Dievs ir pavisam labs. Kādā gadījumā mazāk stresa, mazāk nabadzības, 
mazāk visādu nepareizu lietu un tukšas spriedelēšanas draudzē? Kad? Tad, kad mēs ejam pie cilvēkiem un kalpojam viņiem. Āmen.
Iemesls tam, kāpēc kristieši katrs garīgi un draudzes kopumā neaug, kāpēc daudziem ir garīgas un fiziskas slimības, depresija, kāpēc dzīve un kalpošana kļūst neinteresanta un cilvēks nevar savākt ne sevi, ne savu ģimeni ir viens – mēs nekalpojam! Es tev gribu pateikt, ka ir ļoti būtiski kalpot Dievam. Ir četri punkti, kas veido mūsu attiecības ar Dievu:
Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana.
Draugi! Attiecības ar Dievu nav iespējamas bez ceturtā punkta – kalpošanas. Pareizas attiecības ar Dievu nav iespējamas, ja mēs neliecinām, ja mēs neejam pie cilvēkiem un nevedam viņus pie Kristus. Nepietiek lasīt Bībeli, nepietiek tikai lūgt, nepietiek tikai ierasties draudzē, slavēt, pielūgt un baudīt Dieva klātbūtni. Nepietiek! Ir nepieciešama kalpošana – liecināšana. Jeb kā tas mūsu draudzē ir skaidri sakārtots „pa plauktiem” – aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt!
Mēs esam aicināti aizsniegt cilvēku un būt viņam par garīgo vadītāju, būt par aprūpētāju. Pēc tam mūsu uzdevums ir nostiprināt un apmācīt viņu tik ilgi, kamēr viņš varēs pats atvērt savu mājas grupiņu. Tam visam ir vajadzīga ticība.
Es gribu šodien runāt par vienu no iemesliem, kāpēc mēs neejam pie cilvēkiem. Mums pietrūkst ticības. Elementāras ticības. Ticības iziet ārpus draudzes.
Es tev varu garantēt, ja tu nesāksi vest cilvēkus pie Dieva, tu nobeigsies! Es nedraudu, es tikai konstatēju to, kas ir rakstīts Bībelē. Tātad attiecībās ar Dievu ietilpst arī mūsu kalpošana Viņam un cilvēku vešana pie Dieva. Pirmais bauslis ir: mīli Dievu, un otrs tam līdzīgs – mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Jēzus saka, ka nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod dzīvību par saviem draugiem. Viņš runāja par krusta nāvi. Tātad nav lielākas mīlestības par to, ka tu atved cilvēku pie Jēzus un dari viņu par Kristus mācekli. Āmen!
Tāpēc es varu tiešām apgalvot – ja mēs nesākam to darīt, mēs agri vai vēlu atdziestam savā ticībā. Kļūstam reliģiozi kristieši, kas apmeklē draudzi, bet Dievu nepazīst. Vai tu to gribi?
Tātad viens no iemesliem, kāpēc tas nenotiek, ir tas, ka trūkst elementāra ticība iet un izdarīt to. Elementāra ticība atvest cilvēkus pie Jēzus. Tam ir nepieciešama ticība! Un ja tu nesāksi to darīt, tu zaudēsi ticību Dievam. Man atliek tikai paskatīties uz cilvēku, un es redzu, kurš laiž gar ausīm to, ko es saku un kurš to pieņem. Es redzu un zinu, kurš to darīs un kurš to nedarīs. Kurš to darīs, atzīmēšanās pēc, lai ievilktu ķeksīti. Viņš to darīs tāpēc, ka citi to dara. Viņš lūgs un pat plānos par to, taču viņš to neizdarīs? Kāpēc? Tāpēc, ka viņš to nedarīs uz 100 %. Viņam pietrūks ticības.
Mēs šodien runāsim par to, kur lai ņem ticību. Kāpēc tev pietrūkst ticība? Tāpēc, ka tu to nevēlies iegūt. Tu pats atbildi par to, vai tev ir šī ticība, vai nav. Kā tu vēl vari nodefinēt, kas ir ticība? Lūk, līderu atbildes: rīcība, lēmums, paļaušanās uz to, kas neredzams, pārliecība par neredzamām lietām, Dieva vārda dzirdēšana un precīza darīšana, apņemšanās, uzticēšanās, darbi, bez kuriem ticība ir nedzīva utt. Es lietošu formulējumu, ko es pats neizdomāju – psiholoģiskā nostādne. Psihologs tev neteiks – ticība, bet būtībā tas būs tas pats.
Šodien mēs runāsim par pozitīvu psiholoģisko nostādni, jeb ticību iziet ārpus nometnes pie cilvēkiem. „Iziet ārpus nometnes” nozīmē iziet ārpus sava komforta, ārpus ierastā dzīves ritma, ārpus savām bailēm un sava kūtruma. Tas nozīmē iziet pie cilvēkiem un izdarīt to, ko Dievs grib un pļaut augļus.
Jo kuru kustoņu asinis augstais priesteris par grēkiem ienes svētnīcā, to miesas tiek sadedzinātas ārpus nometnes. Ebrejiem13:11
Tātad Vecajā Derībā, kad tika pienests upuris par grēkiem, tad asinis ienesa svētajā vietā, saiešanas teltī jeb templī, asinis izlēja uz altāri, bet paša dzīvnieka miesu sadedzināja ārpus nometnes. Tieši tāpat arī nāves sodus izpildīja ārpus nometnes.
Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami. Ebrejiem 13:12,13
Kad Jēzu sita krustā, to nedarīja Jeruzalemē, bet ārpus Jeruzalemes sienām. Ārpus nometnes, ārpus pilsētas. Tas viss ietilpa Dieva plānā. Tāpēc arī Dieva vārds saka: „Iziesim arī mēs ārpus nometnes.”
Kāpēc Jēzus devās mirt ārpus nometnes? Lai izglābtu tevi. Te Bībelē tas ir skaidri rakstīts. Tāpēc arī mums pienākas iziet ārpus draudzes, lai nestu negodu un lai maksātu savu cenu par dvēselēm.
Iziesim pie viņiem ārpus nometnes! „Nometne” burtiski nozīmē jūdaisms. Ja skatās šo nodaļu kontekstā, runa ir par jūdu reliģiju. Tas nozīmē, ka arī mums jānes savs kauns, savas ciešanas, atstājot reliģiju un ieejot dzīvā Dieva valstībā.
Mūsu gadījumā tas nozīmē gan iziešanu no pasaules, gan no reliģijas. Kāds gan sakars mums ar reliģiju?
Vienkāršs! Ja tu neved cilvēkus pie Dieva, tu kļūsti reliģiozs. Tāpēc Dieva vārds saka: „Izej no reliģijas!”
Ar ko atšķiras dzīva draudze no draudzes, kura ir mirusi? Ar ko atšķiras dzīvs kristietis, no miruša kristieša? Ar ko atšķiras reliģiozs farizejs, kurš uzskata sevi par dzīvo Dieva bērnu, no patiesi dzīva Dieva bērna? Ar to, ka viens, iespējams, sēž draudzē, slavē Dievu, ziedo, visu dara, taču neved cilvēkus pie Jēzus. Viņš nemaksā cenu, neiet ārpus savas komforta zonas, neiet ārpus draudzes glābt pazudušos, bet otrs to dara. Lūk ar to atšķiras!
Dievs aicina tevi šodien: Izej ārpus nometnes, izej no reliģijas.
Negaidi „pendeli”, lai izietu pie cilvēkiem.
Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā. Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. Apustuļu darbi 8:1-4
Kā radās pirmā misija? Vajāšanu dēļ, jo pirmie kristieši, kuriem Jeruzālemē bija tīri ērti, dabūja ”pendeli”. Vai mums ir jāgaida ”pendele”? Es lūdzu, Debesu Tēvs, dod „pendeli” katram, kurš ir iesīkstējis un jau ir uz gara izlaišanas robežas! Mums nav jāgaida „pendele”, jo tas ir soda sitiens tev. Bet es tev saku – ja tu neņemsi vērā, ko es tev saku šodien, rīt būs „pendele”.
