Nupat mācītājs runāja par to, cik svarīgi ir, neskatoties uz bailēm, iet uz priekšu pa izvēlēto ceļu kopā ar Jēzu Kristu, un es šo tēmu mazliet paturpināšu. Manas svētrunas nosaukums ir „Turpini ticēt Dievam!”. Arī tad, kad tev ir bailes, turpini ticēt Dievam un nebaidies. Skaties uz Jēzu Kristu, skaties, ko Viņš saka par tavu situāciju, nevis ko tev cenšas iestāstīt bailes. Turpini uzticēties Dievam, neapstājies. Tajā brīdī, kad tu turpināsi uzticēties Dievam, tu redzēsi Viņa varenību savā dzīvē un tev apkārt esošo cilvēku dzīvēs. Dieva griba ir, ka mēs saņemam no Viņa un to, ko esam saņēmuši, dodam tālāk arī citiem. Mums ir jādalās ar Dieva mīlestību, prieku un mieru. Šodien mēs dzirdējām, kā mācītājs sludināja par to, kā pārvarēt bailes – tad nu mēs to varam īstenot ne tikai savā dzīvē, bet palīdzēt arī citiem pārvarēt viņu bailes. Turpini kalpot Dievam, kurš tevi ir radījis, glābis, atbrīvojis, dziedinājis un palīdz tev katru dienu. Turpini ticēt Dievam neatkarīgi no apstākļiem – tad, kad tev ir labie laiki un tu esi virsotnē, kad tev viss apkārt zied un plaukst, kā arī tad, kad tev nav priecīgs prāts, bet ir bēdas, kad tu ej cauri tuksnesim vai ilgstošām grūtībām. Turpini uzticēties Dievam un kalpo Viņam, neapstājies. Tieši tad tu redzēsi Dieva varenību.

Nereti cilvēki sāk ticēt Dievam vai nākt uz draudzi nepareizu motīvu dēļ. Sākumā var būt nepareizi motīvi, taču, pēc kāda laika, kad cilvēks ir saņēmis kāroto no Dieva, viņš sāk uzskatīt, ka viņam Dievs vairs nav vajadzīgs, un aiziet no draudzes. Piemēram, cilvēkam vajag Dievu tikai tāpēc, lai dabūtu darbu. Ļoti bieži šie cilvēki dabū vergu darbu, kurā ir jāstrādā tik daudz, ka vairs nav iespējams apmeklēt ne dievkalpojumus, ne mājas grupiņas, taču Dievs viņiem bija paredzējis ko lielāku un labāku. Dievs vēlas, lai mēs ieraugām tos plašumus un dziļumus, ko Viņš mums ir paredzējis. Nereti cilvēki, kuri ilgstoši nav saņēmuši atbildi uz kādu savu problēmu, nolemj vairs nebūt ar Dievu, jo nav dabūjuši kāroto. Neskatoties ne uz ko, turpini būt ar Dievu. To ir iespējams salīdzināt ar daudzām un dažādām lietām. Piemēram, ja cilvēks ceļ māju, taču apstājas pie pirmajām grūtībām, viņš nekad neuzcels šo māju. Kad māja tiek sākta celt, to vēl nav iespējams redzēt, taču ir šīs mājas projekts un skices, kā to darīt un celt. Arī mēs ceļam debesu valstību, un Dievs mums saka, lai mēs neapstājamies. Ja mēs kā draudze apstātos pie pirmajām evaņģelizācijas neveiksmēm, vai tieši pretēji – veiksmēm, tad mēs nebūtu tas, kas esam šodien, mēs nevarētu redzēt laimīgus, glābtus un dziedinātus cilvēkus. Ja mēs neturpināsim glābt cilvēkus un celt debesu valstību, mēs nekad neredzēsim megadraudzi šeit, Latvijā, mūsu zemē. Mums pašiem ir jāiet un tas jāpaveic.

Jāņa evaņģēlijā 11. nodaļā ir aprakstīta kāda situācija. Jēzus mīlēja kādu ģimeni, un šajā ģimenē notika nelaime – Lācars saslima.

„Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās “” (Jāņa 11:4–6)

Jēzus mīlēja šos cilvēkus, taču nesteidzās viņiem palīdzēt. Jēzus, lai palīdzētu, pie viņiem sāka iet tikai pēc divām dienām. Ļoti daudzi cilvēki nesagaida to brīdi, kad Jēzus atnāk un palīdz viņiem, jo šie cilvēki ir nepacietīgi. Viņi nespēj sagaidīt, kad Jēzus atnāks un atrisinās viņu problēmu. Iepriekš minētajā rakstu vietā ir teikts, ka Jēzus mīlēja šos cilvēkus, un, ja Jēzus ir mūsu paraugs, tas nozīmē, ka arī mums ir jāmīl cilvēki un jāstāsta viņiem par Jēzu Kristu. Tālāk ir paskaidrots, kāpēc Jēzus nesteidzās uz šo cilvēku namu, ja jau tik ļoti viņus mīlēja.

„Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?”” (Jāņa 11:7–8)

Jēzus nevēlējās doties uzreiz, jo Viņam bija problēmas – Jēzu tikko gribēja nomētāt ar akmeņiem. Iespējams, ka Jēzum bija bail turp doties, jo Viņš tik tikko bija palicis dzīvs, taču tālāk ir teikts, ka Viņš pārvarēja šīs bailes un darīja to, kas ir jādara. Mācekļi bija noraizējušies, taču Jēzus teica: „Nē, mēs iesim un maksāsim cenu. Mēs mīlēsim šos cilvēkus.” Arī es tevi šodien pamudinu – turpini maksāt cenu, turpini iesākto – mīlēt cilvēkus un neapstāties pie pirmajām neveiksmēm vai vajāšanām.

„Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!”” (Jāņa 11:16)

Jēzus un Viņa mācekļi maksāja augstu cenu, lai aizietu pie šiem cilvēkiem, kurus viņi mīlēja. Lai arī tu varētu kalpot cilvēkiem, tev ir jāmaksā cena un jāatdod kaut kas no sevis, tev jānomirst sev. Tev ir jāturpina mīlēt Dievu, lai tu varētu palīdzēt arī citiem mīlēt Viņu.

Kad Jēzus nonāca galamērķī, izrādījās, ka pa šīm dienām Lācars jau bija miris.

„Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”” (Jāņa 11:21)

Lai gan brālis bija nomiris, viņa dziļi sirdī ticēja, ka varbūt tomēr šai situācijai ir risinājums. Pēc tam Jēzus Martai sacīja, lai tā sauc savu māsu Mariju.

„Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa.” (Jāņa 11:28–29)

Tad, kad Jēzus tevi sauc, steigšus dodies pie Viņa. Kad Viņš tevi sauc, celies un kalpo, nekad neapstājies un turpini savu ceļu ar Viņu. Marija varēja teikt: „Man tagad ir sēras, uztraukums, bēdas un bailes, kāpēc man ir jāiet pie Jēzus. Viņš vispār neatnāca, kad Viņu saucām…” Taču Marija darīja pilnīgi pretēji un turpināja ticēt un uzticēties Jēzum. Viņa nāca pie Jēzus nevis lēnām, bet steigšus.

„Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja.” (Jāņa 11:32–35)

Jēzus raudāja par cilvēkiem, Viņam bija emocijas un sāpēja sirds. Vai mums sāp sirds par cilvēkiem? Vai mēs raudam, kad viņiem ir sāpes? Vai mēs mīlam šos cilvēkus un turpinām viņus vest pie Dieva, nevis apstājamies pie pirmajām neveiksmēm? Jēzus un mācekļi maksāja cenu, un viņiem bija žēl. Arī tad, kad tev ir kāda smaga situācija, atceries, ka tu neesi viens – Jēzus ir ar tevi, Viņš raud kopā ar tevi, Viņš ir noliecies pie tevis un grib tevi dziedināt, Viņš grib tev palīdzēt. Tava atbilde ir ceļā, lai arī tu, iespējams, to šobrīd vēl neredzi.

„Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?”” (Jāņa 11:37)

Jēzus saņēma pārmetumus gan no Martas un Marijas, gan arī no tur esošajiem jūdiem. Šie cilvēki ticēja, ka Jēzus spēj palīdzēt tikai tik ilgi, kamēr Lācars ir dzīvs. Arī mēs, kristieši, nereti ticam par kādām situācijām tikai līdz noteiktai robežai. Pārkāp šo robežu un turpini ticēt! Jēzum bija vienalga, vai dziedināt Lācaru vai tūlīt pat viņu piecelt no miroņiem. Turpini ticēt pāri savai ticības robežai! Tici, ka Dievs grib dziedināt tevi un grib caur tevi dziedināt citus. Es ļoti pārdomāju mācītāja iepriekš minētos piemērus. Viens no šiem lielajiem Dieva vīriem, kura pirmais cilvēks, par kuru viņš lūdza, nomira, varēja sākt šaubīties un apstāties. Viņš varēja sākt domāt: „Varbūt man nevajadzēja lūgt, varbūt man to vispār vairs nevajag darīt.” Taču viņš neapstājās, turpināja ticēt Dievam un lūgt par cilvēkiem, un nu viņam ir liela kalpošana. Ja šis cilvēks apstātos pie pirmās neveiksmes, Dievs nevarētu viņu lietot. Lai Dievs mūs varētu lietot, mums pašiem ir jāiet. Dievs jau mūsos ir ielicis visu nepieciešamo, lai mēs ietu un darītu citus par mācekļiem, lai mēs turpinātu mīlēt cilvēkus kā sevi pašu. Tad, kad tu kalpo Dievam, neuztraucies, kad saņem kādus pārmetumus. Ja tev kāds aizrāda par to, ko esi darījis, tad atceries, ka tu rīkojies tā, kā tajā situācijā uzskatīji par pareizu, tāpēc nevaino sevi. Neapstājies pie pirmajām grūtībām un pirmajām problēmām.

„Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?”” (Jāņa 11:38–40)

Ja tu pārkāpsi to robežu, līdz kurai tu tici, tu redzēsi Dieva varenību. Ja tu gribi redzēt brīnumus savā un apkārtējo cilvēku dzīvēs, tad tev ir jāpārkāpj šī robeža. Tagad tu esi glābts un laimīgs, taču iedomājies, kā jūtas cilvēki, kuri nepazīst Jēzu. Atceries sevi, kāds tu biji, pirms iepazini Dievu. Vai tu jūties laimīgs? Noteikti nē. Daudzi no jums, iespējams, domā par to, kur vispār šobrīd būtu, ja nebūtu nākuši pie Dieva. Tieši tāpat ir ar cilvēkiem, kuri šobrīd nepazīst Dievu. Viņi iet uz elli, un arī mēs esam pie tā vainīgi, ja neko nedarām un neliecinām viņiem par Jēzu. Nebaidies, ej uz liecini! Simts tev atteiks, taču divsimts pateiks Jēzum jā. Viņi būs glābti, dziedināti un kalpos, un caur to vēl vairāk cilvēki atgriezīsies pie Dieva.

Mums šobrīd draudzē notiek aktīva evaņģelizācijas nedēļa, tādēļ es par to runāju. Ej uz ielas, uzrunā cilvēkus, tev ir ko viņiem dot. Neej pa ielu un nedomā, kurš varētu un kurš nevarētu pieņemt Jēzu, jo tu neesi Dievs, lai to izlemtu. Nešķiro cilvēkus. Ja tu redzi, piemēram, kādu dāmu, iespējams, ka tu nodomā: „Viņai jau Dievu nevajag.” Pat tad, ja viņa izskatās ļoti dāmīgi, tu nezini, kas notiek viņas sirdī. Varbūt tieši pretēji – tu redzi narkomānu un domā, ka viņam jau Dievu nevajadzēs vai arī ka kāds jau viņam par Jēzu ir izstāstījis. Taču tas nav svarīgi, ka kāds viņu jau būtu bijis uzrunājis, jo varbūt tieši tava liecība liks šim cilvēkam uzreiz atgriezties. Nekad nedomā, ka tev nav ko dot cilvēkiem. Tev ir ko dot! Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību. Ej un noņem akmeni no cilvēku dzīvēm! Jēzus pats šo akmeni no Lācara kapa nenovēla, Viņš to lika izdarīt citiem. Tieši tāpat Dievs ir tas, kurš dziedina, taču tu esi tas, kas var novelt akmeni no cilvēku dzīvēm, pasakot viņiem par Jēzu. Tu esi tas, kurš uzliek cilvēkiem rokas, un Dieva spēks ir tas, kas nāk un dziedina. Šie cilvēki negribēja novelt akmeni, viņiem nebija emocionāla ticība, taču viņi paklausīja Jēzum un novēla šo akmeni. Ja akmens nebūtu novelts, brīnums nevarētu notikt. Varbūt arī tu jūties bailīgs un noskumis, un tev nav šī ticība sajūtu līmenī, taču galvenais ir darbība. Ja tu ej un novel šo akmeni, tad tu redzi Dieva varenību.

„Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”” (Jāņa 11:41–42)

Jēzus lūdza Dievu par mirušo Lācaru. Ej arī tu un lūdz Dievu par cilvēkiem! Lai viss, kas tavā dzīvē ir miris, kļūst dzīvs. Lai cilvēki, kuri ir miruši savos grēkos, kļūst dzīvi!

„Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”” (Jāņa 11:43–44)

Arī tu spēj uzmodināt mirušos, vest viņus pie Dieva un darīt dzīvus. Arī tos cilvēkus, kuri pa īstam ir miruši un jau kļuvuši auksti, tu vari atdzīvināt Dieva spēkā. Esi stiprs, pārliecināts un drošs! Ar tādu attieksmi jāiet pie cilvēkiem. Nebaidies, iztaisno plecus, tu esi Dieva bērns, kristietis. Ej un stiprā balsī pasludini dzīvību šo cilvēku dzīvēs. Cilvēkiem, kuri dzīvo bez Dieva, ir sasaistītas rokas un kājas. Viņi ir nelaimīgi un tukši, taču Jēzus saka: „Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” Ej tu un Dieva spēkā atraisi šos cilvēkus, lai viņi var iet! Jēzus sacīja: „Es Lācaru tikko uzmodināju, bet atraisiet viņu jūs.” Tev ir jāmeklē cilvēki un jāiet pie viņiem, jāatraisa viņi. Pēc šī notikuma Jēzum sākās liela pretestība. Jūdi sapulcējās un sprieda par to, ka Viņu vajadzētu nogalināt. Kad tu kalposi Dievam, nedomā, ka tev nebūs pretestības. Tev būs pretestība, bet Dieva spēkā tu uzveiksi katru problēmu.

Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa sākas ar to, ka Marija ir pateicīga Jēzum par to, ko Viņš bija darījis, un svaida Viņu ar dārgu eļļu. Tieši tāpat arī tu, redzot, ko Dievs dienu no dienas dara tavā dzīvē, esi pateicīgs un pienes Viņam savus upurus. Turpini ticēt Dievam un Viņam nodoties.

Ir kāds klipiņš, kurā redzama karadarbība, un šī kara laikā kāds maziņš puisītis izglābj vēl mazāku puisīti. Viņam tecēja asaras, taču šis puisītis cīnījās, lai viņš pats un šis mazais zēns tiktu izglābts. Arī tev ir jāturpina ticēt Dievam un cīnīties, lai tu pats un cilvēki tev apkārt tiktu glābti. Kad tu esi šos cilvēkus izglābis un paņēmis savā paspārnē, rūpējies, lai viņi var augt lieli un arī kalpot Dievam. Ir kāds stāsts par to, kā kāds vīrs sastapa zēnu, kurš uz muguras nesa vēl mazāku zēnu, kas bija paralizēts. Šis vīrs teica: „Tev tā ir pārāk smaga nasta.” Šis zēns atbildēja: „Tā nav nekāda nasta, tas ir mans brālis.” Ja tu skatīsies uz cilvēku kā uz brāli, kā uz māsu, kā uz cilvēku, kuram vajadzīga tava palīdzība, tad tu viņu mīlēdams vedīsi pie Kristus, un tā nebūs tava nasta. Tas nenozīmē, ka tev nebūs jāmaksā cena, taču tad, kad tu mīlēsi savu tuvāko kā sevi pašu, tu viņu vedīsi pie Kristus. Dievs tev palīdzēs. Turpini nodoties un kalpot Viņam.

Gannas Jencītes svētrunu rakstīja Monta Gulbe un rediģēja Ieva Našeniece