Es esmu mācītājs jau trīspadsmit gadus, tāpēc mana domāšana šajā jomā ir ļoti attīstīta. Es zinu no galvas to, ko es gribu pateikt, man nav obligāti tas jāpieraksta. Tas viss ir ierakstīts manā sirdī. Šodien man sieva prasīja: „Ku tu māki tik ātri sagatavot sprediķi?” Jo vēl vakar viņa jautāja man: „Vai sprediķis ir gatavs?” Es atbildēju: „Nē, vēl nav gatavs.” Sestdien es piecēlos sešos no rīta, bet ap deviņiem man jau bija gatavs sprediķis. Man trīspadsmit gadu laikā ir uzkrāta pamatīga pieredze un tas nav viss. Tas ir šīs nedēļas pavadītais laiks ar Dievu, tas, ko Viņš man ir teicis un atklājis, to es izkristalizēju un uzlieku uz papīra. Šim sprediķim man ir trīs svarīgi punkti, kuri viens otru papildina. Mums ir pareizi jāsaprot Dieva vārds. Piemēram, būs problēmas, ja tu apmeklē draudzi, kurā nemāca un netic, ka Dievs grib visus dziedināt. Bet Bībelē ir teikts:

„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Tātad mums ir jāizprot Dieva vārds, lai tam ticētu un to pieņemtu. Visu, ko Dievs dara, Viņš dara caur mūsu pašu ticību. Ja mēs ticam Viņa vārdam, tad Dievs var pārdabiskā veidā darboties mūsu dzīvē. Tāpēc Dieva vārds ir jāsaprot pareizi. Mūsu draudze tic tam, ka Dievs grib mūs dziedināt, un tam, ka Dievs grib, ka ikviens ir bagāts. Man nav svarīgi, ko saka citi, kad domā, ka Dievs negrib visus svētīt vai dziedināt. Tad rodas jautājums, varbūt Dievs nevēlas arī visus glābt? Varbūt ir kaut kādi īpaši izredzētie cilvēki no pasaules iesākuma, kurus Dievs vēlās glābt no pazušanas? Domāju, ka nē, jo manā Bībelē ir rakstīts:

„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10)

„Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Ja tu uzskati, ka nabadzība un slimība ir kā svētība, tad tā arī dzīvo ar savu „bagāžu”. Es uzskatu, ka izglābt nozīmē ne tikai no mūžīgās pazušanas, bet arī no visām grēka sekām. Izglābt nozīmē padarīt cilvēku normālu, dzīvotspējīgu, tādu, kurš var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kad viss ir pietiekoši. Cik lielā mērā mēs to spējam iemantot, protams, ir atkarīgs no mums pašiem. Bet bez pareizas izpratnes par Dieva vārdu mēs to nevaram iemantot. Trīs prioritātes pilnīgai ticības dzīvei. Ja tev ir pilnvērtīga ticība, tad tu arī pilnvērtīgi baudi no savas ticības augļus. Tūlīt tu uzzināsi kaut ko, kas ir nostiprinājies manā prāta un manā sirdī. Tas nebūs nekas jauns un tajā pašā laikā jauns. Tas ir kaut kas, kam es ļoti svēti ticu.

Lai Dieva bērns varētu pilnvērtīgi dzīvot ticības dzīvi, ir jāievēro trīs prioritātes pareizā secībā:

1.Kristus upuris;

2. Personīgas attiecības ar Dievu (PAD);

3. Dieva gribas pildīšana.

Galvenais ir atcerēties secību. Dieva griba citiem vārdiem ir desmit baušļi, kalpošana Dievam – tas viss, ko Dievs ir atklājis Savā vārdā, kā mums būtu pareizi jārīkojas un ko Viņš vēlās no mums. Es zinu, ka Svētais Gars tev šodien pavērs acis plašāk, tas darīs izmaiņas tavā personībā un sirds dziļumos. Esmu pārliecināts, ka šis sprediķis palīdzēs tev labāk justies, tas palīdzēs tev atbrīvoties no nevajadzīgas vainas apziņas, tas palīdzēs tev pareizi ticēt, pareizi domāt un baudīt no savas ticības augļiem. Tas palīdzēs tev kļūt nedaudz laimīgākam, labākam, stiprākam un svētītam.

Stāsts būs par bagāto jaunekli. Tā nav līdzība, tas ir reāls notikums, kurš notika pirms diviem tūkstošiem gadu. Kāds jauneklis, kurš bija ļoti bagāts, piegāja pie Jēzus un lūdza padomu. Tu noteikti esi lasījis Bībelē šo interesanto stāstu, domājis vai filozofējis, ko tas varētu nozīmēt.

„Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Un Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.”” (Mateja evaņģēlijs 19:16–17)

Kāpēc Jēzus neatzīst, ka Viņš ir Labais, ka Viņš ir Dievs? Esi par to domājis? Noteikti tu un daudzi no mums domā, ka neviens nav labs, jo Jēzus to noraidīja, ka neviens nespēj būt labs un tu pats arī par sevi domā, ka neesi labs. Šajā gadījuma ir runa par Kristus upuri, šis bagātais cilvēks nāk pie Jēzus, viņam ir nemiers, viņš ir noskumis, viņš domā, kā iemantot mūžīgo dzīvību, kā dzīvot mūžīgi un kā ieiet pareizās attiecībās ar Dievu. Viņš saka Jēzum: „Mācītāj, ko man darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš nenāca pie Jēzus kā pie Dieva, viņš neatzina Kristu, ne Viņa upuri. Viņš ir cilvēks, kurš no bērnības ir centies pareizi dzīvot, pēc bauslības. Un Jēzus atbildēja, pieskaņojoties šī cilvēka uzskatam jeb viņa jautājumam: „Ja tu gribi kaut ko darīt, ar darbiem nopelnīt mūžīgo dzīvību, ja tu Mani uzskati tikai par mācītāju, tad jau tu zini, kas jādara, – turi baušļus.”

„Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”” (Mateja evaņģēlijs 19:18–19)

Patiesībā Jēzus bija nedaudz sarkastisks attiecībā pret šo jaunekli. Viņš nenosauca nevienu bausli, kurā būtu minētas attiecības ar Dievu. Viņš nosauca baušļus, kuri attiecināmi uz attiecībām ar cilvēkiem. Jauneklis uzskatīja sevi par pareizu un krietnu. Šim jauneklim bija problēmas – viņš neatzina Jēzu Kristu un turēja tikai dažus baušļus, nevis visus, kā bija teicis sākumā. Un Jēzus viņam atbildēja:

„To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.”” (Mateja evaņģēlijs 19:20–21)

Bagātais jauneklis noskuma un aizgāja. Ko viņš neizdarīja? Ar ko viņš centās iegūt mūžīgo dzīvību? Viņā bagātība bija viņa elks, bet Dieva baušļi runā par to, ka nedrīkst darināt sev elku tēlus. Viņš nevarēja izpildīt visas šīs prasības. Viņš alojās ar to, ka ar saviem darbiem var būt pareizs. Jēzus norādīja viņam, ka viņš nav pareizs. Kas trūka jauneklim? Kāpēc viņš bija noskumis? Viņam trūka Kristus upuris. Viņš neatzina Kristu kā Dieva Dēlu. Kā vienīgo ceļu, kā vienīgo patiesību un vienīgo dzīvības avotu. Bet tikai Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība.

„Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mateja evaņģēlijs 19:22)

„Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

„Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?”” (Jāņa evaņģēlijs 11:25–26)

Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, Viņš nomira pie krusta, izlēja Savas asinis, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, ir dzīvs un sēž pie Dieva labās rokas. Viņš samaksāja pilnu cenu, izciešot ciešanas, izlejot asinis, uzņemoties sodu, kas būtu jāizcieš mums. Bībelē rakstīts, ka nav neviena taisna cilvēka, it ne viena. Ir tikai viens taisns, un tas ir Dievs. Cilvēki nav pilnīgi, bet Dievs Savā žēlastībā un mīlestībā nomira mūsu vietā. Tas nav izprotams ar prātu līdz galam, bet tas ir fakts – Viņš nomira un augšāmcēlās. Un ikviens, kurš tic tam, ir svēts, šķīsts, tīrs un pieņemts. Jauns radījums, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Neviens nevar izpatikt Dievam ar darbiem. Ir tikai viens veids, kā būt pieņemtam, un tas ir – ticēt Viņa Dēlam. Viņš ir vispasaules grēku izpircējs. Viņš ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo.

„Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (Pētera 1. Vēstule 2:24)

Ar Viņa brūcēm, ar Viņa asinīm, ticībā uz Viņu mēs esam dziedināti. Tātad pilnvērtīgai ticības dzīvei ir vajadzīgs Kristus upuris. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ko tu šobrīd lasi. Dievs nepieņem tevi atkarībā no taviem darbiem (tas, ko tu esi darījis vai vēl darīsi), Viņš pieņem tevi, Viņš glābj tevi, Viņš dziedina tevi atkarībā no tavas ticības Kristum. Ja tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad tev pieder mūžīgā dzīvība.

Stāsts par bagāto jaunekli turpinās. Kad viņš noskumis aizgāja, Jēzus teica:

„Bet Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā. Un atkal Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”” (Mateja evaņģēlijs 19:23–24)

Un daudzi kristieši, lasot šo Rakstu vietu, aplami to iztulko un domā, ka nav labi būt bagātam. Izdomā, ka bagātie cilvēki nevar mantot mūžīgo dzīvību. Bet adatas acs diemžēl nav adatas acs, bet tie bija šauri vārti Jeruzālemē. Tāpēc Jēzus teica, ka vieglāk tikt cauri šauriem vārtiem, kur tirgotāju daudz un ir sastrēgumi, nekā turīgam cilvēkam ieiet Dieva valstībā. Tas nozīmē, ka bagātais mierīgi var ieiet Dieva valstībā. Jēzus gribēja pateikt jauneklim to, ka neatzīstot Viņu par Dieva Dēlu, viņš nevar iemantot Dieva valstību.

Tev ne no kā nav jāatsakās, tev no grēkiem nav jāatsakās, tev pirmkārt ir jānāk pie Kristus, tu nevari vispirms atteikties no grēkiem un tikai tad nākt pie Kristus. Kā tu vispār vari tikt galā ar grēkiem, nenākot pie Jēzus? Vispirms tu nāc pie Jēzus, un tad Viņš tevi dara brīvu. Tu iepazīsti patiesību, un šī patiesība tevi dara brīvu, nevis tu tiec brīvs pats ar saviem spēkiem.

Nevis tu tiec brīvs ar saviem spēkiem un pats nāc pie Jēzus, bet vispirms ir Kristus upuris – tu nāc tāds, kāds tu esi, vienalga kāds – resns, tievs vai tizls, ar zobiem vai bez zobiem, vienalga ar cik melnu dvēseli vai cik perversām domām. Vienā inkaunterā kāds puisis teica: “Ja jūs zinātu, ko es domāju savā galvā, tad jūs neviens man vispār klāt nenāktu.” Draugs, Dievam neinteresē, cik melna ir tava dvēsele! Pieņem Jēzu kā Dieva Dēlu, kā vienīgo grēku Izpircēju. Nāc pie Jēzus tāds, kāds tu esi. Kristus upuris ir pirmajā vietā. Pirmais noteikums – nav svarīgi tavs grēku daudzums.

“Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Psalms 103:3)

Viņš piedod un Viņš dziedē! Viņš pieņem tevi tādu, kāds tu esi. Jēzus ir teicis, lai nāk pie Viņa visi, kas ir grūtsirdīgi, ar “melnām dvēselēm” un perversām domām. “Nāciet pie Manis, Es jūs atvieglināšu!” Kāds var nodomāt, ka no naudas atvieglinās, bet tas nozīmē, ka tā ir tava problēma, jo tie, kam ir tādas domas, ir nabagi un arī vienmēr būs nabagi, ja neiemācīsies došanas principus. Cilvēkam jābūt dāsnam un dodošam, nevis tikai patērētājam. Visi bagātie cilvēki ir devēji. Visļaunākais pagāns, ja viņš ir sarausis bagātību, jebkurā gadījumā ir devējs. Tik es nezinu, kur viņš to dod, bet došanas princips darbojas.

Ir trīs prioritātes pilnvērtīgai ticībai. Pirmais ir Kristus upuris. Runājot tālāk par šo Rakstu vietu no Mateja evaņģēlija, mācekļi ļoti izbijās un sacīja: “Kas tad var tikt glābts vispār?” Un Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkam tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas ir iespējamas.” Cilvēkam nav iespējams pašam sevi izglābt. Jēzus glābj! Paša Jēzus vārds tulkojumā no ebreju valodas nozīmē “glābējs”. Kristus ir pilnvarotais glābējs no Dieva, īstais, svaidītais, mesija, vienīgais Kungs. Visas mēles atzīs un visi ceļi locīsies Viņa priekšā. Tu gribi vai nē, bet tu savus ceļus locīsi Dieva priekšā, ja ne šajā dzīvē, tad dzīves beigās tu stāvēsi Dieva priekšā un atzīsi savas lietas, un atzīsi, ka Viņš ir Kungs. Varbūt būs jau par vēlu, bet tu atzīsi jebkurā gadījumā. Cilvēkiem tas nav iespējams, tā ir arī atbilde šim jauneklim. Tas nav iespējams ar labiem darbiem. Dievu neinteresē tava bagātība, bez Jēzus tu nevari iemantot mūžīgo dzīvību.

“Tad Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?“ (Mateja evaņģēlijs 19:27)

Pēc šīs Rakstu vietas var saprast – lai iemantotu Dieva svētības un mūžīgo dzīvību, no visa ir jāatsakās. Pēteris atstāja savu veco laivu un nodarbi. Viņam iepriekš diez ko neveicās, zivis sāka ķerties tikai tad, kad Jēzus atnāca, un pastāvīgi viņi lāpīja tīklus. Pēteris bija nabaga zvejnieks, kuram nekādīgi negāja ar savu biznesu. Viņi bija atstājuši visu, lai sekotu Kristum, savu laicīgo dzīvi, biznesu. Var rasties iespaids, ka mums viss ir jāatstāj, lai iegūtu Dieva labvēlību. Jēzus atbild:

“Un, kas ir atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.” (Mateja evaņģēlijs 19:29)

Tas nozīmē, ka jau šajā laikā iemantosim dažādas svētības un mūžīgo dzīvību. Mums nav jāatsakās no kaut kādām normālām lietām, bet, pirmkārt, mums ir jāpieņem Kristus. Un, lūk, ko Jēzus atbild Pēterim:

“Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” (Mateja evaņģēlijs 19:30)

Vai esi domājis par šo Rakstu vietu? Atbildēšu precīzi no Bībeles konteksta, tālāk ir atbilde, kur Jēzus atbild Pēterim, Mateja evaņģēlija 20. nodaļā, Viņš saka:

“Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā.” (Mateja evaņģēlijs 20:1)

Un tur rakstīts, ka viņš ik pēc pāris stundām atnāca, un tur tajā laukumā stāvēja strādātgribētāji, un viņš par vienu denāriju nolīga viņus. Vieni bija visu dienu strādājuši, karstu sauli cietuši, bet viņš atnāca vienpadsmitajā stundā un vēl nolīga, un tie tikai pāris stundas pastrādāja, un pēc tam, kad algu jāsaņem, namatēvs visiem samaksā vienādi – vienu denāriju, gan tiem, kas ilgi strādājuši, gan tiem, kas dažas stundas nostrādājuši. Un tie, kas bija pirmie, sāka kurnēt: “Kāpēc mēs, kas vairāk strādājām, saņemam tikpat daudz cik tie, kas vien dažas stundas pastrādāja?” Un šis saimnieks saka: “Bet kāda tev ir daļa? Cik es gribu, tik maksāju. Ņem to, kas tev pieder, un ej, šim pēdējam es gribu maksāt tikpat, cik tev. Vai man nav tiesības darīt ar savu mantu tā, kā gribu, jeb tev acs ir skaudīga, ka esmu tik labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie, jo daudz ir aicināti, bet maz ir izredzēti!” Izskatījās, ka Pēterim bija problēma, jo viņš teica, ka viņi ir visu atstājuši, un tāpēc viņi ir pirmie, kam pienākas mūžīgā dzīvība, bet Jēzus saka, ka ir daudzi bez viņiem, kas, iespējams, būs pēdējie, bet viņi būs pirmie. Piemēram, tu neesi īpašākā stāvoklī tikai tāpēc, ka esi mācītāja komandā. Man nav nekāda īpašā privilēģija tikai tāpēc, ka esmu mācītājs, jo ar darbiem neviens netiek glābts! Āmen! Ar ticību Kristum tikai!

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (Jāņa 1. Vēstule 5:5)

Kurš uzvar nabadzību, slimības un savu prātu? Tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Mēs uzvaram Viņa Vārdā! Viņš mūs vada! Viņš ir nāvi uzvarējis vienreiz pie krusta, vienreiz par visām reizēm izpircis mūs. Pirmā prioritāte ir ticēt, neatkarīgi no tā, ko tu jūti, ko tu dari pat šajā brīdī, kā tu domā un kāda ir tava domāšana šobrīd, nav svarīgi, cik lieli tavi grēki ir. Reizēm draudzē iegriežas tādi cilvēki, kuriem draud cietums, jo smagi grēki darīti. Viņi atnāk parunāties. Nav svarīgi, kādi ir grēki! Svarīgi, ka tu atzīsti, ka Viņš ir vienīgais Glābējs. Saki: “Es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, vienīgais glābējs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, izlēja savas asinis, mira pie krusta, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās un ir dzīvs. Un es ticu Viņa upurim! Es ticu Jēzum! Viņš ir mans Kungs! Un Viņš ir mans glābējs!” Šodien tu iepazinies ar Mateja evaņģēlija 19. nodaļu un daļu no 20. nodaļas no citas puses, no pareizās puses! Tieši tā ir jāizprot Bībele! Tas ir Bībeles konteksts, un tas ir tas. kas patiesībā tiek šeit domāts, ko Jēzus domāja, ko runāja un kāpēc runāja. Attiecīgi cilvēki, attiecīgi jautājumi, attiecīgas atbildes. Viss. ko Viņš gribēja pateikt: “Nekādi darbi! Tikai upuris!” Tu vari būt visriebīgākais cilvēks sev, citiem, smirdīgs bomzis, jebkas, Jēzus pieņem tevi, ja tu tici Viņam!

Pilnvērtīgai ticības dzīvei pirmā prioritāte ir Kristus upuris. Otrā prioritāte ir personīgas attiecības ar Dievu. Un es gribu tev atgādināt, ka ir desmit baušļi, un no tiem pirmie četri baušļi ir svarīgākie, jo tie runā par attiecībām ar Dievu, pārējie runā par attiecībām ar cilvēkiem. Kā jau minēju, bagātajam jauneklim Jēzus neminēja pirmos baušļus, jo tā bija viņa problēma. Un Jēzus tikai parādīja, ka viņš nevar būt pareizs ar savu bauslību, bet viņam vajag Jēzu. Viņš varēja nākt ar visu savu bagātību un sekot Kristum. Viņš visu varēja paturēt. Arī kā Pēteris teica Ananijam un Safīrai: “Vai tad tavs būdams tas nevarēja tavs palikt?” Un mēs reizēm tā nepareizi domājam. Tu nevari mierīgi kalpot Dievam, ja tev šīs prioritātes nav pareizas, jo tevi velns nemitīgi apsūdzēs – tu šodien izdarīji to; tu šodien paskatījies to; padomāji ne tā; noslinkoji un neizdarīji kaut ko.

Pirmais ir Kristus upuris. Otrais ir personīgas attiecības ar Dievu. Pirmie četri baušļi runā par attiecībām ar Dievu, pārējie ar cilvēkiem. Kas ir personīgas attiecības ar Dievu? Tā ir Bībele un lūgšana. Tas ir personīgs, regulārs, īpaši iedalīts laiks ar Dievu, kurā tu lasi Bībeli, kas ir saruna ar Dievu. Tu pieņem to, kas tur ir rakstīts, sev. Tu runā nevis ar kaut kādām iemācītām frāzēm, tēvreizi, bet sarunājies ar Dievu, lūdz, pateicies, slavē, dziedi. Tu pārdomā Dieva vārdu un savu dzīvi, kā tā saskan ar Dieva gribu, tas ir klusais laiks, kur tu esi tikai viens ar Dievu. Ja tavā istabā nav vietas, vari savā gultā zem segas lūgt Dievu. Tagad ir pavasaris, skaists laiks, vari izbraukt dabā un lūgt Dievu. Es pats, kopš pazīstu Dievu, eju ārā pielūgt Viņu. Arī pēdējās dienas to darīju ārpus mājām. Siguldā man ir savas takas.

Dievs ir ļoti labs! Nekad neatstāj savas lūgšanas! Tu pamanīji, ka par darbiem vēl nemaz nav runa? Tu tici Kristus upurim? Viņš ir Dieva Dēls! Piekop regulāras attiecības ar Viņu. Neskaties ne uz kādiem darbiem, nekādu vainas apziņu! Vienkārši nāc pie Dieva bez vainas apziņas. Tu nāc, jo tavi grēki ir piedoti, jo Kristus upuris pārklāj tavus grēkus. Kristus upuris ir garants, ka Dievs tevi pieņem. Viņš mīl tevi! Tu nāc pie Dieva un lūdz. Vispār uz darbiem neskaties, kad tu nāc pie Dieva, pieņem Viņa upuri! Pareizi ir sākt lūgšanu ar pateicību par Kristus upuri, ja vien nav kas aktuālāks un steidzamāks, ko gribas Dievam lūgt, bet paturi prātā, ka pirmkārt ir upuris. Neatkarīgi no darbiem, studē Bībeli, ņem palīgā komentārus. Piemēram, mana Bībele ir ar komentāriem, un, ja tev ir smadzenes savā vietā, tad tu sapratīsi, kas ir pareizs komentāros un kas nē. Ne viss tur ir ideāli. Tāpēc man ir pat līdz septiņiem avotiem, ar kuriem es salīdzinu komentārus. Veido personīgas attiecības ar Dievu, lai tev ir laiks un vieta Bībeles lasīšanai, protams, neaizmirsti draudzi, bet personīgas attiecības būs tieši lūgšana, tikai tava lūgšana.

Trešā prioritāte ir Dieva gribas darīšana jeb bauslība. Ar šo jautājumu kristiešiem ir ļoti lielas “auzas”. Tiklīdz kaut kas ir jādara labs, tiklīdz tu saproti, ka ir labi kalpot Dievam, ir kaut kas jāizmaina savā dzīvē, uzreiz ir atbilde – tā ir bauslība, tā ir Vecā Derība! Tie, kas Bībeles skolā mācās, zina par bauslību un baušļiem. Es šonedēļ studēju par to atkārtoti. Lasīju Mozus grāmatu un tieši par baušļiem. Un, lai kā mēs gribētu norādīt, ka tā ir bauslība – kaut ko darīt Dievam, es visu atradu tieši otrādi, ka Jēzus atnāca un paaugstināja prasības, nevis samazināja bauslību. Ir kristieši, kuri saka – tev nebūs zvērēt, bet melot var. Uzsver, ka galvenais ir nezvērēt, un ka nebūs nelietīgi Dieva vārdu valkāt. Bet baušļu jēga ir pilnīgi cita! Jēga tajā, ka tev nebūs nelietīgi valkāt Dieva vārdu, ir tāpēc, ka Vecās Derības laikā pagāni uzskatīja, ja viņi zina sava dēmona vārdu, tad viņi spēj pavēlēt viņam. Tā bija tāda kā Aladina burvju lampa – paberzē un iznāk Džins, un saka: „Mans pavēlniek, saki trīs vēlēšanās.” Šis bauslis tika dots, pamācot, ka mums nebūs kontrolēt Dievu. Ko nozīmē – nelietīgi valkāt Dieva vārdu jeb kontrolēt Dievu? Tu dzīvo pats, kā gribi, un saki, ka Dievs tā grib. Tev nebūs tā rīkoties. Bet kristieši ar garīgām problēmām saka, ka galvenais ir nepiesaukt nevietā Dieva Vārdu, bet tas pārējās, ka es dzīvoju kā gribu, nav problēma, galvenais nemuldēt „Ak, Dievs.”

Par sabatu – Latvijā ir daudz cilvēku, kas mēģina iestāstīt, ka viņi zina īsto dienu, kad jānāk uz baznīcu, ka tā ir sestdiena, un, ja tu nāc svētdienā, tad tu esi velns. Bet ko par sabatu runā Bībele? Par to, ka vienu dienu ir jāatpūšas. Tur ir viss ļoti vienkārši. Dievs septītajā dienā atpūtās! Ja tu neatpūtīsies, tu sačākstēsi, izžūsi, būsi neefektīvs. Katram cilvēkam ir jāatrod laiks atpūtai. Ja šī atpūta nav, tad agri vai vēlu viņš kaut ko dara un neizdara. Prāts nestrādā, sākas dažādas miega problēmas, sākas depresija, cilvēks pārdeg. Šī ir tā viena diena, ko mēs veltām Dievam, un nav svarīgi kad. Tu vari nāk pirmdienā, trešdienā, bet ir svarīgs princips – tas, ka ir labi vienā dienā sanākt kopā visiem kristiešiem. Ir jāatpūšas, ja negribi atpūsties, tad būs problēmas. Ja tu vēlies atpūsties visu mūžu, tad tā jau ir cita problēma.

Par zvērestiem. Ja tu zvēri, tad tev tas ir jāizpilda. Ja tu tagad esi pateicis pionieru goda vārdu, tad tagad viss ir jāizpilda. Piemēram, tu atnāc pie mācītāja, nozvēri, kaut kādu rituālu uztaisi, un tad tev tas ir jāizdara. Bet pārējā laikā, piemēram, ja tu bērniem kaut ko apsoli, tad tas zvērests neskaitās. Ja tev jābūt konkrētā vietā, noteiktā laikā, tad tas zvērests arī neskaitās. Tu esi nekāds – tavs jā nav jā un tavs nē nav nē. Jēzus atnāk un saka: „Ko jūs māžojaties? Lai tavs jā ir jā un tavs nē ir nē. Kas pāri tam, tas ir no ļauna.” Viņš par tādu zvērēšanu vispār nerunā. Viņš paaugstina standartus.Ja pateici, tad tu esi ieberzies. Ja pateici nē, tad izpildi savu nē. Galīgi pārgalvīgi, ja dusmās kaut kas ir izteiks, tad to tev labāk nevajag izpildīt, tad tas jau būs cits grāvis.

Pareizi izpildīt Dieva vārdu nav nekāda bauslība, tie ir Dieva standarti. Dievišķi standarti, kas ir mūsu pašu labā. Baušļi nav doti, lai mūs kaut kā ierobežotu, lai mūs kaut kā apspiestu, lai mums kaut ko diktētu. Dievs deva baušļus konkrētam Izraēlam, kas iegāja apsolītajā zemē, ieguva brīvību un tāpēc, lai viņi šo brīvību paturētu, augtu. Nevis, lai ierobežotu vai kaut ko aizliegtu. Pāvils saka: „Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der.” Baušļi nav doti, lai tevi kontrolētu, visu aizliegtu, mocītu, bet lai tevi svētītu, celtu, lai tu paturētu savu brīvību un uzvarētu! Draugs, atceries – Kristus upuris, attiecības ar Dievu un tikai pēc tam tu dari Dieva gribu. Bet kā tu dari Dieva gribu?

Šodien būs daudz stāstu no Bībeles. Tas ir kā svētdienas skoliņā. Kas saka, ka mums nav svētdienas skola? Lūk, šodien mums ir svētdienas skola. Stāsti no Bībeles. Svētdienas skolā skolotāja stāsta bērniem stāstus no Bībeles, piemēram, par Dāvidu un Goliātu. Es jums šodien stāstīšu stāstiņu par bagāto jaunekli Caķeju.

„Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.” Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. To redzot, visi kurnēja un sacīja: “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!” Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai. Viņš teica: “Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu. Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas. Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas. Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!” Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi. Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, tiem sacīdams: “Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag.” Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: “Kāpēc jūs to raisāt vaļā?” Bet tie atbildēja: “Tam Kungam viņa vajag.” Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu. Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. ” (Lūkas evaņģēlijs 19)

Caķejs bija ļoti interesants cilvēks. Viņš bija augumā mazs, muitnieks jeb VID darbinieks, bet ne parasts darbinieks – viņš bija atbildīgais pār visu savu reģionu. Var saprast, ka viņš bija ļoti bagāts cilvēks. Ierindas muitnieks nevar būt ļoti bagāts, bet viņš bija atbildīgais pār visu reģionu. Viņš nebija parastais VID darbinieks, viņš bija izspiedējs. Kā bieži arī notiek, viņi arī izspiež tur, kur arī nevajag. Viņš bija ļoti korumpēts cilvēks un uz tā rēķina viņš bija arī ļoti bagāts. Tautā viņu ienīda. Jūdi uzskatīja, ka ar tādu nevar runāt un iet pat klāt, ka viņš ir grēcinieks. Caķejs gribēja redzēt Jēzu. Bagātais jauneklis bija ļoti noskumis. Viņš bija ļoti bagāts un bija arī ļoti noskumis, bet viņš ļoti gribēja redzēt Jēzu. Kad Jēzus nāca, tad ap Viņu vienmēr bija cilvēku pūlis un Caķejs neredzēja Jēzu. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka viņš uzzināja, pa kuru ceļu nāks Jēzus, un uzkāpa kokā, lai redzētu Jēzu. Caķejs – prestižs cilvēks, galvenais VID darbinieks pa visu reģionu – sēdēja kokā. Viņš uzkāpa kokā un gaidīja Jēzu. Jēzus nāca garām un tajā pūlī uzrunāja Caķeju: „Caķej, kāp lejā, jo Man pie tevis jāiegriežas.” Caķejs vispār uz to necerēja. Caķejam interesēja Jēzus. Viņš bija noskumis, jo tautā viņu neieredzēja. Pat ar visu savu bagātību viņš bija noskumis. Lūk, jēga – bagātība nedod laimi! Tas ir tas, ko Dievs tev piešķir, bet tas nav galvenais laimes avots. Galvenais avots ir attiecības ar Dievu!

Jēzus teica: „Man jānāk tavā namā.” Caķejs uzņēma Jēzu savā namā, gatavoja ēst. Farizeji, protams, bubināja: „Paskaties, Viņš pie grēcīga cilvēka apmeties. Tas nav īstais glābējs, tas nav īstais Jēzus.” Tur arī Jēzus teica, ka Viņš ir nācis, lai glābtu pazudušos. Veseliem ārstu nevajag, bet slimiem vajag ārstu. Kas notiek tālāk? Pēkšņi Caķeju pie galda pārņēma liels prieks. Tā notiek arī tad, kad cilvēks pirmo reizi atnāk uz dievkalpojumu, sākas slavēšana un cilvēku pēkšņi pārņem prieks, asaras līst. Pēkšņi Caķejam bija atklāsme. Viņš piecēlās kājās un teica: „Es gribu pusi no savas mantas nabagiem izdalīt. Un tiem, no kuriem esmu kaut ko izspiedis, atdot četrkārtīgi.” Jēzus atbildēja: „Tiešām, šim namam ir pestīšana notikusi.” Divi bagāti cilvēki. Viens atzina Kristu, otrs neatzina Kristu. Viens palika noskumis, otrs kļuva priecīgs. Viens nekādīgi nevarēja atdot savu bagātību, otrs mierīgi to izdalīja. Es nezinu, vai viņš patiešām izdalīja, kā Jēzum to teica, bet viņš to gribēja darīt. Pats svarīgākais, kas tev ir jāiegaumē – Caķejam neviens neko neprasīja atdot, viņu nepiespieda atdot, Jēzus neteica: „Atdod un tad seko Man.” Viņš gribēja redzēt Jēzu. Viņš gribēja personīgi iepazīties ar Dieva Dēlu. Viņš sēdēja ar Jēzu pie galda un priecājās. Attiecības ar Dievu viņam bija svarīgākas, nekā kaut ko izdarīt Dievam.

Tad, kad tu esi saticies ar Viņu, kad tu esi iemīlējis Dievu, tad tu pats gribi darīt tā, kā grib Dievs! Es šeit priekšā kā mācītājs mācu, kā ir pareizi, bet es tev nepavēlu, kā darīt. Nedari tikai tāpēc, ka tev pateica, ka tā ir jādara. Tam jānāk no tavas iekšienes, no tavām personiskām attiecībām ar Dievu. Tikai tik lielā mērā, cik tu pats saproti un cik tu gribi! Tu dzīvo Dieva priekšā, tā kā Viņš grib, tādā mērā, kā tu pats gribi, kā tu pats pieņem lēmumu. Tev var pateikt, kā ir pareizi, pamācīt, bet nevar dzīvot tavu dzīvi, jo tu pats dzīvo un pats atbildi Dieva priekšā. Tā ir tava dzīve un tavas attiecības. Neesi noskumis kā bagātais jauneklis. Svarīgākais ir Kristus upuris un tavas attiecības ar Dievu, un tad labprātīgas dāvanas. Bībeles saka, ka priecīgu devēju Dievs mīl! Kā Caķeju. Nevar nākt pie Dieva kā bagātais jauneklis, vispirms izpildīt baušļus, bet pie Jēzus nē. Viss ir otrādi. Tu izpildīsi bauslību, tavs jā būs jā, tu būsi svētīts, bagāts un dziedināts. Tu dzīvosi Viņa gribā, tādā mērā, kā tu varēsi, kas ir tavos spēkos, tavā līmenī. Neuztraucies, neko nenožēlo. Vienkārši rullē! Kristus upuris, attiecības ar Dievu un tad ir Dieva gribas darīšana.

Tu varbūt padomāji, ka šodien nevienam cilvēkam par Dievu neesi izstāstījis. Cik tu pats Dievu mīlēji, cik pats gribēji, tik arī izdarīji! Velns nosoda, bet Dieva Gars norāda. Viņš norāda, kā Viņš gribētu, bet Viņš tev nepavēl, nepiespiež neko darīt. Tu pats izvēlies. Tu esi glābts un tu esi dziedināts. Kristus upuris ir garants tavai glābšanai un svētībai. Attiecības ar Dievu ir tava mīlestības izpausme. Darbi arī ir tava mīlestības izpausme. Vai tu esi kādreiz bijis iemīlējies? Kā ir, kad tu esi stipri iemīlējies? Nav tā, ka tu tam otram cilvēkam gribi darīt tikai labu? Par ko? Varbūt viņš nav nemaz tik labs. Pavēro kādreiz cilvēkus. Tu ieraugi kādu cilvēku – nu, nekas īpašs tajā cilvēkā nav. Tev varbūt viņš ir pilnīgi vienaldzīgs, bet kāds viņu mīl. Viņu mājā gaida viņa otra puse, un viņa mīl tieši viņu un grib tikai labu darīt. Katram savs. Ja tu esi iemīlējis Dievu, tad tu gribi darīt tikai labu, uz mīlestības pamata. Ja tu mīli, tad tu darīsi. Nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tu mīli. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi, tā vajag, bet tāpēc, ka tu mīli. Pirmais bauslis – mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. Un savu tuvāko kā sevi pašu. Lūk, tā ir visa bauslība. Nedari tuvākam to, kas pašam nepatīk. Viss ir ļoti vienkārši. Ja tu mīli, tu dzīvosi Dieva gribā. Nepārdzīvo arī, ja tu kļūdies. Dieva Gars tev norādīs. Neļauj velnam sevi apsūdzēt, jo tev ir piedots. Kamēr tu neesi atteicies no Kristus, atteicies no attiecībām ar Viņu, tu esi glābts. Neatkarīgi no tā, kas tev sanāk vai nesanāk.

Tagad draudzē ir iesāktas daudzas jaunas grupiņas. Mums ir simts mājas grupiņas. Dažām šobrīd vēl ir tikai nullītes. Vadītāji ceļ grupiņas, evaņģelizē. Daudzi pārdzīvo, ka nesanāca, neizdarīja pietiekoši, bet tas, ka tu mokies, ka neizdarīji, neko nemainīs. Dari mīlestībā pret cilvēkiem un Dievu tik, cik tu vari izdarīt un pāri tam. Mani neviens nekad mūžā nav spiedis evaņģelizēt. Es nevaru atcerēties, ka man kāds būtu licis evaņģelizēt. Iniciatīva ir nākusi no manis, jo es mīlu Dievu. Es gribu to darīt, jo es mīlu Dievu. Man nav neviens teicis, lai es braucu uz Ukrainu, uz četrdesmit pilsētām. Tagad uz vairākām pilsētām Ukrainā, kur es biju, iespējams, vairs nekad nevarēs nokļūt. Es nezinu, kā būs nākotnē, bet, iespējams, nekad. Man neviens to nav licis darīt. Man šo draudzi iesākt neviens nelika. Es mīlu Dievu un es gribu to darīt. Tad, kad tu lūdz un lasi Bībeli, tev ir vēlme darīt.

Visi tavi darbi, ja tu dari tikai tāpēc, ka vadītājs tā teica, ir “pie vienas vietas”! Tas neskaitās un nedarbojas. Tas nav patīkams upuris Dievam. Tikai viss, kas ir darīts mīlestībā, ir patīkams upuris Dievam. Nevis tāpēc, ka tev tā pateica. Pateikt jau var, bet kāpēc tu to dari? Kāpēc es to daru? Jo es mīlu Dievu.

Tēvam bija divi dēli. Vecākais un jaunākais dēls – pazudušais dēls. Pazudušajam dēlam bija problēma, bet viņš atgriezās un tika pieņemts. Vecākajam dēlam bija viena problēma – viņš bija vienkārši kalps, viņš gribēja izpelnīties tēva uzmanību, kalpojot viņam, darot kaut kādas pareizas lietas. Daudzās ģimenēs bērni izpelnās vecāku atzinību tikai tad, kad izdara kaut ko labu. Šiem vecākiem smadzeņu vietā ir skaidas. Vecāki mīl savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Ja tā nenotiek, tad šādi bērni aug par kropļiem. Vecāki, kam ir bērni – kāpēc jūs mīlat savus bērnus? Mammas savu bērnu dēļ ir gatavas pat zem tankiem skriet. Tāpēc, ka tā Dievs ir iekārtojis. Tu esi gatavs dzīvību atdot par savu bērnu. Tu jūti mīlestību pret cilvēkiem? Mašīnā, braucot uz dievkalpojumu un domājot par šo tēmu, sevī domāju, vai es mīlu ukraiņus? Jā, man patīk ukraiņi. Bet krievus? Es mīlu krievus. Es zinu daudz krievus, esmu divus gadus dzīvojis Krievijā. Čigānus? Es mīlu čigānus. Latviešus? Grūtāk, bet mīlu. Es mīlu igauņus. Nopietni – es mīlu cilvēkus. Nav tā, ka es katru reizi raudāšu par cilvēku. Tas man nav tikai prāta līmenī, tas ir arī sirdī. Vai es mīlu Dievu, ko es neesmu redzējis? Es mīlu Dievu. Es Viņam to saku katru dienu. Es eju lūgšanu kambarī un saku: „Dievs, es mīlu Tevi!” Reizēm iekšā parādās tāds nosodījums: ”Ko tu te saki, kāda ir tava rīcība, parādi mīlestību, kur ir viņa.” „Nē, es mīlu Tevi, Dievs.” Man ir arī izveidojušās jūtas pret Dievu. Es mīlu Dievu un mīlu cilvēkus.

Ir trīs prioritātes: 1. Kristus upuris; 2. Personiskas attiecības ar Dievu; 3. Dieva gribas darīšana – labprātīgi un priecīgi.

Palasīsim vēstuli Korintiešiem. Kā Pēteris teica: „Mēs visu esam atstājuši un Tev sekojuši.” Ko Jēzus atbildēja? „Pirmie būs pēdējie un pēdējie būs pirmie.” Tu neesi nekas īpašs, visiem būs viens denārijs. Debesīs būs pakāpes, bet tas nav tāpēc, lai dabūtu pakāpes debesīs, bet tas ir tāpēc, ka mēs mīlam Dievu un mēs katrs darām tik, cik mēs varam. Nevajag neko darīt tāpēc, ka kāds saka. Dari to tikai aiz mīlestības pret Dievu!

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. ” (1. Korintiešiem 13)

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Iveta Kļavinska un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece