Dievs ir labs! 
Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Lai Dievs tevi bagātīgi svētī! Ja tu esi ienācis šodien šeit, šajā dievkalpojumā, un brīnies, kāpēc mēs paceļam rokas, kāpēc mēs izsaucamies, kāpēc mēs lūdzam un pielūdzam Dievu, tad zini – Viņš ir vienīgais apbrīnas objekts šeit virs zemes, Viņš vienīgais ir visas mūsu slavas un pielūgsmes cienīgs. Tāpēc, ka Viņš ir Alfa un Omega, Sākums un Gals. Un pat mats no tavas galvas nenokrīt bez Viņa ziņas. Tāpēc, ka Dieva priekšā tu neesi nekas. Cilvēks ir apaļš nulle Dieva varenības priekšā. Un tie, kas ir piedzīvojuši Viņu, ka Viņš mūs Savā mīlestībā glābj no elles, aizskar, dziedina, izmaina dzīves, izved no pazušanas un ieved debesīs, dāva mūžīgu dzīvību, to zina. Draugs, Jēzus Kristus ir samaksājis pilnu cenu, Viņš ir nomiris pie krustas manu un tavu grēku dēļ. Viņš ir augšāmcēlies un sēž pie Tēva labās rokas, Viņš ir dzīvs!
Es personīgi nevaru izdabāt katram un visiem. Es nevaru sludināt tā, kā tas patīk katram un visiem. Indra, slavēšanas vadītāja, nevar dziedāt tā, kā tas būtu tīkami katram un visiem. Mūsu mūzikas stils nebūs visiem vienādi patīkams. Taču ir viena Persona, kas ir mūsu vidū, neatkarīgi no stila. Kā Sprite reklāmā: “Visu pakļauj slāpes”. Mums ir slāpes pēc Dieva. Vēl pirms es nācu šorīt savā lūgšanu istabā, Dievs man teica, ka Svētais Gars būs šeit jau pirms mēs atnāksim šajā vietā. Viņš man atklāja to, ka daži cilvēki, jau ienākot šajā zālē, tiks Dieva aizskarti. Šeit ir tā Kunga klātbūtne. Es nezinu, vai tu to sajūti, bet es to jūtu. Un patiesībā nav svarīgi, jūti tu to vai nejūti, bet es lūdzu, Svētais Gars, ka tu aizskar mūs šodien. Ka mēs katrs Tevi piedzīvojam un sajūtam, pārliecini, Dievs, tos, kas šaubās! Dziedini slimos, atbrīvo saistītos! Jēzus pirmais sprediķis skanēja, lūk, šādi:
„Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas 4:18-19)
Un lai notiek tā Kunga prāts! Mēs skaitām tēvreizi: „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9-10) Un Jēzus ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo. Jēzus ir atnācis, miris pie krusta un uzņēmies mūsu vājības, mūsu sērgas un mūsu ciešanas. Viņš ir atnācis, lai mēs ticībā saņemtu šo svētību un mūžīgo dzīvību. Tāpēc es lūdzu, lai notiek Dieva prāts! Bībele skaidri saka:
„Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka 16:18)
Dievs runā par mācekļiem. Tie dziedinās cilvēkus. Un mēs uzliksim rokas un redzēsim brīnumus un dziedināšanu. Un tālāk ir rakstīts, ka mācekļi gāja un mācīja visās malās:
„Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20)
Un pats lielākais brīnums, ko es sagaidu šodien, ir jaunpiedzimšanas brīnums! Es vēlos, ka tu personīgi satiecies ar Kristu. Dievs, pieskaries un atklājies! Ja tu personīgi satiksies ar Viņu, tu nekad nepaliksi tāds, kāds agrāk. Tu nekad, nekad, nekad nebūsi tāds pats, kāds biji! Viņa vārds ir Jēzus!
Dienvidkorejā ir pasaulē lielākā evaņģēliskā kristiešu draudze, tajā ir ap miljons cilvēku. Draudzes mācītājs ir Jongi Čo. Es gan pats tur neesmu bijis, bet esmu runājis ar cilvēkiem, kas ir bijuši Seulā. Tā ir tā pati valsts, kas ražo Samsung, kvalitatīvu un modernu elektroniku. Tā ir maza valstiņa, kā Latvija, bet kas ir pazīstama visā pasaulē. Tā ir ekonomiski plaukstoša valsts, jo tas Kungs ir atnācis šajā vietā. Cilvēki stāsta, ka ja naktī skatītās uz Seulu, visur var redzēt izgaismotus neona krustus. Baznīca pie baznīcas, draudze pie draudzes. Bijusī budistu valsts strauji un pamatīgi pārveidojas par kristiešu draudzi. Un Dievs dod svētību šai valstij. Tik liela, cik ir mūsu draudze, Dienvidkorejā būtu viena mājas grupiņa. Tur cilvēkus neskaita desmitos un simtos, bet gan normāls mācītājs sāksies ar vairāku tūkstošu cilvēku lielu draudzi.
Es dzirdēju kādu stāstu – kāds amerikāņu mācītājs, kuram bija desmit tūkstošu cilvēku liela draudze, bija aizbraucis uz kādu lielu pasaules mācītāju saietu. Amerikāņu mācītājs domāja, ka ir liels vīrs, lielas draudzes gans. Un kad viņš tur atbrauca, saprata, ka nav nekas. Tur normāls mācītājs sākas ar simts tūkstošiem cilvēku lielu draudzi. Iedomājies – simts tūkstoši izmainītas dzīves!
Stāsts ir par kādu Dienvidkorejas mācītāju vārdā Džeiks Roks Lī. Bērnībā viņu audzināja stingri un kā lielu cilvēku. Tēvs virzīja Džeiku uz izglītību, mācīja pareizus principus, un viņam vajadzēja kļūt pēc pasaules mērogiem lielam vīram. Taču viņš saslima un tika vadāts pie daudz un dažādiem ārstiem, un neviens nespēja palīdzēt. Tie bija XX gadsimta septiņdesmitie gadi, kad viņa sieva pierunāja Džeiku apmeklēt kādu uz pilsētu atbraukušu īpašu ārstu. Šis ārsts ieteica aiziet uz pilsētas publisko tualeti, savākt to, kas bija tur palicis pēc cilvēku apmeklējuma, īpaši pagatavot un dzert. Trīs reizes dienā Džeiks to dzēra, bet nekas nemainījās. Un tas bija tikai viens no daudziem ārstiem un viņu ieteikumiem. Džeiks bija parādā, bet veselāks nekļuva. Slimības bija visdažādākās – viņš bija gandrīz kurls, ar kuņģa čūlu, artrītu un vēl citām kaitēm. Viņš gulēja mājās un lēnām izlaida garu. Džeiks bija dzirdējis par kādu sievieti, kas ticēja, kad kokam, kas auga pie viņas mājas, nokritīs pēdējā lapiņa, viņa nomirs. Viņš domāja tāpat. Bet tad pie Džeika istabas durvīm pieklauvēja viņa māsa. Viņa bija kristiete, kas acīmredzot daudzus gadus bija lūgusi par savu brāli.
Draugs, tas ka tu esi šeit šodien, liecina par to, ka kāds par tevi ir lūdzis Dievu. Tu neatnāci tāpat vien. Neviens šeit nav atnācis tāpat vien pats no sevis. Tā nav nejaušība, ka tieši tevi uzaicināja. Tas, ka es esmu šeit un varu kalpot tik daudz cilvēkiem, ir pateicoties tam, ka par mani lūdza Dievu. Mana māte lūdza par mani Dievu desmit gadus, baptistu draudze, kuru viņa apmeklēja, lūdza par mani. Rezultāts ir šeit. Dievs darīja mani brīvu, piedeva manus grēkus.
Arī par Džeiku Roku Lī kāds lūdza, un tā bija viņa māsa. 1974. gada 17. aprīlī māsa apciemoja savu brāli un pierunāja kopā ar viņu apmeklēt kādu pasākumu, nepasakot kādu. Pats Lī tajā laikā bija absolūts ateists, viņš noliedza Dievu, neticēja Viņam. Džeiks ar spieķīti, knapi ejot, ieradās dievkalpojumā. Šo dziedināšanas dievkalpojumu vadīja kāda sieviete Šī Ai Hjun; tādu pašu dievkalpojumu, kāds šodien ir šeit. Ko viņš tur ieraudzīja? Paceltas rokas, kliedzienus, lūgšanas! Un viņam tūlīt viss pret šo pasākumu sacēlās. Kur es esmu nokļuvis?!? Tie visi civēki ir psihi, viņi ir nenormāli! Viņš tūlīt atcerējās kādu avīzēs rakstītu gadījumu, kur kāds Dieva kalps bija nozadzis naudu, – tūlīt velns bija klāt un sāka stāstīt, ka viss šis pasākums ir krāpšana un teātris. Džeiks gribēja bēgt no šīs vietas. Viņš pagriezās, bet bija jau par vēlu, jo viņš bija atnācis uz dievkalpojumu tieši lūgšanas laikā, un cilvēku pūlis gāja uz priekšu, lai par viņiem aizlūdz. Priekšā bija cilvēki un aizmugurē bija cilvēki, un viņš netika prom. Ateists, Dieva noliedzējs stāvēja tur pret savu gribu, apmānīts, jo māsa viņu bija ievilinājusi šajā dievkalpojumā… Paldies Dievam par tādām māsām un par tādiem brāļiem!
