1. augusta dievkalpojums draudzē „Kristus pasaulei” bija īpašs. Tās mācītājs Mārcis Jencītis nupat
kā ir atgriezies no vizītes Vācijā, Manheimas draudzē, kur viņš kopā ar sievu piedalījās enkaunterā jeb triju dienu padziļinātu lūgšanu un Dieva vaiga meklēšanas kalpošanā. Vai kas būs mainījies viņa kalpošanā un sludināšanā?
Svētrunas tēma šajā reizē ir par mūsu brīvību, ko mēs iegūstam attiecībās ar mūsu Dievu. „Uz tava kakla neviens vairs nesēdēs!” – Mārcis skaļi sauc. Kāpēc gan tik bieži mūs nomoka problēmas, smagums, skumjas un depresijas, kas kā dēmoni burtiski sēž mums uz kakla, kaut arī saucam sevi par kristiešiem? Un kā no tā visa tikt vaļā?
Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles mēs tur pakārām vītolos. Jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: „Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!” Kā lai mēs dziedam tā Kunga dziesmas svešā zemē?” Psalms 137:1-4
Bija kaut kas, kas „sēdēja” Izraēla tautai „uz kakla”, kas neļāva viņiem priecīgi dziedāt slavas dziesmas tam Kungam par godu, kas neļāva viņiem atraisīt savu potenciālu, būt par to, par ko Dievs viņus bija radījis! Grēka, elku dievības un nepaklausības dēļ viņu zeme bija okupēta un viņi paši aizvesti trimdā uz Babilonu – bezdievīgu zemi, kur viņiem nācās vaiga sviedros vergot saviem kaklakungiem. Kad izraēlieši atcerējās aizgājušās dienas, kad viņi vēl bija savā zemē, kalpoja savam Dievam templī un baudīja Viņa svētības, tad viņu sirdis pildījās ar skumjām. Kā gan šādos apstākļos lai priecīgi slavē to Kungu? Viņi paši ir uzlikuši sev robežas, viņi ir grēkojuši, viņi ir atstājuši dzīvo Dievu!
„Mēs nevaram būt laimīgi svešā teritorijā” – saka mācītājs Mārcis Jencītis. „Kad mēs dzīvojam grēkā un nemeklējam glābšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, tad mēs esam velna teritorijā un viņš ir mūsu apspiedējs, okupants un kaklakungs. Priecāties un būt laimīgs es varu būt tikai tajā vietā, kur Dievs mani ir ielicis. Priecāties, būt brīvs un baudīt Dieva svētības es vari tikai tad, kad esmu draudzē un kad man ir disciplinēts laiks ar Dievu!”
Mācītājs uzskaita piecus punktus, kurus ievērojot, mēs varam kļūt brīvi un šo brīvību saglabāt:
- Disciplinētas attiecības ar Dievu caur regulāru ikrīta lūgšanu un Bībeles lasīšanu.
- Paklausīt savam garīgajam vadītājam. Pavadīt laiku ar cilvēku, kurš kalpo tev un būt sadraudzībā ar viņu.
- Dieva dots mērķis dzīvei, ko saņemam gan prātā, gan garā. Ikviens cilvēks bez mērķa apstājas un atdziest.
- Skaidrs veids, kā sasniegt to mērķi un vietu, ko Dievs tev paredzējis.
- Tava vieta draudzes vīzijā un mērķos. Iekļaujies šajā vīzijā! Atrodi savu vietu Kristus dotajā Lielajā Pavēlē! Laimīgs tu būsi tikai tad, ja atradīsi un ieklausies savā draudzē, savā vietā un būsi savā aicinājumā!
Nobeigumā mācītājs diezgan daudz runā par draudzes „Kristus pasaulei” vīziju. „Pārvaldība caur 12 ir Dieva dota mīlestības sistēma draudzei” – viņš saka. „Jēzus bez publiskās kalpošanas kalpoja saviem divpadsmit mācekļiem dziļi personiski un individuāli. Jēzus mācekļi tieši tādā pašā veidā kalpoja cilvēkiem tālāk. Apustuļu darbos mēs lasām par tarsieti Saulu, kas vajāja draudzi. Kas viņš uz Damaskas ceļa piedzīvoja Kristu un kļuva akls, viņam vajadzēja kādu, kurš viņam kalpotu, uzliktu rokas un lūgtu par viņu. Tas bija Ananija no vietējās draudzes. Saules varēja lūgt Dievu „pa tiešo”, lai Kungs viņu dziedina, piepilda ar Svēto Garu, taču viņš to nedarīja. Dievs neko nedara bez cilvēku starpniecības. Viņš vēlas, lai mēs kalpojam viens otram mīlestībā. G-12 ir Dieva sāpe par cilvēkiem un veids, kā viņus aprūpēt. Tā ir mīlestības sistēma! Tomēr ir par maz to visu izprast tikai ar prātu. Tev šī vīzija jādabū dziļi savā sirdī! Tā, lai tev sāp sirds par cilvēkiem!”
Dievkalpojuma beigās mācītājs Mārcis Jencītis lūdz par draudzi, lai tā saņem vīziju par pārvaldību caur 12 garā. Gandrīz visa draudze iznāk priekšā, lai kļūtu vienoti šajā vīzijā un iekļautos tajā no sirds.
