Ticības saknes.

Svētrunas tēma ir „Ticības saknes”.
Saknes ir tas, no kurienes rodas dzīvība. Jebkuram augam, ja viņam ir stipras saknes, tad viņš arī augs virs zemes. To var attiecināt arī uz cilvēkiem, ja viņam ir dziļas un veselīgas saknes, tad būs arī veselīga un auglīga ticības dzīve. Tieši tāpat kā flora un fauna ar saknēm, tāpat arī cilvēkam ir savas saknes un ticībai arī ir savas saknes.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. (Marka evaņģēlijs 4:17)

“Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” (Marka evaņģēlijs 4:3-8)

Par ko Jēzus runā? Tā ir līdzība par sējēju. Sējējs izgāja sēt. Viena sēkla krita ceļmalā, putni nāca un to apēda. Otra sēkla krita uz akmenāja un kad uzleca saule, tā nokalta, jo tai nebija saknes. Trešā sēkla krita caur ērkšķiem un dadžiem, tie izauga un nomāca sēto sēklu. Ceturtā sēkla krita labā augsnē un nesa 30, 60 un 100 augļus. Ticības rezultātā ir augļi. Mūsu ticības augļus var izmērīt. Cik? Katra vadītāja grupiņā viņa ticību var izmērīt ar to, cik stipri cilvēki ir viņa grupiņā, vai grupiņa aug vai neaug. Tas ir vadītāja ticības auglis. Mums katram personīgajā dzīvē, kalpošanā, kurā virzienā tu dodies, arī tas ir auglis. Vai tu joprojām stāvi uz ticības ceļa, vai tu stāvi uz ceļa uz debesīm? Arī finansiālā sfērā ir vajadzīga ticība. Rakstura izaugsmē ir vajadzīga ticība. Visur ir vajadzīga ticība. Ja ir kādi sasniegumi, tas ir mūsu ticības rezultāts. Ja sasniegumu nav, tad tas ir mūsu neticības rezultāts. Ticība ir tāds izplūdis jēdziens, vienkārši es ticu. Ir dažāda veida ticības, ir dažādi veidi, kā pie tā mēs varam pieiet. Piemēram, vispārēja ticība, ka Dievs ir, arī to sauc par ticību, bet vai tā ir ticība pilnā nozīmē? Nē, tā ir tikai daļa no tā, kas ir ticība. Tāpat kā es ticu Jēzum, ticu mūžīgai dzīvībai, ticu, ka es eju uz debesīm – arī tā ir ticība, bet tā nav pilna aina.

Šodien es gribu tev atklāt diezgan tādas dziļas lietas, bet es domāju, ka tās būs saprotamas, tas nebūs nekas izplūdis vai pārāk garš, bet tas noteikti tev palīdzēs izprast, kas ir ticība, kā to lietot un kā gūt panākumus tajās sfērās, kurās tu ej. Mācekļi Jēzum jautāja par kādu sējēju un par kādām sēklām Viņš runā, jo viņiem nebija skaidrības. Jēzus viņiem nedaudz pārmeta, ka viņi atkal nesaprot, ja viņi šīs līdzības nesaprot, tad kā viņi pārējās lietas izpratīs. Dieva griba ir, ka mēs to izprotam. Šeit es atklāšu ko jauna, varbūt par ko tu neesi aizdomājies, bet šajā līdzībā par sējēju ir visas atbildes. Jēzus teica, ka tā sēkla, kas tiek sēta ir Dieva vārds. No neredzamā ir cēlies redzamais, Dievs teica un tapa. Pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā. No nekā kaut kas tapa, viss tas redzamais – debess jums, kosmoss, zeme, jūra un viss, kas to pilda. No neredzamā Dieva vārda, kas nav redzams ar fiziskām acīm, bet Dieva vārds ir radoša Dieva doma un tas ir kā atoms, kura izteikta, izdomāta un virzīta tiešām atraisa milzīgu spēku un kļūst redzamas lietas, kas sākumā ir bijušas tikai prātā, sirdī. Mēs redzam Dieva darbību. Jēzus skaidroja, to ko sēj, tas ir Dieva vārds. Viena sēkla krita uz ceļmalas. Tas nozīmē, ka cilvēks dzirdēja, bet nesaprata un palaida garām. Tāpat arī tagad, ja tu nesaproti, ko es tagad runāju, tad tas iet tev garām. Otrs, sēkla krita uz akmenāja un tai nebija dziļa zeme. Akmenājs ir vieta, kur nav dziļas zemes, kur nav pietiekoši laba augsne. Saulīte, nedaudz mitrums un sēkla uzdīga un izauga, bet tiklīdz bija lielāks karstums, tā nokalta. Jēzus saka, ka tā ir arī ar ticīgiem cilvēkiem, ka tiklīdz ir kādas vajāšanas, grūtības un ja nav saknes sevī, tad viņi nokalst. Šī ticība nav ilgtspējīga, šādai ticībai nav potenciāla un viņa līdz galam neaiziet. Kas ir šī augsne, kurā krīt šī sēkla? Šī augsne ir mūsu sirds, mūsu dvēsele, mūsu prāts, emocijas, griba un mūsu iekšējais cilvēks, tā ir tā sēkla un tā ir tā vide, kur šī sēkla tiek iesēta un kur viņa aug. Ticībai ir vajadzīgas saknes, dziļas saknes un tikai tad to nenomāks ērkšķi, dadži, tās ir pasaules rūpes, kārības un bagātības, kas nomāc šo sēklu, nomāc ticību, cilvēks aizgāja citā virzienā un nenogāja savu ticības ceļu līdz galam. Tikai ceturtais cilvēku veids jeb cilvēku sirds tips, tikai viņi nesa augļus 30, 60 un 100 augļus. Es gribu parunāt tieši par saknēm. Ticībai ir saknes, kuras ir dziļi jālaiž. Ja saknes ir dziļi, tad šī augsne ir laba. Par labu augsni var uzskatīt tad, ja tur spēj laist dziļas saknes.

Dziļām, veselīgām saknēm ir divi faktori. Pirmais faktors ir iekšējais un otrais ir ārējais ticības faktors. Ir divi iekšējie ticības faktori un ir viens ārējais ticības faktors jeb saknes. Es sākšu ar ārējo faktoru. Ārējais faktors ir viss, tas kas notiek ārpus tevis, cilvēks tev blakus, draudze, tu atver Bībeli un lasi. Tas viss ir ārējais faktors, kas tevi ietekmē un rosina domāt. Tā kā pasaule ir tapusi Dieva vārda spēkā, tad Dieva vārds ir Dieva doma, tad visa pamatā ir domāšana. Ticības pamatā pats būtiskākais ir domāšana, un caur domāšanu, tas kas nonāk tavā sirdī. Ārējais faktors ir, piemēram, šis dievkalpojums. Tu sēdi dievkalpojumā, mācītājs sludina Dieva vārdu un tas rosina tev domas, tas rosina tev domāt tajā virzienā, kurā mācītājs sludina. Tu esi dievkalpojumā, kurā ir daudz cilvēku. Tu atnāc uz dievkalpojumu, paskaties apkārt – mēs esam daudz. Arī šie cilvēki dzīvo, domā tāpat, arī šie cilvēki grib tās pašas zināšanas, tic tam pašam Dievam, kam es ticu. Tas papildus tev liek domāt, rada tevī papildus pārliecību. Tas ir ārējais faktors, kas rosina tavas domas. Ārējais faktors arī ir tad, kad tu atver savu Bībeli, lasi to, pārdomā Dieva vārdu un tas atkal rosina tavu domāšanu Bībeles kontekstā. Ja tev ir blakus cilvēki, mācītājs, kas tev palīdz veselīgi izprast, ja tev pašam viss ar galvu kārtībā. Ja tu veselīgi izproti Bībeles kontekstu kā veselīgu mācību, tas rosina tev veselīgas domas, tas ir ārējais ticības faktors, sakne. Draugi, es runāju par saknēm. Tikai tāda ticība, kurai ir dziļas saknes, tikai tās saknes pastāv un nes veselīgu augli un ne vienkārši, bet 30, 60 un 100 augļus. Tu dzīvo auglīgu dzīvi, tas nozīme, ka caur tavu kalpošanu cilvēki tiek glābti, ka caur tavu kalpošanu grupiņa tiek saturēta kopā, tā attīstās un aug, caur tavu kalpošanu cilvēki kļūst stipri, spēcīgi. Viss, kas notiek tev apkārt tavu raksturu padara stiprāku. Ja tev ir bizness, tas nozīmē, ka viņš vairojas, nes augļus. Viss nes augļus. Bībele saka, ka lāsts ir tad, kad viss ko tu ņem rokās, viss krīt laukā. Lai ko tu nedarītu, viss neveicas. Tev šķiet, ka problēma ir kaut kur apkārt, bet problēma ir tevī. Tev ir jābūt tā, ka tev viss paliek rokās, ka tu esi galva, ne aste, ka tev viss labi izdodas. Arī tad, ja tev kaut kas neizdodas, tas kalpo tikai par iemeslu, lai nākošo reizi izdotos. Veselīgas un dziļas saknes. Saknēm ir divi faktori, ir iekšējais un ārējais. Iekšējam būs divi aspekti, ārējam ir viss tas, kas tev notiek apkārt. Pirmkārt, draudze, otrkārt, Bībele, lūgšana. Kad tu lūdz Dievu, sarunājies ar Dievu saskaņā ar Dieva vārdu, tas atkal tev rosina domāt Dieva vārda virzienā. Tu domā, ka tavas domas, ka tu pats no sevis esi spējīgs kaut ko domāt. Nē, ir ārējais faktors, kas ietekmē tavas domas. Ārējais faktors, tas, ko tu skaties, tas, ko tu redzi. Būs otrs iekšējais faktors, bet pirmais ir ārējais. Ārējais faktors, viss, ko es redzu, viss kaut ko es dzirdu, tas viss nosaka manu dzīvi, manu domāšanu un mana domāšana nosaka manas darbības un manu dzīvi. Pirmais, kas nāk prātā, ka man nav variantu, jo dzīvoju grēcīgā pasaulē, bezdievīgs vīrs, kas visu laiku lamājās, vai tur bezdievīga sieva, vai bezdievīgi izaudzināti bērni, kas nāk no skolas un nezina vispār, kas viņš ir. Tu visā tajā dzīvo, vai arī tu esi ģimenē, kur vienam nepārtraukti patīk skatīties seriālu, bet nepatīk un jums ir tikai viena istaba un tev nepārtraukti jāskatās šie seriāli, tev bez maz vai jāiet ārā no mājas. Pirmkārt, nevajag tā precēties, bet citreiz mēs nākam pie Dieva jau precēti, viens ir tāds, otrs savādāks, jūs vienkārši esat atšķirīgi, katram ir savs dzīvesveids un katram ir saknes citur, dažādas saknes. Tāpēc jau vajag divistabu dzīvokli, jo vienistabas dzīvoklī tā ir katastrofa. Var sākumā, kad nekā vēl nav, bet vajag vairākas istabas. Skatieties uz priekšu, lielas un labas istabas, lai strīdu gadījumā nav jāiet uz mašīnu gulēt. Tas cilvēks, kurš netic Dievam, kurš ir tavā ģimenē, arī viņam ir tiesības uz savu viedokli. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tāpēc viņš praktiski ir jārespektē. Tev jārespektē ir viņš un viņam tevi, bet parasti tā nenotiek. Parasti strīdas, cits citam uzspiež savu, un tas nav labi. Tu nepārtraukti dzirdi to negatīvo, tas, kas nesaskan ar Dieva vārdu un tu domā, ka mācītājs taču mācīja, visa tā vide, tās ticības saknes ir atkarīgs no ārējā faktora, tas ko tu nepārtraukti dzirdi, un tev nav variantu, tu nepārtraukti dzirdi, ka tev ir beigas. Tā arī ir, tas patiešām ietekmē un, pa lielam, tev arī ir beigas. Lielāko tiesu tās ir beigas, labākā gadījumā, viduvēja kristietība, bez īpašiem sasniegumiem, bet dzīvību līdz galam izvelk. Tāpēc es šodien sagatavoju šo sprediķi, lai parādītu kādu gaismas stariņu no tā visa ārā. No katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Viens ir tas, ko mācītājs saka. Tu filtrē, domā vai tā ir, bet tie, kas ar mani ir jau gadus kopā, viņi ir pārliecinājušies, ka tā vienkārši ir. Nepareizas precības – tās ir beigas. Tas ir tas, ko es minēju par vienistabas dzīvokli, kur viens no laulātajiem skatās Mārci Jencīti, bet otrs skatās šausmu filmas. Ja ir divas istabas, tad vismaz ir kaut kāds risinājums. Vai no tā visa tiešām ir izeja? Pa lielam, tur nav risinājuma, ja cilvēks ieiet tādā laulībā un nepareizi apprecas, ja dedzīgs kristietis apprecas ar bezdievīgu cilvēku, tad faktiski tur liktenis ir izlemts. Es gribu tev iemācīts dažus principus, kas tev var palīdzēt. Parasti jau nenotiek īpašie brīnumi. Ir jāvar laist savas saknes, ticēt pareizi un nedarīt muļķības, un aiziet līdz galam. Noteicošais faktors ir šis ārējais faktors, tāpēc ir svarīgas personiskās attiecības ar Dievu. Domāšana nosaka – tās ir tas saknes. Kā tu domā, saskaņā ar Dieva prātu, vai saskaņā ar pasaules prātu. To, ko tu domā, to tu vienkārši pārņem. Lūk, kāpēc ir svarīgi svētdienā būt draudzē, jo tās ir tavas saknes. Lai ko tu nedēļas laikā nebūtu savācies, tu atnāc šeit un tu attīries, tev mainās domāšanas, vismaz uz šo dienu. Vēl nedēļas vidū ir mājas grupiņas, un grupiņās ir cilvēki, kas domā, tāpat kā tu, tas dod papildus spēku. Tās ir tavas saknes. Lai nestu labus augļus, ir nepieciešamas dziļas, veselīgas saknes. Tieši piederība pie veselīgas draudzes ir pirmais, kas ir nepieciešams. Tieši, esot dievkalpojumā, esot mājas grupiņā, tas rosina tavu domāšanu. Tā jau ir tā ticība, kā tu domā un kā tu rīkojies. Nākamais ir personiskas attiecības ar Dievu, kad tu pats atver Bībeli, tu pats motivējies. Kad tu lasi kādu kristīgu grāmatu, noklausies vēlreiz mācītāja sprediķi – tas viss atkal rosina tavu domāšanu. Lūk, tas ir ārējais faktors. Ārējais faktors – Bībele, lūgšana, draudze un ceturtais ir kalpošana. Tieši tad, kad tu esi uzņēmies kalpošanu, vai tu vadi grupiņu, vai esi vadītāja palīgs, vai tev ir kāda cita kalpošana draudzē. Tev nepārtraukti nepieciešamas jaunas zināšanas, ja tu gribi pilnveidot savu kalpošanu, tev ir vajadzīgas papildus zināšanas. Ja tu kalpo cilvēkiem un gribi to labāk izdarīt, tad tev atkal ir jārokas Dieva vārdā, jo tieši kalpošana prasa tev jaunas zināšanas. Progress kalpošanā prasa jaunas zināšanas, kas atkal liek tev domāt. Kalpošana un pienākums draudzē palīdz tev noturēties tajā vietā, pie savām saknēm. Es par obligātu uzskatu Bībeli, lūgšanu, draudzi un kalpošanu. Šīs četras lietas ir obligāts ārējais faktors, kurš tevi ietekmē no ārpuses, no ārpuses rosina tavu domāšanu, rosina arī tavas izjūtas.

Tagad ķersimies pie iekšējā faktora. Iekšējam faktoram būs divas daļas. Kāds ir iekšējais faktors? Pirmais ir ar gribu darbināms prāts. No kā sastāv dvēsele? Prāts, emocijas, griba. Mana izvēle, es dodu pavēles sev domāt, es dodu pavēles sev rīkoties. Ar gribu es varu dot pavēles rīkoties, bet tas jebkurā gadījumā būs saistīts ar domāšanu. Es pavēlu domāt un es pavēlu rīkoties saskaņā ar kādu domu. Es pavēlu sev domāt, es pavēlu sev darīt, dodu komandas saviem locekļiem, es dodu komandas savai mēlei, darīt kādas konkrētas lietas. Es dodu komandas vispirms domāt kādas konkrētas lietas. Ārējais faktors rada tevī domas. Tas ārējais faktors, tās domas, ka visam ir beigas, ka esmu bezdievīgā vidē, nepārtraukti skan kāda bezdievīga mūzika, nepārtraukti apkārt šausmīga vide, sajūta, ka vairs nevar izturēt to visu. Atnāca uz draudzi, kādu laiku bija labāk, bet, izejot no draudzes, atkal viss pa vecam. Aizgāji lūgšanā, viss bija labi, bet pēc tam atkal viss slikti, nevar savākt domas. Tas patiešām tā ir, ja vien tu neņem vērā iekšējo faktoru, jo kad tu ņemsi vērā iekšējo faktoru, tad tu pats, iekšējais cilvēks, dod pavēli, kuras domas domāt un kuras domas nedomāt. Tavas ticības iekšējais faktors, pirmkārt, ir ar gribu darbināmas domas, darbināms prāts. Savs prāts ir jādarbina. Iepriekšējo reizi bija sprediķis „Lieto savu katliņu”. Lieto savu domāšanu. Tu darbini domas. Kādā veidā? Ļoti vienkārši – Bībele saka, lai mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Novelc veco domāšanas veidu un uzvelc jauno domāšanas veidu. Centies nedomāt, tās destruktīvās domas un centies domāt tās domas, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Tas nozīmē, kad tu lasi Bībeli, centies savus mērķus, dzīvi saskaņot ar Dieva gribu. Tu lasi Dieva vārdu, Dieva vārda kontekstu, un ikdienā, lai kur tu nebūtu, jāmācās trenēt savu domāšanu. Vienmēr filtrē savu domāšanu, lai kas nenotiktu, tad domā, kā tu domāsi par šo situāciju, kā pozitīvu vai negatīvu, kā iespēju vai kā zaudējumu. Kā tu domāsi par to visu? Kā tu domāsi par kaut kādām savām vēlmēm, darbībām, vai tas saskan ar Dieva gribu vai nē? Lūk, par ko ir jādomā, un tas jau ir tavas gribas jautājums. Iekšējais faktors, tas notiek tevī, tas nav ārpus tevis, bet tas ir tevī. Ar gribu darbināms prāts. To, ko tu no ārpuses esi saņēmis, pēc tam tu darbini ar savu gribu, ja tu savu prātu ar gribu nedarbināsi vajadzīgā virzienā, tad tas ārējais faktors izrādīsies spēcīgāks un tas būs arī noteicošais.

Iekšējais  faktors ir ar gribu darbināts prāts, bet otrs ir iekšēja vēlme, un tas jau vairs nav prāts. Var to saukt par Dieva uguni, kaisli, degsmi un vienkāršu vēlmi spert kādus konkrētus soļus. Lūk, šīs ir veselīgas saknes, kad tu vēlies doties konkrētā virzienā, kur tu ar prātu esi darbinājis domas, un tu darbini domas tādā virzienā kādā vidē tu esi bijis. Atceries, ka tu savas domas vari šķirot, jo tu pavadi laiku ar Dievu, tu esi draudzē, tu spēj domāt pozitīvas domas, jo tu lasi Dieva vārdu un tas tevī rada pareizu vēlmi un tev nav grūti doties uz priekšu.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. (Marka evaņģēlijs 4:17)

Un tālāk ir, ka ievērojiet, ko jūs dzirdat. Jo ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no dzirdētā, no neredzamā cēlies redzamais. Un šeit ir tā rakstu vieta.

Un Viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.” (Marka evaņģēlijs 4:24)

Šeit ir turpinājums līdzībai par sējēju. Dieva vārda konteksts šajā rakstvietā, pirmkārt, jau nav pat to, ka tu kādam kaut ko iedosi un tev dos atpakaļ, kā arī nav par to, ja tu nāksi ziedot, tad Dievs kaut kāda veidā palielinās tavus procentus un atdos tev atpakaļ, un nav arī par to, ja tu labi izturēsies pret cilvēkiem, tad tev viss nāks atpakaļ. Šajā kontekstā ir rakstīts par domāšanu, sējēju, kurš izgāja sēt un par tiem, kas klausās Dieva vārdu, palaiž garām, pieņem, bet ar savu gribu nedarbina savu prātu vajadzīgajā virzienā, neizvēlās pareizu vidi. Nesēdi paļātāju pulkā, ir rakstīts. Protams, neiztikt bez paļātāju pulka, bet tev arī ir jābūt pusē, kur rosina tavu domāšanu un tā ir tava draudze, kā arī tavas PAD. Šajā rakstvietā stāsta par to, ka mums ir jāklausās. “Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.” Jūsu dzīvē viss notiks pēc tā, kā jūs domāsiet un kādā vidē jūs būsiet. Viss atkarīgs no tā, vai jūs izmantosiet šos visus trīs faktorus: pareiza domāšana, pareiza vide, kas tevī rada iekšēju velmi, degsmi un tas vairs nav grūti, jo tu vienkārši dedz. Tu esi augšā un nekad lejā.

Un Viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” (Marka 4:24-25)

Ceļmalā sētā sēkla, ko putni nāca un apēda. Putni un augsne ir tavs prāts un sirds. Uz tevi tika runāts Dieva vārds, tu atnāci uz dievkalpojumu, dzirdēji Dieva vārdu un pēc tam aizmirsi un nepārdomāji. Kāpēc mēs grupiņās kaut ko pārrunājam? Grupiņās ir forši, mums ir sadraudzība, nē, grupiņas centrā ir jābūt Dieva vārdam, lai tu atkal varētu pārdomāt Dieva vārdu un tas tevī rada dzīvību, lai ne no kā tevī rada kaut ko labu un pozitīvu – pozitīvas izmaiņas tevī, tavā dzīvē un raksturā. Dieva vārdam ir potenciāls radīt. Ja tu nelietosi šīs domas, tad tu būsi tas, kurš atnāca normālā vidē, dzirdēja vārdu, viss patika, bet pēc tam tu ar savu gribu to nedarbini un vēlme nerodas. Diemžēl cilvēki vispār nedara neko, ja viņiem nav vēlmes. Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzspiež, ja arī no sākuma piespiedu kārtā viņi to dara, tad pienāks laiks, kad viņi aizbēgs. Tie cilvēki, kas paši tic un ir no iekšpuses motivēti, kas ar dziļām veselīgam ticības saknēm, tādiem cilvēkiem vienalga ir apstākļi, jo viņi būs tie, kas dosies uz priekšu. Tālāk pats interesantākais.

Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus.” (Marka evaņģēlijs 4:26-28)

Augļus nes pat tad, kad tu nemani, tev pat nav īpaši jāpiepūlas. Tad, kad tevī ir noticis šis klikšķis un tevī ir šī iekšējā vēlme, tad zeme pati no sevis nes augļus, tava sirds nes augļus. Tu savam ķermenim dod pareizas komandas. Tavas saknes nav nokaltušas, tās ir dziļas, atrodas veselīgā augsnē. Lūk, iekšējais un ārējais ticības faktors jeb ticības saknes.

Piemērs par ārējo faktoru. Piemēram, dievkalpojumos, grupās vai kur citur, pat ekstrēmā situācijā parasti cilvēki mēdz kaut ko piedzīvot, un arī mans jaunpiedzimšanas piedzīvojums bija ļoti spēcīgs un emocionāls, un bija tik spēcīgs, ka man pietika uz ilgu laiku. Bet kāpēc tajā brīdī, kad man bija šis piedzīvojums, man tika izteikti tādi ļoti stingri norādījumi – lasi Bībeli katru dienu? Un tajā dienā, kad es nonācu kapelā un pirmais, ko man kapelāns iedeva lasīt, bija Bībele un teica šos pašus vārdus, lai es Bībeli lasu katru dienu. Piedzīvojot šādu emocionālu brīnumu, tu nevari neticēt, jo tu esi piedzīvojis pārmaiņas pie sevis, bet uz vienu šo piedzīvojumu cilvēks nevar ilgi izvilkt, jo šī degviela kādreiz beidzās, un vispār uz emocijām balstīta ticība, tā ir tāda pati kā šī otrā sēkla, kurai nav dziļas saknes. Ticība ir jābalsta uz Dieva vārdu. Ir jādarbina prāts un jābūt draudzē. Tātad emocionālais piedzīvojums bija tik spēcīgs, ka iedarbināja iekšējo faktoru. Iekšējais faktors ir domāšana un man par to gribās domāt. Vairāk gribās domāt par Dievu un, paldies Dievam, ka tu šos momentus vari izmantot, bet ja tu pats ar savu prātu nepieņem lēmumu darbināt savu prātu un gribu, tad agri vai vēlu viss beidzas, ka tu bākā ielej degvielu, tad ir noteikts kilometru skaits, cik tu vari nobraukt. Tā ir ticība, sēkla, kas uz akmenāja sēta.

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. (1. Jāņa vēstule 5:4)

Kas uzvar? Tā ir mūsu ticība. Ticība ar veselīgām un dziļām saknēm.

Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās. (Apustuļu darbi 16:5)

Šajā rakstvietā rakstīts par pirmajām draudzēm pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad kalpoja apustuļi. Kad draudzes auga? Kad tās tika stiprinātas ticībā. Tas ir priekš līderiem. Ja ir ticība, tad tu vairojies, tu atrodi problēmas, ej lūgšanā. Tu piespied darbināt savu prātu un meklē pareizās atbildes, atrodi un attiecīgi rīkojies, ikviens savās dzīves sfērās. Tad, kad tevi stiprina ticībā, tad, kad tu pats sevi stiprini ticībā, jo ar varu tevi šeit nav atvilcis, tu pats esi atnācis, lai stiprinātos ticībā. Uz grupiņu arī tevi neviens nav atvilcis ar varu, vienīgi, ja kāds ir vairāk uzstājis, lai tu ierodies. Tu vari pateikt tikai paldies, ka kāds tevi uzstājīgi aicina nākt uz grupiņu. Tad, kad tu nonāc šajā vidē, tad sāk darboties ārējais faktors, tiek stiprināta tava ticība. Tad, kad tu izej no grupiņas, sāc doties lūgšanu kambarī, tad tu pats sevi stiprini. Iekšējais sākās tad, kad tu šīs domas ar savu gribu darbini un lieto pareizā virzienā.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. [..] Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebrejiem vēstule 11:1;3)

Stipra paļaušanās un pārliecība par neredzamām lietām piemita Noa, Ābrahāmam, Jāzepam, Mozum. Viņu ticība vairs nebija balstīta tikai uz prātu darbināmā ticībā jeb domāšanā, bet iekšējā pārliecībā. Tu iekšā zini to, ko tu zini, un neviens tevi neapturēs, un tas ir tevī, bet viss sākās caur domāšanu.

Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu. (Ebrejiem vēstule 11:7)

Viņu tur apsmēja, izsmēja, jo viņš cēla mega projektu, kurš nebija no tiem lētākajiem. Tajā pat laikā visi ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā. Nekas īpašs, bet Noa zināja, ka šī pasaule ies bojā. Tad, kad tev ir šie trīs faktori, tad tu iekšēji zini, kas būs pēc nāves. Tu zini, kā atsauksies tavas darbības, jo tu tās izproti, tu iekšēji zini. Tu iekšēji zini, ka tu esi uzvarētājs, jo ar tevi ir Dievs, kurš tevi svētī. Noa to visu zināja un uzbūvēja šķirstu, bet zini, lai paveiktu ko tādu, tur jābūt īpašai iekšējai ticībai.

Ticībā Ābrahāms [..] gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. (Ebrejiem vēstule 11:8)

Viņš pat pats to nesaņēma, bet visā šajā procesā viņš bija svētīts. Jābūt iekšējai vēlmei, degsmei, pārliecībai par neredzamo, uz kurieni tu ej. Tie nebija parasti cilvēki, tie bija cilvēki ar īpašu ticību. Man patīk Jāzeps.

Ticībā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu un devis norādījumus par saviem kauliem. (Ebrejiem vēsture 11:22)

Iedomājies, kad Izraēla bērni izgāja no Ēģiptes pēc vairākiem simtiem gadu, viņi līdzi paņēma Jāzepa kaulus. Kāda ticība Jāzepam, ka viņi izies pēc 400 gadiem, bet galvenais, lai neaizmirst viņa kaulus. Draugi, arī mēs kā draudze saņemam norādījumus no Dieva.

Mēs negribam pāri mēram lielīties, bet tik pēc tā noliktā mēra, ko Dievs mums spraudis. (2. Korintiešiem vēstule 10:13)

Katram ir savs ticības mērs, savs lauciņš. Ir cilvēki, kuri zina, ka būs, lūk, tā. Šīs ticības saknes varbūt tik dziļas, ka tu pat vari pareģot nākotni. Vari nonākt tādā tiešā kontaktā ar Visaugstāko. Par Ābrahāmu ir rakstīts, ka viņš bija bagāts vīrs. Pāris reizes iztirgoja savu sievu, jo nobijās, ka viņu nogalinās un atņems. Sāra bija viņa pusmāsa, un viņam bija izdevīgi tā pateikt. Īzāks izdarīja tieši tāpat un tad, kad kaut kas notika, tad šie ķēniņi lūgdamies nāca, lai ņem atpakaļ savas sievas. Piemēram, kā Mozus zināja, ka jākauj jēri un jāapziež palodas, apstaigās un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo? Kā Mozus zināja? Jo viņam bija ļoti tuvas attiecības ar Dievu, un tas nebija izdomāts, tā kā bieži citiem gribās visu ko izdomāt, ka Dievs ar viņiem runājot un citas nejēdzības. No sākuma paskaties uz cilvēku dzīvēm, kā viņi lūdz un kā viņi meklē Dievu, kāda ir viņu mācības izpratne, mērķi. Cilvēki bieži alojas. Ja tev patiešām ir dziļas saknes un visi šie te trīs faktori, tad tu saņemsi precīzus un patiesus norādījumus, un mēs kā draudze saņemsim reālus norādījumus, uz kuriem būs Dieva svētība, ka nemaz neliksies. Mēs jau to esam piedzīvojuši un piedzīvosim vēl. Bet Mozus zināja, ka vajag nokaut Jēru. Padomā, jākauj jērs, jāsmērē asinis uz palodām un maitātājeņģelis tur neiegāja, un viņi izgāja no Ēģiptes zemes ar visu zeltu un sudrabu. Tāds bija Mozus.

Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu. (Apustuļu darbi 6:5)

Apustuļi izraudzījās sev palīgus – diakonus. Kā tu domā, kā tas notika? Viņi lika izvelēties ticības un Svētā gara pilnus cilvēkus. Es zinu, ka mums viss ir kārtībā ar galvām, bet padomā, ko kristietis izdomā ar teikumu: Svētā gara pilns? Kāds domās, ka cilvēks, kurš ir pilns ar Svēto garu, pa visu ģīmi smaidīgs un virs zemes būs tāds eņģelītis, kuram viss ir labi, kuram visu iedot Dieviņš, svētā vientiesībā, bet tas jau nekas, ka visa privātā dzīve ir izjukusi. Draugi, Svētā gara pilns cilvēks nav tas, kurš visu laiku smaida vai kuram notiek visādi brīnumi. Svētā gara pilns nozīmē tādi cilvēki kā Filips, Prohors un šie septiņi diakoni. Kādi tad viņi bija? Viņi izvēlējās cilvēkus, kuri bija uzticami savos pienākumos. Viss ir ļoti vienkārši. Ticības un Svētā gara pilni. Diakonus izvēlējās pēc tā, kuram ir saknes sevī un kuru dzīvēs varēja redzēt augļus. Svētā gara pilns nozīme – lietot ticību Tā Kunga mērķiem. Garas dāvanas ir svarīgi, bet tas nav nekas nozīmīgs, par ko mums būtu īpaši jādomā. Mums ir jādomā, pirmkārt, kā Tam Kungam nest augļus.

Varbūt jaunums priekš tevis – tev pašam ir sava ticība. Vienkārša ticība, kas ir gan pagānam, gan ticīgam cilvēkam. Šo ticību tu vari lietot dievišķiem mērķiem un destruktīviem mērķiem. Katrs cilvēks spēj ticēt. Nav pareizi tikai kristiešus vai reliģiskus cilvēkus saukt par ticīgiem. Visi cilvēki kaut kam tic.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:40)

Un,  tie Viņu modināja, sacīdami: “Kungs, Kungs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. [..] Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” (Lūkas evaņģēlijs 8:24-25)

Jēzus sagaidīja, ka viņi lietos savu ticību. Kad tu savu ticību lieto saskaņā ar Dieva vārdu, tad tavas saknes ir Dieva vārdā. No neredzamā cēlies redzamais – tas, ko tu dari ar savu ticību, un fonā ir Dieva darbība. Zini, kā Dievs darbojās? Suverēni, tas nozīmē, ka fons ir, viņš redz cilvēku, kurš tic un cīnās pēc Viņa prāta. Dievs vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu, un Viņš ierauga cilvēkus, kuri to dara un Viņš grib viņus svētīt, es gribu piepildīt šo cilvēku vēlmes. Tagad saproti, kā darbojas Dievs?

Tas ir nedaudz sarežģītāk, bet es mēģināšu paskaidrot. Piemēram, es biju uz filmu, mani kā deputātu uzaicināja Izraēlas vēstniecība uz filmas pirmizrādi “Mēs tikai tagad sākam”, par Marģeru Vestermani, kurš izdzīvoja holokaustā, gandrīz 100 gadi vīram, paspiedu personīgi roku šim vīram un pateicu paldies par vēstures lappusēm, kuras nevaram aizmirst. Es sastapu šajā filmas pirmizrādē “ticīgus” cilvēkus, ļoti “ticīgus” cilvēkus, es ieraudzīju šajā pirmizrādē to ārējo faktoru, kā cilvēkiem tiek uzcelta ticība, bet ne jau tā ticība, kas ir mums, bet pārliecība par kādām idejām. Man aizmugurē sēdēja Levita kungs ar Sarmīti Ēlerti, bet blakus sēdēja, kas izskatījās pēc viendzimuma pāris, vēl es redzēju lesbiešu pārīšus. Es domāju, kāds sakars ebrejiem ar “varavīksni”? Jēzus ir ebrejs, es domāju, ka iešu uz filmu, pateikšu kādu pateicību, bet man tāda iespēja netika dota, bet interesanti, kāpēc tur nevar pateikt neko. Iedomājies, notiek filmas prezentācija un priekšā stāvēja divas meitenes, filmas režisore un viņas palīgs, kas bija arī tulks, un viņa saka: “Tā ir mana sieva.” Es piecas minūtes sēdēju, kaut ko domāju, prasu Pēterim: “Ko viņa teica, tā ir viņas sieva?” Pēteris saka: “Nu jā.” Es sāku domāt, vai tas ir patiešām tas ebreju cilvēks filmā, saproti, filma ir viens, cilvēks ir otrs. Man tādas aizdomas radās, ka viss tas ir caur režisores prizmu, piemēram, tur bija tāds moments filmā, kur pieskarās kristietībai, un Vestermanis konkrēti pateica, ka viņš netic žēlsirdīgam Dievam. Tas nav kopējais konteksts, bet tas ir tas, ko gribēja izcelt un parādīt režisore. Viennozīmīgi, tādām filmām ir jābūt, to nevar aizmirst, bet šajā prezentācijā saredzēju konkrētas lietas. Filmas sākumā režisore definēja sevi kā lesbieti, viņa skaidri pateica, ka šī filma ir par to, kas notiek tad, kad kāda sabiedrības grupa tiek vērtēta mazāk nekā citas. Holokausta jautājumu sasaistīja ar genderideoloģiju, un saaicināti bija daudz lesbiešu un geju pāri. Tā nebija vieta, kur man bija jābūt. Cik veiksmīgi sameistarots kopā, ka pat pateikt neko nevar. Tajā filmas prezentācijā notika tas, kas notiek šajā dievkalpojumā – ceļ tavu ticību. Tur tika saaicināti cilvēki, kuriem ir problēmas ar dzimuma jautājumiem, viņos tika iesēta ticība, ka viņiem ir jācīnās pret visiem tiem, kas dzīvo savādāk. Kādos mērogos notiek šī genderideoloģija un propaganda! Tu domā, ka tā pati no sevis radusies? Apakšā ir cilvēki, kas svēti tam tic, viņi cīnās kā pret fašismu. Tas nav tā vienkārši, ka valstij piešķīra naudu un televīzijā jāparāda kāda programma, nē, tā ir konkrēta cilvēku ticība. Un tas ir tas, par ko es gribu tev pateikt, ka tev pašam ir sava ticība. Neatkarīgi no tā, vai tu tici Dievam, vai netici Dievam, tu pats var ticēt un lietot, Dievs tā cilvēku ir radījis, ka viņam ir spēja no nekā kaut ko radīt. Cilvēks ir īpašs, ja viņam nav saiknes ar Dievu, viņš tic lietām un rada reālus monstrus. Kas to ideoloģiju rada? Tie jau nav šie cilvēki, kam ir netradicionāla orientācija, to rada vēl cilvēki, kas arī tic, un pa vidu ir vēl saprāti, dažādas sabiedriskās organizācijas un cilvēki, kuri vispār nezina, ko viņi tur dara. Viņi vienkārši izpilda savas funkcijas, uzraksta kādu rakstiņu un tā tālāk, bet apakšā ir vēsma no elles. Apakšā ir elles priesteri un viņi tic, apakšā ir sātanisms. Šeit tu nevari nevienu nosaukt vārdā, bet tie ir reāli politiskie spēki un ticība, ko viņi ir iedēstījuši cilvēkos, izmanto cilvēkus, kuriem nav tradicionāla orientācija un padara viņus par ticīgiem idejas vārdā.

Šonedēļ ar tādām nelielām bažām varēja gaidīt, kā tad jaunā Saeima balsos, tomēr jaunā Saeima ir nedaudz labāka nekā iepriekšējā, noraidīja viendzimuma likumu 50 pret 30, tas ir ļoti nopietni, visi gandrīz nobalsoja pret. Un tad, kad tie cilvēki uzstājās, tad tu redzi, ka viņi ir “ticīgie”, prezidēja sēž meitene Ņenaševa, viņa ir no progresīviem, viņa teica runu par šo jautājumu, ļoti emocionāla tā runa bija, bet neargumentēta tukša, uz emocijām balstīta. Kāpēc viņa tāda ir? Ticība iekšā ir, viņa tam reāli tic. Šie cilvēki reāli tam tic. Gaitenī sastapu vienu no progresīviem, tādu, kas reāli propagandē šīs vērtības, viņa reāli to dara, dara visnesmukākā veidā, viņa bieži redzama televīzijā, es viņu satiku koridorā un saku: “Klausies, jūsu partija patiesā nozīmē ir progresīvā, tā kā jūs savas idejas bīdāt, cepuri nost.” Iedomājies, es novērtēju savu pretinieku, viņa bija priecīga. Viņa zina manu nostāju, es zinu viņas. Bet kāpēc es uzslavēju viņas? Es uzslavēju viņas ticību. Ar ticību var pārcelt kalnus, ne jau ar ticību Dievam tikai, ar ticību velnam arī var pārcelt kalnus. Ar savu ticību cilvēks var pārcelt kalnus. Vai lielie sasniegumi nāk tikai no ticīgajiem? Lielāko daļu izdara cilvēki pasaulē. Kā mēs lietojam ticību? Dievs tā ir cilvēku radījis, ir potenciāls ticēt un caur ticību paveikt neiespējamo. Jēzus saka, ka tas visu spēj, kas tic. Jautājums ir, kam tu tici un uz kurieni tu ej, kādas ir vērtības. Velns jeb Lucifers ir gars, un Dievs ir gars. Ir divi gari pasaulē. Un uz tā fona, kam mēs ticam, pats Dievs darbojas vai velns darbojas. Velns pat pieviļ izredzētos ar brīnumiem un zīmēm, notiek pat brīnumi. Un arī Dievs dara brīnumus. Un redzi, kad mācekļi jautāja, lai māca viņiem ticēt, ko Jēzus atbildēja? Tad, kad jūs no savas puses būsiet izdarījuši visu, tas, kas ir jūsu pienākums, mēs esam necienīgi kalpi, izdarījām tikai to kas ir mūsu pienākums, uzklājām galdu. Un Jēzus tad teiks, labi, jūs visi esat izdarījuši, sēdieties arī jūs pie galda. Tur sāk darboties Dievs, kad mēs paši esam lietojuši savu ticību. Tava griba, domas, kuras tu esi paņēmis, tu jau viņas esi paņēmis. Kam tā ticība ir? “Man Dievs iedeva,” baigi abstrakti tas izskatās – visu Dievs iedeva, visur paldies Dievam. Nē, tā ir tava ticība. Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus. Tici tā, domā tā, strādā tā, ka pats Dievs met akmeņus. Mēs nevaram piespiest Dievam darīt, man tagad vajag brīnumu, nē, mēs esam necienīgi kalpi, mēs tikai ticējām, strādājām un kaut kādā brīdī Dievs nāk. Kad Mozus pacēla zizli un jūra pāršķīrās, tas ir brīnums, to dara Dievs, bet arī – kur ir tā robeža, starp Mozus ticību un Dieva darbību. Kur ir tā cilvēka spēja un kur ir Dieva darbība? Un ir viens, ko cilvēks nevar – cilvēks nevar izglābt savu dvēseli, pestīšanas brīnums nav cilvēka varā, pestīšanas brīnums ir Dieva varā, un tikai tad, kad cilvēks nāk pazemībā un meklē piedošanu no Viņa. Nevis tādā veidā, kā stāvēja muitnieks un farizejs, kad farizejs teica: paldies, ka es neesmu kā tas muitnieks. Bet muitnieks teica: esi man žēlīgs, man grēciniekam. Un Dievs teica, ka tas muitnieks ir labāks par to farizeju. Ka mēs apzināmies savas nepilnības, mēs apzināmies, ka mēs maksājam cenu, mēs cīnāmies, mēs ticam, un tādus nepilnīgus cilvēkus, kas neprot pat jūru apklusināt, un Jēzus pats pieceļas un saka – vētra mierā. Ja tu nevarēji, tad būs gadījumi, kad Jēzus darīs.

Saeimā piecas minūtes runāt, grūti visu sakoncentrēt, vislabākais vienkārši nolasīt. Par kovida deklarāciju man bija jāsaka runa, tā doma bija tāda, ka runāšu bez pierakstiem, es sāku runāt, nedaudz ieskatos pierakstos, viena minūte tik pagājusi, wow cik daudz laiks, es runāju tālāk tikai mierīgi, daudz laiks vēl ir, es redzu, ka zālē sāk knosīties, kas tur pa lietu, izrādījās, ka man jau laiks gāja pāri, vispār nejutu, un beigās es visu pat nevarēju pateikt. Vienā vārdā – ticība saknes, iekšējie un ārējie ticības faktori, iekšējais ir ar gribu darbināts prāts un ārējie ir vide, Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Neatkarīgi no tā, kam tu tici, bet Dievs darbojas tikai pie tiem, kas tic Viņam.

Asnatei bija liecība šonedēļ, izlasīju un skatos, cilvēks atnāca uz draudzi, gāja uz mājas grupiņu un pēkšņi veģetatīvās distonijas vairs nav, viņa īpaši neiespringa, vienkārši vairs nav, no bērnības bija un vairs nav. Kas tas ir? Cilvēks nemaz nav iesprindzis, vienkārši slimība aiziet. Uz tā fona, ka tu vienkārši tici. Viņa filmē, viņa zina, ka to dara Dievam par godu, lai Dieva vārds ietu plašumā, viņai ir sava kalpošana. Tā ir tā ticība. Tajā visā Dievs darbojas. Tas ir kruti, Viņš vienkārši darbojas, un tu esi drošībā. Tas, kas tevi sargā, Viņš neguļ. Tu esi Viņa acuraugs, Viņš vienmēr par tevi nomodā.

Un starp citu, divus gendera likumus gribēja izbīdīt vienā sēdē, tai pašā Saeimas sēdes kārtībā gribēja civilās savienības likumu pārmantot no 13. Saeimas un vēl otru. Abus noraidīja, un noraidīja pārliecinoši. Un tagad savilksim paralēles, kāpēc tas tā notika. Šeit divas lietas var redzēt – ticība, kura parādījās reālos darbos, un otrs ir suverēna Dieva darbība. Tas ir brīnums. Ar kādu ticību, ar kādu spēku, resursiem viņi uzbrūk, bet viņi nevar dabūt caur to likumu. Mēs sevi pieteiksim kā kristīgi konservatīvu valsti, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, sociāli ekonomiska un droša valsts, svētīta valsts. Āmen. Valsts, kurā draudzes vairojas kā sēnes pēc lietus. Viss tikai vēl procesā. Ar savu ticību mēs uztaisījām Tautas lūgšanu sapulci, bet valstī un politikā bija viss vēl sliktāk. Bet vienā dienā Aināram Šleseram Dievs sūta eņģeļus kā Marijai – taisi partiju, tur vajadzīgs tāds kā tu, ar pieredzi un ar resursiem politikā, mēs patiešām to nevarētu, tas nav reāli. Paldies tam, ka mēs kā partija noraidām Bordānu, tur ir vēl daudz citu faktoru, bet ja mēs tur nebūtu gājuši, tad tā pašas konservatīvās balsis, kas pie mums aizgāja, būt par Bordāna partiju. Neviens nepateiktu par civilās savienības likumu, cik tas ir slikti, mēs to izdarījām. Bez Šlesera tas nebija iespējams, izveidot partiju, kas uzvar vēlēšanās, bez smagsvariem tas ir neiespējami. Viņš vai tad ir baigais draudžu apmeklētājs? Nav, varbūt Ziemassvētkos atnāks, bet kristīgās vērtības ir un bez viņa tas nav iespējams. Viņš tic konkrētām lietām, kas ir jādara, viņam tas ir sirdī. Bet no kurienes viss nāk, no kurienes aug saknes? No garīgās pasaules, no lūgšanas un no mūsu ticības. Tagad kad notiek balsojums, un šī vairs nav tā Saeima kā šī iepriekšējā, tik pārliecinoši nobalsoja pret šo genderideoloģiju. Tā ir Dieva darbība plus mūsu pašu ticība. Mēs kā draudze politikā ar savu ticību esam panākuši, ka vairākums noraida šādas te idejas un likumus.

Tēvs, es lūdzos un pateicos, ka caur šīm zināšanām, caur Tavu Vārdu, Tavu Vārdu skaidrojumu šodien, Tu palīdzi mums laist šīs ticības saknes dziļāk. Tu palīdzi, ka mūsu ticības saknes ir veselīgas, ka mēs lietojam savu ticību Tavam godam un Tavai slavai. Mēs tev pateicamies, ka Tu piešķir, dod caur to, ka mēs paši ticam, Tu vairo vēlmi, vairo arī iekšējo ticību, un ka Tu pats met akmeņus, ka Tu pats darbojies mūsu dzīvēs, ka mēs varam būt drošībā, dziedināti, svētīti, Tevis vadīti. Paldies Tev, Kungs, ka tu mūs lieto savā valstībā, pie savas tautas, ka šeit var nākt Tava valstība un Tavs prāts var notikt. Lai Dievam ir gods augstībā, debesīs, un cilvēkiem virs zemes lai ir labs prāts Jēzus vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības saknes” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija