Ir dažādi Dieva apsolījumu, kurus Dievs grib tev dot.
Finanses – tā ir tikai viena sfēra, ko Dievs grib tev dot. Jo Bībelē ir teikts, ka turība un bagātība būs taisnā namā. Ir rakstīts, ka Viņš tika aplaupīts pie krusta, lai Viņa nabadzība mums kļūtu par bagātību. Un mēs ticam Dieva vārdam, ka Dieva plāns ir labklājība. Āmen! Ir daudz Dieva apsolījumu, un pats svarīgākais no tiem ir grēku piedošana. Tas, ka mēs saņemam Svēto Garu sevī un mantojam mūžīgo dzīvību, ieejam attiecībās ar Tēvu, un tas notiek tajā brīdī, kad mēs atzīstam savu grēcīgumu, mēs atzīstam un ticam, ka Jēzus ir vienīgais Kungs, vienīgais Glābējs un vienīgais Dievs, un visi citi dievi ir elki. Kad es to atzīstu, es nāku Dieva priekšā un pieņemu Jēzu Kristu savā sirdī kā savu Glābēju, mana dzīve izmainās, Dieva apsolījumi piepildās. Dievs grib mūs svētīt, vairot, audzināt, Viņš vēlās, ka mēs augtu itin visā. Kā ir ar emocionālu dziedināšanu? Kāpēc mēs braucam uz inkaunteriem, kāpēc mums ir daudz un dažādas pārrunas, daudz un dažādas aizlūgšanas, un katru reizi, ja mēs no sirds to vēlamies, mums notiek izmaiņas, emocionāli mēs sākam justies labāk, brīvāk? Un fiziskā dziedināšana?
“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas grāmata 53:4-5)
Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti garīgi, fiziski un emocionāli. Lūk, tas ir Dieva apsolījums.
Kā ir ar panākumiem dzīvē? Kā ir ar evaņģelizāciju, kā ir ar kalpošanu? Itin visā Dievs grib redzēt mūs veiksmīgus, lai mēs gūtu panākumus, lai mēs esam galva un nevis aste. Vienmēr augšā un nekad lejā. Un Bībelē ir tūkstošiem apsolījumu, katrai tavas dzīves sfērai Dievs grib uzlabojumus.
Vai tu lieto datoru un izmanto internetu un dažādas datorprogrammas, pārsvarā tas ir Windows, programma, kas ir uzinstalēta datoram? Un, lūk, man regulāri nāk atjauninājumi, bet, ja tev ir nelegāla programma, iespējams, tev nenāk atjauninājumi. Man ir legāla programma, jo mana sirdsapziņa nedaudz runāja uz mani un es nolēmu pārtraukt nelegālo programmu izmantošanu. Tāpēc es samaksāju par legālu programmu un man tagad nāk atjauninājumi, un man nav jāsatraucas par to, ka kopā ar atjauninājumiem atnāks kaut kāda nevajadzīga informācija vai nevajadzīga programma, kas var kaitēt datoram. Visi tie programmu īpašnieki un IT speciālisti domā par to, lai mana dzīve darbā ar datoru būtu vieglāka un ērtāka. Jo viņi regulāri pilnveido un atjauno programmu. Tāpat ir arī ar manu viedtālruni, man regulāri nāk atjauninājumi. Tiklīdz es ieslēdzu Wi-Fi, tā uzreiz man atnāk atjauninājumi, jo man telefonā ir daudz dažādas programmas, kuras nemitīgi atjaunojas. Ne jau pašas no sevis, bet kāds tās atjauno. Visām šīm programmām ir ievērojami uzlabojumi. Piemēram, programma OneNote, kuru es ļoti bieži lietoju. Šī programma man ir gan datorā, gan telefonā. Es arī dublēju visu informāciju, man nekur nekas nevar pazust. Visi mani sprediķi ir pieejami un vienmēr atrodami. Un, ja pirms gada es domāju, ka gribētu tādas programmas, tad tagad man tās ir, jo attiecīgie speciālisti ir parūpējušies par to.
Tāpat kā datoriem, telefoniem un attiecīgajām programmām ir vajadzīgi atjauninājumi, tāpat tie ir nepieciešami arī mums. Mēs nevaram stāvēt uz vietas, mums ir jāaug Kristū. Pēc katras lūgšanas, pēc katras pārbaudes, pēc katras problēmas mēs kļūstam stiprāki, risinot tās. Kad mēs ieejam kambarī, lasām Dieva vārdu, mēs kļūstam stiprāki, gudrāki, mēs esam tuvāk Viņam. Pēc katras mājas grupiņas, pēc katras sarunas ar mājas grupas cilvēkiem, pēc katras sarunas ar savu līderi, pēc katra aizrādījuma, pēc katras uzslavas, draugs, mēs atjaunojamies un kļūstam līdzīgāki Viņam. Bībelē ir skaidri rakstīts, ka mums ir jāatjaunojas savā sirds prātā pēc tādas līdzības kāds ir Dievs. Viņš ir ideāls, Viņš ir perfekts, mēs, cilvēki, neesam ideāli, tikai caur Jēzus asinīm. Un tomēr Dieva griba ir, ka mēs tuvojamies ideālam itin visās savas dzīves sfērās. Āmen. Tāpēc svētrunas tēma, kuru tu lasi ir – “Ticība un mīlestība pret bailēm un mazvērtību”, jo tieši bailes un mazvērtība ir tas, kas mūs kavē atjaunoties. Tās ir tās nelegālās programmas un dažādie vīrusi, nesamaksātās licences, kas kavē mums saņemt atjauninājumus mūsu programmām.
