Slavēšanas dziesmas vārdi bija: “Vienā garā slavējam mēs, Tavs Vārds ir brīnišķīgs,” vienā garā arī tad, ja tu neesi sarunājis. Es tieši par Dieva Vārdiem arī gribu šodien runāt, un tieši dziesma bija piemērota. Arī slavēšanas grupa ir kaut kādā veidā uzzinājusi, sapratusi, un tas nav saistīts ar galvu, ar smadzenēm, bet viena tēma – Dieva Vārdi.

Vai Dievam ir Vārds un vai Dievam ir Vārdi? Ir cilvēki, kuri labo: “Tu nepareizi saki Jēzus, tas ir jāizrunā kā Jeshua (Yeshua). Ja tu saki Jeshua, tad viss ir labi, ja tu saki citādāk, tad viss ir ļoti slikti un tu neesi īstais.” Tāpat arī ar dienām, ja tu neievēro precīzo dienu, tādu kā konkrētā cilvēku grupa ir izskaitļojusi, kura diena ir tā īstā, kuru būtu jāgodā, ja tā nav tā, tad viņi subjektīvi uzskata, ka tu neesi vairs īstais, un viņi nevar tev garantēt, ka tu iegūsi mūžīgo dzīvību – bet mums nevajag viņu garantiju, mums ir garantija no Dieva. Sprediķis būs ļoti dziļš, tas ir jāuztver ar garu, ne tikai ar prātu. Mūsu draudzes grāmatu galdā ir Sergeja Šidlovska grāmata “Pniēla”, autors ir ukrainis, kurš šobrīd dzīvo Igaunijā. Viņš šajā grāmatā dalās ar savu pieredzi, sistēmu, kā viņš lūdz Dievu, kā viņš iepazīst Dievu. Viņš vērš uzmanību uz to, visas draudzes, īpaši postpadomju valstīs, kur vienojošā valoda bija krievu valoda, tāpēc šo ideju varēja izskaidrot, ka – svarīgi pazīt Dievu personīgi. Dievs ir persona, un ir svarīgi pazīt Viņu personīgi, nepietiek tikai kaut ko prasīt Dievam: “Es vēlos to, es vēlos sasniegt to vai šo, es vizualizēju pēc Jongi Čo metodes, apliecinu un citos veidos kaut ko daru,” bet svarīgāk par to ir pazīt Viņu kā savu Tēvu personīgi. Man šo grāmatu bija grūti lasīt, jo tā ir viņa lūgšana, tā nav mana lūgšana, bet tur viss ir pareizi, bet subjektīvi, tā kā viņš to izprot. Tā bija viņa sistēma, ko viņš pats bija izveidojis, kā viņš meklē Dievu, kā viņš iepazīst to, kāds ir Dievs. Un tā nav tikai viņa ideja, bet arī Bībelē patiešām ir atklāti Dieva Vārdi, un es nerunāju par vispārīgu Dieva vārdu, bet Vārdiem, piemēram, Jehova Rafa – Tas Kungs ir mūsu ārsts, ka mēs pazīstam Dievu kā ārstu, to, kas dziedē gan dvēseli, gan prātu, gan miesu. (2. Mozus grāmata 15:26), El Šaddai – Visuspēcīgais, Visvarenais Dievs (1. Mozus grāmata 17:1-2).

Arī Šidlovskis min grāmatā Dieva Vārdus, un arī es savā lūgšanu sistēmā esmu ielicis iekšā Dieva Vārdus. Man ir savs plāns, kā es to daru, tas mainās, ir elastīgs, bet tam ir pamats, un pamatā ir arī Dieva Vārdi, bet, runājot tieši par Dieva Vārdiem, vai patiešām Dievam ir Vārds? Interesanti, es tikko minēju par to, ja Jēzu nosauc nepareizā Vārdā, nevis Jeshua, bet Jēzus, jūdaisti uzskata, ka tā ir pareizi, nav jau problēmu, ja tas viņiem ir pareizi, viss ir labi, bet, kad tu sāc uzskatīt, ja otrs nesauc tā, kā tu to sauc, tad tas ir nepareizi, lūk, tad tieši tas ir nepareizi tā uzskatīt. Dievam nav Vārda.

Pāvils Atēnās sludināja, kad viņu iestūma areiopagā, kur bija sapulcējušies filozofi un dažādi cilvēki, kas gribēja kaut ko jaunu dzirdēt, viņi domāja, ka viņš sludina kādu citu jaunu dievu, kas vēl nebija viņu dievu klāstā. 

Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdzi pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa. Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt? – un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.” Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. (Apustuļu darbi 17:15-21)

Un Pāvils teica:

Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.” (Apustuļu darbi 17:22-23)

To viņš darīja, protams, lai viņiem saprotamā valodā pastāstītu par to Dievu, kurš radījis debesis un zemi, to Dievu, kuru Pāvils pazina personīgi. Reliģija ir viens, kaut kāda sistēma, kārtība, mācība, tas ir viens. Zināt Bībeli, zināt kaut kādu kārtību, pārzināt Dieva vārdu, Dieva principus, tas ir viens, bet pazīt Dievu personīgi, ir kaut kas cits. Es Dieva vārdā redzu, ka reālas pārmaiņas ir nesušas, un reāls spēks un svētība ir uz tiem cilvēkiem, kuri paši personīgi pazīst Dievu, un Dieva vārds saka:

Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! (Jesajas grāmata 55:6)

Meklējiet Viņu, kamēr Viņš ir atrodams, jo ikviens, kurš piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts.

Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. (Apustuļu darbi 2:21)

Viņš ir jāmeklē, ir jāklauvē. Un, ja mēs runājam par lūgšanu, ko mēs parasti domājam ar šo rakstvietu?

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mateja evaņģēlijs 7:7)

Ko mēs parasti ar to domājam? “Kuram vajag sievu, kurai vīru, kuram vajag naudu, kurš grib labāk izskatīties, labāku darbu, kurš grib kaut kur aizbraukt ceļojumā, kurš grib dabūt sirdsmieru, veselību, lai viss ir labi, lai radiem labi,” tas viss nav slikti, bet, ko patiesībā Jēzus domā pirmkārt ar šiem vārdiem? Lūkas evaņģēlijā ir nedaudz citādi kā Mateja evaņģēlijā:

Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz? (Lūkas evaņģēlijs 11:9-13)

Pamatu pamatā mums būtu jālūdz un jāmeklē iepazīt Viņu pašu, nevis mistiskā veidā saņemt un piedzīvot Svēto Garu, mums nav jālūdz, ka vēlamies Viņu piedzīvot, to var darīt, bet tas nav pirmkārt. Pirmkārt mēs vēlamies iepazīt Viņu personīgi un pie tā ir jāstrādā un tā ir privilēģija pazīt Dievu personīgi. Tas ir darbs jeb kristieša dzīves ceļš – iepazīt Dievu. Es nesen ieliku Svētā Augustīna citātu, ko lasīju kādā grāmatā un izrakstīju, kur tika runāts par grēku: “Ir liela brīvība – spēt negrēkot, bet vislielākā brīvība ir nespēt grēkot.” Ir jau kaut kāds līmenis, ka vairs negrib grēkot, un liekas utopiski, vai tad ir kāds cilvēks, kurš negrib grēkot, un es domāju, ka nav tāda cilvēka, kurš vispār negrib grēkot, bet ir tādi cilvēki, kuri ir tā iepazinuši Dievu, kuri savā garīgajā izaugsmē ir nonākuši tik tālu, ka kaut kādas lietas, kas viņiem ir bijušas ļoti svarīgas, no kurām bija jāatturas, bija vajadzīgas ceļazīmes priekšā, kas nepārtraukti atgādina: “To nedrīkst!” tad šobrīd viņš vienkārši to nevēlas aiztikt, viņam nav tāda vajadzības, tas ir garīgais briedums. Pāvils, Jēkabs un citi runā par kārdinājumu, ka katram tāds ir kaut kādos brīžos, bet ir briedums, kas nāk no Dieva iepazīšanas, spēks ir tajā vienībā, kad esi savienojies ar Viņu, kad tu pazīsti Viņu personīgi. Un, par Dieva Vārdu runājot, vai Dievam ir Vārds?

Es atkārtoju vēlreiz, ka Dievam nav Vārda un es to pierādīšu, un visi tie Dieva Vārdi, kas ir rakstīti Bībelē, kas ir arī grāmatā “Pniēla”, kas ir kā shēma, kā lūgt, shēma, caur kuru iepazīt Dievu, lasot šīs rakstvietas, apliecinot, pārdomājot tās un integrējot savā dzīvē, savā garā. Ne tikai Vecajā Derībā atrodamie Dieva Vārdi: Jehova Jire (1. Mozus grāmata 22:14), Jehova Jahve (2. Mozus grāmata 3:14). Par šiem diviem es arī runāšu. Vai Dievs teica, ka Viņu tā sauc?

Jehova Nissi – Tas Kungs ir mūsu karogs.

Jehova Kadoš – Tas Kungs, kurš svētī. Viņš ir Svētais. (2. Mozus grāmata 31:13)

Jehova Šalom – Tas Kungs ir mūsu miers, Kungs, kas dod mieru. (Soģu grāmata 6:24)

Jehova Cidkenu – Tas Kungs ir mūsu taisnība. (Jeremijas grāmata 33:16)

Jehova Roi – Tas Kungs ir mūsu gans. (Psalms 23:1)

Jehova Šama – Tas Kungs ir klātesošs. (Ecēhiēla grāmata 48:35)

Un tās ir Viņa īpašības.

Kad cilvēki dod vārdu saviem bērniem, citi izvēlas vārdus no muļķīgām filmām, citi no Bībeles, īpaši kristieši, izvēlas Bībeles varoņu vārdus. Ja cilvēks tuvu pazīst Dievu, viņš grib, lai arī bērni sauktos šajos vārdos, bet, tas nenozīmē to, ja tev nav Bībeles vārda, tad tu esi pazudis. Arī tad, ja cilvēkam nav Bībeles vārda, cilvēki meklē, lai nav kā “Stīvs Gulbis”, un, ja pameklēsi, kādi vārdi ir sakombinēti, kā vecāki ir iedevuši, tad mati ceļas stāvus, tiem, kam tie ir.

Jehova Cebaots – Tas Kungs ir karapulku virsnieks, debess pulku virsnieks. (Jesajas grāmata 1:24)

Jehova Gemula – Tas Kungs atriebējs, kurš atmaksā. (Jeremijas grāmata 51:56)

Elohim – Dievs ir radītājs. Man ļoti patīk šis Viņa Vārds. (1. Mozus grāmata 1:1)

Tāda sajūta, ka mums ir daudz dievi – Elohim ir radītājs un ir arī atriebējs.

El Elion – Debesu un zemes valdnieks. (1. Mozus grāmata 14:8)

El Šaddai – Visu spēcīgais, Visvarenais Dievs. (1. Mozus grāmata 17:1-2)

Un var atrast arī citus Vārdus, arī Jaunajā Derībā, piemēram: Jēzus ir rīta zvaigzne. (Atklāsmes grāmata 22:16), Glābējs un tamlīdzīgi. Ir Dieva Vārdi, tie ir labi un der tam, lai iepazītu Dievu. Bet der paturēt prātā, ka Dievam pašam nav vārda, Viņš ir ārpus tās sfēras, kur Viņam kāds var piešķirt kādu īpašību. Tu nevari kā sunim iedot vārdu Čips, Džeks, nevar kā bērnam iedot kaut kādu subjektīvu vārdu, kad cilvēkam dzīvē ir bijis kāds pārdzīvojums vai kaut kas labs, viņš izdomā bērnam vārdu, redzējis ir labu filmu, lasījis ir labu grāmatu un tur bija galvenais varonis, kurš patīk. Katram kaut kāds vārds ar kaut ko subjektīvu asociējas, un viņi vēlas to vārdu iedot arī savam bērnam.

Tu nevari no sevis kaut ko piešķirt Dievam, Viņš piešķir dzīvību un elpu visam, kas kust un nekust, Viņš to dara. Mēs nevaram Viņu ierobežot kaut kādā vārdā vai vienā īpašībā, tāpēc arī ir šāds jautājums, vai tad Dievam ir tik daudz Vārdu?

Un tagad tāds vārds, par kuru vienreiz kāds viessludinātājs nedaudz iesmēja, Latvijā tika iestudēts augsta līmeņa uzvedums “Transcendentālā eksistence”. Ja cilvēks nesaprot, tad, jā, var iesmiet, bet tas ir īstais vārds, Dievs ir transcendents. Ko tas nozīmē? To izmanto filozofijā, piemēram, transcendentālā meditācija, kāpēc to sauc par transcendentālo? Un kas ir lūgšana? Tā ir meditācijas forma, meditācija ir arī pārdomas, tu meditē. Lūgšana arī ir meditācija. Tu sēdi kādā pozā gribi, tam nav nekādas lielas nozīmes, kā katram labāk patīk, kā katrs saprot. Un arī kā kurš Dievu lūdz: uz ceļiem, stāvus, guļot čiliņā, vienalga, jo Bībele saka:

Kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalms 63:7)

Es nedomāju, ka cilvēks gāja gulēt uz ceļiem un cēlās uz ceļiem, viņš vienkārši domā, tā ir meditācija. Transcendents nozīmē – augstāk par mūsu izjūtām, par mūsu pieredzi, augstāk par mūsu domām, zināšanām, augstāk par to, ko mēs domājam, kāds ir Dievs, augstāk par visu. Viens no Viņa vārdiem ir El Šaddai – Visuspēcīgais, Visvarenais Dievs un Bībelē ir teikts arī, ka Visuaugstais Dievs:

Un viņš to svētīja un sacīja: “Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi.” (1. Mozus grāmata 14:19)

Viņš ir pāri visam, mēs Viņu nevaram aptvert ar savu prātu, mēs baudām šeit, virs zemes, tikai daļu no Viņa godības un arī tikai tie, kas fiziski bauda kādu Dieva svētību, tas ir viens, bet arī garīgi iekšēji to piedzīvo cilvēki, kuri dzīvo tajā, kuri iepazīst Dievu un tāpēc vissvarīgākais ir iepazīt Viņu personīgi. Es vienmēr to esmu sludinājis, es zinu, ka pats svarīgākais manā dzīvē ir Dievs, pats svarīgākais ir Viņa iepazīšana, un pats vērtīgākais ieguvums ir tas, lai kas arī nenotiktu, lai arī pats es kaut kur kļūdītos, neviens man neatņems manu Dieva pazīšanu – Viņš ir manī un es Viņā.

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. (Jāņa evaņģēlijs 14:23)

Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. (Jāņa evaņģēlijs 14:1-3)

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. (Jāņa evaņģēlijs 15:4)

Un viens ir, ja kāds pasaka, ka Dievs ir manī, esmu saņēmis Svēto Garu, man “skudriņas” pārskrēja, trīsas, sajutu Svētā Gara pieskārienu, vai Svētais Gars ienāca manī, nē, tas ir daudz vairāk nekā piedzīvojums, nekā asaras, tas ir pāri mūsu emocijām, ko mēs sajūtam, tas viss ir subjektīvi, tās ir sajūtas, mēs nevaram ielikt Viņu kaut kādā sajūtu rāmī, vārdu rāmī, ne kaut kādas pieredzes rāmī. Transcendentāls ir filozofijas termins, kas apraksta to, kas eksistē ārpus. Dievs eksistē, Viņš ir. Kad pasaka, ka Dievs ir, tad liekas, nu kas tur tāds, mēs arī zinām, ka Dievs ir, bet Dieva vārdā ir teikts:

Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba vēstule 2:19)

Bet vai tu pazīsti Dievu personīgi? Un tad, ja tu pasaki, ka Dievs ir, tas ir vispārēji, bet, kad tu iekšēji zini, ka Dievs ir un, ka viņš ir tavs Dievs, mūsu Dievs un kāds ir Viņa Vārds? Viņam patiesībā nav Vārda. Tie ir Vārdi, kurus cilvēki Viņam ir piešķīruši, jo Dievs ir transcendentāls. Vārdnīcā Tēzaurs.lv šis termins tiek aprakstīts, ka tas ir tāds, kas eksistē ārpus sajūtu, apziņas, pieredzes jomas, aiz galīgās, empīriskās pasaules robežām. Empīriskā pasaule ir tā pasaule, ko cilvēks iepazīst caur kļūdām, ar darbībām, ar pieredzi, viņš uzkrāj pieredzi. Viņš ir ārpus tavas pieredzes, kā tu domā, kā lietām ir jābūt, kā tu domā, kāds Viņš ir, Dievs ir ārpus tā visa, pāri visam. Ne par velti Dieva vārdā ir teikts, ka:

Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu. (Jāņa evaņģēlijs 1:18)

Tāpēc ļoti bieži, kad mums šķiet, ka Mozus vai kāds tikās ar Dievu, šur tur mēs redzam, ka tas bija eņģelis. Dievu neviens nav redzējis, nevar neviens Viņu uzzīmēt. Tu vari uzzīmēt to, kā tu Viņu izjūti, kā tu Viņu saproti, bet tas nav Dievs, tās ir tavas izjūtas, tas, kā tu ar Viņu saskaries, vari kaut ko atainot, vari citam kaut ko pasniegt savas izjūtas, arī katrs mans sprediķis būtībā ir mākslas darbs, kaut arī es to neuzrakstu vārds vārdā, bet man katrs sprediķis ir dziļi pārdomāts, un tās ir manas atklāsmes, tas ir mans piedzīvojums. Nu nav nekā labāka kā pazīt un iepazīt Dievu personīgi. Veiksme un panākumi ir ļoti labi, tā ir cita tēma, es šobrīd runāju par garīgām tēmām, jo pamatā ir garīgums, no turienes izriet dzīvība, no Viņa, kad tu ar Viņu saskaries, nevis tad kad tu caur citiem cilvēkiem saskāries, kaut ko piedzīvoji, kaut ko uzzināji, bet, kad tu personīgi Viņu pazīsti. Un arī, ne tikai personīgi satriecies, piemēram, draudzes divu dienu lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, kas tulkojumā no angļu valodas (encounter) nozīmē sadursme, satikšanās. Satriekšanās ar Dievu, satikšanās ar Dievu, tu satiecies un paliec ar Viņu sadraudzībā. Jēzus saka:

Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. (Jāņa evaņģēlijs 15:15)

Dieva draugs. Un nedomā, ka tu vari dzīvot, kā gribi, un teikt, ka Dievs ir mans draugs un viss, visam ir kaut kādas robežas, Viņš nevar atcelt pats Sevi. Viņš ir pāri tam, ko tu domā, ka ar Dievu var kaut ko sarunāt, ar Dievu nevar neko sarunāt, Viņš ir tāds, kāds Viņš ir – transcendentāls. Augstāk par tavām izjūtām un domām, par taviem subjektīvajiem spriedumiem – augstāk. Un visi Dieva Vārdi, kas ir piešķirti, ir no cilvēka puses Dievam – Bībeli nerakstīja Dievs ar savu roku, cilvēki rakstīja šo Bībeli, bet Dieva gara iedvesmoti. Par to, kā viņi savā kultūrā, ģeogrāfijā, vēsturiskajā laika posmā no mantotām zināšanām, ģimenes apstākļu dažādu, valsts politikas apstākļu un dažādu faktoru ietekmē, par to, kā viņi redzēja to, kāds ir Viņš. Lūk, kāpēc: “Vecā Derība ir slikta, tur ir vardarbība,” tas nav svarīgi, kas tur ir, ir tur vardarbība vai nav vardarbības, svarīgi ir, ka caur to cilvēki tomēr redz Viņa īpašības. Var iepazīt Dievu caur Viņa īpašībām, caur Viņa Vārdiem, kas ir minēti Bībelē, var iepazīt, tas palīdz tev. Redzi, empīrisks, tas ir, ka tu dari kādas lietas, kuras stādā vai nestrādā. Ja nestrādā – vēlreiz dari, citiem strādā? Arī nestrādā. Skaidrs, universāls princips. Tāds ir Dievs, Viņš nevar iet pats par Sevi. Zemes pievilkšanas spēks – tas ir un tu to nevari atcelt.

Dievs ir pasaules un visuma radītājs un pirmcēlonis. Iedomājies, ka tu vari pazīt tieši Viņu. Un šeit ir arī jautājums, vai tu pazīsti Dievu? Patiešām. Vai tu patiešām pazīsti Dievu? Vai nevajadzētu tomēr vairāk veltīt laika, lai Viņu iepazītu?

Kad es nācu pie Kristus, tas bija 2000. gada 17. marts, pēc tam, pēc mēneša, man palika 30 gadi, 30 gados es sāku kalpot Dievam, bet tam ir neliela priekšvēsture. Tajā dienā, kad es piedzimu no augšas, tas bija satricinājums. Tajā dienā pirms tā satricinājuma, pirms piedzimšanas no augšas, es kādas divas nedēļas jau biju lūdzis Dievu, kādas divas nedēļas vairākas reizes dienā, es tā kā slīcējs pie salmiņa pieķēros. Gribējās mirt, nevar nomirt, jo ir iekšēja apziņa, ka nekas nebeigsies, būs tikai kā caur pastiprinātājiem. Iekšēja apziņa un izjūta, ka tā būs, ka galu darīt nevar. Ko lai dara? Dzīvot nevar, mirt arī nevar. Lūgšu Dievu, kā es biju dzirdējis, ka trīs reizes dienā vajagot lūgt, tā es sāku lūgt. Un kā es to darīju, mīļie draugi? Saproti, es ar to gribu pateikt, ka cilvēkam iekšēji ir lietas, ko mēs zinām, bet negribam atzīt. Dievs mūs tā ir radījis, un iekšējo pasauli iekārtojis. Dievs ir. Dievs ir, un tie, kas saka, ka Dieva nav, grūtās situācijās arī lūdz Dievu, un mammu citi sauc. Es, lūk, šādi lūdzu, es teicu, kā es dzirdēju “Kristīgajā radio”. Jau pagājuši 24 gadi kopš tā brīža, bet kādēļ es Jēzus vārdu piesaucu? Tāpēc, ka vienīgais, kas man bija palicis tajā narkomānu istabiņā, dzīvoklītī, bet radio vēl nebija pārdots, tāds maziņš zils. Man tas stāv pagrabā, tā ir mana relikvija – radio ar anteniņu. Labu mūziku uzgriezu, laba mūzika skanēja tāda relax un pēkšņi pauzē izrādījās, ka tas ir “Kristīgais radio”. Un meitene, es līdz šim brīdim nezinu, kas tā bija par meiteni, viņa teica: “Piesauciet Jēzus vārdu, viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Un viņa ar tādu pārliecību runāja. Un viņa teica tā: “Es piesaucu Jēzus vārdu, Viņš izmainīja manu dzīvi.” Jēzus jāpiesauc, man mamma Jēzum tic, vēl kāds Jēzum tic. Man nebija saskarsmes ar citām reliģijām. Un, kad es lūdzu, es tā ļoti uzmanīgi lūdzu, es gribēju pie tā īstā Dieva griezties, tas jau bija no sirds, tas nebija tā ļoti ar prātu pārdomāts, tas bija no sirds, tas bija tāds izmisuma brīdis jau ilgstošāks, un es teicu tā: “Ja Tu, Jēzu, esi Tas Dievs,” man bija svarīgi, ka Viņš ir Tas Dievs, “Kas radījis debesis un zemi, un mani, tad izmaini manu dzīvi!” Es tā lūdzu, es nevarēju tā vienkārši atnākt: “Jēzu!” un viss. Iekšēji sajūta, ka Dievs ir patiešām. Jēzus vai kas tur cits vēl, ko tur cilvēki izdomājuši, es nezinu, bet es gribēju būt drošs, ka “Tu, Jēzu, esi Tas Dievs”. Un manā gadījumā tā arī notika. Tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, kas nāca cilvēka miesā virs zemes, kas mira par maniem grēkiem un augšāmcēlās, Viņš ienāca manī, un mēs savienojāmies. Viņš piedeva manus grēkus, ar savu augšāmcelšanās spēku Viņš pārveidoja mani no iekšienes, un šis dzinulis un vēlme pilnveidoties, vēlme kalpot cilvēkiem, vēlme Viņam sekot man nekad nav pārgājusi. Nekad! Nekad tā nav atdzisusi, ir karstāka, vēsāka, tas ir normāli, ir karstāka, tad tai nedaudz tā kā jāatdziest, tā kā karstā laikā – tev kondicionieris jāieslēdz, kaut kur ūdenī jāielien padzesēties, tamlīdzīgi, bet man nekad šī vēlme nav pārgājusi, atslēgas ir tajā, ka man vienmēr ir vēlme, es arī uzturu šo vēlmi, to darot, un šī vēlme manī deg, kā Bībelē teikts.

[..] tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Es to daru, un tā ir mana neatņemama dzīves daļa, nevis vienkārši dzīves daļa, tā ir neatņemama manas būtības daļa. Un to es novēlu katram, pirmkārt katram to visu, un pēc dzīves augļiem to visu var redzēt, kā cilvēks pazīst Dievu vai nepazīst Dievu, cik viņš iepazīst, neiepazīst, to var redzēt pēc tā, kā viņš dzīvo. Un īpaši to var redzēt pašā draudzē, grupiņās attieksme vienam pret otru, attieksme pret mācītāju, attieksme pret draudzi kā tādu, attieksme pret daudzām lietām, attieksme pret kalpošanu – es varu kalpot, varu nekalpot – nē, draugi – ja tu pazīsti Dievu, tu vēlies kalpot cilvēkiem. Ja tu pazīsti Dievu, tu vēlies būt komandā, ja tu pazīsti Dievu, tu vēlies būt draudzē ar struktūru, tu apzinies, ka mums ir “mūsu Tēvs”, nevis mans Tēvs. Mēs apzināmies, ja tu pazīsti Dievu, tu ļoti labi to zini, tu saprotu to, tas ir tevī iekšā, tas ir kods tev iekšā, ka nevari viens. Tas ir kods no Viņa, jo Viņš atnāca un teica:

Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, [..] Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”(Mateja evaņģēlijs 16:17-18)

Draudzi nebūs uzvarēt, nevis individuālistu, draudzi nebūs uzvarēt. Jēzus atnāca uzcelt Savu draudzi. Vasarsvētku dienā apveltīja ar savu garu un: “Uz priekšu!” Un uz priekšu! Jēzus pazina Dievu. Dievs cilvēka miesā, un tajā pašā laikā Viņam bija nepieciešamas lūgšanas, Viņam bija nepieciešams mācīties, vecāki bija aizmirsuši viņu Jeruzalemē templī, Viņš sēdēja un gudri runāja ar Rakstu mācītājiem, viņi brīnījās, kur Viņš tik gudrs. Viņš mācījās, Viņš iepazina Dievu, Viņš runāja ar Tēvu tādā diezgan normālā tonī. Viņš teica: “Tēvs!” Jēzus apzīmēja par “Savu Tēvu”, “Viņš ir mans Tēvs, mans Tēvs.” Tas nav tā vienkārši, ka es izdomāju, ka Viņš, mans Tētiņš, es tagad labi jutīšos, staigāšu smaidīdams, tas nav tikai tas, ka tu izdomāji, ka Viņš tevi ļoti mīl un tagad tā smaidi un staigā, viss ir baigi forši, tā nav pašiedvesma, tas ir augstāk par pašiedvesmu. Viņš ir, Viņam ir savi principi, un tu tos nevari apiet. Un šiem principiem seko vai nu svētība, vai lāsts. Un pats svarīgākais ir, lai būtu Viņa gribā, Viņu pašu pazīt. Un kāda ir Viņa griba? Tas ir viss labi – cilvēki ievēro Viņa principus un ir svētīti, bet cik viņi pazīst Viņu personīgi? Un cik no jums, mēs šeit, pazīstam Viņu personīgi, un kādā mērā?

Tagad neliels pierādījums. Izraēla vēsture, visi, kas Bībeli lasījuši, ir skaidrs, viss sākās ar Ādamu un Ievu, ko Dievs radīja, iepūta dzīvību. Sets, grēks ienāca viņu vidū, protams, arī, cilvēki pazaudēja mūžību. Pirmie cilvēki dzīvoja ļoti ilgi, tūkstoš gadus, mūžs saīsinājās pakāpeniski gadu simtos un tūkstošos, caur Jāzepu visi Izraēla ciltstēvi, Jēkaba dēli, iegāja Ēģiptē.

Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši. Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda, Isašars, Zebulons un Benjamīns, Dans, Naftalis, Gads un Ašers. Un visu dvēseļu skaits, kas cēlušās no Jēkaba, bija septiņdesmit. Bet Jāzeps jau bija Ēģiptē. (2. Mozus grāmata 1:1-5)

Ēģiptē viņi vairojās vairākus simtus gadu, un jaunie ķēniņi, kas nāca pēc vairākiem simtiem gadu vairs neatcerējās neko, ko labu varētu atrast par šo tautu, par to, ko devuši viņi ir un kāpēc viņi ir atnākuši, un viss beidzās ar to, ka ebreji kļuva par vergiem.

Bet Ēģiptē cēlās jauns ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja. Un viņš sacīja saviem ļaudīm: “Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. [..] Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar smagiem darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Ramzesu. Bet, jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izpletās, tā ka viņiem palika bail no Israēla bērniem. Tā ēģiptieši verdzināja Israēla bērnus ar smagiem darbiem. (1. Mozus grāmata 1: 8-9; 11-13)

Viņi kļuva par vergiem, viņus centās ierobežot, jo viņi ļoti vairojās, viņi bija stipri, spēcīgi bija, viņi vairojās un viņiem aizliedza dzemdēt, līdzīgu politiku piekopj arī šodien Eiropā, ne tikai Eiropā, arī pasaulē līdzīgu politiku piekopj, lai nedzemdētu bērnus, tas viss tā notiek, tā netieši, tā smuki viss tiek pienests. Tur bija nedaudz savādāk, tur tik viegli nevarēja, viņiem nācās pat Mozu, lai izglābtu no nonāvēšanas, jo bija jānonāvē šie bērni, dēli, kas dzima, bet viņu izglāba, ielika grozā un palaida pa upi, Mozu atrada faraona meita, princese, un uzaudzināja kā savu dēlu galmā. Un tā ir Dieva svētība, lūk, tā ir svētība! Viņš, Mozus, izauga faraona galmā. Mozus bija savas tautas patriots, tajā pašā laikā viņš bija izaudzis un skolots Ēģiptē, ieguvis tā laika zināšanas. Es domāju, ka visskolotākais, visgudrākais ebrejs viņš tajā laikā arī bija. Visgudrākais, es domāju intelektuālā ziņā, tā laika zināšanas viņam bija, visas kultūras zināšanas, visu viņš bija dabūjis. Un reiz viņš redzēja cilvēkus, savus brāļus cīnāmies, pirmkārt, viņš redzēja, ka kāds ēģiptietis dara pāri vergam ebrejam. Viņš nogalināja ēģiptieti.

Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu smagajos darbos. Un viņš redzēja ēģiptieti sitam kādu ebreju, vienu no viņa brāļiem. Tad viņš, paraudzījies visapkārt un neviena neredzēdams, nosita ēģiptieti un to apraka smiltīs. (2. Mozus grāmata 2: 11-12)

Otrkārt, viņš mēģināja izšķirt savas tautas brāļus, kad viņi tur cīnījās savā starpā, gribēja izšķirt, šie cilvēki viņu atstūma, viņš bija ne ebrejs, ne ēģiptietis, nevar saprast, kas viņš tāds ir.

Un viņš izgāja atkal nākamajā dienā, un redzi, divi ebreju vīri ķildojās. Viņš sacīja vainīgajam: “Kāpēc tu sit savu darba biedru?” Bet tas sacīja: “Kas tevi iecēlis par pavēlnieku un tiesnesi pār mums? Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā to ēģiptieti esi nogalinājis?” Un Mozus nobijās un sacīja: “Patiesi, šī lieta ir kļuvusi zināma.” Kad faraons dzirdēja par šo lietu, viņš meklēja Mozu nogalināt, bet Mozus bēga no faraona un mita Midiāna zemē, un apmetās pie kādas akas. [..] Un Mozus bija ar mieru pie tā vīra palikt, un tas deva savu meitu Ciporu Mozum par sievu. (2. Mozus grāmata 2:13-15; 21)

Apprecēja Ciporu, pagānu priestera meitu, kāda bija tā viņa ticība, tur grūti saprast ir, bet es domāju, ka arī viņi ticēja Dievam. Un kādā reizē viņš ganīja savas aitas, klīda pa tuksnesi, un tas notika pie tā kalna, kur vēlāk atklājās Dievs, pie Horeba kalna, pie Sinaja kalna. Sinajs un Horebs ir viens un tas pats. Kas brauc uz Ēģipti kādreiz, tur tūristus ved uz turieni, bet, ņemiet vērā to, ka tas nenozīmē, ka tas patiešām ir tas kalns, tevi vienkārši ved uz kaut kādu kalnu un parāda: “Redzi, tas ir Sinajs.” Tu subjektīvi domā: “Es biju svētajā vietā.” Es nezinu, kur tu tur biji, tu biji tuksnesī pie kalna vienkārši, tavā galvā tas ir. Viņi tur izdomā visādas pasakas un visu kaut ko, lai tevi aizvestu. Varbūt, ka ir īstais kalns, es nezinu, es tur nebraucu, jo man iekšā tā doma, tas jau droši vien nav īstais, ko es tur braukšu, visu nakti jākratās, lai tiktu tajā kalnā ar autobusu kaut kur tuksnesī. Lūk, un pie šī kalna viņam atklājās Dievs. Viņš redzēja ērkšķu krūmu, kurš dega, ērkšķu krūms dega, bet nesadega. Tika pievērsta Mozus uzmanība, Bībelē teikts, ka tas bija eņģelis. Kas tas ir, kas deg, bet nesadeg, kā tas iespējams?

Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: “Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.”Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” [..] (2. Mozus grāmata 3:1-6)

Mozus izjuta bijību – no degoša un nesadegoša ērkšķu krūma pēkšņi atskan balss.

Un Tas Kungs sacīja: “Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus grāmata 3:7-10)

Piens un medus nozīmē, ka tā būs labklājība, laba zeme, tā būs tā kā Dubaija šodien, kur vienkārši tuksnesis, bet kas ir viena no bagātākajām pilsētām šobrīd pasaulē, brīnums tas ir. “Es darīšu jūs par lielu tautu, un jūs būsiet par svētību visām tautām.” Tas jau bija skats uz priekšu, uz šodienu, caur Jēzu Kristu, visa kristietība, arī Islāms īstenībā no tā nāk, daudz kas nāk no turienes. Un Mozus saka, ka viņš negrib, visam, ko Dievs piedāvā, viņš saka: “Es nevaru! Es nevaru tāpēc, es nevaru tāpēc. Un ko es vispār teikšu, kas mani sūtījis, kā to vispār sauc?” Viņam jau tika pateikts, ka tava tēva Dievs: “Ko es teikšu, kad viņi man prasīs? Viņi man prasīs, kāds dievs tevi ir sūtījis? Ko man viņiem teikt?”

Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” (2. Mozus grāmata 3:13-14)

Tas nozīmē, ka Dievs uzskatīja, ka neko vairāk arī nevajag zināt – tēvu Dievs. Neko vairāk arī nevajag patiesībā. Saproti? ES ESMU, kas ES ESMU. Viņš ir Esošais, Viņš ir Jehova, Jahve, un par šiem diviem vārdiem ar es arī tūlīt runāšu, es paskaidrošu sīkāk, vai tas tiešām ir Viņa Vārds. Tas Kungs, tas ir Adonai, jūsu tēvu Dievs.

Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: “Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums – tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm.” (2. Mozus grāmata 3:15)

Tas “Es Esmu”, ko tad tas nozīmē? Ir četri burti JHWH. Vai vari izrunāt tos četrus burtus? Zini ir tā, ja kāds gudrinieks izdomās, ka viņš var izrunāt, tā nav taisnība, jo ebrejiem patskaņi valodā bija tajā laikā, bet viņi tos nerakstīja. Šeit nav patskaņu. Līdz šim brīdim neviens cilvēks nezina Dieva Vārdu. Turklāt ebreji vēl apzināti to dara, jo Dievs viņiem piekodināja: “Tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt.” Tajā laikā kānaāniešu reliģijās arī pastāvēja uzskats, ka, zinot Dieva vārdus, vari kontrolēt šo dievu, tur bija daudz dievu, katrs dievs atbildēja par kādu sfēru, dievs par tādu sfēru, dievs par tādu sfēru, tā kā Grieķijā senajā Olimpa dievi. Es uzkāpu Olimpā – Dieva tur nebija. Mozus kalns jau nav nekas īpašs citām reliģijām, viņiem vienmēr kaut kas nepieejams, kaut kas augstāks, tie dievi viņiem tur ir, Olimpa dievi bija Grieķijā, šeit arī kānaāniešiem bija tas pats dažādās augstienēs un tamlīdzīgi, un pie kalna viņam atklājās Dievs. Un teica: “Es Esmu.” Šie četri burti nozīmē to vārdu, kas Bībelē ir “ES ESMU, kas ES ESMU”, Esošais. Es nezinu arī, kā ebreju valodā izrunā šo vārdu “Saija”, “Čaija” vai “Caijā”, kā to precīzi izrunā, es nezinu, bet tas ebreju valodā ir darbības vārds “būt”. Un šie četri burti JHWH, šis Dieva Vārds, tas ir cēlies no šī vārda “Caija”, no “būt”, “Es Esmu, kas Es Esmu, tā ej un saki viņiem,” un vēl “pasaki faraonam, kāda Dieva vārdā tu nāc,” viņiem, ēģiptiešiem, dievi dieva galā bija. Un tādi šie hieroglifi, var teikt tā, šie burti bez patskaņiem, šo sauc par tetragrammu. Šifrēts šis vārds ir, tas ir šifrēts, idejiski tā ir tetragramma, tādas bija arī ēģiptiešiem. Ķīniešiem arī hieroglifi, piemēram, burts ir, bet izrunu zina tikai viņi. Viņi arī šodien to nezina, neviens nezina. Vēlākos laikos ir ņēmuši, lai Dievs nebūtu īsti jāsauc vārdā, viņi izdomāja vārdu “Tas Kungs”, kas latviešu tulkojumā ir Adonai. Adonai – Tas Kungs. Un ko viņi izdarīja? Viņi ielika patskaņus vēlāk iekšā. No Adonai un no Elohim. Dievs radītājs – Elohim, un Tas Kungs – Adonai – kungs, īpašnieks. Ar viņiem citādi nevarēja tajā laikā. Šis Dievs, ko Mozus sludina, jūs esat Viņa īpašums. Punkts. Tajā laikā šie cilvēki nesaprata savādāk. Un, ja godīgi, arī tagad cilvēki nemaz citādāku valodu nesaprot. Ja godīgi, tā ir. Ļoti reti cilvēki saprot normālu valodu arī. Uz sevi paskaties vispirms arī, tu tā normāli visu saproti arī, pareizi rīkoties, vai tev vajag iziet cauri ķēdītei, ka tu pats apdedzinies, kā tur ir? Tā parasti arī ir, ka tu pats pēc tam arī zini, ka tā tomēr nevar. Uguns ir karsta, bērni arī tā dara, izmēģina tomēr visu kaut ko. No Adonai “a” patskani un no Elohim “e” patskani. Jahve latviski būs Jahve, Dieva Vārds Jahve, Es Esmu, kas Es Esmu – viss. Vārds šifrēts. Dievam nav intereses, un tas nav pieņemami, un būtībā nav iespējams iedot Dievam Vārdu, tas viss ir cilvēku pašu subjektīvs traktējums.

Arī tad, ja šeit ir teikts, ka tas ir vārds uz mūžīgi mūžiem. Mozus to ir atnesis un pateicis, mēs tikai nezinām, kā detaļās viss ir noticis. Kā cilvēki ir uztvēruši Dievu attiecībā no tā, kā bija audzināti, kā bija iestatītas viņu smadzenes un zemapziņa. Kā viņi to izprot? Kā runā Dievs? Kas ir Dieva vārds? Kas tas ir? Tas ir tikai Dieva vārds un tas ir tikai papīrs (runa ir par Bībeli). Tā ir svēta grāmata un, nedod Dievs, tu to noliksi zemē. Es arī cenšos godāt Bībeli, bet tas ir tikai papīrs un tinte uz papīra. Bet šeit, šajos vārdos, ir tas, kā mēs saprotam konkrētas domas. Un caur visiem šiem Bībeles notikumiem, caur šiem cilvēkiem, kas gadu tūkstošos ir atstājuši savas liecības, kas ir pazinuši Dievu personīgi, viņi ir atstājuši savu izpratni, un lasīt Bībeli ir privilēģija, jo tā mēs atklājam Dievu. Tas nenozīmē, ka Viņu tā sauc, tās ir Viņa īpašības, bet Viņam nevar iedot vārdu kā cilvēkam, kā bērniem vai arī dzīvniekam.

Tātad Adonai saka Mozum, ka tad, kad viņš ies pie faraona, lai saka, ka Tas ir ebreju Dievs. Tas nozīmēja, ka Dievs uzskatīja, ka to, ko Mozus teiks faraonam, viņš jau nesapratīs, kāds ir Dievs. Tas ir ebreju Dievs. Lūk, kur jau sākas interesantas lietas, kur jau parādās kādi vārdi. Faraonam ir jāsaprot, ar ko viņam ir darīšana. Kas būs tas, kas tās desmit mocības uzliks, kas tas būs, no kurienes tas nāks – tas ir ebreju Dievs. Tas jau nav Viņa Vārds, Viņš vienkārši ir. Un viņi tic Viņam – tas ir Tas Kungs. Kāpēc vajag “Tas Kungs”, kāpēc vajag “Adonai”? Tas ir tāds kā īpašnieks un kungs. Vai mūsdienās tas īsti der? Mums, demokrātiskā iekārtā, ir nedaudz savādāk, visur ir vienlīdzība, arī dzimumu vienlīdzība, kuru cenšas mums uzspiest. Visur visi ir vienādi, tikai diemžēl citi ir ļoti smagi vienlīdzīgāki par citiem. Tas Kungs, īpašnieks, ģimenes galva un tev jāpaklausa – tādu lietu jau šodien nav, tā bija tā laika kultūra, bet redzi, tas bija tas, kā cilvēki saprata un tāpēc viņiem tas bija ļoti saprotams. Kāpēc Mozus tā ļoti strikti vadīja savu tautu? Tu lasi un redzi, kā viss tur notika. Par Dieva likumu pārkāpšanu bija šausmīgi sodi, bet kā savādāk varēja panākt, lai šie cilvēki ievēro minimālas prasības, lai šī tauta vispār varētu eksistēt, lai Dievs varētu viņus svētīt? Vai tāds ir Dievs, kas visur spiež ar varu? Domāju, nē. Dievs ir un ir Dieva griba. Mēs paši izvēlamies pazīt Viņu pa īstam.

Ko tad es pazīstu? Jehovu? Kas ir Jehova? Arī vēlāko laiku salikums Jahve faktiski ir interesants vārds, bet Jehova ir Jahves un Adonai apvienojums. Angļu valodā ir savādāk, dažādās valodās skan savādāk, bet doma ir tā pati. Bet Adonai – Tas Kungs, īpašnieks – un vienkārši – ES ESMU –, ir stipra atšķirība, vai ne? Tas ir speciāli jums, kas citādi nesaprotat. Jums vajag izdomāt tādu vārdu, kāds ir Dievam, nē, jūs ievērojat Viņa principus, lai vispār kaut cik normāli varētu eksistēt un izpildīt to misiju. Tātad kādu Dievu es pazīstu un kādu Dievu būtu tev jāpazīst? Klausies, kādu Dievu es pazīstu. Es pazīstu to Dievu, kuru pazina Ādams un Ieva. Ar visu to godību un slavu, ko viņi piedzīvoja. Es pazīstu to Dievu, kuru personīgi pazina Ādama dēls Sets, Noa, kurš uzbūvēja šķirstu un izdzīvoja plūdos. Pateicoties tam, ka viņš pazina personīgi Dievu un saņēma Dieva norādījumus, ka būs grēku plūdi un vienīgais veids, kā izglābties, ir uzcelt šķirstu, un izglābās tikai dažas dvēseles, no kuriem arī vēlāk cēlās visas tautības. Es pazīstu to Dievu, kuru pazina Ābrahāms, lūk, kā Dievs atklājās Mozum: ES ESMU tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba Dievs, tavu senču Dievs, ko pazina viņi. ES ESMU Tas Dievs, ES ESMU! Cik labi vārdi Bībelē ir par Ābrahāmu, kāda viņam bija apsardzība, kāda bija svētība. Daudzu tautu tēvs, viņš nodzīvoja pilnvērtīgu mūžu. Viss, ko viņš darīja, viņam labi izdevās. Lats no viņa nošķīrās un baudīja sekas Sodomā un Gomorā. Sieva aizgāja bojā, skatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Pēc tam, lai turpinātu dzimtu, meitas piedzirdīja Latu un pārgulēja ar viņu, lai turpinātu dzimtu. Pat Ismaēls, kurš nāca no Ābrahāma blakus sievas Hagaras, bija svētīts. Sāra bija greizsirdīga un izdzina ārā Hagaru ar visu bērnu tuksnesī. Bet ko Dievs teica Ābrahāmam? “Arī viņš būs svētīts.” Iedomājies, arābi, šobrīd, starp citu, viņi uzplaukst, tās šobrīd ir plaukstošas valstis. Kā saka Dieva vārds, ka Tas Kungs mūs ir brīvībai radījis.

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem vēstule 5:13)

Redzi, pāri visam Dievam ir Savi principi. Kā kinofilmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teica Ēriks: “Nebāzies visām pudelēm par korķi!” Kas vienam der, tas citam neder. Nebūsim tādi taisni, ka ir tikai tā. Kas vienam der, tas citam neder un otrādi, kas vienam neder, tas der citam, bet vispār lai viss ir mīlestībā. Es pazīstu Ābrahāma Dievu, ko pazina Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un to Dievu, kuru pazina Jāzeps, Mozus, Jozua, Samuēls, Dāvids, Salamans, Elija, Elīsa, Jēzus, Pēteris, Jānis un Jēkabs, un mēs varam turpināt. Tur ir arī sieviešu vārdi: Debora, Rute, Estere. Nezinu, cik daudz Estere pazina Dievu, bet Debora bija soģis Izraēlā, tā kā daudz ir šos Bībeles varoņu, kuri pazina to pašu Dievu personīgi, un uz viņiem bija ārkārtīgi liela Dieva svētība un arī atbildība.

Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam. (2. Mozus grāmata 3:18)

Tu un Israēla vecaji dosieties pie Ēģiptes ķēniņa un sacīsiet viņam: “Tas Kungs, ebreju Dievs, mūs ir aicinājis”. Tu un vecaji iesiet, bet, tālāk lasot, šī Dieva pavēle nekad arī netika izpildīta. Mozus gāja, vecaji negāja. Ja mācītājs, piemēram, pazīst Dievu, šajā gadījumā es pazīstu Dievu, tas negarantē, ka tu pazīsti Dievu. Tas ir tev personīgi. Jahweh jeb Jahve – ES ESMU. Tas ir Dieva Vārds Dievam, kuram vārdu īsti nevar piešķirt. Bet ir vārdi, kas apzīmē Viņa īpašības, un par vienu es gribu runāt. Tagad klausies uzmanīgi, es mīlu šo rakstvietu un domu šajā rakstvietā. Ko nozīmē Jehova Jire? Tas nozīmē – Tas Kungs izredz, gādā, Viņš apgādā. Mēs pazīstam tādu Dievu, kas gādā. Vai šo Vārdu Dievs pats sev piešķīra? Nē, tur ir rakstīts, ka Ābrahāms kādai vietai iedeva tādu vārdu. Tūlīt es izstāstīšu, kas tā bija par vietu, ar ko ir saistīts šis Dieva vārds Jehova Jire, un tas vienkārši ir fantastiski. Tas, ko es runāju, patiešām ir ļoti spēcīgi, jaudīgi, ja tu to sadzirdēsi un lietosi, tu redzēsi nebeidzamas Dieva svētības savā dzīvē. Visas grūtības tu pat nemanīsi Viņa tuvumā. Tādas būs, bet tu pat nemanīsi. Tu tās pieņemsi kā dāvanu. 1. Mozus grāmatas 22. nodaļā rakstīts, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu. Viņš sekoja Dieva balsij un izgāja no kaldēju Ūras, viņš gāja no vietas uz vietu un apstaigāja Kānaāna zemi, kuru Dievs bija apsolījis, ka, lūk, no viņa gurniem nāks dēls un viņš turpinās dzimtu, un tā būs liela tauta visām tautām par svētību. Mēs arī esam šī svētība, mēs esam svētīti no Ābrahāma dzimuma, mēs esam svētīti no viņa, mēs ticam tam pašam Dievam, kam ticēja Ābrahāms. Un notika, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu Kānaāna zemē. Ābrahāms neiemantoja šo zemi, kā tikai kapa vietu Sārai un visiem, kas tur bija Makpelas tīrumā. Zemi iemantoja tikai vēlākie pēcteči, Jozua ieveda apsolītajā zemē tikai pēc gadu simtiem, bet viņš ticēja tam, ko teica Dievs: “Izej ārā un skaiti zvaigznes debesīs, vai tu spēj tās saskaitīt, tik pat daudz būs tev pēcnācēju.”

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)

Tur bija tikai viņš un Sāra, kura bija neauglīga. Viņš vēl uztaisīja Ismaēlu no kalpones, jo Sāra to gribēja un viņu pierunāja, lai uztaisa, bišķiņ bija zem tupeles Mozus. Pierunāja iet pie kalpones un dabūja vēl vienu dēlu, bet nu arābi nav nemaz tik slikti, tikai baigi uzbāzīgie. Kas ir bijis Ēģiptē? Ja tur brauc blondīnes, tad viss ļoti interesanti notiek, bet nevajag nemaz blondīni. Iedomājies, kāds arābs Petrā, es jau stāstīju, tik nekaunīgs. Stāv tur kaut kādā alā un aicina sievu, lai iet tur, mēs ejam garām, viņš nāk pakaļ. Nāk un kaut kādu pusotru stundu staigā pakaļ. Un kaut ko tur aiz muguras knosās, es tā fiksi apgriežos un parādu brīdinoši ar pirkstu, un viņš sastingst kā stabs ar galvu gaisā, it kā sakot, es jau neko. Tāda ir viņu uzbāzība, sava kultūra, bet ne visur. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu.

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus grāmata 22:1-18)

Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to Man. Uz Morija zemi – to vajag atcerēties. To, ko tu mīli – arī vajag atcerēties. Vienīgo dēlu, tā ir līdzība tam, ko izdarīja Dievs, upurēdams Savu vienpiedzimušo Dēlu. Ābrahāmam šo upuri beigās nepaņēma, bet Jēzu pieņēma. Jēzus pienesa šo upuri simtiem gadu vēlāk. Šī ir līdzība tam, un Ābrahāms ņēma līdz savu dēlu, kalpus un devās uz Morija zemi. Viņš posās ceļam, paņēma līdzi malku, ieroci un Īzāku, vienīgo dēlu, apsolījuma dēlu. Īzāks prasa: “Tēti, kur ir upuris?’’ Ābrahāms atbild, ka Dievs gādās par upuri. Viņš ved savu dēlu upurēt, klausa Dievam. Godīgi sakot, grūta rakstvieta, bet ļoti svētīta. “Ņem vienīgo dēlu, kuru tu mīli, nes un upurē Man.” Ābrahāms sasēja savu dēlu, nolika to uz altāra un pats pacēla roku ar nazi, un eņģelis no debesīm sauca: “Ābrahām, nedari to, es tikai pārbaudīju, un tāpēc, ka tu neesi taupījis vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu, un visas tautas, kas nāks pēc tevis, Es svētīdams svētīšu tevi.” Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis,” saka Tas Kungs Adonai. Viņš zvēr, ka tāpēc, ka to ir darījis un nav taupījis savu vienīgo dēlu, Dievs viņu svētīdams svētīs un vairodams vairos viņa pēcnācējus kā debesu zvaigznes. Vai tas ir piepildījies? Un kā vēl ir piepildījies. “Kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus.” Uzvarētāju cilts, nevis nīkuļi pa pakšiem. “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Nevis draudzē ienāk LGBT kultūra, bet mūsu kultūra izies tautās. Tu saproti domu? To Dievs ir paredzējis. Tāds ir Dievs, kuru es pazīstu, es nezinu, kādu Dievu citi pazīst. Ko viņi tur izdomā? Es pazīstu šādu Dievu, ko pazina Ābrahāms, Īzaks, kurš sēja tajā zemē un pļāva simtkārtīgu ražu. Lai ko viņi darīja, viņiem tas viss labi izdevās: “Tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”

Par Morija zemi runājot, Ābrahams Dievam bija gatavs dot pašu dārgāko, pašu labāko, pašu skaistāko, kas ir priekš viņa.

Tad Tas Kungs lika mērim nākt pār Israēlu, un no Israēla nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, lai to izpostītu; bet, tikko viņš taisījās to izpostīt, Tas Kungs to uzlūkoja, un Viņam kļuva žēl ļaunuma, un Viņš sacīja posta eņģelim, ko bija sūtījis: “Tagad pietiek, atvelc savu roku!” Un Tā Kunga eņģelis bija nostājies tieši pie jebusieša Ornana klona. (1. Laiku grāmata 21:14-15)

Šis Ornana klons, šī jebusiešu zeme ir Morija zeme. Precīzi tā pati vieta. Un ar ko šī vieta ir saistīta?

Kad Dāvids pacēla savas acis, viņš ieraudzīja Tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens rokā, izstiepts pār Jeruzālemi; tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga. (1. Laiku grāmata 21:16)

Un Tā Kunga eņģelis caur pravieti runāja uz Dāvidu, lai viņš uzceļ altāri Tam Kungam šajā vietā. Viņš to uzcēla un upurēja. Un šeit ir atslēgas vārdi.

Un Dāvids sacīja Ornanam: “Lūdzams, dod man klona vietu, lai es tur uzceļu altāri Tam Kungam, bet piešķir man to par pilnu samaksu, lai tā mocība tiek novērsta no tautas.” Tad Ornans atbildēja Dāvidam: “Ņem to sev un dari, mans kungs un ķēniņ, kā vien tev patīk! Redzi, tur tos vēršus es dodu dedzināmiem upuriem un šos kuļamos rīkus malkai, bet kviešus ēdamam upurim; to visu es dodu!” Bet ķēniņš Dāvids sacīja Ornanam: “Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt Tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī upurēt tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!” Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu, svarā seši simti seķeļu. (1. Laiku grāmata 21:22-25)

Ornans gribēja dāvināt šo klona vietu, šo zemi, kur šis eņģelis parādījās un apturēja šo mirstību Izraēlā. Tā bija Morija zeme, kur Ābrahāms bija gatavs upurēt pašu dārgāko. Dāvids šajā pašā vietā, lai apturētu šo sērgu, viņš neņem par brīvu kā dāvanu šo Ornana zemi. Viņš saka: nē, nē es nevaru tādu upurēt Dievam. Par pilnu samaksu, viņš nopirka par pilnu samaksu. Te ir saistība ar upuri Dievam un par pilnu samaksu. Citiem vārdiem – dod Dievam labāko. To, ko tu mīli, dod Viņam labāko, dod Viņam skaistāko. Un, kā redzi, grūti jau saņemties, bet Viņš dod, Viņš pat nepaņem konkrēto upuri, bet Viņš saka: svētīdams tevi svētīšu, tāpēc ka tu biji gatavs to dot. Un šajā vietā vēlāk kas notika.

Un Salamans iesāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās viņa tēvam Dāvidam, – vietā, ko Dāvids bija izraudzījis, proti, uz jebusieša Ornana klona. (2. Laiku grāmata 3:1)

Templis tika uzcelts šajā vietā, kur Ābrahams nesa savu vienīgo dēlu – pielūgsmes vieta, templis. Un Jēzus atnāca un teica: “Es esmu templis,” Viņš izdzina visus tos pircējus un pārdevējus, Viņš teica noplēst šo templi, ko trijās dienās atkal uzcels, Viņš runāja par Savu miesu. Mēs esam Svētā Gara templis – Viņa draudze, mēs esam Viņa miesa. Mēs esam Dieva templis, kurā Viņš mājo. Tāds Dievs, ko mēs pazīstam, tāds Dievs, kurš vērtē, kuram ir svarīgi dārgākais, svarīgākais, kurš dod to labāko, bet ar nosacījumu, ka mēs dodam labāko.

Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? (Jēkaba vēstule 2:19-20)

Svētība nav tajā, ka tu kaut ko pazīsti, svētība ir tajā, ka tu Viņa pazīšanas dēļ dod labāko. To, ka tu kādu pazīsti, tas vēl nav viss. Jēzus saka: “Es neesmu atnācis atcelt bauslību, ne vienu rakstu galiņu neesmu nācis atņemt, bet gan piepildīt.” Mums, no augšas piedzimušiem, tam ir jābūt pašsaprotami, elementāri desmit baušļi, un viss, kas traucē, tas uz altāra, un tur ir svētība.

Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga. (Jēkaba vēstule 2:21-22)

Viņš tika taisnots ne tikai no ticības, bet no darbiem – ticība darbībā. Tu redzi, ka ticība ir līdzdarbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga – lūk, kur ir svētība. Kalpošana ir ļoti būtiska lieta. Tas, kā tu meklē Viņu, kā tu strādā ar sevi, tu dod laiku, kas paliek pāri, jeb tu dod to labāko laiku. Kādu laiku tu dod Dievam? Es dodu piecos, sešos no rīta labāko laiku, kad pamostos, esmu pilns enerģijas. Arī tad, kad strādāju es vienmēr to esmu darījis. Un nevar no Dieva atpirkties, tur kaut ko noziedos un tā tālāk. Zini, kā ir ar to ziedošanu? Nevar atpirkties, bet ja tu kalpo ar ziedošanu, tad tas ir tā kā Īzaks uz altāra. Pirmkārt ir šis garīgais pamats: caur Jēzus Kristus upuri esi jauns radījums un Dieva iepazīšana. Garīgam pamatam ir nepieciešams meklēt Viņu, dot labāko laiku Viņam un kalpot. Stāstīt cilvēkiem par Kristu un vest cilvēkus pie Dieva, to māca Dieva vārds:

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Tikai Jānis, viens no apustuļiem, nomira dabīgā nāvē, visi šie cilvēki pienesa sevi kā upuri Dievam. Tas mums nav jādara, bet mūsu dzīvei ir jābūt Dieva meklēšanai, jāatvēl labākais laiks, pamatlietas, kā lūgšana, draudze, grupiņa ir pamatu pamats tavam garīgumam. Es tādu Dievu pazīstu, kurš atnāca Savu draudzi celt virs zemes. Visu Dievs ir nolicis zem Viņa kājām un pāri visam pašu iecēlis par galvu draudzei, kas ir pilnība, kas visur visu piepilda. Viss ir ne zem tavām, bet draudzes kājām. Dari ar rezultātu un beidz ķēpāties! Ābrahāms bija svētīts, tāpēc ka viņš bija garīgi pilnīgs. Viņš garīgi bija pieķēries Dievam, viņš pazina Dievu. Draudze un lūgšana ir instruments, lai mainītos mūsu gars un sirds.

Kas dzīvo un tic Man tam ir mūžīgā dzīvība – padomā, kāda jauda bija apustuļiem! Mēs ticam tam pašam Dievam, kam ticēja Pāvils, idejiski tas nozīmē, ka katram vienam jābūt ir gatavam iet un nomirt, ja vajag. Pēteris sākotnēji nebija gatavs, viņš trīs reizes nodeva Jēzu, kamēr gailis nebija nodziedājis, bet vēlāk viņš kļuva par tādu, kā tradīcija vēsta, ka Neirona laikā tika nogalināti kristieši, Pēteris prasīja, lai viņu piesit krustā ar galvu uz leju. Tas nav šablons, ka tā jādara, bet viņš to izdarīja. Mēs viņus reizēm nevaram saprast, kāpēc Pāvils gāja tur, kur viņam teica: “Tevi tur gaida važas, tev tur gaida ciešanas!” Es domāju, tas nav gudri, bet viņš to izdarīja. Kam viņš to darīja? Dievam. Arī tad, kad apustuļi gāja labprātīgi nomirt, kādi augļi. Visi apustuļi aizgāja mocekļu nāvē, izņemot Jāni. Šeit nekur nevienam neprasa dzīvību, tik elementāras lietas, atnākt uz dievkalpojumu, uzrakstīt un uzaicināt cilvēku, par Jēzu pastāstīt, atbalstīt kaut kādā veidā, neformālo pasākumu uztaisīt normālu, nevis pašiem padraudzēties. Ir jābūt augstākam mērķim. Mēs nevaram būt garīgi, nevaram būt pilnīgi, mēs nevaram pazīt Dievu un nekalpot citiem. Es 100% apzinos, ka mana vēlme un tas, ka es kalpoju cilvēkiem, to es esmu darījis jau no pirmās dienas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Dievs svētī. Viss, kas ar tevi notiek, ir atkarīgs no tā, kā tu pazīsti Dievu. Nerunāju par labklājību, bet garīgumu. “Svarīgāks par ātrumu, kādā virzies, ir virziens, kurā tu dodies.” Atceries, kad tu dod labāko, tad Dievs dod labāko. Svētīdams Viņš tevi svētīs! Tie, kas meklē Dievu, kļūst tādi paši kāds ir Viņš.

Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, Jēzu Kristu, mīļais Tēvs debesīs, brīnišķīgais Dievs! Tu esi, un Tu tik brīnišķīgi esi mūs radījis pēc Sava tēla un līdzības, mēs Tev pateicamies par to, un palīdzi, mēs vēlamies izmantot visus tos resursus, ko Tu mūsos esi ielicis, visas tās iespējas, ko Tu mums esi uzzīmējis mūsu priekšā, visus tos labos darbus, ko esi sagatavojis, lai mēs tos darītu, ka mēs tos izdarām. Ka mēs katrs viens meklējam Tevi, ka mēs studējam Tavu vārdu, ka mēs iepazīstam Tevi, transcendentālo Dievu, kas ir pāri mūsu sajūtām, pāri mūsu saprašanai, pāri mūsu pieredzei. Mēs mīlam Tevi, Kungs, Tu esi mīlestība. Un mēs pateicamies par mūžīgo dzīvību, par ticību, par Gara dāvanām, par gara augļiem, par šo vietu, par šiem cilvēkiem apkārt. Mēs tev pateicamies par saviem vecākiem, par skolas biedriem, darba biedriem, par valdības cilvēkiem, jebkādiem cilvēkiem, pateicamies par savu zemi, par savu tautu, ka varam būt šeit un baudīt no Tevis, cik Tu esi labs un ka mēs varam nest Tavu gaismu, ka mēs esam gaisma kalna galā, ka esam sāls šai tautai! Lai Tava godība un slava iziet no mūsu sirdīm, lai tā iziet no mūsu slavēšanas un pielūgsmes, lai tā iziet no mūsu darbībām, lai tas iziet no mūsu gara – dzīvība, vitalitāte pārpārēm. Jēzus atnāca, lai mums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība!

Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi. (Maleahija grāmata 3:20)

Ja ir kādas veselības problēmas, uzliec roku uz savas neveselās vietas vai galvas. Paldies, Dievs, ka Tu esi mūsu ārsts, ka mums ir dzīvība un dzīvības pārpilnība! Tevī ieplūst dziedinājums, tevī kustas dzīvība, organismā, garā, šūnās, hormonos, lai notiek bagātīgi! Pateicos, ka ar Tavām brūcēm esam dziedināti! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vai Dievam ir Vārds?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija