Es jūs sveicu Kristus augšāmcelšanās svētkos! Šie ir vieni no svarīgākajiem svētkiem kristīgajā pasaulē, es teiktu, ka otri svarīgākie. Pirmie svarīgākie svētki, jūs jau zināt, kuri tie ir, un to var pateikt pēc dievkalpojuma apmeklējuma, pēc tā, cik daudz cilvēku ierodas baznīcā uz svētku dievkalpojumu. Protams, ka pirmie ir Ziemassvētki, bet nākamie ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Šis ir laiks, kad mēs atzīmējam Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Kāds samaksāja par mūsu grēkiem, kļūdām un visām mūsu neveiksmēm. Varbūt tev šķiet, ka tu esi tāds labs un brīnišķīgs cilvēks. Varbūt tā tiešām arī ir, bet tu neesi pilnīgs, un es arī neesmu. Kāds, kurš samaksāja par mūsu grēkiem, viņam vajadzēja tādam būt, viņam vajadzēja būt perfektam, bez trūkuma, absolūti svētam – un Jēzus Kristus tāds bija un ir joprojām tāds.
Rakstvieta, kas mani uzrunāja saistībā ar šodienas svētkiem, ir no Jāņa evaņģēlija 12. nodaļas. Situācija tur ir tāda, ka Jēzus ir iejājis Jeruzālemē, un cilvēki Viņu ļoti priecīgi sagaidīja. Viņi izklāja zarus, sauca „Aleluja”, un no ārpuses viss izskatījās ļoti labi. Cilvēki mīl Jēzu, viņi godina, slavē Viņu un priecājas, bet Jēzus zina, ka nāve un Viņa pēdējā cīņa notiks tūlīt, pēc pavisam maza brītiņa. Cik ātri mums dzīvē mainās situācijas, vai tu esi to ievērojis? Liekas viss tik labi, visi tevi mīl, slavē, tu esi tāds labs, bet tad paiet kāds brītiņš, tu varbūt kļūdies, tev gadās kāda neveiksme, un viss ir slikti. Sievietēm tas varbūt būs izteiktāk, jo mēs esam emocionālākas. Vai arī otrādi, viss ir slikti vakarā, no rīta piecelies, viss atkal ir labi. Tie, kas kaut ko dara, kas izceļas no pelēkās masas, viņiem tās emocionālās šūpoles notiek biežāk, tāpēc ka viņi dara un biežāk saņem kritiku, bet arī vairāk uzslavu. Tie, kas neko nedara, kas vienkārši ir Ķīnas vāze sekcijā, tad tie ir ļoti labi cilvēki, jo viņiem nekad nav neviena aizrādījuma. Viņiem fiziski nav iespējams kļūdīties, vienmēr viņi ir pareizi. Uz Pasā svētkiem Jeruzālemē ieradās ļoti daudz cilvēku, ne tikai ebreji. Pasā svētki nav kaut kāds Jēzus izdomājums, tos svinēja ebreji jau Vecajā Derībā. Tur bija Jēzus un tur bija ļoti daudz cilvēku, bija atnākuši arī grieķi. Viņi bija daudz dzirdējuši par Jēzu. Toreiz nebija mobilo telefonu, interneta, bet cilvēki no mutes mutē stāstīja. Šie ļaudis arī gribēja šo populāro cilvēku redzēt savām acīm.
Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. (Jāņa evaņģēlijs 12:20)
Grieķi atnāca pie Filipa un lūdza: „Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu.” Tad Filips gāja pie Andreja, jo tur bija kārtība, ka nevarēja pa taisno skriet pie Jēzus. Andrejs un Filips gāja un teica Jēzum, ka grieķi grib redzēt un iepazīties ar Jēzu.
Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. (Jāņa evaņģēlijs 12:24-25)
Mūsdienu sabiedrībā nav pieņemts runāt, nevar teikt, ka nav pieklājīgi, tas ir vairāk, ka mēs izvairāmies runāt par divām globālām lietām: politika un reliģija. Šie divi jautājumi ir ļoti sensitīvi. Lielākajās kompānijās darba līgumā varētu būt ierakstīts, lai šīs lietas nepārrunātu. Mums katram ir tiesības domāt, spriest, vērtēt tā, kā pats cilvēks grib. Man arī ir tiesības izvēlēties ticēt Jēzum vai Budam, būt vienā politiskā partijā vai nebūt nekur. Tas ir absolūti skaidrs, tas ir normāli, bet cilvēktiesības šobrīd ļoti tiek pārspīlētas. Cilvēks kā Dievs, kas visu nosaka, kā viņš pats dzīvos, pats lēmumus pieņems un Dievu viņam nevajag. Šodien mēs esam nonākuši jau tik tālu, ka tiesības tev ir tik tālas, ka tu vari izvēlēties dzimumu, tas vēl ir labākajā gadījumā. Tu vari būt arī kaķis un vari būt vēl nezin kas, Latvijā vēl nav tik tālu. Vai zinājāt, ka Ungārija ir konservatīva valsts, tur stipri stāv par pareizām vērtībām, un nesen izdarīja grozījumus konstitūcijā? Un tas ir nopietni, tas nav vienkārši pieņemt likumu. Es lasīju ziņu, ka šonedēļ Ungārijas parlaments pieņēma grozījumus, kas aizliedz homoseksuālismu propagandējošus publiskus pasākumus, patiesībā visu, kas saistīts ar genderideoloģiju. Tas tika darīts ar mērķi, lai pasargātu bērnus no šīm trakajām lietām. Līdz ar to tiek aizliegts ļoti populārs pasākums, kas saucās „Budapeštas praids”. Praidi notiek visur, bet Ungārijā tie vairs notikt nevarēs. Tas ir labi, bet masu mediji un ziņas vienkārši uzsprāga par to, ka tik necilvēcīgs solis ir sperts, ārkārtīgi briesmīga rīcība ir notikusi, un tas pārkāpj šo netradicionālo cilvēku cilvēktiesības, viņus apspiež un diskriminē. Viss ir slikti. Tas, kas ir nenormāls un nedabisks, pēkšņi ir kļuvis normāls, šodien viss ir kājām gaisā. Es domāju, cik labi, ka mēs pazīstam Dievu, mēs zinām, kas ir rakstīts Bībelē, zinām Dieva kārtību, Viņa principus, kā Dievs ir radījis un kas ir pareizi, kas nav pareizi. Tu vari to izšķirt. Ir vieglāk dzīvot, ja tu zini un pazīsti Dievu, tad tava dzīve ir svētīta. Ja tu pretojies Dievam un ej pret Viņu, tad tev būs ļoti grūti dzīvot. Tā bija tāda neliela atkāpe, ka katram šodien ir sava taisnība, bet, atgriežoties pie tematiem, ko es pieminēju, tad otrs ir politika. Protams, ka cilvēki par politiku runā daudz, īpaši tagad pirms vēlēšanām. Priekšstats vai stereotips par to, kā lietas notiek pasaulē, pamatā ir tāds – ir baznīca, politika, sabiedriskā dzīve, katra personiskā dzīve, katrs dara savu lietu. Man tā likās ļoti pareiza kārtība. Viņi tur, augšā, kaut ko savu dara, viņi lemj un viņi saprot, kas ir jādara, jo viņi ir mācīti un pieņem labus likumus priekš cilvēkiem. Es tā domāju, ka valdība ir laba. Tu tā nedomāji? Draudze dzīvo savā pasaulē, politika savā un sabiedrība – savā pasaulē. Katram sava pasaule, un visi ir laimīgi. Kamēr mēs dzīvojam tādā mierīgā un daudz maz sakārtotā valstī, viss jau ir labi. Es tā domāju līdz vienam brīdim, un šis viens brīdis saucās pandēmija, kad sapratu, ka nav viss tā, kā es līdz šim domāju. Valdība pēkšņi man liek darīt to, kas ir absolūti pret maniem principiem, pret manu ticību, maniem uzskatiem. Es uzskatu, ka pret jebkuru veselīgi domājoša cilvēka uzskatiem, un man tas ir jādara, jo tas ir likums. Tas notiek ar varu. Pēkšņi tu atrodies situācijā, kuru raksturo viena bildīte par karu. Tajā ir viens raudošs bērniņš, kurš prasa mammai, kāpēc viņam ir jāiet ir karot (viņš neiet karot, bet bērnudārzā uz kādu parādi). Mamma viņam atbild, tāpēc ka viņi ar tēti par politiku neinteresējās divdesmit gadus, tāpēc viņi tagad ir tādā situācijā. Vieglāk jau ir, kad kāds jau izlems, kāds cits izdarīs, strādās, pieņems lēmumus un pateiks, kā ir jādara. Ziniet, izlems jau arī, bet jautājums, vai mums tas patiks, vai mums tas derēs. Šodien Amerikā no darba atlaiž lielos vakcinētājus. Vienai daļai viņu ir izvēle: vai nu viņi iet prom no darba, vai viņi brauc strādāt uz Aļasku. Zini, kas ir Aļaska? Tā ir Sibīrija, tikai Amerikas Sibīrija. Tas nav tik traki, tur lopu vagonos nevienu neved, bet priekš viņiem tas ir pasaules gals. Ir iespēja, ka var iet prom no darba. Ļoti daudzi tūkstoši veselības sistēmās strādājošie ir saņēmuši vēstules un saņems, ka viņi ir atlaisti no darba. Arī Amerikas Kongress ir secinājis, ka visi tie lokdauni, pārmērīgā ierobežošana, ir bijis ļoti postoši sabiedrībai. Mēs to visu zinām, bet tas tagad arī parādās medijos un Amerikā tas notiek reāli. Latvija neko tādu nav atzinusi, mēs te dzīvojam vecā kārtībā. Parādījās tāda ziņa, ka jaunais veselības ministrs Amerikā līdz septembrim izpētīs un dos atskaiti, kāpēc bērni Amerikā milzu apmēros slimo ar autismu. Autisms ir garīga saslimšana. Veselības ministram ir apmēram 60-70 gadi. Viņš teica, ka viņa bērnībā šī slimība bija apmēram vienam no desmit tūkstošiem bērnu. Šodien viņš saka, ka tā ir vienam no 30 bērniem, tas ir šokējoši, tas notiek Amerikā, nezinu par citām valstīm. Viņi ir apņēmušies noskaidrot, kāpēc tā notiek, daudzas lietas mainās, it īpaši Amerikā, Eiropa vēl pieturās pie savām vērtībām. Jautājums ir tāds, kāda garantija, ka tas neatkārtosies? Atbilde ir absolūti nekāda. Tieši tādēļ es uzskatu, ka visiem kristiešiem ir jābūt zinošiem, aktīviem piedalīties ne tikai draudzes , bet arī sociālajā dzīvē un politikā, jo vairāk kristiešu valdībā, jo saprātīgāki lēmumi tiks pieņemti, jo labāk klāsies pilsētai un mūsu valstij. Tas ir mans personīgais uzskats, esmu to izvēlējusies un neviens to man nav uzspiedis, es saprotu, ka tas ir pareizi, tā ir mana motivācija, kāpēc es vispār piekritu piedalīties. Es ieliku sociālajos tīklos bildi ar uzrakstu, ka es kandidēju, bija daži mani paziņas, kuri uzrakstīja, ka ir šokā. Politika nav bijis mans bērnības supersapnis, bet, dzīvojot šajā situācijā un redzot, kas apkārt notiek, tas ir pareizi – ja ne tu un es, tad kurš gan? Un jārīkojas tagad. Tā ir maza atkāpe par politiku un reliģiju.
Vēl viena lieta, par ko cilvēki negrib runāt, ir nāve. Parasti mēs izvairāmies no šī jautājuma, jo neviens negrib mirt, un nezinām nemaz, kā tas būs. Neviens tur nav bijis, nav arī atnācis šeit un pastāstījis. Ir dažādas versijas, bet es ticu Dievam un Bībelei, ja es dzīvoju ar Kristu un Viņu pazīstu, es dzīvošu debesīs. Bībelē ir šis apsolījums, bet tomēr tas rada visiem depresīvu noskaņojumu, tomēr mēs gribam dzīvot laimīgu dzīvi un labi justies. Ikdienā par nāvi īpaši nedomājam, grieķi bija aizgājuši līdz Jēzum un gribēja Viņu redzēt. Viņiem nebija plāna dzirdēt kaut ko par nāvi. Nekā jau slikta nebija, ka viņi gribēja redzēt Jēzu, tad Viņš bija populārs. Viņš bija dziedinājis daudzus cilvēkus, izdzinis pārdevējus no tempļa, paēdinājis 5000 cilvēku, uzcēlis no mirušajiem Lācaru. Es arī gribētu redzēt Jēzu, protams, tas fiziski nav iespējams, mēs varam piedzīvot Viņu emocionāli, ar sajūtām, garīgi, jo, kad tu piedzīvo Jēzu, tavā dzīvē viss kļūst dzīvs un reāls. Ja tu gribi zināt, kāpēc tu vēlies redzēt Jēzu, tad vari paskatīties uz savu lūgšanu sarakstu, tur varētu būt A4 lapa ar lietām – Dievs, dod man to un šo, palīdzi man tur – tas nav slikti, bet, ja tas ir vienīgais, tad ir tā, ka ja tu nedabū kaut ko no saraksta, tad ļoti iespējams, ka tu sabēdāsies un apvainosies uz Dievu, ļoti daudz cilvēki ir tā aizgājuši no Dieva. Bieži vien nenotiek tā, kā mēs gribam, bet Dievs ir pāri visam, mēs bieži vien nezinām apstākļus, kopainu, nezinām visus iemeslus, kāpēc tā notiek. Bieži vien esam paši pie vainas, ka nenotiek tas, ko mēs vēlamies, cilvēks var ļoti daudz pats izdarīt, Dievs ir iedevis garīgos principus, atklājis, kā tie strādā un kā tu vari tos lietot, ir tik daudz liecību, kad cilvēki ir absolūti bezcerīgās situācijās un ne ļoti ticīgi, ir paveikuši neiespējamo, kāpēc? Tāpēc ka viņi ticēja savām spējām un ļoti stipri vēlējās. Lielākā problēma ir, ka mēs neapzināmies, kāds spēks ir mūsos un kas mēs esam Kristū. Ja cilvēks vēlas, viņš var visu. Kad tu katru dienu ieraugi garā, ka esi vesels, ka tava slimā vieta ir absolūti dziedināta, tu apliecini to un pateicies Dievam, tava ticība rada brīnumu. Iespējams dziedināšana notiks pārdabiski, bet varbūt atnāks arī savādākā veidā, jo Dievs dziedina arī caur medicīnu, ārstiem. Ir ļoti svarīgi tikt pie laba ārsta, pie pareizajām zālēm, mācītājs šeit pats ir publiski teicis, ka varēja trīs reizes nomirt. Viņš ir dzīvs, nebija tā, ka Dievs atnāca un pārlaidās pāri, un viņš absolūti atveseļojās, bija īstie ārsti, zāles un viss īstajā laikā. Tas bija Dievs, tas arī ir brīnums. Lietas nenotiek pašas par sevi, tu pats pie tā strādā. Jēzus teica, ka mēs varēsim staigāt pāri čūskām, skorpioniem, dzert nāvīgas zāles un tas mums nekaitēs.
Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. (Lūkas evaņģēlijs 10:19)
Es atcerējos tādu smieklīgu gadījumu, bīskaps Ričards Erī bija pie mums konferencē, aizbrauca atpakaļ uz Angliju, bet vispār viņš ir no Ganas, kas ir Rietumāfrikā. Kad devās prom, viņam sāka prasīt, kas ir tajā Āfrikā? Vai ir žirafes un indīgās čūskas? Atbild: tā kā nē. Un neviens nevar saprast, kas ir tajā Āfrikā. Viņš paradīja bildīti no galvaspilsētas Akras, kas izskatījās pēc Dubaijas. Man bija tāda sajūta, ja es atbrauktu uz Āfriku, tad, izkāpjot no lidmašīnas, man lauva uzbruktu. Tas sagrāva manus stereotipus, ka āfrikāņi dzīvo būdiņās un nav strādīgi. Noteikti skorpioni ir laukos viņiem, mums arī laukos viss kaut kas dzīvo, bet pilsētā viss ir citādāk. Kur ir mums tās čūskas un skorpioni? Protams, Jēzus jau nerunāja par skorpioniem, bet līdzībā tās ir mūsu slimības, emocionālās problēmas, dusmīgs priekšnieks, kas vienmēr ir neapmierināts, naudas problēmas, darba zaudējums, viss ir tavs skorpions, kur tev jāstaigā pāri, jo tev ir spēks, Jēzus tev ir devis spēku pār to visu staigāt. Dievs saka, ka visas lietas tiem, kas Dievu mīl, nāk pār labu. Visas lietas, kas ir man bijušas dzīvē, darba zaudējums, dažādas lietas, ir kritiens uz leju, un pēc tam viss iet uz augšu, man ļoti nepatīk šie brīži, bet zinu, ka pēc tam viss ies uz augšu. Absolūti katrā lietā, kas tev nepatīk, tu vari atrast kaut ko pozitīvu, es esmu par to pārliecināta, vajag pameklēt.
Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem vēstule 8:28)
Tu zināji, ka velnam ir labās īpašības? Velns ir visliktākais visā Visumā, bet es zinu divas īpašības. Kā tev šķiet? Jā, viņš ir čakls, kāpēc? Tāpēc ka viņš visu laiku strādā. Tad, kad tu naktī guli, viņš strādā, un ne uz to labo pusi. Un vēl ir viena lieta, kas ir tuvu tai – viņš ir neatlaidīgs, iet uz mērķi un cenšas iet līdz galam. Es pasniedzu privātstundas, pie manis mācās viens skolnieks, un viņš tāds jau pieaudzis cilvēks, bet ļoti negatīvs. Kad viņš atnāk, pār viņu ir tāds kā pelēks negatīvs mākonis, nekas nav labi, dzīvē viss slikti. Un es jau tā parasti neaizrādu cilvēkiem, jo es daru savu darbu, protams, katrs mēs esam tādi, kādi esam. Tad es tā domāju, ja mēs uzņemsimies visu, kas pasaulē notiek, Āfrikā, Amerikā, visas traģēdijas un nelaimes, tad mēs jau gandrīz kā Jēzus būsim. Man ir jāpateicas Dievam, ka es šodien esmu dzīva, ka es varu dzirdēt, redzēt, ka es varu darboties, ka man ir prāts, darbs un daudzas citas lietas. Piemēram, man ir bērni, kuriem ir bērni, dzīvesdraugs, tās ir ļoti brīnišķīgas lietas, protams, ka būs tas, uz ko tu skaties. Un nebūs bērni nomiruši Ukrainā, būs Āfrikā, piemēram, tur prezidents nogalināts, un es par visu to pārdzīvoju. Tad, ja es pārdzīvoju par visām lietām, man jau kapā jāiet ir uzreiz, normāli nav iespējams dzīvot.
Es atceros, ka Indra sludināja tēmu “Esi laimīgs!”, tur bija tāds salīdzinājums, kas man ļoti patika. Ka bites vienmēr meklē ziedus, un viņas meklē medu, jo tajos ziedos atrod medu, bet mušas nemeklē medu vai puķes, viņas meklē kaut ko citu. Mušas meklē mēslu kaudzi. Kāpēc? Tāpēc ka viņas tā ir radītas. Nu ar mušām viss ir skaidrs, viņām ir sava funkcija. Bet mēs atrodam savā dzīvē to, uz ko mēs fokusējamies. Un, ja tu fokusēsies uz nelaimēm, neveiksmēm, kļūdām vai uz to, kas nesanāca – kāds tu slikts esi, vai kaimiņš tur man tāds, vai man mācītājs kaut ko ne to, pilnīgi vienalga ko –, tad tu arī to atradīsi. Tu to arī atradīsi un būsi muša. Bet es aicinu, ka mēs esam bites, kas meklē pozitīvo, mēs arī to saņemsim. Tātad labāk meklēsim skaisto, pozitīvo katrā lietā, meklēsim ziedus un medu. Tā dzīvot ir daudz skaistāk un arī vieglāk. Jo pasaule ir tieši tāda, tā nav objektīva. Pasaule ir tāda, kādu tu to pats redzi, jo viss absolūti iet caur tavu prizmu. Tev ir tāds filtriņš priekšā, kas ir no pagātnes, no kādiem piedzīvojumiem, labajām vai sliktajām lietām, kā tu esi uzaudzis, kur esi piedzimis, kurā skolā gāji, viss iet caur tavu prizmu, un tā tu redzi pasauli. Un otrs cilvēks var būt tāds pats, tavā vecumā, tanī pašā skolā gājis, bet redz pavisam savādāk. Nu tā vienkārši ir. Tāpēc mums ir iespēja izvēlēties, kā mēs pasauli redzam, un ja mēs saucam sevi par kristiešiem, tad kristietība nozīmē piedalīties Kristus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanās notikumā. Un tas arī tas, ko Jēzus saka grieķiem, kad viņi atnāca satikties ar Jēzu. Iedomājies, tu atnāci pie kāda populāra cilvēka. Piemēram, tev ir kāds ļoti svarīgs cilvēks, ko beidzot esi saticis. Un tagad tu tā kā iepazīsies. Viņš tev saka, nav ko te daudz uz mani skatīties, tātad, ja tu nekalposi citiem, ja tu tur neievērosi manus norādījumus, nenesīsi augļus, tad tev vispār dzīve pilnīgi ir bezjēdzīga un vispār tev nekā nav. Tas bija tas, kā Jēzus pateica, jo Viņš ir neordinārs.
Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jāņa evaņģēlijs 12:23-26)
Kā lai saka, mācekļiem bija bijība no Viņa, tāpēc ka viņi nekad nevarēja zināt, ko no Jēzus sagaidīt. Viņš dzīvoja tā kā drusciņ savā pasaulē. Ir cilvēki, kuri saka, ka Dievs neatbild uz viņu lūgšanām, lūgumiem, piemēram, par dziedināšanu. Varbūt citreiz tiešām Dievs ietur kaut kādu pauzi, un saka nē, bet es ticu, ka Viņš grib dziedināt visus cilvēkus. Bet visbiežāk jau cilvēki paši saka Dievam “nē”. Tu neesi to pamanījis, ka aicini cilvēku uz mājas grupiņu, dievkalpojumu, aicini uz lūgšanām vai, piemēram, pievienoties inkauterā? Bet cilvēki saka: “Es jau gribētu, bet man nav naudas,” labi, naudu mēs vēl varam atrisināt, bet “man nav laika, man jābrauc uz laukiem, tagad jābrauc svinēt vecmāmiņai 70 gadu jubileju”. Uz dzimšanas dienu vecmāmiņai gan vari aizbraukt, bet vispār mēs visu laiku ar kaut ko aizbildināmies. Cilvēki saka: “Es jau gribētu būt dziedināts,” bet viņš paliek mājās un paliek ar savu slimību. Ja tu izlaidi kluso laiku un sūdzies, ka Dievs uz tevi nerunā. Bet tu jau neesi tajā vietā, kur ir visi apstākļi, lai Dievs uz tevi runātu. Lai Dievs runātu uz tevi dievkalpojumā, piemēram, ka tu lasi Bībeli, ka lūdz pats. Tātad – “ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens, bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu”.
Parasti jau mums ir kārdinājums pārlekt nāvei pāri. Mēs visi gribam augšāmcelties, un visi gribam uzvarēt, bet ne visi gribam cīnīties vai, pareizāk sakot, ne vienmēr gribam cīnīties. Un kristietība, starp citu, ir vienīgā ticība, kas māca uzvarēt zaudējot, esi par to domājis kādreiz? Nosacīti – zaudējot. Tāpēc tas centrālais simbols kristietībai ir tas krustiņš, jā, tas ir skaisti, kā cilvēki nēsā, tas tagad ir modē, kādam tas ir kā talismans, bet patiesībā centrālais simbols ir tas, kas bija pie tā krusta, un tas ir asiņojošs, mirstošs, kails cilvēks, tas bija Jēzus. Un tas skaidri apliecina to, ka cilvēks uzvar tad, kad ārēji šķiet, ka ir zaudējis, jo visiem ienaidniekiem, visiem nelabvēļiem, arī velnam tā bija uzvara. Jo viņam likās, ka Jēzu piesitīs krustā viss būs super, viss beigsies, mūsu problēmas beidzot ir galā, tāpēc ka Jēzus ir nomiris. Nebūs jāuztraucas, ka cilvēki nāk pie Kristus, vai Viņš atkal neizdara kaut kādu traku lietu. Nebūs jādomā, kā mēs ar to tiksim galā. Un ir tā, kad cilvēks ir satriekts, es un tu esam satriekti, tad mēs beidzot varam paļauties vienīgi uz Dievu. Es domāju, ka tu esi tādas situācijas piedzīvojis savā dzīvē. Mēs ciešanas neidealizējam, jo ciešanas nav tas, pēc kā mēs dzenamies. Bet neērtība ir visefektīvākais instruments, kas mums spiež mainīties, un tas arī tev parāda, kas tad patiesībā tu esi un kas īstenībā ir tavs spēka avots. Un ziniet, ja cilvēkam sāp, viņš visbiežāk kļūst ļoti redzīgs un dzirdīgs. Cik cilvēki nāk pie Kristus tad, kad viņiem ir problēmas? Kuriem no jums bija grūtības dzīvē, un tad tu nāci pie Jēzus? No zālē sēdošiem tās ir divas trešdaļas. Tas ir tā laikam vieglāk, ja tu meklē vienkārši risinājumu, tu meklē palīdzību. Un tiem, kam nebija konkrētas grūtības, bet kaut kas sirdij tev nebija, tāpēc tu atnāci pie Dieva? Ja tev dzīvē viss būtu super ideāli, tad jau diez vai tu būtu nācis pie Kristus. Pareizi? Piemēram, manā dzīvē viss bija daudz maz normāli. Man bija laba ģimene, labi draugi, bija skola, finanses, respektīvi, viss bija, bet iekšā nebija, iekšā bija tukšums. Un es nekādīgi nevarēju saprast, kā šo tukšumu piepildīt, bet tas bija laiks, kad bija atmoda Latvijā 90-to gadu sākumā, un tad parādījās kristīgā literatūra, tad atvērās baznīcas, tur vispār cita informācija ienāca. Un es uzreiz aizgāju uz kristīgo draudzi. Es aizgāju uz luterāņu draudzi, man bija tāds kā aicinājums, ko Dievs ir ielicis, un tu zini, ka tas ir pareizais ceļš. Un es nemēģināju nekādas austrumu reliģijas, nekādas filozofijas vai jogas, tajā laikā varbūt tur nebija daudz tādu iespēju, bet es zināju, ka šis ir īstais ceļš un ka Jēzus ir īstais ceļš. Un Viņš arī tiešām priekš manis bija un ir īstais ceļš.
Un šis notikums – Lieldienas – mums atgādina, ka nāve ir ceļš uz jaunu dzīvi. Un kāpēc? Tāpēc ka augšāmceļas tikai tas, kas ir nomiris, vispirms jānomirst, un tad seko augšāmcelšanās. Nav jau tā, ka nāve ir fiziska, mūsu gadījumā pie krusta mūs neviens nesitīs, un par nogalināšanu nav runa. Bet pārsvarā jau tās ir mazās, nepatīkamās lietas, kuras mums dzīvē ir jāizdara, kas mums liek izkāpt no komforta zonas. Un pirms pāris nedēļām, kā jūs zināt, droši vien lielākā daļa bijāt šeit, mēs svinējām tādu ļoti lielu, nozīmīgu notikumu trīs dienu garumā, draudzes un mācītāju jubileju, un mans uzdevums bija sazvanīt visus bīskapus, visus denomināciju vadītājus un uzaicināt viņus uz šo pasākumu, sūtīt ielūgumus, daudzkārtīgi ar viņiem komunicēt. Un mācītājs teica: “Es tevi nekontrolēšu, bet rezultātam ir jābūt, viņiem visiem ir jābūt šeit.” Un patiesībā jau viņi arī bija visi, izņemot vienu bīskapu, kurš nu ļoti gatavojās, tiešām ļoti gatavojās, bet pēdējā brīdī saslima, bet tā praktiski visi bija. Es cienu šos cilvēkus, es zinu, ka viņi ir augstos amatos. Viņi mani daudz maz pazīst, mēs jau esam bijuši kopā dažādos pasākumos, kur es pārstāvu draudzi, bet tas nav tā vienkārši. Tā: “Hallo, hallo! Labdien, bīskap, nu tad jūs nāksiet uz to mūsu jubileju?” Tā vispār tas nenotiek. Jā, man ir ļoti jāsaņemas, ļoti jānomirst arī savam lepnumam, tu jau vienmēr nezini, varbūt atteikums būs vai kāda cita atbilde, vai vispār atbildes nebūs. Nav jau cita ceļa, ir vienkārši jāizdara, jāņem telefons, jāzvana, jāraksta, un neatkarīgi no tā, kā tu iekšēji jūties.
Un līdzīgi kā ar evaņģelizāciju. Vai jūs kāds ejat uz ielas evaņģelizēt? Tu vienmēr tā palēkdamies aizskrien? Jā, o, cik forši. atkal mums būs evaņģelizācija. Es nezinu, varbūt, ka kāds tieši tā jūtas, varbūt Daiga tā jūtas, nezinu. Bet pārsvarā ir tā, ka tu gadiem vari iet uz ielas klāt cilvēkiem, bet katru reizi tev ir jāsaņemas, psiholoģiski sevi jānoskaņo, jo mums visiem iekšā ir bailes, ka, piemēram, būs atteikums. Pa galvu jau neviens nedos, nav jau tā, ka skries pakaļ un sitīs, sliktākajā gadījumā cilvēks var pateikt: “Ej tu galīgi! Mani tas pilnīgi neinteresē!” un pagriezties vai paiet garām, it kā viņš tevi pilnīgi nedzirdētu. Zini, ir tādi cilvēki, viņiem nav ausīs austiņu, bet, kad tu viņiem saki: “Labdien!” viņi iet tev garām. Tas ir ļoti interesanti, bet tā notiek. Tas prasa saņemšanos, tas prasa iziet no sava ērtā stāvokļa, bet mēs vienalga ejam, rakstām internetā, ejam uz ielas evaņģelizēt, neskatoties uz to, kā mēs jūtamies. Un katru reizi, kad man ir jāiznāk šeit, priekšā, kad man ir jārunā, vai tas ir došanas vārds, sludinājums, paziņojums vai sprediķis, man katru reizi ir jāsaņemas. Vienalga, kā ārēji izskatās, katru reizi es it kā “nomirstu”, bet es to daru, jo – ja ne es un ja ne tu, tad kurš? Vienkārši ir jāiet un jādara. Tāpat par bērnu disciplinēšanu. Vai tiem, kuram ir bērni, vienmēr patīk viņus disciplinēt? Vai nav reizes, kad domā – priekš kam to kašķi atkal mājās, mīļā miera labad šoreiz neko neteikšu, negribas strīdēties, jo ir skola, ir bērnu dārzs, lai skolotāji disciplinē, tas ir viņu darbs. Skolotāji noteikti teiks, ka tas nav viņu darbs, bet vecāki bieži domā, ka skolā kaut ko pateiks. Un arī man nepatīk aizrādīt, nepatīk konfrontācija, es tad jūtos ļoti neērti, un aizrādīt man arī nepatīk. Pie manis mācās viens puika, kas iet 8. klasē, cilvēkam jau ir padsmit gadi. Viņš ir ļoti jauks puika, mums stundās ir ideāla sadarbība – viņš domā līdzi, viņš strādā līdzi, mums viss ir super, man par viņu nav nekādu sūdzību, bet komunikācija WhatsApp ir zem katras kritikas. Viņš ir tāds puika, kas gandrīz nekad neatceras, cikos sākas stunda, bet dienu viņš zina, un tajā dienā katru reizi viņš uzraksta: “Cikos stunda?” ne “Labdien”, ne “Sveiki”, vispār neko. Man nāk arī mazie bērni, esmu pieradusi, ka viņi skolotāju uzrunā uz “tu”, ļoti reti viņi saka skolotājam “jūs”, un es jau esmu to pieņēmusi un arī saprotu, ka tā nav vecāku problēma, bet skolā tā notiek, ka viņi skolotājus uzrunā uz “tu”, labi, viņi vēl ir maziņi, bet ja jau padsimt gadi. Es cietos, bet vienreiz saņēmos un ierunāju puisim audio ziņu, ka viņš ir tāds foršs puisis, bet varētu sarunāt, ka tad, kad prasa par stundām, lai raksta: “Labdien, skolotāj! Cikos šodien stunda?”, jo tas jau nav sarežģīti. Un no tās reizes viņš vienmēr raksta: “Labdien, skolotāj! Cikos šodien stunda?” viss ir izmainījies no viena mana teikuma, un mēs abi kaut ko iemācījāmies. Viņš iemācījās pareizi uzrunāt pieaugušo, jo, ja tāds pieaugušo uzrunā uz “tu”, tas ir necienīgi, tas nostāda vienā līmenī, bet mēs neesam vienā līmenī, jo bērns ir bērns. Es iemācījos pārkāpt pāri savam komfortam, ka negribu neko aizrādīt, bet rezultāts bija labs.
Katrā sēklā, katrā graudiņā, ko Jēzus pieminēja, ir apslēpts potenciāls radīt konkrētu sugu, savas sugas augu, un ne tikai vienu, bet daudzus. Vai tev garšo saulespuķu sēklas? Zini, ka viena saulespuķe ražo apmēram divus tūkstošus sēklu? Tātad apmēram divi tūkstoši jaunu saulespuķu, bet ar nosacījumu, ka vispirms tā pirmā un tās divi tūkstoši sēklas nomirst, un tad izaug jauns augs. Un līdzīgi, kādā mērā mēs izvairāmies no nāves, no nepatīkamā, no grūtā, kas mums visiem dzīvē ir, mēs izvairāmies no dzīves, no dzīvošanas. Ļoti bieži mēs domājam, kas būs tad, ja nesanāks, ja zaudēšu, ja atteiks, ja kaut ko briesmīgu pateiks, kā to pārdzīvošu, bet katrs šis “ja” paņem mums nost kādas iespējas no mūsu dzīvēm, no Dieva, vienam no otra, tas attur no augļu nešanas, un mēs paliekam vieni, maziņi kviešu graudiņi. Iespējams, mēs izdzīvosim, bet mēs nebūsim pa īstam dzīvojuši. Ja beigās ir auglīši, tātad sēklas vairs nav, tā ir nomirusi, tā visu savu potenciālu ir izdevusi jaunajos graudos un sēklās. Arī Jēzus, kad gāja pie krusta, pirms tam Ģetzemanes dārzā neprasīja, lai Dievs Viņu izglābj no nāves. Viņš teica: “Ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām,” bet pēc tam Viņš teica: “Lai notiek Tavs prāts, kā Tu gribi, Es darīšu.” Ir citāts, kas man ļoti patīk, ka Jēzus zināja, ka Dieva pasaulē spēks atrodas vājumā, uzvara izskatās kā zaudējums, un dzīvība dzimst nāvē. Un tāpēc Viņš varēja ieiet Jeruzālemē kā uzvarētājs, Viņš zināja, ka jāiet pie krusta, un Viņš gāja kā uzvarētājs pie cilvēkiem, kas Viņu vēlāk nogalināja. Tas arī mums ļauj dzīvē doties ar uzvaru. Un uzvara ne vienmēr nozīmē, ka mēs dabūjam to, ko gribam vai kas šķiet vajadzīgs, vai ka mēs izvairāmies no nāves. Nāve ir sākums, nevis beigas. Un, kad Jēzus nomira, velns domāja, ka viss ir beidzies, viņš ir uzvarējis. Bet Jēzus nomira, un mācekļi palika, kaut gan liela daļa arī nomira mocekļu nāvē. Šobrīd pasaulē ir kādi astoņi miljardi iedzīvotāju, mums stāsta, ka tuvojas pārapdzīvotība, bet patiesībā bērnu dzimst ļoti maz. Arī valstīs, kur ģimenēs ir daudz bērnu, iedzīvotāju vairs nebūs. Jāpārdomā, vai var ticēt tam, ko runā ziņās. Bet kristiešu skaits ir 2,3 miljardi, kas ir lielākā ticīgo grupa pasaulē, otrais ir islāms, un tad seko citas. Mums šķiet, ka arābu ir daudz, bet kristieši ir vislielākā ticīgo grupa, pēc vairāk nekā pēc divtūkstoš gadiem no viena vienīgā Jēzus un 12 mācekļiem, un šādu cilvēku skaitu nevar iznīcināt, pat ja kāds gribētu. Tiklīdz kādi tiek iznīcināti, rodas jauni. Tieši ciešanās cilvēki atgriežas pie Kristus, kad redz, ka ticības dēļ kāds tiek nogalināts. Tas ir fenomens, ka tieši tad neticīgi cilvēki nāk pie Kristus, tas ir pārdabiski.
Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:8-11)
[..] ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim (2. Timotejam vēstule 2:11)
Tie kviešu graudiņi, kurus Jēzus salīdzināja, tie esam mēs – tu un es – un caur nomiršanu sev, savām dabiskajām, egoistiskajām vēlmēm, kas nenes mums labumu, bet dod tikai īslaicīgu apmierinājumu, mēs kļūstam par dzīvības maizi, tāpat kā Jēzus ir dzīvības maize. Ja kviešu graudiņš mirst, tas nes daudz augļu. Un Jēzus nomira par mani un tevi, Viņš ir mūsu piemērs, kam mums jālīdzinās – ka mēs nododam Viņam savas dzīves, ka mīlam Viņu un uzticamies Viņam, ka mēs sekojam Viņam – to es novēlu katram vienam jums šajos Kristus augšāmcelšanās svētkos. Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!
Luīzes Zvejas sprediķi “Uzvarēt zaudējot” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
