Tikai Jēzus!

Jēzus ir augšāmcēlies!
Āmen! Mana velte ir Dieva vārds jums šodien. Es mācīšu par Kristus augšāmcelšanos, svētrunas tēma ir „Tikai Jēzus!” Ieviesīsim skaidrību par šiem svētkiem. Latvieši pārsvarā šos svētkus sauc par Lieldienām. Tie nav jauni svētki, bet gan ļoti seni, jo tie sniedzas stipri pirms Kristus dzimšanas, latviešu pagānismā. Krievi Lieldienas sauc par Pasā svētkiem. Jūdu svētki Pasā tika svinēti līdz Jēzus Kristus nāvei pie krusta un augšāmcelšanās. Paši Pasā svētki Israēlā tika iedibināti tad, kad Dievs izveda Savu tautu caur Mozus rokām no Ēģiptes zemes. Dievs caur Mozu pavēlēja katram izraēlietim nokaut jēru un ar tā asinīm apziest durvju palodas. Naktī Ēģipti apciemoja maitātājs eņģelis un nogalināja katru pirmdzimušo šajā zemē, ieskaitot faraona dēlu. Taču tiem namiem, uz kuriem bija jēra asinis, maitātājeņģelis pagāja garām. Pasā nozīmē „paiet garām”. Kopš tā laika Dievs iedibināja un lika, pavēlēja svinēt šos svētkus, lai cilvēki atcerētos, no kurienes Dievs viņus ir izvedis. Ebreju kalendārā ar Pasā svētkiem sākas gads – viss jauns, visa sākums.

Ja runa ir par patieso Lieldienu jeb Pasā nozīmi, tad ne krieviskais nosaukums Pasā, ne latviskais nosaukums Lieldienas, nav pareizs. No Bībeles skatpunkta Lieldienas nav pareizs šo svētku nosaukums. Pareizi ir teikt – Kristus augšāmcelšanās svētki. Jo Jēzus ir Pasā jērs, Kurš atnāca, nomira un augšāmcēlās, ar to izvedot mūs no mūsu Ēģiptes – elles un ciešanām. Ikviens, kurš tic uz Viņu, ir izvests no Ēģiptes, verdzības. Ikviens jaunpiedzimis cilvēks sāk savu dzīvi no jauna, viss ir jauns, jauns sākums, jauns gads, jo tikai Jēzus spēj cilvēku no iekšienes pārradīt par jaunu radījumu. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tātad šie ir Kristus augšāmcelšanās svētki.

Tikai Jēzus! Ārā no pagānisma! Lieldienas apzīmē pagānismu, Pasā apzīmē reliģiju. Jēzus apzīmē dzīvību. Jēzus saka: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas Man tic, tas dzīvos arī tad, ja tas mirs.” Ārā no tradīcijām, ārā no pagānisma, ārā no reliģijas pie dzīvā Dieva. Un ceļš ir tikai viens – Jēzus Kristus. Es sludināšu no Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas.

„Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.* Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.” Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats. Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: “Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest.” Bet viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: ņem savu gultu un staigā.” Tie jautāja viņam: “Kas Tas bija, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bijis, jo Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā. Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka Tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus. Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka Viņš to bija darījis sabatā. Bet Viņš tiem atbildēja: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš ne vien sabatu neievēroja, bet arī Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam.” (Jāņa 5:1-18)

*Šis teksts (Jāņa 5:4) nav atrodams daļā manuskriptu.

Es par šo rakstu vietu domāju apmēram trīs nedēļas. Katru dienu es to pārlasīju un pārdomāju. Katru reizi, kad lasīju Bībeli, izlasīju šo vietu un atklāju ko jaunu. Tas ir notikums pie Betezdas dīķa. Jūdu svētku laikā Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi, kur bija dīķis ar piecām stabu ailēm. Kā tu vari to iedomāties tikai no šī viena teikuma? Es mācu tev, ka Bībele ir jāstudē, jāpētī vēstures avoti, kultūras avoti, arheoloģisko izrakumu liecības, lai izprastu Dieva vārdu, ko Jēzus saka, un ko šis notikums nozīmē mums. Sāksim ar to, ka tajā laikā notika svētki. Bībeles komentētāji nav vienisprātis, kādi svētki tie bija. Jēzus pie šī dīķa dziedināja cilvēku, kurš trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Pēc tam jūdi nolēma Viņu nokaut. Turklāt tas notika sabatā, un vēl Jēzus apgalvoja, ka ir Dieva Dēls. Bībeles pētnieks Barklijs uzskata, ka tie bija Pasā svētki. Ja tie bija Pasā svētki, tad tā ir tēma tieši šodienai. Citi uzskata, ka tie bija Būdiņu svētki. Mums der Pasā svētki.