“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls”. (1. Jāņa 5:5)
Viņš ir uzvarējis un mēs līdz ar Viņu, kad ticam uz Viņu. Jānis saka:
“Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” (1. Jāņa vēstule 4:4)
Tas, kas ir tevī, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Tu esi lielāks par jebkuru problēmu, par nabadzību, par neizdošanos, par neveiksmēm, par slimībām, par nabadzību, par konfliktiem. Es esmu lielāks.
“Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31)
Tātad ir Dieva apsolījumi, un tie ir jāiekaro. Bet pretī stāv velns ar bailēm un mazvērtību. Bet uzvarēt bailes un mazvērtību var tikai ar ticību un mīlestību. Jo bailēm pretstats ir ticība un mazvērtībai pretī ir mīlestība. Es mācīšu no 4. Mozus grāmatas 13. un 14. nodaļas.
Dievs ar Mozus rokām Vecās Derības laikā izveda Izraēla tautu no Ēģiptes, no verdzības zemes. Mūsdienās to var attiecināt uz depresiju, slimībām, bezdievību, visām tām veģetatīvām distonijām, salauztām attiecībām un iekšējo tukšumu, dažādām atkarībām, ļaunumu, kas cilvēkos mājo. Jēzus ir samaksājis pilnu cenu un izvedis mūs no tā. Tātad Mozus izveda Izraēla tautu no verdzības, bet ar to viss nebeidzās, jo Dievs vēlējās dot atjauninājumus un ievest viņus apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Nepietiek būt tikai izglābtam, mums ir jāiet tālāk, mums ir jāiet uz priekšu. Un, lai ieietu tajā zemē, ko Dievs dod, ir jāmaksā cena. Un Dievs apsolīja uzvaru. Kā Mozus rīkojās? Tas Kungs runāja uz Mozu.
“Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; pa vienam vīram no katras cilts, un izsūti tos, bet viņiem visiem ir jābūt vadoņiem.” (4. Mozus grāmata 13:2)
Tātad Dievs liek Mozum izraudzīties divpadsmit cilvēkus, kuriem visiem ir jābūt līderiem un jāiet izlūkos. Pirms mēs ejam kaut ko iegūt, mums ir skaidri jāzina, ko mēs vēlamies, ir jābūt izlūkošanai, datu apkopošanai, iespēju izvērtēšanai un pēc tam ir jābūt cīņai. Mums ir jāiepazīst savs ienaidnieks, jāiepazīst apstākļi, gan savas spējas, iespējas. Tev vajadzīga dziedināšana? Dievs tev to dod. Tev vajadzīgi finansiāli panākumi? Dievs tos tev dod. Tev vajadzīga izlaušanās mājas grupiņā un daudz, daudz izglābtu cilvēku? Dievs tev tos dod. Liela draudze Latvijā man, mācītājam Mārcim Jencītim? Jā, Dievs man to dod, un es to pieņemu no Viņa. Tev nepieciešami dažādi risinājumi, kas saistīti ar dvēseli, garu un miesu? Dievs tev dod. Mozus Dieva vadībā izsūtīja 12 izlūkus. Mozus izplānoja Kānaānas zemes iegūšanu. Ir vajadzīga dziedināšana? Bet ko tu no savas puses esi ieplānojis, lai saņemtu savu dziedināšanu. Varbūt ir kaut kādas lietas, kas tev ir jāizmaina, lai saņemtu dziedināšanu.
Es tev izstāstīšu vienkāršu piemēru. Kad mēs ievācāmies savā īrētajā dzīvoklī Siguldā, tajā bija dzīvokļa īpašnieces mēbeles, liela laulības gulta, bet jau sešus gadus, kopš ievācāmies, es ne pārāk labi guļu. Un ļoti bieži no rīta pamostoties, jutos tāds kā salauzts. Un man sāka sāpēt mugura. Protams, es sportoju, cenšos uzturēt sevi formā, bet muguras sāpes pēdējā pusgada laikā ir pieaugušas. Es pie ārsta nebiju gājis un netaisos nemaz ar tādām sāpēm iet pie ārsta, jo es zinu, ka tas viss ir risināms ar Dieva palīdzību. Es lūdzu Dievu: “Jēzu, lai man katrs skriemelis ir savā vietā.” Es savā prātā vizualizēju savu mugurkaulu, pēc jaunākās lūgšanu tehnoloģijas, kā esmu arī draudzē mācījis. Tā nebija mana galvenā lūgšana, bet es regulāri, apmēram reizi nedēļā, izeju cauri visam savam organismam un pasakos Dievam par pilnīgu veselību un dziedināšanu. Tāpat es pateicos Dievam par muguru, taču realitātē tā tik un tā sāpēja. Un es skaidri zināju, ka pie muguras sāpēm vainīgs ir matracis, jo tas ir vecs un izgulēts.
Patiesībā matracis ir jāmaina bieži, bet tā kā mēs ar sievu dzīvojām īrētā dzīvoklī, tad mēs nevarējām tā vienkārši izmest no dzīvokļa veco matraci un jaunu ielikt vietā. Un kādu dienu es sapratu, ka man pietiek un kaut kas ir jādara ar to matraci. Es noņēmu to no gultas, aizbraucu uz būvmateriālu veikalu un matrača izmērā nopirku finiera gabalu, aptuveni divus centimetrus biezu. Es atbraucu mājās un ieliku matrača vietā finieri un virsū uzliku plānu virsmatraci. Sievai arī ir uz tāda jāguļ. Ir pagājušas aptuveni divas nedēļas, un man mugura vairs nesāp. Man vienkārši bija slinkums kaut ko tur mainīt. Bet es izmainīju. Šodien varu teikt, ka mana mugura vairs praktiski nesāp. Tieši tāpat pirms vairākiem gadiem, kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, mums bija ar sintētisku materiālu pildīti spilveni, un no tiem radās sāpes sprandas rajonā. Sapratu to pēc tam, kad vairākkārt lūdzu par to, bet izmaiņu nebija. Es sapratu, ka spilvens ir jānomaina. Aizgāju, sameklēju, nopirku, nomainīju. Nedēļas laikā sāpes pazuda un nav atkārtojušās līdz šai dienai.
Tātad pirms ieiet apsolītajā zemē, Mozus izsūtīja izlūkus. Lai tie izpēta to zemi – kādas ir tās pilsētas, kādi ir tās iedzīvotāji, vai to varēs iekarot. Tātad plānošana, stratēģija, mērķi un vīzija var tevi aizvest līdz vēlamajam rezultātam. Nevis akli lūgt līderim: “Aizlūdz par mani, man vajadzīga dziedināšana.” Ir kaut kas reizēm arī jāizdara, lai saņemtu to, pēc kā ilgojies. Kā tu vari lūgt Dievam par finansiālu svētību, ja tu gadu desmitus strādā vienā un tajā pašā darba vietā ar cieto algu, bet gaidi finansiālu labklājību? Nu, labi, varbūt vienreiz, otrreiz tev pieliks pie algas kādu mazumiņu. Tev ir jāiesāk kaut kas arī pašam vai arī jādara tas pats, bet gudrāk. Es negribu pateikt to, ka Dievs tevi nevar svētīt tavā darba vietā. Tev kaut kas ir jāizdara, labi jāstrādā. Tev jāstrādā tā, lai priekšniekam patīk tevis veiktais darbs, lai tu kļūsti par neaizvietojamu darbinieku. Tev jābūt sava darba redzējumam un konkrētam plānojumam.
Izlūki tika izsūtīti, viņi izpētīja šo zemi, un pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās. Tātad, pirms katra apsolījuma ieņemšanas ir jāizpēta šis apsolījums. Ej pie konsultantiem, pie ārsta, izpēti, saplāno stratēģiju. Un pēc tam šie divpadsmit vīri atgriezās atpakaļ ar ziņām, ko viņi bija ieguvuši. No 12 līderiem 10 Bībelē vispār vairāk netiek pieminēti. Izņemot divus – Kālebu un Jozua. Kāpēc? Tāpēc, ka pārējie nomira pēkšņā nāvē, jo viņi nebija nekas un neko nesasniedza. Tāpēc, ka, tā vietā, lai ieraudzītu iespējas, viņi ieraudzīja bailes un mazvērtību. Kālebs un Jozua redzēja uzvaras iespējas, viņi redzēja to, ko Dievs viņiem dod, iespējas ieņemt un iegūt. Taču tā domāja tikai Kālebs un Jozua, bet ne pārējie desmit izlūki. Pirms katra izaicinājuma vienmēr būs divas balsis. Un nedomā, ka tas neattiecas arī uz tevi. Lai cik tu būtu garīgs un spēcīgs, vienmēr, pirms katra izaicinājuma, būs šīs divas balsis. Un ideāli būtu, ja tev pirms katra izaicinājuma būtu šī attiecība 10:2. Ticība un mīlestība – 10, bet bailes un mazvērtība – 2. Šajā gadījumā tieši Kālebs un Jozua teica: „Mēs iesim, mēs varam, mēs ieņemsim!” Pārējie desmit teica: „Šīs pilsētas ir stipras, tur ir milži.” Taču tur bija tikai daži milži. Viņi izplatīja sliktu slavu Izraēlā, un Izraēls atteicās iet uzbrukumā. Līdz ar to viņi izmira tuksnesī četrdesmit gadu laikā. Izdzīvoja vienīgi viņu bērni, kuri iegāja šajā zemē. Tātad, nevis bailēm un mazvērtībai jāaizņem desmit daļas, bet ticībai un mīlestībai. Bet šīs divas balsis būs vienmēr. Lasīšu no Bībeles.
“Un viņi tam izstāstīja un sacīja: “Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi – tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi. Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. Un Negebā dzīvo amalekieši, bet kalnos dzīvo hetieši, jebusieši un amorieši, bet kānaānieši dzīvo pie jūras un Jordānas krastos.” Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: “Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.” Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” (4. Mozus gr. 13:27-33)
Šie desmit vīri apgalvoja, ka redzējuši milžus, taču milži tur bija tikai Anaka dēli, bet nevis visi. Vēl viņi teica, ka arī viņu acīs „mēs bijām kā siseņi”. Tie visi bija meli. Tās vienkārši bija bailes un mazvērtība. Lūk, kādas vēstis atnesa šie izlūki. Ir normāli novērtēt pretinieku. Novērtēsim, bet ne pārvērtēsim. Arī velnu vajag novērtēt, viņš ir stiprs, bet ne stiprāks un lielāks. Analizēsim, vērtēsim, bet nekad neuzskatīsim sevi par mazākiem un vājākiem pretiniekiem. Pareizais motīvs ir – ja Dievs dod, mēs iesim un ieņemsim. Bailes un nevēlēšanās riskēt rada melus un izkropļojumus.
Tālāk es runāšu svarīgas lietas. Ticība un mīlestība pret bailēm un mazvērtību. Kas bija pamatā tam, ka viņi atteicās karot un neiegāja apsolījumos? Bailes un mazvērtība. (“Mēs jutāmies kā siseņi, viņus uzveikt mēs nespēsim!” utt.) Bija tikai divi, kas ticēja un nebaidījās. Tātad ar bailēm vai uzvaras apziņu mēs aplipinām paši sevi. Kādā veidā? Tā kā mēs domājam par apstākļiem, tā arī mēs sākam justies un tā arī rīkojamies. Ar bailēm vai ar uzvaras apziņu mēs aplipinām arī citus sev apkārt. Varat iedomāties, ka jūsu mācītājs varētu būt bailīgs un mazvērtīgs?
Izstāstīšu vēlreiz jau zināmo anekdoti par alni. Makšķernieks āliņģī makšķerē. Pēkšņi no āliņģa izlec alnis. Makšķernieks prasa: ”Ko ta’ tu te?” Alnis atbild: ”Jā, ko ta’ es te?” un ielec atpakaļ āliņģī. Ja jūsu mācītājs būtu kā alnis ( “Ko tad es te?”), tad es aplipinātu ar to arī draudzi. Mēs visi tad teiktu – ko tad es te? Citi var iesākt biznesu, citi var vadīt grupiņas, bet, ko tad es te? Citi var ringā uzvarēt, gūt panākumus, iemācīties normāli komunicēt ar cilvēkiem, skaisti runāt kā mācītājs, bet, ko tad es te?
Mazvērtība ir viens no galvenajiem sakāves iemesliem. Mazvērtība liek paskatīties uz sevi kā vājākam par citiem. Mazvērtība un bailes rada nepatiesus apgalvojumus par tevi, arī par to, ko citi domā par tevi un kādi patiesībā ir apstākļi un iespējas. Tā ir tāda kā migla, kas uzkrīt cilvēkam un viņš vairs skaidri nevar redzēt patiesību.
Apple kompāniju dibināja trīs vīri – Rons Veins, Stīvs Džobs un Stīvs Vozņaks. Rons Veins bija tieši tas, kurš izdomāja Apple logotipu – iekosto ābolu (starp citu, tas ir aizliegtā augļa simbols). Viņš arī izstrādāja šai kompānijai noteikumus. Taču Rons nobijās, ka abi Stīvi dzīvoja izšķērdīgi, un viņu māca šaubas, ka šis pasākums izdosies. 11 dienas pēc kompānijas dibināšanas viņš savus 10% akciju pārdeva partneriem par 800 dolāriem. Šodien šie desmit procenti ir 22 miljardi dolāru. Tātad, nobīstoties, pakļaujoties bailēm un šaubām, viņš pazaudēja 22 miljardus dolāru un dalību šajā kompānijā, kas ir ietekmējusi visu pasauli.
Vakar es atradu divas lapas, kur bija lūgšanu plāns 2014. gadam. Mēs lūdzam pēc šī plāna kopējās lūgšanās. Un tur bija mērķis – 50 mājas grupiņas šajā gadā. Parasti mēs ieplānojam vairāk nekā tas piepildās, un tajā gadā tas nenotika. Mūsu plāni vienmēr ir daudz lielāki, nekā tas notiek. Bet, zini, ir 2015. gads, un mums ir 63 mājas grupiņas. Vēl sarakstā bija lūgšana par to, lai katrā dievkalpojumā vismaz 5 cilvēki pieņem Jēzu kā savu Glābēju. Tas šobrīd ir realitāte. Draugi, Dievs ir uzticams, visu, ko mēs lūdzam, Viņš darīs. Bet tieši bailes un mazvērtība ir visas sakāves pamatā. Ja tu nevari izlauzties savā dzīvē un nevari kļūt par tādu, kādu Dievs tevi ir radījis, tev ir bailes un mazvērtība. Kur tās rodas? Visbiežāk tās rodas jau no bērnības – nepieņemšana, atstumtība, vardarbība. Tas rodas no tā, ka tevi nav mīlējuši, ka tev nav stāstījuši par Tēva mīlestību, ka neesi piedzīvojis mīlestību no citiem cilvēkiem. Ticība un mīlestība. Tas ir galvenais ierocis. Kālebam un Jozua bija šis ierocis. Tāpēc jau arī viņi uzvarēja šajā cīņā. Atceries, ka tev ir ticība un mīlestība, un tu ar tām vari uzvarēt. Es varu iet un ar varu paņemt apsolīto.
Man šķiet, tas bija 2004. gadā, kad es sāku apzvanīt kultūras namus. Draugi, es toreiz nebiju tāds cilvēks, kādi jūs šodien te esat. Es biju tikko atgriezies no „izsūtījuma”. Visi uz mani skatījās ar aizdomām. Man bija vīzija – es gribu evaņģelizēt visā Latvijā. Kāpēc gan lai mani atbalstītu kādas draudzes? Draugi, kad apzvanīju kultūras namus, es nešaubījos, vai man būs pietiekami naudas, lai varētu nomaksāt visus ar tiem saistītos izdevumus. Es pasūtīju arī bukletus, bet naudas tajā brīdī man nebija. Vai tu vari ko līdzīgu izdarīt? Zini, es nekad nevienam neesmu palicis parādā. Arī mūsu draudze nekad nevienam nav palikusi parādā, kā tikai mīlestību. Un, ja es toreiz būtu nobijies – ko tad es te, es tikko no cietuma, kurš mani atbalstīs, nekas nebūtu noticis. Atbalstīja! Draudze Jaunā Paaudze, Vasarsvētku, Baptistu un Luterāņu draudzes mani laida savās telpās, deva naudu un evaņģelizācija notika. Bija pat tā, ka pie manas mājas durvīm zvanīja nepazīstami cilvēki no citas draudzes un deva naudu evaņģelizācijai, iekrātu no desmitajām tiesām. Mēs iesim un paņemsim. Tāpat kā ticības, cerības un mīlestības vīri to darīja. Nebūtu šīs draudzes, varbūt tu nemaz nebūtu šodien glābts.
Pagājušo nedēļu grupiņas apmeklēja 409 cilvēki. Tie nav cilvēki uz papīra vai neregulārie apmeklētāji. Tas ir reālais skaits cilvēku, kuri apmeklē grupiņas. Process ir iesācies un nekas to vairs neapturēs. Āmen. Visu, ko mēs lūdzam, Dievs dara un darīs. Mazvērtība ir tas, kas bremzē, bet ticība un mīlestība ir tas, kas ceļ un palīdz uzvarēt. Stājies pretī bailēm un mazvērtībai. Lūk, dažas lietas par Jozua.
“…no Efraima cilts – Hozejs, Nūna dēls.” (4. Mozus 13:8)
“Šie ir to vīru vārdi, kurus Mozus izsūtīja izlūkot zemi. Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua.” (4. Mozus 13:8)
Tātad, pirms iešanas izlūkos, Mozus nosauca Hozeju citā vārdā – Jozua. Draugs, tev ir cits vārds, cita piederība. Mūsu piederība ir debesīs un mūsu Tēvs ir Dievs, Ķēniņu Ķēniņš un Viņam viss ir iespējams. Tev jādomā par sevi tā, kā par tevi domā Dievs. Tā ir ticība. Tava domāšana noteiks, kas tu būsi, ko tu paveiksi un ko atstāsi aiz sevis. Un, vai tu zini, ka Jozua bija no Efraima cilts? Starp citu, viss šis sprediķis man radās no viena panta par Efraima cilti. Jā, pareizi, Jāzepa dēls bija Efraims. Kas Jēkabam bija Jāzeps? Mīļākais dēls. No kādas sievietes? No mīļākās sievietes Rāheles, nevis no tās, ko viņam ”iesmērēja” (Lea ar blāvām acīm). Un no viņa piedzima Jozua. Lūk, atslēga uzvarai – Jozua bija dzimis mīlestībā. Lūk, atslēga cīņai pret mazvērtību, cīņai pret bailēm. Mīlestība nepazīst bailes un mazvērtību. Mīlestība zina, kas viņa ir.
Ko tev tas nozīmē šodien? Tev ir jāsaprot un jāpieņem Dieva mīlestība. Kāds ir Dievs? Mīlošs Tēvs, draugs, arī tāds, kas audzina un vada. Un jāsaprot, ka Dievs izrāda Savu mīlestību arī caur cilvēkiem šeit uz zemes. Un Jozua bija mīlēts. Bērni, kas auguši ģimenēs bez mīlestības, jūtas mazvērtīgi. Dažreiz viņi to maskē ar augstprātību. Bet teikšu jums godīgi – šie augstprātīgie cilvēki izskatās smieklīgi un nožēlojami. Viņi pat dažreiz runā tik nesakarīgi un dumji, pašiem to neapzinoties. Un kāpēc mums rodas bailes? Jo mums nav ticības un mīlestības. Kālebam un Jozua piemita šīs abas lietas. Un tieši viņi iegāja apsolītajā zemē. Pārējie desmit nomira pēkšņā nāvē. Vai tu šodien kaut ko saprati?
Redziet, es esmu paņēmis līdzi nolietotu burtnīcu. Tā ir ļoti veca, daudz lietota. Te ir rakstīts – UZVARA, un tālāk seko daudzas rakstvietas no Bībeles par uzvaru. Agrāk es bieži devos uz mežu un lūdzu Dievu tieši caur šīm rakstvietām. Ziniet, ko šīs rakstvietas dara? Tās ceļ ticību un pārliecību par sevi, izdzēš mazvērtību un mazina bailes. Pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Un, ja godīgi, man ar mazvērtību nav nekāda īpaša sakara. Es tiešām zinu, ka esmu vērtība un vērtīgs Dievam. Tas tā ir, pateicoties manām personiskajām attiecībām ar Dievu. Pateicoties tām, es zinu savu vērtību.
Tavā grupiņā, tavā draudzē tevi arī mīl. Tevi mīl ne tikai debesu Tēvs, bet arī cilvēki. Ja tu nespēj to pieņemt un izbaudīt, rodas mazvērtība, parādās bailes, neticība. Pieņem Dieva mīlestību! Kā Dievs tev to dod? Šobrīd tu lasi Dieva vārdu. Kā tev šķiet, kā izpaužas Dieva mīlestība? Jā, pareizi, caur mācītāju. Kā tu saņem mīlestību mājas grupiņā? Kurš par tevi aizlūdz, kurš tevi apciemo, kurš ar tevi kopā paraud? Kurš tas ir? Vadītājs. Protams, varbūt ne visiem ir paveicies, jo grupiņas tomēr ir daudz, un mēs dažreiz esam „šādi tādi, it nekādi”. Mēs darām tā, kā protam. Kurš ir ar tevi kopā?
„Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: “Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?” Un tie runāja cits uz citu: “Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!” Tad Mozus un Ārons nokrita uz sava vaiga pie zemes visas sapulcētās Israēla bērnu draudzes priekšā. Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem, saplēsa savas drēbes, un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: “Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret To Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!” Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet Tā Kunga godība parādījās Saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā. Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis? Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” (4. Mozus 14:1-12)
Kas notiek pēc tam, kad izlūki ir atnākuši un atnesuši sliktās ziņas, ka tur ir briesmīga zeme, ka tur cilvēkus aprij? Viņi jau bija izdomājuši tādas teikas. Un vēl tajā zemē visi ir milži. Ir jau tur labi, ka tur labas vīnogas aug un viss ir forši, bet tur ir baigie milži un mēs nekad nespēsim to ieņemt. Jozua un Kālebs saplēsa drēbes un sauca: „Mēs iesim un ieņemsim! Jo Dievs ir dusmīgs un mums visiem tūlīt būs beigas.” Un ko sāka darīt izraēlieši? Visa draudze pacēla balsi un raudāja un visi sāka kurnēt pret Mozu un Āronu. Viņi sāka kurnēt pret līderiem. Tātad bailes un mazvērtība rada neticību, kurnēšanu, nepaklausību, Dieva gribas apšaubīšanu un vēlēšanos atgriezties Ēģiptē. Atgriezies atpakaļ vecajā dzīvē, kā tu esi dzīvojis, tajā pašā purvā. Mans secinājums ir šāds – ja tu netiksi galā ar mazvērtību, tad ar tevi ir beigas! Tu savu ticības dzīvi līdz galam neizvilksi. Tāpat, ja tu netiksi galā ar bailēm, tu arī nekad nekas nebūsi un sasniegsi – neko. Tieši tāpat, kā šie desmit izlūki, kas pēc tam visi nomira pēkšņā nāvē, un visi tie, kas pakļāvās viņu atnestajām ziņām un sāka kurnēt, 40 gadu laikā tuksnesī izmira. Tikai jaunā paaudze kopā ar Jozua un Kālebu iegāja apsolītajā zemē.
Interesanti, ko viņi teica: „Kādēļ mūsu sievām un mazajiem bērniem būs jācieš?” Šie bailīgie un mazvērtīgie cilvēki bieži atsaucas uz savām ģimenēm, uz saviem bērniem, ka viņi būs cietēji. Viņi neveselīgi iestājas par citiem cilvēkiem un nepamatoti viņus aizstāv. Dievkalpojuma zālē sēž grupu vadītāji un grupu vadītāju palīgi. Jautājums: vai jūs esat saskārušies ar cilvēkiem, kuri nepamatoti aizstāv citus? Piemēram, cilvēks ir sagrēkojis, viņš ir disciplinēts, bet otrs cilvēks iestājas par viņu. Ar ko mums ir darīšana? Pirmkārt, ar velnu, otrkārt ar mazvērtību un bailēm. Mazvērtīgi cilvēki saceļas pret autoritātēm. Ja godīgi, es no bērnības esmu sacēlies pret autoritātēm. Sākotnēji pret savu patēvu, pēc tam pret mammu, skolā pret skolotājiem. Es biju nevaldāms. Pret valsts kārtību, pret likumu, pret amatpersonām, es vienmēr biju sacēlies. Kas tam visam ir pamatā? Kroplīga ģimene, kurā es augu, kurā nevar izaugt tāds cilvēks, kas apzinās savu vērtību. Pavisam noteikti, es nebiju saņēmis pietiekami mīlestības, uzmanības un par ticību nerunāsim vispār. Tāpēc sākotnēji iziet pie ārsta, pa telefonu piezvanīt man bija problēma.
Vēl ko viņi vēlējās? Celt sev līderus un iet atpakaļ uz Ēģipti. Tas nozīmē, ka viņi vēlējās nomainīt draudzi, līderus. Šādi cilvēki vienmēr atradīs nepareizos cilvēkus, kas viņus negatīvi ietekmē, kas viņiem kļūs par neformāliem līderiem, vai arī paši kļūs par neformāliem līderiem. Ir tādi cilvēki, kas vienu brīdi ir vienā draudzē un pēc tam, citu brīdi, ir jau citā draudzē, bet viņi vienmēr paņem sev līdzi kādu mazvērtīgo cilvēku. Viņi parāda tādu lielo mīlestību, parāda pieķeršanos, un tā viņi kopā staigā no vienas draudzes uz otru. Vienu gadu viņi ir šajā draudzē, tad ņem līdzi vēl kādus cilvēkus un ir jau citā draudzē. Viņi visur klīst un neatbild neviena priekšā, ne Dieva, ne kāda cita. Kad mūsu draudzē šādi cilvēki parādās, viņus jau pa gabalu var saost. Mēs to visu jau uzreiz redzam. Visus tos vilkus avju drēbēs. Bet draudzēs bez mājas grupām, diemžēl, pret to nevar cīnīties. Tāpēc tādi nāk, izstaigā draudzi, savāc tādus mazvērtīgus, bailīgus cilvēkus, kas vēl nav nostiprināti un aiziet tālāk. Pēc tam šie cilvēki nav nekur, viņi ir salauzti un nedziedināti. Man ir bijis tā, ka atnāk viens cilvēks un es pilnīgi jūtu kā garīgi mākonis atnāk. Man pat nav jāklausās, jādzird šis cilvēks, es vienkārši zinu, un, kad parunā, tad jau no dažiem vārdiem viss ir skaidrs. Cilvēks ir atnācis uz draudzi paārdīties, paņemt kādu līdzi, kaut ko sabojāt.
Ko teica draudze Jozuam un Kālebam, tiem, kas nes patiesību? Viņi teica: „Tie ir ar akmeņiem nomētājami. Mēs gribam atpakaļ uz Ēģipti. Viņi grib nomaitāt mūs un visus mūsu bērnus.” Mazvērtīgiem cilvēkiem rodas vēlme uzbrukt svaidītiem līderiem, kas nes Dieva gribu. Nesen bija tāds dienas citāts – „Ja tu vakarā esi noguris kā suns, tad, iespējams, ka tu visu dienu esi rējis uz cilvēkiem kā suns.” Vai tev nav gadījies sariet kā sunim uz savu līderi? Cik līderi ir klausījušies suņu riešanā? Pamatā ir mazvērtība un arī bailes. Viss ir savā starpā saistīts. Šiem cilvēkiem radās vēlme uzbrukt līderiem, pat nogalināt, iznīcināt. Ko saka Dievs? „Es viņus sitīšu ar mēri uz izdeldēšu, bet tevi, Mozu, Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi.” Dievam pēkšņi rodas vēlme viņus iznīcināt. Mozus iestājās par viņiem, viņš lūdza, un Dievs izmainīja nodomu. Viņš piedeva viņiem. Zini, ka piedošana vienmēr nenozīmē soda atcelšanu, ne vienmēr tā ir. Dievs piedod, bet sekas citreiz paliek. Bieži paliek, un ar tām pēc tam ir jācīnās. Un sods viņiem bija četrdesmit gadi tuksnesī, kamēr izmira visa šī paaudze, un tās vietā stājās jaunā paaudze. Kālebs un Jozua izdzīvoja un iegāja apsolījumos.
„Un Tas Kungs sacīja: “Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis. Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, Tā Kunga godība piepildīs visu zemi; visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet, kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami Manai balsij, tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt! Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos” (4. Mozus 14:20-24)
Notiks tā, kā Dievs saka.
„Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši! ” (4. Mozus 14:28)
Kā tu domā par sevi? Kā tu domā par apstākļiem? Kāda ir tava piederība? Vai tu apzinies savu Tēvu kā mīlošu Tēvu? Vai tu pieņem Dieva mīlestību no cilvēkiem? Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, un vislielākā no tām ir mīlestība. Draugi, pret mīlestību nav ieroču. Mazvērtība pazūd, tiek iznīcināta. Bailes izzūd. Mīlestība paliek un uzvar. Divas balsis būs vienmēr, bet izvēle ir mūsu rokās!
Man Svētais Gars atgādina kādu notikumu, ko es noslēgumā gribu izstāstīt. Runa ir par bailēm. Esot cietumā, jau kā kristietis būdams, kādu dienu tiku izsaukts uz cietuma administrāciju, jo pie manis bija atbraucis prokurors. Viņš man nosauca konkrētu gadījumu, konkrētu noziegumu, konkrētus cilvēkus un uzdeva jautājumu: „Vai tu tur piedalījies? Vai tu darīji to un to?” Un es zināju, ka es tur piedalījos un darīju to un to. Tur jābūt ļoti sliktam prokuroram, lai neredzētu, ka es tūdaļ melošu, jo es ieturēju ļoti ilgu pauzi. Man iekšā jau sāka darboties Svētais Gars, bet, ja es tūdaļ atzīšos, tad man minimālais termiņš būs kādi seši gadi. Es zināju, ja es atzīšos, tad atkal man būs jauna tiesa un man pagarinās termiņu vēl par sešiem gadiem. Tās bija bailes. Otra balss man teica: „Tu nevari melot, jo tu esi jauns radījums.” Es nevarēju melot, tāpēc bija šī pauze, bet es negribēju vēl sešus gadus cietumā sēdēt. Tad es pateicu: „Nē, es tur nebiju.” Es sameloju. Tā bija vienīgā reize, kad es meloju, būdams Dieva bērns. Tātad es sagrēkoju. Pēc tam man bija tāda sajūta. Prokurors aizbrauca un lietu aizslēdza. Notiesāja cilvēkus, mani acīmredzot viņi nebija nodevuši. Es naktī, cietuma istabā, gulēju un redzēju sapni, ne jau vienkāršu sapni, bet murgu. Bēres – bēru gājiens, zārks tiek nests pa priekšu, un es eju aiz zārka, un man ir košļene mutē. Tie kapi bija briesmīgi, kā no kapeņu stāstiņiem. Viss tāds briesmīgs, drūms un sajūta bija pretīga. Tad gājiens apstājās un es arī apstājos. Es košļāju to košļeni un paņēmu viņu ārā no mutes, un tas izrādījās gabals no līķa. Man bija tāds brēciens. Es pamodos nosvīdis, un tie cilvēki, kas bija kopā ar mani istabā, arī pamodās. Pēc tam man vēl kādas divas nedēļas turpinājās naktīs murgi. Es ļoti slikti jutos, tāpēc es gāju pie kapelāna un viņam uzticēju šo savu bēdu. Es atzinos viņam, ka biju samelojis prokuroram. Kapelāns man teica: „Tas ir velns, kurš tev atgādina vecos grēkus. Tev viss ir piedots, viss ir kārtībā, aizmirsti.” Es viņam prasu, kā viņš būtu rīkojies. „Tāpat kā tu.” Kapelāns saka, ka viss kārtībā, bet iekšā joprojām nav miers. Tad mums uz cietumu nāca viens vīrs no baptistu draudzes, kurš padomju laikos tika vajāts ticības dēļ. Viņu sauca Pāvels Kiriličš. Mīļš, labs Dieva cilvēks. Arī pie viņa es gāju, kad viņš bija atnācis, izstāstīju savu problēmu un prasīju, kā viņš būtu rīkojies. Viņš atbildēja: „Tas ir velns, tas nav Dievs. Aizmirsti.” Labi, viņi tā saka, bet tik un tā nav miers. Nav man miers, es esmu sagrēkojis, man ir jāizlabo. „Tieši tāpat, kā tu sameloji, tev ir jāatzīstas.” Tā es dzirdēju no Dieva. Bet es nevaru, mani ieliks cietumā. Dievs mani sāka lauzt un es teicu: „Labi, Dievs, izdarīsim tā. Es iziešu brīvībā, padzīvošu kādu laiku, redzēšu mammu, nokārtošu dažādas lietas, sakrāmēšu somas un tad mierīgi padošos.” It kā sarunāju ar Dievu. Man tāds miers atnāca. Dievs man laikam atļāva. Izgāju brīvībā un viss notika – sāku kalpot Dievam, satiku savu tagadējo sievu, audzināju jau bērnus, sāku jau kalpot vasarsvētku draudzē kā mācītājs, draudzē jau bija cilvēki. Bet katru reizi, kad man bija īpašs Dieva tuvums lūdzot, lasot Bībeli, tad Dievs teica: „Tu neizdarīji. Tu Man apsolīji, bet neizdarīji.” Man Dievs nepārtraukti atgādināja. Slavēju Dievu, un Dievs visu laiku atgādināja: „Tu neizdarīji, tu neizdarīji.” Gribēju atkal ar Viņu sarunāt. „Dievs mani ieliks cietumā, man bail. Tagad man jau ir ģimene, kalpošana. Kas ir labāk? ?Cik daudz cilvēku tagad cietīs, ja es tagad iešu uz cietumu?” „Tu neizdarīji. Tu Man apsolīji.” Lūk, bailes. Atceros grāmatu „Atmoda sākas ar mani”, lasīju šo grāmatu, tā uzrunāja, sāka līt asaras un atkal nāk virsū šī lieta. Man jau bija tā, ka nevarēju iet baigā Dieva tuvumā, jo atkal atgādinās šo lietu. Es sāku lūgt Dievu: „Dievs, palīdzi man to izdarīt, es tā nevaru dzīvot, man tas ir jānokārto un jāsakārto.” Es to pats reāli nevarēju izdarīt. Tā es lūdzu ilgi, apmēram gadu. Man tas bija mierinājums, es taču to Dievam pateicu. „Dievs, Tu taču zini, ka es to gribu, tikai neesmu vēl to izdarījis. Tu zini manus labos nodomus. Dievs, palīdzi man.”
Kādā reizē notika tā, ka es devos virzienā uz pilsētas centru un man nebija nekādu domu iet padoties. Limbažos, ejot pa ielu, tuvojās sānieliņa, kas aizved uz prokuratūru. Reāli notika tā, ka es gāju garām tai ieliņai un manas kājas pašas pagriezās un aizgāja pa šo ieliņu. Es negribēju tur iet, bet kājas pašas pagriezās un aizgāja. Kaut kas bija noticis manī un es aizgāju. Pirmās durvis, ko es redzēju, pa tām es gāju iekšā. Es nezināju, bet beigās sapratu, ka tas bija pats galvenais prokurors. Es ieeju iekšā, kabinets piedūmots, sēž prokurors un pīpē. Es teicu, ka man vajag atzīties, visu izstāstīt, jo es esmu grēkojis. Viņš saka: „Labi, apsēdies. Stāsti.” Un es visu izstāstīju, visus neatklātos noziegumus. Izstāstīju un man palika vieglāk. Bet bija jautājums. Kas tagad būs? Kas būs, tas būs, jo es to izdarīju. Tas prokurors sēž, domā, pīpē un saka: „Par to un to noziegumu neko vairs nevar teikt, un vispār tas bija sen un tu esi mainījies.” Es viņam arī izstāstīju par Dievu, evaņģēliju, ka mani grēki man ir piedoti. Un viņš saka: „Uzskati, ka tev viss ir piedots, un tu vari iet.” Tas bija brīnums. Prokurors taču varēja sev pierakstīt, ka ir atklātas lietas un viņam būtu plusiņš. Bet prokurors pasaka: „Tev ir piedots.” Man jau Dievs ir piedevis, un man cilvēks saka, kurš ir rajona likuma pārstāvis: „Tev ir piedots.” Kā tu domā, kāda bija mana sajūta, kad es aizgāju no prokuratūras? Es reāli lidoju. Bija tāds prieks. Manā gadījumā notika tā, bet es nezinu, kā notiks tavā gadījumā, kad tu spersi tamlīdzīgus soļus.
Es zinu, kas ir pareizi. Nav svarīgi, kas būs, ir svarīgi pareizi rīkoties. Lai ieietu apsolījumos, mums pret mazvērtību un bailēm jāstājas pretī ar ticību un mīlestību. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Inguna Kazāka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece
