Ticības galamērķis

Es līdz galam nevaru saprast, kas ir jauns spēks?
Dziesmā par to dziedājām, es sevi cenšos noskaņot uz vārdiem: „Dod man jaunu spēku.” Es atceros, ka bija tāda grāmatiņa „Svaiga eļļa.” R. Hovards Brauns teica, ka ir veca, smirdīga, sastāvējusies eļļa un ir svaiga eļļa. Vai tev ir skaidrs, kas ir jauns spēks? Mums ir vecais spēks un mums vajag jaunu spēku. Es zinu, kāpēc man pie šādiem vārdiem – dod jaunu spēku – ir neliels diskomforts. Tas uzliek pārāk lielu atbildību Dievam. „Dievs dod mums jaunu spēku.” Ja Dievs mums nedos jaunu spēku, tad mums nebūs jauns spēks? Atpūta ir viens no instrumentiem, lai tev atjaunotos spēks. Un starp citu šeit šodien ir ļoti labi. Šeit ir ventilācija par piecdesmit tūkstošiem. Draudze nav priekš tā, lai tās dažas stundas nedēļā, kuras mēs esam, lai tās būtu labas. Šeit nekad nebūs pietiekami labi tiem, kam nekad nav pietiekami labi. Šeit ir ventilācija par piecdesmit tūkstošiem, varbūt vēl ievilkt ventilāciju par piecdesmit tūkstošiem? Es domāju, ka ne, jo mums vienkārši šīs telpas ir jānodzīvo. Uzcēlām un tagad ir jānodzīvo. Savs laiks celt un savs laiks to nodzīvot. Savs laiks piedzimt un savs laiks nomirt. Savs laiks ir nodzīvot šīs telpas un uzcelt savas.

Tātad atpūta ir labi, jo tā atjauno spēkus. Kā jau es teicu, tiem, kas marinē gurķus, tie kas neizmanto šo iespēju, tie, kas vispār neizmanto iespēju atpūsties tad, kad ir jāatpūšas un neizmanto iespēju strādāt tad, kad ir jāstrādā, attiecīgi pēc tam lūdz, lai Dievs dod jaunu spēku, bet Dievs ir iedibinājis principus, kā mēs atjaunojamies. Starp citu atpūta atjauno ne tikai fiziskos spēkus, bet arī dvēseliskos un garīgos spēkus, jo tas viss ir saistīts savā starpā. Bet pamatu pamats, protams, ir tas, kas mājo mūsu sirdīs – mūsu gars.

Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu. (1. Korintiešiem 8:6)

Dievs ir mūsu ilgu mērķis. Pirms es ķeršos pie skaidrojuma, ko es vēlos pateikt, es izlasīšu Rakstu vietu no Filipiešiem.

Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem 3:14)

Mums ir dažādi mērķi. Kā bija šīs divas dienas, mēs sanācām kopā atpūtā. Cilvēkiem iespējams ir dažādi mērķi, kāpēc viņi atradās šajā pasākumā. Daudz un dažādas lietas – kāpēc tu strādā, kalpo, kāpēc tu kaut ko dari, kāpēc apmeklē mājas grupiņas, kāpēc tu apmeklē draudzi. Dažādiem cilvēkiem var būt dažāda dzīves uztvere, dažāda domāšana. Iemesls, kāpēc viņš apmeklē draudzi, kāpēc dara to vai to, kāpēc ceļ/neceļ biznesu, kāpēc strādā pie darba devēja? Katram ir savs iemesls kāpēc viņš to dara. Kāpēc cilvēki precas, kāpēc tieši ar to cilvēku precas, kāpēc neizvēlējās citu cilvēku? Katram ir kaut kāds savs mērķis, kaut kāda sava domāšana. Precības cilvēkiem arī ir mērķis. Piedzimst bērni, tad mērķis ir tos izaudzināt. Par kādiem mērķiem runā Pāvils? Un par kādiem mērķiem runā iepriekšējā rakstvieta? Mūsu ilgu mērķis – Kristus! Goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Kam ir jāpakārto visu mūsu mērķi? Vai tu ej, vai tu dzer, vai tu precies, atpūties, strādā. Kā Dieva vārds saka, ka visu, ko dariet, dariet Dievam par godu.

Kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu. (1. Pētera 1:9)

Mums ir galamērķis. Mums ir mērķi šeit virs zemes, bet šie dzīves mazie mērķi, tie nevar būt tie lielākie, jo nav lielāks mērķis kā šis – ticības galamērķis – dvēseļu pestīšana. Mēs apliecinām, ka esam izglābti, lūdzam lūgšanu, lai Dievs piedod mums mūsu grēkus, lai nāk mūsu sirdī, lai dara visu jaunu. Pēc tam mēs ticam, apliecinām, ka esam pestīti, tas nozīmē – izglābti. Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens vārds zem debess dots, kurā mums lemta glābšana, glābšana no mūžīgās pazušanas, mūžīgajā dzīvībā.

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Apustuļu darbi 4:12)

Ir tikai viens vārds – Jēzus Kristus. Svaidītais glābējs, Dieva Dēls. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, mira pie krusta un augšāmcēlās. Un ikviens, kas tic šim augšāmcelšanās faktam un Jēzus nāves faktam, ikviens, kas tic, ka Jēzus ir vienlaicīgi cilvēks un Dievs, ka Dieva nāca cilvēka miesā, dzīvoja līdzīgi mums cilvēkiem, kas neturēja par laupījumu.

Skaidrojums tam – kas krampjaini neturējās pie šī stāvokļa, bet pazemojās, lai paturētu fokusā galamērķi, pašu svarīgāko – dvēseļu pestīšanu, cilvēku glābšanu. Lūk, kāpēc Dievs izvēlējās nākt un dzīvot cilvēka miesā, mirt pie krusta, pienest upuri pie krusta, paciestu pazemojumu, lai iemantotu dvēseles, lai mums būtu ceļš uz debesīm, lai mums būtu mūžīgā dzīvība. Ticības galamērķis – dvēseļu pestīšana. Mums ir galamērķis. Tad, kad tu esi Kristu pieņēmis, ir labi un pareizi teikt – es esmu glābts, bet ir nepareizi uzskatīt, ka tu esi glābts, ja tu necenties, nepiepūlies, nestrādā pie tā, lai sasniegtu galamērķi. Tas nozīmē, tomēr, kamēr nav pienākusi pēdējā stundiņa, ka tu vēl nezini, kur tu nokļūsi pēc nāves. Tāpēc Pāvils saka, ka viņš dzenas pakaļ goda balvai, ilgu mērķim, debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Ticības galamērķis – dvēseļu pestīšana.

Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai. (1. Korintiešiem 14:26)

Viss, lai notiek celšanai. Kādai celšanai? Lai katrs viens no mums sasniedzam pestīšanas galamērķi jeb galamērķi – pilnīgo pestīšanu. Dieva vārds saka, ka visu mēs šeit uz zemes redzam mīklaini, kā tā laika spogulī.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. (1. Korintiešiem 13:12)

Tad spoguļi nebija, kā tie ir šodien. Tā bija nogludināta plāksne, bronzas vai cita materiāla, un tas nedaudz izkropļoja attēlu. Dieva vārdā ir rakstīts, ka to, ko mēs redzam šodien, kāds ir Dievs, to, ko mēs redzam, kas notiek šeit virs zemes, kam mēs ticam, ir tāda mīklains. Pēc tam mēs skatīsim Dievu vaigu vaigā. Es neesmu skatījis Dievu vaigu vaigā, jo Dievu neviens nekad nav redzējis un tas, kā mēs iztēlojamies, kāds ir Dievs, tam ir bauslis – nedarini sev tēlu.

Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes. (5. Mozus 5:8)

Viss tas, kā tu virs zemes iztēlojies, kāds ir Dievs, tas vienmēr būs saistīts ar kaut kādu tēlu no filmām vai no pasakām, izdomāts tēls, kāds ir Dievs. Dievs pie mums ir pieejams vienīgi domu līmenī, caur domu, caur ideju. Šai domai ir milzīgs spēks, kad tu apzinies Viņa nopelnu pie krusta, tas atnes pārmaiņas, Dieva spēks darbojas. Tāpēc es iesāku – Dievs dod mums jaunu spēku. Nav tā nepareizi lūgt, ja tu tā lūdz Dievu, tad vienmēr paturi prātā, kad, piemēram, tu esi tajā pašā atpūtas pasākumā – tas ir, lai vairotu Dievam slavu. Tajā pašā brīvdienu pasākumā, kāpēc tu tur esi? Kāds ir mērķis? Tu domā, ka šis pasākums ir tāpēc, lai mēs labi padraudzētos? Protams, ka ir labi draudzēties, bet šādai draudzībai, šādam pasākumam, nav lielas vērtības, ja tas neveicina galamērķi – pilnīgu dvēseļu pestīšanu. Tas ir vienkārši posms jeb etaps mums kā draudzei, lai šo divu brīvdienu laikā, kas ir Līgo un Jāņi, nenoklīstu, neaizklīstu kaut kur pa dzertuvēm vai Jāņu ugunskuriem vai nepiekoptu netiklus, dažādus auglības kultus, rituālus, lai neieklīstu kaut kādās aizdomīgās kompānijās. Galu galā sadraudzībai ir ļoti liela nozīme, ka visa draudze var būt kopā un vienkārši atpūsties. Vienmēr visam, kas notiek draudzē, ir mērķis. Es šeit nedaru neko, kam nav galamērķis un galamērķis ir pilnīgā pestīšana. Lūk, par ko mums katram būtu jāpiedomā. Kāds ir mērķis visam tam, ko mēs darām?

Man uz rokām, sejas, muguras ir pumpas. Šajos Jāņos odi salīdzinoši bija maz, bet tomēr viņi mani sakoda un tagad es kā parasti kasos. Es divas dienas sēdēju odos un domāju, ko es tur daru. Tik traki jau nebija, man patika salūts, Raivo dīdžeja pulciņš, man patika teātrītis, man patika, ka cilvēki varēja atpūsties, iet pirtī, peldēties un darīt, ko vēlas, ieēst to, kas garšo. Kopumā kaut kas patika, bet pamatiemesls nav tas, ka man tur kaut kas patīk, jo es nebiju tur tāpēc, ka man tur kaut kas patīk vai nepatīk, bet es tur biju tāpēc, ka tas ir nepieciešams, lai sasniegtu galamērķi.

Tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi. (Filipiešiem 2:2)

Vienā prātā. Padomā, kā tādam pasākumam var būt viens prāts, vienkārši cilvēki sanāk kopā, ālējas. Es ieliku īsu video no mūsu dievkalpojuma pagājušo reizi, tieši tajā brīdī, kad dīdžejs Raivo taisīja disenīti. Tas varbūt nebija īstais moments, ko ielikt internetā, tas bija enerģiski. Mūzikā vienmēr ir vietiņas, kuras patīk un kuras tu gaidi, kad paies. Kad es ieliku šo video, es jutu, ka noteikti kādam nepatiks. Tā arī bija, viens komentārā bija ierakstījis – „Labi, ka Dievs šito neredzēja.” Tam bija mērķis, jo stilam nav nozīmes, visu pakļauj slāpes. Stilam ir jābūt tādam, kurš ir pieejams cilvēkiem, kurš ir saprotams cilvēkiem, mūsdienīgi saprotams katram cilvēkam, mūsdienīgos ritmos, mūsdienīgos vārdos. Nekas jau īsti nav mainījies, kāda mūzika bija astoņdesmitos gados, tāda ir šodien. Mums ir šodien brīnišķīgi vēsi telpās un komfortabli, visās vietās, jo mūsu mērķis nav atnākt un labi justies, bet mūsu mērķis ir atnākt un sasniegt ticības galamērķi un ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem.

Pāvils saka, ka viņam ir prieks no tā, ka draudze turas vienā prātā un lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti ar vienu mērķi, kas tad ir šis mērķis?

Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. (Filipiešiem 2:4)

Mērķis nav raudzīties tikai uz sevi, pirmkārt, uz sevi, otrkārt, uz cilvēkiem, ka tu raugies uz citu cilvēku vajadzībām un tas nenozīmē, ka obligāti kādam jāpiešķir nauda.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem 2:5-11)

Vienā prātā, vienā mērķi, lai ko mēs nedarītu, nekad neatslābstiet savā domāšanā, ka mēs nākam tikai, lai draudzētos. Ir labi draudzēties, tā arī ir garīga, dvēseliska un cilvēkam vajadzīga, arī mūzika ir cilvēka vajadzība. Tāpēc Dievs ir radījis dažādus cilvēkus ar dažādām spējām, māksliniekus, kas spēj iedvesmot cilvēkus, apmierināt šo cilvēka vajadzība pēc emocionāla lādiņa caur mūziku. Bet nekad neaizmirsti, ka prioritāri šai mūzikai šeit, kas skan ir, lai mēs aizietu līdz galam un lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi, kā debesīs, tā arī virs zemes. Lai visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs!

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Šeit Jēzus dod skaidru pavēli, lai ejam un darām par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tāpēc galamērķis ir pestīšana, aiziet līdz galam pašam un paņemt līdzi cilvēkus, celt Dievu valstību, kā debesīs, tā arī virs zemes. Tas ir tieši tas, ko mēs lūdzam Tēvreizē. „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.”

“Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:9-10)

Jēzus mums dod paraugu, kā mums būs lūgt, jo tā bija atbilde uz mācekļu jautājumu – māci mums Dievu lūgt. Jēzus māca mums, ka mums ir jālūdz, lai tas, kas ir debesīs, Dieva principi, notiktu mūsu dzīvēs, lai mēs aizietu līdz galam, patiešām iemantotu mūžīgo dzīvību, neatkāptos un lai celtu Dieva valstību šeit virs zemes. Dieva valstība izskatās draudzes formātā, ir izmērāma un redzama draudzē, jo, ticīgo skaitam vairojoties, vairojas arī pateicība Dievam.

Šobrīd es ļoti daudz ceļoju, arī otrdien atsāksies ceļošana, un es sastopos ar daudz un dažādiem mācītājiem. Es esmu šajā ziņā nekaunīgs un pa tiešo prasu mācītājiem, cik viņiem ir cilvēku draudzē. Ja viņš sāk stāstīt par baznīcas ruļļiem, cik tur ir kristīti, tad tas mani vispār neinteresē. Cik svētdienās nāk cilvēki, tas ir svarīgāk. Tad pasaka, es vienmēr saku, ka tas ir labi, super, ka priekš mazas pilsētas tas ir baigi labi. Tas ir labi, ka kaut kas ir, bet es bieži no mācītājiem dzirdu tādu tekstu, viņi no manis jūt, ka es vēlos dzirdēt, lai viņiem vairāk ir cilvēku. Šis jautājums katru mācītāju laikam ka nodarbina un vairāki mācītāji man ir piemetinājuši, ka nav jau tik svarīgs tas skaits, bet svarīga ir kvalitāte. Es tev gribu pateikt vienu svarīgu principu – kur ir kvalitāte, tur būs kvantitāte. Arī kvantitātei ir jāpārvēršas kvalitātē. Kvantitāte un kvalitāte ir nešķiramas. Protams, ka var būt kvalitāte un kvantitāte neseko dažu iemeslu dēļ.

Es domāju par māksliniekiem, jo mākslinieki ir īpaša tauta. Kāds mums pazīstams bīskaps teica, ka tie vispār ir traki. Kāpēc viņš to saka, jo viņam ir pieredze ar cilvēkiem, ar mākslinieku mentalitāti, ka viņi nesaka, ka viņi dara tikai to, ko paši grib, faktiski neuzticami. Es padomāju tā, ka daudzi mākslinieki, arī pasaulē pazīstami, Latvijā pazīstami, vai tie būtu estrādes dziedātāji vai kādi citi, viņi ir zināmi un mēs viņu mākslu, kura ir vai nu baudāma, vai arī nebaudāma, šī māksla nonāk līdz mums un neapšaubāmi, cilvēki ar reālu dāvanu, kas ir mākslinieki, ka reāli cits to nepienesīs, neiedos, to cilvēku dvēseles vajadzību neapmierinās, kā, lūk, šie mākslinieki. Bet tajā pašā laikā, ka es no viņa kaut ko varu dabūt, ir, pateicoties cilvēkiem ar raksturu, ar līderu īpašībām, kas ir paņēmuši savā paspārnē. Viņi ir spējuši paņemt tad, kad viņi grib, tad, kad viņiem ir iedvesma, jo viņi dara tad, kad viņi grib un ko grib, jo kad viņiem nav iedvesma, tad nav, bet tad, kad viņiem ir, tad visai uzmanībai jābūt uz viņiem. Bieži vien viņi ir ļoti nedisciplinēti cilvēki. Viņi ir disciplinēti tikai savā jomā, ja tās ir notis, tad viņš bliež tikai savas notis, iemācās un tas ir viss, viņa redzes loks pie tā apstājas. Viņš neko plašāk vairs neredz. Cik tālu cilvēks var tikt, zinot tikai notis? Ja godīgi, tad nekur nevar tikt. Labi zinot mūziku, labi pārzinot savu mūzikas veidu, būt disciplinētam savā veidā, tas nekur neved, jo neviens par tevi nekad neuzzinās, protams, ne jau visi mākslinieki ir vienādi. Kāds paņem šādus cilvēkus un spēj savākt. Ne jau šis mākslinieks beigās piedāvā, bet menedžeris. Mēs skatāmies Holivudas filmas, ir labas, sliktas, dažādas. Dažādus koncertus skatāmies un domājam, lūk, tas ir tas aktieris. Bieži vien aktieri ir narkomāni, kas sevi nevar savākt, bet viņš ir populārs. Viņš tā ģērbjas, brauc ar tādām mašīnām, maina sievietes, viņam visa pasaule kabatā. Viņiem ir vadītāji jeb menedžeri, kuri ir līderi, kuri ir miljardieri. Viņi spēj šos cilvēkus savākt, jā, viņi maksā viņiem lielas algas, bet mums mākslinieki ir zināmi, tāpēc, ka viņus sponsorē.

Tu varu tam, protams, nepiekrist, bet tas ir fakts. Jāņu brīvdienās bija kolosāls teātris par pieneņpūku, Levitu un Kariņu. Šajā teātrī bija pieneņpūka. Es sestdien ieliku šo video, tāpēc iesaku arī tev padalīties, ierakstīt kādu komentāru. Šo video ļoti labi skatās, kā arī no šī video ir laba reklāma par partiju “Latvija 1. vietā”. Es pats šo visu nepasūtīju, es nemaz nezināju, ka kaut kas tamlīdzīgs vispār būs. Šim teātrim bija ļoti labs saturs. Mūsu valdība nav diriģenti. Tas pat nav makarons, nedz Vācijas kanclers. Tie ir tie cilvēki, kuri stāv aiz viņiem. Kuri ir spējuši sagrābt miljardus un iesaistīt miljoniem cilvēkus savās afērās. Lūk, kāpēc vajag propagandēt homoseksuālismu. Vai tu bieži ziņās redzi, ka ir ticis arestēts kāds liels narkotiku barons? Katra otrā māja Maskačkā tirgo narkotikas, vai tu bieži to redzi? Nē, tas nozīmē, ka tādas lietas neapkaro. Cietumi ir pilni ar cilvēkiem, kuri alkohola iespaidā ir izdarījuši noziegumu un nevis pilni, bet 99,9 procenti noziegumu ir alkohola un narkotiku dēļ. Bet to visu tāpat turpina pārdot un nodzirdīt tautu. Tu praidā redzēji kādu normālu geju? Redzēji kādu normālu homoseksuāli? Tur lielākoties bija skolnieki. Normāls gejs ir normāls gejs, cepuri nost. Normāla lesbiete ir normāla lesbiete. Viņa neies ākstīties šādos praidos, jo viņiem to nevajag, viņiem pašiem ir prāts. Šajā praidā nebija neviena Latvijā pazīstama geja vai lesbietes, tur bija tikai skolās izskaloti āksti. Skolās izskaloti bērni. Kāpēc tas viss ir tik ļoti jāietekmē? Jo tādu pelēko masu ir ļoti viegli vadīt. Viņi ir kā mākslinieki. Tagad gan jau kāds mākslinieks sēž un domā, ka tas neattiecās uz visiem māksliniekiem. Āmen! Tas tiešām neattiecās uz visiem māksliniekiem, bet uz daudziem, tieši māksliniekiem un sangviniķiem ir bīstamība būt haotiskiem un nekādiem. Bet tas nenozīmē, ka viņš nevar būt disciplinēts un apgūt normālus līderības principus un pats savu mākslu piedāvāt tam, kuram viņš grib. Ja šāds cilvēks ņems palīgus, tad viņš nepārdos sevi. Piemēram, Eirovīzija, vai tur ir vērts vispār piedalīties? Tev obligāti ir jāpropagandē šīs vērtības. Izvirtība. Vai tad mūsdienās mūzikā kaut ko var sasniegt? Pat filmu nevar uzņemt bez geju pāriem, vajag obligāti ielikt vismaz vienu pāri. Jābūt ir ķīnietim, baltajam, nēģerim, gejiem un lesbietēm. Šim ir jābūt katrā filmā, plus vēl jānoplīvo kādam karodziņam. Un šo visu kāds regulē.

Tāpēc, lai ko tu darītu, paturi prātā galamērķi, lai kur tu piedalītos. Vai tā ir grupiņa, draudzes dievkalpojums vai tava darbavieta, vienalga, kur tu piedalies, paturi prātā galamērķi. Kāpēc es dzīvoju šeit virs zemes un kāds ir mans mērķis?

Man zvanīja satraucies Vilis Krištopāns, viņam draugs no Vācijas ved kaut kādas atribūtikas, ko var lietot būvniecībā. Šobrīd Vācijā jauc nost baznīcas un, kam vajag, tie var ņemt lietas. Šobrīd izpārdod 70 baznīcas. Tad ir jautājums, kāpēc es kratos kaut kādā autobusā, kam man tā politika? Ja mēs to nedarīsim, tad viņi ar mums darīs to, ko vēlas, bet mums ir jādara tas, ko mēs vēlamies. Mums ir jāpatur mērķis.

Lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi. [..] (Filipiešiem 2:10)

Un lai mēs paši aizietu.

Pamata valstis visai bezdievībai ir Vācija un Francija. Mums šodien ir jāpastāv pašiem par sevi. Protams, mēs nesīsim gaismu, bet kopumā neiet runa par to, ka izpārdod baznīcas, šis jau tur notiek sen. Aizej Anglijā uz kādu baznīcu, tur jāmaksā nez cik funtu, lai tiktu iekšā. Protams, nezinu par visām vietām, bet tieši Londonā samaksāju gandrīz 50 eiro. Iedomājies, lai ieietu baznīcā, 50 eiro jāsamaksā. Šobrīd mums ir jādomā par to, kur mācīsies mūsu bērni. Kādas būs šīs skolas un kādi būs viņi paši. Kas būs vacāki numur viens un numur divi. Mums pašiem ir jāpastāv un jāiziet līdz galam, un, lai to izdarītu, politika ir nepieciešams instruments. Kā minimums no savas puses jāizdara tik, cik mēs varam. Pirmkārt, ka katra mājas grupiņa patur fokusu tam, kāpēc viņi nāk kopā. Kāpēc grupiņas nāk kopā? Lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. Āmen!

Ļoti bieži cilvēki precas, kā pagadās. Iepatikās, kaut ko sajuta un tas it kā ir viņa. Ja tu esi kristietis un patiešām pazīsti Dievu, tad precies tā, lai kopā ar šo cilvēku tu vari pagodināt Dievu. Kāpēc Ābrahāms un Īzāks teica: “Ņemiet maniem dēliem sievas tikai uz vienīgi no mūsu pašu tautas.” Kāpēc viņi tā teica?

Un Rebeka sacīja Īzākam: “Man ir apnicis dzīvot Heta meitu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņem sievu no Heta meitām, šīs zemes meitām, kam tad man vairs dzīvot?” (1. Mozus 27:46)

Rebeka vairs negribēja dzīvot, ja viņš ņem kaut kādas pagānu sievas. Kāpēc tik spēcīga reakcija ir Jēkaba mammai? Tāpēc, ka viņa skaidri zina, kas notiks ar Jēkabu. Tāpat, kā es zinu, ja tu apprecēsies ne ar to, tad nekā laba tur nebūs. Precības 100 procenti ietekmē visu tavu dzīves ritumu. Pirmais kritērijs – vai tas pagodinās Dievu, ja es ar viņu apprecēšos. Vai tas palīdzēs man aiziet līdz galamērķim? Vai tas nesīs svētību draudzei? Vai tas nesīs svētību Latvijai? Ir rakstīts – vienoti un ar vienu mērķi. Kad mēs precamies, tas ir mūsu pienesums. Ja tava otrā puse nav tavā draudzē, tad kā jūs audzināsiet bērnus? Bet, ja ir vienots mērķis, tad nav svarīgi cik ļoti kas kuram patīk. Jums ir vienots mērķis, lai to sasniegtu. Pirmkārt, vienots mērķis. Āmen!

Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem 3:14)

Ja godīgi, tad reti, kurš apprecas pareizi. Tas nenozīmē, ka visai dzīvei būs gals, bet ļoti liels retums, ka cilvēki apprecas pareizi. Paturiet prātā Kristu. Kas notiks, kad es izvēlēšos, lūk, šo cilvēku? Un man nav katram jāsaka, kas ir pareizi un kas nav, tev ir jādzird no kanceles, no mācītāja sprediķa. Tev pašam ir jāredz Dieva vārdā.

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. (Jāņa evaņģēlijs 6:1-2)

Jēzum sekoja ļoti daudz cilvēku, jo viņi redzēja, ka Viņš darīja zīmes. Jēzus uzrunāja šo lielo pūli, kas sekoja viņam tāpēc, ka Viņš darīja zīmes.

[..]“jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.” (Jāņa evaņģēlijs 6:26)

Vieni nāca, jo paēda, citi, jo bija brīnumi un zīmes. Man reiz kāds cilvēks teica, ka brīnumi ne vienmēr ir tas kritērijs, kad notiek atmodas un es tam piekrītu. Tu nāc uz draudzi, nāc uz grupiņu, tu seko Kristum. Bet, ja iemesls ir atrast sev otru pusi, tas nav slikti, bet ir jātur prātā, ka jāatrod to otru pusi tādu, lai kopā pagodinātu Dievu. Cits seko, jo mācītājs ļoti labi motivē par biznesu un citām lietām. Citi grib dziedināšanu. Ir ļoti normāli atnākt līdz draudzei kaut kāda sava iemesla dēļ. Bet nav normāli palikt šī iemesla dēļ. Kad Jēzus ieraudzīja šo pūli, Viņš padomāja, ka ir jāparetina šeit tās rindas, jo ir par daudz cilvēku. Man apkārt ir daudz cilvēku, kuri it kā ir kristieši, it kā ticīgi, bet ne līdz galam. Un ir rakstīts:

Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā. (Jāņa evaņģēlijs 2:25)

Zini, kad Jēzu sita krustā, tur bija ļoti maz cilvēku, Viņa sekotāji izklīda un mācekļi slēpās aiz aizslēgtām durvīm, atstāja un Viņu nodeva. Jēzus teica, ka šīs rindas ir jāparetina. Jēzus izdomāja tā: es pateikšu kaut ko tik nenormālu un tie, kas to nevarēs panest, tie nav īstie, tie ir tie, kuri vēlās tikai dziedināšanu un visādus labumus. Nav jau nepareizi nākt, lai dabūtu brīvību , bet ir nepareizi palikt šādā stāvoklī. Tev ir jāsāk nest augļus.

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Vienoti ar vienotu mērķi. Lai sasniegtu dvēseļu pestīšanas galamērķi sev un citiem. Lai Dieva valstība nāk kā debesīs, tā arī virs zemes. Visi farizeji, esot apkārt Jēzum, uzdeva Viņam jautājumu.

Tad tie Viņam sacīja: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jāņa evaņģēlijs 6:28)

Tieši šādi arī parasti prasa cilvēki. Ir cilvēku tips, kuri vienmēr prasa, kaut arī paši jau zina atbildi. Viņi gaida, kad kāds kļūdās un tad stāsta citiem. Mēs gribam dzirdēt to, kas pašiem ir patīkams. Tev nevajag to, ko tev gribās, tev vajag to, ko grib Dievs. Pats labākais ir tas, ko ir paredzējis Dievs. Pirmkārt, nevis, lai būtu bagāts vai labi apprecētos, protams, tas ir svarīgi, bet, pirmkārt, lai sasniegtu galamērķi – pilnīgu dvēseļu pestīšanu. Āmen! Saglabātu savu ticību līdz galam un celtu debesu valstību šeit virs zemes. Lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē. Un, ja tu esi ar Dievu, tad velni tavā priekšā locīs ceļus.

Tad tie Viņam sacīja: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jāņa evaņģēlijs 6:28)

Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.(Jāņa evaņģēlijs 6:53)

Ne mācekļi, neviens to nesaprata.

Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja. (Jāņa evaņģēlijs 10:6)

Jēzus stāstīja, ka Viņš mirs pie krusta par mūsu grēkiem un pēc tam augšāmcelsies, bet neviens to nesaprata, ka Viņš ir šis upuris, šis Pashā jērs.

Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja evaņģēlijs 16:22-23)

Nebija runa par to, ka viņi nesaprata, bet reizēm viņi pat tam visam stāvēja pretī.

Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. (Jāņa evaņģēlijs 6:53)

Un kas tad notika?

Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa evaņģēlijs 6:60)

No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:66)

Notika šķelšanās un daudz cilvēku aizgāja no Jēzus. Bija liels pūlis un Jēzus redzēja, ka cilvēku ir par daudz tādā ziņā, ka lielākā daļa pie Viņa bija atnākuši kā pie klauna. Kā pie kaut kāda, kurš izdala dāvanas. Ir labi pie Dieva nākt ar vajadzību, bet ir slikti nepārtraukti palikt šajā vajadzībā. Dievs dot šo un to. Nē, mums pašiem ir jāsāk rūpēties gan par jaunu spēku un citām lietām, un neizmirst, kāpēc mēs to visu darām. Kāpēc mēs nākam draudzē, evaņģelizējam, ejam politikā, ceļam Latviju. Pat vīziju “Dieva svētīta Latvija” katrs uztver citādāk. Es to neuztveru tikai tā, ka būs labklājība, bagātība, lielas ģimenes. Pirmkārt, ka cilvēki svētdienās pārpludinās baznīcas un būs Dieva apziņa. Vācijas baznīcas ir ļoti laba ilustrācija. Lūk, kas notiek, kad ir pārpilnība, cilvēki brauc uz Vāciju strādāt, bet tur ir bezdievība, kas nes haosu un postu.

Pat tagad, kad ir pagājis šis viss pirmais vilnis ar Ukrainas karu, visi jau ir pieraduši. Un ļoti skaidri iezīmējas tas, ko es ļoti skaidri esmu jau teicis pirms kādiem septiņiem, astoņiem gadiem. Es šeit toreiz teicu, ka, iespējams, ka būs karš Ukrainā, bet, ka tā nebūs Krievijas iniciatīva. Teicu, ka tā būs globālistu iniciatīva, lai realizētu tālāk savus plānus. Tas ir noticis. Un personīgi priekš manis, man šķiet, ka tas patiešām ir tāds globāls teātris. Uzliek sankcijas, bet paši tās nepilda. Mums tās ir jāpilda, bet paši tās nepilda, ja? Tas ir skaidri redzams. Makrons vispār nes tādu sviestu, ka gribas vemt. Un Zeļenskis ir pārdevis savu tautu homoseksuāļiem. Kur tur ir loģika? Tur patiesībā ir loģika. Un ļoti skaidra, bet ne visi to izprot. Bet tas neatceļ, ka man ir jāaizstāvas. Saproti? Es to neatceļu, es neesmu nekāds upura jērs. Un tu arī neesi nekāds upura jērs. Bet ir jāsaprot situācija noteiktā vietā un noteiktā laikā, kā situācija risinās. Un kā mums ir jārīkojas. Lūk, kā visus izdiriģē globālā elite! Kāpēc? Kāpēc ir tik pārtikušas valstis, bet viņiem ir jāpiekopj šāda politika? Ne jau tāpēc, ka dažas sejas, kuras ir visiem publiski redzamas un dzirdamas, ne jau tās ir, kas nosaka toni. Iedomājies, Austrija tikai tagad atcēla obligāto vakcināciju. Tikai tagad! Zini, mēs vispār dzīvojam kā niere pa taukiem un priecājamies, ka pat nepamanām un nezinām, kas notiek tepat, kaimiņu valstī, Austrijā. Joprojām tur bija obligāta vakcinācija. Joprojām tā bija. Trīsdesmit grādu karstums, bet vakcinācija joprojām bija. Un potējas joprojām viņi. Šatenovskis, kas nomira, latviešu solists. Pirmā doma, kas man bija, tas, ka šis bija nopotējies. Es nezināju, vai viņš ir potējies vai nav, bet bija nopotējies. Un droši vien paraugu vēl rāda citiem, kā potēties. Skaidrs, no kā nomira. To simts procenti nevar pierādīt, bet kāpēc ļoti mirst visi tagad? Kāpēc tik ļoti daudz cilvēku tagad mirst? Jums ir atbilde kaut kāda? Man ir atbilde! Tāpēc, ka visi ļoti daudz vakcinējas. Pa trīs, pa piecām potēm dažs labs.

Un mācekļi teica: “Šie vārdi ir smagi un kas viņos var klausīties?” Un daudzi atstājās no Kristus. Redzi, kad Jēzus redzēja pārāk lielu pūli, pārāk nepareizu motīvu, Viņš pateica smagus vārdus, pēc kuriem cilvēki vienkārši aizgāja. Bet Pēteris un divpadsmit mācekļi aizdomājās.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa evaņģēlijs 6:67-68)

Un, zini, tas nav labākais teksts: “Kur tad lai es eju?” Tev nav jāsaka – kurp lai es eju? Tev nekur vispār nav jāiet. Bet tas teksts man vispār nepatīk, ja kāds saka: “Nu, ko, nav jau nekur, kur iet, nemaz! Ja būs kaut kas labāks, tad tu skriesi, ja? Tas tāpat, kad apprecas, tad domā: “Ā, re, kur ir labāks. To pamēģināšu, labāku.” Ir lietas, kuras, ja arī ir labākas, tad tanī brīdī, kad tās ir tavas lietas, viņas paliek par sliktākām. Un vienalga, tās nav sliktas, tās ir tavas! Nu, tava valsts, piemēram. Tu vari braukt uz Angliju dzīvot vai tu vari palikt “savā sliktajā Latvijā”. Es izvēlos palikt. Tu jau arī, ne? Ko tu te paliki, tajā Latvijā? Kas te ko meklēt? Kas te labs? Te ir tava draudze, draugs, tava labākā draudze. Āmen! Te ir tava tēvu zeme. Te ir tava tauta. Un, lai kas te nenotiktu, tā ir tava. Cūka arī Āfrikā ir cūka, un tas neko nerisina. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu!

Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. (Psalmi 37:3)

Ja met bumbas un ir karš, tad, protams, ja vien var paspēt, caur soli, tuvāko koridori, tad gan. Ja tevi krievi palaiž ārā, tad tu vari izbraukt un pagaidīt, kamēr viss beigsies.

Un jaunie NATO plāni esot šādi: pa priekšu ļaut Baltijas valstis ieņemt un pēc simts astoņdesmit dienām tās atkarot atpakaļ. Tāds plāns esot NATO. To teica igauniete. Cik viņai var ticēt, es nezinu, bet tāds plāns ir izskanējis. Bet šāds plāns vispār varētu arī būt. Ja loģiski padomā, varētu būt. Kāpēc? Tāpēc, ka patiešām tas resurss nav tik liels, lai varētu uzreiz apturēt iebrukumu. Padomā, ja es dzīvoju Līgatnē. Piemēram, tur ir divsimt kilometru līdz Pleskavai. Divās stundās jau puse no Latvijas ir ieņemta. Divās stundās viņa ir pārpludināta jau ar Krievijas tehniku. Tā vispār nav problēma. Tāpēc uz Kurzemi ir jāpārceļas. Un ar kuģīti – “tu-tū!” Ventspils, Liepāja. Bet priekš Ventspils un Liepājas viņiem arī ir raķetītes tur, kuras aizsniegs. Tā nav Ukraina, kas ir liela un plaša. Salīdzinājumā ar Latviju. Tā kā interesants plāns. Un zini, kā īstais vārds ir šim plānam? – “Sātaniska bezdievība!” Lūk, kāds vārds tam visam ir! Bezdievīga, pretīga politika.

Man šad tad kāds mācītājs saka: es te atnācu, bet politika ir galīgi garām. Un man viens teica: “Ja es vispār iešu vēlēt, es tev mīnusu ievilkšu. Lai tu atcerētos, ka tev un kristiešiem tajā netīrajā politikā nav ko meklēt.” Man ir jautājums: vai Jēzus nāca pie netīriem grēciniekiem? Vai tur augšā nav tie netīrākie grēcinieki? Vai tur nav jāiet un jāsaka, kas ir balts un kas ir melns? Un, kas ir kas? Tur nav jānes evaņģēlijs? Jo tur, kur vairāk ir tumsas, tur vairāk ir jānes gaisma. Un, kad tumsā ienāk šī gaisma, tā būs vairāk redzama. Un tieši no augšas jāsāk, nevis tikai no apakšas. Āmen!

Un Pēteris teica: “ Kur lai mēs ejam? Pie tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi!” Tiem, kam ir redzējums, kam ir pamata mērķis – dvēseļu glābšana, pestīšana, tiem, kuriem ir šis redzējums, kuri ir to pieņēmuši un no augšas piedzimuši, lai ko viņiem te nepateiktu, lai kas arī šeit nenotiktu, tu paliec. Pēteris saka, ka nekur neies. Tev tāda doma nemaz nav, kur iet vispār. Āmen! Lūk, ar ko atšķiras vienkārši apmeklētājs, vienkārši pūlis. Ar to, ka patiešām ir pieķērušiem Dievam. Un no psalma gribu izlasīt:

“Es mīlu To Kungu, jo Viņš klausīja manas lūgšanas balsi. Viņš piegrieza man Savu ausi, tādēļ es Viņu piesaukšu visu savu mūžu.” (Psalms 116:1-2)

Cilvēks saka, ka viņš mīl Dievu. Viņš ir pieķēries Dievam. Kāpēc? Jo viņš klausīja lūgšanas balsi.

“Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, es ieslīgu nelaimē un bēdās. Bet es piesaucu Tā Kunga Vārdu: “Izglāb manu dvēseli, ak, Kungs!” (Psalms 116:3-4)

Bet viņš piesauca un tika izglābts. Cilvēks, kurš piesauca, izdzīvoja. Cilvēks, kurš pieņēma lēmumu ticēt un sāk arī rīkoties pēc jaunā cilvēka modeļa. Sava. Pēc tā, kā cilvēki vēlas. Un kā vēlas Dievs. Pēc tā, kāds jaunais cilvēks tu esi, jaunais radījums. Cilvēki, kuri patiešām ir pieķērušies Dievam, kas meklē Viņu. Par viņiem ir rakstīts, ka viņi mīl to Kungu. Par viņiem ir rakstīts, lūk:

“Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!” (Psalms 116:14)

“Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.” (Psalms 116:17)

Kuri ir tie cilvēki, kas piesauc Tā Kunga Vārdu? Kuri ir tie cilvēki, kuri upurē, kuri maksā cenu? Kuri pilda savus solījumus? Kuri ir tie aktīvie cilvēki, kuru dzīvēs patiešām ir izmaiņas. Kuri ir tie, kas patiešām redz, ko Kristus ir izdarījis viņu dzīvēs? Viņi redz, ko Kristus dara viņu dzīvēs. Viņi piesauc, viņi meklē, viņi strādā. Un viņi pateicas Dievam. Tie nav kristīgie mākslinieki. Es nerunāju par māksliniekiem vispār, kā tādiem. Es runāju par negatīvo mākslinieku pusi. Tie nav tie izklaidīgie un nedisciplinētie. Nevis dara tikai tad, kad kaut ko grib un kad grib, un ko grib.

Un, ja nepatrāpās kāds līderis, kurš spēj to visu lietot, un pienest sabiedrībai, tad nu ir auzas. Brekte, piemēram. Tu domā, ka viņš būtu zināms? Nē, tā ir Eiropas nauda, kas dara viņu zināmu. Tie ir Eiropas globālie līderi, kas Brekti dara zināmu mums. Un Brektes priekšā policija klanās. Brektes priekšā valdības deputāti klanās. Jā! Tā ir nauda! Kas ir nauda? Tā ir ietekme. Tie nav papīra gabali vai elektroniskā nauda. Tā ir ietekme, pirmkārt. Tie ir cilvēki, kas ir panākuši, ka strādā uz viņiem. Un viņi realizē savus mērķus.

Šī nav pēdējā Rakstu vieta. Es gribu noslēgt ar rakstvietu no Otrās Mozus grāmatas. Tu padomā, vai var kaut kādas paralēles savilkt ar šodienu? Skaties!

Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši. (2. Mozus 1:1)

Un visu dvēseļu skaits, kas cēlušās no Jēkaba, bija septiņdesmit. Bet Jāzeps jau bija Ēģiptē. (2. Mozus 1:5)

Pēc tam viņi augļojās un vairojās. Un izauga par lielu tautu. Te ir tā rakstīts:

Un Jāzeps nomira un visi viņa brāļi, un visa šī paaudze. Bet Israēla bērni augļojās un ļoti pieauga un vairojās un tapa ļoti vareni, tā ka zeme bija piepildīta ar tiem. Bet Ēģiptē cēlās jauns ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja. Un viņš sacīja saviem ļaudīm: “Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums.” (2. Mozus 1:6-9)

Izraēlieši dzīvoja Ēģiptē. Un sākotnējā labvēlība no Ēģiptes faraona vairs viņiem nebija. Jo bija pagājuši četrsimt gadi. Viņi bija varena, spēcīga tauta, kas bija ielaiduši savas saknes, faktiski, visās savās Ēģiptes sfērās. Gan politikā, gan visur biznesā. Vēl viņi tur bija. Un ko dara faraons ar saviem cilvēkiem?

Un viņš sacīja saviem ļaudīm: “Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. Taču rīkosimies gudri ar tiem, ka tie par daudz nesavairojas un, ja izceļas karš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums, un neatstātu šo zemi.” ( 2. Mozus 1:9-10)

Tev kaut ko neatgādina? Vai šī politika, kas šodien tiek realizēta, vai tā ir sazvērestības teorija? Lūk, tev, sazvērestības teorija, ap trīs tūkstošiem gadu veca teorija. Lai viņi nesavairojas. Nevar ļaut jums vairoties, domāt. Nevar ļaut jums normālās skolās iet, ka nesākat bērnus audzināt paši, nevis bērnudārzos pie liberāļiem. Nevar pārāk daudz.

Tev kaut ko neatgādina? Lai viņi neatstāj šo zemi. Tev neatgādina laikus, kad zemnieks bija piesaistīts savai zemei? Vai tu domā, ka tagad kaut kas baigi ir mainījies? Cilvēks ir aizbraucis uz ārzemēm un viņš domā, ka viņš ir aizbēdzis no kaut kā šeit. Viņu tur piesaista kādai fabrikai. Labākos prātus izrauj no šejienes un piesaista kaut kādiem Eiropas plāniem. Un tā tālāk. Ne tikai Eiropas. Tie nav Eiropas plāni. Tas būs nepareizi teikts. Globālistu plāni. ”Ka nesavairojas un neatstāj šo zemi, lai katrs paliek savā vietā.” Lai katram ir savs “kodiņš”. Tūliņ visiem būs vajadzīga ID karte, tas ir obligāti. Tas jau tāds solītis tuvāk čipam. Sazvērestības teorija. Nu, muļķi, šie cilvēki, kas tā domā, ka tā ir. Viņi acīm skatās un neredz. Čipi ir jau gadu desmitiem. Čipus lieto dažādās kompānijās. Govis un suņi, visi ir nočipoti. “Nē, nu kur te kādi čipi, kas tā par sazvērestības teoriju?” Uz kā vispirms testē visu? Uz pelēm un pērtiķiem utt., vai ne? Uz ko čipus testēs tagad? Kas tur nav skaidrs? Katrai govij ausī ir čips. Vecāki savus bērnu izseko. Skatās telefonā, kur mans bērns iet, ar ko viņš runā. Ne tikai tu viņus izseko, izseko arī citas iestādes, ja vajag. Un piekļūst tavam telefonam bez tavas ziņas. “Ka viņi neatstāj šo zemi.” Lai viņi ir pārraugāmi un saskaitāmi.

Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar smagiem darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Ramzesu. (2. Mozus 1:11)

Šodien viss ir izveidots tā, lai patiešām parasts cilvēks, viņš nevar nopelnīt sev iztiku, ja viņš nestrādā vairākos darbos. Patiešām nevar. Tu draudzē esi izlutināts, bet ir cilvēki, kuriem neder nekāda motivācija. Tas, ka tu vari būt līderis, ka tu vari pats kaut ko iesākt, tā ir privilēģija. Cilvēki vienkārši meklē darbu, bet samaksa jau par darbu ir tāda, kā nosaka globālā politika. Visas cenas tiek noteiktas no augšas. Dīzelim, benzīnam utt. Lūk, kāpēc ir labs šis karš dažiem labiem. Cenas var pacelt atkal. Lai apkrautu cilvēkus ar smagiem darbiem, lai tev vēl vairāk ir jāstrādā, lai tev vēl vairāk savus bērnus ir jāatdod. Un par kapeikām jāstrādā. Jo “lai tie nesavairotos!” Un, ka nesāk vēl domāt un ka neiedomājas, ka pelēkā masa ir kaut kas. Lūk, kā viņi skatās uz tevi. Tad nav par mums! Tas nav par tevi! Tu neesi viens no pelēkās masas. Tu pats izvēlies, kas tu vēlies būt. Tavs tēvs ir Mūsu Tēvs debesīs, kam pieder visa vara. Un mēs to varam lietot. Ir svarīgi to apzināties. Atkārtoju, ka tas ir, lai verdzinātu tevi ar smagiem darbiem.

Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar smagiem darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Ramzesu. Bet, jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izpletās, tā ka viņiem palika bail no Israēla bērniem. (2. Mozus 1:11-12)

Visas tās piramīdas tur cēla un vēl sazina, ko viņi darīja. Viņus apspieda, bet viņi vienalga vairojās. Un viņiem palika bail no ebrejiem. Pēc šīs globālistu teorijas sanāk tā, ka šie diriģenti no augšas ne tikai apspiež vienkāršos cilvēkus, bet arī viņiem ir tomēr arī bail. Tā sanāk. Viņiem ir arī bail. Un tāpēc viņi ieslēdz vēl mežonīgākus instrumentus. Piemēram, skaties ko viņi darīja tālāk – joprojām vairojās. Ēģiptieši verdzināja, bet viņi vairojās.

Tā ēģiptieši verdzināja Israēla bērnus ar smagiem darbiem. Tie darīja viņu dzīvi sūru ar smagiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem laukā, un visādiem citiem darbiem, kurus tie nežēlīgi uzlika viņiem. Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebreju vecmātēm, vienai bija vārds Sifra, otrai Pua, viņš sacīja: “Kad jūs palīdzat ebreju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, redzat, ka tas ir zēns, tad to nonāvējiet, bet, ja tā ir meitene, tad lai tā dzīvo. Bet vecmātes bijās Dieva un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija sacījis, bet atstāja zēnus dzīvus.” (2. Mozus 1:13-17)

Tās nebija kaut kādas vecmātes, pie kurām atnāk reizi gadā. Faktiski tās bija veselības ministres. Sifa un Pua. Viņām dzima daudz bērnu tanī laikā. Tā bija simtiem tūkstošu liela tauta. Un, lūk, šīs sievietes bija atbildīgās slimnīcās, faktiski dzemdību namos. Tev kaut ko neatgādina? Zēns piedzimst, tas lai nedzīvo? Ja meitene, lai dzīvo. Tev neatgādina neko? Abortu popularizēšana. Tas, ka visur, visā kultūrā, visur izceļ tikai sievietes. Un sievietes pēc tam ir nelaimīgas, jo viņas nespēj to, ko viņām pienes. Kādām gan viņām būtu jābūt? Super meitenei, super sievietei? Kādreiz bija super meitene, tagad ir super sieviete visur. Un vīrieši arī pārņem šo modeli. Viņiem patīk neko nedarīt. Atrod sievu, kas pelna kaut ko. O, redz kur īstā sieva, viņa pelna. Neatgādina neko? Kā tur ir? Ir līdzība vai nav? Pat ne līdzība, bet precīza kopija faktiski. Tātad vīrieša tēva tēla vietā notiek marginalizācija. Labs vārdiņš. Tātad padarīt nenozīmīgu. Jo, ja tēvu, vīrieti padara nenozīmīgu sievas acīs, vispār – cilvēku acīs, faktiski paliek tikai pelēkā masa. Tas ir tas pats, kas ir narkotikas un alkohols. Tā ir masa, kurai var iestāstīt jebko. Jo vīrietis ir dabisks līderis. Un, ja vīrieti padara par to, kas ir nespējnieks un nekas, tad arī sabiedrībai ir beigas.

Zini, ka mēs braucam ceļojumos pa Latviju šobrīd, ļoti daudz. Ja kaut kādus gadus atpakaļ varēja redzēt, kas bija jau sen, ka ir neapstrādāti lauki, tad Latvijā visa zeme ir apstrādāta. Tu brauc kilometriem un kilometriem, viss ir nosēts. Cilvēku nav, viss ir nosēts. Pilsētas, kā Rīga un citas, tās ir mazas pilsētas. Liepāja un Ventspils, tās visas ir mazas pilsētas. Tu izbrauc ārā, ir tikai meži, meži un lauki, lauki. Tāda ir visa Latvija. Šeit ir maz cilvēku. Ļoti maz cilvēku, bet lauki ir apstrādāti. Ļoti atgādina padomju laiku. Viss ir apstrādāts. Vistu fermas, govju fermas. Bet pēc gaļas bija jāstāv rindā veikalā. Viss tika izvests. Ļoti atgādina, kam tad šīs zemes pieder. Tev? Kas to atdeva? Tu pats droši vien. Nu, lūk, vainot jau var. Globālistus un citus, bet nu mēs paši pie tā visa arī piedalāmies. Un atkal atslēgas vārds ir, ka trūkst dievbijības, trūkst patriotisma. Vispār trūkst veselā saprāta. Pašcieņas trūkst.

Un vecmātes bijās Dievu un nedarīja, kā tām teica. Kāds bija nākamais gājiens?

Tā Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un tapa ļoti varena. Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: “Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes atstājiet dzīvas.” (2. Mozus 1:20)

Un pēc tam sākās genocīds. Patiešām arī zēnus, arī Mozu iesvieda upē. Bet viņu izglāba faraona meita, princese. Un tā viņš izauga. Un tieši Mozus bija tas, kurš izveda izraēliešu tautu no Ēģiptes. Tas bija Dievs, kas viņu aicināja, un viņš izveda. Bet kāda bija politika pret cilvēkiem? – Iemetiet upē! Šeit nešķiroja kā obligātā vakcinācija vīriešiem un sievietēm, šādā ziņā. Bet es to saistu ar cilvēku skaita samazināšanu. Uz mums skatījās kā uz izmēģinājuma trusīšiem. Vienkārši novakcinēt. Ņemt uz parāda, maksāt par to, ka nestrādā neviens. Šie cilvēki pie varas, viņi rada haosu. Bet, draugi, tas nav parasts haoss. Tas ir ļoti organizēts haoss. Kurš ir vērsts uz konkrētu vietu. Kontrolēt būtnes bez dzimuma, pat bez valodas īsti. Tādas būtnes piesaistīšana, robotizācija.

Kas laukus apstrādā? Tehnika! Nu, ne jau pati par sevi, tur viens fermeris apstrādā nezin kādas platības šodien. Tur cilvēks jau nemaz nav vajadzīgs. Latvija pirmajā vietā! Ir Ļoti daudz līdzību.

Bet, ja mēs paturēsim fokusā, lai ko mēs nedarītu, ka mūsu pamata mērķis ir sasniegt dvēseļu pestīšanu, un otrs, lai Viņa priekšā locītos visi ceļi un lai visas mēles atzītu, ka Jēzus ir Kungs! Lai Dievs patiešām var svētīt mūsu zemi un mūsu tautu. Lai Latvija ir tā zeme, uz kurieni cilvēki brauc, nevis no kurienes bēg, kas ir garīga, sociāla un plaukstoša valsts. Dieva svētīta valsts. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības galamērķis” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija