Šodien mums ir īpaša diena, un tāda ir tikai vienu reizi gadā.

Mēs katrs, vairāk vai mazāk, gaidām savu dzimšanas dienu un mēs kā draudze esam to sagaidījuši. Tas ir nozīmīgs notikums, jo mēs esam auguši.

Paldies, Debesu Tēvs, par Tavu klātbūtni. Svētais Gars, paldies, ka Tu uzrunā. Paldies, dzīvais Dievs, ka Tavs vārds krīt mūsu sirdīs, ka mēs to saprotam un darām. Āmen!

Cilvēki zvēr viens otram uzticību. To viņi dara pie altāra, to viņi dara, kad ir iemīlējušies.

Pirms daudziem gadiem biju pie kādas frizieres, un viņa pazina manu brāli. Viņa jautāja, kā iet manam brālim. Tad viņa sāka stāstīt tādas lietas, ko es par savu brāli pat nezināju: „Viņš bija gatavs zvaigznes no debesīm nonest.” Viņš to visu bija runājis, solījis. Es pat nezināju, ka viņš tā prot runāt ar meitenēm. Ir laiks, kad cilvēki viens otram saka: „Es tevi mīlu.” Ir dažādas lietas, ko mēs solam viens otram, bet pasaulē mīlestība bieži vien ir tāda neizmērāma mīlestība. „Es tevi mīlu. Es esmu iemīlējies.” Bet runa ir par reāliem mīlestības darbiem. Mīlestība sastāv no trim daļām. Starp brāļiem un māsām tā ir agape mīlestība – prāta jeb lēmuma mīlestība. Fileo – emocionāla mīlestība. Un starp precētiem cilvēkiem tā arī ir seksuāla mīlestība – eros. Kad runa ir par mīlestības darbiem, kad otrs ir jāpieņem, kad ir jāizdara kādas lietas, tad bieži tas izpaliek. Es neticu mīlestībai, kura nav izmērāma. Tas ir tas, ko es gribu tev pateikt. Es neticu tādai mīlestībai, kuru nevar izmērīt. Mēs kā draudze arī esam nolikta, lai ietu un nestu augļus. Tā ir rakstīts Bībelē.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Es neticu tādai kalpošanai, kura nav izmērāma. Mīlestībai ir darbi. Viens otram mēs zvēram, ka mīlēsim līdz galam, un pēc tam kāds sāk zāģēt. Mēs zāģējam viens otru, īpaši laulātie cilvēki. Iesākumā viņiem viss labi sākas, bet ne tik labi beidzas – cilvēki šķiras. Dzīvojot pat zem viena jumta, viņi ir sveši viens otram. Kāpēc? Jēzus pie krusta karājoties mīlēja Savus ienaidniekus, es pat domāju, ka Viņš pat emocionāli par viņiem iežēlojās. Es zinu, ja mani kāds zāģē, tad man tās emocijas pazūd, vismaz tajā brīdī noteikti. Un, ja kāds cilvēks zāģē dienu no dienas, tad no emocionālas mīlestības nepaliek ne vēsts. Ja tevi kāds zāģē, vai tad tu jūti mīlestību pret viņu? Zāģis ir tas, kurš vienmēr ir neapmierināts, tu vienmēr esi vainīgs, viņš redz tevī tikai slikto, norāda tikai uz tavām kļūdām. Es neticu tādai mīlestībai, kur viens otru zāģē. Mēs neesam arī ideāli, perfekti. Mēs kļūdāmies, pasakām, izdarām kaut ko viens otram. Pēc tam varam nožēlot un iet tālāk. Es tādai mīlestībai neticu. Es neticu arī tādai kalpošanai, kuru nevar izmērīt. Arvien vairāk es pārliecinos, ka vārdiem nav liela nozīme, bet gan izmērāmiem darbiem.

 „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21)

Parādi ticību. Ticību no darbiem. Ja es kaut kam ticu, tad tas ir redzams. Es nesaku, ka jums visiem viss ideāli izdosies, bet vairāk vai mazāk ir jābūt redzamiem augļiem – mūsu mīlestībai, mūsu kalpošanai. Ja tu veido savu biznesu, tad to var izmērīt, izskaitīt. Viss ir izmērāms. Arī mīlestību var izmērīt. Dievs ir mīlestība, kuram nav ne sākuma ne gala. Tomēr to, kā mēs mīlam, var redzēt reāli un, ja to nevar izmērīt, tad tās vienkārši nav. Mums var šķist, ka mēs kalpojam Dievam.

Luīzei mājās ir interesants kaķis. Viņam ir atbilstošs vārds – Bosiks. Viņš ir skaists kaķis, bet viņam ir grūti tikt garām. Kad es pirms kāda laika biju ciemos pie Luīzes, tad šis kaķis sēdēja uz datorkrēsla un, kad es gāju garām šim krēslam, tad viņš šņāca un ķēra man ar ķepu. Man personīgi šis kaķis nepatīk, un vienīgā, kas šo kaķi mīl, ir Luīze. Viņa saka, ka viņš ir piedzīvojis atstumtību un tāpēc viņš tāds ir. Pēdējo reizi, kad bijām ciemos pie Luīzes, es skatījos, ka neviens mani netraucē un meklēju, kur ir Bosiks. Viņam bija nopirkta kaķa kaste, būris. Kaķis ir ielikts speciālā kaķu kastē, un durtiņas ir ciet. Man sākumā likās, ka ir briesmīgi, ka tas kaķis iesprostots būrī, viņš tāds izbijies. Bet es ieraudzīju citu kaķi. Viņš bija apmierināts, viņš izskatījās laimīgs. Nekad viņš tā nebija uzvedies. Es sapratu, kāpēc tā ir. Patiesībā mēs nebijām upuri, viņš bija upuris, jo viņam bija bail no cilvēkiem. Īpaši, kad atnāca sveši cilvēki. Viņš palika jocīgs, nemierīgs, viņš baidījās un tādā veidā viņš šīs bailes izrādīja. Tā ir dzīvnieka reakcija. Tad es sapratu, ka ne vienmēr viss ir tā, kā mēs to redzam, uzskatām un domājam. Te nav runa par to, ka Dieva vārds ir patiesība un ka tas nav maināms. Lūk, par šo kaķi es biju citās domās. Šim kaķim bija labi būrī, jo viņam bija bail no mums, un viņš šajā būrī jutās aizsargāts.

Tāpat mums var šķist, ka mēs mīlam cilvēkus. Tev šķiet, ka tu mīli savu māsu vai brāli, mācītāju, savas grupiņas cilvēkus. Viss var būt citādāk. Un to var izmērīt – vai mīlestībai ir darbi. Vai tas, ka tu kalpo, ir redzams un izmērāms? To sauc par ticību, kad no neredzamā tiek radīts kaut kas redzams. Tāds ir ticības galamērķis. Šī mīlestība ir izmērāma mīlestība. Tāpēc es neticu tādai mīlestībai, kur ģimenē viens otru zāģē. Ja tā notiek ģimenē, tad jums nav mīlestības, kādu Dievs to grib redzēt. Var izturēt kādus divus, trīs gadus, un pēc tam jūs būsiet sveši cilvēki. Kopā dzīvosiet, kopā ēdīsiet, bez jūtām. Izrādās, ka mīlestība ir tāds stiepts jēdziens. Skolas laikā plūcām ceriņu ziedus un plēsām ziedlapiņas – mīl, nemīl, mīl, nemīl. Tev nav jāmin, vai tevi mīl. Var jau teikt, ka mīl, bet vai tiešām mīl, tas jau ir cits jautājums. To parāda tikai darbi. Ticība bez darbiem ir nedzīva. Ticība, cerība, mīlestība kopā savelkot vienā buķetē nozīmē – mīlestība bez darbiem ir nedzīva. Uz ko es vispār vedinu šajā brīdī?

„Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu  apdāvinātāja. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: “Tabita, celies augšā!” Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. ” (Apustuļu darbi 9:36-41)

Jope bija kāda pilsēta Izraēlā. Pēteris ieradās šajā pilsētā, jo viņu bija aicinājusi Tabita. Pēteris cēlās un gāja šiem cilvēkiem līdzi. Kad viņš bija atnācis, tad viņu uzveda augšistabā, kur visas atraitnes raudādamas apstāja Pēteri. Tabita bija kalpotāja draudzē un kalpoja atraitnēm. Tajā laikā tā bija īpaša kalpošana, jo sieva bez vīra bija liela bēda. Tabita kalpoja šīm sievietēm, kuras bija zaudējušas savus vīrus. Draudze gādāja par viņām. Šīs atraitnes viņu apstāja raudādamas, rādīdamas svārkus un drēbes, ko Tabita, pie tiem būdama, bija darinājusi. Ko darīja šīs sievietes, kurām Tabita bija kalpojusi? Viņas panāca, lai ataicina Pēteri. Viņas mīlēja šo cilvēku. Varbūt Dievs var viņām palīdzēt, varbūt Dievs viņu augšāmcels! Pēc Tabitas nāves bija palikuši augļi, kaut kas redzams. Viņas mīlestības darbiem bija reāli, sataustāmi augļi. Un tie bija dažādi svārki un drēbes, ko viņa bija darinājusi.

Kas paliks aiz tevis? Ja mēs sevi uzskatām par Dieva kalpiem, par Dieva mācekļiem, kas paliks aiz mums? Vai paliks aiz tevis kaut kas sataustās, reāls, dzīvi cilvēki, izmainītas dzīves, Dievam pievesti cilvēki? Lūk, tas ir svarīgākais jautājums. Mīlestība ir izmērāma. Ja tu saki, ka mīli Dievu un mīli cilvēkus, bet tev nav ko parādīt, vai tā ir mīlestība? Varbūt tu pie tā strādā, Dievs jau redz sirdi, bet ir jābūt rezultātiem. Ja kāds nepaspēs šo rezultātu ieraudzīt, tad Dievs redz tavā sirdī, ka tu to gribēji. Vai tie cilvēki aiz tevis parādīs tavas drēbes, ko tu viņiem esi darinājis? Es šajā gadījumā nerunāju par drēbēm. Vai tu esi cilvēkus ieģērbis, ekipējis, pacēlis, iepazīstinājis personīgi ar Jēzu Kristu, iemācījis lūgt Dievu, vai tu esi gājis pie cilvēkiem un vedis pazudušos pie Dieva, vedis uz draudzi?

„Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa 15:16)

Jēzus nesaka, ka Viņš ir aicinājis tikai nest augļus, bet Viņš māca tā nest augļus, ka tie paliek, lai tas ir izmērāms. Lai aiz tevis kaut kas paliek – reāli cilvēki, reālas izmaiņas cilvēku dzīvē.

„Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu.” (2. Korintiešiem 4:15)

Dieva slava un gods vairojas tad, kad vairojas ticīgo skaits. Kāpēc? Tāpēc, ka to var izmērīt, redzēt. Dieva valstība redzamā veidā. Kā sieva, kas iejauca raugu trīs mēros miltos, līdz šī mīkla sarūga. Tam ir līdzināma debesu valstība – reālai darbībai, reāliem augļiem. Jēzus atnākšanas mērķis ir uzcelt draudzi virs zemes! Kas ir draudze? Tā ir izglābto cilvēku kopums. Lūk, kā nāk Viņa valstība – augot draudzēm. Āmen!

Es tagad gribētu nedaudz atskaitīties. Esmu dzirdējis tos pekstiņus par to, ka cipariem nav nozīme, ka galvenais ir mīlēt. Tad parādi savu mīlestību. Mīlestība bez cipariem nav nekāda mīlestība.  Cipariem ir nozīme. Protams, ja šie cilvēki ir reāli pievesti Dievam.

Draudzes statistika sākot no 2008. gada. Ar to es gribu parādīt, ka mēs mīlam cilvēkus. 2008. gadā draudzē bija divi līderi. Tas biju es un mana sieva, un bija viena mājas grupa. Mēs sapulcējāmies Rīgā, Biķernieku slimnīcas kapelā. Tas bija kādus pāris mēnešus, mēs braucām no Limbažiem, tur bija kādi no Limbažiem, Valmieras un jau kādi no Rīgas, apmēram kāda astoņu cilvēku grupa. Bija cilvēks, kas spēlēja uz ģitāras. Mēs dziedājām, slavējām un plānojām draudzes atvēršanu. Pirmais dievkalpojums notika 2008. gada februārī. Pirmajā dievkalpojumā bija četrdesmit cilvēku, viesnīcā Maritin. Mājas grupas apmeklējums nedēļā bija desmit cilvēki. Tādi inkaunteri mums vēl nepastāvēja. Iesākām arī Bībeles skolu. Līderu skola mums vēl nepastāvēja.

2009. gadā bija jau divdesmit līderi. Ko tas nozīmē? To, ka visiem, kam šķita, ka var kaut ko uzticēt, devu darīt, un pēc tam viņi taisīja tādus podus – sacēlās, aprunāja un darīja, kā paši grib. Bija divdesmit deviņas mājas grupas. Man ļoti gribējās, lai būtu daudz mājas grupas. Dievkalpojumu apmeklējums bija divkāršojies. Šie cipari ir precīzi. Tas nekas, ka šajās mājas grupās bija divi, trīs cilvēki. Vienmēr tika precīzi saskaitīts apmeklējums draudzē un konkrēts apmeklējums mājas grupās. Mājas grupu apmeklējums – simtu četrdesmit septiņi. Sākās inkaunteri, un šajā gadā inkaunteru izgāja simtu deviņi cilvēki. Bībeles skolu – četrdesmit trīs.

2010. gads – divdesmit sešas mājas grupas. Ir kaut kāda izaugsme. Inkaunteru izgāja divsimt septiņdesmit četri cilvēki. Tāpēc, ka daudzi cilvēki  brauca no citām draudzēm, un mēs arī viņiem kalpojām.

2011. gadā līderu skaits samazinājās un grupu skaits arī samazinājās. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs grupiņas bija dažādas, ar diviem, trim cilvēkiem. Cēlām līderu grupas, lai ietu vīzijā G12, lai viss būtu pareizi. Tad trīs gadus pēc kārtas bija stagnācija, no 2011. gada līdz 2013. gadam. Izmeklēju sevi un skatījos, ko es nepareizi daru.

2014. gadā bija četrdesmit viens līderis, četrdesmit četras grupas, dievkalpojumu apmeklējums bija divsimt četrdesmit astoņi, mājas grupu apmeklējums – divi simti četrdesmit cilvēki.

Pagājušā gadā es sapratu vienu lietu, man Dievs ļoti pieskārās un uzrunāja par mīlestību. Katru svētdienu bija sprediķi par mīlestību, un tad notika izlaušanās. 2015. gadā bija četrdesmit trīs mājas grupas un divsimt deviņdesmit pieci cilvēki dievkalpojumos, un mājas grupās – trīs simti sešdesmit divi cilvēki. Tās jau ir normālas mājas grupas ar nobriedušiem vadītājiem un ar daudz cilvēkiem grupās. Grupās ir seši septiņi līdz padsmit cilvēki. Plus ir arī vairākas līderu grupas. Šogad tieši šajā brīdī mums ir 46 līderi, 61 mājas grupiņa, dievkalpojumus apmeklē 338 cilvēki un reāli mājas grupās ir 425 cilvēki. Tāda ir mūsu statistika. Mēs izmērījām mīlestību. Mēs mīlam Dievu un mēs mīlam cilvēkus. Un mēs kā draudze tomēr esam kaut ko paveikuši. Man jau tā nešķiet, man vienmēr gribās arvien vairāk un vairāk. Man vienmēr ir par maz, bet es priecājos, ka kaut ko mēs esam pienesuši Dievam. Es zinu, ka Dievs mūs mīl nevis tāpēc, ka mēs Viņam nesam augļus. Viņš mīl mūs tādus, kādi mēs esam, bet tomēr, ja mēs Viņu mīlam, tad mēs nesam augļus, kuri paliek. Es vairāk nevaru izsekot, kad atveras jaunas grupas, jo strādā mana komanda. Viss, ko man vajag darīt, ir apsveikt viņus dzimšanas dienā, reizi divās nedēļās piezvanīt, pabūt kopā, aizbraukt ceļojumos. Viņi visi ir pieauguši cilvēki, nobrieduši kristieši, un man ir tieši tā, kā ir rakstīts Bībelē: „Mēs arī turpmāk gribam kalpot ar lūgšanām un vārdu.” Es mierīgi varu mājās lūgties, gatavot sprediķus, lasīt Dieva vārdu, lasīt grāmatas un pēc tam nodot vēsti draudzei.

Es jūs mīlu! Man ir iekšēja sajūta, kas vienmēr ir bijusi, visi priekšnosacījumi ir izpildīti un draudzei nekas vairs nekavēs augt un vairoties, vairāk un vairāk. Vairāk mīlestības, vairāk cilvēku! Vairāk cilvēku, vairāk Dieva valstības! Un nevis kaut kādi cilvēki, bet nostiprinātas, stipras personības – līderi.

Šis ir novēlējums draudzei.

„Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18)

Jānis saka, ka mīlēsim ar darbiem, un Jānis bija Jēzus mīļākais māceklis. Viņš zināja, kā jāmīl.

„Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”(1. Korintiešiem 13:13)

Un, lai kā mums nepatīk, ticību un mīlestību var izmērīt.

Es draugiem.lv redzēju kādu galeriju ar lielu skaitu ieteikumu, kāds cilvēks bija salicis daudz foto ar Padomju laika lietām, piemēram, VEF radio aparātiem, piena pakām un vēl daudzām citām. Šīs galerijas nosaukums – „Reiz zaļoja jaunība, visjaukākais laiks dzīvē”. Visjaukākais laiks dzīvē, toreiz, komuniska laikā? Bet ieteikumu bija ļoti daudz. Man sirds tā nedaudz sažņaudzās. Tā ir paaudze bez vīzijas, bez nākotnes. Tie ir cilvēki, kas dzīvo pagātnē, kuriem nav redzējuma, kuri ir apstājušies, un vienīgais prieks ir, ka reiz biju jauns, reiz biju laimīgs, reiz kaut ko darīju, reiz uz kaut ko tiecos, bet nu ir citi laiki. Paliek ticība, cerība un mīlestība. Cerība ir vīzija nākotnei. Tev ir nākotne! Tev ir vīzija! Un viss labākais tev vēl ir priekšā. Tu kļūsi par stipru personību ar līderu raksturu, par tādu, kuram nekas nav neiespējams.

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Man ir vīzija! Man ir plāni! Man ir redzējums! Man ir daudz mīlestības! Es mīlu cilvēkus! Es mīlu Dievu! Es mīlu savu darbu! Es mīlu savu biznesu! Es mīlu to, ko es daru! Mans un tavs uzdevums ir nest vīziju cilvēkiem – Labo Vēsti, evaņģēliju. Cerību nākotnei un mūžigai dzīvībai. Novēlu tev to paturēt prātā un arī to darīt!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Inguna Kazāka un rediģēja Ieva Našeniece