Jolanta par sevi stāsta: ka vēl pirms neilga laika tieši šie vārdi visprecīzāk raksturoja mani. 
Gadiem ilgi es sevi uzskatīju par sliktāku nekā pārējie, nespēju komunicēt ar cilvēkiem un biju ļoti nelaimīga, taču tas viss sāka mainīties brīdī, kad iepazinu Jēzu, ienācu draudzē „Kristus Pasaulei” un, esot personīgās attiecībās ar Dievu, piedzīvoju lielas un brīnišķīgas pārmaiņas. “Klusa, vientuļa un par sevi nepārliecināta – šobrīd ir grūti noticēt,
Jau kopš agras bērnības sevi atceros kā klusu, kautrīgu un noslēgtu cilvēku. Ģimenē biju vienīgais bērns, tādēļ nebiju iemācījusies, kā kontaktēties ar citiem un veidot draudzību. Sākot apmeklēt bērnudārzu, tas man radīja problēmas, jo, lai gan ļoti gribēju spēlēties kopā ar vienaudžiem. Es biju vienpatis un nespēju iejusties bariņā, un nereti par to tiku apsmieta. Viss turpinājās arī tad, kad sāku iet skolā – es ļoti gribēju iegūt jaunus draugus, taču nespēju ne ar vienu izveidot kontaktu, jo domāju, ka esmu neinteresanta un ka neviens ar mani nevēlēsies draudzēties. Es sevi salīdzināju ar citiem, vienmēr domājot, ka esmu sliktāka un neglītāka nekā pārējie un ka nevienam tāda neesmu vajadzīga. Savas mazvērtības dēļ skolā tiku atstumta, ar mani neviens nevēlējās runāt un pirmā uzsākt sarunu es nespēju. Apsmiešana turpinājās arī skolā – klasesbiedri ņirgājās gan par manu uzvārdu, gan uzskatīja mani par savādu, taču es nespēju pretoties un ļāvu sevi apcelt. Ejot bērnudārzā, reiz bez atļaujas paņēmu kādas meitenes rokassprādzi. Vēlāk ar šo meiteni mācījos vienā klasē, un kādu dienu viņa šo nepatīkamo atgadījumu ar ļaunu izsmieklu pastāstīja visas klases priekšā. Klasesbiedri mani par to sāka apsmiet, un es jutos tik pazemota, kā vēl nekad. Man nebija neviena cilvēka, ar kuru par to varētu parunāties, tādēļ kļuvu vēl noslēgtāka un jutos ļoti nelaimīga.
Iespējams, ka iemesls mazvērtībai meklējams tieši ģimenē, jo mana mamma daudz laika pavadīja darbā, taču patēvam bija problēmas ar alkoholu. Kad patēvs iedzēra, viņš kļuva agresīvs, un nereti viņa dusmas nāca tieši pār mani. Atceros, ka bieži viņš ar naida pilnām acīm ieskrēja manā istabā un sāka mani lamāt, izteica dažādus apvainojumus un draudus. Katru reizi, kad tā notika, es biju ļoti pārbijusies un nesapratu, ko sliktu esmu izdarījusi un kāpēc pret mani tā izturas. Bieži vien dzirdot, ka patēvs sāk bļaut, es centos paslēpties vai skrēju prom no mājām, lai tikai atkal nebūtu tas viss jāpiedzīvo. Tādos brīžos es visvairāk ilgojos pēc draugiem, pie kuriem aiziet un izrunāties. Manī sāka rasties dažādas ļaunas domas, es gribēju patēvam atriebties, iesist, nogalināt – darīt jebko, lai tikai viņš vairs nebūtu mūsu ģimenē.
Notiekošais mājās un skolā turpinājās gadiem, un tas mani emocionāli ievainoja. Es ļoti asi uztvēru cilvēku sacīto un apvainojos, pat, ja tas nebija teikts ar ļaunu nodomu. Pastāvīgi biju satraukta, nepacietīga, viegli ietekmējama un jutos uz šīs pasaules pilnīgi lieka. Es nespēju priecāties un visu laiku jutos nomākta. Ienīdu pati sevi, tādēļ sāku domāt par pašnāvību, taču nebiju tik drosmīga, lai spētu to izdarīt.
Gadiem ilgi turpināju dzīvot ar šo smagumu, līdz kādu dienu pavisam nejauši nonācu draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas rīkotā sadraudzības pasākumā. Kāda mana paziņa bija uz to ielūgta, taču nevarēja ierasties un pamudināja mani turp doties, un es nolēmu aiziet. Šajā pasākumā pārsteidza cilvēku laipnība – ar mani sarunājās, interesējās un izrādīja rūpes. Pēc neilga laika es vēlreiz satikos ar šīs mājas grupas vadītāju, kurai pilnībā uzticējos un „izkratīju sirdi”. Viņa mani ar mīlestību uzklausīja, atbalstīja un sniedza dažādus ieteikumus, tostarp uzaicināja mani uz dievkalpojumu un mājas grupiņu. Es piekritu atnākt, un no tā brīža sākās vislielākās pārmaiņas.
Klausoties mācītāja svētrunas un paklausot vadītājas padomiem, sapratu, ka man nepieciešams sākt veidot personīgas attiecības ar Dievu, katru dienu atvēlot laiku lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Lai arī jau iepriekš biju ticējusi, ka Dievs ir, tieši tobrīd es sapratu, ka vēlos Viņu iepazīt un ļaut Jēzum mainīt manu dzīvi, jo tā turpināt es vairs nespēju. Lasot Bībeli un ik svētdienu dzirdot mācītaja sludināto vārdu, es biju pārsteigta, uzzinot, ka Dieva domas par mani ir pilnīgi citādākas nekā tās, ko līdz šim biju domājusi par sevi vai ko biju dzirdējusi no citiem. Es uzzināju, ka esmu Dievam vērtīga, ka esmu radīta ar mērķi, ka Viņa acīs esmu īpaša, skaista un gudra. Pateicoties attiecībām ar Dievu un mīlestībai, ko piedzīvoju no Viņa ik dienas, mana iekšējā pasaule sāka mainīties. Pirmkārt, uzzinot, ka Jēzus ir piedevis visus manus grēkus un vēlas, lai arī es piedotu saviem pāridarītājiem, es nolēmu piedot patēvam un neturēt uz viņu ļaunu prātu. Tas manā dzīvē ienesa neaprakstāmu brīvību! Es kļuvu daudz priecīgāka un atvērtāka pret citiem cilvēkiem. Otrkārt, mainījās manas domas pašai par sevi. Es vairs nedomāju, ka esmu neinteresanta, sliktāka nekā citi vai neglīta. Lasot Bībeli un saņemot atbalstu no mājas grupiņas, mans pašvērtējums pieauga, un es sāku sevi pieņemt tādu, kāda esmu. Laikam ejot, pamanīju, ka kļūstu aizvien draudzīgāka un komunikablāka. Ja agrāk man bija grūti izveidot acu kontaktu, tad tagad man problēmas nesagādā pat uzsākt sarunu ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, turklāt man vienmēr ir, par ko runāt. Es jūtos daudz drošāka un pārliecinātāka par sevi, un esmu ieguvusi daudzus jaunus draugus. Dievs ir pilnībā paņēmis prom visas skumjas un bēdas, kuras vairāku gadu garumā nospieda manu dvēseli, un jūtos patiešām laimīga! Es vairs nedomāju par pašnāvību, mani ir piepildījis dzīvesprieks, un es jūtos tā, it kā būtu tikusi brīvībā no savas mazvērtības cietuma, kurā pavadīju teju visu savu dzīvi. Esmu bezgala pateicīga savam Debesu Tētim, kurš parādīja Savu mīlestību un atbrīvoja mani!
Ja arī tu cīnies ar mazvērtības važām, jūties nospiests un vientuļš, tad nekavējies – steidzies pie Jēzus, ieklausies tajā, ko Viņš par tevi saka, pieņem Dieva mīlestību un kļūsti brīvs! Tu šajā pasaulē neesi nejaušība, tu esi Dievam vērtīgs un dārgs!
Jolantas Pandares liecību pierasktīja Monta Gulbe