Pasā svētku laikā divdesmit piecu kilometru rādiusā ap Jeruzalemi visiem vīriešiem kopā ar savu ģimeni bija jāierodas Jeruzalemes Templī, lai pielūgtu Dievu. Tajā laikā tur atradās ļoti liels daudzums cilvēku. Avju vārti, pie kuriem atradās dīķis, bija netālu no Tempļa, un tulkojumā dīķis nozīmē „žēlastība, ūdens avotu izvirdums, žēlastības izvirdums”. Kad es mācīšu tālāk, tev kļūs skaidrs, ko tas nozīmē. Pie šī dīķa gulēja liels pulks slimnieku, akli, tizli, izkaltuši, kas gaidīja uz ūdens kustēšanos. Vai tas bija tāds dīķis, kāds ir pie pirts? Piemājas dīķis ar vardēm? Tā bija peldētava, kas bija sadalīta divās daļās, un līdz šodienai ir saglabājušās tikai drupas no šīs vietas. Sākotnēji tur bija ejas, velves, kolonnas, jumts virs galvas, blakus bija šķīstīšanās jeb mazgāšanās vannas. Milzīgs skaits cilvēku šajos svētkos bija šajās ejās, viņi tur apmetās, dzīvoja un gulēja.Dīķis bija pārvērties par nopietnu apskates objektu. Tulkojums „dīķis” šajā gadījumā ir neveiksmīgs, pāriesim uz vārdu „peldētava”.

Kāpēc cilvēki apmetās pie Betezdas peldētavas? Viņi ticēja, ka šim ūdenim piemīt dziedinošas spējas. Viņi gaidīja uz ūdens kustēšanos. Jo agrāk eņģelis bija nolaidies tajā vietā un sakustinājis ūdeni. Tas nozīmē, ka bija kādi brīži, kad ūdens šajā peldētavā sakustējās. Cilvēki ticēja, ka tas, kurš pēc ūdens sakustēšanās pirmais ieies ūdenī, saņems savu dziedināšanu. Atver Jāņa evaņģēlija 5. nodaļu un izlasi to. 4. pants – „Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība,” – Bībelē ir ielikts vēlāk. Oriģinālā tā nav. Tas nenozīmē, ka šis pants mums nav jāņem nopietni, taču tas ir pielikts no kāda avota, kuru es nezinu. Par to noteikti Bībeles zinātnieki vēl strīdas. Bībeles apkopošanas gaitā kaut kas ir ticis papildināts vai paņemts nost. Šis pants tur ir šodien, un tam tur ir jābūt. Vai tiešām tas bija eņģelis, kas nolaidās šajā peldētavā un sakustināja ūdeni? Vai tiešām šī vieta bija dievišķa vieta? Es iedziļinājos šajā notikumā un ieraudzīju Dieva vārdā, ka Betezdas dīķis nebija dievišķa vieta un Dieva eņģelis šajā vietā nebija nolaidies.

Bībeles pētnieki ir vienisprātis, ka ūdens šajā vietā bija sarkanbrūns, tātad tas bija minerālūdens. Peldētava barojās no lietus ūdens un pazemes avotiem. Pagājušajā vasarā mēs ar ģimeni bijām Slovākijā, pie karstajiem avotiem, geizeriem, kas izverd minerāliem bagātu ūdeni, kas tiešām fiziski var stiprināt organismu. Tas ūdens no zemes nāk karsts, burbuļodams, ar spiedienu. Es sapratu, ka Betezdas dīķī bija minerālūdens ar dziednieciskām īpašībām, turklāt ik pa laikam pazemes avoti izdeva spēcīgu strūklu ūdens, kas bija redzams, jo sakustināja ūdeni. Cilvēki ticēja, ka tad, kad ūdens sakustēties, tas, kurš ieies pirmais, saņems dziedināšanu. Kāds spēks stāvēja aiz tā visa? Tā var būt vienkārša cilvēciska ticība, kas neglābj, bet var noņemt kādus slimības simptomus. Un aiz tā visa var būt arī ļauns gars. Inkaunterā mēs skatāmies filmu par atmodu dažādās vietās pasaulē, un vienā pilsētā iedzīvotāji pielūdza tēlu, koka lelli Mašimon, kurai apakšā bija ļaunais gars, kurš caur cilvēku elka pielūgsmi kontrolēja visu pilsētu. Šajā vietā ieradās spāņu kolonisti ar varu pakļaut indiāņus savai katoļticībai, iedzīvotāji atteicās no visa, bet ne no Mašimona. Viņi turpināja pielūgt Mašimonu, bet aiz šīs koka lelles patiesībā stāvēja drūms, dēmonisks spēks. Reāls dēmons, kurš ietekmēja visu pilsētu. Visa pilsēta grima netiklībā, vardarbībā un alkoholismā. Tikai tad, kad šī dēmona vara tika salauzta, šajā pilsēta atnāca atmoda.

Ar ko mēs varam salīdzināt Betezdu? Cilvēki meklē risinājumu daudz un dažādās lietās, tā var būt joga, reliģija – kaut kāds mierinājums dvēselei, arī budismā cilvēki dara brīnumus, arī pašā cilvēkā var būt apslēptas spējas darīt pārdabiskas lietas attiecīgos brīžos. Bet visi šie brīnumi un lietas ir ierobežotas, un bieži tās ir dēmoniskas. Svētrunas tēma ir „Tikai Jēzus!” Simtiem un tūkstošiem slimu cilvēku jau laicīgi sabrauca pie Betezdas peldvietas, aizņēma vietu, sarunāja, lai otrs pamodina, ja ūdens kustās, un gaidīja brīnumu. Draugi, pie Jēzus nav jāgaida rindā! Jēzus ir pieejams ik brīdi, tagad, jebkurā laikā. Pie dīķa bija rinda.

Tur bija kāds trīsdesmit astoņus gadus slims cilvēks. Viņš pats nevarēja tikt līdz ūdenim. Jēzus atnāca uz Jeruzalemi un tieši uz šo peldētavu. Viņš uzmeklēja tieši šo cilvēku un prasīja viņam: „Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimas nesaprata, ka tas ir Jēzus. Neviens no cilvēkiem tur nepazina un neredzēja Jēzu, kaut Viņš bija tur. Jēzus ir mūsu vidū. Viņš ir viena sauciena attālumā. Viena lēmuma attālumā no katra viena no mums. Slimais teica: „Man nav neviena cilvēka, kurš man palīdzētu tikt līdz ūdenim tad, kad ūdens sakustēsies, jo kamēr es pats tieku, kāds cits aizsteidzas man priekšā.” Viņa pārvietošanās spējas bija ierobežotas. Šī ir brīnumaina rakstu vieta, jo tajā slimajam nebija vajadzīga ticība tapt dziedinātam. Visās citās rakstu vietās cilvēki tic un saņem savu dziedināšanu, bet šeit ne. Jēzus teica: „Celies, ņem savu gultu un staigā.”

Bet bija sabats, un jūdiem bija likums, ka sabatā nedrīkst nest gultu. Taču tā nebija kārtīga gulta, bet gan pārvietojams paklājs, guļammaiss. Pastāvēja daudz dažādu likumu, kuri neatbilda Dieva vārdam. Farizeji apvainoja Jēzu tajā, ka Viņš pārkāpa sabatu. Ebreju tradīcijas un likumi saucās mišna, taču tie nebija Dieva likumi. Viņi turēja vienā līmenī Dieva likumus ar savu mišnu. Šie likumi aizgāja līdz absurdam. Par šo tēmu varētu uztaisīt atsevišķu humora vakaru. Ko tikai jūdi nedrīkstēja darīt! Tajā skaita nest savu guļammaisu. Kad mēs ceļojām un pabijām Jaltā, kādā no austrumnieciskajiem restorāniem, vietējais evaņģēlists mums pastāstīja, kādā veidā tur esošie reliģiozie cilvēki mēdz gavēt. Viņiem ir viena diena, kad viņi nedrīkst ēst, bet, tiklīdz pienāk pusnakts, viņi metas virsū ēdienam un ēd un vemj, ēd un vemj. Viņš noturēsies to vienu dienu, bet, tiklīdz tā beigsies, ēdīs un ēdīs, un vems. Reliģija izdomā absurdus likumus, un tādā veidā velns smejas par cilvēkiem.

Jēzu apsūdzēja par to, ka Viņš pārkāpj sabatu, bet Viņš nepārkāpa Dieva likumus, un apsūdzēja Viņu par to, ka Viņš tur Sevi par Dievu. Viņi nolēma Jēzu nogalināt. Peldētava atradās netālu no Tempļa, priesteri to zināja. Kamēr cilvēki iet pie aizdomīgiem spēkiem dziedināties, reliģiju tas apmierina, viss ir normāli. Tiklīdz Jēzus atnāk un dziedina vienu cilvēku, tā viņiem ir problēma. Reliģija ir sātana instruments, lai atturētu cilvēkus no dzīvā Dieva, no Jēzus. Bet Jēzus ir augšāmcēlies, dzīvs un gaisma šai pasaulei.Jēzus par Sevi saka: „Ja kam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer.” Viņš par Sevi saka, ka Viņš ir dzīvības gaisma, dzīvais ūdens.

Latvijā visi cilvēki ir katoļi, luterāņi, baptisti un tā tālāk. Ja paskatās statistiku, tad draudzēs pierakstīto cilvēku skaits ir lielāks par Latvijas iedzīvotāju skaitu. Katoļu draudzēs vajadzētu būt vismaz tūkstotim cilvēku katrā. Realitātē tie ir divi simti, un arī tikai svētkos. Protams, izņemot Aglonu reizi gadā. Katrs cilvēks pie kaut kā pieder, kaut kur ir kristīts, svētīts, ir kaut kāds relatīvs miers, bet tiklīdz kādā ģimenē ienāk dzīvais Dievs, un tur sāk lasīt Bībeli, tā tu pārējiem sāc likties dīvains. Reliģija ir normāla; uz Betezdas dīķi pie tā velna eņģeļa un minerāliem var droši iet, bet – pasarg’ Dievs! – mūs no dzīvā Dieva! Tu vairs nebūsi tā kā mēs, tu vairs nebūsi viegli kontrolējams cilvēks. Tu patstāvīgi sāksi domāt un ticēt, pats skaidrosi rakstus, pats lasīsi. Ko tu no sevis iedomājies? Par ko tu sevi dari? Un tev būs konflikts. Varbūt tu jau esi kaut ko tādu piedzīvojis? Ja vēl neesi, tad piedzīvosi. Reliģija ir sātana ierocis. Kad cilvēki draudzēs nodarbojas ar okultismu, tas ir normāli, dažās kristīgās draudzēs pat ievieš jogu, reiki, meditāciju kā daudzus ceļus pie Dieva, lai tikai cilvēkus noturētu savā reliģijā. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība! Jēzus atnāca, un Viņu nepazina. Un nevajag domāt: „Visi taču tā domā, tāpēc es arī tā domāšu. Tā saka televīzijā, raksta ziņās, kādām ir jābūt Lieldienām un tā tālāk.” Nav svarīgi, ko visi domā, ko māca un ko raksta, Jēzus viens atnāca šajā vietā, un neviens Viņu nepazina. Un, kad Viņš dziedināja cilvēku, tūlīt sākās problēmas, – Viņu gribēja nogalināt, novākt no ceļa.

Tagad ķersimies pie sīkāka iztirzājuma. Es mācīšu, un tas būs interesanti. Betezdas dīķi mēs varētu nosaukt par svētvietu. Ir pagāniskā reliģija, pie kuras pieder Lieldienas, un ir kristīgā reliģija, kurai nav nekā kopīga ar dzīvo Dievu. Reliģija ir uzskatu kopums, kas nesaskan ar Dieva vārdu. Tajā Jēzus pat var būt, bet Viņš nav goda vietā. Kādas ir svētvietas Latvijā, uz kurieni cilvēki iet dziedināties un saņemt iekšēju dvēselisku mieru? Piemēram, mēs draudze atpūšamies atpūtas kompleksā Brūveri, un tur ir velnalas pirts, kur mēs peramies, tās pirtnieks stāstīja, ka pirtī esot kosmiskais caurums, – ir jāuzkurina attiecīga temperatūra, ilgi jāsēž iekšā, un tad atveroties kosmiskā caurule, notiek kontakts un informācijas apmaiņa. Piemēram, pirts senajiem un arī daudziem šodienas latviešiem ir svēta vieta. Pirtij ir dziednieciskas īpašības, bet ne garīgas. Tikai fiziskas īpašības, atdzesēšanās un sakarsēšanās, izpēršanās, masāža, tas viss ir ļoti veselīgi, taču tas nav Dievs. Cita latviešu svētvieta – Pokaiņu mežs. Svēta akmeņu sistēma, cilvēki brauc, bauda, saņem un liecina. Tāpat arī uz Betezdu cilvēki brauca, ūdens sakustējās, iekāpa iekšā, kaut ko saņēma, bet, kas dziedināja, nezina. Tu zini, ka daudzi kristieši tic eņģeļiem? Arī bildēm, svētbildēm, cilvēkiem. Bet svētrunas tēma ir „Tikai Jēzus!” Viņš ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa Vārds ir Jēzus.

Mēs ar ģimeni Siguldā ejam skriet, un vienā un tajā pašā vietā esmu ievērojis kādu sievieti, kura stāv pie kāda koka, tausta to un runā ar to, un nemaz nekaunas par to. Daudzi kristieši kaunas Dievu lūgt, bet viņa nekaunas ar savu dievu – koku sarunāties. Un ne jau koks ir tas, kas viņai atbild. Velnam tikai vajag kādas vizuālas, taustāmas lietas, caur kurām viņš var darboties pie cilvēka, tas nav nekas jauns. Jau no pasaules iesākuma velns ir gribējis ieņemt Dieva vietu. Velnam vajag cilvēka miesu, ar kuru manipulēt, kurā iemiesoties un celt savu valstību, ļaunuma impēriju virs zemes. Velns ir slepkava, zaglis un melu tēvs, viņš ir nācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Bet Jēzus ir nācis, lai mums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība.

Velns nāk gaismas eņģeļa izskatā un imitē Dievu, caur reliģiju un daudziem dieviem, bet aiz šiem dieviem stāv dēmoniski spēki. Tas pats stāv arī aiz latviešu Lieldienām. Lieldienas ir viena liela svētvieta, kas nav piesaistīta kādai konkrētai vietai, bet ietver dažādus rituālus un tradīcijas, kuras piekopj visa tauta. Vai tiešām cilvēki izprot, kas ir Lieldienas? Betezdas svētvieta bija simts metrus gara un sešdesmit metrus plata. Tu esi dzirdējis, ka burvji, tad, kad paši nezina, ko darīt, cilvēkiem iesaka aiziet uz baznīcu? Ir bijuši gadījumi, ka atnāk arī pie mums, paldies Dievam! Bet velna mērķis nav cilvēku sūtīt pie mums, bet gan uz vēsu, aukstu celtni, kur ir kāds reliģisks priesteris, lai cilvēks aizietu, atzīmētos, pārmestu krustu, nopirktu svēto ūdeni un svecīti. Lūk, ko pagānisma piekopējs saka par latviešu svētvietām: Nonākot svētvietā, varam enerģētiski attīrīties, dziedināties, pareizi sakārtot savas domas, ieklausīties sirdsbalsī, īpaši enerģētiskos punktos (tādās vietās kā Betezdas dīķis vai Brūveru pirts) var atvērties sestais prāts un dzimt jaunas idejas.

Visas šīs lietas ir pieejamas caur Jēzus Kristus upuri personīgās attiecībās ar Dievu. To visu Dievs mums ir paredzējis attiecībās ar Sevi. Un bauslis skan: Tev nebūs citus dievus pielūgt. Nedarini sev elku – to saka Dieva vārds. Visiem melkuļiem un elku kalpiem būs sava daļa degošā sēra un uguns jūrā, Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas. Visu tautu dievi ir elki, ir tikai viens patiess Dievs. Tā Vārds ir Jēzus.

Latvijā populāra svētvieta Zilaiskalns atrodas Valmieras rajonā. Šis ir ļoti nopietns kalns. Un ir jāsaprot, ka Latvijas teritorijā, tāpat kā visur citur, pirms Kristus bija pagāniska reliģija ar upurēšanas kārtību līdzīgi kā Vecajā Derībā, – upurēja zivis un dzīvniekus un tā tālāk. Kalnos un pakalnos – tur arī piekopa šos rituālus, un Zilaiskalns ir viens no šiem kalniem, kur piekopa šos rituālus. Mēs vēl nebijām piedzimuši, iespējams, pirms Kristus tas jau darbojās. Vecie lībieši, latgaļi, iedzīvotāji, kas tur bija apmetušies, to piekopa. Zilaiskalns atrodas Valmieras tuvumā. No plašas apkārtnes, Jāņos kopā sanākdami, latvieši ziedoja saviem dieviem un gariem, dedzinādami upuri. Avots, no kura senāk ir tecējis svēts, dziedinošs ūdens, tagad vairs neeksistē. Tagad no tā lieto smiltis, kas dziedina. Atklāti sakot, esmu tur bijis, un es sajutu dēmonisku klātbūtni. Akmeņi, kas tur sabīdīti, ir ar enerģisku strāvojumu, kuru es jutu pusmetra attālumā. Tie nav vienkārši akmeņi, avoti, smiltis, bet reāli sajūtama dēmoniska klātbūtne. Betezdas dīķis arī bija pazemes avots. Cilvēki tādiem piedēvē dziednieciskas spējas. Jautājums – kādi spēki stāv aiz šiem dziednieciskajiem strautiem un ūdeņiem? Iedomājies, ir dienas, kad no krāna ūdens tek „svēts”!? Kādi spēki sāk darboties šī cilvēka dzīvē, kas lietos šo ūdeni?! Lūk, vēl par Zilokalnu. Kādreiz tecējis avotiņš, kura ūdens īpaši dziedināja no acu slimībām. Zilaiskalns ir iecienīta ziedošanas un pareģošanas vieta. Ar Zilokalnu ir saistīts kāds cilvēks – Zilākalna Marta. Pie šīs sievietes ir bijušas ļoti garas rindas, ka padomju laikā viņa ir algojusi policistu, lai viņš nodrošina kārtību. Un, kad viņa tika izsūtāmo sarakstā, viņai atbrauca pakaļ, un mašīna, ar kuru viņu gribēja aizvest, vienkārši nedarbojās.

Mēs runājam par svētvietām. Aglona ir viena no pazīstamākajām svētvietām pasaulē. Latvijas katolisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta. Nav nekādi joki – iet šajā svētceļojumā. Dievs taču mīl visus cilvēkus! Tiek skandināts ekumēnisms. Kāds ekumēnisms? Ir tikai viena baznīca, viena draudze. Ir tikai viena draudze, nevis Jēzus kā viens no dieviņiem. Centrālā vieta, ko cilvēki apbrīno, aizbraucot uz Aglonu, ir Aglonas brīnumdarītāja dievmāte Marija, kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos. Ap pusmiljonu cilvēku brauc piedalīties šajos svētkos. Tiek apgalvots, ka no ikonas nāk mātišķa enerģija, no kuras gribas raudāt. Iedomājies – tā ir tikai bilde! Esi dzirdējis, ka ikonas raud? Es domāju, ka Marija tik tiešām raud par to, ka viņa ir padarīta par elku objektu. Dievam nav mātes! Visas šīs svētbildes un gleznas, kur Jēzus māte ir attēlota ar kroni galvā un viņai klēpī guļ mazais Jēzus ir elkdievība. Cilvēki tic, ka tai piemīt dziednieciskas spējas, katru gadu 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Es uzskatu, ka mums ir jāsvin Jēzus debesīs braukšanas dienas, Jēzus dzimšana. Jo šeit tiek godināta Viņa māte, nevis Radītāja. Cilvēki iet, jo tā ir svētvieta. Tā ne ar ko neatšķiras no pagāniskas svētvietas. Jēzus tur figurē, taču tas nav galvenais.

Spēki, kas stāv aiz reliģiskās elkdievības, ir tādi paši kā Zilākalna Martai – sātaniski spēki. Un par Lieldienām – Lieldienas nav piesaistītas vienai vietai. Taču tas ir sava veida latviešu svētums, svētvieta ar saviem elkiem un rituāliem. Saulgrieži ir Lieldienas, un latvieši tad piekopa savus rituālus. Viņiem bija savi priesteri, sava upurēšanas kārtība, sava reliģija. Viņi sēja un novāca ražu pēc noteiktas kārtības, arī pareģoja, viņiem bija savi burvji un pareģi. Lūk, Ziemassvētki un Jāņi, tie ir galvenie Saulgrieži. Ir vēl lielā diena un Miķeļi, Ūsiņi, Jēkabi, Mārtiņi. Tas ir cikls, kad Saule maina savu stāvokli. Piemēram, Jāņos ir visgarākā diena. Un, sākot ar Jāņiem, dienas kļūst īsākas. Ziemassvētkos ir visgarākā nakts, naktis kļūst īsākas, dienas – garākas. Saulgriežos mainās Saules stāvoklis. Lieldienas šogad ir precīzi 21. martā, kad iestājas astronomiskais pavasaris, nakts un diena ir vienādā garumā. Tas ir saistīts ar Saules pielūgsmi. Senās tautas pielūdza sauli un to, kas stāvēja aiz šīs pielūgsmes, – elku. Un Lielajā dienā faktiski ir gaismas uzvara pār tumsu, jo šajā diena ir vienāda garuma diena un nakts, kad pēc tam dienas kļūst garākas līdz Jāņiem. Aiz Lielās dienas ir Ūsiņi, kas ir aprīlī. Ūsiņu svētki ir viduspunkts starp Lieldienām un Jāņiem. Ūsiņš ir gaisma un auglības dievs senlatviešu reliģijā. Tā pielūgšana saistīta ar asinīm un olām. Lieldienās visi šūpojas un krāso olas. No kurienes nāk šī olu krāsošana? Ūsiņam ir līdzība ar grieķu dievu Ozīrisu. Tam ir līdzība ar indiešu Ašvīnu un, visbeidzot, tas tiek salīdzināts ar grieķu diaskūriem, kas tāpat kā Ūsiņš ir „saules vedējs”. Ūsiņš tiek dēvēts par dieva dēlu. Es pazīstu tikai vienu Dieva Dēlu, un Tā vārds ir Jēzus. Tikai Jēzus.

Ko patiesībā cilvēki dara, kad krāso olas? Ūsiņam upurēja melnu gaili, kura asinis izspieda uz zirga auzām (zirga barības), pastāvēja ticējums, ka šīs asinis svētī mājas. Tas viss ir saistīts ar šī elka pielūgsmi. Es ceru, ka daudziem dzēsīšu vēlmi krāsot olas. Protams, jūs to varat darīt. Bet es to nedaru un neesmu darījis, kopš pieņēmu Kristu. Īpašais Ūsiņa ēdiens. Olas ir arī Saules simbols. Maģisks līdzeklis dievībai un auglībai. Elkdievībā dominē viens un tas pats – vēlme pēc auglības un svētības. Auglību un svētību Dievs ir paredzējis Saviem bērniem, bet tikai caur Jēzu Kristu. Meklējot auglību citur, mēs sakontaktējamies ar dēmoniskiem spēkiem, kas izposta dzīves. Lūk, kāpēc uz zemes ir tik liels ļaunums – no elku pielūgsmes, „Tev nebūs turēt Manā priekšā elkus,” Jēzus saka. Gaismas uzvara pār tumsu ir Lieldienās – Lielajā dienā. Ebreji, kā jau teicu, svinēja Pasā svētkus, kas viņiem bija gada pirmā diena. Jēzus saka par Sevi: „Es esmu patiesā gaisma, kas ir uzvarējusi tumsu.”

Ne saule nosaka tavu garīgo vai dvēselisko stāvokli, bet gan Kristus un tavas attiecības ar Viņu. Tātad par Betezdas dīķi, par svētvietām nu ir skaidrība. Par olām un Ūsiņiem, par Lieldienām – ir skaidrība. Ir tikai viens, ko mums būs pielūgt – Elohim. Jēzus Kristus vārdā. Visu tautu dievi ir elki. Ir tikai viens patiess Dievs, un Viņa vārds ir Jēzus. Viss ir tik vienkārši. Atnāc uz draudzi, klausies sprediķi, bet nē, ir jāpārspļauj pār plecu, jādedzina svecītes, jābrauc ceļojumā. Visu mūžu tā var skraidīt kaut kur. Jēzus teica šim slimajam, kas trīsdesmit astoņus gadus nebija staigājis. Viņš teica: „Ņem savu gultu un staigā”. Es redzu, ka Jēzus apzināti kaitināja farizejus. Viņš zināja, kas notiks pēc tam, ka tika aizliegts nest guļammaisu. Viņš par to varēja dabūt pērienu. Par to pat varēja nosist, ka tu nesi savu guļammaisu. Bet Jēzus teica, lai viņš ņem savu guļammaisu un staigā. Bet farizeji, satiekot šo vīru, prasīja: „Vai tad tu nezini, ka tas ir aizliegts? Ko tu pēc tam vēl atļausies darīt? Dzīvam Dievam sāksi ticēt? Re, kur dievs, re, kur ezers, gaidi ūdens kustēšanos.” Tas viss ir normāli. Un Jēzus atrada šo cilvēku templī. Jēzus viņam teica: „Ej un negrēko.” Pēc tam viņš iet atpakaļ pie farizejiem un saka, ka Jēzus viņu esot dziedinājis, un farizeji nolēma Viņu nogalināt. Uzdrīksties iziet ārā no tradīcijām. Jēzus uzdrīkstējās, šīs vīrs arī uzdrīkstējās. Protams, būs zināmas problēmas, taču es Tevi aicinu – uzdrīksties ņemt savu gultu un staigāt. Pretēji tam, ko pasaule mums uzspiež, ko reliģija un tradīcijas piedāvā. Uzdrīksties dzīvot saskaņā ar Tēva gribu.Bet es Tev saku šodien – izej no tradīcijām. Ņem savu gultu un staigā!

Vai Tu zini, kas ir Arhimēda spēks? Bija tāds cilvēks Arhimēds. Tas ir augšāmcelšanās spēks. Spēks, kur mēra ķermeņa masas attiecību pret šķidruma jeb gāzes masu. Iegremdēts ķermenis ūdenī ceļas augšā. Tas ir augšupcēlējspēks.

„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” (Kolosiešiem 3:1)

Augšupcelšanās spēks. Evaņģēlijs. Ikviens, kas tic Jēzum, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš ir nomiris, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, viņa dzīvē sāk darboties šis spēks. Bet ne no ūdens ceļ tevi ārā, bet tavu dzīvi ceļ augšā. Tevi pašu ceļ augšā. Un ikviens, kas pazīst Jēzu personiski, tiek izmainīts. Kāds ir dzirdējis par Tomasu Edisonu? Varat viņam pateikties par lampām. Jo viņš bija tas, kas izgudroja elektrisko spuldzīti. Un tad, kad viņš to izgudroja, viņš meklēja volframa stieplīti, kas kvēlojot dod gaismu, kas degtu, bet nesadegtu. Viņš apmēram 1000 stieplītes izgatavoja un izmēģināja. Un ik reizi, kad viņš izmēģina un tā sadega, viņš to izsvītroja un gāja pie nākamās. Un, lūk, kā darbojas augšāmcelšanās spēks – tevi neapturēs neveiksmes, reliģija, apstākļi, priesteri, miesa, raksturs, – nekas tevi neapturēs. Tu mēģināsi vēl un vēl, un vēl. Jo tevī darbojas augšāmcelšanās spēks. Āmen. Un Tev nevajag mērcēties Betezdas dīķi, iet Pokaiņu mežā vai kāpt Zilajā Kalnā. Tev ir dzīvais Dievs! Dzīvā ūdens avots. Tev nav nekas neiespējams. Un kad Edisonam nodega laboratorija, kur viņš veica šos pētījums, viņš teica: „Ataiciniet manu sievu, jo diez vai viņa kādreiz redzēs tādu ugunsgrēku!” Lūk, augšāmcelšanās spēks! Tu vienmēr koncentrējies uz augšu. Kā šajā rakstu vietā rakstīts –„ tiecieties uz augšu”. Tu esi kopā ar Kristu – iegremdēts Viņa nāvē. Tu esi izmainīts, jauns radījums! Jauna dzīve ir sākusies! Lūk, kas par svētkiem ir šajās dienās!

Iedomājies – 1988. gadā bija divi tādi cilvēki – Sems un Džeds. Kad kāda dzīvnieku aizstāvības organizācija izsludināja konkursu, kur aizsardzības nolūkos bija jānogādā vilki no vienas vietas uz citu vietu, Sems un Džeds izdomāja, ka grib nopelnīt, un pieteicās piedalīties. Viņi nedēļām ilgi meklēja šos vilkus. Līdz kādā vakarā, viņi, pārguruši no šī nerezultatīvā darba, pie ugunskura aizmiga. Naktī Sems pamodās no dīvainām skaņām – viņam apkārt bija vilku bars, kas nāca arvien tuvāk. Tie rūca, atņirguši zobus. Apmēram piecdesmit vilki. Sems piebikstīja Džedam un teica: „Mēs esam bagāti!”

Es tā saprotu šo augšupcēlējspēku, Arhimēda spēku, dzīvi Kristū. Vienmēr uz augšu un nekad uz leju. Dievs tevi ir nolicis par galvu un ne par asti. Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā!

Tu atceries cilvēku, kurš agrāk vadīja raidījumu „Būsim pazīstami”? Tas bija vienīgais avots, pa kuru varēja dziedēt ārzemju estrādes mūziku. Šobrīd šis cilvēks ir arī dzīvs, strādā. Nav zināms, vai viņš ir ar Dievu, taču tas, ko viņš runā, uz to norāda. Viena lieta, ko viņš stāstīja šajā filmā – Padomju laikā viņš Vācijā dabūja 10 000 doičmarkas, par kurām viņš varēja nopirkt žiguli un braukt mājās, taču viņam bija alternatīva – satikties ar grupas „Skorpions” dalībniekiem. Šī saruna maksāja 10000 markas. Un viņš izvēlējas samaksāt un tikties. Un, kad šī grupa bija Latvijā, grupas dalībnieki atcerējās par šo cilvēku. Tāpēc šis raidījums bija tik interesants. Cilvēks maksāja cenu par to, kas viņam patīk.

Ņem savu gultu un staigā! Jā, tevi apsmies, bet tu jau to nedzirdēsi. Zini, ja cilvēki pārmērīgi žēlojas, es saprotu, ka tas ir tas, ko šis cilvēks redz. Es neizjūtu to, kā par mani ņirgājas, es pasmejos par to. Es nekoncentrējos uz apstākļiem. Maksā savu cenu!

Ceturtdien es došos uz bērēm. Mans krustēvs nomira. Es viņa ģimenē biju pieņemts kā dēls. Astoņdesmit deviņu gadu vecumā viņš nomira. Viņš ir grāmatvedis. Savulaik es gribēju, lai viņš ir draudzē grāmatvedis. Viņš nekad neaizmirsa manas dzimšanas dienas. Vienmēr piezvanīja, apsveica. Es uzreiz vienmēr viņam stāstīju par Dievu. Un, pirmo reizi, kad es viņam stāstīju par Dievu, viņš teica: „Mārci, vai tad tu tici šīm muļķībām?” Katru reizi, kad sazvanījāmies vai satikāmies, es centos atgādināt par Dievu. Pēdējo reizi savā vārda dienā es viņam atgādināju par Dievu, par to, ka ir tikai viens ceļš, viena patiesība. Viņš atbildēja, ka ir sācis skatīties dievkalpojumus. Es zinu, ka ar to nepietiek, lai nokļūtu debesīs. Tā ir reliģioza pieeja – noskatīties dievkalpojumu vai kādreiz kaut ko labu izdarīt.

Debesīs var nokļūt tikai tad, ja tu pieņem Jēzu un tiecies uz augšu, ja var redzēt augļus tavā dzīvē. Tikai Jēzus! Ārā no reliģijas, aizspriedumiem un pagānisma. Uz to es Tevi aicinu! Ņem savu gultu un staigā!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Anna Brača