Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas vadības! Es Tevi lūdzu un pateicos, ka Tavos vārdos ir dzīvība un Gars.
Paldies Tev, Svētais Gars! Runā uz mums šodien. Šodienas tēma – “Ticības pamats”. Es šorīt savai komandai devu uzdevumu – padomāt par to, kas, viņuprāt, ir ticības pamats. Pie sevis nodomāju, ka, visticamāk, būs simts minējumi, bet diez vai kāds izdomās to, ko es ar to domāju. Lai saprastu, kas ir ticības pamats, mums pašiem tas nav jāizdomā, bet jāieskatās Dieva vārdā. Lai saglabātu intrigu, es nedošu tūlītēju atbildi. Tas ir tāpēc, lai mēs varētu mācīties domāt un nonākt pie patiesības. Sprediķa tēma nebūs vienkārši “Ticības pamats”, jo šis nosaukums tiks izskaidrots, kas tad ir mūsu ticības pamats.
“Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.” (Lūkas evaņģēlijs 6:48 )
Jēzus māca līdzību par diviem cilvēkiem. Šodien es par to runāšu divas reizes – tagad un vēlāk laulību ceremonijas laikā. Tā ir mana tradīcija – lietot tieši šo Rakstu vietu. Divi cilvēki cēla katrs savu namu. Viens to cēla uz klints, bet otrs – uz smiltīm. Kad nāca stipri vēji un ūdens plūdi, tad uz smiltīm celtais nams nepastāvēja un posts bija liels, bet nams, kurš tika celts uz klints, pastāvēja. Draugs, pastāvēs tikai tas, kas būs uz pareiza pamata – uz klints! Kā mēs zinām, arī katrā laulību sprediķī es sniedzu atbildi, kas ir ticības pamats. Tas ir Dieva vārds, bet arī tā nav pilna atbilde. Lūk, Jēzus runā par diviem cilvēkiem. Viens cēla savu ticību un dzīvi uz Dieva vārda pamata, bet otrs – uz dažādām cilvēku mācībām, savām sajūtām, paļaujoties uz cilvēkiem un dažādām citām lietām. Uz kā tu cel savu ticību? Uz tā, ko viena tante teica par to, kā ir jābūt draudzē, vai uz subjektīvām domām un pārliecības par to, kādam būtu jābūt mācītājam, draudzei, tavai dzīvei un kā pareizi dzīvot? Mēs, draugs, ticam Dievam, kurš radījis debesis, zemi un arī mūs – tevi un mani. Neviens nepazīst mūs labāk kā Viņš. Un neviens nezina labāk par Dievu to, kas mums ir vislabākais un pareizākais.
Uz kā bija balstīta Jēzus mācekļa, Nātanaēla, ticība? Ar to arī sākas Jāņa evaņģēlijs. Mācekļi Jānis un Andrejs gāja un veda Pēteri pie Jēzus. Tika celta pirmā Jēzus mācekļu grupa. Mācekļi cits citu atveda pie Jēzus tieši tāpat kā tu šodien esi šeit tāpēc, ka tevi kāds ir atvedis pie Dieva. Varbūt tu kaut ko redzēji internetā, jo kāds to bija publicējis. Varbūt kāds tevi uzrunāja vai lūdza par tevi. Tieši tāpat notika ar pirmo draudzi un pirmajiem Jēzus mācekļiem. Te ir rakstīts, ka Jēzus redzēja Nātanaēlu nākam.
“Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” Nātānaēls viņam sacīja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: “Nāc un redzi!”” (Jāņa evaņģēlijs 1:45-46)
Nātanaēls neticēja, ka Jēzus ir Glābējs un Dievs. Viņš neticēja, ka Jēzus ir gaidāmais Mesija un visu mūsu grēku Izpircējs. Bet Filips viņam teica: “Nāc un redzi!”
“Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”” (Jāņa evaņģēlijs 1:47-48 )
Jēzus pirmo reizi satikās ar Nātanaēlu, bet Viņš jau pazina viņu. Nātanaēls brīnījās par to. Viņš bija pārsteigts, jo piedzīvoja brīnumu. Viņš tiešām bija zem vīģes koka, un patiešām Filips viņu sauca. To neviens nevarēja zināt, kā vien viņš pats un Filips. Jēzus pārdabiskā veidā atklāja viņam to, kur viņš bija bijis, kā viņš bija nācis un kā Jēzus viņu redzēja vēl pirms viņš nāca. Nātanaēls piedzīvoja pārdabisko. Viņš piedzīvoja brīnumu un pēkšņi mainīja savu nostāju. Vēl nesen viņš teica: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” Bet pēc neilga laika viņš teica ko citu: “Mācītāj, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Israēla Ķēniņš.” Pēkšņi mainījās viņa ticība. Uz ko balstījās Nātanaēla ticība, un vai tiešām tā bija pareiza ticība?
“Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.”” (Jāņa evaņģēlijs 1:49)
Pirmajā nodaļā mēs redzam, ka Nātanēla ticība bija balstīta uz brīnumu, ko viņš redzēja. Viņš ticēja tāpēc, ka redzēja brīnumu. Ko Jēzus saka par šādu ticību? To, ko Viņš saka mācekļiem, to Viņš saka arī tev. Mans jautājums tev šodien – uz kā ir balstīta tava ticība? Pārdomā to šī sprediķa laikā. Jo tu dzīvosi no tā, uz kā tu balsti savu ticību. No tā ir atkarīgs tas, vai tu aiziesi līdz galam un iemantosi mūžīgo dzīvību. No tā ir atkarīgs arī tas, kā tu dzīvosi šeit virs zemes, vai tu spēsi uzvarēt un pastāvēt. Uz kā ir balstīta tava ticība?
Jēzus darīja brīnumu kāzās Kānā. Viņš radīja iespaidīgu daudzumu laba vīna. Tas ir neapšaubāms brīnums, kuru visi kāzu dalībnieki redzēja un piedzīvoja.
“Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.” (Jāņa evaņģēlijs 2:11)
Kad viņi sāka Jēzum ticēt? Tad, kad viņi piedzīvoja brīnumu. Uz ko bija balstīta visu divpadsmit mācekļu ticība? Uz brīnumu, ko darīja Jēzus Kristus. Viņu ticība bija balstīta uz pārdabisko. Vai Jēzu apmierina tas, ka mūsu ticība tiek balstīta uz brīnumiem? Pie brīnumiem var pieskaitīt arī emocijas. Cilvēks redz brīnumu un atzīst, ka Tas ir Dieva Dēls. Tā ir uz īslaicīgām emocijām balstīta ticība. Ja ne tikai uz emocijām, tad uz pierādījumiem, bet ne uz Dieva vārdu.
Ko Jēzus saka? Jēzus stāsta līdzību par diviem cilvēkiem, no kuriem viens nokļuva debesīs, bet otrs ellē. Viens nomira bez Kristus, bet otrs ticot Kristum. Tas bija nabagais un bagātais. Nabagais bija Lācars, bet bagātā vārds nav minēts. Savas dzīves laikā nabagais dzīvoja nabadzīgu dzīvi. Rakstīts, ka viņš pat priecājās uzlasīt druskas pie bagātā galda. Bagātais dzīvoja līksmībā un pārpilnībā. Abi nomira, un nabagais nonāca debesīs. Ne tāpēc, ka viņš bija nabags, bet tāpēc, ka ticēja Kristum. Bagātais bez Kristus nonāca ellē. Bagātais cieta lielas mokas ellē un ieraudzīja tālumā Lācaru, kurš debesīs līksmoja. Bagātais vīrs lūdza Dievu, lai Viņš sūta Lācaru iemērkt pirksta galu ūdenī un atdzesēt viņa mēli. Padomā, kādas mokas viņš cieta, ja ūdens piliens viņam šķita miljona vērts. Ābrahāms atbildēja: “Draugs, par to vajadzēja domāt, kamēr tu biji dzīvs, jo starp mums ir bezdibenis, ko neviens nevar pārkāpt. Tu šeit esi uz mūžīgiem laikiem, bet Lācars uz mūžīgiem laikiem ir debesīs, un tur nekas nav maināms.” Bagātais pieņēma, ka nekas nav maināms, un turpināja:
“Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lūkas evaņģēlijs 16:27-31)
Ja viņi netic tiem mācītājiem, kas sludina, Dieva vārdam, ko sludina, Bībeles mācībai, kurā ir stāstīts par Kristus nākšanu, tad, ja arī notiktu brīnums, viņi neticētu. Lūk, ir redzama Jēzus nostāja jeb sirds domas par cilvēkiem, kuri balsta savu ticību uz brīnumiem, emocijām, redzamo, cilvēkiem, sajūtām, subjektīvām domām, cilvēku mācībām, kā arī uz to, ko māca skolā, rāda televīzijā, stāsta kaimiņi vai vecāki par to, kā visam jābūt draudzē un kā viss ir pareizi. Jēzus nostāja ir, ka viņi neticēs arī tad, ja notiks brīnums. Draugs, brīnumi nav noteicošais!
Kas īsti ir ticības pamats?
“Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.”” (Jāņa evaņģēlijs 20:24-25)
Lūk, mācekļa Toma ticība. Tas notika tad, kad Jēzus jau bija augšāmcēlies. Dienā, kad Jēzus ienāca istabā un parādījās mācekļiem, Toma nebija starp viņiem. Kad visi mācekļi Tomam stāstīja redzēto, viņš atbildēja, ka tam netic, kamēr pats nav redzējis un licis pirkstus Jēzus rētās. Pēc kādām dienām Jēzus atkal nāca mācekļu vidū un runāja uz Tomu. Viņš teica: “Nu, neticīgais! Lūk, Manas rētas! Lūk, Es esmu! Aiztiec! Aptausti un liec savus pirkstus Manās rētās un esi nevis neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Toms pēkšņi sāka ticēt. Vēl nupat viņš neticēja. Jēzus viņam teica: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Toms redzēja brīnumu un sāka ticēt Jēzum, bet brīnumus dara arī citas reliģijas. Brīnumus veic arī okultisti un burvji. Sātans ir brīnumu meistars, un, ja mūsu ticība ir balstīta uz brīnumiem, tā nav ilgtspējīga. Tas ir Dievam nepatīkams pamats. Dievs saka: “Svētīgi nav tie, kas aptausta Kristu, kaut ko piedzīvo un tic, bet svētīgi ir tie, kas tic Dieva vārdam.”
Ir kāda veca kristīga dziesma, kuras vārdi skan: Kā vārdam ticēsi tu? Dieva vārdam ticēšu es. Kā vārdam ticēsi tu? Brīnumiem? Es šodien nerunāju par to, ka brīnumi ir slikti. Jēzus darīja brīnumus. Brīnumi mums palīdz ticēt, bet tie nevar kļūt par mūsu ticības pamatu. Brīnumi var palīdzēt ievest mūs ticībā, bet tie nevar būt par mūsu ticības pamatu. Atceros kādu vīrieti Limbažos, kurš bija kalpotājs. Viņš ienāca dievkalpojumā un apsēdās man blakus. Dievkalpojumu vadīja cits mācītājs, es tajā laikā biju tikai apmeklētājs. Zālē nebija daudz cilvēku. Šis vīrietis kādu brīdi domīgs pasēdēja un tad diezgan skaļi pateica: “Te nav svaidījuma, te nekā nebūs.” Tas, ko viņš ar to domāja, bija: “Te ir mācītājs, mācība, te ir draudze. Te nekas nebūs, jo te nav Dieva klātbūtnes.” Viņš aizgāja prom un paņēma līdzi kādu sievieti, kurai kaut kādā ziņā viņš bija autoritāte. Viņš, acīmredzot, neko tajā brīdī nesajuta, tāpēc padomāja: “Ja es neko nejūtu, tad te nekas nebūs.” Tā runā cilvēks, kura ticība balstīta uz emocijām un Dieva izpausmēm. Kad mēs draudzē slavējam Dievu, vai vienmēr ir tā, ka tu Viņu izteikti piedzīvo? Kāds piedzīvo, kāds nē. Viens raud, otrs smejas, cits stāv ar akmens seju un neko nepiedzīvo. Tas nozīmē, ka Dieva šeit nav? Dievs šeit ir, jo Dieva vārds saka: “Kur ir divi vai trīs sanākuši kopā Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Mūsu ticībai jābūt balstītai uz Dieva vārdu, nevis uz sajūtām un apkārt redzamo.
“Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jāņa evaņģēlijs 20:30-31)
Nevis lai tu ticētu brīnumiem, bet tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Jēzus darīja brīnumus, tā ir Viņa būtība. Viņš ir Dievs, un arī draudzei ir jādara brīnumi Jēzus Kristus Vārdā. Cilvēki ir jāatbrīvo, ļaunie gari ir jāizdzen, par slimiem ir jālūdz un viņi jādziedina. Ir jānotiek finansiāliem brīnumiem. Ir jāpabaro pieci tūkstoši ar piecām maizēm un divām zivīm. Tur visur darbojas Dievs, bet mēs nevaram savu ticību balstīt uz šiem brīnumiem, uzskatot: brīnumi ir – Dievs ir, brīnumu nav – Dieva nav. Atceros kādu senu sarunu ar mācītāju. Man tā palika atmiņā, un es par to domāju. Runa bija par brīnumiem un zīmēm, par to, ka kaut kur ir brīnumi un kaut kur nav. Viņš teica: “Vēsture rāda, ka ne vienmēr tie brīnumi un zīmes ir noteicošās.” Baptistu draudzes netaisa brīnumus, taču tās ir stipras. Tām ir stipra sadraudzība, viņi tic Dieva vārdam. Varbūt citā draudzē ir brīnumi, miroņi ceļas augšā, visi tiek dziedināti, krīt zemē un notiek dažādas izpausmes, bet draudzē ir pieci cilvēki. Arī tā var būt. Uz kā balstās viņu ticība? Uz Dieva vārdu vai izjūtām un Dieva brīnumiem? Šis ir tikai ievads.
Ko konkrēti Jēzus saka par cilvēkiem, uz ko viņi balsta savu ticību, par to mēs tālāk uzzināsim.
“Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.” (Jāņa evaņģēlijs 4:43-45)
Jēzus devās uz apgabalu, kur Viņš netika cienīts. Interesanti, bet Viņš tur tika uzņemts. Svētkos Jeruzālemē Jēzus dziedināja slimos. Tur notika brīnumi un zīmes, un viņi ticēja. Viņi uzskatīja, ka tic. Kad Jēzus ieradās Galilejā, pie Viņa atnāca kāds cilvēks, galma vīrs, kura dēls Kapernaumā gulēja slims. Viņš lūdza Jēzu nākt dēlu dziedināt. Lūk, ko Jēzus atbildēja gan šim galma vīram, gan mācekļiem, gan visiem, kas bija klātienē:
“Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:48 )
Jēzus negatīvi skatās uz cilvēkiem, kuru ticība ir balstīta uz Dieva darbību un brīnumiem, nevis uz Viņa vārdu.
“Un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!”” (Jāņa evaņģēlijs 2:16)
Jēzus ienāca templī un izdzina tirgotājus un baložu pārdevējus. Mācekļi atcerējās Rakstu vietu, kurā teikts: “Karstums Tava nama dēļa Mani aprij.” (Jāņa 2:17) Jūdi prasīja Jēzum: “Kas Tev ir devis tiesības un autoritāti tā rīkoties? Rādi mums zīmi!” Jūdu tauta prasīja zīmi. Pat Jēzus tika velna kārdināts tuksnesī. Velns teica Jēzum: “Nolaidies no tempļa jumta lejā, jo ir rakstīts, ka eņģeļi Tevi uz rokām nesīs, lai Tava kāja nepieduras pie akmens.” Velns kārdināja Jēzu, lai Viņš atnāk un atklājas cilvēkiem ar brīnumiem un uztaisa šovu, gluži kā mūsdienās politiķi un slavenības taisa šovus. Jēzus nolaistos no tempļa jumta un visi ticētu Viņam, jo tas ir pārdabiski un kruti. Madonna uztaisa muzikālu šovu, un visi tic viņai. Iepriekšējā reizē es stāstīju par mūziķi Viktoru Coju. Visi ticēja viņam. Kad viņš tepat Latvijā aizgāja bojā, vairāki desmiti cilvēku izdarīja pašnāvību. Tā notiek ne tikai Maikla Džeksona un citu slavenību dēļ. Kāds uztaisa šovu, un cilvēki tam tic, jo redz kaut ko krutu un uzskata, ka viņš ir spējīgs uz visu. Kādai sievai vīrs ir Dieva vietā, kādam vīram – sieva. Vēl kādam Dieva vietā ir kādas savas politiskās ievirzes. Bet, draugs, vienīgais ticības pamats ir Dieva vārds, neatkarīgi no tā, ko tu redzi un kas notiek tavā dzīvē. Vienīgais ticības pamats, lai tu būtu svētīts, ir Dieva vārds. Taču tas vēl nav viss, tā nav sprediķa tēma. Es vēl neatklāju to, kas patiesībā ir pamats. Viss nav tik vienkārši, kā mums gribētos. Nav tā, ka tu izlasi kaut kādu fragmentu no Dieva vārda un tici tam. Tas ir ļoti bīstami – izlasīt kaut ko ārpus konteksta un ticēt tam. Es domāju, ka šobrīd tev noteikti kļūst skaidrāks, par ko ir runa.
Jēzus teica jūdiem: “Noplēsiet šo templi. Es trijās dienās to no jauna uzcelšu.” Jēzus runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Tas ir brīnums! Jēzus teica: “Es nomiršu un pēc trīs dienām augšāmcelšos.” Jūdi atbildēja: “Šis templis ir celts četrdesmit sešus gadus, bet Tu gribi to vienā dienā noplēst un trīs dienās uzcelt?” Kad Jēzus nomira un augšāmcēlās, visi tie, kas dzirdēja Jēzu runājam par nāvi un augšāmcelšanos, bija uz pauzes. Bet vai viņi ticēja? Kā ar mācekļiem, Tomu, Nātanaēlu, Pēteri un pārējiem? Vai viņi ticēja? Un visi tie cilvēki, kuri redzēja brīnumus un zīmes un balstīja savu ticību uz tā, – vai viņi bija ar Jēzu? Vai tad, kad Jēzu sita krustā, daudzi bija ar Viņu? Vai daudzi atbalstītāji palika kopā ar Jēzu? Kur palika mācekļu ticība, kad Jēzum nebija tik labi un Viņš tika arestēts, krustā sists un pēc tam augšāmcelts? Tikai pēc augšāmcelšanās viņi, apskatoties kapā, redzēja, ticēja un lēnām sāka saprast Rakstus, atceroties Jēzus teikto. Līdz tam viņi nebija sapratuši, ka Jēzus runā nopietni. Viņi nebija nopietni pieņēmuši Jēzus vārdus. Viņi nebija izpratuši ne Rakstus, ne Dieva spēku, ne Jēzus vārdus. Bet gāja laiks un nāca gudrība.
“Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.” (Jāņa evaņģēlijs 2:22)
Kad mācekļi sāka ticēt? Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pagāja trīs ar pusi gadi, līdz mācekļi pārslēdzās no brīnumiem, sajūtām un pasakām uz konkrētu Dieva vārdu. Un tieši mācekļi bija tie, kas izmainīja pasauli. Vai gribi būt svētīts? Vai gribi patiesas izmaiņas? Fokusē savu ticību uz Dieva vārdu!
“Viņam Pashā svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja.” (Jāņa evaņģēlijs 2:23)
Atkal ir zīmes, kaut kas notiek. Dzīves tiek izmainītas, un arī tas galu galā ir brīnums. Brīnumi notiek! Mācekļi atzīst, ka Jēzus ir Mesija, un tic Viņam.
“Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.” (Jāņa evaņģēlijs 2:24-25)
Jēzus neuzticas tiem cilvēkiem, tiem kristiešiem, kuru ticība balstās uz izjūtām, brīnumiem un ārēji redzamo. Jēzus ļoti uzticas un ļoti svētī tos kristiešus, kuri balsta savu ticību uz Dieva vārdu. Tev nekas nav jājūt un jāredz. Tev jātic Dieva vārdam! Tu pieņem Bībeli kā savas dzīves mācību? Vai ir iespējams tā vienkārši pieņemt Bībeli par pamatu savai dzīvei? Vai tu zini, ka Bībelē bieži vien var atrast pretējas lietas? Kādas rakstvietas izņemot ārpus konteksta, var smagi sajaukt sev galvu. Es nerunāju par to, ka nav jālasa Bībele. Es nerunāju par to, ka nebūtu jārunā ar Dievu. Es nerunāju par to, ka katram pašam nebūtu jāveido savas personīgās attiecības ar Dievu. Apbrīnojami daudz Jaunajā Derībā es sastapos ar kādu vārdu, sākot ar Vecās Derības rakstiem, līdz pat vārdiem, ko Jēzus bija runājis, un tas ir ‘mācība’. Tā nav pati Bībele, bet mācība. Kas ir Bībeles mācība? Bībeles mācība ir Bībeles pamatprincipu, svarīgāku atziņu apkopojums, kurus tu vari praktiski pielietot. Tāpat kā ir valsts satversme jeb likumi, tāpat ir arī mācība.
“[..] sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem.” (Apustuļu darbi 4:2)
Par ko bija sadusmoti atkritēji, tie, kas Jēzu nepazina? Par to, ka Jēzus tikai darīja brīnumus? Nē, par mācību.
“[..] un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 9:2)
Mēs šodien runāsim par mācību. Tāpēc, ka mācekļu ticība nebija balstīta uz Jēzus mācību, viņi nebija spējīgi pastāvēt un izklīda. Pēteris Jēzum teica: “Es iešu kopā ar Tevi cietumā un nāvē.” Toms teica: “Iesim visi kopā ar Jēzu, lai mirtu.” Bet, kad bija jāmirst, viņi to nevarēja. Visi izklīda. Kaps bija tukšs, un viņi neticēja. Toms teica: “Kamēr nelikšu pirkstu rētās, tikmēr neticēšu.” Kad pirksti bija rētās, tad noticēja. Jēzus teica: “Tu neesi svētīgs, Tom. Tu netici Manai mācībai.” Jēzus mācība ir vārdi, ko Jēzus bija runājis, un raksti. Raksti ir visa Vecā Derība. Jēzus vārdi ir visi evaņģēliji. Arī Pāvila un citas vēstules ir cilvēku mācība, balstoties uz Jēzus vārdiem. Dievkalpojumos es ne tikai sludinu, bet arī mācu. Ja es tagad censtos nosaukt visas Rakstu vietas, kur minēts par mācību, tad, iespējams, mēs šeit sēdētu līdz rītam. Apbrīnojami daudz Bībelē sastopams vārds ‘mācība’ un ‘mācīt’. Mums pat ir dota Dieva pavēle no Mateja evaņģēlija:
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Bībelē ir praktiski pielietojama mācība, uzrakstīta saprotamā valodā. Visās kristiešu draudzēs ir viens Bībeles mācības pamats, bet ir arī otršķirīgas lietas, kas var atšķirties katrā draudzē, jo ir dažādi vadības stili un draudzes mācības. Lai kristiešu draudze pastāvētu un augtu, tajā ir jābūt konkrētai draudzes mācībai un pamatmācībai, bez kuras neiztikt. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā bija atrodama apustuļu ticības apliecība. Tā bija vajadzīga, jo radās un pastāvēja dažādas maldu mācības. Visas vēstules, ko mēs lasām Bībelē, ir rakstītas, lai apkarotu viltus mācības, kas ieved postā un aizved cilvēkus prom no Dieva. Toreiz visi tā laika draudzes augstākie vadītāji sanāca kopā un izstrādāja kristietības pamatprincipus, un nolēma, ka to sauks par apustuļu ticības apliecību. Tā ir katoļiem, luterāņiem un visām kristiešu draudzēm. Tās saturs:
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju; un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen!
Lūk, draudzes mācība un Bībeles pamats! Tas ir jebkuras kristiešu draudzes vai konfesijas pamats. Kam nav šī pamata, tas nav ar Dievu. Es runāju par visām draudzēm, par dažādām plūsmām un konfesijām.
Gāja laiks, draudze auga un radās citas problēmas. 381. gadā atkal sanāca kopā visi galvenie garīgie vīri, lai precizētu un papildinātu Bībeles pamatmācību. To nosauca par Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecību. Tās saturs ir šāds:
Mēs ticam uz vienu Dievu, Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā Radītāju. Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; viņa valstībai nebūs gala. Un uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvudarītāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu līdzi pielūdzams un godājams, kas runājis caur praviešiem. Un uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Mēs atzīstam vienu kristību uz grēku piedošanu un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi mūžībā, kas nāk. Āmen.
Katoliska baznīca nozīmē vispārīga baznīca, nešķirojot nekādas plūsmas. Ticības pamats ir mācība no Bībeles. Kad tu lasi Dieva vārdu, tu sāc saprast, kas ir pareizs un kas ir nepareizs. Bībelē mēs redzam vēstules, kurās Pāvils saka: “Turiet manas mācības.” Katrā kristiešu draudzē ir šis apustuļu ticības pamats un klāt tam arī konkrētas draudzes mācība, kas pieskaņota vietējai kultūrai, ģeogrāfijai un laikam. Katrā draudzē ir sava mācība. Pat vienā konfesijā var būt daudz draudžu ar vienu mācību pamatā, bet ar atšķirībām, ņemot vērā katras draudzes individualitāti – vietu, atrašanos, kultūru, pilsētu un valsti. Ja draudze “Kristus Pasaulei” būtu islama zemē, es šaubos, vai mēs tur ģērbtos tā, kā mēs šeit ģērbjamies; iespējams, nāktos vilkt parandžas. Tur būtu cita kultūra un cita draudzes mācība, bet ticības pamats būtu tas pats.
“Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ.” (Apustuļu darbi 19:23)
Velns nebaidās no sludināšanas, bet no mācības, organizācijas, sistemātiskuma un disciplīnas. Bībele tev dod ne tikai iekšēju brīvību, bet arī palīdz tavai miesai negrēkot. Mūsu draudzes mācība ir atrodama mūsu Bībeles skolā. Tur ir visa pamatmācība un vēl vairāk. Kas klausa šai mācībai, tas klausa Dievam. Kas klausa mācībai, tam ir ticība, kas ir balstīta Bībelē un Jēzus vārdos. Mēs nevaram paši visu izprast, mums noteikti ir vajadzīga palīdzība. Protams, ka apgalvojumi un dažādas atbildes ir jāmeklē Bībelē. Mums pašiem ir jāmeklē Dieva vaigs un jāizprot Viņa griba, bet mācība ir ārkārtīgi svarīga! Kamēr tu tikai evaņģelizē, tikmēr velns smejas, bet tad, kad tu sāc iet mācībā un kļūsti par stipru un nobriedušu kristieti, velns sāk pretoties. Kamēr tu nesāc regulāri uzturēt attiecības ar Dievu, velns berzē rokas, jo tu neesi disciplinēts un savākts. Tu tici emocijām un brīnumiem, bet netici Dievam – Viņa mācībai, kas sistematizē un dara pilnvērtīgu tavu dzīvi. Mācība tev dod konkrētus pieturas punktus, norādot, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag un ko nevajag darīt. Ir draudzes, kurās veicina to, lai cilvēki savā starpā taisa biznesus un klientus ņem no draudzē esošajiem cilvēkiem. Mūsu draudzē tas ir aizliegts. Mēs nestrādājam cits pie cita, izņemot kādus īpašus gadījumus. Mums ir savi iemesli, kāpēc mēs tā nedarām. Pieredze rāda, ka tie, kas pieļauj biznesu savā draudzē starp saviem cilvēkiem, panāk tikai to, ka draudze jūk un šķeļas. Tur, kur savstarpējs bizness ir aizliegts, draudze paliek vienota. Kas notiktu, ja vienam lielam biznesmenim kaut kas sakāptu galvā, bet pie viņa jau strādātu puse draudzes? Tas radītu šķelšanos. Mēs pelnām naudu ārpus draudzes.
Mums ir sava draudzes mācība un pamatmācība, kas ir iepriekš minētā ticības apliecība. Mūsu pamats ir personīgas attiecības ar Dievu, ko māca mūsu draudzē. Manās grāmatās ir smalki aprakstīts, kā var iemācīties lūgt Dievu, kā uzturēt personīgas attiecības ar Dievu. Mana grāmatiņa “Kāpnes debesīs” nav draudzes mācība, bet vienkārši mana liecība, kā es iepazinu Dievu. “Personīgas attiecības ar Dievu” ir mācība par to, kā pašam izveidot savas personīgās attiecības ar Dievu. Grāmatā “Laulība” ir visi draudzes noteikumi un Bībeles mācība, kā meklēt savu dzīvesbiedru, kā apprecēties un citas ar to saistītas lietas. “Patiesība par sektām” un “Kā kļūt bagātam” arī ir Bībelē balstītas draudzes mācības. Starp citu, tur nav rakstīts, kā kļūt miljonāram, bet kā kļūt pārticīgam. “Mājas grupu vadītāja rokasgrāmata” ir mācība, kas ir balstīta ne tikai Bībelē, bet arī lielu draudžu pieredzē, kā kļūt labam grupu vadītājam.
“Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!” (Romiešiem 16:17)
Mēs sekojam mācībai, nevis cilvēkam. Protams, pirmkārt, mēs sekojam Dievam, bet arī mācībai. Bībeles mācība ir Bībeles principu apkopojums saprotamā veidā. Kad luterāņi atdalījās no katoļiem, tika izveidots un pierakstīts katehisms (īss kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā). Tā bija viena no pirmajām grāmatām, caur kuru es iepazinu Dievu. Es sāku lasīt Bībeli, jo zināju, ka tas ir pareizi un tā ir jādara. Es biju jaunatgriezts un dedzīgs kristietis, pilns ar emocijām. Es ļoti maz ko sapratu Bībelē, bet lasīju un studēju, līdz sāku izprast. Katehisms man toreiz palīdzēja, jo tas izskaidroja Bībeles principus man saprotamā valodā. Luterāņu mācība praktiski neatšķiras no mācības, kas ir katrā protestantu draudzē. Varbūt viņi paši nedzīvo pēc tās, bet katehisms ir visa pamats. Pēc tam, kad tu esi dzirdējis mācītāju sludinām, es iesaku pašam studēt Bībeli un meklēt apstiprinājumu dzirdētajam. Ja tu esi konkrētā draudzē, tad seko tās draudzes mācībai! Pāvils saka: “Vairieties no tā, kas nemācās.” Es apstiprinu, ka visas Pāvila vēstules ir uzrakstītas, lai apkarotu maldu mācības.
“[..] un viņu mācība kā sērga izplatās; tādi ir Himenajs un Filēts.” (2. Timotejam 2:17)
Pāvils to rakstīja Timotejam, lai pateiktu, ka ir cilvēki, kas mēģinās mācīt citādāk, bet, ja Dievs tevi ir ielicis šajā draudzē, tad šī ir tava vieta. Pamats visur lielākoties ir vienāds. Es pazīstu mācītāju, kuram bija draudze ar divsimts cilvēkiem. Viņš trīs reizes sāka draudzi no nulles. Kā draudzi uzcēla, tā pēc laika tā izjuka. Šis mācītājs man atklāja interesantu lietu. Viņš teica, ka draudze izjuka, jo bija cilvēki, kas bija stiprāki par viņu. Tie bija cilvēki, kas draudzē mācīja citas mācības un sajauca pārējiem draudzes locekļiem prātu, un tā rezultātā notika šķelšanās un daudzi cilvēki aizgāja uz citām draudzēm. No visiem divsimts cilvēkiem beigās ar Dievu palika tikai viņš pats un viņa ģimene; pārējie vairs vispār nav ar Dievu. Tāpēc es iesaku sekot savas draudzes mācībai un savam mācītājam, jo mācītājs ved draudzi konkrētā virzienā un māca to, kas viņam no Dieva ir jāmāca, balstoties uz Bībeles pamatprincipiem.
Tu esi stiprā draudzē un būsi stiprs arī pats! Tev nevajag aicināt cilvēku no citas draudzes uz šejieni, ja viņš regulāri apmeklē savu draudzi un viņam ir savs mācītājs. Tev arī nav jāklausa citi, kas grib tevi aizvilināt prom no tavas draudzes. Šādi cilvēki velk citus prom no mācības un arī no Dieva, teikdami, ka mācība nav pareiza un kādām lietām ir jābūt citādāk nekā māca konkrētais mācītājs. Nav svarīgi, ko tu domā, balstoties uz savām emocijām, svarīga ir Bībeles mācība un Dieva vārds. Lasi Dieva vārdu, klausies sprediķus, mācies un iedziļinies Bībelē! Kādās reizēs draudzē izskan tādi sprediķi, kas rada pretestību, bet tev ir jāsaprot, ka mācība rada pretestību. Mācība jau tajā laikā radīja nemierus Jeruzālemē. Kad Pāvils mācīja Efezā, tas radīja nemierus. Mācība rada pretestību. Īpaši tad, kad tu audz un attīsties, droši vari gaidīt uzbrukumus. Ja tava mājas grupa aug un attīstās, nebrīnies, ka uzradīsies visādi dīvaiņi. Velna uzdevums ir izvilkt tevi no mācības. Kad es gatavoju sprediķi, es ņemu Bībeles komentārus un skatos vairāku teologu teikto, un salīdzinu rakstvietas. Šad tad es izsakos žargonā un tas nav jāuztver kā draudzes mācība. Reizēm man šķiet, ka tā man ir vieglāk izteikties un mani labāk saprot. Citreiz, stāstot gudriem vārdiem, cilvēki nesaprot, bet, nosaucot lietas īstajos vārdos, viss uzreiz kļūst skaidrs.
“Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez.” (2. Timotejam 4:3)
“Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls.” (2. Jāņa 1:9)
Ja tu neesi pārliecināts par to, ko mācītājs runā, tad vari pārbaudīt manis teikto interneta Bībelē, ierakstot meklētājā vārdu ‘mācība’. Tur viss ir parādīts un tu vari pārliecināties, ka mācītājs pats neko neizdomā. Mums ir vajadzīgs normāls, praktisks un skaidrs Bībeles skaidrojums. Mums ir vajadzīgi konkrēti norādījumi. Es draudzē mācu pat vairāk nekā no Bībeles, piemēram, kā uzsākt savu biznesu un citas svarīgas lietas, kas noderīgas dzīvei. Pirms laulībām notiek pirmslaulību konsultācijas. Arī šajā jomā es mācu svarīgas pamatlietas. Mums nepietiek tikai ar evaņģēliju, mums ir vajadzīga mācība. Jēzum ir mācība, lai darītu mūs par pilnvērtīgiem un stipriem cilvēkiem, kuru nams ir celts uz stipras klints. Tu esi stiprā draudzē!
“Bet tu esi sekojis manai mācībai, manam dzīves veidam, manam nodomam, manai ticībai, manai pacietībai, manai mīlestībai, manai izturībai.” (2. Timotejam 3:10)
Mums šobrīd ir simts mājas grupiņas, un katrā no tām ir kaut kas atšķirīgs. Katram vadītājam ir pusstunda laika sprediķa iztirzāšanai, un atlikušajā laikā viņš māca to, ko pats ir saņēmis no Dieva. Tās var būt aktuālas vajadzības, kas nepieciešamas tieši viņa grupiņai. Grupiņas mācība balstās uz draudzes mācību, bet draudzes mācība balstās uz apustuļu apliecību.
“Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti.” (Romiešiem 6:17)
Iesākumā bija Vārds, Vārds bija pie Dieva, Vārds bija Dievs. Bībeles mācība ir Dieva griba un Dieva apsardzība tev. Lūk, kāpēc velns baidās, kad dzird draudzes mācību. Šeit ir tavi brāļi un māsas. Te ir tava mācība un tavs nams. Te tu vari uzvarēt!
“Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)
Mājas grupiņās ir vajadzīga sadraudzība, kad jūs aizbraucat kopīgā atpūtā. Grupās ir jābūt sadraudzībai, jo tas pieder pie mācības. Tā ir mācība, kurai mēs sekojam, jo mēs zinām, ka Jēzum bija Sava grupiņa un Viņš kopā ar viņiem pavadīja laiku. Sadraudzība ir svarīga mums pašiem un Dieva vārda izplatīšanai, lai mēs celtos un augtu.
“Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” (Apustuļu darbi 20:31)
Es šobrīd esmu mazliet atslogots no šī darba. Gadiem ilgi es katru nedēļu zvanīju vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un katram no viņiem veltīju vienu stundu. Katru nedēļu bija divas, trīs dienas, kuras es pavadīju sazvanoties. Sākumā man bija laiks ar Dievu, pēc tam – sarunas. Es zvanīju, uzklausīju viņu problēmas un mācīju, devu padomus, kā rīkoties, kā uzcelt biznesu, kā darīt to un šito. Tagad man vairs nav jāmāca, nav jāzvana. Ir pagājuši kādi astoņi gadi, viņi ir iegājuši mācībā un kļuvuši patstāvīgi.
Šodien man pa priekšu brauca angļu mašīna, kurai stūre ir labajā pusē. Es prātoju, kā es varētu braukt Anglijā. Tu esi par to padomājis? Ja tu esi jauns šoferis, tu teiksi: „Mierīgi,” bet vecais šoferis? Es braucu jau no 18 gadiem, sākumā ar smago mašīnu, tagad ar pusvieglo. Tāpat man mājās tualetē saplīsa slēdzene, – tie, kas pie manis nāk ciemos, esiet uzmanīgi! Es iegāju tualetē un aizslēdzu ciet, bet, kad gribēju iet ārā, tad netiku. Dauzīju pie durvīm, un labi, ka sieva bija mājās, kaut kā attaisīja vaļā. Es zinu, ka es būšu ieslēgts, bet tik un tā automātiski aizslēdzu durvis. Tā notika kādas piecas, sešas reizes; es vienmēr skrienu un aizslēdzu. Pēdējo reizi knapi dabūja vaļā durvis. Un tāpat ir arī ar draudzes mācību, kad tu to pieņem un sāc praktizēt, tu saproti, ka tas darbojas, tas notiek un kļūst par daļu no tevis, tu kļūsti par daļu no tās, par daļu no Dieva. Tu sāc dzīvot kā Kristus, tu seko Viņam, tu esi Kristus māceklis.
Šis stāsts ir reāls un balstīts uz reāliem faktiem. 1808. gadā kāds angļu tehniskais kuģis piestāja pie Pitkērna salas Klusajā okeānā, kura kartē bija atzīmēta, taču ar nepilnībām. Uz šīs salas kuģa kapteinis ar matrožiem atrada interesantas ādas krāsas cilvēkus. Tur dzīvoja vīrs vārdā Džons Adamss, desmit sievietes un divdesmit četri bērni. Šis vīrs bija ar Bībeli, un viņš uz šīs salas bija mācītājs. Viņš lasīja Bībeli un bija uzņēmies priestera funkcijas. Šī Bībele šobrīd atrodas muzejā Londonā. Kas īsti notika? Vai tu zini, kas ir „Bounty”? Tā nav tikai šokolāde, tas ir angļu karaflotes kuģa nosaukums. To uzbūvēja nevis kā karakuģi, bet kā tirdzniecības kuģi. Tam bija dažādas labas īpašības, un Anglijas flote to nopirka. 1787. gadā daudz Anglijas vergu strādāja plantācijās, un tie bija arī labi jābaro. Tā nu valsts sāka meklēt lētākas alternatīvas vergu ēdināšanai. Viņi nolēma doties no Anglijas uz Taiti, lai iegādātos 1000 maizeskoka stādus, jo šis augs ir lēts audzēšanai un labs uzturā. Tās bija gan valdības, gan plantatoru intereses. Par kuģa kapteini izvēlējās pieredzējušu kapteini Viljamu Blaju. Šī ekspedīcija garantēja popularitāti un slavu, tādēļ daudzi dižciltīgi vecāki virzīja savus bērnus komandā pie Blaja. Kapteinis bija ar augstiem morāles principiem, disciplinēts, tāds, kurš rūpējas par savu komandu un ir ļoti stingrs. Blajs bija mācīts un uzticams kapteinis, uzticams savai valstij. Divi galvenie vīri uz klāja bija Viljams Blajs un viņa palīgs Kristiāns Flečers.
Kuģis nebija liels, matrožiem bija maz vietas, jo vieta bija paredzēta stādiem. 1787. gada decembrī kuģis beidzot dabūja atļauju doties ceļā. Uz klāja bija mazliet vairāk par 50 cilvēkiem, ieskaitot matrožus, oficierus, pavāru, ārstu. Jūras ceļojums bija tāls un grūts. Uz kuģa bija stingra disciplīna, dažādus pārkāpumus stingri sodīja. Kapteinim bija mērķis un viņš to bija apņēmies kopā ar komandu izpildīt. Pēc desmit mēnešiem kuģis veiksmīgi nokļuva Taiti salā, un viņi atklāja, ka tur valda brīvi uzskati par seksu. Uz salas komanda uzturējās vairākus mēnešus, un šajā laikā apkalpe baudīja relatīvu brīvību, daudzi komandas locekļi dzīvoja krastā, nodibinot attiecības ar vietējām sievietēm, baudot izvirtības. Strādāt viņiem vajadzēja maz, tikai gaidīt, kad izaugs stādi. Uz salas viņi dzīvoja kā pasakā. Sāka mazināties komandas disciplīna, parādījās bubināšana, un tai pievienojās arī kapteiņa tuvākais palīgs Flečers. Bija laiks doties atpakaļ. 1789. gadā, pēc trim nedēļām jūrā, uz kuģa notika sacelšanās, un vēlāk tiesā tika minēti divi tās iemesli: oficieri apvainoja kapteini pārāk lielā stingrībā, bet kapteinis ar citiem apgalvoja, ka vainīga bija izvirtība. Dižciltīgie un apmācītie matroži un oficieri atpakaļceļā bija sākuši dumpoties, jo tur tak bija tik labi, tur palika viņu sievietes. Mans viedoklis arī ir tāds, ka tā bija izvirtība, jo turpceļā neviens nesacēlās, bet pēc piecu mēnešu dzīves uz salas komanda izdomāja sacelties pret kapteini. Pats Flečers teica: „Uz kuģa es biju kā ellē!” Vai esi dzirdējis cilvēkus tā sakām par draudzi? „Te ir par maz mīlestības, es te jūtos slikti.” Šādiem cilvēkiem vainīga ir draudzes mācība, mācītājs un visi citi, tikai ne pats. Vienmēr šādu tekstu pamatā ir izvirtība un grēks.
Pēc dumpja kapteinim līdzi devās puse no apkalpes, bet daži tika turēti apcietinājumā uz kuģa. Pārējie ar kuģi devās atpakaļ uz salu un turpināja baudīt izvirtīgu dzīvi. Taču tas ātri beidzās, jo viņi zināja, ka pēc viņiem tiks sūtīts karakuģis, jo par bunti uz kuģa bija nāvessods. Visiem, kuri neatbalstīja kapteini, draudēja nāvessods. Viņi nobijās, paņēma līdzi Taiti sievietes un devās sākt jaunu dzīvi uz kādu citu salu. 600 km no Taiti viņi atrada kādu salu ar vietējiem iedzīvotājiem. Kas notika? Pēc kāda laika viņi sašķēlās vairākās naidīgās grupās. Pamatgrupā bija Flečers, kuram sekoja deviņi matroži. Sāka notikt konflikti, kuriem sekoja pirmie upuri. Vēlāk viņiem arī aptrūkās sievietes, taču vietējie iedzīvotāji tās nedeva, tāpēc sākās ķildas ar 120 vietējo iedzīvotāju nogalināšanu. Vietējiem bija tikai loks un bultas, bet iebraucējiem ieroči. Dzīve uz šīs salas kļuva neiespējama un viņi centās izdomāt noteikumus, taču bez kapteiņa nespēja vienoties. Nav kapteiņa – nav kuģa, nav mācības, nav vīzijas! 16 dumpinieki devās atpakaļ uz Taiti salu, bet deviņi Flečera vadībā kopā ar Taiti sievietēm un vīriem devās meklēt citu salu. Tā viņi atrada 5 km lielu salu Pitkērnu. No tiem, kas palika Taiti salā, divi aizgāja bojā konfliktu laikā.
Pēc laika ieradās karakuģis “Pandora”, visus arestēja un veda atpakaļ uz Angliju. Ceļojuma laikā kuģis gāja bojā, vairāki buntinieki pameta kuģi laivā, taču vairāki gāja bojā. Anglijā viņus tiesāja, sešiem tika piespriests nāvessods pakarot, trīs apžēloja un viens no viņiem vēlāk kļuva par kapteini. Pat ja tu esi sasmērējies, tev tomēr ir iespēja par kaut ko kļūt, ja tu vēlies. 1792. gada jūnijā atlikušos 10 “Bounty” dumpiniekus atgādāja uz Angliju. Viņi tika tiesāti – četri tika attaisnoti, sešiem piesprieda nāves sodu, bet trijiem tika piedots, no kuriem viens vēlāk kļūst par kapteini. Pēc tam daļa no komandas kā varoņi atgriezās Pitkērnā un 1973. gada septembrī viņi šīs salas aborigēnus padarīja par vergiem un sadalīja salu deviņās daļās, katram no matrožiem. Kādā dienā vienam no viņiem nomira sieva. Ko viņš darīja? Aizgāja un atņēma sievu vergam. Sākās sacelšanās un pieci no matrožiem tika nogalināti. Palika četri matroži ar savām sievām, kuri pēc tam nogalināja visus salas aborigēnus. Vēlāk viņi atrada veidu, kā no palmām iegūt spirtu, sākās dzeršana un viens no viņiem sāka dumpoties pret pārējiem. Viņš tika nogalināts, palika tikai trīs matroži, no kuriem vienam apnika dzīvot un viņš izdarīja pašnāvību. Otrs smagi saslima un nomira. Palika tikai viens pats Džons Adamss ar 10 sievietēm un 24 bērniem. Pagāja vairāki gadi, viņu mocīja sirdsapziņa, un vienīgā grāmata, kas viņam bija līdzi no kuģa, bija Bībele. Viņš sāka lasīt Bībeli un mācīt pārējos lasīt un rakstīt. Angļu kuģis viņus atrada 1808. gadā, kad Adamss jau bija mācītājs. 1826. gadā Adamss pirms savas nāves tika amnestēts.
Pēc dažiem desmitiem gadu uz šīs salas viņi savairojās līdz 190 cilvēkiem. Šo salu iekļāva Britu impērijā un viņiem atļāva pārvākties uz citu salu, taču četras ģimenes pēc laika atgriezās atpakaļ. Šobrīd tā ir maza valsts ar savu parlamentu un to dēvē par Adamstaunu. Pēc vairākiem gadiem uz šīs salas atbrauca adventistu sludinātājs, nokāva visas cūkas un sestdienu pasludināja par brīvdienu. Šobrīd uz salas ir piecdesmit līdz sešdesmit cilvēku ar savu draudzes namu, kuru vēl pirms laika apmeklēja puse no iedzīvotājiem. Pavisam nesen adventistu draudze atskārta, ka uz draudzi nāk vairs tikai pieci cilvēki un starp salas iedzīvotājiem valda konflikti. Viņi turp nosūtīja misionāru, un draudzi atkal sāka apmeklēt puse no salas iedzīvotājiem. Kāda ir mācība, draugs? Paliec uz kuģa ar savu kapteini! Mūsu ticības pamats ir Bībeles mācība.
Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka Tu dod mums saprašanu un gudrību. Paldies par Tavu Svēto Garu, paldies par Tavu mācību. Paldies, ka Bībele ir izprotama. Paldies, ka Tavs vārds un griba ir saprotama, ka tā ir ietilpināma mācībā, ka mēs to varam pieņemt, saprast, praktizēt un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, mantot mūžīgo dzīvību, nest pozitīvas un teicamas izmaiņas pasaulē, tautās. Dievs, svētī katru vienu draudzes apmeklētāju un locekli, ka mēs apzināmies mācības svarīgumu, ka mums katram ir Tavā mācībā balstīta ticība Tev un attiecības ar Tevi, Kungs. Tu esi dzīvības avots. Tu mums esi viss, pats, pats svarīgākais. Mēs Tevi slavējam un pielūdzam. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