Un viņš redzēja – viņa māsa nokrīt uz ceļiem un lūdz Dievu. Džeiks padomāja un nolēma, ka nebūtu jau nekas slikts, ja viņš arī tagad notuptos uz ceļiem, un tajā brīdī, kad viņš zemojās uz ceļiem Dieva priekšā, kaut arī pret savu gribu, pūļa efekta vadīts, viņš sajuta, ka sāk svīst. Viņš bija vecs, izkāmējis, slims, uz viņa ķermeņa bija vienīgi čūlas, ēst viņš nevarēja, turklāt viņš vēl lietoja alkoholu, kā arī daudz medikamentu. Pāris reizes Džeiks bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, bet nekas neizdevās, jo katrreiz kāds nelaikā atnāca un iztraucēja viņu. Džeikam nebija, ko svīst, jo bija vien kauli un āda, bet tur nu viņš bija – uz ceļiem Dieva priekšā un sviedri tecēja! Tas bija pārdabiski! Viņš zināja, ka kaut kas notiek, bet tieši kas – nesaprata.
Džeiks redzēja, ka kalpotāja Ai Hjun lūdza par cilvēkiem, vienu roku uzliekot uz pieres, otru uz muguras. Viņš nevarēja dzirdēt, ko viņa saka, bet viņam nepatika tas, kā kalpotāja lūdz Dievu par viņiem. Džeikam radās aizspriedumi un dusmas, kā var tā izturēties pret cilvēkiem kā pret lopiem! Viņš pagriezās un redzēja, ka ir sprauga, pa kuru aizbēgt no šejienes, un Džeiks pazuda no dievkalpojuma. Viņš skriešus bēga no šīs vietas. Bet tajā brīdī, kad viņš izbēga ārā no ēkas, viņam bija jāaizspiež ciet ausis, jo viņš dzirdēja visas skaņas! Atnākot mājās, vīrs atklāja, ka var staigāt bez sava spieķa, ka viņa kauli vairs nesāp! Viņš pie spoguļa noģērbās un redzēja, ka strutojošās čūlas, kas klāja ķermeni, bija pazudušas! Pat sena apdeguma rētas bija pazudušas no miesas. Nākamajā rīta, kad Džeiks bija piecēlies, viņš kā ierasts gribēja iztīrīt ausis ar vati, bet nebija, ko tīrīt, jo gadiem strutojošās ausis bija veselas! Viņš saņēma pilnīgu dziedināšanu. Tas nenozīmē, ka Džeiks Roks Lī tūlīt kļuva par paraugkristieti, taču gāja gadi un viņš tuvojās Dievam, Dievs lietoja viņu un šodien viņš ir pazīstams visā pasaulē. Ne tāpēc, ka viņs ir slavens, bet gan tāpēc, ka Dievs viņu tā lieto, ka caur viņu cilvēki tiek dziedināti, atbrīvoti, tiek izrauti no elles un ievesti debesīs.
Džeiks savu dziedināšanu saņēma, esot vietā, kur kristieši pielūdz un slavē Dievu. Un man Dievs teica, ka Dievs, Svētais Gars, dziedinās. Tev ir ticība tikt dziedinātam? Tad tiem, kam nav ticības, lai Dievs pieskaras! Rokam Lī nebija nekādas ticības Dievam, bet Viņš viņu aizskāra. Mēs tagad slavēsim Dievu, kā tas rakstīts Bībelē:
„Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.” (Mateja 15:30-31)
Es zināju, ka šodien dievkalpojumā būs daudz ļaužu! Kāpēc? Jo Bībelē tā rakstīts. Daudz ļaužu atnāca pie Kristus un atveda sev līdzi cilvēkus. Vai tu esi atvedis kādu sev līdzi? Bībele saka, ka visi ļaudis tika dziedināti. Es ticu Dieva vārdam, kam tici tu? Es ticu, ka visi, kas nāk pie Kristus, saņem dziedināšanu! Tie, kas meklē Dievu, tie Viņu arī atrod. Ļaudis brīnījās par visiem dziedinātajiem un slavēja Dievu par to! Un mēs slavēsim Dievu tagad, mēs dziedāsim Viņam, jo Viņš ir Kungs! Viņs ir šeit. Draugs, slavēšanas laikā Dievs var aizskart tevi. Es neapgalvoju, ka katrs tūlīt piedzīvos kaut ko pārdabisku, es to nevaru garantēt, bet es zinu, ka daudzi piedzīvos Dievu. Dievs var un grib tevi dziedināt, slavējot Viņu. Tāpēc es aicinu tevi – tuvojies Viņam, atbrīvojies šajā vietā. Dievs ir šeit, Dievs ir mīlestība, ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts! Tu esi atnācis ar savu problēmu, Dievs grib palīdzēt tev to atrisināt! Jēzus ir Kungs!
Šodien daudzi dievkalpojumā fiziskā līmenī – pie savas miesas, pie savas dvēseles – piedzīvo Dieva pieskārienu. Ap trīsdesmit cilvēku apliecina, ka ir piedzīvojuši reālu dziedināšanu. Vai lielu, vai mazu, bet dziedināšanu. Ja cilvēks piecus sešus gadus nejūt kāju pirkstus, bet tagad jūt, tā ir reāla dziedināšana. Ja daudzus gadus cilvēkam bija artrīts, bet tagad rokas ir brīvas, tā ir dziedināšana. Ja cilvēks ir mocījies ar osteohondrozi, bet šodien ieguvis brīvību, tā ir dziedināšana. Un mēs redzējām šos cilvēkus, kā viņi tapa brīvi no savas slimības. Šī dziedināšana liecina par Dieva pieskārienu, bet tā vēl nav tikšanās ar Dievu. Tikšanās ar Dievu un Dieva piedzīvošana ir divas dažādas lietas.
Piedzīvot Dievu nozīmē piedzīvot dziedināšanu, sajust un izjust Dieva pieskārienu, piedzīvot nozīmē, ka tu kaut ko lūdz Dievam un Viņš tev atbild, un tu saproti – Dievs ir! Tas nenozīmē pazīt Dievu un satikties ar Viņu. Draugs, kad tu satiecies ar Dievu vaigu vaigā, tad Viņš nedziedina tevi no vienas kaites, bet gan no visām kaitēm. Ja arī tad viss nenotiek vienā dienā, tad gadu pēc gada Dievs atjauno tavu ķermeni. Tad, kad tu satiecies ar Dievu, tu nekad nepaliec tāds, kāds biji agrāk. Dieva pieskāriens vēl nenozīmē, ka tavā dzīvē būs izmaiņas. Tas nenozīmē, ka tu izbēgsi no elles, dzīvosi mūžīgi un Dievs ir piedevis tavus grēkus. Bet tad, kad tu satiecies ar Dievu vaigu vaigā, tad tu saņem grēku piedošanu, mūžīgu dzīvību debesīs un tu vairs nekad nepaliec tāds, kāds agrāk. Ir nožēlojami saņemt un piedzīvot no Dieva tikai kādu vienu svētību. Bet ir lieliski un pareizi satikties ar Dievu un saņemt visu, ko Dievs tev ir paredzējis. Pazīt Viņu personīgi.
Draugs, tas Kungs ir šeit un Viņš vēlas iepazīties ar tevi personīgi. Vēl pirms šī dievkalpojuma, kad es runāju ar Dievu un lūdzu Viņu, tad Dievs man atklāja un rādīja, ka pati galvenā tēma, kas man būtu jāsludina, ir šāda: katram vienam no jums ir nepieciešama personīga tikšanās ar Dievu. Tā ir personiska tikšanās ar Dievu, ko tu fiziski nevari redzēt, bet garīgi sajust. Dievs ir šeit caur Svēto Garu. Cilvēkam, kurš ir saticies ar Dievu, dzīvē ir radikālas izmaiņas. Viņš pārtrauc zagt, viņš pārtrauc melot, viņš vairs nevar melot, viņš vairs nevar zagt. Viņš spēj piedot, viņš spēj kļūt finansiāli neatkarīgs un bagāts. Viņš spēj plānot savu laiku, viņš spēj izveidot savu raksturu – tādu, kādu Dievs viņā vēlas redzēt. Viņš kļūst par stipru cilvēku ar mugurkaulu. Un viss, ko viņš uzsāk, viņam labi izdodas. Šāds cilvēks var zaudēt kādu raundu, bet nevar zaudēt cīņu. Dievs grib tikšanos ar tevi!
Mēs tikko noskaidrojām, ka ir divas dažādas lietas – piedzīvojums ar Dievu un tikšanās ar Dievu. Viņa piedzīvošana atrisina tikai kādu vienu tavu problēmu. Bet patiesība ir tāda, ka šī problēma pāriet citā formā un turpina mājot tevī. No vienas slimības Dievs tevi dziedina, bet cita slimība parādās. Kāpēc? Tāpēc, ka joprojām tu neesi saticies ar Dievu personīgi. Un satikties ar Dievu personīgi ir iespējams tikai un vienīgi atgriežoties no visiem saviem grēkiem. Izsūdzot savus grēkus un atgriežoties no tiem, pārtraucot grēkot. Jēzus Kristus ir nācis pasaulē meklēt un glābt pazudušos, bet no kā glābt? No grēka varas. Ja tu dzīvo bez lūgšanām, bez Bībeles, bez draudzes, bet dzīvo savos grēkos, velnam ir atvērtas durvis tevī. Viņš iet un nāk, un dara tavā dzīvē to, ko grib. Tajā brīdī, kad tu atgriezies no grēkiem un atzīsti, ka Jēzus Kristus ir miris un augšāmcēlies tieši par tevi, kad tu atzīsti Viņu personīgi un sāc Viņu meklēt, pielūgt un iepazīt caur Bībeli, aizveras durvis velnam, un atveras durvis Svētajam Garam. Ir liela atšķirība, kas mājo cilvēkā – Dieva Gars vai velna gars. Būtiski atšķiras augļi, kas ir velnam, un Svētā Gara augļi.
Lūkas evaņģēlija 2. nodaļā, no 21. līdz 39. pantam, ir patiess stāsts par kādu vecu vīru vārdā Sīmeans. Viņa vārds tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „viņš uzklausa”. Šis vecais vīrs dzīvoja Jeruzālemē, viņš bija taisns un dievbijīgs, viņā bija Svētais Gars. Pēc Jēzus dzimšanas viņa vecāki pēc bauslības paradumiem nesa mazo Jēzus bērniņu iesvētīt. Jo pēc bauslības katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais bija jāsvētī Dievam. Turklāt bija jāpienes upuris – viens pāris ūbeles un viens pāris jaunu baložu, kas, starp citu, norādīja uz ģimenes nabadzību. Tikai nabagie nesa tik mazus upurus; ne tā kā mēs šodien varam ziedot tik daudz, katrs no savas rocības. Jēzus vecāki Jāzeps un Marija nesa Jēzu svētīt uz templi, bet Sīmeans, Svētā Gara skubināts, arī nāca uz to pašu templi. Kā viņš bez Dieva Gara palīdzības varēja zināt to, ka šis mazais bērniņš templī ir pats Pestītājs, Dieva Dēls, Mesija, Glābējs? Kā vecais vīrs pats varēja zināt, kāds liktenis ir paredzēts tieši šim mazajam bērniņam? Simeāns to zināja, jo viņš daudz pavadīja laiku kopā ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Viņš nekad neizlaida nevienu mājas grupiņu, viņš nekad neizlaida nevienu dievkalpojumu. Svētais Gars bija viņā. Tieši Gara skubināts viņš nāca templī. Draugs, tu šeit esi Svētā Gara skubināts! Tu esi atnācis uz šo dievkalpojumu ne tāpat vien. Ja arī tu saņēmi ielūgumu internetā vai pa telefonu, ja arī tevi uzaicināja draugs, paziņa, radinieks, ja arī tu dzirdēji reklāmu radio vai kā citādi uzzināji par šo dievkalpojumu, nedomā, ka tas ir tavs nopelns. Tu esi atnācis šeit Svētā Gara skubināts, Dievs tevi ir atvedis uz šejieni.
Tātad vecais vīrs Sīmeans nāca templī pie Jēzus bērniņa, jo bija saņēmis no Dieva vēstījumu. Kādā veidā saņēmis? Tie cilvēki, kas pavada ar Dievu lūgšanās daudz laika, zina lietas pārdabiskā veidā. Simeāns zināja, ka nemirs, kamēr Jēzu neredzēs.
„Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.” (Lūkas 2:25-26)
Svaidītais jeb Dieva Dēls, Jēzus Kristus, Izredzētais. Sīmeans atpazina Jēzu. Atradis Jēzu ar viņa vecākiem, vecais vīrs nāca tiem klāt un ņēma mazo bērniņu uz rokām.
„Tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” (Lūkas 2:28-29)
Tālāk Lūkas evaņģēlija otrā nodaļā ir runāts par kādu sievieti, kas tāpat kā Sīmeans, regulāri pavadīja laiku kopā ar Dievu:
”Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.” (Lūkas 2:36-38)
Tulkojumā no ebreju valodas vārds Anna nozīmē „žēlastība”. Anna daudz laika pavadīja kopā ar Dievu. Neprecētās, palieciet templī! Palieciet savā draudzē un kalpojiet pastiprināti savam Dievam, gavējot un lūdzot! Tad jūs atpazīsiet labu no ļauna, būsiet pravietes, evaņģēlistes un apustuļi!
Dieva vīrs Sīmeans Jēzu ne tikai redzēja, bet arī ņēma uz rokām. Nepietiek tikai redzēt vai piedzīvot kādu vienu Dieva pieskārienu, tev vajag personīgi satikties ar Kristu. Ņemt savās rokās, iepazīt Viņu. Tad, kad Sīmeans ņēma uz rokām Kristu, viņš teica, ka tagad Dieva kalps var arī mirt. Zini, kādēļ tā? Jo tad, kad tu personīgi satiecies ar Kristu, tev vairs nav bailes no nāves. Neviens, kas personīgi nav saticies ar Jēzu Kristu, iekšēji jūt nāves bailes. No kā? No elles, kas sagaida. Bībele ļoti skaidri runā par elli, Dieva Vārds ļoti skaidri atklāj to, ka ir dzīve pēc nāves. Ir tikai viens Ceļš, Patiesība un Dzīvība, jo mums nav virs zemes un zem debess cits vārds dots, kurā mums lemta glābšana no elles, un caur kuru mēs varam ieiet mūžīgā dzīvībā, un Viņa vārds ir Jēzus! Un tev nepietiek tikai Viņu redzēt, piedzīvot uz mirkli, bet gan tev ir nepieciešams personīgi satikties ar Viņu. Bez grēku nožēlas tas nav iespējams. Tieši grēks ir tas, kas atver durvis sātanam un verdzina tevi. Grēks ir tas, kas mūs šķir no Dieva un Viņa svētības. Grēks ir tas, kas neļauj mums sastapties ar Dievu. Tev ir nepieciešams lēmums: „Dievs, es vēlos atgriezties no grēkiem, es tos atstāju! Lūdzu, piedod manus grēkus! Lūdzu, atbrīvo mani no grēku varas. Nāc manā sirdī, Dievs! Jēzu, es ticu, ka tu esi Dieva Dēls.” Nedomā, ka vienā brīdī tu pilnībā pārstāsi grēkot, bet tevī vairs nebūs vēlme to darīt. Tu būsi pieteicis bezkompromisu cīņu ar grēku. Un Svētais Gars iemājos tevī, un Viņa spēkā tu spēsi grēkam pateikt „nē”. Un kad tu atteiksies no grēka, tad Dieva svētība visās lietās ienāks tavā dzīvē.
Muitnieks Caķejs Lūkas evaņģēlija astotajā nodaļā gribēja redzēt Jēzu, bet bija maza auguma. Tā kā Jēzus bija pūļa ieskauts, Caķejs paskrēja uz priekšu un uzkāpa kokā, lai tādējādi spētu saskatīt Mesiju.
„Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.”(Lūkas 19:8)
Caķejs bija korumpēts ierēdnis, zaglis, jo ņēma kukuļus. Bet Jēzus, ejot garām, pamanīja viņu un uzrunāja:
„Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.””(Lūkas 19:5)
Caķejs ar prieku uzņēma Jēzu savā namā, tur notika viesības. Caķejs reāli satikās ar Jēzu. Šis vīrs teica:
””Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.” (Lūkas 19:8-9)
Kā Jēzus noteica, ka Caķejs ir glābts? No tā, ka viņam bija augļi. Kad šis muitnieks satikās ar Kristu, viņš gribēja atdot visu nozagto. Draugs, tad kad tu satiecies ar Kristu, tu gribi atdot savus parādus, tu gribi piedot cilvēkiem, tu gribi mainīties! Tu gribi nokārtot attiecības. Saproti atšķirību starp piedzīvojumu un tikšanos ar Dievu?
Ukrainā ir kāda draudze, kuras mācītājs ir Henrijs Madava. Tā ir vairāku tūkstošu cilvēku draudze. Šajā draudzē bija notikums. Vecgada vakarā kāda sieviete, tenisa trenere, kas ar Dievu bija tikai piecus gadus, ar savu vīru brauca uz vasarnīcu pa Odesas šoseju. Pēkšņi uz ceļa parādās avārija – satriekušās bija smagā un vieglā mašīna, nebija neviena cilvēka apkārt un nevienas citas mašīnas. Sieviete apstājās, izkāpa no savas mašīnas un gāja klāt cietušajiem. Viņa redz, ka neviens no viņiem nekustās, apkārt asinis. Caur izsistu mašīnas logu sieviete paņem un paceļ cietušā galvu un redz, ka galva ir kvadrātaina – negadījuma dēļ deformēta – ,un pierē ir caurums. Sieviete saka: „Jēzus vārdā, nāve, atkāpies!” Un viņas acu priekšā galva ieņem normālu formu un caurums aizaug. Atbrauc milicija, atlauž durvis, izvelk ārā cietušos. Sieviete turpina lūgt par otru cietušo. Viņš nekustās. „Nāve, atkāpies, Jēzus Kristus vārdā!” Pēkšņi šis vīrietis saspiež viņas roku un caur asiņainām lūpām pasaka paldies. Tas ir reāls brīnums! Arī es pats esmu bijis Ukrainā, vadījis dievkalpojumu un sludinājis, kad pēkšņi kāds jauns vīrietis sāka skriet pa zāli. Viņš skraidīja pie cilvēkiem un rādīja uz savu pieri. Sākumā es nesapratu, ko viņš tur dara, tikai traucē dievkalpojumu. Tad viņš pieskrēja pie manis un sauca: „Man caurums aug ciet, man caurums aug ciet!” Izrādās, ka viņam bērnībā kāds bija iegāzis ar āmuru pa pieri, kas radījis caurumu kulaka lielumā. Un tas auga ciet visu dievkalpojuma apmeklētāju acu priekšā.
Šī Ukrainas draudzes sieviete lūdza par šiem cilvēkiem, cietušajiem, un viņi piedzīvoja Dievu. Draugi, viņi piedzīvoja Dievu – Viņš pagarināja viņu mūžu, bet vai viņi satikās ar Dievu? To es nezinu. Tāpat tas ir šodien. Tu esi piedzīvojis kādu svētību savā dzīvē, bet vai tu esi personīgi saticies ar Kristu? Kur tu būsi, ja šodien nomirsi?
„Lūk, jūs neesat nekas, un viss jūsu darbs ir niecība!”(Jesajas 41:24)
„Redzi, tie visi ir niecīgi, un viņu darbs ir niecība, viņu elku tēli ir tukšs vējš!” (Jesajas 41:29)
Tu saproti to, ka Dievs to saka par mums? Cilvēks ir vien vēja plūsma. Cilvēks ir kā zāle, kas uzzied un pēc tam nokalst. Mūsu mūžs ir ļoti īss, taču mums der padomāt, kur mēs pavadīsim mūžību. Ja tu nomirsi šodien, nebūdams saticies ar Kristu, tavs ceļš ir ellē. Ja tu mirsti šodien, pazīdams Dievu, tu dodies uz debesīm. Kad Jēzus mira pie krusta, tad kopā ar viņu bija divi noziedznieki – viens zaimoja Kristu, bet otrs teica: „Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”(Lūkas 23:42) Šis noziedznieks ticēja Dieva Dēlam. Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas 23:43) Viņš paspēja satikties ar Kristu personīgi, pieņemt viņu kā savu Glābēju.
Uz kādu dziedināšanas dievkalpojumu Limbažos atnāca mans paziņa ar slimu kāju, un aizgāja prom ar veselu kāju. Apmēram pēc gada viņš piedzēries satika mani uz ielas pie veikala un teica: „Mārci, Dievs ir! Es to skaidri zinu! Jo toreiz, tajā dievkalpojumā, es atnācu ar slimu kāju, un Dievs man pieskārās un mani dziedināja!” Ir pagājuši kādi desmit gadi, un šis cilvēks tā arī nav sācis lasīt Bībeli, nav sācis lūgt Dievu un apmeklēt draudzi. Tā vietā viņš dzer un lieto narkotikas, un izskatās arvien sliktāk. Viņš piedzīvoja Dieva pieskārienu, bet tā arī nav saticies ar Viņu personīgi. Tev ir vēlme iepazīt Dievu personīgi?
Tu zini, no kurienes nāk vissmaržīgāko rožu aromāts? No Balkānu rozēm. Tieši no tām parfimērijā iegūst rožu aromātu. Un nevis vienkārši no jebkādām rozēm, bet divos naktī, tumsā un aukstumā nogrieztām. Kuras rozes smaržo? Tās, kas nāk no tumsas un aukstuma. Tie, kas maksā savu cenu par savu ticību. Gribi būt svētīts, gribi dzīvot mūžīgi? Samaksā savu cenu. Jēzus skaidri saka: „Atgriezieties no grēkiem.”(Mateja 3:2)
„Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka 1:15)
„Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! – Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.” (Lūkas 3:8-9)
Ne tikai atzīsti savus grēkus, ne tikai nožēlo tos, bet atgriezies no grēkiem šodien! Un nes patiesus atgriešanās augļus. Sāc lasīt Bībeli katru dienu, sāc lūgt Dievu katru dienu un neizlaid nevienu dievkalpojumu. Un centies dzīvot Dieva gribā. Tas nenozīmē, ka tev viss izdosies šodien, taču dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša Dievs sakārtos tavu dzīvi. Viņš izraus tevi no elles un pārvietos debesīs. Jēzus balss skan šodien – atgriezieties no grēkiem!
„Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23)
Katrs cilvēks piedzimst grēcīgs, un cilvēkam nav cita ceļa uz debesīm, kā vien caur Jēzu Kristu. Mēs esam nolemti un nolādēti, un tieši tāpēc Dievs sūtīja mums Savu Dēlu:
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Ko nozīmē ticēt? Ticēt nozīmē darīt. Maksāt savu cenu. Ticēt nozīmē katru rītu pamosties un lasīt Bībeli, un lūgt Dievu. Ticēt nozīmē būt kristīgā sadraudzībā, un censties mainīties. Ticēt nozīmē iepazīt Dievu personīgi. Tad, kad tu atgriezies no grēkiem, tu satiecies ar Kristu un Svētais Gars nāk tevī. Draugs, Dievs grib ar tevi satikties personīgi.
„Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23)
Slimības ir grēka sekas. Katrs cilvēks vēlas būt vesels un svētīts. Bet slimību, lāstu jeb nesvētību iemesls ir grēks. Tu nevari dabūt dziedināšanu bez grēku nožēlas. Slimības ir nāves pazīmes miesā. Ko par to saka Dieva vīrs Dāvids?
„Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid! Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Psalms 32:1-5)
„Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā, jo Tavas bultas ķērušas mani un smagi guļ uz mani Tava roka. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība, un visi mani locekļi satriekti manu grēku dēļ. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas. Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.” (Psalms 38:1-9)
Draugs, slimības tev ir tavu grēku dēļ! Es runāju no Bībeles. Dāvids skaidri saka, ka viņš ir slims savu grēku dēļ. Un tu nevari dabūt pilnīgu dziedināšanu, ja tu neatgriezies no grēkiem. Tikai Jēzus var piedot, tikai Viņš tevi var atbrīvot no grēku varas. Tu nevari pats saviem spēkiem pārtraukt grēkot, tas nav iespējams! Tev ir vajadzīgs Viņš personīgi. Tu gribi Jēzu personīgi piedzīvot?
„Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi! Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis. Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti. Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt. Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem. Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!” (Psalms 38:11-12,14,18-19,22-23)
Pat cilvēki novērsās no Dāvida viņa slimību dēļ. Kas notiek tavā dzīvē?
Tava veselība ir vāja tavu grēku dēļ. Tavu vecāku, vecvecāku grēku dēļ un tavu grēku dēļ.
„Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:8-9)
Vai vari iedomāties kādu savu grēku, vismaz vienu? Kurš no mums nekad mūžā nav neko nozadzis? Kurš nav skatījies pornogrāfiju? Kurš laulību nav pārkāpis, kam nav bijuši pirmslaulības sakari? Kurš nekad nav melojis? Dievs tevi nevar pieņemt. Dievs ir absolūti svēts. Ja tu grēko, Dievs tevi nevar pieņemt, tu nevari dzīvot mūžīgi un tavs gals ir ellē. Ja mēs atzīstamies savos grēkos, tad Jēzus Kristus mums piedod un atbrīvo no grēka varas. Tu nevari negrēkot bez Kristus spēka.
„Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d. 4:12)
Glābšana ir personīga tikšanās ar Jēzu Kristu. Un tas ir vienkārši – es nāku pie Kristus un saku: „Dievs, lūdzu piedod visus manus grēkus!” Es ne tikai to saku, bet arī nesu atgriešanās augļus. Es piesaku grēkam totālu karu. Es cīnīšos pret grēku ar lūgšanu palīdzību, ar Dieva Vārda palīdzību, es mainīšos!
Pāvils, pirms kļuva par apustuli, bija Sauls – kristiešu vajātājs. Kurš šim cilvēkam varēja iestāstīt, ka Jēzus ir Kungs, ka Jēzus piedod grēkus, ka Viņš ir Dievs? Neviens cilvēks. Bet tad viņš uz Damaskas ceļa satikās ar Kristu personīgi, un tūdaļ skrēja un sludināja, ka Jēzus ir Kungs. Tikšanās ar Dievu izmaina tevi pašos pamatos. Tas izmaina tevi pilnībā!
Ja tu vēlies nožēlot grēkus un ieaicināt Jēzu savā dzīvē, saki šos vārdus:
„Mīļais Debesu Tēvs, es ticu, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū. Tu upurēji Sevi par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Lūdzu, piedod manus grēkus! Lūdzu, piedod visus manus grēkus! Es atzīstos, ka esmu grēcīgs, esmu grēkojis un nošķirts no Tevis. Bet tagad es pateicos, Dievs, ka Tu piedod visus manus grēkus. Lūdzu, nāc manā sirdī! Ienāc manī un izmaini mani! Izmaini manu dzīvi! Es vēlos satikties ar Tevi personīgi. Es vēlos pazīt Tevi personīgi. Paldies, Dievs, ka no šī brīža Tu mājo manī un man ir mūžīgā dzīvība. Man ir Tavs spēks. Es esmu izglābts. Amen!”
No šīs dienas es tevi lūdzu – lasi Bībeli katru dienu. Lai kā tev ies, lai arī cik smagi būs, lasi šo grāmatu katru dienu. Iedali laiku no rīta vismaz pusstundu Bībelei un lūgšanai. Es tevi lūdzu, atrodi dzīvu kristiešu draudzi, tā var būt arī mūsu draudze, un esi tur regulāri. Tu vari katru dienu lasīt Bībeli, katrs to var. Un tu vari katru dienu slavēt un lūgt Dievu. Un tu vari nedēļas nogalē būt dievkalpojumā. Tātad:
1. Bībele
2. Lūgšana
3. Draudze
Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece
