Tēma būs nopietna. Minēšu arī ne tās priecīgākās lapaspuses Latvijas valsts vēsturē. Svētrunas nosaukums – “Vai tiešām neko nevar darīt?” Mēs katrs sastopamies ar situācijām, kad domājam, ka šajā gadījumā vairāk neko nevar darīt un neko nevar mainīt. Es zinu, ka arī tu, kas lasi šo svētrunu, esi pārliecināts, ka tavā konkrētā situācijā neko nevar darīt. Tieši tāpat domāja arī Jairs, Marka evaņģēlija 5. nodaļā.

“Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām un Viņu ļoti lūdz, sacīdams: “Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap Viņu. Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: “Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam. Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: “Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja. Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums. Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.” (Marka 5:22-24,35-43)

Sinagogas priekšnieks nāca pie Jēzus, metās Viņa priekšā ceļos un lūdza: “Nāc, dziedini manu meitu!” Viņa meita, kurai bija divpadsmit gadi, bija sasirgusi ar neārstējamu slimību. Vienīgā cerība bija Dievs – Jēzus. Jairs nāca pie Viņa un lūdza nākt, uzlikt meitai rokas un dziedināt. Kamēr viņi bija ceļā, no sinagogas priekšnieka nama tika izsūtīti cilvēki paziņot viņam, ka meitene ir mirusi. Viņi tā arī teica: “Neapgrūtini mācītāju, tava meita ir mirusi, vairs neko nevar darīt.” Ikviens no mums tāda situācijā domātu tāpat – ka ir par vēlu un neko mainīt vairs nevar. Taču zini to, ka Jēzus ir Kungs pār dzīviem un mirušiem, Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība. Jēzus atbildēja: “Nebīsties, tikai tici.”

“Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:23)

“Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.”” (Mateja 19:26)

Nebīsties, tikai tici vien! Cilvēki, kuri redzēja šo nāves gadījumu un nāca pie Jaira, teica, ka neko nevar darīt. Bet vai tiešām neko nevar darīt? Jēzus saka: “Var darīt.” Jēzus ir Kungs pār katru situāciju. Kad Viņš ieradās Jaira namā un apkārtējiem paziņoja, ka meitiņa nav mirusi, tikai guļ, cilvēki Jēzu skaļi izsmēja. Viņi izsmēja arī tos cilvēkus, kuri bija ar Viņu kopā. Bet Jēzus ņēma pie Sevis tikai Savus tuvākos cilvēkus, tuvākos mācekļus, iegāja Jaira namā, ņēma meiteni aiz rokas un teica: “Celies,” un notika pēc Viņa vārdiem – meitiņa piecēlās, tika pabarota, un ārpus šī nama sienām valdīja izbrīns – kas tas tāds, kas pat mirušos pieceļ?! No katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Neveiksminieks spriež – es tur neko nevaru darīt. Neticīgs, cerības zaudējis cilvēks teiks, ka neko tur nevar mainīt. Bet jebkurā situācijā var kaut ko darīt, lai visu vērstu par labu. Šeit nav runa par mirušu cilvēku piecelšanu, tas nav Dieva prāts. Dieva vārds saka – cilvēkam ir lemts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa, pēc kuras cilvēks aiziet vai nu uz debesīm, vai nu uz elli, atkarībā no tā, vai viņš ir personīgi pazinis Jēzu Kristu. Šeit nav runa mirušo atdzīvināšanu, bet Jēzus nodemonstrē, ka Viņš ir pārāks arī par nāvi. Viņš piecēla Lācaru no mirušajiem, kurš jau četras dienas bija kapā un sadalījās, un oda. Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un Dievam nav nekā neiespējama. Tāpēc jautājums: “Vai es vēl kaut ko varu darīt?” ir normāls, bet spriedums, ka neko vairāk nevar izdarīt, ir nepareizs. Man būs vairāki piemēri par šo tēmu no mūsu vēstures lapaspusēm.

Vai esi dzirdējis par Bruno Javoišu? 1963.gada 5.decembrī viņš Rīgas radiotornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Savā intervijā viņš teica: “Es nesaprotu tos latviešus, kuri saka – neko nevar darīt!” Es nezinu, vai viņš tic Dievam vai nē, bet princips ir pareizs – vienmēr var kaut ko darīt. Tas nav brīnums, ka maz cilvēku par viņu zina. Jo viņš ir cilvēks, kurš kaut ko darīja, kad visi citi uzskatīja, ka neko nevar darīt. Bruno Javoišs ticēja gaišākai nākotnei. Tas, ko viņš izdarīja, bija pareizi un vajadzīgi. Pirms viņš vispār sasniedza torņa smaili, no vairākām pusēm bruņoti čekisti jau bija izskrējuši viņu nocelt un sagūstīt. Viņš paspēja uzvilkt Latvijas karogu, un bija cilvēki, kuri to redzēja. Kāpēc par to nerunā un maz ir to, kas to zina? Kāpēc latvieši ir cietuši sveštautiešu uzkundzēšanos un gadu simtiem dzīvojuši svešā jūgā? Viens no svarīgākajiem iemesliem ir šāds – mēs taču neko nevaram darīt! Apstākļi ir pārāk smagi, tautas ir pārāk lielas un tur neko nevar darīt, atliek tikai pakļauties. Bet mūsu vidū ir cilvēki, kuri tā neuzskata! Un es esmu viens no tiem. Es zinu, ka jebkurā situācijā ir izeja un var kaut ko darīt. 1964.gada 27.jūnijā, divdesmit trīs gadu vecumā, Bruno Javoišam par Latvijas karoga uzvilkšanu Rīgas radiotornī piesprieda septiņus gadus ieslodzījumā. Reiz manā bērnībā, padomju laikā, agri no rīta mamma mani sūtīja nopirkt krējumu, un es redzēju, ka uz valdības mājas plīvoja dīvains karogs, kuru es nepazinu, un cilvēki uz ielas stāvēja un skatījās. Arī toreiz “vainīgos” noķēra un ieslodzīja, bet tagad viņi ir brīvībā.

Kāpēc mēs esam tāda situācijā? Jo pārāk daudz ir to, kuri neko nevar darīt. Un, kad viens kaut ko dara, pārējie nedara. Ir tādi, kuri to saprot un uzdrīkstas, bet lielākā ļaužu masa ir samierinājušies ar savu verga likteni, nevarību un tukšumu. Cilvēkus, kuri uzdrīkstas darīt, uzskata par dīvainiem. Un es šeit esmu, lai tu domātu citādāk. Katrā situācijā – tautas mērogā vai tavā personīgajā dzīvē – vienmēr var kaut ko darīt un mainīt. Vienmēr ir izeja. Jo ar Dievu nav nekas neiespējams, un tas visu spēj, kas tic. Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru. Mani fascinē cilvēki, kuri uzdrīkstas. Javoišs skaidri zināja, ka viņu nocels un viņš sēdēs cietumā, bet viņš to izdarīja. Turpmāk sekos vēl dažas ilustrācijas ar vēl spēcīgākiem notikumiem. Diemžēl ir ļoti maz informācijas par cilvēkiem, kuri uzdrīkstas, jo nevienam viņi nav vajadzīgi.

Pirmais Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis labprātīgi atdeva mūsu valsti pretiniekiem. Padomju Savienība uzstādīja ultimātu, kaut mūsu armija bija gatava cīnīties, un viņš padevās. Viņš uzstājās radio un aicināja būt draudzīgiem pret okupantiem un mīlēt viņus. Kāpēc tāds lēmums? Jo tur taču neko nevarēja darīt. Padomju armijas vienības nopostīja robežpunktus, nogalināja dažus robežsargus, nodemonstrēja savu spēku, un politiķi pabēga kur nu kurais, domājot par sevi un vieglākiem variantiem. Valsts vienīgā drošība ir Dievs un armija, nevis politika. Politika ir balstīta uz kompromisiem. Cilvēki, kuri apgalvo, ka Latvijā nevajag obligāto karadienestu, ir tie, kuri domā, ka neko jau nevar darīt, jo armija jau ir tik mazskaitlīga, ka nespēj palīdzēt. Piemēram, Somija, kurai arī ir neliela armija, Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret ienaidnieku un pievērsa pasaules uzmanību, un līdz pat šim brīdim Somija ir neatkarīga valsts. Tas, kāda ir mūsu valsts, ir atkarīgs no tā, kāda ir Latvijas iedzīvotāju domāšana. Vai mēs esam tie, kuri var kaut ko darīt, vai arī nevar? Vienmēr kaut ko var darīt, vienmēr ir izeja, un tas nosaka tavu likteni.

Kāpēc tev reizēm šķiet, ka neko nevar mainīt? Varbūt tā ir slimība, varbūt naudas nepietiekamība, sabojātas attiecības, izjukusi grupiņa vai slikta valdība. Kāpēc tu domā, ka tās ir beigas? Atbilde ir tavas iekšējās emocijas jeb izjūtas. Tu pēkšņi vari just, ka nemīli otru cilvēku, un sāc attiecīgi pret viņu izturēties. Varbūt tu kā līderis ļoti mīlēji savu grupiņu un cēli to, bet kļuva smagi, un tu sāki just, ka vairāk to nemīli. Varbūt tas ir tavs bizness, nodarbošanās vai naudas gūšanas veids, kurš tev agrāk ļoti patika, nostabilizējās, sākās rutīna un tad kļuva vienaldzīgs. Cilvēki dara to, ko viņi mīl darīt. Mēs nevaram gūt lielus rezultātus tajā jomā, kuru nemīlam. Tas, ka tu emocionāli esi kaut ko pārstājis mīlēt, nenozīmē, ka tu to vairs nemīli. Pēkšņi tu no rīta pamosties un saproti, ka nevēlies nākt uz dievkalpojumu, jo nav iekšēja vajadzība un vēlme, vairāk neuzrunā, nav mīlestības un degsmes. Tādā gadījumā var sākt domāt, ka tā nav tava vieta, ka tu to nemīli, ka Dievs tev šeit vairāk neko nevar dot… ka tas nav īstais vīrs, īstā sieva, ka tas vairāk nav tavs bizness, ka tā nav vairāk tā grupiņa, jūtu nav… Es tev gribu paskaidrot: tas nenozīmē, ka tu vairāk nemīli! Mīlestība pirmkārt ir agape mīlestība, kas ir saistīta ar prātu un gribu. Es nolemju un mīlu, āmen!

Emocijas var salīdzināt ar gadalaikiem. Man šī atklāsme nāca Siguldā, skrienot pa dabas takām. Kāpēc šīs takas pavasarī man šķiet skaistākas nekā vasarā, kad tās, iespējams, ir tikpat skaistas? Jo pēc tumšās ziemas nāk gaišs pavasaris, daba mostas un viss smaržo. Kad ir ziema, tu pēkšņi sāc mīlēt vasaru. Tikko trīs nedēļas pēc kārtas bija ļoti karstas dienas. Par ko tu sāki domāt? Par tādu laiku, kāds ir šobrīd – mitrs un vēss. Pēkšņi viss mainījās. Cilvēka emocijas ir nepastāvīgas, tām ir jābūt un tās būs. Tas nenozīmē, ka tu nemīli ziemu, ja ir vasara. Tu mīli ziemu, bet ar izjūtām gaidi vasaru. Tad, kad būs vasara, tu sāksi gaidīt vēsāku laiku, pavasarī tu gaidīsi rudeni – ražas laiku. To var salīdzināt ar ciklu. Cilvēkam iekšienē nekad nekas nebūs pilnīgi labi un pareizi, jo tur valda emocijas – kaisle, mīlestība un tā tālāk. Tas viss ir vajadzīgs un tas viss ir labi, bez tā nav iespējams gūt vērā ņemamus panākumus, taču neapstājies tajā brīdī, kad tev šķiet, ka tevi vairs neuzrunā, kad tev vairs nav spēka, kad tu vairs nejūti vai kā citādāk. Turpini darīt iesākto! Pavasaris atkal atgriezīsies, būs arī vasara, rudens un ziema, viss mainīsies. Nesaputrojies tajos brīžos, kad emocijas kaut kur noplok – arī tad, ja tas ir ilgāku laiku. Šobrīd es negaidu ziemu, taču, ja es būtu slēpotājs vai slidotājs, es noteikti gaidītu. Man pietiek ar vasaru. Tad, kad ir pelēks un drūms rudens bez sniega, tu sāc gaidīt ziemu, lai viss būtu gaišāks un skaistāks. Tas nenozīmē, ka tu nemīli rudeni – tu mīli visus gadalaikus, taču ir posms, kurā tu kaut ko nejūti. Cilvēki visvairāk iekrīt tieši šajā jautājumā. Tad rodas jautājums – vai tiešām neko vairs nevar darīt? Atceries, ka mīlestība vispirms ir saistīta ar tavu prātu un gribu, un tikai pēc tam seko emocijas. Tomēr bez emocijām nav iespējams tikt tālu. Šīs emocijas iespējams dabūt, turpinot ar gribas lēmumu doties uz priekšu un atkal gaidīt pavasari. Savs laiks pavasarim, savs laiks rudenim, savs vasarai un savs ziemai. Visam ir savs laiks. Ar sajūtām, mīlestību, emocijām un kaisli ir tāpat kā ar gadalaikiem, kurus mīl tikai sākumā, jau neilgi pēc tam gaidot nākamo, nākamo un nākamo. Pat, ja tu domā, ka kādā brīdī nemīli, patiesībā tu mīli visu laiku. Ja tev šķita, ka nemīli savu otru pusīti, savu draudzi, savu nodarbošanos, savu kalpošanu vai ko citu, tad patiesība ir tāda, ka tu mīli, tikai šis ir rudens posms, pēc kura atkal nāks ziema, tad pavasaris un vasara. Parasta cilvēku atruna, kad viņi nejūt iekšēju vajadzību rīkoties pareizi, ir „šeit vairs neko nevar darīt, tā vienkārši ir, es tāds esmu radīts, ja es nejūtu, tad es nedaru”. Nevajag darīt tāpēc, ka tu jūti vai nejūti – vajag darīt tādēļ, ka tā ir pareizi.

Es dzirdēju kādu radio reklāmu, kuru esmu pieminējis vairākas reizes, taču šoreiz es sīkāk izkristalizēju visu šo sistēmu. Tajā tiek reklamēta kāda augstskola. Šajā reklāmā teikts, ka 70% no šīs augstskolas absolventiem pēc skolas beigšanas pelna vairāk par 700 eiro mēnesī. Arī labs sētnieks, kas lieto ne tikai slotu, bet arī galvu un smadzenes, var nopelnīt tik pat daudz. Esmu redzējis sētniekus, kuriem ir savs traktoriņš, ar kuru notīrīt lielas teritorijas, un viņi arī labi pelna. Izglītība, kuru var iegūt šajā reklamētajā augstskolā, ir jurists, ekonomists, humanitārās zinātnes, sociologs un sociālās zinātnes. Kāpēc šīs skolas veido šādus darbiniekus? Kāpēc visvairāk reklāmu ir tieši tām augstskolām, kuras piedāvā apgūt šādas profesijas? Tāpēc, ka biznesa un politiskai elitei ir vajadzīgi strādnieki, kas darbosies ar viņu finansēm, darbosies pie cilvēkiem un čakarēs viņu prātus ar dažādām humanitārām zinātnēm. Cilvēki velta gadus, lai mācītos, jo „neko taču nevar darīt – tikai to, ko piedāvā”. Es kā mācītājs neiesaku iet uz kādu no šīm skolām. To, protams, var darīt, un tas nav nekāds noziegums, taču es neiesaku iegūt izglītību kādā no iepriekš minētajām jomām. Viņi daudzus gadus no savas dzīves pavada mācoties, lai būtu par ierēdņiem, kas strādā citu, kā jau iepriekš minēju – biznesa un politiskās elites, nevis sevis paša labā. Tādi cilvēki ir kā zobratiņi sistēmā, kas nav viņu pašu sistēma, un viņi visu mūžu saņem cieto algu.

Daudzi apgalvo, ka biznesu Latvijā iesākt nav iespējams, jo visas biznesa nišas ir aizņemtas. Tie ir pilnīgi meli. Biznesa iespējas Latvijā ir neizmērojami daudz, taču tev ir nepieciešams sākt no nulles, no mazumiņa. Mūsu draudzē ir daudzas manikīres, dažas no tām ir atvēruši arī savus salonus, taču tas nenozīmē, ka pēc laba manikīra nebūtu pieprasījums. Ja arī tu gribi ar to nodarboties, tad dari, jo klienti pietiks tik un tā. Tev ir vajadzīgs savs bizness, un lai visi sociologi, ekonomisti un grāmatveži strādā pie tevis. Ja tu, vadot savu uzņēmumu, secini, ka veiksmīgai turpmākai darbībai tev ir nepieciešama kāda augstāka izglītība, tad ej un mācies, nevis mācies tādēļ, ka „neko citu jau nevar darīt”. Sabiedrībā valda tāds uzskats, ka biznesu iesākt ir neiespējami – nodokļi ir pārāk lieli, bankas nedos kredītus un tamlīdzīgi. Bet tev nav vajadzīgs kredīts! Ņemt kredītu biznesam ir no velna – tās ir manas domas. Bizness ir jāsāk no nulles, sākot ar minimālu naudas summu. Tev pašam no pašas apakšas ir jāvirzās uz augšu. Tas ir iespējams. Mani tracina tie latvieši, kuri saka, ka neko nevar darīt. Viņi pavada gadus mācoties, pēc tam visu mūžu strādā zem kāda un tad saņem pensiju. Vai daudz labāk nav nopelnīt daudz naudas, dzīvot labi, palīdzēt savai valstij un dot cilvēkiem darbu? Tie, kuri mācās, lai mācās tev. Es esmu šeit, lai iedrošinātu tevi kaut ko darīt. Sāc no mazumiņa! Tev nevajag neko vairāk, kā tev ir šodien, lai iesāktu savu biznesu, tikai sāc. Es nesaku, ka visiem uzreiz ir jāsāk celt savi biznesi vai ka ir slikti strādāt par juristu – es runāju par kopīgo sabiedrības tendenci. Visas profesijas, ko es iepriekš minēju, ir labas, taču padomā, kas ir labāk un kas vairāk atbilst kristieša mentalitātei. Ko mūsu valstij vajag vairāk – darbiniekus vai kādus, kas spēj nodrošināt darba vietas? Vēl kādai augstskolai bija reklāma: „Mācoties pie mums, tu varēsi konkurēt Eiropas darba tirgū.” Jau pašā sākumā mērķis mācīties ir, lai pēc tam tu varētu ar kādu cīnīties par to, lai tevi pieņem kādā darba vietā. Vai tu nevēlies būt tas, kura dēļ konkurē? Tu nevēlies dot cilvēkiem darbu? Tas ir labāk ne tikai tev, bet mūsu valstij. Biznesa nišas Latvijā ir atvērtas.

Aptuveni 90% no cilvēkiem, kuri tiek noslepkavoti, ar slepkavu ir bijuši pazīstami. Tas nozīmē, ka tev ir jābaidās nevis no svešinieka, kas gaida tevi aiz stūra ar beisbola nūju, bet gan no draugiem, tuviniekiem un paziņām. Tā ir kā līdzība par to, kuri cilvēki mums visvairāk nodara pāri. Otrs jautājums ir par to – kam tev būtu jāpiedod? Vai tiem 10% cilvēku, kas ir ārpus tava paziņu loka, vai tomēr tiem tuvākajiem, ar kuriem tu esi kopā? Visvairāk problēmu tev varētu būt ar tavu grupiņu, līderi, iespējams pat ar mācītāju, tuvākajiem cilvēkiem ģimenē, klasesbiedriem, darba kolēģiem. Ja tu nejūti, ka spēj kādam piedot, un ja tu netici, ka kaut kas var mainīties, tad atceries, ka piedošana ir lēmums. „Es nevaru piedot, jo nejūtu, es neesmu piedevis, jo nejūtu,” saka cilvēki. Tev, iespējams, visapkārt ir cilvēki, ar kuriem tev ir jānoregulē attiecības. Pat, ja tu nejūti mīlestību vai piedošanu, atceries, ka vienmēr kaut ko var darīt.

Mana māja, kurā es dzīvoju, ir slavena ar to, ka tajā vienmēr kaut ko remontē vai būvē tai blakus. Šovasar es domāju, ka viss būs labi, un es varēšu klusumā un bez putekļiem atpūsties. Pirms dažām dienām bija pirmā vēsā diena, un es pēc svētdienas nolēmu kārtīgi atpūsties un pagulēt. Šīs dienas rītā mans kaimiņš pēkšņi sāka remontēt savu dzīvokli – ne vienkārši remontēt, bet gāzt ārā sienas. Troksnis bija neizturams. Es nebiju izgulējies, tāpēc sāku bubināt. Nebija saulaina diena, tādēļ nevarēja arī braukt pie ezera sauļoties. Kad es domāju par šo cilvēku, man viņš nepatika, es biju dusmīgs, un es domāju: „Man ir atvaļinājums, es nevaru normāli atpūsties, un šis troksnis taču būs katru dienu!” Tādos apstākļos neviens nevar atpūsties un nevar arī normāli palasīt Bībeli un lūgt Dievu, paklausīties mūziku. Pagājušajā gadā šis kaimiņš, pirms taisīja remontu, mani pabrīdināja un teica, ka būs nedaudz skaļi – arī tad viņš gāza ārā virtuves sienu. Pusi vasaras bija troksnis, un šovasar viņš atkal nolēma taisīt remontu. Es izgāju uz balkona un ieraudzīju kādu citu kaimiņu, un sacīju viņam: „Tas troksnis vairs nav izturams!” Viņš pavaicāja tam kaimiņam, kurš veica remontu, vai viņam ir būvatļauja. Šī atļauja bija, un tad nu man nebija citu variantu kā sakrāmēt savu koferīti, ielikt tajā dvieli un doties uz ezeru. Ārā bija pavēss, taču pēc karstajām dienām ūdens bija silts. Šim ezeram ir dīvains nosaukums- Matiņezers, un tā ir mākslīgi radīta ūdenskrātuve. Es vienmēr peldu šim ezeram pāri, taču es nekad nebiju izkāpis otrā krastā.

Pa gabalu es redzēju, ka tur ir tādi kā balti soliņi. Šoreiz es nolēmu paskatīties, kas tur ir. Izkāpjot krastā, es ieraudzīju, ka tur ir pamatīga elku pielūgsmes vieta. Tur stāvēja lieli balti krēsli katram latviešu dieviņam, akmeņi ar dažādiem iegravējumiem, vieta, kur jāmet savas zīmītes ar vēlēšanos, arī Jēzus kaut kur tur bija. Tas bija vesels sakopts  komplekss. Nekur reklāmās neesmu par to dzirdējis. Kad pameklēju internetā, atradu, ka šo elku pielūgsmes vietu ir izveidojusi kāda sieviete, kura ir saņēmusi visu informāciju no ”augstākiem spēkiem”. Cilvēki tiek dziedināti arī ar viņu ”metodēm”. Tur viss ir ļoti nopietni, katram dieviņam savs akmens. Bet zini, Pāvils saka: viss, kas nešķīsts, tāds ir tad, kad tu domā, ka tas ir nešķīsts. Tā es staigāju un pēkšņi nonācu pie dīvainiem, aptuveni 2-3 metru augstiem melniem tēliem ar ne īpaši patīkamām sejām. Klāt bija arī uzraksts par Jēzu, ka Jēzus māca piedot ienaidniekiem, citādi tiek izjaukta “enerģētika”. Viss jau ir pareizi, jo, ja tu nepiedod, tad tu kaitē gan pats sev, gan citiem. Un tālāk bija  rakstīts: izvēlies vienu no sejām, iztēlojies to kā savu pāridarītāju un piedod viņam. Un es tad skatījos un domāju, kurš varētu būt mans kaimiņš, paskatījos uz vienu no tiem un teicu: es tev piedodu. Un tiešām palika vieglāk. Bet tad es piegāju pie pēdējā koka un man priekšā bija spogulis. Es skatījos uz sevi un piedevu pats sev, ka dusmojos. Man atnāca miers un es pavisam mierīgi peldēju atpakaļ. Un līdz šai dienai man vēl joprojām ir labi, un lejā esošie trokšņi man vairs netraucē, kā arī man vairs nav sliktu sajūtu pret savu kaimiņu. Caur šo situāciju man Dievs atkal atgādināja, ka vaina nav apstākļos, vaina ir sevī. Ja es dzīvoju mīlestībā, kas balstīta uz lēmumiem, tad ir iespējams dzīvot harmonijā un nekas netraucē virzīties uz priekšu.

Tālāk pieskarsimies dažām tumšākām Latvijas vēstures lapām, kas ļoti labi paskaidros un pabeigs šodienas tēmu. Daudzi noteikti ir dzirdējuši vārdu Litene. Šobrīd tur ir mežs, taču iepriekš tur bija Latvijas armijas mācību jeb treniņu nometne. Kārlis Ulmanis nodeva Latviju, atdeva to Padomju Savienībai, novēlēja draudzēties un viņus cienīt. Šī Padomju armija nostiprinājās Latvijā, taču eksistēja vēl arī mūsu armijas karaspēks. Tās liktenis Litenē bija neskaidrs. Tur netika runāts par deportācijām vai slepkavošanām, bet par to, ka Latvijas armiju varētu daļēji atlaist un pārējo armijas daļu iekļaut Padomju armijā. Bet kā tas viss notika patiesībā, laika posmā no 14. līdz 28.jūnijam? Tātad, čekisti mūsu armijas virsniekus izsauca it kā uz mācībām. Patiesībā 1941.gada jūnijā Litenē bija Latvijas bruņoto spēku virsnieku, karavīru un instruktoru nogalināšana un apcietināšana un tai sekojošā izsūtīšana uz PSRS gulaga nometnēm. Nošaušana un apcietināšana notika Litenes apkārtnē. Tika nogalināti aptuveni 50 karavīru. Tas notika apmēram tā. Tātad, tu esi armijas karavīrs un tev paziņo, ka šeit būs mācības. Pirms tam visa nometne tika aplenkta ar ložmetējiem un suņiem, lai neviens neizbēgtu, un notika šķirošana. Koridorā stāvēja čekisti un laida cauri visus karavīrus, viens pa labi, viens pa kreisi. Kā tas viss notika? Tu ej cauri koridoram un pēkšņi tev liek mesties zemē uz ceļiem un atbruņo tevi. Sanāca tā, ka vienus izsūtīja, otrus nolēma nošaušanai. Tas faktiski bija zemisks gājiens. Ja es nebūtu Dieva bērns, es nekad viņiem to nepiedotu. Es uzskatu, ka tas viss varēja tā nenotikt, pirmkārt, jau Ulmaņa lēmuma dēļ. Karš būtu tik un tā, un labāk būtu mirt cīnoties, nevis padodoties kaut kādā mežā un tikt zemiski nošautam pie bedres. Bija divi Latvijas armijas virsnieki, kuri pretojās. Viens no viņiem bija liepājnieks Fridrihs Feldmanis. Par šādiem cilvēkiem tu neko neuzzināsi. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka te atklājas mūsu tautas kopīgā mentalitāte – samierināties ar notiekošo, necīnīties. Internetā es redzēju joku, ka Latvija būs pēdējā valsts, kas cīnīsies par iziešanu no Eiropas Savienības.

Youtube es lasīju interviju ar Fridriha Feldmaņa dēlu. Viņš stāstīja, ka tad, kad paziņoja par mācībām, kur izsauca virsniekus, pirms tam pusi no armijas palaida uz mājām un pielika klāt Padomju armijas kareivjus, lai izslēgtu jebkāda veida sacelšanos. Fridrihs Feldmanis tajā dienā, kad viņus izsauca, nojauzdams sliktu, paslēpa rezerves ieroci padusē. Tad, kad viņu atbruņoja, viņš izvilka savu noslēpto ieroci un nošāva ”poļitruku”, saucot: „Cīnāmies!” Taču neviens necīnījās, lai izglābtos. Fridrihs bija viens pats, kurš nepadevās, cīnījās par savu valsti. Viņš ticēja, ka kaut ko tomēr varēja darīt, jo latviešiem taču bija labi apmācīta armija. Taču  pārējie bija nobijušies un zaudējuši cerību. Mūsu armija tika iznīcināta ar melu un lētticības palīdzību. Otrs no šiem diviem, kurš cīnījās, bija Arvids Teodors Lulla, par kuru internetā es vispār neko neatradu. Vienīgais pieminētais aprakstītais notikums ir Lāčplēša diena. Šādu cilvēku varoņdarbi būtu tomēr kaut kur jāpiemin, lai stiprinātos Latvijas cilvēku gars un pašapziņa, lai veidotos patriotisms.

Vai esi dzirdējis par ebrejiem, kuriem dušu kabīnēs ūdens vietā tika laists ciankālijs? Viņi to nezināja, un caur šiem meliem labprātīgi paši devās uz šo nāves dušu. Tieši ar meliem arī tika iznīcināti Latvijas armijas virsnieki, kuriem pat šodien nav zināmas kapu vietas. 1939.gadā tieši tādā pašā veidā Polijā tika nogalināti 20 tūkstoši karavīru, no tiem 8 tūkstoši bija virsnieki. Starp citu, toreiz klīda baumas, informācija, ka šī iznīcināšana varētu notikt, taču neviens tam īpašu uzmanību nepievērsa. Arī tagad klīst dažādas baumas. Piemēram, presē pavīd runas, ka tiek izņemti bērni no pavisam normālām ģimenēm un pārdoti homoseksuāļu ģimenēm. Protams, oficiāli šis fakts nav apstiprināts, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Tātad ne viss, ko tu dzirdi, bet oficiāli nav apstiprināts no vadības vai inteliģences, nenozīmē, ka tā nav patiesība.

Pastāv leģenda, ka Hitlers 1941.gadā  ir bijis Latvijā, Malnavas muižā pie Kārsavas. Nekādas varas iestādes šo faktu nav apstiprinājušas, taču latviešu vēstures pētnieki ir atraduši dokumentus par šo faktu. Mūsu valsts vadību var dot tikai tādiem cilvēkiem, kuri perfekti pārzina mūsu valsts vēsturi, citādi mūsu tauta tiks vesta tālākā maldināšanā. Ja mēs nezinām patiesību un sekojam pūlim, mēs tiekam vesti kā lopi uz nokaušanu. Lūk, tas faktiski bija viss, ko es gribēju pateikt. Izseciniet paši, kāda ir mūsu tautas domāšana, kādi mēs varam būt un kādus Dievs grib mūs redzēt. Mēs neesam radīti ne verdzībai, ne nebrīvei, bet brīvībai. Mēs neesam radīti slimībām un nabadzībai, bet gan uzplaukumam un pilnvērtīgai dzīvei. Tas, ka Jēzu Kristu mūsu valdība oficiāli neatzīst, nenozīmē, ka Viņš nav patiesība, tas nenozīmē, ka Bībele nav patiesība. Draugi, Jēzus Kristus pirms diviem tūkstošiem gadu atnāca virs zemes, mira par mūsu grēkiem pie krusta, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās un ir dzīvs un mājo mūsos.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece