Mēs visi zinām, ka ir daudzi cilvēki, kuri paši saviem spēkiem spēj atbrīvoties no smēķēšanas.
Taču tikpat labi zinām, ka vēl vairāk ir tādi smēķētāji, kuri daudzkārt ir mēģinājuši, cīnījušies visādiem līdzekļiem tikt vaļā no nikotīna atkarības, bet tā arī nav spējuši. Elīna ir dzīvespriecīga jauna sieviete, kas bija viena no tiem, kam tas neizdevās. Viņa piecus gadus ir draudzes “Kristus Pasaulei” dalībniece, jau ilgu laiku viņa nesmēķē un pati stāsta, kā atmeta šo kaitīgo ieradumu.
“Devītajā klasē eksāmenu laikā kopā ar klases biedreni pa kluso aiz stūra gāju “uzvilkt dūmu”. Tas palīdzēja justies “krutākai”, parādīt citiem, ka neesmu nekāda svētā. Nopietnāk sāku smēķēt 17 gadu vecumā, kad nedzīvoju vairs pie vecākiem un visu nedēļu pavadīju kopmītnēs. Viņi nemaz nenojauta, ar ko nodarbojos, jo veiksmīgi to turēju noslēpumā. Sākumā nebija īpašas vēlēšanās smēķēt, bet bija grūtības komunicēt, tādēļ meklēju veidu, kā vieglāk veidot attiecības. Sāku pēc stundām kopā ar citiem uzpīpēt, jo tā veiklāk raisījās sarunas. Nebija ilgi jāgaida, kad jau bija radusies nopietna atkarība no nikotīna!
Atkarība progresēja, jo vēlme smēķēt palielinājās un gribējās izmēģināt arī ko jaunu. Nākamais solis bija ūdenspīpe. Tas šķita “kruti”. Mums kopmītnēs izveidojās jauna tradīcija – katru nedēļu rīkot tusiņu un smēķēt ūdenspīpi, likām iekšā tabaku un lietojām to kopā ar alkoholu. Man tas ļoti iepatikās, jo forša likās reibuma sajūta, ko izraisīja šis process. Drīz jau nepietika ar tusiņiem vien – sāku to lietot trīs līdz četras reizes nedēļā. Meitene, ar ko dzīvoju vienā istabiņā, iegādājās sev ūdenspīpi, līdz ar to man radās izdevība “uzvilkt dūmu”. Gadījās arī, ka viena pati izpīpēju devu, kas domāta kādiem trīs cilvēkiem. Tā teikt, biju kļuvusi par smēķēšanas vergu. Prieku tā man nedeva, bet atteikties no cigaretēm nespēju. Tas nonāca jau tik tālu, ka reiz kādā pasākumā man palika slikti, šķita, ka sirds stājās un tikai ar grūtībām varēju elpot. Šis gadījums mani neapstādināja, turpināju arī tad, kad šādas nelabuma lēkmes atkārtojās.
- gadā mācījos autoskolā un vadīšanas instruktors uzaicināja mani uz kristīgu mājas grupiņu. Viņš jau vairākus mēnešus bija daudz stāstījis par Dievu, tādēļ nolēmu atsaukties uzaicinājumam. Mājas grupā man iepatikās atmosfēra un tas, ka cilvēki grupiņā patiesi atbalsta, rūpējas un izrāda interesi viens par otru. Viņi ir priecīgi, laimīgi, brīvi komunicē bez visādām apreibinošām vielām. Klausoties citu liecības, mācītāja sprediķus internetā un sākot praktizēt dzirdēto, pamazām iepazinu Dievu. Sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, šad un tad aizgāju uz dievkalpojumiem. Tomēr turpināju dzīvot “ar vienu kāju pasaulē”. Tai skaitā arī smēķēju, lai gan vēlējos no šī netikuma atbrīvoties, jo bija apnicis, ka mati un drēbes vienmēr smirdēja pēc cigaretēm, biedēja arī atkārtotās nelabuma lēkmes. Sapratu, ka tas ļoti kaitē manai veselībai, tomēr vilkmei pēc nikotīna nespēju pretoties, patika pats process un arī nevarēju saviem “cigarešu draugiem” pateikt “nē”. Turpinot klausīties sprediķus, dzirdot liecības un redzot kā Dievs reāli maina draudzes cilvēku dzīves, sapratu – atbilde un risinājums jāmeklē Dievā.
Mājas grupiņā tika lūgts par manu problēmu, dzirdēju daudz liecību par to, kā Jēzus maina cilvēku dzīves un sapratu, ka lūgt un lasīt Bībeli vien ir par maz, lai piedzīvotu pa īstam Dieva svētības un iegūtu brīvību no smēķēšanas. Pieņēmu lēmumu pievienoties draudzei, lai vairāk atrastos Viņa klātbūtnē, un sākt kalpot Dievam.
Uzzināju par draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur daudzi cilvēki jau bija saņēmuši brīvību no dažādām atkarībām un nolēmu uz to aizbraukt. Šajā pasākumā tika īpaši lūgts arī par manu brīvību. Kad pārbraucu mājās, sapratu, ka Dievs mani tiešām ir atbrīvojis no vilkmes pēc cigaretēm un ūdenspīpes un devis arī spēku pateikt “nē”, kad tiku aicināta uzsmēķēt.
Nu jau vairāk kā četrus gadus iknedēļas ūdenspīpes tusiņus man aizvieto mājas grupiņas sapulces un dievkalpojumi, kas man dod patiesu prieku un jēgu.
Jēzus Kristus ir nomiris krusta nāvē, lai katrs cilvēks iegūtu brīvību no visiem grēkiem, tai skaitā arī no atkarībām. Mateja evaņģēlijā Jēzus teica: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Elīnu nospieda atkarības smagums un viņa atrada savu brīvību Dievā. Viņš vēlas mūs atbrīvot no jebkura veida atkarības un tādēļ ikviens aicināts meklēt palīdzību pie Viņa.
Elīnas Čeras liecību pierakstīja Dace Daubere
