem, katram paveidam pa potei, tad mums nav cerības. Ja viss ir tā, ka mums ir jāiebarikādējas savos dzīvokļos, ja viss ir tā, ka mums jāatsakās no savas valsts, no savas Satversmes, ja viss tiešām ir tā, tad mums zūd motivācija rīkoties, zūd motivācija dzīvot, un cilvēki arī izbeidz dzīvi pašnāvībā, un tā ir lieta, par ko mediji mums neziņo. Mediji ziņo tikai par vienu slimību, bet cilvēki mirst no daudz un dažādām slimībām. Viss šķiet bezcerīgi, tomēr, ja mēs dzirdam pozitīvas ziņas, tas dod spēku un motivāciju turpināt dzīvot un uzvarēt.

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. (1. Jāņa 5:4)

Cerība dod ticību. Ticība dod rezultātu. Ja mēs ticam, ka Dievs svētīs Latviju, ja mēs ceram, ja mūsu cerība nav zudusi, ja mēs turpinām strādāt šajā virzienā, tad Dievs svētīs Latviju. Ja mēs ticam dziedināšanai savai miesai, ticam par labklājību, finansiālu svētību savā dzīvē, ja mēs to redzam un darbojamies tajā virzienā, tad būs rezultāts. Tu esi svētīts, jo uzvar tieši ticība, un ticība nevar būt bez cerības. Tieši tāpat cerība un ticība bez mīlestības nedarbojas, tās iet nepareizā virzienā. Kāpēc cilvēki iet uz darbu? Tāpēc, ka viņi zina, ka saņems algu, līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai varētu baudīt komfortu un elementāri izdzīvot. Tas, ka tu saņemsi algu, ir cerība un ticība, tās ir zināšanas. Cerība ir saistīta ar zināšanām. Bībelē ir minēta cerība iemantot mūžīgo dzīvību. Tu apliecini, ka esi glābts un tev pieder mūžīgā dzīvība, bet tev ir jāaiziet līdz galam, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, tev ir cerība. Tas tevi motivē dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, jo tu zini Dieva gribu un Dieva prātu. Ja tu nemeklē Dievu, ja regulāri neesi dievkalpojumos, grupiņās, ja tu nepraktizē savu lūgšanu dzīvi, tad tev arī nav cerības. Ja tev ir cerība par mūžīgo dzīvību, tu ievēro desmit baušļus. Tu tik ļoti mīli Dievu un cilvēkus, ka vienkārši dari labus darbus. Piemēram, es esmu dzīvs tikai tāpēc, ka man bija zināšanas par elli. Cilvēkiem nedrīkst stāstīt par elli, jo tas viņus traumē? Cilvēkiem vajag stāstīt par elli, jo tas viņus glābj. Tas izglāba manu dzīvību, kad es nespēju ne dzīvot, ne mirt. Tas, kas mani ļoti spēcīgi atturēja nomirt, atturēja no pašnāvības, bija bailes no elles. Drīz būs 21 gads, kopš Dievs mani izglāba, tā diena bija 17. marts. Tas ir saistīts ar cerību, ka ir mūžīgā dzīvība, ka dzīve nebeidzas tikai ar šīs zemes dzīvi, ka ir arī kaut kas pēc nāves, ka ir elle un Debesis un tikai Jēzus Kristus glābj. Zināšanas manī radīja cerību, cerība radīja ticību saukt uz Dievu, un es sāku lūgt Dievu, un šādi parādījās ticība. Šī cerība tika segta ar ticību, un Dievs atbildēja uz manu lūgšanu. Ja Dievs man teica apmeklēt dievkalpojumus, es apmeklēšu dievkalpojumus. Ja Dievs teica lasīt Bībeli katru dienu, tad es daru to. Visu, ko lasu Dieva vārdā, es cenšos realizēt savā dzīvē. Ticība, cerība un mīlestība. Zināšanas dod cerību, cerība dod ticību, un mīlestība ir tas, pēc kā mēs vadāmies, pēc Dieva principiem. Vai tu saproti, ko tev mācītājs šodien grib pateikt? Cik svarīgi ir cerēt, cik svarīga ir cerība un cik svarīgi mums ir dot cilvēkiem cerību. Elementāras zināšanas, kas man izglāba dzīvību. Reāli dzīvību, ne tikai mūžīgo dzīvību, bet vispār dzīvību.

Man ir Jēkaba Barkāna grāmatiņa „Noklusētās sāpes”. Barkāns tulkojumā nozīmē ‘priestera dēls’, tas ir ebreju uzvārds. Es nesen ievietoju citātu ar Jēkaba Barkāna vārdiem: „Mēs vairāk baidījāmies no latviešiem, nekā no vāciešiem.” Man atrakstīja pateicību par viņa citātu. Viņš aizgāja mūžībā 2020. gada beigās un īsi pēc tam arī viņa kundze, viņi nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš pārdzīvoja holokaustu. Jēkabs Barkāns dzīvoja Krāslavā, un tajā laikā viņš bija padsmit gadus vecs. Mainījās varas, padomju vara nomainīja fašistiskās Vācijas varu, tas notika arī Krāslavā, un tajā laikā tur dzīvoja 5000 iedzīvotāju, 1500 no tiem bija ebreji, tātad 1/3 daļa. Izdzīvoja tikai Jēkabs Barkāns ar savu ģimeni, visus pārējos nogalināja. Šī grāmata ir mūsu pašu cilvēku dzīvas liecības, ko viņi paši ir piedzīvojuši. Viņš šajā grāmatā raksta, ka praktiski visus ebrejus iznīcināja latvieši paši. Viņiem bija pavēle, ja paši netika galā, tad izsauca no Rīgas papildspēkus, un arī tie bija latvieši. Padomāsim, pie kādas tautas mēs paši piederam. No kā visvairāk ir jābaidās šodien? No Bila Geitsa, no Sorosa, no ASV, no Pasaules Veselības Organizācijas, no vakcīnām? No latviešiem jābaidās. Kad pie tava skaistumkopšanas salona no rīta ir pēdas, kur kāds stukačs ir skatījies pa logu, vai tu nestrādā. Lūk, no kā jābaidās. No policijas, no represīviem orgāniem, no mūsu valdības ir jābaidās. Kad nāk otrdiena, ceturtdiena, tad tās ir šausmu dienas, jo valdība kaut ko pieņem. Vēsture atkārtojas. Ja cilvēks nepārzina vēsturi, ja cilvēks nelasa neko citu, ja cilvēks neiet ārā no savas mājas, neiegūst informāciju nekur citur, kā tikai no “Panorāmas”, tad viņš dzīvo bailēs. Viena meitenīte pie manis pienāca un teica, ka viņiem skolā māca, ka vienīgā patiesība ir Latvijas Televīzijā, pārējie mediji arī ir normāli, bet tur nav viss tik labi.

Man mājās ir bieza grāmata par Otrā pasaules kara laika un padomju laika propagandu, un tas ir saistīts arī ar holokaustu. Visas tās pašas metodes izmanto arī šodien, nav nekā jauna. Salamans saka, ka nav nekā jauna, jo viss, kas ir bijis, atkal būs. Ja mēs to zinām, tad mums būs cita domāšana. Ir cilvēki, kuri sēž tikai vienveidīgā mediju vidē un akli tic tikai tam, ko valdība saka. Vēsture rāda pavisam ko citu. Tieši tas, ka mēs varam būt izglītotāki, lasīt grāmatas, runāt ar cilvēkiem, salīdzināt informāciju un izvilkt patiesības graudus, dod cerību! Cerība rada ticību. Ticība ir darbība, un šī darbība rada rezultātu, un es ticu brīvai, suverēnai, Dieva svētītai Latvijai. Ir cerība. Facebook pie katra otrā, trešā mana raksta liek klāt savas birkas, ka tas ir daļēji patiess raksts. Pēc kādiem standartiem viņi salīdzina, ka tas ir daļēji patiess? Ko viņi apkaro? Cilvēki ar cerību nav viņu interesēs. Cilvēki, kas cer un tic, brīvi cilvēki, nav viņu interesēs, un tie, draugs, esam mēs, latvieši. Piemēram, manam rakstam, ka korona psihoze atstāj ASV, viņi uzliek birku, ka tā nav taisnība, ka korona psihoze neatstāj ASV. Lielākoties raksts ir pareizs, daudzi štati ASV ir pilnīgi atteikušies no visiem ierobežojumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai cilvēki bez cerības ir tie, kas akli tic meliem un padodas. Man stāstīja, ka Balvos arī ir nogalināti ebreji, un pūli ar ebrejiem esot izveduši divi cilvēki ar ieročiem. Es nezinu, vai tas tiešām tā ir bijis, bet tā man stāstīja cilvēks, kas tajā vietā ir dzīvojis. Cilvēkiem bez cerības nav jēgas pretoties, nav jēgas neko darīt, jo visi jau tik un tā ir nolemti. Nolemti ir tie, kuriem nav cerības. Kamēr tev ir cerība, tev būs ticība, un vienmēr ir iespēja, ka viss mainīsies, un es zinu, ka viss mainīsies. Vai esi klausījies Žigi? Nevajag viņu klausīties, jo viņš lamājas, bet viņš runā labas lietas. Viņš teica: “Visiem politiķiem, kuri atbalsta pandēmiju, drīz būs kažociņš jāmaina uz otru pusi. “Tad, kad pienāks laiks un viss mainīsies uz otru pusi, man, Zigim, prasīs, ko es darīju šajā laikā un kurā pusē biju, tad es teikšu, ka neko īpašu nedarīju, bet vismaz kaut ko darīju, runāju patiesību.” Draugi, runāt patiesību nozīmē dot cerību cilvēkiem. Dot cerību nozīmē dot ticību, un ticība spēj visu. Ja tev ir ticība kā sinepju graudiņš, ar to pietiek. No sinepju sēkliņas vienā sezonā izaug 4-5 m liels koks, kurā putni vij ligzdas. Jēzus saka, ja ir šāda ticība kā mazs sinepju graudiņš, mazs cerības stariņš, tad:

“Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Viss, kas ir vajadzīgs, ir maza cerība un maza ticība.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa 5:5)

Turpināšu par Jēkabu Barkānu. Izlasīšu grāmatas tekstu, kuru lasot man pieskārās Dievs, bija sajūta, ka Dieva eņģeļi ir atnākuši pie manis. Daudzi Krāslavas ebreji bija ļoti turīgi, Jēkaba tēvam piederēja ādas apstrādes fabrika. Tā kā vācu armijai bija vajadzīga apstrādāta āda, tad Barkānu ģimenes nošaušanu atlika uz vēlāku laiku. Termiņš, kad viņus nošaus, bija nolikts. Viņš strādāja, un daudzi virsnieki nāca pēc zābakiem. Lūk, ko viņš raksta: “Mūsu kaimiņu mājā uz laiku izmitināja divus vācu virsniekus – majoru un virsleitnantu.” Ja Krāslavā tik augstas pakāpes cilvēki kā majors un virsleitnants ienāca mājā, tas varēja nozīmēt tikai vienu, proti, ka tās iemītnieki tanī pašā dienā dosies uz nošaušanu. Vispār, ja pie ebreja ienāca vācietis vai policists, tad bija atlicis tikai viens ceļš. Lasu tālāk: “Tāpat kā daudzi citi virsnieki, arī viņi nāca pie tēva uz rūpnīcu interesēties, kad varētu dabūt gatavus zābakus. Kādu reizi viņi uzprasījās ciemos. Ienākuši mūsu mājā, viņi pamanīja pastmarku albumu, ko biju atstājis uz galda. Viņi sāka to šķirstīt un ieraudzīja Vācijas pastmarkas. To bija kādi trīs tūkstoši, starp tām arī sērija ar Hitlera portretiem. Viņi klusītēm sarunājās, un es saklausīju vienu teikumu: “Dieser Wahnsinnige ist sogar hier.“ (Tas vājprātīgais ir pat šeit). Viņi pateicās par viesmīlību un lūdza atļauju iegriezties vēlreiz. Pēc divām dienām viņi atnāca vēlreiz un atnesa pārtikas paku. Tad teica, lai es pasaucu mammu. Biju mazliet nobijies, tomēr paklausīju. Mammai viņš sacīja: “Neticiet visam, ko stāsta par mūsu grandiozajiem panākumiem.”” Tas bija 1941. gads, kad vācu armijai bija grandiozi panākumi, bet šie teica: “Neticiet.” Viņi bija gudri cilvēki, viņi nebija “panoramščiki”. Tie bija cilvēki, kuri pārzina vēsturi un māk skaitīt un rēķināt, kaut vai tik daudz, vai Hitleram pietiks resursu, tādi kā nafta, ogles un citi, lai pietiekamā daudzumā saražotu tehniku un valdītu pār pasauli. Jēkabs pēc tam vairs nekad šos cilvēkus neredzēja. Kā divi Dieva eņģeli viņi ieradās un iedeva cerību. Kāpēc Barkāni vienīgie izdzīvoja? Viņiem bija cerība, un to deva vācu virsnieki, kuri pateica: “Neticiet,” kaut gan tajā laikā bija pamats ticēt Hitlera uzvarai. Masu propaganda bija tikai par to, ka jātic Hitleram. Lūk, kāpēc tik vienkārši varēja iznīcināt miljoniem cilvēku.

Turpinu lasīt: “Jūs esat labi ļaudis, tāpēc uzklausiet, ko teiksim. Jums ir jāatrod, kur paslēpties uz gadiem trīs, pēc tam varēsiet atgriezties mājās.” Vēlāk mēs šos virsniekus nesastapām.” Viņi pateica pat precīzu laiku – trīs gadus. Pilnīgi bezcerīgā situācijā iedeva cerību, jo šie cilvēki zināja, ka Hitlers ilgāk nenoturēsies. Tomēr tas bija pietiekami ilgi, lai miljoniem cilvēku nogalinātu un pasauli papostītu. Tieši tāpat es saku par šodienas situāciju: es nezinu laiku – varbūt 2-3 gadi, varbūt 2-3 mēneši, bet šis pasākums nav dzīvotspējīgs. Ja tu sēdēsi tikai “Panorāmā” un klausīsies, cik tas ir dzīvotspējīgs, kādi panākumi, kāds vakcinēto procents un nāvju procents, tad cerība zudīs. Es publicēju dienas citātu: “Ja nomirst cilvēks un viņam ir arī kov vīruss, tad tiek apgalvots, ka viņa nāves iemesls ir kov. Savukārt, ja cilvēks mirst pēc kov potes, tad gan cilvēka nāves iemesls esot citas kaites.” Valdības meliem īsas kājas. Mani izbrīna, ka tomēr ir cilvēku bars, kuri tic tik acīmredzamiem meliem. Nekas jau nav mainījies. Lasīšu tālāk par Barkānu ģimeni. “Jau tolaik bija cilvēki, kuri saprata, ka Vācija karā neuzvarēs. Starp viņiem bija arī tie, kuri vēlāk palīdzēja mūsu ģimenei izglābties. Daudzi, pirms tam visnotaļ labvēlīgi noskaņoti kaimiņi, tagad apjuka, mūs sastapdami, un nesaprata, par ko ar mums runāt. Bija arī tādi, kuri gaidīja, kad varēs pievākt pēc mums palikušās mantas. Reiz kāda sieviete, kura mammu labi pazina, teica: “Barkāna kundze, jums ir tik skaists lietussargs. Atdodiet to man. Jums taču tas vairs nebūs vajadzīgs.” Skaisti pateikts, vai ne? To saka draudzene, kaimiņš! Bezcerīgs cilvēks, kurš ir pieņēmis visu, ko viņam “iesmērē”. Mani vienmēr ir fascinējusi latviešu virsnieku iznīcināšana Litenē, kad saujiņa komunistu iznīcināja mūsu virsniekus. Daži ar ieročiem iznīcināja tos, kas bija bez ieročiem, un tikai viens pretojās, bet pārējie neiesaistījās, kaut gan tas reāli bija iespējams. Nevar taču maza saujiņa pārvaldīt visu pasauli. Bet izrādās, ka tomēr var, ja cilvēkiem nav cerības. Bībele saka:

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

No kā nāk ticība un cerība? No sludināšanas. Varbūt redzēji, ka grupas “Pērkons” bundzinieks Ikars Ruņģis bija ielicis Facebook ziņu par sava tēva nāvi? Viņš rakstīja, ka tēvs bija pilnīgi vesels, un pēc covid potes viņš nomira. Ikars rakstīja ļoti sulīgiem vārdiem un nosauca par kropļiem tos, kuri pieļauj šo vakcīnu Latvijā. Raksts guva lielu popularitāti, es arī ar to dalījos. No rīta pamanīju, ka šis raksts Facebook vairs nav. Tie, kuri cīnās par bezcerību, bija panākuši, ka raksts tiek izņemts. No kā nāk ticība? No patiesības paušanas. Ticība rodas, kad cilvēkiem pastāsta, pirmkārt, evaņģēlija vēsti un, otrkārt, par notiekošo. Mūsu pienākums ir pateikt, kā viss ir patiesībā. Ļoti reti kurš uzdrošinās liecināt publiski, jo draud atlaišana no darba, dažādas sankcijas un sodi. Facebook arī tiek kontrolēts un cenzēts. Mīlestības darbs ir dot cilvēkiem cerību. Ko es izdarīju? Jau iepriekš paredzot, ka šis raksts tiks izdzēsts, biju to saglabājis datorā un ieliku to atkārtoti savā profilā, jo tas cilvēkiem dod cerību, atmaskojot patiesos motīvus, kas stāv aiz visiem ierobežojumiem, skaidras naudas mazināšanas, draudžu iznīcināšanas, aiz cilvēku terora un sodiem. Tie visi ir tikai ziediņi, ja mēs klusēsim. Patiesības paušana dod cilvēkiem cerību. Ja mēs visi runāsim, tad ne Facebook, ne kādas iestādes nespēs to izkontrolēt.

Barkānu ģimeni izglāba katoļu priesteris, kura motivācija, iespējams, bija vienkārši mīlestības darbi. Gan jau arī pie tā visa darbojās cerība un ticība, ka vienmēr nebūs tā, kā tas bija tajā laikā. Kad karš gāja uz beigām, tad mīlestības darbi bija stipri vairāk. Tas tādēļ, ka cilvēkiem kļuva skaidrs, kurš uzvarēs karā, un viņi pelnīja bonusiņus, lai pie jaunās varas varētu teikt: “Es slēpu ebrejus, palīdzēju komunistiem.” Mainīja kažoku uz otru pusi. Bet grāmatā aprakstītais laiks bija bezcerības laiks, un Krāslavas katoļu priesteris, kurš bija pazīstams ar Jēkaba Barkāna tēvu, vienojās ar kādu cilvēku Baltkrievijā vārdā Mihals, kurš viņus slēpa. Klausies, kas tālāk rakstīts grāmatā: “Sešpadsmitajā septembrī dekāns Rudzītis atsūtīja ziņu, ka ir vienojies ar cilvēkiem, kuri mūs paslēps, un norādīja virzienu, kādā mums jābēg.” Šis priesteris viņiem iedeva bēgšanas un slēpšanās plānu. Vai tu zini, ko nozīmēja slēpt ebrejus? Tas nozīmēja nāvi visai ģimenei. Lasām tālāk: “Astoņpadsmitā septembra naktī ap vieniem pie mūsu durvīm kāds uzstājīgi klauvēja. Paraudzījies pa logu, tēvs ieraudzīja pie durvīm stāvam policistu. Tēvs atvēra durvis, un Grundāns sacīja: “Rīt sešos no rīta jums nāks pakaļ un vedīs uz nošaušanu. Rudzītis lūdza jūs pabrīdināt un pateikt, lai līdz rītam jūs pazustu.” Un viņi pazuda. Ar savu laivu šķērsoja Daugavu un ar kājām nonāca Baltkrievijā. Kontrabandists Mihals ar savu ģimeni slēpa viņus vairākus gadus. Jēkabs Barkāns nomira tikai 2020. gada beigās, nodzīvojot ilgu dzīvi. No kā šodien ir jābaidās? Ne jau no policistiem, bet no bezcerīgiem policistiem, no bezcerīgiem politiķiem, no savas tautas nodevējiem, no kolaboracionistiem, lūk, no kā ir nedaudz jābīstas. Bet Jēzus saka:

“Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mateja evaņģēlijs 10:28 )

Vairāk bīsties no Dieva, ne no cilvēkiem. Ja tu savā darba vietā būsi ar cerību, tad tu būsi mīlestības vadīts. Tava cerība, ticība un darbība būs mīlestības vadīta, un tā vietā, lai cilvēkus nodotu iznīcībai, tu viņus glābsi. Mums draudzē tiešām ir daudzu profesiju pārstāvji. Kad sākās karš, Ukraiņu draudzē viena daļa bija par Ukrainu, otra par Krieviju. Iedomājies, viņi taču ir brāļi un māsas, bet varēja satikties pat frontē. Ja tu esi ar cerību un tev ir ticība un mīlestība, un pāri visam dievbijība, tu zināsi, kā kurā situācijā rīkoties, kā ar godu izpildīt savu darbu un tajā pašā laikā izpildīt Dieva gribu. Jēkabs Barkāns rakstīja, ka Mihalam, kura mājās viņi slēpās, bija milzīga spriedze. Ja kaimiņi kaut ko pamanītu, uzzinātu, viņam būtu beigas. Par viņu slēpšanās vietu zināja desmit cilvēki. Ja zina jau trīs cilvēki, tad risks ir milzīgs, bet šajā gadījumā zināja desmit cilvēki, un neviens nenodeva. Uzzināja arī vietējais baltkrievu katoļu priesteris, jo strādnieki, kas tuvumā strādāja, pamanīja, ka tur slēpjas ebreji, un atnāca “nostučīt” priesterim, nevis varām. Priesteris noklusēja un strādniekiem pavēlēja klusēt. Tie ir mīlestības darbi. Šādus mīlestības darbus nākas grūti darīt, ja nav cerība uz mūžīgo dzīvību, ja nav saprašanas, kas notiks tad, ja pildīsi vai nepildīsi tos. Ja Latvijai nav nekādas cerības, tad ir grūti virzīties uz priekšu. Visi tie, kuri apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, ir dzīvi cilvēki. Mūsu uzdevums ir dot cerību cilvēkiem. Latvijas situācijā vakcīna nav cerība. Kāda mūsu cilvēka mamma pēc vakcīnas nevarēja nospiest durvju kodu un darbavietā no divdesmit pieciem darbiniekiem nākamajā rītā ieradās tikai viens. Reklāmās raksta, ka vakcīnas ir pilnīgi drošas, bet patiesībā blaknes ir smagākas nekā pats vīruss. Vecākiem cilvēkiem šādas vakcīnas ir absolūti bīstamas. Tieši par viņiem arī propagandē, radiniekiem, meitām un dēliem. Atved tikai savu senioru uz šprici! Ir cilvēki bez cerības, un viņiem vakcīna ir cerība. Nav vajadzīga vakcīna slimībai, kas ir vienam no diviem tūkstošiem vīrusu. Un katram vīrusam nevajag savu vakcīnu. Mums ir vajadzīga stipra imunitāte. Un, ja tu galu galā gribi potēties, tad potējies. Dari, ko vēlies, tikai liec, lūdzu, mani mierā.

Cerība, ticība un mīlestība. Pienāca brīdis, kad Mihels teica: “Es vairs nevaru, ir baigā spriedze, jums jāmeklē cita vieta, kur slēpties!” Radioaparāti bija aizliegti. Tieši tāpat, kā tagad cenzē visu. Radioaparāti bija aizliegti gan padomju laikā, gan vācu karadarbības laikā. Bet viņam kaimiņos dzīvoja cilvēks, kurš klausījās “Amerikas balsi” un zināja, kas patiesībā notiek frontē. Viņi tur slēpās, un viņš dzirdēja, kā šis kaimiņš nāk un stāsta par to. Tas deva cerību. Tas deva Mihelam cerību, un, pateicoties šim cilvēkam, kurš klausījās radio, viņš atstāja Barkānu ģimeni pie sevis. Un tajā dienā, kad notika cīņa par Staļingradu un Hitlers zaudēja, jebkurš domājošs cilvēks varēja saprast, ka tās ir kara beigas. Pārējais ir tikai process. Kad Jēkaba Barkāna vecmamma uzzināja par šo uzvaru, viņa no priekiem nomira. Sacēlās asinsspiediens un nomira. Draugi, var nomirt arī no priekiem, izrādās. Bet tiklīdz viņa saprata, ka stratēģiska kauja ir zaudēta, viņai viss bija skaidrs, ka drīz viņi atgriezīsies savā pilsētā. Un viņi pārdzīvoja karu un atgriezās savā pilsētā kā vienīgie ebreji. Jo visi pārējie bija nogalināti. Ieguva izglītības un nodzīvoja garu un pilnvērtīgu mūžu. Viņa izglābšanās ir saistīta ar cerību – ar cerību, kas bija virsniekiem, cerību un ticību, kas bija katoļu priesterim, cerību, kuru caur radio kaimiņš deva Mihelam. Cerība un līdz ar to ticība nāk no sludināšanas.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

Mums ir jāsludina cilvēkiem cerība. Ir mūžīgā dzīvība. Arī tad, ja šeit nebūtu nekādas cerības un viss būtu slikti, ir cerība. Bet, ja tu klausies tikai oficiālos medijus, tad tu redzi, ka nav cerības. Bet, ja viss patiešām būtu tik slikti, ka nav vairs cerības un ir pēdējie laiki un gals visam, un pastarā diena, pat tad tev ir cerība uz mūžīgo dzīvību. Un tev ir motivācija darīt mīlestības darbus un dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tu mīli Dievu! Un Dievs grib, lai tu mīli cilvēkus. Tevī ir cerība. Cerības dēļ tu dari pareizas lietas! Jēzus saka: “Lai ar jums nenotiktu kā ar šo cilvēku, ar bagāto muļķi.”

Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas evaņģēlijs 12:16-21)

Viņam bija daudz mantu, viņš nezināja, kur to visu likt. “Es celšu šķūņus, sakrāšu un atpūtīšos.” Bet Jēzus saka, ka šis cilvēks nav gudrs. Kur šis cilvēks liks mantu un kam tā būs vajadzīga? Dievs saka: “Ja šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli, kam tad paliks visa tava bagātība? Un tālāk Dievs saka:

“Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Un interesanti, ka mācekļi uzdeva jautājumu: “Vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem? Mēs taču arī to visu darām! Mēs baušļus turam, mēs esam ar Tevi kopā.” Un Jēzus to pastiprina. Ja tu esi grupiņas vadītājs, ja tu esi līderis, tad tev ir citi standarti. Arī man ir citi standarti nekā cilvēkam, kurš nav līderis.

“Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis, atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:42-43)

Tas ir līderis, kurš rūpējas par cilvēkiem. Kurš joprojām meklē cilvēkus, ved pie Kristus. Kurš joprojām rūpējas par savu draudzi, par saviem cilvēkiem. Un tas dod cerību un motivāciju. Ja es kalpoju Viņam, es joprojām esmu svētīts.

“Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” (Lūkas evaņģēlijs 12:45-46)

Ja tu esi aicināts būt par vadītāju, tev ir cita atbildība.

Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā. (Jēkaba 3:1)

Tas nav ieteikums nekļūt par mācītāju, par vadītāju. Bet katram ir savas zināšanas, sapratne, savs līmenis. Un, ja tu esi uzņēmies savu kalpošanu, Dievs prasīs no tevis, kā tu kalpo. Zināšanas par sekām un balvu dod cerību. Kas būs tad, ja es kalpošu, un kas būs tad, ja es nekalpošu? Kas būs tad, ja es dzīvošu desmit baušļos, kas būs tad, ja es nedzīvošu desmit baušļos? Kas būs tad, ja es lūgšu Dievu, kas būs tad, ja es nelūgšu Dievu? Kas būs tad, ja es regulāri nākšu uz dievkalpojumiem, kas būs tad, ja es nenākšu regulāri uz dievkalpojumiem? Tās ir zināšanas, kas dod cerību un sapratni. Ir Debesis un elle. Un tas palīdz mums darīt mīlestības darbus.

Viens citāts, ko es ielieku Facebook, var izglābt simtiem cilvēku dzīvības! Viens citāts, ar kuru to no manis esi dalījies, var izglābt tūkstots cilvēku dzīvības! Var iegūt mūžīgo dzīvību šeit pat, esot virs zemes. Mūsu uzdevums nav glābt tikai kristiešus. Draugi, Jēzus māca par žēlsirdīgo samarieti. Kad kristieši pagāja garām sasistajam, tas nebija labi. Mums ir jāredz, kas notiek mūsu tautā, un ir jāpalīdz cilvēkiem. Pirmkārt, ar cerības došanu. Ja latviešiem būs cerība, viņi rīkosies un viss mainīsies! Latvija būs kristīgās kultūras citadele! Mums būs nevis Latvija, no kuras bēg, bet uz kurieni cilvēki dodas! Viņi brauks skatīties šo brīnumu, kā tas ir iespējams. Un, zini, tas ir iespējams! Piemēram, Tanzānija ir vieta, uz kurieni pat brauca latviešu misionāri. Nav viss tā, kā mums stāsta medijos. Es jums saku tāpat, kā šie vācu virsnieki: “Neticiet par šiem milzīgajiem panākumiem, tas viss izgāzīsies.”

Vai tu domā: “Atgādini viņiem, lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu.” (Titam 3:1)? Bībele saka: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29) Un mīlestības baušļus neviens nav atcēlis. Un runāt mēs varam, un cerību mēs dosim! “Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.” (Efeziešiem 6:16) Lai pastāvētu un uzvarētu, tu ņem ticības vairogu, bet ticība nāk no cerības. Un mūsu ticība ir balstīta mīlestībā jeb paklausībā Dievam. Un tā tu spēj dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.

Es papētīju par vācu super-kuģi “Bismarks”. Oto fon Bismarks bija cilvēks, Vācijas kanclers. Hitlers pavēlēja uzbūvēt kaujas kuģi un nosauca to “Bismarks”. Otrā pasaules kara laikā tas tika nogremdēts. Tas bija kuģis, kas varēja nogremdēt jebko. Un tas bija kuģis, kuru neviens nevarēja nogremdēt. Titāniks saskārās ar nieka aisbergu un nogrima, tāpēc Titāniks salīdzinājumā ar “Bismarku” bija pupu mizas. “Bismarks” bija drauds visai sabiedroto flotei un armijai. Ja tāds kuģis iziet ūdenī, tas kontrolē milzīgas teritorijas. Taču šis kuģis tikai vienu reizi izgāja no ostas. Tas nogremdēja tikai vienu sabiedroto kuģi, tāpēc tā dienas bija skaitītas. Viņu aplenca visi iespējamie kuģi un lidmašīnas. Kuģis gan bija super-kuģis, bet šādi kuģi ceļoja tikai divatā. Iespējams, tā bija Hitlera lielummānija. Šādi lieli kuģi drīkst doties tikai mazu kuģu pavadījumā, gaisa flotes pavadījumā. To vienu nevarēja laist, jo, lai cik liels tas nebūtu bijis, mazie varēja to noknābāt. Arī tevi bez draudzes noknābās! Spēks ir draudzē! Un mēs, draugi, arī varam noknābāt jebko! Mēs esam Dieva lauvas ar asiem zobiem! Un asiem nagiem! Mēs neesam tikai Dieva jēri, bet arī lauvas! Un mēs mākam uzrūkt! Iestājies, sludini evaņģēliju un ne tikai šajos apstākļos! Un ne tikai evaņģēliju, bet dod cerību par esošo situāciju! Uz šo kuģi izšāva divi tūkstoši astoņsimt lādiņus. Četri simti no tiem trāpīja. Tas nogrima okeānā. Tādā dziļumā, kādā nekādi nevar tikt tam klāt. Bet īpaša ekspedīcija atrada to vietu, kur kuģis nogrima, un atklāja, ka “Bismarka” korpuss ir gandrīz neskarts, ja neskaita dažus līnijkuģu radītos bojājumus. Šo kuģi jūrnieki un kapteinis nogremdēja paši, lai tas nenonāktu ienaidnieka rokās. Kuģis pats negrima. Lūk, kāds kuģis, kas bez paša palīdzības pat negrimst! Un tu esi kā “Bismarks”! Tu esi kā kuģis, kas negrimst, tikai pats, ja vien zaudēsi cerību un ticību, tu grimsi. Ja tava ticība un tava cerība nebūs balstīta Dieva vārdā, tu grimsi. Ja tās būs balstītas Dieva vārdā, tu celsies. Tavas bruņas ir necauršaujamas. Tu esi neapturams un neaizskarams, Jēzus Vārdā!

Vai esi redzējis vienu no spēcīgākajām filmām – “Devītā rota”? Tā ir tiešām spēcīga, labi uzfilmēta, kvalitatīva filma. Tā bija reāla rota Afganistānas karā. Kaut gan pašā filmā viss ir tā sagrozīts, ka no patiesā notikuma nekas nav palicis pāri. Bet gars iekšā ir. Iedomājies, filma izmaksāja deviņus ar pusi miljonus. Ir viena aina filmā, kur dembeļi (karavīri) dodas mājās no kara. Viņi iesēžas lidmašīnā, un jaunie lidostā sēž un skatās, kā paceļas lidmašīna. Viņu brāļus palaiž uz mājām, bet tajā brīdī tiek palaista raķete un lidmašīna tiek nogāzta, un cilvēki iet bojā. Šis skats izmaksāja 450 000 dolāru. Filma maksāja deviņus ar pusi miljonus, bet šis skats, divdesmit sekundes līdz minūte, izmaksāja 450 000 dolāru. Cik gan lielas summas tērē filmu režisori, TV producenti, lai pasniegtu savu ideju! Draugs, cik daudz tu esi gatavs maksāt, lai pasniegtu savu ideju? Jebkura saprātīga firma lielāko daļu ienākumu tērēs reklāmai. Un tie ir Jēzus vārdi: “Ticība nāk no sludināšanas.” Viņš atnāca un ar Savu piemēru to parādīja. Un deva mums norādījumus. “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas. Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai!” Dodiet cerību cilvēkiem! Dodiet evaņģēlija vēsti! Un arī, protams, runājiet par šodien aktuālām lietām. Dodiet cerību, patiesību! Kādā citā rakstvietā rakstīts, ka mūsu ticība ir vērtīgāka par zeltu.

“Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:7)  

Ticība kaut ko maksā, cerība kaut ko maksā. Piemēram, grāmatas maksā. Tās maksā arī tavu laiku. Ļoti labi, ja ir laiks izlasīt grāmatu. Bet tu vari izvēlēties, lasīt grāmatu vai skatīties “Panorāmu”, vai ne? Maksimāli maksā ar savu laiku par savu ticību.

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs pārējās lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Cik labi ir dzīvot, ja tev ir cerība! Patiešām! Un nedēļas beigās tu jūties pavisam citādi nekā nedēļas sākumā uzreiz pēc svētdienas dievkalpojuma, vai ne? Šodien tu jūties labi, tu esi cerības iedvesmots, tev ir emocionāli labi. Paies dažas dienas un tas viss tā nedaudz noplaks, tāpēc ir jānāk atkal uz dievkalpojumu, kur atkal mācītājs tevi motivēs. Mums ir nepieciešams citam citu motivēt. Un šīs lietas, par kurām es runāju, arī par situāciju pasaulē un Latvijā, – par tām ir svarīgi runāt. Jo, ja kristieši neizprot situāciju un viņiem nav cerības, viņi padodas un pāriet interneta vidē un vairs neapmeklē dievkalpojumus. Kādiem pat mācītāji paši saka sēdēt mājās, biedē ar kovidu, un pat draudzes tiek izklīdinātas. Tāpēc ir svarīgi runāt par visu. Arī par patiesību, kas notiek šodien. Un, ja tu neesi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, tad dari to šodien! Lai Dievs tevi svētī, tev ir cerība un ticība! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība, cerība, mīlestība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija