Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. (1. Jāņa vēstule 5:4)
Ticība ir svarīgākā tēma, par ko runā un sludina mācītāji. Ticība, mīlestība un cerība. Mīlestība ir pāri visam, bet centrā ir ticība. Dievs no debesīm skatās un vēro, vai ir kāds gudrs, vai ir kāds, kas tic un meklē Dievu. Dāvids saka, ka nav neviena laba, kas dara labu. Visi ir izvirtuši un atkāpušies, bet tajā pašā laikā psalmists, kas to raksta, nav atkāpies. Tāpēc gluži nav patiesība, ka visi ir atkāpušies, bet uzvaras garants ir ticība, un par šo ticību, es gribu tev palīdzēt saprast, pieņemt un lietot ticību. Es nerunāšu par vienkāršu ticību. Es nerunāšu par tādu ticību, kad mācekļi jautāja, lai Jēzus vairo viņu ticību. Jēzus viņiem atbildēja ar līdzību: kurš kungs, kad kalps ir bijis pie arkla vai ganos, pārnāk no lauka, teiks kalpam, lai viņš sēžas pie galda; vai tad viņš vispirms neteiks, lai uzklāj kungam galdu, lai viņš var ēst, un tikai tad kalps var sēsties pie galda un ēst. Tad, kad tu būsi izdarījis to, kas ir tavas pienākums, tad saki: „Mēs esam necienīgi kalpi, jo esam izdarījuši to, kas ir bijis mūsu pienākums.”
Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums. (Lūkas evaņģēlijs 17:10)
Tā ir tāda vienkārša ticības formula. Tā patiešām ir ticība, kad mēs no savas puses izdarām to, ko mēs no savas puses varam izdarīt. Dažādas rutīnas lietas, sīkas lietas, mēs ticam, bet šī ticība nav tā, kas gāž kalnus, šī ticība nav tā, kas pārceļ kalnus. Ticībai ir dažādi veidi. Patiešām kaut ko reālu, velkošu, reāli lielas pārmaiņas, tam visam ir vajadzīga attiecīga ticība, kas ir saistīta ar rutīnisko ticību jeb maziem darbiem, kas ir jāizdara, tā ir saistīta, tas netiek atcelts, bet priekšā ir jābūt kaut kam spēcīgākam, kaut kam velkošākam. Piemēram, vadītājs teica, vadītājs, kurš pats tic, saka, ka ir jāizdara tas un šitas. Tu vienkārši paklausīji un izdarīji. Arī tā ir ticības forma. Tu saprati, ka tā ir pareizi, ka to vajag darīt, ka tas ved uz kopēju mērķi un tu pats no sevis arī kaut ko ieguldi, bet pamatā tas nevar pavilkt daudz cilvēkus, pārāk lielas izmaiņas, noteicošas izmaiņas, tikai paklausot tam redzamajam cilvēkam šeit, virs zemes, un izdarot kaut kādas lietas. Princips, kad vadītājs tic, viņš noorganizē, ka tu piedalies un komanda seko konkrētiem norādījumiem, lai veiktu kādu konkrētu uzdevumu, kas ved tuvāk mērķim. Piemēram, Dieva svētīta Latvija, šajā gadījumā tā arī tas ir. Klausies uzmanīgi, viens ir, ka es ticu, varbūt kāds līderis tic ar tādu ticību, par ko es šeit runāju, bet tas cilvēks, kurš izdara no savas puses savu lauciņu, šim cilvēkam šajā kopējā vīzijā ir nepieciešams, lai izdarītu to, kas ir viņa uzdevums, nevis vienkārši pateici un izdarīja. Viņam ir vajadzīga ticība to izdarīt un ne izdarīt tikai tik, lai pateiktu, ka ir izdarījis kaut ko no savas puses, bet lai tajā savā lauciņā, kurā tu atrodies, izdarītu maksimumu. Dieva vārds skaidri saka, labāk ir, lai tu esi karsts vai auksts, bet ne remdens, jo remdenos izspļaus. Savā pienākumā, savā uzdevumā tu izdari maksimumu, un tur ir vajadzīga ticība. Par šādu ticību es runāšu. Katram sekotājam ir savs uzdevums konkrētā kopīgā uzdevuma veikšanai, kur ir vajadzīga tikai viņa ticība. Nevis vienkārši izdarījis pienākumus, bet viņa ticība, jo tikai šāda personiska ticība ir spējīga vilkt, spējīga radīt pārmaiņas. Jo rakstvietā bija teikts, ka šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Šoreiz es nerunāšu par maziem izdarītajiem darbiem, bet es runāšu par darbiem, kas ir izdarīti ar personisku ticību, ka tam, ko tu izdari, būs tālejošas sekas.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:40)
Jēzus gulēja stūres galā uz spilvena, Viņš bija ar mācekļiem laivā. Jūrā izcēlās vētra, precīzāk sakot, tas ir ezers, to Bībelē dēvē par jūru, bet tas ir pietiekoši liels, lai tajā būtu vētras. Apstākļi ir tādi, ka patiešām tās ir bīstamas vētras, un mācekļiem vienu brīdi sāka šķist, viņi sāka saprast, ka viņi iet bojā, viņi grimst. Viņi modināja Kristu un prasīja, vai Viņš nebēdā, ka viņi grimst. Jēzus piecēlās, apsauca jūru, apsauca vēju, un pēkšņi jūra kļuva gluda kā spogulis. Mācekļi bija šokā, ka kas tas tāds, kam pat vētra, jūra paklausa. Jēzus viņiem atbildēja, kam viņi ir tik bailīgi, kā viņiem nav ticības. Es atkārtoju vēlreiz, ka jums nav ticības. Jēzus saka, ka jums nav ticības, bet viss ir pēc labākās tradīcijas. Lūk, ir Jēzus, te ir Viņa laiva, te ir vētra – pie kā man griezties, kad ir vētras? Es eju pie Jēzus un Viņam saku, vai Viņš nebēdā, ka mēs ejam bojā, izdari kaut ko. Jēzus saka, lai mēs izdarām kaut ko! Šis bija tavs izgājiens, tev bija kaut kas jāizdara. Kā jums nav ticības. Par ko ir runa? Par to, ko es jau minēju sākumā, piemēram, mājas grupiņā vai mācītājs draudzē, pasaka kādus norādījumus, ka organizēsim to vai šo, un tu saki jā, ka tu to darīsi, tu pievienojies un ja būs kaut kādas problēmas, tad mācītājs atrisinās, jo viņš ir šeit, blakus, viņš visu nokārtos, bet Jēzus saka, ka ir vajadzīga tava ticība.
Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?” (Lūkas evaņģēlijs 8:25)
Ja Marka evaņģēlijā Jēzus saka, kā jums nav ticības, tad Lūkas evaņģēlijā Viņš prasa, kur ir jūsu ticība. Tālāk būs rakstvieta, no kurienes piedzima šis sprediķis.
Bet tie Viņam sacīja: “Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet Tavējie ēd un dzer.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem. Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.” Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; bet jaunais vīns lejams jaunos traukos. Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.” (Lūkas evaņģēlijs 5:33-39)
Jēzus komplektēja Savu mācekļu grupu, Viņš ierauga Leviju sēžam un viņu aicina. Levijs sarīko mājās mielastu, viņš ir atzinis Kristu, sarīko mielastu, sēž kopā ar grēciniekiem, ar muitniekiem pie viena galda. Tur bija sanākuši rakstu mācītāji, tā laika reliģiskie līderi, viņi bija sanākuši pie Levija mājās, acīmredzot šis muitnieks bija pietiekoši bagāts cilvēks, ka varēja uzsaukt tādu lielu mielastu. Tur, pie galda, sākās daudz jautājumu un daudz kurnēšanas. Farizeju viens no jautājumiem bija, kāpēc Viņš sēžot pie galda ar grēciniekiem, muitniekiem, jo viņu reliģijā ir tādas paražas, noteikumi, ka ar grēciniekiem pie viena galda nesēž. Jēzus atbildēja, ka veseliem ārstu nevajag, nevesaliem vajag, Viņš nācis, lai aicinātu nevis taisnos, bet grēciniekus. Tā bija pirmā atbilde. Nākamais jautājums bija, kāpēc farizeju mācekļi gavē, bet Viņa mācekļi negavē. Izrādās, ka mācekļi negavēja un nevarēja tā īsti manīt, ka Jēzus mācekļi tā īsti lūgtu Dievu. Kāpēc Viņa mācekļi negavē? Ja vispār ir pieņemti gavēņi, ka uz tādiem svētkiem ir tādi gavēņi, uz tādiem citi, tad kāpēc viņi neredz, ka mācekļi gavē, neizpilda šīs paražas, lūgšanas. Jēzus par šādiem cilvēkiem teica, ka viņiem patīk sēdēt goda vietās, patīk staigāt garos svārkos ar pušķiem, atklāti lūgt Dievu, tā lai visi redz, lai tādā veidā celtu savu reitingu. Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja citādāk. Kāpēc mācekļi negavē, nelūdz? Viņš stāstīja līdzību, ka nevar ņemt no jaunām drēbēm ielāpu un uzšūt vecām, jo jaunās drēbes sabojās un vecām nepiestāvēs, ielāps noplīsīs un šis bojājums kļūs vēl lielāks. Tāpat arī jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, tad tas sarūgs un pārplēsīs šo trauku. Jaunu vīnu lej jaunos traukos. Jēzus runā par kaut ko jaunu, par jaunu vīnu, un šo jauno vīnu droši vien dažādi mācītāji, dažādi skaidros, pielāgojot konkrēti savai tēmai. Es viņu pielāgošu savai tēmai šodien – jauns ticības veids, cits ticības veids. Ir tāda ticība, ar kuru tu lielas pārmaiņas nevari nodrošināt, bet ir tāda ticība, ar kuru patiešām var pārcelt kalnus. Vai tu vēlies tādu ticību, ar kuru var pārcelt kalnus? Draudzei vajag tādu ticību, ar kuru var pārcelt kalnus. Visai Latvijai draudzei kopā vajag šādu ticību. Draudžu līderiem ir nepieciešama šī jaunā ticība, nevis Vecās Derības veids, bet Jaunās Derības veids. Jēzus saka, ka viņi nelūdz un patiešām, kad mēs skatāmies Bībelē, Jēzus nepārtraukti māca viņiem lūgt, pat Ģetzemanes dārzā, pēdējā brīdī viņi visi gulēja. Mācekļi joprojām nebija sapratuši, ka viņiem ir nepieciešams pašiem lūgt un pašiem gavēt. Jēzus lūdza, lai viņi paliek ar Viņu nomodā. Jēzus bija emocionāli satriekts pirms krustā sišanas. Viņš dārzā viens pats lūdza Dievu, Viņš līdzi ņēma mācekļus, lai viņi paliek nomodā ar Jēzu un lūdz Dievu, jo gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Trīs reizes Jēzus nāca no Savas lūgšanas un atrada mācekļus guļam. Viņi tomēr gulēja, viņi tomēr nelūdza, viņi joprojām nebija sapratuši kādus būtiskus jautājumus. Šis jautājums bija vienkāršs. Tagad, kamēr Kristus ir pie viņiem, viņi nelūgs un negavēs, jo Jēzus viņu vietā visu izdarīs. Bet Jēzus trīs gadus staigāja virs zemes un mācīja pašiem personīgu ticību. Savukārt, šos trīs gadus viņiem personīgo ticību nevajadzēja. Pat pēdējā brīdī apustuļi nekaunīgi gulēja dārzā. Bībelē ir rakstīts:
Un Viņš tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” (Lūkas evaņģēlijs 22:46)
Pēc tam, kad Jēzus tika arestēts, Pēteris bija tas, kurš teica: „Es Tevi nemūžam neaizliegšu!” Ko Jēzus atbildēja?
“Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas evaņģēlijs 22:32)
Jēzus skaidri pateica, ka Pēteris Viņu nodos. Par Jūdu Jēzus teica, lai māceklis drīz izdara to, ko ir paredzējis darīt. Jēzum viss bija skaidrs – viņš ir nodevējs, kurš nodos un pats pakārsies, bet Pēteris ir nodevējs, kurš atgriezīsies. Jēzus to skaidri zināja, bet kāpēc? Tāpēc, ka Viņa mācekļi līdz pēdējam brīdim nebija apzinājušies jaunā vīna principu – personīgās ticības principu. Pastāv situācijas, kur cilvēka vietā neviens cits to neizdarīs, tikai pats cilvēks.
Šķiet, tas norisinājās bērnībā kaut kur laukos pie patēva mammas, pie savas vecāsmātes. Man šķita dīvaini, ka kaķi un suņi bija nosaukti Piča, Miķene, Rembo un vēl citos vārdos, katrs pats zina, kādi visādi dīvaini džeki ir laukos. Kā nu kuram tie dzīvnieki bija nosaukti. Laukos bija paaudzies, bet ne pieaudzis kaķēns. Nesapratu, kāpēc tā kaķu mamma bija tik dusmīga uz savu kaķu bērnu? Tas nebija nekāds mazs kaķu bērniņš ar zilām acīm. Tas bija liels, izstīdzējis un svītrains kaķis. Tur norisinājās cīņa – kaķu mamma dzina viņu prom. Savukārt, kaķēns līda virsū kaķenei, bet viņa joprojām dzina viņu agresīvi prom. Domāju, kā tā var, ka mamma dzen prom savu bērnu? Šeit ir jaunā vīna princips – ticības princips, par ko Jēzus saka: „Ticība, kas pārceļ kalnus.” Tā ticība ir tikai tad, kad mammas vairs nav. Pat dzīvnieki šo principu zina. Pienāk laiks, kad vairs nedrīkst audzināt un atbalstīt šo strīpaino zvēru, pretējā gadījumā viņš panīks un būs dzīvē nespējīgs. Viņam pašam jāiemācās dzīvot. Ir laiks, kad ģimenē rodas bērni, ir laiks viņus audzināt, pieskatīt, mācīt un ir laiks palaist. Ir mātes, kuras mājās audzina savus piecdesmit gadīgos dēlus. Viņas neļauj saviem dēliem kļūt patstāvīgiem. Viņas nespēj pareizi savākt un izprast savu mātes instinktu. Mātes it īpaši lutina savus dēliņus, meitas jau tik ļoti nelutina. Dēliņi tiek uzturēti par mātes pensiju, tādējādi nekad neiemācoties strādāt un būt patstāvīgam. Ja labākajā gadījumā šāds dēliņš iegūs sev meiteni, tad katrā problēmā viņš skries pie savas mammas, jautājot: „Mammu, ko tu saki?” Nevar iemācīties personīgu ticību, kas gāž kalnus. Tikai ar tādu ticību, kurā nepārtraukti Jēzus ir blakus. Dieva vārds saka:
Bet Jēzus tiem sacīja: „Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.” (Lūkas evaņģēlijs 5:34)
Līgavainis – Jēzus ir miesā šeit, virs zemes, mācekļiem tas nav nepieciešams, un viņi taču to nemaz nedarīs. Jēzus viņus māca un tā tālāk, bet, kad Viņš atstās viņus, tad gan lūgs, gavēs, atcerēsies un paši sāks ticēt. Tad Jēzum vairs nebūs jājautā, kur ir jūsu ticība. Jo tad viņu ticība sāks darboties. Nav iespējamas nekādas pārmaiņas ar vienkāršu ticību, paļaujoties uz vadītājiem un Jēzu kā tādu. Ir laiks saprast, ka jālieto sava ticība, nevis tiks palūgts Dievs, un Viņš visu izdarīs. Nevis Viņam jādara, bet gan cilvēkam, un tad Dievs svētīs cilvēka darbus, soļus, roku darbu un izvēles. Skaidrāki kļūst šie vārdi – kur tagad ir jūsu ticība? Kāpēc Jēzus saka, ka „kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, Es esmu viņiem blakus.” Tāpēc laivā mācekļi domāja, ka nav problēmas, jo Jēzus ir blakus, un, pamodinot Viņu, viss tiks nokārtots. Bet Jēzus teica, ka grib iemācīt apustuļus nemodināt un netraucēt Viņu, jo viņi paši varēja pavēlēt jūrai norimties. Mums visiem un katram personīgi jāsaprot, ka var pavēlēt vētrām rimties un izmantot komandas principus, kuri nav atcelti. Esam Kristus miesa, un Viņš ir tās galva. Katra lokālā draudze un katra grupiņa – viss ir pareizi. Bet tajā sfērā, kas ir tava, nepieciešama tava ticība, neviens nekad tavā vietā visu neizdarīs. Ļoti labi jau zinām, ka mūsu draudzē situācija ir nedaudz labāka. Pārsvarā ne tikai draudzēs, bet arī organizācijās ir daži cilvēki, kuri izdara 90 procentus darba par visiem. Līdzīgi kā hokeja mačā – skaidrs, ka hokeja līdzjutēji atbalsta un tā tālāk, bet viņi nespēlē. Līdzjutēji sēž tribīnēs un kliedz. Vai arī, ja hokejistiem spēlē neveicās, daži no līdzjutējiem paliek uzticīgi, citi novēršas. Viena lieta ir būt tribīnēs, otra – spēlēt. Tikai daži spēlē, bet tūkstoši skatās. Tā tam nebūs būt. Draudzē nedrīkst būt tā, ka daži spēlē, bet pārējie skatās. Kur ir tava ticība? Tev ir jālieto sava ticība tavā atbildības sektorā – savā dzīvē, finansēs un stāvot par savu ģimeni. Ģimenei ir jābūt balstītai uz vērtībām un ticību. Ir jāiestājas par savu mājas grupiņu un cilvēkiem, kuri tiek evaņģelizēti. Tā ir tava ticība, kas var izglābt. Vadītāja ticība neizglābs šo cilvēku, bet gan tava ticība. Katrā mājas grupiņā vadītājs ir vilcējs, bet cilvēkam, kuru pats pievedi Kristum, nepieciešama tieši tava ticība, nepaļaujoties tikai uz līderi, ka viņš visu izdarīs. Tas ir labākajā gadījumā, atkarībā no tā, vai mājas grupas vadītājam pašam ir ticība. Piemēram, mācītājs teica, ka jāuztaisa pasākums, labi, uztaisīšu pasākumu. Nē, jāiet ar savu ticību, „lecot” iekšā tajā pasākumā.
„Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas evaņģēlijs 22:32)
Jēzus simtprocentīgi zināja, ka ar tādu ticību, kas modina Kristu laivā, Pēteris nepastāvēs. Ticību var redzēt cilvēkos. Cilvēkiem, kuriem piemīt kalnus pārceļoša ticība, tā ir redzama. Tiem, kuriem ticības nav, ļoti viegli nodod savas vērtības. To var novērot Kristus draudzē arī šodien – tik klusas ir draudzes, samierinoties ar visu. Ir tikai daži tādi mācītāji, kuri paceļ savas balsis. Var redzēt, kuram ir šī ticība un kuri velk, kuri nē. Jēzus tic par Pēteri, ka viņš atgriezīsies, un viņš atgriezās. Ne jau tikai tāpēc, ka Jēzus ticēja. Atgriezās jau pats Pēteris – tā bija viņa ticība. Kad Jēzus ar mācekļiem bija kalnā, pēc tam, nokāpjot no kalna, Viņš atrada cilvēkus, kā arī mācekļus, kuri nevarēja izdzīt ļaunu garu no epileptiķa. Šī epileptiķa zēna tēvs nāca pie Kristus un teica: „Ja Tu kaut ko vari un spēj, tad palīdzi manam dēlam. Es pie Taviem mācekļiem atvedu dēlu, bet viņi nevarēja palīdzēt.” Tālākā atbilde attiecās ne tikai uz šo tēvu, bet, pirmkārt, Jēzus runāja uz mācekļiem. Pēc mācekļu pienākšanas pie Jēzus, Viņš izdzina to ļaunu garu, dziedināja epileptiķi un atdeva zēnu tēvam. Pēc tam mācekļi jautāja, kāpēc viņi nevarēja? Bija kaut kādas lietas, kuras mācekļi varēja un kuras nevarēja. Jēzus atbildēja:
Bet Jēzus tiem saka: „Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)
Kas šeit notika? Tas pats, kas laivā – pamodināja Kristu, lūdzot izdarīt mācekļu vietā to, kas viņiem pašiem bija jāizdara. Mācekļi to neizdarīja, Jēzus jau to izdarīja. Atceries – tas bija Jēzus miesā. Dieva vārdā ir teikts:
„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Jēzus apliecina un saka, ka vēlās, lai mācekļi darītu precīzi to pašu, ko Viņš. Apustuļi to var. Ja nevar – tad tā ir viņu mazticība. Un ja jums būs ticība kā sinepju graudiņš – te atkal parādās vārds “jums”, nevis “Man”. Nevar teikt Jēzum, lai Viņš pasaka kalnam un tas pārcelsies, vai lai dziedina cilvēku. Jo Jēzus saka, „kad jūs sacīsiet slimībai atkāpties, tā atkāpsies.” Cilvēkam jāņem autoritāti un pašam jātic. Nevis Dievam nekas nav neiespējams, bet gan cilvēkam. Ir patīkami visu laiku teikt uz Dievu, ka Viņam visas lietas ir iespējamas. Jā, tā ir, bet šeit, virs zemes, Dievs darbojas caur cilvēku un viņa ticību. Bībelē ir rakstīts:
Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks.” (Mateja evaņģēlijs 21:21)
Par ko šeit ir runa? Vīģes koku, par kuru mācekļi atkal bija izbrīnījušies. Ejot no Betānijas uz Jeruzālemi, pa ceļam bija vīģes koks. Lapas ir, bet augļu nav. Tas bija netipiski, tā nevajadzēja būt. Viņš meklēja augļus. Viņš piegāja pie koka, jo gribēja ēst, bet uz koka nav augļu. Un Viņš teica un nolādēja: “Lai nemūžam uz šī koka lai neaug augļi!” Nākot atpakaļ no Jeruzālemes, viņi skatās, ka koks ir nokaltis. Jēzus pateica, un koks ir nokaltis. Kāds spēks ir Jēzus vārdiem! Jēzus saka, ka tas viss ir sīkums. Jūs ne tā vien varēsiet darīt, ja jums ir ticība, ja jūs nešaubāties, jūs ne tā vien varēsiet darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksiet šim kalnam: celies un meties jūrā,- tas notiks.
Bet, kad Viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, Viņam gribējās ēst. Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: “Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug.” Un vīģes koks tūdaļ nokalta. Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: “Kā vīģes koks tik ātri nokalta?” Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mateja evaņģēlijs 21:18-22)
Tev ir vara pateikt kalnam celties un mesties jūrā, un tas notiks. Mums ir vara. Tas ticības veids, par ko es runāju un ko Jēzus vēlas šeit redzēt, nav modināt Kristu brīžos, kad ir slikti, bet gan lietot savu ticību. Apklusināt vētru un izdarīt no savas puses arī visu komandas darbu, arī visu rutīnu, arī to, kas nepatīk. Izdarīt no savas puses un ticēt, ka tu dari to, kas ir pareizi un ka tam būs rezultāts. Es tev gribu minēt ticības piemēru. Mēs nesen sarunājāmies ar Aināru Šleseru. Es viņam teicu: “Klausies, Ainār, cepuri nost, šī bija tava ticība.” Par ko bija runa? Viņš paziņoja, ka uz protesta akciju atnāks 10 000 cilvēku. Tā bija tā protesta akcija, kas bija neilgu laiku atpakaļ. 10 000 tur nebija, bet kādi 5 000 gan tur bija. To desmit viņš pielika nedaudz klāt, tas ir normāli. Ja godīgi, mēs nemobilizējāmies uz 100% uz šo pasākumu. Šeit bija tāda liela brīvprātība. Mēs tur bijām, bet ja mācītājs nesaka tā kā Jēzus, ja nepasaka komandai, ka ir jāatnāk, tad arī neatnāk. Tiem, kam ir sava ticība, tie atnāk. Atnāk tikai tie, kam ir sava ticība. Tiem, kam pateica atnākt un tiem, kam tiešām ir sava ticība, ka tas kaut ko mainīs, bet tie, kas ir padevušies, viņi uzskata, ka tas tur nepalīdzēs, bet tas palīdzēs. Ja tu ticēsi, palīdzēs katrs solis. Katrs, kas nepiedalās, izdomās simtiem dažādus iemeslus, bet ne par to ir runa. Kā notika šis pasākums? Es jau teicu, ka mēs no savas puses piedalījāmies, es arī atbalstīju, arī aicināju cilvēkus, bet nebija tā, kā ir bijušas reizes, kad mēs esam mobilizējušies uz 100. Kas notika? Tas, ka atnāca šie tūkstoši, tā nebija mana ticība. Tā nebija nevienas frakcijas ticība, tā nebija neviena cita kā Aināra Šlesera ticība. Kādā veidā? Tu domā tāpēc, ka palaida reklāmu pa radio? Nē, ne tāpēc. Tāpēc, ka viņš ticēja, ka būs tūkstoši cilvēku. Un nevis ar vienkāršu ticību, lai pamodinātu tos un tie kaut ko izdarīs. Nē, tā bija viņa ticība. Jau pirms šīs protesta akcijas, viņš tika aicināts uz televīziju, bet ne jau runāt par šo akciju. Lai kur Ainārs neietu, viņš darīja vienu lietu. Ierodas studijā, viņam nekas tur neinteresē, ko tur runā, viņam interesē viena lieta, 10 000 cilvēki pie Brīvības pieminekļa. Es tev saku nopietni. Tas bija tieši tā. Viņš gaida savu brīdi un tiklīdz viņš var, un ja viņam nedod vārdu, viņš pats viņu paņems. Un ja viņam gribēs aizbāzt muti, tu zini ko viņš saka: “Netaisiet man muti ciet. Jūs man visu laiku nedodiet vārdu, korumpētā televīzija. Es gribu pateikt.” Un viņš pasaka. Ko viņš pasaka? Ka tādā un tādā datumā pie Brīvības pieminekļa atnāks 10 000 cilvēku. Viņš ticībā pasaka. Būs 10 000 cilvēku, mēs ar tautu tiksim galā. Piemēram, tūlīt pēc prezidenta vēlēšanām bija Delfi TV tiešraide. Bija sanākuši visu frakciju vadītāji, arī Ainārs tur bija. Ja kāds redzēja, tad viņš pateica, ka te viss ir sarunāts, piecēlās un aizgāja. Kādam var šķist, ka Ainārs apvainojās. Draugi, vai jūs kādreiz esat redzējuši, ka Ainārs ir uz kādu apvainojies? Esi pamanījis, ka viņam ir kāds rūgtums, apvainojies uz kādu, esi pamanījis, ka viņš emocijās kaut ko tādu izdara? Nē, kā viņš izgāja no studijas? Tāpēc, ka viņš tur sēdēja un visi taisnojās, kāpēc tā ir pareizi un kas tagad notiks, un tur ir visu frakciju vadītāji un kaut ko skaidro. Ainārs pagaida savu momentu un pasaka, ka te viss ir sarunāts, jūs apmānījāt tautu, mēs ar tautu 16. datumā sanāksim vēl vairāk nekā pagājušo reiz. Viņš pats noreklamē pasākumu pieceļas kājās un aiziet. Viņam te vairs nav ko darīt. Viņš atnāca un noreklamēja pasākumu. Reklāmu jau neviens nerādīs “Panorāmā”, bet viņš pats iet un pasaka to, kas viņam ir jāpasaka. Tā bija viņa ticība, kas atveda šos cilvēkus. Ja viņam nebūtu tādas ticības, tad viņš uztaisītu reklāmu radio un viss. Viņš pateiktu mums, ka ir jābūt Dieva lauvām un mēs te, domājot, ka nekā nebūs, atnākam kādi pieci cilvēki. Tā arī tas būtu. Tad, kad tu tici, tu izdari tādus soļus, kas ir atbilstoši šai ticībai. Ja tu netici, ka tu vari nopelnīt miljonu, tev nebūs arī tādas darbības, lai nopelnītu miljonu. Ja tu netici, ka vari uzcelt grupiņu, tad tev nebūs attiecīgās ticības soļi, lai uzceltu grupiņu, ja tu netici, ka šo cilvēku vari izglābt, tu jau viņam kaut ko vienkārši pastāstīsi par Jēzu un viss. Tas jau viņu neglābs. Varbūt viens cilvēks 100 gados, bet tad kad tu tici tu dari un sper tādus soļus, kas patiešām izglābs cilvēku. Tu dari tādus soļus, kas patiešām liek augt grupiņām. Tu dari tādus soļus, ka tu pelni naudu un patiešām spēj atbalstīt ar to draudzi un Dieva darbu. “Jūsu mazticības dēļ – kur ir jūsu ticība?” Mums ir vajadzīga šī ticība, ko mums māca Jēzus. Kamēr Jēzus ir pie viņiem, tikmēr nekas nenotiek. Kad Jēzus tiek atņemts prom, tad viņi sāks lūgs un gavēs. Ir vajadzīgas tavas personīgās lūgšanas. Es aiziešu uz grupiņu un mēs tur grupiņā Dieviņu palūgsim. Tev pašam ir jālūdz Dievs! Nevis par mani palūgs un sāpes aizies, tev pašam ir jālūdz Dievs. Tev pašam ir jāmeklē Viņa vaigs. Tev pašam ir jāstrādā, tev pašam ir jācīnās, jāplāno, jāiet.
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! (Psalms 45:5)
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens. Nu paskatīšos, varbūt sanāks. Sanāks. Varbūt sanāks? Sanāks, tev arī izdosies! Tas visu spēj, kas tic!
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Marka evaņģēlijs 9:23-24)
Saproti, tas visu spēj kas tic. To Jēzus teica tēvam, kurš sacīja Jēzum: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Kāpēc mācekļi nevarēja izdzīt, bet Jēzus saka:” Tas visu spēj kas tic.” Nevis tas, kurš lūdz Dievu: “Dievs, nāc, izdari,” bet tas, kurš dara Viņa spēkā. Ko Vasarsvētku dienā teica Jēzus, pirms nāca Svētais Gars? Ko mācekļi darīja augšistabā? Beidzot lūdza Dievu. Jēzus bija nomiris un augšāmcēlies. Augšāmcēlies Jēzus parādījās vienam, otram, trešajam, visiem kopā, sāka veidoties ticība, tas ir tas, ko mācīja Jēzus. Ja Jēzus nebūtu miris un nebūtu viņus atstājis, nebūtu viņu personīgās ticības. Un bez mācekļu personīgas ticības mēs šeit šodien nebūtu. Un nezinu, šīs pasaules vairs būtu, sen jau atomkarā viss būtu pabeigts. Sen jau zemes pamati būtu izkusuši un Raksti jau sen būtu piepildījušies. Tad, kad viņus atstāja, tad viņi augšistabā sāka lūgt Dievu un tad, kad viņi paši sāka lūgt Dievu, balstoties uz rakstvietām, ko teica Jēzus. Atceries, ko teica Jēzus pirms nāca Svētais Gars? Kārtējais mācekļu neticīgais jautājums. Jēzus teica, ka viss būs, viss notiks, nāks Dieva valstība, mācekļi klausās un prasa: “Kad Tu uzcelsi valstību?” Iedomājies: kad Tu uzcelsi? Labrīt. Mācītāj, kad tu to beidzot izdarīsi? Mēs tevi Saeimā ievēlējām, kad tu visu tur izdarīsi? Ne jau viss ir atkarīgs no manis. Man jau ir ticība. Kur ir tava ticība? To jau nevar viens izdarīt. Mums ir ticība, no šodienas būs vēl vairāk nekā bija. Bet Jēzus atbildēja: “Atkal vecā dziesma, kad tu uzcelsi valstību? Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums un paši uzcelsiet valstību un būsiet Mani liecinieki.” Tas ir apkopots:
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Ejiet un dariet par mācekļiem, vairojieties, augļojieties un piepildiet zemi, un parūpējieties arī par to netīro vietu, kur neviens negrib iet, tur, kur ir valsts pārvalde, arī par to parūpējieties. Pietiek jau ar to, ka baznīca pēc Satversmes ir nodalīta no valsts. Ar to jau pietiek, lai atrastu attaisnojumus. Kā tad var vienu milzīgu sabiedrības daļu tā vienkārši nodalīt no valsts? Mēs esam valsts. Likumdošanā sistemātiski tiek izdarītas dažādas izmaiņas un drīz jau kristieši tiks padarīti par mazākumu. Tu ar to esi mierā? Bet ir vajadzīga tava ticība. Jūs dabūsiet spēku. Vai, es dabūju Svēto Garu, tagad runāju mēlēs un tagad viss ir ļoti forši. Ne jau tāpēc Jēzus iedeva Svēto Garu. Saproti, Svētais Gars jau ir tevī. Viņš ir mūsu vidū. Savu autoritāti Viņš ir piešķīris Savai draudzei un tev personīgi.
Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)
[..] “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Tēvs, kas atveda savu dēlu pie Jēzus, un mācekļi nevarēja izdzīt ļaunos garus. Izskatās pēc standarta ticības, kur tēvs atved dēlu pie Jēzus, izskatās, ka viņš tic, atveda cilvēku uz draudzi un tic, ka Dievs viņu dziedinās, jo viņa darbība rāda to. Bet Jēzus saka: tev nav ticības, kaut tu spētu ticēt! “Es taču atvedu savu dēlu, parādot savu ticību.” Jēzus saka: “Nē, nē, tā nav tāda ticība,” un dziedina šo dēlu. Viņš sagaida, ka to darām mēs: kaut tu varētu ticēt, tas visu spēj, kas tic.
Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu. (Apustuļu darbi 6:5)
Kad pirmajā draudzē iecēla diakonus, bija kritēriji, pēc kādiem viņus iecēla. Un viens no tiem bija Filips, izvēlējās Stefanu, vīru ticības un Svētā Gara pilnu. Par “Svētā Gara” pilnu mēs jau saprotam, ko kristieši ar to parasti domā, tas ir tāds piepildīts, interesants, dažādas izpausmes. Ļoti bieži mēs aizejam tādās kā galējībās, bet realitātē tas, ko Dievs ir domājis, pirmkārt, ticības pilnu, ja notiek kādi brīnumi un zīmes, tas ir ļoti labi, bet, ja tev nav ticības, tad tā ir tikai ākstīšanās. Prioritāte ir “ticības pilns”, tas nozīmē to, ka cilvēkā ticību var redzēt. Tas, ko teicu Aināram, ka viņš to izvilka, tā nebija mana ticība, tā bija viņa ticība. Vai mums ir ticība par to, vai mēs varam izmanīt Latviju? Skaties.
Un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts – mīt arī tevī. (2. Timotejam vēstule 1:5)
Pāvils zināja, ka Timoteja vecāmātē mīt ticība un ka mīt ticība arī Timotejā. Vakardien līderu sapulcē, ne visi bija, bet mācīju par Ruti. Rute, kura teica Naomijai, kad viņa atstāja savu tēvu zemi un devās uz Izraēlu: “Tavs Dievs būs mans Dievs, tava tauta būs mana tauta.” Tieši Rute bija tā, kurā varēja redzēt šo ticību, un tieši Rute ir Dāvida vecāmamma tikai tāpēc, ka viņa bija pieķērusies Dievam, viņai bija šī ticība. Lūk, kā nāk Dieva slava. Caur to cilvēku ticību, kas šodien patiešām tic, nevis gaida tikai uz Jēzu. Ir ļoti bīstami vienkārši lūgt pēc Dieva atmodas, nepārtraukti galvenā lūgšana ir – Dievs sūti atmodu, sūti atmodu. Tāda ticība, kāda bija mācekļiem laivā, tad, kad mums būs slikti, mēs tevi modināsim, kaut ko izdari. Bet Jēzus jau nav miesā šeit, virs zemes, Viņš neko nedarīs. Viņš skaidri saka: “Es jūs sūtu, kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtīšu,” tie ir Jēzus vārdi. Es jūs sūtu, lieku jums ticēt. Tā var lūgt – Dievs sūti atmodu -, bet tā nevar būt pamatlūgšana. Lūdzot, tas iespiežas atmiņā, ka “būs laiks, Dievs sūtīs, Dievs sūtīs”, Viņš tevi jau sen ir izsūtījis. Lūk, veselīga mācība un veselīga draudze “Kristus Pasaulei.” Un tev ir jāiedvesmo citi. Kādi tik nebūs attaisnojumi tiem sēdētājiem. Reiz bija tāda dziesma ar vārdiem “celies, tavs laiks ir atmirdzēt”, draudzei ir laiks atmirdzēt, un tās ģenerators ir ticība, nevis tikai paļaušanās, ka Dievs visu izdarīs, bet tu ej un dari. Neizslēdzot to, ka mēs esam komandā, ticība ir jāceļ un jāstiprina, kā arī galda princips, vispirms uzklāj galdu un pēc tam pats sēdies, tas viss ir pareizi. Bet jāveido, jākultivē sava ticība. Tajās mājas grupiņās, kur cilvēki nāk, tam vadītajam ir ticība, viņš negaida, kad mācītājs kaut ko izdarīs, bet pats ved cilvēkus. Viņš tic, ka cilvēki atnāks, viņš tic, ka Dievs darbojās, un ka Dievs ir ar viņu. Dievs palīdzēs, un viņš visu iemācīsies.
Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam. (Apustuļu darbi 14:9)
Pāvils sludināja, un notika brīnumi un zīmes, bet kāpēc tas notika? Pāvils redzēja šo ticību, un patiešām var redzēt šo ticību, bet ne tikai pēc augļiem. Šodien varbūt tev nav vēl augļu, bet šo ticību, kas tev ir, var redzēt, un tā nesīs augļus. Mums kā draudzei ir jābūt kopīgai ticībai, un jāpanāk, ka visas Latvijas draudzes ar mums kopā tic, jāatmet visus aizspriedumus: netīrā politika, kur tu ielīdi, bet Jēzus sēdēja pie viena galda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, ne taisnos Viņš nācis aicināt, bet grēciniekus. Jūs nebijāt lepni, kad pa LTV1 pārraidīja četru frakciju vadītāja prezidenta vēlēšanām, un pēc tam nāk tavs mācītājs, un saka uzrunu no Saeimas tribīnes visas Latvijas priekšā, kādu vajag prezidentu. Neviena no televīzijas pārraidēm nerādīja, ka man bija visspilgtākā, vispatiesākā runa no Dieva sirds. Tas bija pravietojums un tā būs, Dievs neļaujas apsmieties, Dievs ir ar mums. Ko Jēzus saka? Ja tu nešaubīdamies iesi uz priekšu. Kā var, ja domāsi: mazināšu nozīmi, kaut kā distancēšos, šaubīšos? Nē, Dieva spēks pie tādiem nedarbojas, bet Viņš ir kopā ar tādiem, kas nešaubās un pastāv par savām vērtībām. Dievs ir brīnišķīgs, Viņš ir un patiešām Dievs ir.
Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo “ticībā taisnais dzīvos”. (Galatiešiem vēstule 3:11)
Kristieša dzīvība ir personīgā ticībā, Svētā Gara spēks, svaidījums ir personīgā ticībā. Un ziniet, ja godīgi, es redzu ļoti daudzos ticību, mums ir ticības gaisotne, skaidrs, ka kopā. Mācītājs iedvesmo, iededzina, motivē tam, kam pats tic, un es šo ticību redzu draudzē un katram individuāli, kādam vairāk vai mazāk draudzē, un draudzes apmeklētājiem, bet tā ir individuāla dzīvā ticība. Mums ir ticība, cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība. Mūsu motivācija ir mīlestība pret Dievu – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Mēs neesam vieni no tiem, kas zina un labu nedara, bet gan, kas zina labu darīt, un dara. Bet, kas zina un nedara, tam tas ir par grēku.
Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās. (Apustuļu darbi 16:5)
Nevis bezdievība vairojās, nevis bezdievīgas organizācijas un sektas vairojās ar dīvainiem karogiem, bet ticīgo skaits vairojās. Kad? Kad draudzes tika stiprinātas ticībā. Galu galā, kad izveidojās pirmā draudze Jeruzālemē, kā tā pastāvēja? Sadraudzībā, maizes laušanā, viņi pastāvēja ticībā. Viņi tika stiprināti ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās, viņi pastāvēja lūgšanās, sadraudzībā, maizes laušanā, viņi pastāvēja, jo tieši maizes laušana, lūgšanas un draudze ir tā vieta un vide, kur tu tiec stiprināts ticībā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Uzvaras garants ir mūsu ticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
