Vai esi kādreiz bijis ļoti noguris,
varbūt vakarā vai arī no rīta? Varbūt tu ilgstoši esi bijis noguris? Tas ir tad, kad tev vairāk nekas neinteresē, un tu gribi tikai gulēt. Interese pāriet, un emocionāli tev vienkārši gribas nolaist rokas. Tev ir mērķi, īpaši, ja tu esi draudzē „Kristus pasaulei”, tev ir uzticēta kalpošana, tu esi ieplānojis vai sācis savu biznesu, tu esi atvēris savu mājas grupiņu, ej pie cilvēkiem, un ved viņus pie Kristus. Tev ir arī plāni ģimenei, bērniem, pie savas paša izaugsmes, finansēm un veselības. Šoreiz es nerunāju par cilvēkiem, kuriem vispār nav ne plānu, ne mērķu, bet gan par cilvēkiem, kuri ir mērķi, un kuri jau ir sākuši tos piepildīt.
Nesen es sarunājos ar vienu draudzes dalībnieku pa telefonu, un viņš man pastāstīja, ka ir sācis katru dienu skriet. Es teicu, ka varbūt nevajag skriet katru dienu, bet gan katru otro. Viņš man atbildēja, ka viņam ļoti patīk skriet, un ka tas viņam nekad, nekad neapniks. Es teicu, lai viņš atceras manus vārdus, – lai nepārforsē, bet skrien prātīgi, citādi pienāks brīdis, kad skriet vairs negribēsies. Viņš teica, ka tāds brīdis nepienāks. Tomēr pienāks brīdis, kad tev ļoti, ļoti negribēsies skriet, un jo vairāk tu skriesi tagad, jo ātrāk tev pāries gribēšana. Tā arī mēs palikām katrs pie sava viedokļa. Es pateicu to, ko domāju, bet izvēle ir cilvēka ziņā. Varbūt šim cilvēkam jau ir pienācis šis brīdis. Katram no mums pienāk šādi brīži. Tie atnāk tad, kad esam ceļā uz saviem mērķiem, rit ikdiena, iestājas rutīna, un tu sāc justies emocionāli iztukšots, bez vēlmes kaut ko darīt. Ar lielām pūlēm nākas sevi piespiest kaut ko iesākt.
Tagad ir pavasaris. Jau tagad uz ielām parādās sportisti, un ar laiku viņu būs vēl vairāk. Visi sāks skriet, un visi sev pirks Adidas botas, treniņtērpus. Visi svara nometēji un arī svara audzētāji sāks trenēties un karāties pie stieņiem, celt kājas augšā un lejā, pievilkties un atspiesties. Paies daži mēneši, un šie skrējēji un sportisti kļūs arvien mazāk. Paliks tikai daži no viņiem. Īsts sportists skrien gan ziemā, gan vasarā. Kāpēc tā notiek? Katram šim cilvēkam ir bijusi iekšēja motivācija un vēlme kaut ko darīt, kaut ko mainīt, skriet, strādāt, darboties. Bet tad, kad šī iekšējā vēlme pazūd, cilvēks nolaiž rokas un padodas. Tādēļ arī viņš nesasniedz tos mērķus, uz kuriem tiecas. Un tā notiek ar vairumu cilvēku, bet tikai ne ar tiem, kas apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”!
Bet šādos noguruma brīžos ir svarīgi turpināt strādāt. Protams, ir dažādas lietas, ko var pamainīt, lai tu varētu strādāt efektīvāk un atgrieztos vēlme darīt, iespējams, ka ir jāatpūšas vai jāuzlabo fiziskā vai garīgā forma, taču tik un tā ir jāturpina strādāt. Cik daudzi cilvēki apstājas tieši tad, kad viņi ir gandrīz tikuši līdz virsotnei! Viņi ir strādājuši, gājuši uz saviem mērķiem, un ir bijis vajadzīgs tikai viens solis, bet viņi šo soli nav spēruši. Viņi pat nezina, ka ir bijuši tikai viena soļa attālumā no panākumiem. Varbūt kaut ko dari jau gadiem, un ir palicis tikai viens solis līdz taviem panākumiem. Turpini strādāt! Ja mēs turpinām strādāt, panākumi būs. Ja tu dari pareizas lietas, agrāk vai vēlāk panākumi būs. Rezultāts būs. Dzīve nav loterija.
Katru vakaru, kad braucu mājās no Rīgas uz Siguldu, braucu garām „Fēniksa” laimētavai jeb, pareizāk sakot, zaudētavai. Sigulda vakaros ir tukša, cilvēki uz ielām gandrīz nav, taču pie „Fēniksa” vienmēr ir automašīnas un vienmēr ir cilvēki. Tie ir cilvēki, kuri vēlas laimēt. Es internetā atradu kādu interesantu stāstu ar virsrakstu „Meita atklāj drūmo patiesību par loterija laimējušā tēva dzīvi”. „Kāda sieviete no ASV nolēma pastāstīt cilvēkiem par savas dzīves lielāko postu – 27 miljonus dolāru lielu laimestu, kas radīja ļoti daudz nepatikšanu viņas ģimenes dzīvē. Deivids Edvards bija cilvēks, kurš trešdaļu savas dzīves bija pavadījis cietumā par degvielas uzpildes stacijas aplaupīšanu. Viņš bija šķīries un bez darba. Vienīgais cerību stariņš viņa dzīvē bija meita Tifānija. Taču 2001. gada 25. augusta vakarā viņš loterijā laimēja 27 miljonus dolāru. Par to būtu jāpriecājas, taču šajā gadījumā tas atnesa tikai postu. Pretēji gaidītajam Edvarda dzīve nemainījās uz labo pusi, viņš nomira pirms trim mēnešiem, piecdesmit astoņu gadu vecumā, vientuļš un ar milzīgiem parādiem, kādā Kentuki slimnīcā. Tifānijai šobrīd ir divdesmit trīs gadi. Viņa dzīvo mātes mājā, kopā ar saviem trim bērniem. Viņiem nav automašīnas. Pirms trim gadiem sieviete dzīvoja veselīgu dzīvi, taču tad regulāri sāka piedalīties dažādās ballītēs un lietot narkotikas. Kad Edvards ieguva lielo laimestu, Tifānija bija vienpadsmit gadus veca. Sākotnēji viņa priecājās, ka ir atguvusi tēvu. Viņa ieguva pilnīgi visu, ko vien dzīvē vēlējās – māju Floridā, pašus dārgākos auto, Chevrolet Camper un Lamborghini. Taču pēc neilga laika tēvs beidza savu dzīvi bez naudas un ar parādiem. Kā to izskaidrot? Ļoti vienkārši, – dzīve nav loterija. Ja tev šodien nav mērķi un tu nestrādā, lai to sasniegtu, ja tu esi nolaidis rokas un atpūties, tad nekas arī nebūs. Bībele saka: „Pasnaud vēl, saliec savas rokas, pasnaud vēl, un trūkums pie tevis ātri atsteigsies.” Ja tev šobrīd nav ikdienas darba, kas ved uz mērķiem, tad, ja arī tavā dzīvē atnāks negaidīt veiksme, kā šajā gadījumā 27 miljoni dolāru, tas vienkārši tevi pazudinās. Tu nebūsi šīs naudas vērts, tu neesi to nopelnījis un neesi gatavs šādai naudai. Veiksmei ir gatavi tikai tie, kas strādā. Laimests nelīdzēs.
Iedod bezpajumtniekam miljonu, un pēc nedēļas viņš atkal būs bezpajumtnieks. Atņem miljonāram viņa miljonu, un pēc kāda laika viņš atkal būs miljonārs. Jo bezpajumtnieks ir tāds no iekšienes. Miljonārs ir miljonārs no iekšienes. Tāda ir viņa domāšana, un tāds ir viņa dzīvesveids. Viņš tā arī dzīvo un tā arī strādā. Un šodienas svētrunas tēma ir „Turpini strādāt!”. Es zinu, ka tas ir tieši tas, ko tev šodien vajag dzirdēt.
Kad Latvija atguva savu neatkarību, tad sākās neierobežoto kredītu laiks. Visiem visur deva kredītus. Gan valstij kopumā deva miljardus, gan arī iedzīvotājiem individuāli. Tas notika diezgan brīvi. Ko darīja Latvijas iedzīvotāji? Ņēma kredītus. Un tā pat bija modes lieta. Es atceros kādu sarunu ar cilvēku, kuram māja un automašīnas bija uz kredīta, un viņš brīnījās, kā man var nebūt kredītu, jo visi tā dzīvoja un tas bija pilnīgi normāli. Paņem vienā vietā, atdod, citā, atkal paņem, atkal atdod un tā tālāk. Bet cik ilgi turpinājās šis „kredītu dzīvesveids” jeb šķietamais uzplaukums? Tagad šīs mājas, dzīvokļi un mašīnas ir banku īpašums, un cilvēki, kas ņēma kredītus, ir ārzemēs. Daļa ir palikusi tepat Latvijā un strādā vaiga sviedros, lai atdotu to, ko paņēmuši. Daudzi tikai audzē procentus un nespēj atdot. Un visa mūsu valsts ir nonākusi parādu jūgā. Un ne jau tikai mūsu valsts, bet liela daļa pasaules valstu. Interesanti ir tas, ka arī ASV ir iekšējais parāds. Ja tu paņemsi aizņēmumu, laimēsi lielo laimestu vai „nopirksi veiksmi uz priekšu”, bet pirms tam nebūsi strādājis, tas tev nepalīdzēs! Lielākoties šīs lietas tevi pazudinās. Vai kredītsaistības tajā laikā nepazudināja lielu daļu Latvijas iedzīvotājus? Nekad neņemiet kredītus! Neņemiet kredītus, lai iesāktu savu biznesu, citādi jūs pārvērtīsities par banku vergiem. Jūs pelnīsiet naudu bankai, un visu savu mūžu nespēsiet to atdot. Sāciet ar to, kas jums ir, un no turienes, kur jūs esat. Strādā! Kā var sākt savu biznesu, aizņemoties naudu, kuru tu neesi nopelnījis? Kā tu zini, ka tu nopelnīsi tik daudz, lai spētu regulāri visu nomaksāt? Pasaulē viss notiek otrādi. Vienkārši turpini strādāt un iet uz saviem mērķiem.
Mēs tikko iesākām trešā līmeņa līderu skolu un jaunas mājas grupiņas. Sākotnēji mēs bijām daudz, arī tagad neesam maz, bet iesākumā bijām daudz vairāk. Daudzi bija tie, kas teica, ka grib atvērt savu mājas grupu. Taču ar katru nedēļu šo cilvēku skaits saruka, pie pirmajām grūtībām cilvēki padevās. Pie pirmās neveiksmes viņi padevās. Bet tādiem nevajadzētu būt cilvēkiem no mūsu draudzes! Tu tici Dievam? Manā Bībelē ir rakstīts, ka Dievam nav nekā neiespējama. Un manā Bībelē ir rakstīti Jēzus vārdi: „Ja tev ir ticība kā sinepju graudiņš, tu sacīsi šim kalnam: „Pārcelies no šejienes uz turieni!””, un tas pārcelsies, un tev nebūs nekas neiespējams.” Tev nav nekas neiespējams! Kā tu vari padoties? Nepadodies, nekad nepadodies! Nekad nepārtrauc strādāt un iet uz saviem mērķiem. Uz tiem mērķiem, kurus Dievs tev ir atklājis. Tev ir apsolījumi, tev ir Dievs, tev ir Bībele, Svētā Gara spēks, svaidījums, vīzija, mācītājs, draudze un draugi, tava komanda, un tev nav nekā neiespējama. Jēzus saka: „Patiesi, patiesi, es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs.” Jēzus spēja uzņemt visus pasaules grēkus, labprātīgi aiziet pie krusta un nomirt. Viņš labprātīgi izcieta pazemojumu un spīdzināšanu, Viņš to spēja! Un Viņš teica, ka mēs spējam to pašu, ko Viņš, un vēl vairāk. Tie ir Jēzus vārdi.
„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu” (Jāņa 14:12-14)
Ja tu tici Dievam, kur ir tavi darbi?
Es skatos, kas šobrīd notiek Latvijā un Eiropā, īpaši Ukrainā un Krievijā, un man nāk prātā 1940. gads. Kā prezidents Ulmanis bez cīņas, mīļā miera labad atdeva mūsu valsti, atļaujot Padomju Savienības armijai ienākt Latvijas teritorijā, jo viņi uzstādīja ultimātu. Tajā laikā Latvijas armijā bija aptuveni 100 000 karavīru. Prezidents sprieda, ka tādējādi nebūs asins izliešanas. Bet vai tad nebija asins izliešana pēc tam? Cik asinis būtu izlijušas kara gadījumā, kā Somijā? Somi cīnījās par savu neatkarību un uzvarēja. Somija ar savu cīņu piesaistīja visas pasaules uzmanību, un Padomju armija dabūja atkāpties. Tā Somija palika neatkarīga valsts, bet latvieši padevās. Man nav cieņas pret šādiem vadītājiem, manī iekšēji ir atgrūšanās pret tādiem. Kā mūsu valsts vadītāja var pateikt, ka Latvija šobrīd ir drošībā, un mums nedraud nekādas briesmas, jo mēs esam NATO? Bet kas mēs paši esam? Vai mums vienmēr ir jāgaida palīdzība no ārpuses? Ja tu pats par sevi nerūpējies, Dievs tevi nesargās. Ja mēs paši savu valsti nesargāsim, neviens cits to nesargās. Nevajag paļauties uz mutiskiem solījumiem un parakstiem. Arī Otrā pasaules kara laikā tika slēgti dažādi līgumi. Hitlers slēdza līgumus, ar nodomu tos pārkāpt. Tāpat arī Staļins. Nekad nekādi līgumi vēsturē nav bijuši garantija drošībai.
Rokas augšā! Es padodos! Tu padodies? Ir laiks vīriem kļūt vīriem un sievām arī kļūt veselīgi vīrišķīgām. Vīrišķība ir rakstura īpašība, kas var piemist katram gan vīriešiem, gan sievietēm. Tā ir stāja un spēja uzņemties atbildību. Man ir Dievs! Es nepaļaujos ne uz prezidentu, ne uz armiju, bet gan uz savu Dievu. Mēs spēsim pastāvēt jebkādos apstākļos. Mēs nepadosimies.
„Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” (Psalms 91:7-11)
Turpini strādāt. Nepaļaujies uz līgumiem, solījumiem, bet strādā. Nevis paliekam savās vietās, rokas klēpī saliekam, paslinkojam, jo tad problēma atnāks ātriem soļiem.
Katrs no mums, labākajā gadījumā, ir mācījies skolā. Ja tu atsēdi savu stundu skolā, klausies, pieraksti un mājās izpildi uzdevumus, vai tu pabeigsi skolu? Jā, tu pabeigsi skolu. Ja tu mācies konkrētu profesiju, ar ko tu nākotnē plāno sākt savu maizes darbu, un ieguldies tajā, vai tu pabeigsi skolu un sāksi strādāt šajā virzienā? Sāksi strādāt, un pelnīsi. Tās ir elementāras, vienkāršas lietas. Ja tu strādā un mācies, būs rezultāts. Es par to runāju, jo mēs visu mīlam sarežģīt, ka pats svarīgākais kaut kur pazūd. Strādā un dari pareizas lietas, un rezultāts būs! Un tajos brīžos, kad rokas nolaižas un emocionāli negribas neko darīt, turpini strādāt. Paņem atvaļinājumu uz pāris nedēļām, padzer vitamīnus, bet turpini strādāt.
„(..) un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams. ” (1.Jāņa 3:22)
Dieva vārds skaidri saka, ka Dievs to, ko mēs no Viņa lūdzam, darīs, taču ar nosacījumu, ka mēs darīsim to, kas Viņam patīkams. Ir svarīgi lūgt un darīt, un arī lūgšana ir darbs. Ja tu uz lūgšanu skaties kā tikai uz izpriecu, ko var ātri izdarīt, tad tāda lūgšana augļus nenesīs. Lūdz par konkrētām lietām un strādā šajā virzienā.
„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? ” (Mateja 7:7-11)
Tas nozīmē, ka, ja es lūdzu, es dabūju. Ja es strādāju, es dabūju, jo tā ir rakstīts. Turpini strādāt, rezultāts neizpaliks. Panākumi tev vēl ir priekšā, tikai turpini strādāt. Dievs nav kā bezdievīgs darba devējs, kurš aiztur algu, Dievs maksā laikā.
„Proti, raksti saka: vērsim, kas klonā min labību, tev nebūs aizsiet purnu, un: strādnieks ir savas algas cienīgs.” (1. Timotejam 5:18)
Tāds ir Dieva princips – kas nestrādā, tam nebūs ēst, un strādnieks ir savas algas cienīgs. Dievišķs princips ir strādāt un nopelnīt sev algu, jo tāda ir Dieva griba un apsolījums. Ja es strādāju, es dabūju, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Ja tu vakar esi strādājis, tad šodien būs rezultāts, taču, ja tu vakar esi slinkojis, rezultātu nebūs. Es gribu tev vēlreiz atvērt acis patiesībai, lai tu sevi nemānītu un saprastu, ka tev šodien būs tikai tik, cik vakar būsi strādājis. Ir jādara pareizas, plānotas lietas, nevis vienkārši bezmērķīgi jādarbojas. Mēs esam tie, cik vakar sevī esam ieguldījuši. Mūsu draudze ir tāda, kādu paši to esam veidojuši. Arī tavs bizness un naudas pelnīšanas veids ir tik attīstījies, cik tu pats esi ieguldījies, lai to celtu. Tāpat arī ar kalpošanu un evaņģelizāciju – tā būs tik veiksmīga, cik pats būsi tajā strādājis. Tu saki: „Es mīlu savu tuvāko, es ticu Bībelei un zinu, ka pazudušie ir jāglābj.” Tad nu padomā, cik šie cilvēki, kurus tu gribi izglābt, ir šeit draudzē. Atbilde ir ļoti vienkārša, cik tu esi strādājis, tik arī ir. Šī tēma ir līdzīga jau iepriekšējām, un tas ir tādēļ, lai tu nolaistos uz zemes un saprastu, ka tev būs tikai tik daudz, cik tu lūgsi un strādāsi. Iepriekš Vitālijs stāstīja par automašīnu, ar kuru Dievs viņu svētījis, un tomēr, Vitālijs arī strādā. Viņš dara to, ko viņš var. Dieva brīnumiem vieta ir tur, kur cilvēks strādā. Ja brīnums notiek tur, kur cilvēks nestrādā, tad var apšaubīt, vai tas tiešām ir Dieva brīnums. Līdzīgi kā stāstā par loteriju, ko iepriekš minēju, šī nauda cilvēku pazudināja, viņš nebija gatavs tādai naudai. No divdesmit septiņiem miljoniem viņš kļuva par bezpajumtnieku, jo viņam nebija mērķi un nosprausti darbi, lai šos mērķus sasniegtu.
„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:7,9)
Dieva vārds skaidri saka, ka mēs savā laikā pļausim, ja nepagursim, jo Dievs neļaujas apsmieties. Ko es sēju, to es noteikti pļaušu. No tā, ko es strādāju, es baudīšu augļus, ja nepaguršu un turpināšu strādāt. Turpini lūgt Dievu katru dienu, ievēro laiku personīgām attiecībām ar Dievu, turpini studēt Bībeli regulāri, turpini apmeklēt mājas grupiņu un draudzi, turpini kalpošanu, ko Dievs tev devis. Lasi grāmatas, kuras nepieciešamas tavai izaugsmei, audzini bērnus tā, kā tas ir labi Dieva acīs, nevis pasaules acīs, turpini glābt un apmeklēt cilvēkus. Mūsu draudzē ir vīzija „5+1”, tas nozīmē, ka pieci cilvēki mēneša laikā pie Dieva atved vienu jaunu cilvēku. Iesaisties un turpini strādāt savā piecu cilvēku komandā. Ja tev kādreiz kas nesanāk, celies augšā un turpini strādāt. Var gadīties, ka kādā vājuma brīdī izdarīsi nepareizas lietas, taču, ārpus šiem gadījumiem, turpini strādāt un cīnies. Viduslaikos, kad par ticību Kristum katoļu baznīca cilvēkus fiziski iznīcināja un atņēma īpašumus, cilvēkam tika dota iespēja atteikties no Kristus, tādējādi paglābjoties no soda un tiekot apžēlotiem, kā arī šo ziņu izsludināja publiski, ka kāds ir atteicies no Jēzus. Katoļu inkvizīcijas laikā ticīgie Kristum tika neiedomājami šausmīgos veidos spīdzināti, un daudzi atteicās no Viņa, taču daudzi pārdomāja, atgriezās un sacīja: „Nē, es tomēr neatteikšos!” Viņi mira Jēzus dēļ. Lūk, vājuma brīžos var gadīties paklupt, taču kopumā ir jāiet tālāk. Cilvēcīgi mēs varam saprast, ka šis cilvēks iekšēji neatteicās no Kristus, taču arī ar tikai izteiktiem vārdiem pietiek, lai noliegtu Kristu, jo Viņš ir teicis: „Kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu.” Šie cilvēki, kuri noliedza Kristu, tomēr izmainīja savas domas un turpināja savu ticības ceļu, samaksājot ar savām asinīm.
„Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” (2. Korintiešiem 9:6)
Cik daudz tu strādā, tik daudz augļus tu baudi, jo, kas sīksti sēj, tas sīksti pļauj. Ko tu iesēj, tas arī izaugs. Ja tu maz strādāsi, būs maz augļu, tāpat arī otrādi. Jēzus Kristus, būdams šeit virs zemes, strādāja ar cilvēkiem. Jēzus pavadīja laiku kopā ar saviem divpadsmit mācekļiem, un tieši viņi bija tie, kuri izmainīja pasauli. Viņi to izdarīja Svētā Gara spēkā, un arī mēs esam šeit, pateicoties divpadsmit apustuļiem, kurus sagatavoja Jēzus Kristus. Bībelē minēts kāds notikums, kurā Jēzus stāstīja saviem mācekļiem, ka Viņam būs jācieš un ka Viņš tiks nogalināts. Pēteris pasauca Jēzu malā un sacīja: „Jēzu, ko Tu iedomājies darīt! Pasarg’ Dievs, ka ar Tevi tas nenotiek. Tu gribi mūs atstāt vienus, ko mēs bez tevis darīsim?” Jēzus atbildēja: ”Atkāpies, sātan, tu domā to, kas cilvēkiem patīkams, ne kas Dievam patīkams.”
„Un Jēzus sacīja: “Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas?” (Mateja 15:16)
Pēteri Jēzus nosauca par sātanu, uz pārējiem mācekļiem Viņš teica, ka tie ir neprašas. Viņš teica: „Es ikdienu esmu kopā ar jums, rādu piemēru un jūs mācu, taču jūs vēl aizvien nesaprotat!” Jēzus kalpoja šiem cilvēkiem, taču reizēm arī Viņam bija piegriezies. Viņš tos sauca par nesaprašām, taču, tikai tāpēc, ka cilvēki nesaprata un darīja daudz muļķības, Viņš nepārtrauca viņiem kalpot. Viņš turpināja strādāt. Jūda Iskariots pat zaga naudu no Jēzus organizācijas kases un vēlāk nodeva Viņu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Lūk, pat tāds cilvēks bija Jēzus komandā, taču vai tādēļ Viņš pārtrauca kalpot cilvēkiem? Grupu vadītāji īpaši saprot, ka ne vienmēr cilvēki uzreiz visu spēj pieņemt, rīkoties gudri, paklausīt un nesastrādāt muļķības. Bieži gadās, ka kāds ietaisa dvēselē, taču tev ir jāturpina kalpot cilvēkiem. Atceries, ka cilvēki nepieder tev vai man, bet gan Dievam, un viņi paši izvēlas, ko darīt un kur iet. Tu vari tikai kalpot. Ja tu stāsti cilvēkiem par Dievu, bieži vien nākas saskarties ar situāciju, ka kāds neko negrib dzirdēt un tevi atšuj. Dzirdēju, kā mūsu draudzes cilvēks bija šokā par to, ka draudzes bukletiņš tika nomests zemē, taču tas ir normāli, cilvēki reklāmas parasti met ārā, un viņu acīs šis buklets ne ar ko īpaši neatšķiras. Nedomā, ka, ja kāds nav tevi uzklausījis, tad vairs nav jēgas darboties. Neapstājies un turpini strādāt! Turpini darīt to, jo savā laikā tu pļausi, ja nepagursi.
Marka evaņģēlija desmitajā nodaļā ir aprakstīts notikums ar aklo Bartimeju. Bartimejs bija cilvēks, kurš bija akls no dzimšanas. Viņš sēdēja ceļmalā un ubagoja, un garām gāja Jēzus Kristus. Jēzu pavadīja pūlis ar cilvēkiem, un Bartimejs jautāja: „Kas Tas ir?” Viņam atbildēja: „Tas ir Jēzus no Nācaretes.” Viņš bija dzirdējis, ka Jēzus atver akliem acis, viņam radās cerība un viņš sauca: „Jēzu, Tu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.” Apkārtējie cilvēki centās apklusināt Bartimeju un teica, lai viņš aizveras, taču viņš neapklusa un turpināja saukt uz Jēzu. Jēzus apstājās, aicināja Bartimeju pie sevis un jautāja viņam: „Ko tu gribi?” Bartimejs teica: „Kungs, ka es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: „Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Jēzus dziedināja Bartimeju tādēļ, ka viņš izrādīja ticību – viņš neatlaidīgi sauca uz Jēzu Kristu. Ticība ir darbs. Turpini strādāt un tu piedzīvosi savu brīnumu. Tu piedzīvosi savu veiksmes stāstu, ja tu strādāsi. Iespējams, ka tu nāc uz draudzi un tev ir kāda kaite, no kuras tu gribi tikt dziedināts. Vai tu mājās lūdz un strādā, lai tas notiktu, vai tikai gaidi, lai par tevi aizlūdz? Cilvēki nāk ar savām problēmām, taču paši negrib pat pirkstu pakustināt. Sāc lūgt un studēt Bībeli, sāc kalpot! Nav svarīgi, kāda ir tava kaite, nav svarīgi, ko ir teicis ārsts. Svarīgi ir tas, ko saka Dieva Vārds – ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Dzīvo kā vesels cilvēks un domā tā par sevi.
Marka evaņģēlija piektajā nodaļā ir stāsts par sinagogas priekšnieku Jairu, kuram bija divpadsmit gadus veca meitiņa, tā bija ļoti slima. Jairs nāca pie Jēzus un teica: „Uzliec manai meitiņai rokas, tad viņa kļūs vesela.” Kamēr Jēzus bija ceļā, meitiņa nomira, un no Jaira nama nāca kāds cilvēks un paziņoja: „Neapgrūtini vairs Mācītāju, meitiņa ir mirusi, ir par vēlu.” Šī bija situācija, kad cerība bija zudusi un likās, ka viss ir nokavēts, taču Jēzus teica: „Nebīsties, tikai tici.” Jēzus aizgāja uz Jaira namu, piegāja pie meitiņas, paņēma to aiz rokas un teica: „Meitiņ, celies augšā.” Viņa piecēlās. Šeit ir tieši tādi paši vārdi – „tikai tici”, līdzīgi kā ar Bartimeju, kad Jēzus teica: „Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Mirušo meitiņu uzcēla Dievs caur ticību. Lai cik bezcerīga tava situācija nebūtu šodien, turpini ticēt. Turpināt ticēt – tas nozīmē turpināt strādāt.
