Šodienas svētrunas tēma ir „Ticības inkubators”.
Varbūt kāds bērns ir piedzimis ātrāk nekā tas bija paredzēts, un viņš tika ievietots inkubatorā. Kas ir inkubators? Tā ir mākslīgi radīta vide. Tā var nebūt mākslīga, bet parasti tā ir mākslīgi radīta vide, kur priekšlaicīgi dzimis bērns, līdzīgi kā mātes miesās, var izdzīvot, pieaugt un pilnveidoties. Īpaši padomju laikos, kad visā Padomju Savienībā bija izplatītas vistu fermas, arī Latvijā, šajās fermās bija inkubatori. Tās bija speciālas telpas ar lampām, kurās no olām izšķīlās cālīši. Viņi jutās kā vistai zem spārniem. Skaidrojošā vārdnīcā vārds inkubators nozīmē arī vidi kādā organizācijā. Tā var būt sistēma, kuras rezultātā kaut kas pieaug un pilnveidojas. Piemēram, mūsu draudzē ir sava sistēma, kārtība, tā ir vide, inkubators, kur cilvēks aug. Katra ģimene ir veselīgs inkubators, kurā bērns var attīstīties. Ja skolā ir skolotājs, laba vide, tad tur bērns var pilnveidoties un augt. Mūsu ticībai arī ir vajadzīgs inkubators. Par tādiem jautājumiem kā draudzes apmeklēšana mēs vispār nerunāsim. Ja cilvēks regulāri neapmeklē savu draudzi, dievkalpojumos nedzird sprediķus, nav grupā un neizmanto visu, ko sniedz draudze, tad nemaz nav runa par ticības izaugsmi. Ticības augšanas pamatu pamats ir personiskas attiecības ar Dievu.
Pāvils saka, lai mēs netiecamies augstāk par to ticības mēru, kādu Dievs mums katram ir piešķīris. Tas nozīmē, ka mums katram ir kaut kāds ticības mērs. Pāvils saka, ka tālāk par to mums nevajag tiekties. Tas nozīmē, ka mēs nespējam vairāk paveikt, cik mēs redzam un cik mēs ticam. Pēteris sākumā tika saukts par niedri, pēc tam par klinti. Viņš bija apustulis, Jēzus māceklis, un teica: „Es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” Jēzus atbildes vārdi bija: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir iegribējies sijāt jūs kā kviešus, bet tad, kad tu atgriezīsies no saviem grēkiem, atgriezīsies no sava kritiena, tad stiprini brāļus.” Tas nozīmē, ka Jēzus ticēja, ka Pēteris būs draudzes līderis. Kristus teica Pēterim: “Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos, un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini brāļus.” Jēzus tic un zina, ka Pēteris ir īstais, ka viņš daudz ko var, bet ne visu. Jēzus redzēja viņa ticības līmeni. Cik daudz Pēteris varēja ticēt? Pēterim ticība bija tik daudz, lai noietu dažus metrus pa ūdens virsmu, un pēc tam viņš sāka slīkt, tālāk ticības nepietika. Pētera ticība bija tāda, kāda bija mācekļiem, kad Jēzus pateica viņiem, lai viņi iet bez maka, bez kurpēm, bez zižļa, bez nekā, iet un sludina, dziedina slimos, izdzen ļaunus garus. Kurš no mums var atstāt visu un doties sludināt? Kurš no mums var atstāt savu laicīgo darbu un doties sludināt? Pēterim bija īsta ticība. Kāda ticība ir vajadzīga, lai to izdarītu? Nekāda. Vienkārša paklausība mācītājam. Jēzus ļoti bieži Savus mācekļus norāja, kur ir viņu ticība. Mācekļi jautāja, kāpēc viņi nevarēja izdzīt ļauno garu no epileptiska cilvēka? Viņš atbildēja, ja viņiem būtu ticība kā sinepju graudiņš, tad viņi sacītu šim kalnam, lai viņš ceļas un pārceļas, un tas būtu iespējams. Bet šī suga citādi neiziet, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Jēzus norādīja uz personiskā laika ar Dievu trūkumu. Vētrā, laivā mācekļi teica, ka viņi slīkstot, bet Jēzum atlika pateikt klusu un mierā, un jūra norima. Vētra norimās, un Viņš uzlūkoja mācekļus un teica: „Kur ir jūsu ticība? Jums bija jāpieceļas, jums bija jārunā, jums bija vētra jāapsauc.” Viņi nevarēja to apsaukt. Viņiem bija vienkārši jāpaklausa Jēzum. Vienkārši jāpaklausa mācītājam.
Mācītājs Jongi Čo savā grāmatā runā par gadījumu, kad meitenes ticēja, ka varēs iet pa ūdens virsmu, bet viņas tika atrastas izskalotas mirušas jūrā. Tā nebija viņu ticība, viņas nevarēja staigāt pa ūdens virsmu. Viņas domāja, ka tā ir viņu ticība, bet viņām nebija tādas ticības. Ticība ir jāaudzē, tai ir jāizaug, tai jātop dzīvai tevī, un tad tev tiešām nekas nebūs neiespējams. Tu teiksi kokam, lai tas izraujas ar saknēm un dēstās jūrā, un tas iedēstīsies, kalns lai pārceļas, un tas pārcelsies. Lūk, kāda bija Pētera ticība. Ģetzemanes dārzā, kad Jēzus lūdza Dievu, Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes. Ko Jēzus lūdza? Lai Dievs Viņu stiprina, jo Viņam bija jāizdara Dieva griba. Kāpēc Jēzum bija jālūdz? Kāpēc Viņam bija jāiet personiskās attiecībās? Viņam vajadzēja pacelt attiecīgo ticības līmeni, lai Viņš spētu aiziet līdz krustam un nomirt. Tajā pašā laikā mācekļi gulēja. Jēzus trīs reizes nāca pie mācekļiem, kuri bija aizmiguši, un tiem pārmeta, ka tie atkal guļ. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Jēzus zināja, kas ir vajadzīgs un kā ir jāaudzē ticība. Jēzus zināja arī Pētera ticību. Dievs zina arī tavu ticību. Patiesībā mēs cits citam rādam savu ticību, jo tāda, kāda ir tava dzīve, kādi augļi tavā kalpošanā, tāda arī ir tava ticība, jo mēs neviens nevaram paveikt kādas lietas pāri savas ticības mēram. Taču atbildība, kāda ir tava ticība, ir uz tevis paša, un tā ir jāaudzē. Ticība ir jāaudzē! Kad tava ticība ir izaugusi, tev nevajag īpašus pamudinājumus, tev nevajag kaut kādus līdera norādījumus, tev nevajag īpaši saņemties, jo tas dzīvo tevī, tu tāds esi un tu tā rīkojies, tev ir augļi.
Kāda bija Pētera ticība? Nekāda dižā, viņam bija tāda pati ticība kā kalpotājam, kurš ir nolēmis, ka vēlas kalpot inkaunterā. Šad tad cilvēki piesakās, ka vēlas kalpot mūsu draudzes inkaunterā. Tad nu viņš tur nonākt un dara visu, kā mācītājs ir iedibinājis. Kad ir lūgšanas par atbrīvošanu, tad viņš iet pie cilvēkiem, uzliek rokas, lūdz, izdzen velnus, un viņiem acis kļūst citādākas, viņi sāk spļaudīties, krīt gar zemi, un jaunais kalpotājs ir šokā. Vispār viņam patīk, kāds tas ir spēks, bet viņš vienkārši izdarīja to, ko mācītājs mācīja, un velni paklausīja. Kad Jēzus izsūtīja Savus mācekļus bez maka, bez kurpēm, tas nenozīmē, ka viņiem nebija kurpju, tas nozīmē, ka viņi aizgāja bez nekā lieka, tikai ar pašu nepieciešamāko. Viņi vienkārši paklausīja. Mums liekas, ka tas ir kaut kas, velni viņiem paklausīja, brīnumi notika, bet tā ir vienkārša paklausība. Ikviens, kurš ies un uzliks rokas slimajam, redzēs, ka slimie tiek dziedināti. Ikviens, kurš izdzīs velnus, redzēs, ka tie iet ārā, un tas nav nekas īpašs. Sasniegumus nemēra fiziskā dziedināšanā vai velnu izdzīšanā. Kas mainījās no tā, ka tu izdzini no kāda ļaunu garu? Varbūt pagāja trīs dienas un velns bija atpakaļ. Kas daudz mainījās? Daudz vairāk ticības ir vajadzīgs, lai šo cilvēku paceltu, lai viņš tiešām paliktu dziedināts, lai viņš tiešām paceltos par normālu cilvēku, spēcīgu personību, par kristieti vārda pilnā nozīmē. Lūk, tur jau ir vajadzīga ticība.
Un Viņš tiem sacīja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!” (Lūkas evaņģēlijs 22:35)
Viņi paklausīja ar elementāru ticību, izgāja, un Dievs par viņiem gādāja. Viņš nebēra mannu no debesīm, Viņš gādāja caur cilvēkiem. Cilvēki, kuri viņiem kalpoja, ziedoja un viņus uzturēja. Tāda bija Dieva iedibinātā kārtība, taču tur vajadzēja drosmi, un tāda viņiem bija, tāda bija Pētera ticība.
Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” (Lūkas evaņģēlijs 10:17)
Viņi priecājās, ka ļaunie gari viņiem padodas. Šķiet, apustuļi bija ļoti ticīgi cilvēki, bet Jēzus redzēja, ka šis ticības līmenis ir nepietiekošs. Viņš teica Pēterim, ka sātanam viņus ir sagribējies sijāt kā kviešu, ka viņš atkritīs, bet pēc tam atgriezīsies. Pēteris teica, ka viņš ies kopā ar Jēzu gan cietumā, gan nāvē. Kad Jēzus tika arestēts augstā priestera pils pagalmā, tad trīs reizes Pēteri atpazina kā Jēzus mācekli. Notika pēc Jēzus vārdiem, ka, pirms gailis būs dziedājis, Pēteris Jēzu būs trīs reizes aizliedzis. No Jēzus neskanēja kaut kādi īpaši pārmetumi par to. Kā Jēzus to zināja? Jēzus zināja viņu ticības līmeni. Ir kaut kas, ko Pēteris šodien nevar. Ir kaut kas, ko tu šodien nekādi nevari. Ir lietas, kuras es varu, bet tu nevari. Ir lietas, kuras es nevaru, bet tu vari. Ticības līmenis. Ticība ir kaut kas vairāk nekā tikai paklausība. Lai kalnus pārceltu, lai nenodotu, kā Pētera gadījumā, bija vajadzīga ticība. Kad jautājums bija par viņa dzīvību, viņš nespēja to panest. Ir lietas, kuras šodien tu nevari, bet, audzējot savu ticību inkubatorā, Dievs skatās uz tevi kā uz tādu, kurš rīt to varēs. Draugs, ja šodien tu nevari, bet audzē savu ticību, tad rīt tu to varēsi, Jēzus Kristus Vārdā, Svētā Gara spēkā. Reizēm kāds cilvēks saka, ka Dievs ir varens. Es klausos, bet es nedzirdu, ka Dievs būtu varens, neredzu, ka Dievs būtu varens pie viņa. Tukša skaņa. Bet kāds cits pasaka, ka Dievs ir varens, un es redzu, tiešām, Dievs ir varens! Cilvēki ar dažādu ticības līmeni. Nav slikti apliecināt, ka Dievs ir varens, to vajag apliecināt, to vajag runāt, par to vajag lūgt, bet tam jākļūst dzīvam tevī. Pienāca brīdis, kad imperatora Nērona valdīšanas laikā, kristiešus, apvainojot Romas dedzināšanā, baroja plēsīgiem zvēriem arēnā, skatītājiem par izpriecu. Pēteris tika pabrīdināts par to, viņš devās prom no Romas, devās prom no vajāšanām, un tradīcija vēsta, ka Pēteris ceļā esot saticis Kristu, – Kristus gājis uz Romu, bet Pēteris prom. Pēteris Jēzum jautāja: „Kur Tu ej?” Jēzus atbildēja: ”Es eju, lai Mani vēlreiz sistu krustā.” Pēteris pagriezās un devās kopā ar Kristu, viņš nomira pie krusta ar galvu uz leju. Tā bija viņa vēlēšanās, jo viņš neuzskatīja sevi par cienīgu mirt tā, kā mira viņa Kungs. Pirms vairākiem gadiem viņš Kristu trīs reizes noliedza, lai saglabātu savu dzīvību, bet tad viņš pats brīvprātīgi atdeva savu dzīvību par Kristu. Brīvprātīgi, jo nevienam no viņa nāves nebija nekāda labuma. Ticības līmenis vienam un tam pašam cilvēkam. Ticība nav tikai un vienīgi paklausība.
Ticības sākumposms ir vienkārša paklausība. Ir robeža, ko tu spēj un ko tu nespēj, tā ir tava ticība. Kad tava ticība ir izaugusi, tad tev vairs nevajag nekādu īpašu motivāciju, tu tāds kļūsti, tu to vienkārši izdari. Dievs mūsu dzīvēs vairāk rūpējas nevis par ārējiem brīnumiem – atbrīvošanām, dziedināšanām, – bet par to, lai brīnums notiek tevī. Par ticību, kas izaug tevī, ka tu spēj darīt lietas, kuras Dievs apstiprina ar pārvērtībām, brīnumiem un zīmēm. Kad mēs izdarām, nevis tikai lūdzam, lai Dievs izmaina situāciju Latvijas politikā. Vai Dievs var atnākt uz šādu lūgšanu? Atsevisķos gadījumos jā, bet pamatā nē, jo lūgšanai jābūt nedaudz citādai: „Dievs, audzē manu ticību, lai es kļūstu par politiķi un izmainu šo situāciju valstī, ka es spēju to izdarīt.” Es neticu cilvēkiem, kuri netur vārdu. Viņi bieži māk smuki runāt, bet tam nav nekāda seguma. Kad mēs apņemamies un taisām pasākumus, kurus esam saņēmuši no Dieva, tad ir rezultāti. Ticība. Ja tu audzēsi savu ticību, tad to, ko tu nevari šodien, tu varēsi rīt. Sper ticības soļus, un uz šiem ticības soļiem būs vētra, zemestrīce un uguns, būs pārvērtības. Vispirms pārvētības nav jāmeklē ārpusē, bet tās vispirms ir jāveic sevī. Kad pārvērtības ir manī, tad tās rada pārvērtības ārpus manis. Mums nav jālūdz, lai Dievs maina apstākļus, pirmkārt Dievs maina mūs. Ir jālūdz par apstākļiem, bet tas nav noteicošais.
Cik maksā labs ofisa krēsls? Man salūza krēsls. Es pat nezinu, kas to bija ražojis, bet tas kalpoja diezgan ilgi. Kādus 10 gadus, kamēr viss galīgi juka ārā. Kādu mēnesi sēdēju tā un šitā, kamēr galīgi nolūza. Nebija tik viegli atrast jaunu, jo es apzinājos, ka es uz tā krēsla sēdēšu lielu savas dzīves daļu. Jo labs krēsls kalpos apmēram turpmākos 10 gadus. Tā ir mana mugura un mans komforts, kā es strādāšu. Vai es atkal pēc gada nepirkšu citu ķīniešu krēslu? Katru gadu pa vienam. Vajag vienu dārgāku, bet labāku. Cik maksā labs datora vai ofisa krēsls? No 600,- vai 700,- eiro ar atlaidi tas man izmaksāja 395,- eiro. Un to vajadzēja atrast. Es izsēdējos vairākos krēslos. Es izmeklējos pa internetu, pamēģināju tos interneta brīnumus, mēbeļu veikalus, kas tur tirgojās, to dārgāko top galu, ka iesēdies un jūti, tāds grabulis jau vien ir. Tad beigās atradu krēslu Valmierā, vācu kvalitāte, kaut kādā angārā pie stiklšķiedras fabrikas. Tur angārā visu varēja normāli izstaigāt, tā kā veikalā. Visos krēslos varēja iesēsties. Un tur bija vairāki krēsli, arī lieliem cilvēkiem, virs 200 kg, tādi priekšnieku krēsli. Vai priekšnieka krēsls bija ērtāks? Nu, nebūt nē. Es atradu savējo, iesēdos un pakruķīju – mans. Kurš bija dārgākais pēc cenas? Mans. Visam, kas ir labs, ir laba cena. Un šis likums nav maināms. Jēzus samaksāja dārgu cenu par tevi un mani. Tā ir cena. Lai šī draudze būtu un lai tu šodien būtu glābts un izmainīts, ar augošu ticību, tam ir bijusi sava cena ne tikai tev, bet arī man. Iemesls, kāpēc mēs esam šeit, pirmkārt, tu gribi to vai nē, bet tā ir draudzes dibinātāja ticība. Man bija jāsper konkrēti soļi, lai draudze varētu sākt celties. Bez šiem soļiem nekas nenotiktu. Bez šiem soļiem nekas nevarēja notikt, ja es tam nebūtu gatavs, ja es tos neizprastu un nespētu spert.
2005. gadā notika pirmā dziedināšanas dievkalpojumu tūre pa Latviju. Vai līdz šim to kāds ir atkārtojis? Mazākā mērogā daži mūsu vietējie līderi, bet tikai tad, kad mācītājs pateica: “Brauc, dari tagad to, un es tev iespiedīšu flaijerus.” Un tas darbojas. Tā arī ir ticība. Ja tu gribi kaut ko vairāk, tev ir vajadzīga cita ticība. Ir jāaug ticībā. Tad kāpēc neviens to nav atkārtojis? Kāpēc neviens neko tādu nedara? Vai neviens negrib, lai aug viņu draudzes? Vai neviens negrib, lai cilvēki tiek dziedināti? Vai tiešām neviens mācītājs negrib, lai cilvēki tiek glābti? Vai tiešām viņi neredz, ka mēs kā draudze tieši tā arī izaugām – caur plašiem, lieliem, apjomīgiem, arī finansiāli ietilpīgiem evaņģelizācijas dievkalpojumiem? Tad kāpēc neviens neko tādu nedara? Es tev pateikšu atbildi – ticības līmenis. “Vai, es arī gribu tik daudz cilvēku draudzē kā Jencītim!” Ja tu gribi tikpat daudz cilvēku draudzē, uztaisi tādu pašu slavēšanu, tādu pašu mūziku. Kaut ko tādu pašu izdari. Nē, tas nedarbosies. Tev ir vajadzīga tava ticība. Lai dabūtu to pašu, kas man, ir jātic tāpat, kā es ticēju. Lūk, mana mapīte un dažādi lūgšanu paraugi, ieskaitot “Kas es esmu Jēzū Kristū”. Te tas viss man ir iesiets. Vēl šeit ir iesietas dažas īpašas lapas, lūk, šajās caurspīdīgajās kabatiņās. Tās ir ļoti vecas. Tās ir pirmās lapas, un tādas ir vairākas ar visiem virsrakstiņiem.
Reiz es sapratu, ka lūgšana ir atslēga atmodai, es to izlasīju Jongi Čo grāmatā. Man nebija neviena, kas parādītu vai iemācītu, kā ilgstoši un efektīvi lūgt Dievu. To, ka Dievs ir jālūdz, to es sapratu. Mācītājs man nespēja tā konkrēti, precīzi parādīt, kā to visu darīt tādā mērā, atbilstoši sapnim, kāds bija man. Bet es sapratu, ka dienā man ir nepieciešamas nevis 40 minūtes vai stunda, kā es to biju darījis, bet divas vai trīs stundas laiks ar Dievu. Es noliku mērķi: katru dienu trīs stundas lūgt un pavadīt laiku ar Dievu. Tajā laikā Cēsu draudze bija uzdāvinājusi man pirmo automašīnu – “Opel Kadet” ar maziem caurumiņiem izpūtējā. Tas, lai dzirdētu, kur mācītājs Mārcis Jencītis tajā laikā atrodas, kur viņš dodas, lai sieva varētu dzirdēt, ka es atbraucu un lai mežā tuvāko māju īpašnieki arī dzirdētu, ka es esmu ieradies. Jā, es jau biju mācītājs. Šajā vietā, ārpus Limbažiem, kur es regulāri sāku braukāt, laukos bija zemes ceļš stigās, pilnībā mežā iekšā. Tuvāko māju īpašnieks zāģēja kokus un vāca nost baļķus. Es dabūju gaidīt. Viņš man tā kautrīgi pajautāja: “Ko tu te katru dienu dari?” Tur apkārt bija dažas mājas. Laikam viņi visi tur apkārt runāja, ka viens dīvains cilvēks katru dienu atbrauc un vairākas stundas nenāk ārā no meža. Ko viņš tur dara? Tas ir aizdomīgi, pareizi? Un es viņam izstāstīju, kas es esmu un ko es daru. Es teicu: “Es lūdzu Dievu.” Man tā šķiet, ka viņam pēc tā visa palika labs iespaids un likās, ka tā vieta tagad ir svētīta. Es tā domāju, ka tā bija, jo saruna bija laba. Vēl kādu citu reizi es šajā mežā lūdzu. Tur meža stigā bija tikai stirnas un zaķi, cilvēki nemēdza būt. Skatos, tajā stigā bija iebraukusi “Mitsubishi” automašīna un tā knapi brauca. Es tur, kā parasti, staigāju pa stigu. Viņš piebrauca man blakus un jautāja: “Ko tu dari manā mežā?” Tāds trīsdesmitgadīgs vīrietis bija. Es teicu: “Es lūdzu Dievu.” Mēs sākām runāt un stundu vai divas stundas norunājām par Dievu. Es viņam visu ko sastāstīju, kā Dievs darbojas un kā Dievs dziedina, un viņš teica: “Nu, labi, ja es par tevi kādreiz izlasīšu avīzē, tad es nākšu uz draudzi, ja par tevi neko nerakstīs, es nekur nenākšu.” Pagāja kaut kāds laiks un par mani un mūsu kalpošanu sāka rādīt gan TV, gan rakstīt avīzēs. Un kādreiz Limbažu benzīntankā, tajā laikā “Lukoil”, tagad tāds vispār nav, bet ir “Viada”, es iebraucu un skatos – tas čalis! Es viņam pienācu klāt un teicu: ”Klausies, rekur par mani raksta, tagad tev ir jānāk uz draudzi, tu taču apsolīji.” “Solījumi jau vienmēr nav jātur,” viņš tā arī neparādījās dievkalpojumā. Bet es esmu absolūti pārliecināts, ka tieši tur šajā uzturēšanās laikā mežā piedzima draudze “Kristus Pasaulei”. Un nevis pati no sevis, bet tas bija mans ticības inkubators, kur manī izauga ticība uzcelt draudzi. Dievs ceļ draudzi ar mūsu rokām. Viņa celtnē mēs esam akmeņi, mēs esam namdari un Kristus ir nama pamatā: apustuļi, vadītāji, draudze.
Pirmo reizi, kad es ar savu zilo “Opelīti” iebraucu mežā, man bija viena stunda lūgšanu laiks, bet tagad trīs stundas bija jālūdz Dievs, un nebija nekāds Šidlovskis, nebija cilvēki priekšā, kas ilgstoši lūgtu Dievu. Man nebija cilvēki ar pieredzi, kas to dara regulāri, katru dienu un disciplinēti, tā ka kaut nomirsti, bet izlūdz savu laiku. Nebija man tādi cilvēki priekšā. Mans paraugs bija Jongi Čo, kurš savā grāmatā rakstīja, ka lūgšana ir atslēga un jālūdz ir daudz, un arī mērķi ir jāliek. Uzliku lūgšanai trīs stundas. Es dzirdēju, ka lūgšanu kalnā viņi tur lūdza. Vai tu esi lasījis grāmatu “Lūgšana – atslēga atmodai”? Ja tu šo grāmatu neesi lasījis, tad es domāju, ka tu īpaši nenodarbojies ar ticības audzēšanu. Sāc audzēt ticību! Draugs, lasi pareizās grāmatas! Klasika ir jālasa. Pirmkārt, Bībele ir jālasa, pēc tam manas grāmatas un tad Jongi Čo grāmatas.
Es devos mežā, un man ir ļoti skaidras atmiņas tieši par to brīdi, jo tas bija grūts brīdis. Līdzīgi kā tagad, bija vēss pavasaris, saulīte un pumpuriņi jau sāka mesties. Es bridu pa mežu un vienu stundu tā nomocīju, bet vēl divas stundas bija jālūdz. Ko lai lūdz? Es reāli mocījos gan fiziski, gan garīgi. Ko lai es lūdzu? Ai, lūgšu vienkārši mēlēs vai: “Dievs, svētī mammu, Dievs svētī tēti,” nu, apmēram tā. Tajā laikā es lasīju kaut kādas grāmatas – Kenetu Heiginu (Kenneth Hagin) un citus. Faktiski tas bija tāds manis paša modelis. Es sāku rakstīt ārā Rakstu vietas no Bībeles, kuras runā par dziedināšanu. Kā jau jauniem kristiešiem, mani ļoti interesēja atbrīvošana un dziedināšana. Es skatījos, ka cilvēki nāca pie Dieva, un tad tik brīnumus un dziedināšanas tur vajag. Ar laiku katrs saprot, ka tas nav svarīgākais. Tas ir svarīgi, bet ne svarīgākais. Tas ir tāds blakusefekts tavai ticībai, elementārai paklausībai mācītājam, ka tu vienkārši ej un izdari un viss notiek, un tu esi priecīgs, visa slava Dievam. Tas ir vieglākais. Un es sapratu, ka man ir vajadzīgs Dieva vārds, ka manām lūgšanām ir jābūt pamatotām Dieva vārdā. Kad es sāku lūgšanas pamatot Dieva vārdā, es to darīju ilgstoši, daudzus gadus. Pēc tam sākās dziedināšanas dievkalpojumu tūre pa visu Latviju, bet tas bija kaut kas grandiozs. Pirmās divas reizes bija kaut kāds vājprāts, žēl, ka jūs toreiz nebijāt. Daži ir bijuši kādos manos pirmajos dievkalpojumos. Viņi var apliecināt, ka tie bija lieli un spēcīgi, ar ļoti daudzu cilvēku klātbūtni. Šeit (mapē) pārsvarā ir Rakstu vietas par dziedināšanu. Par grēku tikai 3 rakstvietas, par dziedināšanu daudzas. Te ir Dieva vārds un visas galvenās tēmas, kas ir nepieciešamas kristiešiem: par glābšanu, labklājību, ticību, kas ir Jēzus Kristus mūsos, par lūgšanu. Kāpēc lapas jau tādas nolietotas? Šīs ir tās lapas, kuras es ņēmu uz mežu un lūdzu caur tām. Vienmēr tās pārlasīju, pārdomāju un lūdzu par tām. Saskaņā ar šīm rakstvietām lūdzu Dievu. Man bija par ko lūgt, un lūgšanu laiks kļuva pilnvērtīgs, labs, tāds, kas iepatīkas. Es, pat tā īsti neapzinoties, izaudzēju ticību. Man nebija jāsaka: “Tā, rīko evaņģelizācijas dievkalpojumus, brauc pa visu Latviju ar dziedināšanas dievkalpojumiem.” Kur naudu tam visam dabūt un tā tālāk? Vienalga braucu “bez kurpēm” un “bez maka”. Man neviens neteica to darīt, bet tas izauga manī. No kurienes? No Dieva vārda.
Iesākumā bija Vārds [..]. Un Vārds tapa miesa [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1;14)
Ir VĀRDS, tu to paņem, un tas kļūst tavs. Lūk, personīgas attiecības ar Dievu, kurās aug Dieva vārds tevī, aug ticība.
Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs. (Mateja evaņģēlijs 24:35)
Zilais “Opelītis” visticamāk jau sen ir lūžņos un pārkausēts. Ļoti iespējams, kāds brauc citā transporta līdzeklī, kas ir ražots no mana pārkausētā “Opelīša”. “Opelītis” vairs nav. Zini, par cilvēku Dieva vārds saka, ka cilvēks ir kā zāle, kā zieds, kas nokalst, nokrīt, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Ja rēķina, ka vidēji cilvēka mūžs ir 70 gadi, tad 23 gadus cilvēks pavada miegā. Un cik daudz gadu cilvēks pavada darbā, lai pabarotu sevi un savus bērnus? Un tas nav nekas mūžīgs. Tu strādā savai miesai, lai paēstu. Ādams ar Ievu sagrēkoja, un Dievs teica: “Tagad vaiga sviedros tev būs strādāt, lai tu paēstu un pabarotu vēl savu sievu un bērnu baru.” Un cik atliek laiks mūžīgām vērtībām? Tad, kad tev būs ticība, tev būs arī viss pārējais. Audzē savu ticību. Ja tev nav izdalīts konkrēts laiks, kurā tu pavadi laiku ar Dievu un ne tikai vienkārši kaut ko pabubinot: “Dievs, svētī kaimiņu, Dievs, svētī mammu un tēti, svētī mani un dod man jaunu mašīnu, jaunu māju,” daži tiks izglābti kā caur uguni.
Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni. (1. Korintiešiem 3:15)
Izglābti viņi tiks, bet viņi nekā līdzi nepaņems, viņi neko nebūs ieguvuši, neko nebūs paveikuši, jo viņu ticības līmenis bija vājš. Rūpējies par to, lai Dieva vārds, kas mums ir vienīgais saiknes punkts ar Dievu, Dieva doma ietērpta vārdā, aug tevī. Pēteris izaudzēja savu ticību, apustuļi izaudzēja savu ticību, un viņi visi bēga, kad Kristu arestēja, un vēlāk visi aizgāja bojā mocekļa nāvē. Es nesaku, ka mums ir jāgatavojas mocekļa nāvei. Bet es saku, ka ir lietas, ko tu tagad nevari, bet drīz varēsi. Būt vai nebūt dievkalpojumā, tāds jautājums vispār netiek izskatīts. Katrā ziņā tas netiek izskatīts gadījumā, ja tu tiešām vēlies audzēt savu ticību, ja tu tiešām plāno uzvaras pilnu ticības dzīvi. Es jau svētrunas sākumā minēju, ka es dodu to, kas man ir.
Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?” Bet viņš sacīja: “Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to.” (1. Ķēniņu grāmata 19:11-18)
Šodien no rīta es ļoti piedzīvoju Dievu. Tu kādreiz piedzīvo Dievu lūgšanu kambarī? Man bija jāgatavo sprediķis, bet es piedzīvoju Dievu. Tāpēc arī tas, ko es šodien tev dodu, varbūt ir nedaudz īpašāks. Tev nekas nav neiespējams!
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Bet šī suga neiziet citādi, kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību! Ticības inkubatorā ir jāizaudzē ticība. Un pārējais notiks pats par sevi. Jēzus saka: dzenieties vispirms pēc Debesu valstības, un pārējās lietas jums tiks pieliktas. Ja tu esi līderis, grupiņas vadītājs, kalpošanas vadītājs un tev ir mūžīgais jautājums, kāpēc tu nevari un kāpēc tev kaut kas nenotiek, un kāpēc tu nevari vairot Debesu valstību, kāpēc nevari pievest cilvēkus pie Dieva, vairot grupiņu… Tu domā, ka zini, ka tas taču ir Dieva prāts, bet nesaproti, kāpēc tev nesanāk. Varbūt šodien tev nesanāk, bet, ja tu audzēsi savu ticību, rīt tas notiks pats no sevis. Tu automātiski darīsi pareizas lietas. Tu savā kambarī lūgsi ne tikai to, ko mācītājs tev māca, bet arī precīzi savā kalpošanā saņemsi norādes no Dieva! Un tu rīkosies. Un es tikai brīdinu tevi, ka Dievs nevar runāt pretēji Savam vārdam tavā kambarī. Un Dievs nerunās pretēji arī veselīgai draudzes mācībai. To vārdu sauc “duhomānija”. Ir narkomānija, un ir duhomānija. Kad cilvēki kaut ko dzird it kā Dieva, kaut ko nosapņo, bet tajos brīžos, kad atver muti, viss ir skaidrs. Tos pēc augļiem būs pazīt! Nevar cilvēks spriest par draudzi, ja viņš ir kaut kur apakšā. Katrs var spriest tikai par to, kas viņam ir dots. Netiecies augstāk par savu ticības līmeni. Nepievilies uz kādiem viltus sapņiem vai viltus izjūtām. Dieva vārds ir kritērijs.
Pravietis Elija bija izpildījis Dieva dotu uzdevumu, bija nopietna cīņa. Visas tautas priekšā viņš izaicināja Baala priesterus. Uzcēla altāri un visas tautas priekšā paziņoja, ka, ja Dievs atbildēs uz viņa lūgšanām, tad Jahve ir Dievs. Ja nē, tad nē. Ja uz Baala priestera lūgšanām atbildēs, tad Baals ir dievs. Visas tautas priekšā uzcēla altāri, aplēja ar ūdeni. Bāla priesteri staigāja, dziedāja, murgoja, grieza sevī zīmes, asinis lēja sev nost, sauca, lai Baals atbild. Elija jau smējās par viņiem, ka viņu dievs ir aizmidzis. Pēc tam Elija iznāca tautas priekšā un teica, lai Dievs atbild. Krita uguns un paņēma visu altāri ar visu ūdeni. Kas pēc tam notika? Pēc tam tika nokauti visi Baala priesteri. Elija to darīja, tā bija liela uzvara. Tajā laikā valdīja ķēniņš Ahabs un Jezebele (Izebele). Tu esi dzirdējis par Jezebeli? Tie bija vieni no ļaunākajiem ķēniņiem, tie bija Baala pielūdzēji, sātanisti. Viņi bija iznīcinājuši praktiski visus Dieva praviešus. Valstī viņi bija ieviesuši sātanismu un kalpošanu Baalam. Un tad notika uzvara. Tu esi kādreiz dzīvē piedzīvojis savas uzvaras? Elijam bija uzvara. Bet pēc šīs uzvaras viņš iekrita depresijā. Kāpēc? Jezebele paziņoja: lai tavi dievi dara tā vai šā, es atmaksāšu tev. Viņa nolēma iznīcināt visus praviešus un arī Eliju. Elijam vajadzēja bēgt. Viņš slēpās tuksnesī, depresijā, viņš negribēja vairs dzīvot. Elija teica: es viens esmu palicis, vienīgais.
Viņam bija depresija. Viņš bija viens, devās pie Dieva un nonāca Dieva kalnā Sinajā. Un ir rakstīts, ka Dievs teica Elijam, lai viņš iziet Dieva priekšā un nostājas kalnā. Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Vispirms nāca liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus. Tajā nebija Tas Kungs. Pēc tam nāca zemestrīce. Un šajā zemestrīcē nebija Tas Kungs. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns skanēja lēna balss. Kamēr mēs meklējam brīnumus, kamēr mēs saviem spēkiem cenšamies darīt, kamēr mēs lūdzam, lai Dievs kaut ko izdara, kamēr mēs ceram uz spēcīgu mūziku, lielām telpām vai uz kādu politisku spēku, tikmēr mums ir cerība. Vētrā nebija Dievs, ugunī nebija Dievs, dažādās izpausmēs nebija Dievs. Lēna balss. Draugs, šī lēnā balss, šī Dieva vārda balss ir vienīgais kontakta veids ar cilvēku. Šis Vārds ir dzīvs. Šis dzīvais Vārds tavā inkubatorā kļūst dzīvs tevī. Tā ir tava ticība, tavs ticības līmenis, kurš ir uzaudzis, un tu dari konkrētas lietas, uz kurām ir spēcīga vētra, uz kurām ir uguns, uz kurām ir zemestrīce. Kas tiešām dara brīnumus, kas tiešām izmaina apstākļus, vispirms izmainot tevi. Draugs, tev nekas nav neiespējams. Tev nekas nav neiespējams, audzējot savu ticību. Tu spēj vairot mājas grupiņu, Tu spēj ticēt tā, lai cilvēki nāk pie Kristus! Tu spēj nostabilizēties finansiāli. Tu spēj būt vesels. Tu spēj gūt panākumus. Tu spēj uzvarēt! Tu spēj aiziet līdz galam!
Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)
Tur, aiz mākoņiem, vienmēr ir saule! Un Dievs atvērs debesis. Es ar Dievu nekad nestrīdos un nekad nekurnu. Es nekad neesmu jautājis Dievam, kāpēc kaut kādas ciešanas, es vienmēr esmu pieņēmis visu no Dieva un viss. Bet man vakar izspruka lūgšanā. Paskatījos dažādas ziņas, kas Indijā notiek šodien, un man izspruka jautājumi Dievam. Es teicu Dievam, ka saprotu, ka tas ir sods bezdievjiem, šis haoss ir viņu pašu radīts. Viņi ir novērsušies no Dieva. Un tāpēc tas notiek, tas ir sods bezdievjiem. Un man izspruka jautājums Dievam, kāpēc tas viss sods, ja šeit esmu arī es? Šeit taču ir arī mūsu draudze! Kāpēc mēs? Tie ir viņi, kāpēc mums ir jācieš kopā ar viņiem? Dievs, es šeit esmu arī? Kā jau minēju, es nekad nestrīdos un nerunāju tā ar Dievu, bet tad es domāju, ka taisnais Lats arī cieta, kad bija apmeties Sodomā un Gomorā. Viņš cieta bezdievības dēļ, līdz Sodoma un Gomora tika nopostītas. Bet Lats tika izglābts! Un, zini, viss, kas mums ir jādara kā draudzei, ir jāturpina iet tas ceļš, ko Dievs mums ir atklājis. Dievs atvērs Debesis un Dievs svētīs Latviju! Mums ir jāaudzē sava ticība. Un Dieva spēkā ir jāizmaina klimats. Nevis tā, kā Bils Geitsg grib eksperimentēt ar Sauli. Viņš gatavojas izsmidzināt ķīmiju, kas aizsegs saules starojumu virs planētas. Draugi, viņš ir galvu saspiedis. Viņi ir jukuši no savas lielās bagātības un sātanisma.
Mēs dzirdēsim šo lēno Dieva balsi, ko dzirdēja arī Elija. Zini, Elija, tu neesi viens! Vēl ir septiņi tūkstoši, kas nav liekuši ceļus Baala priekšā. Tu nebūsi viens. Draugs, ir vēl tūkstoši! Celsies vēl tūkstoši. Tā ir šī lēnā balss, ko Dievs runāja Elijam. Un Viņš teica, lai Elija ieceļ savā vietā Elīsu, lai svaida par ķēniņu Izraēlā Jehusu un Aramā Hazaēlu. Tev droši vien šķiet, kas tur tāds liels. Svaidi Elīsu, svaidi Hazaēlu un svaidi Jehusu. Elīsa vēl ilgi dzīvoja un izdarīja visus tos norādījumus, ko Dievs viņam bija uzdevis. Galu galā kāds no Elīsas mācekļiem svaidīja Jehusu par ķēniņu. Bet tieši Jehus bija tas ķēniņš, kurš brauca ratos un teica, lai kāpj ratos un skatās, kā viņš deg par To Kungu. Tieši Jehus bija tas, kurš iznīcināja Ahaba namu. Tieši Jehus bija tas, kurš saaicināja visus Baala priesterus uz svētkiem un nokāva tos visus. Tieši Jehus bija tas, kurš Baala tempļa vietā izveidoja atkritumu bedri. Elijam nekas nebija jādara, kā tikai jādzird Dieva klusā balss. Kāds uguns, kāda vētra! Kāda zemestrīce! Ap lēno, kluso balsi veidojas zemestrīce un uguns, un vētras! Meklē Viņa balsi. Dzīvo tajā, maksā cenu, lai iepazītu Viņu tuvāk, lai tavā ticības inkubatorā vairotos tava ticība. Elija uzkāpa kalnā, depresijā, ar pašnāvības domām, un izdzirdēja Dieva balsi. Piekrīti tam, un viss notiks. Saņem savā lūgšanu kambarī rīcības plānu savai grupiņai. Rīcības plānu savai dzīvei arī saņem savā lūgšanu kambarī un beidz fantazēt par uguni, par vētrām. Viss ir ļoti vienkārši. Vai tev ir personīgs laiks ar Dievu? Tad tev ir ticība. Ja tev nav personīga laika ar Dievu, tad tev nav ticības. Audzē savu ticību saskaņā ar to Dieva balsi, ko mēs dzirdam! Esi svētīts!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības inkubators” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