Kāds ir patiesībā cilvēks? Vai viņš nav tāds, kurš vilcinās līdz pēdējam? Nu, piemēram, parunāsim pa zobiem un zobārstiem. Vai nav tā, ka tu ej pie zobārsta tikai tad, ka zobs jau sāk birt? Un tā naudiņa, ko tagad tu žēlo, būs tik un tā jāmaksā un vēl mute smirdēs. Kad tu iesi uz aizlūgšanām par kādu cilvēku, cilvēkiem griezīsies galva no tavas elpas. Labi, tu vari arī neiet, bet tavi sapuvušie zobi bojās arī citus orgānus. Rezultātā tu maksāsi daudz vairāk nekā sākumā. Vai tiešām mums jāgaida „pendele”, vai mēs nevaram šodien iziet ticībā ārpus nometnes? Skatāmies tālāk, kas rakstīts:
Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā”. Apustuļu.darbi 8:5-8
Filipam tā patika Jeruzalemes draudzes slavēšana! Aleluja! Viņš piedzīvoja Dievu, taču viņš negāja pie cilvēkiem. Viņš apmeklēja mājas grupiņu, viņam patika sadraudzība, taču viņš negāja pie cilvēkiem. Burtiski to neuztveriet, jo es nezinu tieši par Filipu, bet tā rakstu vieta ir par to. Viņam patika arī ziedot, dalīties un dot 10. tiesu, kas pieder Dievam. Bija sludinātāji, kas sludināja: „Izejiet ārpus nometnes”, taču Filips gaidīja ”pendeli”. Tā pienāca, kad Sauls vajāja draudzi, nogalināja kristiešus un lika tos cietumā. Tad viņi bēga, izklīda un sludināja. Tad notika brīnumi un dziedināšanas. Un liela līksmība valdīja tajā pilsētā.
Varbūt tu domā: „Es ticēšu, es iešu, kas būs?” Draugi, viss būs tā, kā Dievs vēlas. Tad, kad tu iesi, svaidījums būs tev jau priekšā! Varbūt ka būs pat tā, ka tajā brīdī, kad tu būsi pieņēmis lēmumu un vēl nebūsi pat aizgājis, Dievs jau būs tur un sāks darboties. Kamēr nav tava patiesa lēmuma ticībā, tikmēr Dievs nedara.
Tev ir nepieciešama pozitīva psiholoģiskā nostādne. Ne pa velti es šodien par to runāju. Tas tev labāk palīdzēs saprast, kas ir ticība. Nosauksim to ar citiem vārdiem:
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Ebrejiem 11:1
Ja tev ir mērķis, tu stipri paļaujies uz to un esi pārliecināts, ka vari to izdarīt un paveikt, tad tā ir ticība. Tu neredzi vēl to miesā, to redzi to garā, tu neredzi fiziski, bet tici mērķim. Tici, ka tu to sasniegsi un vari to izdarīt! Lūk, kas ir ticība! Lūk, kas ir pozitīva psiholoģiska nostādne! Man ir mērķis un vīzija. Es izstrādāju stratēģiju, es ticu, es zinu, es esmu pārliecināts, ka es to varu izdarīt. Pretējā gadījumā, ja tu nebūsi pārliecināts, ka tu to vari paveikt, tu neko nesasniegsi. Nepietiek tikai ar mērķi, ir nepieciešama ticība, psiholoģiski pozitīva nostādne. Gluži tāpat nepietiek tikai ar ticību, ir vajadzīgs mērķis. Nepietiek pozitīva nostādne, es varu, es varu… Ko tu vari? Priekš kam tu vari? Abas šīs lietas ir nepieciešamas – gan mērķis, gan ticība. Tāpat es varu teikt, ka ticība bez mērķa ir nedzīva, tāpat arī mērķis bez ticības ir nedzīvs.
Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Romiešiem 4: 17
Es zinu, tas notiks! Izej ārpus nometnes. Izej pie cilvēkiem un izglāb viņus no elles un ieved debesu valstībā! Tici, ka tu vari un tu arī to vari!
Henrijs Fords ir teicis: „Ja tu domā, ka vari vai domā, ka nevari, tad abos gadījumos tev taisnība.”
Ja tu domā, ka tu vari, tātad tu vari. Ja tu domā, ka nevari, tātad tu nevari. Es domāju, ka es varu un tad arī es varu. Jo es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!
Jo Dievam nekas nav neiespējams. Lūkas 1: 37
Manam Dievam nekas nav neiespējams. Es pieņemu lēmumu domāt tā, ka es varu un ka manam Dievam nav nekā neiespējama. Es zinu, ka es Dieva spēkā varu sasniegt un paveikt to. Es ticu, es zinu, ka es varu aiziet pie cilvēkiem, pārvarēt bailes, iziet no komforta, izbrīvēt laiku, samaksāt cenu un izraut cilvēkus no elles un ievest debesu valstībā! Āmen! Tā ir ticība, iziet ārpus nometnes. Lai izietu ārpus nometnes, ir nepieciešams pareizs prāta iestatījums, ko sauc par ticību.
Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Marka 9:23
Kam tu tici – Dieva Vārdam, vai visam, kas iešaujas prātā, vai ko kaimiņš vai vecāmamma teica, vai tam, ko skolā mācīja? Vai tam, par ko miesa īd un emocijas dumpojas? Kam tu tici? Es ticu Dieva vārdam, kas saka: „Tas visu spēj, kas tic!” Ja es ticu, ka es varu, tad es varu. Ja man ir mērķis balstīts Dieva Vārdā, un Dieva Vārds saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem, un Dievs grib glābt pazudušos, tad es daru to, kas Viņam ir pats nozīmīgākais. Patiesībā mūsu galvenais mērķis virs zemes ir glābt pazudušos. Nē, tu teiksi – mūsu galvenais mērķis ir meklēt Dieva Vaigu. Es tev teikšu – galvenais mērķis ir glābt pazudušos. Attiecībās ar Dievu, Viņa meklēšanā ietilpst glābt pazudušos. Kā lai es iepazīstu Dievu, ja es neeju pie cilvēkiem? Dievs ir labs. Jā, mana prioritāte ir attiecības ar Viņu. Taču man nevar būt attiecības, ja es neeju ārpus nometnes pie cilvēkiem.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu. Jāņa 14:12-14
Ko Dievs darīs? Visu, ko es lūgšu. Es varu to, ko Jēzus varēja. Viņš pabaroja 5000 cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm. Viņš varēja un Viņš saka: „Arī tu to vari!” Viņš sagatavoja 12 mācekļus. Viņš varēja, arī tu to vari. Pūļi sekoja Viņam, arī tev var sekot pūļi. Un vēl vairāk nekā Jēzum Kristum. Es ticu tam, kas te rakstīts. Man nevajag dažādas teoloģijas, ka tas domāts tikai tam laikam un tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms 2000 gadiem. Nē, tas domāts šodien, man un tev.
Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Mateja 17: 20
Man nav nekā neiespējama. Jēzus runā par kalniem, kurus pārcelt, par ticību. Ikviens kalns, jebkas, kas tev traucē, katru cietu sirdi tu vari uzvarēt. Jo mīlestība spēj visu! Es domāju, ka nav neglābjamu cilvēku – to Dievs izglābs, bet to – neizglābs. Dievs tā nedomā. Jēzus saka: „Nekas jums nebūs neiespējams”.
1961. gada 25. maijā ASV prezidents Kenedijs kongresā uzstājās ar runu un aicināja izsēdināt cilvēku uz Mēness. Krievi jau bija palaiduši pirmo mākslīgo pavadoni, tad suni Laiku. Tas bija 1959. gadā! Tajā laikā amerikāņiem nebija tehnoloģijas, lai izsēdinātu cilvēku uz Mēness. Viņiem nebija ne tuvu tas, kas bija krieviem. Taču neskatoties uz to, Kenedijs paziņoja, ka šis desmitgades beigās mēs redzēsim cilvēku uz Mēness. Krieviem jau ir mākslīgais pavadonis, suns orbītā, bet amerikāņi bija pamatīgi atpalikuši. Un tad Kenedijs paziņo, ka desmitgades beigās mūsu cilvēks izkāps uz Mēness. Viņš nolika neaizsniedzamu mērķi un nolika konkrētu laiku, kad šo mērķi realizēt. Tajā laikā šis mērķis likās nesasniedzams, pat ķecerīgs. Tagad mēs to uztveram kā kaut ko pilnīgi ikdienišķu. Vai tu zini, ka visi lielākie sasniegumi, ko cilvēki ir sasnieguši, vienmēr ir tikuši apstrīdēti. Vienmēr! Tev ir cilvēku acīs nesasniedzams mērķis un viņi tev to saka. Un ja tu tam tici, tu paliec neveiksminieks. Taču es neticu tam, ko cilvēki saka, es ticu tam, ko Dievs saka, ka ar Viņu nav nekas neiespējams. Es apgalvoju, ka ar Dievu nav nekā neiespējama!
Kad ticība iet pa priekšu mūsu iespējām un mērķiem, tad neiespējamais kļūst iespējams. Mums ir tādas iespējas un tādi resursi, kādi šobrīd ir. Tas šķiet nesasniedzams un neiespējams, taču ja man ir ticība tam, ka neiespējamais ir iespējams, tad neiespējamais arī kļūst iespējams!
1969. gada 16. jūlijā kosmosa kuģis Apollo-11 veiksmīgi nolaidās uz Mēness un Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kuri spēra kāju uz Mēness. Simtiem miljonu to vēroja tiešraidē gan ASV, gan citās zemēs. Cilvēki vēl tagad netic un uzskata, ka tas bija safabricēts TV ieraksts. Kamēr pats uz Mēnesi neaizlidosi, tikmēr neticēsi! Un tad, kad būs iespēja braukt, tad nebrauks vairs, bet turpinās neticēt. Ticēs savām teorijām. Evolūcijas un pārējām. Es nevaru iedomāties, kā pērtiķis kļuva par cilvēku, vai ka mans vectētiņš būtu bijis mērkaķis ar sarkanu dibenu. Jozefs Gebelss, nacistiskās Vācijas propogandas ministrs, teica: „Jo lielāki meli, jo cilvēki labprātāk tiem tic.” Pirmais cilvēks kosmosā bija Gagarins, bet pirmais cilvēks uz Mēness – amerikānis Nīls Armstrongs. Kā amerikāņi to sasniedza? Šis mērķis nebūtu sasniedzams bez pozitīvas psiholoģiskas nostādnes. Kenedijs spēja iedvesmot savu tautu, tie ticēja, pieņēma, strādāja un sasniedza šo mērķi. Āmen!
Ticība bez mērķa, bez pareizas prāta nostādnes nedarbojas. Un otrādi. Profesors Pīkoks ir teicis: „Optimisms ir pirmā rakstura iezīme veiksmīgiem cilvēkiem”. Ja cilvēks domā pozitīvi un mīl pārvarēt grūtības, tad puse no panākumiem viņam jau ir kabatā.
Džons Maksvels kādā no savām grāmatām apraksta kādu eksperimentu Sanfrancisko skolā. Direktors mācību gada sākumā izsauca trīs skolotājus un teica viņiem: „Jūs esat paši labākie skolotāji un tāpēc mēs jūs izvēlējāmies. Un jums tiks doti 90 labākie skolēni ar visaugstāko intelekta koeficientu.” Viņi strādāja un gada beigās viņu rādītāji bija par 20 līdz 30% augstāki, nekā pārējo Sanfrancisko skolu vidējais rādītājs. Gada beigās direktors atkal izsauca šos trīs šos skolotājus un paziņoja: „Patiesībā jūs nemaz neesat un nebijāt labākie skolotāji. Mēs vienkārši izvilkām no cepures lozes, kurus izvēlēties.” Tad skolotāji domāja: „Laikam tie bērni bija labākie”. Direktors saka: „Nē, arī šos deviņdesmit bērnus mēs vienkārši izlozējām!” Tātad, nebija ne labākie bērni, ne labākie skolotāji, taču bija labākie sasniegumi. Kā tad tā? Šie cilvēki noticēja, ka viņi ir labākie! Skolēni noticēja, ka viņi ir labākie un arī skolotāji noticēja, ka viņi ir labākie. Viņiem bija pozitīvs un pareizs prāta uzstādījums. Viņi ir labākie un viņi var labāk iemācīt un arī iemācīja. Es par sevi domāju: „Es esmu labākais!” Pāvils saka: „Tavs spēks manā nespēkā varens parādās.” Es varu, es esmu labākais. Man ir mērķis un es varu to sasniegt. Es varu iziet ārpus nometnes. Es varu izglābt cilvēkus, es varu. Es varu izglābt cilvēkus, kas ir manā sarakstā. Es varu izglābt viņus, varu aizsniegt, izvilkt ārā no elles un ievest debesu valstībā! Jo Dievs ir ar mani un ar Dievu nav nekas neiespējams. Es varu!
94% no ASV lielāko kompāniju vadītājiem pozitīvo domāšanu sauc par pirmo panākumu faktoru. Pirmais panākumu faktors – pozitīva prāta nostādne jeb ticība. Tas visu spēj, kas tic.
Lūk, stāsts par kādu puiku. Mamma viņu modināja 5.30 katru rītu, viņa pienākums bija iekurināt krāsni, apkurināt māju. Kad mamma viņu no rīta modināja, viņa vienmēr teica tā: „Dēliņ, šodien būs brīnišķīga diena!” Kādu rītu mamma, kā parasti, modina dēliņu un saka: „Šodien būs brīnišķīga diena!” taču šoreiz dēls atrūc: „Pretīga diena! Man nāk miegs, esmu noguris un man ir auksti!” Mamma vairs neko neuzstāj, lai jau paguļ. Dēls guļ divas stundas, tad pamostas, jūt, ka ir silts un no virtuves patīkami smaržo. Viņš izkāpj no gultiņas un dodas uz virtuvi pie mammas. Cik garšīgi smaržo, kā man gribas ēst! Bet mamma saka: „Pagaidi, pagaidi! Tu teici dēls, ka šodien būs pretīga diena. Tad nu es izdarīšu visu, lai tā arī notiktu! Šodien tu neēdīsi. Ej uz savu istabu un visu dienu pavadi tur.” Puika grib ēst, bet viņam jādodas uz istabu. Vienīgais labums – vēl var pagulēt. Viņš guļ pāris stundas, bet miegs vairs nenāk, gribas ēst un kļūst garlaicīgi. Viņam ir grūti. Un nākamajā rītā, kad mamma viņu nāk modināt, dēliņš jau sēž uz gultas saģērbies un pirmais, ko viņš mammai saka: „Mammu, šodien būs brīnišķīga diena!”
Kā tu pats iestādi savu prātu, savu muti un savas darbības, tāda būs arī diena. Tāda būs arī dzīve un tādi būs arī mērķi, ko sasniegsi vai nesasniegsi. Tu pats nosaki un iestati savu prātu.
Kā uzturēt pozitīvu prāta nostādni, jeb ticību? Kādreiz pie manis nāca cilvēki un lūdza: „Dievs, dod man ticību!” Bet ticība nav kaut kas, ko Dievs tā iedod. Ticību tu izvēlies. Es nerunāju par jaunpiedzimšanu un arī tad mums pašiem jāpieņem lēmums ticēt, ka Dievs ir. Mēs paši izlemjam – ticēt vai nē.
Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Atklāsmes 3:14-18
Lūk, ko domā reliģija: „Man ir labi, mani ir silti, man neko nevajag. Es jau labākā gadījumā vienu cilvēku atvedu pie Jēzus. Es esmu apmierināts ar visu. Man ir labi, iešu mājās, palūrēšu „teļļuku”. No rīta, pa ceļam uz darbiņu palūgsim Dieviņu pusstundiņu. Mācītājs tik labi sludināja un es 10. tiesu atdevu, Dieviņš palīdz!” Forši, ne! Priecīgie kristieši, smaidīgie. Labi jau ir, var smaidīt, ja viss labi. Es domāju, ka mums acs ir uztrenēta, un mēs redzam, vai tas ir tas ir dumjais smaids, vai tas ir dievišķs smaids. Ir muļķīgi smaidi, kad cilvēks saka: „Viss ir kārtībā, Dievs mani vada, Viņš ir ar mums. Dzeram tālāk šņabi, darām visas lietas. Priekā! Aleluja!” Vai esi pamanījis?
Tu saki: „Esmu bagāts, man ir pārpilnība. Man nevajag nenieka.” Bet Dievs saka: „Vai tu nezini, ka esi nožēlojams, nabags, akls un kails?” Viņš to nesaka par pasaulīgiem cilvēkiem, kuri tiešām nezina, ka viņi ir kaili, nabagi, akli un tizli. Viņi to nezina. Viņi labi saģērbjas, ieņem augstus amatus, viņiem ir vara. vismaz dažiem. Dažiem ir arī nauda un labs darbs. Dažiem paveicas – arī laba sieva vai labs vīrs. Taču viņi nezina, ka viņi ir nabagi, akli un kaili. Viņi nezina, ka viņu ceļš ir pazušanā, mūžīgā ellē. Nojauš gan, jo zemapziņā zina! Bet šeit šajā rakstu vietā Dievs šos vārdus saka par draudzi! „Esmu karsts, esmu bagāts, viss ir super! Dievs mani svētī, viss man notiek!” Taču tu nezini, ka patiesībā tāpat esi nabags, akls un kails. Tad Dievs tev saka: „Es tev došu padomu – iekarsies un atgriezies!”
Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Atklāsmes 3:19
Kā var kļūt, karsts? Iekarsies, iekarsies…un atgriezies! Vai man jāgaida, ka kādā dievkalpojumā nāks „uguns” no debesīm un aizdedzinās manu dvēseli Kungam? Nelūdziet vienkārši: „Kungs, aizdedzini mani!” Pieņem pats lēmumu: „Es iekarstos, es degu priekš Tevis, Dievs!”
Kā tad uzturēt šo ticību? Kā tad iekarsties un atgriezties?
1. Necīnies par savām tiesībām.
Varbūt tu pastāvīgi esi nemierā: „Tev to nodarīja, ne tā tev to iemācīja, ne tā uz tevi paskatījās. Kāds tavā vietā iesēdās draudzē. Atnāca, kāds pagāns iesēdās tavā vietā. Es noliku savu somiņu, kāds to izmeta ārā… Kas te notiek šinī draudzē, manā aizņemtā vietā cits sēž!” Nu, ko tad darīt, ka ar mani tā izdarīja? Pasaulē pieņemts – cīnies par savu vietu zem saules… Bet es tev saku – necīnies, jo tev nav jāpierāda sava taisnība. Nepārtraukta cīņa izsūc enerģiju. Un tad tu esi piepildīts ar negatīvismu, rūgtumu un tas novērš tevi no galvenā, no mērķa. Tas neveicina tavu ticību.
2.Esi kopā ar pozitīvi domājošiem cilvēkiem.
Esi kopā ar ticīgajiem. Kur viņi ir? Viņi ir draudzē. Čarlzs Džons saka: „Atšķirība starp to cilvēku, kas tu esi šodien un būsi pēc pieciem gadiem ir; kādas grāmatas tu lasīsi un ar kādiem cilvēkiem tu būsi kopā.”
3. Esi laimīgs šodien, darot to, ko tu dari šodien.
Tev ir mērķis, tev ir sapnis atvest cilvēkus pie Kristus, uzcelt grupiņu un vēl citi mērķi. Tad nu nesapriecājies par pašu mērķi, bet priecājies par to darbu, ko tu dari šodien. Esi laimīgs par to, ko dari šodien! Priecājies, baudi dzīvi. Baudi to. Piemēram, es varu tagad izbaudīt, ka es sludinu.
4.Atbrīvojies no stresa.
Tas ir svarīgi. Jo darbs, iešana uz mērķiem, rada stresu. Kā atbrīvoties? Ir dažādi veidi. Piemēram, kā es atbrīvojos no stresa vakar? Gribi zināt? Es kaut ko tādu nebiju darījis nezinu cik sen. Man pat nebija stress, bet man ir ieplānots atbrīvoties no stresa, kamēr viņa vēl nav. Svētdien no rīta bijām pirtī, atnācu atpakaļ, skatījos Rīgas „Dinamo” spēles ierakstu. pirmo periodu redzēju, tad uznāca miegs. Es pamodos tieši tad, kad beidzās trešais periods. Negribējās nekur iet, ātri iztīrīju zobus un gultā iekšā. Rezultātā es kopā nogulēju 13. stundas. No rīta pamodos – galva nesāp, esmu svaigs kā gurķītis, no stresa ne vēsts. Tāpat man divas reizes nedēļā ir spēka treniņi. Tad es koncentrējos uz kaut ko citu. Trenējoties tu nevari domāt par kaut ko citu. Faktiski ar to man pietiek. Pasportoju, kaut ko internetā paskatos. Pārbaudītās vietnēs, protams. Var aizlaist paslēpot. Kas nu kuram. Kādreiz padari arī ko citu, nevis tikai mērķis, mērķis, mērķis…Nedaudz atpūties, noņem to stresiņu un laid tālāk. Tas nav nenopietni, tas ir nopietni.
5.Esi dzīvespriecīgs un neizturies pārāk nopietni pret sevi.
Gadās arī kļūdas, bet nenosodi pārāk sevi. Es tagad varu ar humoru pastāstīt, kā vakar nogulēju trīspadsmit stundas. Jo panākumi nav tas, ko tu domā par sevi, bet pozitīvs noskaņojums. Esi dzīvespriecīgs un nesodi sevi pārāk bargi. Pasmejies par savām kļūdām un rullē tālāk. Lai pats ceļš uz panākumiem ir priecīgs. Tu domā: „Kas es esmu, es ko varu”, bet ne jau tas ir svarīgākais. Svarīgākais ir pats pozitīvais noskaņojums. Priecājies par ceļu, pa kuru tu ej.
Trīs biznesmeņi sarunājas un domā, kas ir panākumi. Pirmais: „Panākumi ir tad, kad mani izsauc pats Amerikas prezidents pie sevis un mēs kopā dzeram tēju”. Otrs saka: „Nē, tie ir nieki! Panākumi ir tad, kad mani izsauc pats Amerikas prezidents, mēs kopā dzeram tēju un zvana telefons Prezidentam un viņš nepaceļ klausuli manis dēļ!” Trešais saka: „Tas ir nieks, panākumi ir tad, kad es esmu pie prezidenta, mēs dzeram tēju, ēdam pusdienas un zvana telefons prezidentam. Prezidents paceļ klausuli un dod to man – tas tev!”
Panākumi jau nav tas, ko tu iedomājies par sevi, bet gan pozitīvs noskaņojums. Pozitīvs noskaņojums tajā lietā, ko tu dari šodien.
6. Rīkojies, lai iegūtu pozitīvu noskaņojumu. Iekarsies un atgriezies. Rīkojies!
Divi vīri sarunājas. Viens bija tas, kurš rīkojās, bet otrs nerīkojās galīgi nemaz. Vienam viss ir balts, bet otram melns. Viens saka: „Mana sieva mani pameta, man ir draņķīgs darbs un arī kājas sāp.”. Otrs saka: „Man ir vislabākā sieva pasaulē, es mīlu savu darbu un varu dejot kaut visu nakti”. Pirmais nodomā pie sevis: „Viņam sagādā baudu citu ciešanas!” Vai jūs neesat pamanījuši pie sevis? Es te cīnos vienmēr, bet viņam gan vienmēr ir labi!
Tad, kad mēs iesākām draudzi Rīgā, tad kāds mācītājs teica: „Tev nekas nesanāks. Tev nekas neizdosies, jo ar tādu garīgais stāvokli, kāds ir tev, nekas nebūs!” Bet es ticēju, es redzēju un es strādāju. Un šodien mēs redzam augļus. Tu tici, tu redzi, tu strādā un tu redzēsi augļus!
Izej ārpus nometnes! Pieņem lēmumu šodien ticēt! Nostādi savu prātu – es varu! Es eju, es daru un es sasniedzu! Viss ir gaužam vienkārši!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers.
