Šodienas svētrunas tēma ir „Trīs brīvības pakāpes”. Es gribu rosināt jūsu domāšanu. Šīs lietas es atgādinu nepārtraukti, bet tas, ka es tās atgādinu, nenozīmē, ka mēs to saprotam. Reizēm ir jādzird viens un tas pats ļoti ilgu laiku, kamēr ataust gaisma. Arī kad tā ataust, kad tu esi kaut ko atklājis, sapratis, tad nākamais solis ir to realizēt, lietot šīs atklāsmes, principus, lai tas realitātē parādās tavā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Trīs brīvības pakāpes. Jēzus teica, ka mēs iepazīsim patiesība un patiesība darīs mūs brīvus.

“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Šo viņš saka farizejiem, tā laika reliģiozajiem cilvēkiem, līderiem. Farizeji atbildēja, kā Viņš varēja teikt viņiem, ka patiesība varēs darīt viņus brīvus, ja viņi ir Ābrahāma dzimums un nekad nav bijuši neviena cilvēka vergi.

Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?” (Jāņa evaņģēlijs 8:33)

Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.” (Jāņa evaņģēlijs 8:34-37)

Farizeji apgalvo, ka viņi nekad nav bijuši neviena cilvēka vergi. Jēzus saka, ka mēs iepazīsim patiesību, un Viņš runā par Sevi. Farizeji saka, ka viņi ir brīvi, ka viņi nekad nav bijuši neviena vergi. Tajā brīdi, kad viņi to saka, es tiešām nesaprotu viņu domāšanas gājienu. Viņi ir vergi, pat tajā brīdī tā saucamie izglītotie saduķeji, farizeji, rakstu mācītāji, kas faktiski bija tā laika inteliģence, viņi bija zem romiešu valsts varas. Izraēls bija iekarota, okupēta teritorija. Viņi teica, ka viņi nekad nav bijuši neviena cilvēka vergi, viņi ir brīvi, tajā pašā laikā, vai tad tie nebija viņi, kas Ēģiptē vairākus simts gadus bija verdzībā? Vai tie nebija viņi, kuri atstāja Dieva bijību un sacēla dažādus elku altārus, mācoties no blakus tautām? Vai tie nebija viņi, kurus ik pa laikam filistieši pakļāva, spieda maksāt nodevas? Vai tad tie nebija viņi, kurus iekaroja sīrieši un pakļāva? Vai tad tie nebija viņi, kurus aizveda gūstā uz Bābeli? Vai tie nebija viņi, kurus paverdzināja grieķi? Farizeji saka, ka viņi nav bijuši neviena cilvēka vergi. Es viņu domu gājienu līdz galam nevaru izprast. Jēzus viņiem saka, ka viņi nav brīvi, viņi kaut ko nesaprot – jāiepazīst patiesību un patiesība darīs brīvu. Šie cilvēki nespēja iepazīt patiesību un viņi nespēja atzīt, ka viņiem vajag patiesību. Augstprātība, nesaprašana, īpašumtiesības uz šo intelektuālo īpašumu, kas ir reliģija, arī uz tautu – ka viņi zina labāk. Runa ir par brīvību. Kas tad ir brīvība? Jēzus saka, ka tas, kas dara grēku, ir grēka vergs. To Viņš teica tiem farizejiem, neņemot vērā to, ka viņi pat nesaprot, ka viņi ir vergi, ka visa šī tauta ir paverdzināta, bet viņi teica, ka viņi ir brīvi. Ja to nesaprot, tad dari grēku, esi grēka vergs. Arī to viņi neizprata. Tāpēc es gribu tev ievest skaidrību. Brīvībai ir trīs pakāpes. Tas, ko saka Jēzus, ka mēs iepazīsim patiesību un šī patiesība darīs mūs brīvus, tas ir tas, ko jūdu reliģija nespēja pati par sevi, bez Kristus upura.

Pirmā pakāpe: brīvība no bauslības, pamatojoties uz Kristus upuri.

Tāpēc pirmā pakāpe nav Kristus upuris, bet ar Kristus atnākšanu bauslība neattiecas, tas uz mums vispār neattiecas, bet uz tā laika cilvēkiem, tas bija ļoti aktuāli. Pāvils par to runāja. Starp citu, kad mēs lasām Bībeli, īpaši Pāvila vēstules, piemēram, Romiešiem, tad man konkrēti, kad lasu šo vēstuli, es citreiz esmu ļoti neapmierināts un pikts. Man ir grūti lasīt, un es zinu, ka reizēm tā nav labi darīt, bet es reizēm atļaujos pateikt, ka Pāvils aizfilozofējās, visu sarežģīja. Reizēm es Pāvilam saku, ka es neticu un nespēju pieņemt to, par ko viņš tur runā. Tas, ka Bībele ir patiesība, tad tas nenozīmē, ka katrs teikums burtiski priekš manis tas kaut ko izsaka un kas tas ir normāli, kas tur ir rakstīts. Romiešiem vēstule ir tik filozofiski uzrakstīta, izveidota, Pāvils tur tā filozofē, ka es tur neko nesaprotu. Man tur daudz kas nav pieņemams. Es nesaku, ka Bībele nav pieņemama, bet tās atsevišķās epizodes man nav pieņemamas. Tieši tāpat priekš mums ir daudz kas tāds, kas ir rakstīts vēstulēs, Jaunajā un Vecajā Derībā, kas vispār nav aktuāls. Tā ir pirmā brīvības pakāpe. Atnāca Jēzus un pateica, ka tu iepazīsi patiesību un patiesība darīs tevi brīvu, tas nozīmē, ka tu būsi brīvs no bauslības, nevis no tā, vai tu pildi vai nepildi bauslību, nevis bailēs no sodiem, bet iekšēji būsi brīvs. Tā būs paša gara iniciatīva, kas tevī, ka tu vēlies pildīt Dieva gribu. Upurēšanas kārtība bija līdz Kristum, līdz Viņam bija daudz un sarežģīta bauslības kārtība. Es nerunāju par Dieva morāles principiem, bet es runāju par pašu bauslību. Tur bija tik daudz šo likumu, gan valsts, morālie un ētiskie, gan krimināllikumi, gan administratīvie likumi, visi bija tādā vienā paketē. Tie bija jāpilda. Jēzus atnāca un teica, ka tu esi brīvs no bauslības. Pirmā brīvas pakāpe, kas vispār nav aktuāla. Es nezinu, kāpēc citreiz kristieši bieži uzsver tieši to pirmo pakāpi, ka tu esi brīvs no bauslības. Laikam tāpēc, ka viņi meklē attaisnojumu tam, ka viņi grēko, domā, ka ir brīvs no desmit baušļiem.

No desmit baušļiem mēs neviens neesam brīvs. Pāvils saka, ka mēs esam brīvībai aicināti, bet ne tikai tādai brīvībai, kas dod vaļu miesai. Tādai brīvībai, kas neierobežo citu cilvēku brīvību. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, bet tu esi brīvs no tās kārtības, kas bija pirms Kristus, kuru nevarēja pilnībā izpildīt visā mērā. Arī Dieva morālos baušļus cilvēki līdz galam nevarēja izpildīt bez Kristus žēlastībā dotām pārmaiņām no iekšpuses. Tā ir pirmā pakāpē, un mēs neviens neesam piedzimuši bauslībā, neesam auguši bauslībā, tāpēc tas vispār mūs neskar. Šī pati rakstvieta, par ko es runāju, ar ko es iesāku – jūs atzīsiet patiesību, tad patiesība darīs jūs brīvus, kad farizeji atbildēja, ka viņi ir Ābrahāma bērni un nekad nav bijuši vergi. Šeit Jēzus, pirmkārt, runā par brīvību no bauslības, par brīvību no vecās kārtības, nāks jauna kārtība. Šī jaunā kārtība sākas otrajā pakāpē – brīvība no iekšpuses. Pirmā brīvības pakāpe ir brīvība no bauslības, kas uz mums mazāk attiecas, kas attiecās uz tā laika cilvēkiem, uz reliģiozajiem cilvēkiem, Izraēlu. Brīvība no visiem šiem priekšrakstiem, no upurēšanas kārtības. Tas bija liels un smags slogs cilvēkiem, salīdzinoši ar to, kad Jēzus atnāca, atvēra Jesajas grāmatu un teica, ka Tā Kunga Gars ir uz Viņu, jo Dievs ir svaidījis Viņu sludināt prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu un satriektos palaist vaļā un pasludināt Tā Kunga žēlastība gadu.

“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18)

Es iedomājos, kā Viņš to sinagogā pateica, kā tāds, kas to visu sagaida, kā tāds, kas to visu redz notiekam. Visa šī vecā kārtība tiks mainīta, ka cilvēki patiešām varēs baudīt brīvību. Visi šie bauslības priekšraksti, kas līdz šim ir valdījuši, akmenī kaltie burti, kā saka Bībele, ka tas būs liels atvieglinājums, daudz kas tiks vienkāršots. Jēzus saka, ka mēs iepazīsim patiesību. Kad mēs Kristu iepazīsim, tad būsim brīvi. Vairs nebūs vajadzīgi šie nežēlīgie likumi, šie akmenī kaltie burti. Jūs būsiet no iekšpuses spējīgi elementāri dzīvot attiecībā pret Dieva gribu un savu tuvāko. Turpmāk būs tikai divi baušļi: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tie ir Jēzus vārdi. Skaidrs, ka tur ietilpst, ka tev nebūs zagt, bet tur vairs neietilpst, ka tev ir jāpienes balodis, jērs, tu nevari pārkāpt to, paskatīties tur, konkrētā dienā no mājas ārā nedoties, to kājās nevelc, to galvā neliec, to un šito nedari. Pēc tā visa Kristus atnāk un pasaka, ka no tā viņi visi ir brīvi. Pirmā brīvības pakāpe ir brīvība no bauslības varas, pamatojoties uz Kristus upura, ko Kristus pienesa. Viens upuris par visiem grēkiem, visiem cilvēkiem uz visiem laikiem! Tā ir pirmā brīvības pakāpe.

Otrā pakāpe: iekšēja brīvība izvēlēties.

Jūs iepazīsiet patiesību un patiesība jūs darīs brīvus. Brīdī, kad tu piedzimsti no augšienes, kad tu esi pieņēmis Kristus, kā savu Glābēju, tevī iemājo Svētais Gars, kas ir Kristū, tam nav vairs nekādas pazudināšanas, jo kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Viņš saka, ka izņems no mūsu krūtīm akmens sirdi un dos miesas sirdi – tās ir iekšējas pārmaiņas. Tās ir pārmaiņas, ko acīmredzami var dot tikai Kristus, un tā ir iekšēja brīvība. Pirmais ir brīvība no bauslības varas. Kas tā ir par brīvību? Kas ir šī iekšējā brīvība? Kā Jēzus teica šiem farizejiem, ka tas, kas grēku dara, ir grēka vergs. Grēka vergs nevar izvēlēties vai darīt grēku, vai nedarīt grēku. Viņš reizēm nezina, kas ir grēks, jo ir kaut kādas lietas, ko viņš nespēj pats vadīt, viņam pilnā mērā nav paškontroles. Kad cilvēks piedzimst no augšas, pēkšņi viņš kļūst spējīgs no iekšienes izvēlēties. Viņš var izvēlēties kaut ko darīt, vai kaut ko nedarīt. Vārds “grēks” tulkojumā nozīmē netrāpīt mērķī. Tas nozīmē – netrāpīja mērķī. Mums ir zināms Dieva prāts, kā ir pareizi, bet nevari tajā trāpīt, tu nevari to izdarīt, bet, kad tu esi piedzimis no augšienes, tu vari to izdarīt. Tu vari kaut ko nedarīt, kas tev nav lietderīgs, kas nav Dievam patīkams, un tu vari kaut darīt, kas ir pareizs. Tā ir iekšēja brīvība – darīt vai nedarīt. Tu atgriezies tajā stāvoklī, kādā bija pirmie cilvēki Ādams un Ieva. Nav svarīgi, ka citi ir dzelteni, sarkani vai melni. Bija pirmie cilvēki, un Dievs viņus radīja pēc Savas līdzības. Dievs nav ne melns, sarkans, ne balts. Pirmkārt, Dievs ir Gars, garīga būtne. Tas patiesībā pat nav būtiski, jo būtiski ir tas, ka Dievs pateica, no kuriem kokiem būs ēst un no kura nebūs ēst. Tajā dienā, kad cilvēks ignorēja Dieva prātu, kad viņš pats gribēja izvēlēties, kas ir labs un kas ir slikts, zaudēja Dieva žēlastību, Dieva klātbūtni sevī. Cilvēks tika radīts perfekts un ideāls, bet viņš pazaudēja Dieva klātbūtni un Dieva Garu. Kā ir rakstīts, ka caur vienu cilvēku Ādamu, visi ir zaudējuši Dieva klātbūtni, tad caur vienu cilvēku, Jēzu Kristu, visu to atgūst.

Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. (Romiešiem vēstule 5:18)

Tas nozīmē, ka tu atgriezies tajā stāvoklī, kādi bija pirmie cilvēki, kuri var izvēlēties. Viņi ir spējīgi, viņiem ir Dieva Gars. Arī pirmie cilvēki varēja izvēlēties darīt vai nedarīt, bet tad, kad tu netrāpi mērķī, tas sasaista. Pirmā brīvības pakāpe ir brīvība no bauslības varas, žēlastība pēc darbiem, nevis pēc bauslības. Otrais ir iekšēja brīvība darīt vai nedarīt. Tu esi iekšēji brīvs, un tas ir fenomens. Jau ir pagājuši 23 gadi, 2000. gadā, es piedzimu no augšienes. Es kādus vairākus mēnešus emocionāli jutu izjūtu līmenī, tas patiešām bija piedzīvojums, tās bija iekšējas pārmaiņas. Es katru dienu cietumā gāju uz kapelu ar grāmatiņām, un vecie draugi teica, ka es ejot ar savu standarta smaidiņu. Tas viens no manu veco draugu teicieniem: „Ar savu standarta smaidiņu.” Tas nozīmē, ka viņi to visu pamanīja, ka Mārcis regulāri staigāja ar tādu standarta smaidiņu. Es speciāli nesmaidīju, bet es vienkārši staroju, jo tas bija no iekšienes, tas bija Kristus brīnums. Tas ir tas brīnums, tā ir tā jaunpiedzimšana, tās ir šīs iekšējās izmaiņas. Es patiešām vienkārši staroju. Es staigāju cietumā, kur visapkārt ir sargi, ir sēta ar dzeloņstieplēm un no turienes nevar izkļūt, tur man vēl bija jāpavada gads. Es ļoti skaidri atceros tos visus brīžus, es biju laimīgs cilvēks. Atrodoties cietumā, es biju brīvs. Lūk, kur brīvība. Vienalga, kur tu neatrastos, tu esi brīvs – un tā ir otrā pakāpe. Tā ir otrā brīvības pakāpe, kad tu esi jaunpiedzimis un tu esi iekšēji brīvs, un tu vari kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Tu pats vari izvēlēties, tā ir iekšēja brīvība. Tu tā jūties, tu esi procesā, viss notiek.

Trešā pakāpe: brīvība baudīt Dieva svētības.

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem vēstule 8:11)

Gars, kas ir tevī, to tu esi saņēmis pie jaunpiedzimšanas. Tu esi jauns radījums, jauns cilvēks. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka tas gars, kas ir tevī, tas parādīsies, šī dzīvība un brīvība parādīsies tavā miesā. Tas nozīmē, ka no iekšējā stāvokļa, tas parādīsies arī pie tavām ārējām darbībām un pie tavas dzīves ārpusē. Vienmēr esmu mācījis, ka tas, kas ir iekšā, jādabū ārā. Piemēram, ja runa ir par svētu dzīvi vai par apsolījumu saņemšanu. Tāpēc pirmā pakāpe ir brīvība no bauslības, otrā pakāpe ir iekšējā izvēles brīvība, savukārt, trešā – brīvība baudīt Dieva apsolījumus un svētības. Tās ir trīs brīvības pakāpes. Kā jau minēju, pirmā pakāpe neattiecas uz mums, ja godīgi. Ja kāds ļoti grib ko pasākt bauslībā, tad viņam tas ir nepieciešams, lai varētu saprast, ka no dažādu instrukciju, nejēdzīgu zināšanu iegūšanas un likumu pildīšanas var iegūt brīvību un ka tas nav vajadzīgs. Viss sākas ar iekšējo brīvību. Iekšējai brīvībai jeb garam, kas ir cilvēkā, jāparādās arī ārpusē. Piemēram, Jēzus dziedināja cilvēkus.

Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties. Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: „Sieva, topi svabada no savas slimības!” (Lūkas evaņģēlijs 13:11-12)

„Topi brīva no slimības!” Tur tā arī ir teikts, ka nespēka gars bija viņu sasaistījis un ka šī sieva nebija brīva. Bet Jēzus viņu dziedināja un teica: „Topi brīva!” Viņš dziedināja viņu no slimības un apliecināja, ka sieva caur šo dziedināšanu kļūst brīva. Ko tas nozīmē? Dziedināšanu gan no fiziskām, garīgām, gan emocionālām slimībām. Tā arī ir brīvības forma, ko atgūst. Ar Jēzus brūcēm cilvēks ir dziedināts, tādējādi tas, kas ir iekšā, parādās arī uz āru pie miesas. Taču, lai tas parādītos, tomēr no savas puses ir jāieliek kāda artava, pašam cilvēkam pie tā strādājot. Starp citu, nav izšķirošas nozīmes, vai cilvēks tiek dziedināts pārdabiskā veidā, sakārtojot iekšējo pasauli, ejot pie gudra speciālista, kurš kaut ko iesaka vai izraksta ko palīdzošu. Svarīgi ir, lai tas, kas ir iekšā, parādās arī cilvēka dzīvē. Nebūtu tā sevišķi jāšķiro, vai dziedināšana notikusi ar aizlūgšanas un roku uzlikšanas palīdzību, vai no kā cita. Cilvēks atguva veselību un brīvību no iespējamās esošās slimības, kura nav vajadzīga. Cilvēks atbrīvojās no tās, mums nav nepieciešamas slimības. Kāda nozīme, vai tas notika ar roku uzlikšanu vai aizejot pie laba ārsta? Šajā gadījumā labs ārsts ir tāds, kurš sniedza tiešām pareizus padomus, iespējams, veica kaut kādas procedūras un izmantoja zinātniskus sasniegumus. Tādus zinātniskus sasniegumus, kuri nav pseidozinātne, bet gan balstīti uz vērtībām un spējīgi palīdzēt cilvēkiem. Tam visam nav tik lielas nozīmes, svarīgi ir, ka cilvēks gribēja atbrīvoties no slimības. Tā ir brīvība.

Trešās pakāpes brīvība neparāda to, vai cilvēks ir pilnā mērā glābts vai nē. Ja cilvēks ir pieņēmis Jēzu Kristu un ja viņam ir iekšēja brīvība un „standarta smaidiņš” sejā, tad ir arī glābšana. Bet tam ir jāparādās. Tas, kādā mērā šī brīvība parādās, ir katra cilvēka darbs ar sevi. Tas lielākoties nenosaka, kur cilvēks pavadīs mūžību. Ir atsevišķi gadījumi, kad, iespējams, nosaka, bet tas nav noteicošais, jo cilvēks tiek pestīts ne pēc bauslības, darbiem vai kā cita, bet gan pēc Dieva žēlastības. Trešā brīvības pakāpe ir process visas dzīves garumā. Tas nozīmē, ka cilvēks to, kas ir iekšā, panāk arī ārā. Šodien vēlos runāt par tieši šo trešo brīvības pakāpi, jo tā ir problēma gan neticīgiem cilvēkiem, gan kristiešiem. Lai labāk saprastu, izstāstīšu ļoti vienkāršu ilustrāciju. Mēs pulcējamies draudzes telpās. Telpas ir labas un pietiekoši lielas, pat vienas no lielākajām draudžu telpām Latvijā. Tās kalpo mūsu vajadzībām, bet tagad iedziļināsimies lietas būtībā. Cik izmaksā šīs telpas? Vairs precīzi neatceros, ir atbildīgie cilvēki, kuri seko visam līdzi. Varētu būt kopā apmēram astoņi tūkstoši ziemas mēnesī. Komunālos maksājumus mēs paši patērējam un paši par tiem maksājam. Viss kārtībā – patērējam elektrību un siltumu. Savukārt, par pašām telpām tiek maksāta īres maksa – aptuveni pieci tūkstoši mēnesī. Īres maksa tiek maksāta katru mēnesi. Bet nepieiesim tik vienkārši pie visa, paskatīsimies vēl tālāk. Droši vien to visu zināju, bet ļoti ātri aizmirstu tādas lietas. Droši vien, esmu to zinājis, un man ir ticis atgādināts vairākas reizes, bet, visticamāk, arī šī Braslas centra ēka nepieder tās īpašniekiem. Tā pieder bankai. Ko tas nozīmē? Īpašniekiem, kuriem pieder viss šis centrs, ieskaitot draudzes telpu kvadratūru, ir līgums ar mums par maksājumiem un telpu lietošanu. Patiesībā arī īpašnieki, lai nopirktu visu šo ēku, ir ņēmuši hipotekāro vai kādu citu kredītu bankā. Pēc tam viņi izīrē telpas citiem. Ja mūsu draudze būtu vienīgie īrnieki, īpašnieki šo kredītu nevarētu nosegt. Viņiem Braslas centra telpas ir piepildītas ar rūpnīcas uzņēmumiem, fabrikām, mūzikas studiju un citiem. Ēkā var redzēt dažādus populārus dziedātājus, kuri nāk uz mēģinājumiem. Visi šie īrnieki maksā maksājumus, tādējādi Braslas centra īpašnieki spēj nomaksāt kredītu bankai, kā arī vēl gūt peļņu. Tagad būs tas pats svarīgākais – draudzes budžetu sastāda desmitās tiesas ziedojumi.

Šo visu var mierīgi pielīdzināt biznesa principiem. Naudas principi visur ir vienādi – draudzē, fabrikā, pakalpojumu organizācijā un citur -, tas nav tik būtiski. Par visu ir jāmaksā, arī draudzei par telpām. Faktiski draudzes ienākums ir caur pašu veiktajiem ziedojumiem. Tas ir draudzes budžets, tādā ziņā esam pilnīgi neatkarīgi no visiem. Kam tad mēs maksājam? Ziedojums varētu būt ekvivalents darbam, jo nauda ir darba stundas. Sanāk, kam mēs strādājam? Bankai. Jā, kaut ko paši gūstam, bet tomēr strādājam ne tikai bankai, bet arī šo telpu īpašniekiem. Kas tas ir? Uzņēmums „Realto” ir nopirkuši īpašumus visā Latvijā. Daži no tiem ir tukši un neizīrēti, tādējādi radot zaudējumus viņiem. Kad kādi labi darbinieki un organizācijas izdomās un ievāksies tajos īpašumos, tad „Realto” varēs sākt arī kaut ko atpelnīt. Tas ir nekustamo īpašumu bizness. Vai nepareizi ir īrēt? Tas ir vairāk nekā pareizi, jo mūsu draudzei nepastāvēja nekādas citas iespējas. Arī šobrīd, lai kā ticam, ka mums ar Jēzus brūcēm un Jēzus pātagu radītajām sloksnēm ir, lai ko mēs neteiktu, kas mums pieder. Mums pieder tas, kas pieder – nevis, kas ir iekšēji, bet gan fiziski. Tas gars, kas ir cilvēkā iekšā, jau ir. Var staigāt ar „standarta smaidiņu” un domāt, ka pieder. Realitātē cilvēks strādā uz banku un patiesība nav brīvs. Vai doma ir saprotama, ko patiesībā nozīmē brīvība? Mēs kā draudze strādājam bankai. Jā, strādājam arī sev un gūstam. Budžets ir normāls, nav gluži tā, ka jāvelk gali kopā. Bet situācija varētu būt labāka, jo plāni un ambīcijas ir ļoti augstas, piemēram, Tautas lūgšanu sapulce, politika, evaņģelizācijas un tā tālāk. Viss, ko vēlamies, ir ļoti daudz un liels. Padomājot, ka lielu daļu atdodam vienkārši bankai un Braslas centra īpašnieku peļņai, sākam saprast, ka tā īsti nav, ka esam no bauslības brīvi un iekšēji brīvi. Tomēr tā brīvība pilnā mērā neparādās, jo kaut kādu daļu velns zog. Vai ir saprotams skaidrojums? Vai mums ir finansiāla brīvība? Jā, bet ne pilnā mērā. Es pat teiktu, ka vispār nav finansiālas brīvības, kamēr tiek maksāts bankai. Sabiezinu krāsas, bet tas ir samērā nopietni. Ja runa ir par brīvību, tad tieši finanses un veselība ir svarīgi. Ja cilvēks ir slims, viņam ir grūti izdarīt kādas lietas, jo viņš ir ierobežots savā brīvībā. Tieši tāpat ir ar finansiālu neatkarību. Tā ir ļoti svarīga katram cilvēkam.

Vēlos tieši par to vēlreiz atgādināt un varbūt sniegt kādu atjaunotu atziņu mana paša skatījumā, ar kuru varu padalīties. Uz pārdomām vedināja arī kāda izlasītā grāmata. Tik daudz biju dzirdējis par šo grāmatu, kā arī redzējis plauktos grāmatnīcās. Tad nenopirku, esmu izlasījis simtiem dažādu grāmatu, un šad tad kāds cits autors savos darbos piemin tieši šo grāmatu – Roberta Kijosaki „Bagātais tētis, nabagais tētis” (“Rich Dad Poor Dad” Robert Kiyosaki). Pagājušajā svētdienā pie manis pienāca cilvēks un atnesa šo grāmatu. Šonedēļ uzreiz to izlasīju un pat aizmirsu, ka grāmata nav mana, jo visu sasvītroju. Tikai pus grāmatu izlasot, svītroju un atcerējos, ka tā nemaz nav mana grāmata.

Kāda ir grāmatas būtība? Par kapitāla tēmu esmu jau runājis un mācījis. Viss, ko autors ir gribējis pateikt šajā grāmatā, ir tikai viena lieta – kāda ir atšķirība starp bagātu un nabadzīgu cilvēku. Bagāts cilvēks pērk pasīvus, nabagais – aktīvus un viss, grāmatā vairāk nav nekādas atslēgas. Visa grāmata ir par aktīviem un pasīviem, nav gudru formulu. Jo normālāks un bagātāks cilvēks, jo saprotamāk viņš runā. Jo nabagāks cilvēks, jo nesaprotamāk viņš runā, ka neko nevar saprast ne viņš pats, ne kāds cits. Grāmatas autors Roberts Kijosaki ir japāņu izcelsmes amerikānis, miljonārs, grāmatu autors, skolotājs un tā tālāk. Man patīk viņa pieeja šajā grāmatā sākt – „Man bija divi tēti.” Kā var būt divi tēti? Izrādās, ka viens bija viņa tētis, kurš tika saukts par izglītoto nabaga tēti. Ne vārda „nabadzīgs” tiešā nozīmē, šim tētim bija liela alga, labs statuss, nedaudz lielāka pensija par citiem, par simts eiro, un tā tālāk. Bagātais tētis bija viņa drauga tētis. Rezultātā deviņu gadu vecumā grāmatas galvenais varonis, mazs zēns, paziņoja, ka ies bagātā tēva pēdās, nevis sava. Viņš bija izanalizējis, ka tas ir labāks ceļš. Esmu ieintereģējis izlasīt šo grāmatu. Tā nav vienīgā grāmata, ko ir vērts lasīt, bet man ļoti patika grāmatas pasniegšanas veids. Zēns izdomāja, ka vēlas mācīties, jo viņš ir sapratis, ka ir lietas, kuras skolā netiek mācītas un kuras neviens neiemācīs. Kaut arī viņa tētis teica, lai viņš mācās, iegūst stabilu darbu. Stabils darbs un šauras specialitātes mācīšanas jau ir tās lamatas, lai visa rezultātā strādātu bankā. Pēc tam cilvēki prasīs, kas tu esi? Atbilde būs – baņķieris, kurš sēž birojā pie loga. Šādam cilvēkam nekas nepieder, viņš katru dienu iet uz darbu no astoņiem rītā līdz pieciem vai sešiem vakarā. Bankas darbinieks dara to, ko priekšnieks no viņa prasa, un pēc tam saņem algu, sēž rindā, cīnās par karjeru, lai tiek pacelta alga. Jo vairāk šāds cilvēks saņem, jo vairāk tērē. Tas tiek saukts par apburto loku, kas nav trešās pakāpes brīvība. Kaut arī esi brīvs Kristū, taču process ir darbs ar sevi. Soli pa solim ir jācenšās būt brīvam arī fiziski. Cilvēki ceļ bunkurus, gatavojas karam un tā tālāk. Labāk šie cilvēki būtu pelnījuši naudu. Vai te, Latvijā, bunkurs izglābs? Tāpat Latvija būs jāatstāj. Kas dod brīvību? Aktīvs ir tas, kas dod brīvību, savukārt, pasīvs – nedod. Tāpēc šo principu vēlos izskaidrot. Esmu šeit mācījis par kapitālu, un to ir ļoti svarīgi zināt. Kā bagātais tētis mācīja puiku? Viņš saprata, ka ir jāmācās, ka skolā to neiemācīs un tajā tiek ražoti ierēdņi. Ja bērns tiek aizsūtīts, piemēram, uz biznesa augstkolu, vai viņš būs biznesmenis? Nē, viņš nebūs nekas. Viņš attālināsies no bagātības un finansiālas brīvības. Faktiski visās šajās skolās, arī komerskolās, nekur netiek mācīts, kā būt bagātam, brīvam un kā valdīt pār naudu. Pats sēžu dažādās komisijās un novēroju, ka viss tiek plānots – iespējamais pieprasījums darba tirgū un esošās vajadzības, lai pēc tam to visu ražotu. Priekš kā? Lielo uzņēmumu īpašniekiem un valsts programmām cilvēki tiek audzināti un izskoloti.

Lai labāk šo izprastu, pirmā stunda, ko grāmatā bagātais tētis iemācīja, ir sekojoša. Par grāmatu tik daudz nestāstīšu, bet tā mācība bija ļoti laba. Deviņgadīgais puika iet pie bagātā tēva un ir gatavs mācīties. Bagātais tētis vaicā, vai tiešām puika vēlas mācīties. Zēns atbild apstiprinoši un vēlas iemācīties, kā pelnīt naudu, lai pats varētu vadīt pār naudu, nevis nauda pār viņu. Uzgaidāmajā telpā sēdēja daži cilvēki, arī kāda Mirtantei līdzīga. Bagātais tēvs par saviem cilvēkiem neizsakās pārāk cienīgi, ne ļaunā nozīmē, bet viņš nebija sajūsmā, kā šie cilvēki tā dzīvo. Viņiem arī ir jādzīvo, tāpēc bagātais tēvs deva viņiem darbu. Viņš teica, lai iet pie tās Mirtantes, esot darbs veikalā, kurā durvis no karstuma ir vaļā visu dienu, kā arī viss ir putekļos. Būs jātīra konserva bundžas katru dienu par samaksu desmit centu dienā, kas arī priekš bērna ir maza alga. Zēns piekrīt, lai tagad mācītos, tīrot bundžas. Viņš strādā vienu, divas, trīs dienas, nedēļu, divas nedēļas. Puikam ir līdz kaklam šis darbs, viņš ir dusmīgs un jau ir izstāstījis savam izglītotajam tēvam visu šo epopeju. Tēvs sašutis, ka te jau nepieciešams iesaistīt bērnu tiesību inspekciju, jo tiek izmantots nepilngadīgo darbs, vispār maksā maz un ir slikta attieksme. Viņš saņēmās iet pie tā bagātā tēva un nemaz netiek uz pieņemšanu. Tur rindā atkal sēž Mirtante, citi darbinieki, un tie visi tiek palaisti pa priekšu. Zēns sēž vairākas stundas, līdz beigu beigās deviņos vakarā viņu pieņem. Viņš ir uzvārījies un saka, ka bagātais tēvs vispār netur savu vārdu un ka sūdzēsies nepilngadīgo lietu inspekcijā, ies uz darba tiesību inspekciju, jo darba devējs tikai izmantojot un neturot savu vārdu. Puika apgalvo, ka viņš esot bagātais zaglis, ne bagātais tēvs, un viņa tēvam esot bijusi taisnība, ka visi bagātie cilvēki ir tikai zagļi. Bagātais tētis atbild, ka viņš tikai māca zēnu. Puika strīdas pretī, ka nekas nav ticis iemācīts. Savukārt, bagātais tēvs saka, ka tieši šajā brīdī zēns tiek mācīts. Pēc laika izdevās nomierināt zēnu, un bagātais tētis pateica, ka šodien ir iemācījis, ka, ja puika nemācīsies tālāk un ja neizpratīs pasīvo un aktīvo būtību, tad viņam visu mūžu būs jāsēž rindā tāpat kā Mirtantei un visiem simt piecdesmit darbiniekiem. Jāsēž un jāgaida un priekšnieka labvēlību, tāpat arī pensijā. Runājot par pensijām, pat Amerikā neesot nekāda skaidrība, vai kāds vispār ko saņems vai nē, kā arī cik daudz, varbūt tik kādas kapeikas. Tā kā visu mūžu zēns būšot atkarīgs no kaut kā un nebūs brīvs. Ko tu vēlies?

Uzreiz tajā pašā dienā nākamais solis bija tagad maksāt trīsdesmit centus dienā. Puika palika aizdomīgs, ka kaut kas nav kārtībā. Labi, vienu vai piecus dolārus – tas jau šķita neiespējams piedāvājums. Viņam izdevās kaut kādā veidā atteikties no šīs iespējas. Tā bija otrā mācību stunda – lai kāda alga netiktu maksāta, tas nav tas, kas ir nepieciešams, lai būtu finansiāli brīvs. Cilvēks var pie kāda strādāt, bet ne jau algas dēļ, bet gan, lai mācītos. Ja tiek strādāts tikai algas dēļ, tas nozīmē, ka tiek strādāts naudai. Tā nav brīvība. Ja cilvēks kaut ko strādā, lai mācītos vai arī pagaidām, līdz iesāk ko savu, tad tas arī ir saprotami.

Lai labāk izprastu, kas ir pasīvs un aktīvs, vienkāršs piemērs ir pašam sava dzīvokļa pirkšana. Vai ir nepieciešams iegādāties pašam savu personīgo dzīvokli vai māju? Domāju, ka tas ir vajadzīgs, bet tur ir viens āķis – kā skatās uz dzīvokli? Atgriezīšos pie šī ar citu piemēru, kuru izlasīju no tās pašas grāmatas. Domāju, ka varbūt grāmatā nav precīzi vai ka kaut kas ir mainījies, bet līdz šim uzskatīju, ka lielākie nekustamā īpašuma turētāji ir katoļu baznīca. Izrādās, ka tā nav, ir kāds, kuram pieder vairāk. Kurš tas ir? Grāmatas autors ir pazīstams ar Reju Kroku (Ray Kroc), kurš ir Makdonalda dibinātājs. Par brāļiem Ričardu un Morisu Makdonaldiem vispār nav ko runāt. Kroks uzdeva jautājumu: „Kāds ir mans bizness?” Hamburgeru cepšana? Viņš sacīja, ka, nē, viņa bizness ir nekustamo īpašumu bizness, jo hamburgeri ir tikai hobijs. Ne jau hamburgeri padarīja šī uzņēmuma īpašniekus tik ietekmīgus un bagātus, bet gan gudra rīcība ar naudu un nekustamo īpašumu. Viņiem pieder populārākie krustojumi Ņujorkā un citās metropolēs. Šie nekustamie īpašumi, kuros pamatā lielākoties atrodas šie paši Makdonaldi, ražo naudu. Īpašums, kurš ražo naudu. Vai īpašnieks ir uz vietas, vai nav, īpašums nes naudu. Tas ir līdzīgi kā tas, par ko jau iesāku runāt – vai ir vai nav nepieciešams pirkt dzīvokli. Bet arī šeit ir jāsaprot, kad labāk pirkt. Kad labāk pirkt vai nepirkt greznuma lietas? Ir pirmās nepieciešamības lietas un ir greznuma lietas, bez kurām var iztikt. Vidusslāņa cilvēki bez tām nevar iztikt, un uz to viņi iekrīt. Visu mūžu viņi strādā kaut kādām lietām – mājai, mašīnai un tā tālāk.

Skaties, vienkāršs piemērs par dzīvokli – ar mazāku dzīvokli nebūs pārāk lielu problēmu, bet, jo lielāka māja, vairāk zemes, jo lielāka problēma. Mamma un tētis teica, lai mācies, tev būs laba alga, labs darbs, karjeras iespējas. Tu mācījies, un tu beigās ieguvi stabilu darbu, bija liela alga, un tu varēji ņemt hipotekāro kredītu, lai paņemtu māju, jo visi tā dzīvo. Tev ir tagad laba alga, labais darbs, ņem hipotēku un paņem lielo māju ar lielo zemi, un dzīvo kā visi citi vidusslānī. Iet laiks, un bērniem vajag naudu sakrāt skolām, jo tu taču mācījies un viņiem jāmācās, lai dabūtu stabilu darbu. Vecāmamma tā darīja, mēs darījām, un bērni darīs – lielā māja un kādas citas lietas. Un galu galā esi visas dzīves garumā izmaksājis hipotekāro kredītu, māja it kā ir tava. Bet nu pienāk pensija, kurš 50 vai 60 gados aiziet, un tur sākas cita epopeja. Cilvēks ir uzticējies bankām, valstij, vienam tā pensija lielāka, citam mazāka, bet jebkurā gadījumā viņš pat vairs nevar samaksāt nekustamā īpašuma nodokli par šo māju. Tu saproti, ka tas ir paradokss, jo lielāka māja, jo lielāks nodoklis? Nodokļu sistēma ir ļoti interesanta, ja grib kaut ko zināt par nodokļiem, tad tur tiešām vajag speciālistu, kurš tās lietas pārzina, citādāk tevi atstās tukšu. Šīs grāmatas autors saka, ka nodokļu inspektori ir lielākie teroristi pasaulē. Tur nevar vienkārši kaut ko darīt, gan jau viss būs labi, nē, tev visu paņems. Un kas galu galā notiek ar to lielo māju? Tu jau vairs nevari samaksāt un nevari uzturēt, jumts arī sāk tecēt. Tev bija lielā alga, bet vairs jau nav. Ies pie priekšnieka sēdēt rindā, varbūt kaut ko atmetīs. Visdrīzāk jau neatmetīs, tāpat jau neko nedod. Ies pie valsts, rakstīs sūdzības Saeimas komisijām: man vajag pabalstus, man ir par maz, jumts tek, energoresursu kompensāciju dodiet. Saproti, ka māja ir aktīvs, tā nenes ienākumus, tā apēd tavus ienākumus. Saprati? Māja, ko esi nopircis, apēd ienākumus, tā nenes ienākumus, un tāpēc vienkārši nopirkt māju vai dzīvokli, tas ir aktīvs, tas ir nekas. Tas ir kā uzkrājums, ja nopirki mājiņu, tas ir uzkrājums, bet arī tas var zaudēt arī vērtību. Jebkurā gadījumā tas ir labi, bet šis īpašums tev naudu nenes. Bet, ja tu nopērc desmit dzīvokļus un ja tu gudri nopērc tādās vietās, kur tev ir idejas, lai varētu izīrēt izdevīgi pēc tam. Kad izīrē, nevis pats labo tualetes šajās mājvietās, bet noalgo darbinieku, pārvaldnieku, kas šos īpašumus apsaimnieko. Ir dažādi skatījumi uz dzīvokli, dažādi cilvēki uz vienu lietu skatās dažādi. Viens ir brīvs, bet otrs nav brīvs, arī kristietis var staigāt ar standarta smaidiņu, un viņš var nebūt brīvs.

Es minēju piemēru, ka es vadu šo draudzi, un mēs pagaidām vēl neesam pilnībā brīvi. No 1. janvāra tiek atcelts pēdējais likums par kovidu, pēdējā palieka, būs kā nekad nebijis. Nedaudz filozofisks jautājums, ne tik traki kā Pāvilam vēstulē Romiešiem: vai mēs kovidlaikā bijām brīvi? Atceries, kā sprediķa laikā te, zālē, policija staigāja, un mācītājs sludināja? Atceries, kā tevi uz darbu nelaida? Es neesmu aizmirsis, kā viņi uzskatīja, ka vīruss pa kabeļiem izplatās, kad man aizliedza sludināt tukšā telpā vienam pašam, lai cilvēki mājās varētu dzirdēt sprediķi. Es to neesmu aizmirsis. Vai tā ir brīvība? Vai tā ir fiziska brīvība? Nē, tā nav fiziska brīvība. Jā, mēs ķepurojāmies, centāmies sakārtot visu. Un kā te var iemantot brīvību ar šādiem valsts izlēcieniem? Kā var nodrošināties pret šādiem izlēcieniem, kad aizliedza mums pulcēties, kad tagad skalo smadzenes mūsu bērniem, laiž bērnu porno pilnā sparā grāmatnīcās, Stambulas konvenciju gribēs tūlīt pieņemt? Ko mēs varam darīt? Kas mums jāizdara, lai būtu fiziska brīvība? Dodamies politikā. Arī tur mēs nezinām, cik ilgi, kas un kā. Bet mēs darām, esam procesā. Piedodams ir, ja esam to no sirds darījuši, bet nav izdevies, bet ja neesi darījis vispār, tas jau vairs nav piedodami. Ir trīs brīvības pakāpes, un trešajā pakāpē ir jāiegūst zināšanas, kā būt brīvam, un šis ceļš ir vienkārši jāiet katram. Tu strādā un tev ir alga, jautājums arī: vai alga ir pasīvs, vai aktīvs? Tā tev neko nenes, tu iztērē algu, nopērc ēst, samaksā rēķinus un kredītus, mūsu draudzē tos gan daudz neņem, tas ir pareizi, ka neņem, lai nekļūtu banku vergi. Un tad kādu greznuma priekšmetu nopērc, kas tev nepienākas pagaidām nemaz. Var arī tā, ka tu vienkārši strādā savā darbiņā, bet kaut kādu daļiņu uzkrāj, un kad esi uzkrājis, sāc domāt tajā virzienā, kur laist apgrozībā, kādu akciju nopērc, obligāciju, varbūt tu savu mazu uzņēmumu atver, bet pats sāc rīkoties tajā virzienā. Kamēr tu izveido to lietu tik tālu, ka tā sāk pati par sevi darboties. Bet tur jau ir tā problēma, šī ir ļoti vienkārša lieta, bet tajā pašā laikā sarežģīta saprast, bet bez tās, diemžēl, finansiālu brīvību neiegūt. Un finansiāla brīvība nav tikai nauda, tā ir tikai ideja, papīrs, bet tavas zināšanas, kas tu pats esi kļuvis, tam ir šī vērtība, un ko dod tas, ko dari. Nauda ir ekvivalents darbam, bet tas ir vērtība, ko tu iegūsti.

Lasīju labu salīdzinājumu, kas ir bagātība, un kā to var izmērīt. Bagātība ir tas, cik ilgi tu vari dzīvot, neko nedarot – nedēļu, divas, mēnesi, gadu vai visu savu dzīvi, neko nedarot. Neko nedarīt, protams, nenozīmē vispār neko nedarīt. Bagātība jeb kapitāls ir tas, ka vari nestrādāt, jo bagāti cilvēki nestrādā. Es neesmu bagāts cilvēks, jo es strādāju. Kā to ar draudzi varētu salīdzināt? Kamēr es te sludinu – neesmu bagāts. Kad jūs paši te sludināt, tad es esmu bagāts cilvēks. Par sevi tomēr domāju, ka esmu tajā domāšanas kategorijā, ir izveidots daudz kas, kas pats par sevi var strādāt, man nav te obligāti jāstāv, tas ir mans hobijs. Man te nav obligāti jāsludina. Lai draudze funkcionētu un augtu, pietiek ar esošajiem kalpotājiem, kas to pašu visu izdarīs šeit. Ir lietas, ko viņi neizdarīs, bet būs lietas, ko izdarīs, lai draudze būtu, lai budžets un viss cits būtu, uzdevumi tiks pildīti, piemēram, politikā, evaņģelizācijā, grupiņu izaugsmē, viss notiks. Protams, es runāju tālāk visu no mums, uz tādu tālāk sasniedzamo, bet tas jāsāk tuvāk sasniedzamos apjomos. Tas jau nav tikai nauda, tā ir svarīga.

Piemēram, draudzē kam mēs līdzināmies? Jēzum Kristum. No kā tad es to esmu iemācījies? No Kristus. Ja Jēzus Kristus atnāktu virs zemes, izvēlētos divpadsmit apustuļus, trīs ar pusi gadus staigātu, smietos, pārrunātu dažādas politiskas un reliģiskas problēmas, nu arī kaut kādas dzīves gudrības iemācītu – mīli savu tuvāko kā sevi pašu –, varbūt pat gandrīz visu to, kas ir evaņģēlijos, iemācītu, pēc tam nomirtu pie krusta, augšāmceltos un viss. Viņš neatstātu aiz sevis neko – divpadsmit cilvēkus, kas staigāja kopā ar Jēzu. Jēzus nomirst, augšāmceļas, bet šie divpadsmit cilvēki staigā pa krogiem, pa sabiedriskām vietām, tirgus laukumiem, stāsta ģimenēs bērniem. Iedomājies, Jānis 90 gadu vecumā ģimenei stāsta: “Ziniet, es staigāju kopā ar Jēzu, es pie viena galda ēdu ar Viņu.” Kas tas ir? Aktīvs. Jēzus šādā gadījumā atstātu “aktīvu”, Viņš strādāja, mācīja viņus, bija kopā, bet tas arī viss, jo tas pēc tam neko nenes. Bet, ja Jēzus visu laiku atgādina un saka, ka jūs esat pasaules gaisma, ka Es miršu, augšāmcelšos un jūs iesiet pa visu pasauli un darīsiet to pašu, ko Es.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Pēterim Jēzus jautāja trīs reizes, vai viņš mīl Jēzu, lai tad gana Viņa jērus.

Trešo reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? – un sacīja Viņam: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus saka: “Gani Manas avis!” (Jāņa evaņģēlijs 21:17)

Jēzus iedeva uzdevumu darīt to pašu, ko darīja Jēzus, iedeva uzdevumu celt draudzi. Tas ir “pasīvs”, jo Jēzus paša nav, bet to darām tālāk mēs, jo Viņš ir mūsos, bet Viņš skaļā balsī neklaigā un nesaka priekšā, kas jādara un nav jādara, īpaši jau nepamudina katru dienu. Tu jau pats no rīta iedvesmo, pats izdari, nav tādas tiešās vadības, kā tikai Dieva vārds, kas ir gaišums uz taviem ceļiem. Tāpēc, vienkārši sagatavot, apmācīt cilvēkus, kaut ko viņiem iemācīt, būt kopā, tas ir “aktīvs”, bet sagatavot, ka viņi šo darbu turpinās bez tevis, tas ir “pasīvs”. Tāpēc arī grupiņas vadītājs, piemēram, ir uzcēlis vairākas grupiņas, kas darbojas bez paša līdzdalības, tas ir pasīvs, ja šīs grupiņas darbojas tikai ar tavu līdzdalību, tad tas ir aktīvs. Ja grupiņas ir patstāvīgas, ja vari atstāt uz pāris nedēļām, aizbraukt, tad tas ir jau uz pasīva pusi. Tātad visās lietās, mīļie draugi, lai jūs būtu trešās pakāpes brīvībā, ir jārūpējas par pasīviem, pērciet pasīvus, strādājiet uz pasīviem, lai iegūtu patiešām neatkarību un finansiālu brīvību. Un ir vajadzīgs motīvs, mērķis, kāpēc tu to dari. Šis jau nav, ka uz darbu jāiet, jo ēst vajag, kredīts jāmaksā, kur darbā visu pateiks, kas jādara, atnāksi mājās noguris kā suns. Tas jau nav tā, ka tevi piespiež izdarīt, bet kad pašam jādara, tas jau ir grūtāk, tev pašam ir jāsavācas, un jāiet un kaut kas jāizdara, lai to savu pasīvu beigu beigās uzceltu. Tāpēc ir vajadzīgs motīvs, bez spēcīgas motivācijas parasts cilvēks to neizdarīs.

Es par sevi gribu pateikt, par savu motivāciju un mērķi. Man ir divu veidu motivācijas, pirmā man ir vīzija, tā man ir sen, Dieva dota – par Dieva svētītu Latviju, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg. Tas ir ļoti labi, un ap šo vīziju savelkas visas nepieciešamās zināšanas, kuras piespiedu kārtā iegūstu, jo man tās vajag, arī tagad politikā, tas viss ir vajadzīgs, lai uz šo mērķi virzītos. Šī vīzija, faktiski, kā magnēts pievelk dažādas citas iemaņas, resursus, ka esam spējīgi to visu iegūt. Bet tagad, strādājot Saeimā un ne tikai tur, mani sāk kaitināt, kad es kaut kur dzirdu un redzu izsaucienu “Par brīvu Latviju!” un nofočējis cilvēks valsts karogu un ielicis savā kontā, man tas sāk iekšēji raisīt nepatiku, tādi cēlie lozungi, zinot, ka neko no tā jau neviens nerealizēs un nedarīs, bet nu tā cēli. Kādi cilvēki, kas politikā ietikuši, un iet tajos uzvalkos. Arī es sākumā domāju par etiķeti, domājot, kā lai uzvedas, ko lai velk, lai nebūtu problēmu. Iepirku vairākas kaklasaites un kreklus, jaunas kurpes. Citi liek dažādas bildes – tikšanās ar tādu un šādu delegāciju – dažādos uzvalkos un baigajās mašīnās, valdības auditi parādīti ļoti glancēti. No malas tas izskatās tizli. Bet kas no tā mainīsies? Ne pēc būtības, bet ārišķīgi. Tās tādas darbības, kas nesaprotamas cilvēkiem, tāli lozungi. Un tur visspilgtāk ir redzami šie izglītotie ierēdņi, kas izglītoti šaurā specialitātē, kam nav saprašanas un nebūs, kā patiešām realizēt vīziju, kuras viņiem pašiem pat nav. Viņi nekad nevarēs pacelt valsti, nekad. Un domāju par šo vīziju, skatos uz šiem lozungiem, tas arvien vairāk izskatās pēc pirmsvēlēšanu populisma, kas nav patīkami. Redzot, kā tas viss tiek lietots, man arvien mazāk gribas to klaigāt skaļi visur, jo es pats saprotu, kā tas izskatās: ticis Saeimā, tagad staigā uzvilcis uzvalciņu un sauc: brīva, bagāta Latvija. Ir vēl viena motivācija – būt brīvam. Lūk, motivācija. Gribi būt brīvs? Nu tad strādā šajā virzienā, domā šajā virzienā.

Tā ir motivācija – es nekad negribu dzīvot tā, kā dzīvoja mani vecāki, es nekad negribu second hand (lietotos apģērbus) drēbes vilkt, negribu strādāt darbā no astoņiem līdz pieciem, negribu strādāt par ierēdni iestādē svešām ideoloģijām! Es gribu būt brīvs – kad gribu, tad eju, kur gribu, tur eju. Saproti? Tā ir brīvība. Piemēram, piespiedu vakcinācija, viss tas tumšais kovidlaiks pāris gadu garumā, cik cilvēku, tavuprāt, gribēja vakcinēties? Visādi ar viltu pierunāja, kādi 10% novakcinējās. Nekādi nevarēja iedzīt to ganāmpulku vakcinācijas iestādēs. Valdība saka, ka katram bija izvēle, nespieda. Jā, izvēle, kā tad. Bet rēķini, kredīti un bērni – cilvēki nevar atļauties pazaudēt un neiet uz darbu vairs, tad jau būs kā bomži pie miskastēm, un gāja vakcinēties. Tā bija piespiedu vakcinācija. Un tagad ir jautājums – kurš varēja nevakcinēties? Kuri bija tie cilvēki, kuri varēja nevakcinēties, brīvi varēja to nedarīt? Ja nu tik šausmīgi vienīgi vajadzēja kādu greznuma lietu veikalā. Pārtiku jau varēja dabūt visi. Kurš varēja iztikt bez sertifikāta, lai viņu no darba neatlaistu? Tas, kurš bija brīvs cilvēks. Tikai brīvie cilvēki. Nebrīvam diemžēl ir jāizvēlas reāli bomža dzīvi vai nomirt drīz. Neko citu jau nemāk, cilvēki tā ir izaudzināti, lai labi mācītos un tad būtu darbiņš. Nekā cita jau tam cilvēkam nav, kā tikai darbs un šī alga, ko paņem nost un ir nekas, viss. Tu esi pilnībā atkarīgs no sistēmas, te nav runa par kaut kādu disidentismu, kas iet pret sistēmu, nē, vienkārši esi brīvs, tās nav nekādas komunisma idejas.

Trīs brīvības pakāpes:

1. Brīvība no bauslības.
2. Iekšēja brīvība izvēlēties.
3. Brīvība baudīt Dieva apsolījumus.

Mums ir jāstrādā pie pasīviem, nevis aktīviem, lai ko nepirktu, jāskatās uz pasīviem visās dzīves sfērās. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Trīs brīvības pakāpes” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija