Šīs svētrunas tēma – „Vai tu izdarīji visu?”
Šos vārdus teica kādas amerikāņu futbola komandas treneris spēles starplaikā saviem spēlētājiem, kurus viņš trenēja. Šo komandu sauca par Panterām. Par viņiem ir uzņemta ne viena vien filma un pamatā ir reāli notikumi. Komanda ar samērā vājiem līdzekļiem nonāca slavas augstumos. Šajā spēlē viņi spēlēja ar pašu labāko komandu un zaudēja. Starplaikā treneris teica: „Ieskaties savu biedru acīs! Vai tu vari teikt ar mierīgu sirdsapziņu, ka tu iepriekšējā puslaikā izdarīji visu, kas tev bija uzdots?” Kad komanda spēlē, katram spēlētājam ir savs uzdevums. „Vai tu tiešām izdarīji visu?” Pēc šiem vārdiem komanda sasparojās, izgāja spēlēt otro puslaiku, un – zaudēja. Taču šie spēlētāji zināja, ka viņi izdarīja visu!
Nav pat tik svarīgi un būtiski rezultāti tavā ticības dzīvē. Mēs cīnāmies ar daudz un dažādām lietām. Mēs sagaidām rezultātus šodien, rīt un aizparīt. Iet gadi. Un nav tik svarīgi, vai tu esi izcīnījis to, pēc kā tu kāro. Es nerunāju par tām kārībām, kas nāk no pekles. Es runāju par vēlmēm un sapņiem, kurus Dievs ieliek mūsu sirdī, lai mēs sasniedzam. Nav tik svarīgi, vai tu esi sasniedzis šo rezultātu, svarīgākais ir – vai tu šajā laika posmā tiešām no savas puses esi izdarījis visu? Vai tu vari godīgi ieskatīties sevī un pateikt pats sev: „Jā, es tiešām esmu izdarījis visu, kas manos spēkos”.
Dievs neskatās tā, kā skatās cilvēki. Pasaulē visvairāk pieprasa rezultātu. Protams, arī mēs gribam rezultātus. Mēs gribam izaugsmi finansēs, gribam perfektu veselību, augošu mājas grupiņu, gribam sakārtotu ģimeni. Dievs grib, lai mēs tiecamies un cīnāmies par šīm lietām. Pasaulē viss ir orientēts uz rezultātu, bet Dievs raugās citādi. Viņš skatās, kas ir tavā sirdī. Vai šodien tu dari visu, lai rīt būtu rezultāts? Un ja arī kādu mums nezināmu iemeslu dēļ rīt nav rezultāta, tad es ar mierīgu sirdi varu skatīties uz sevi, varu skatīties mācītāja, grupas vadītāja un citu cilvēku acīs. Man ir gandarījuma sajūta. Nav rezultāta? Taču es no savas puses esmu izdarījis visu! Vai tu esi izdarījis visu?
Ja kāds seko līdzi Londonas olimpiskajām spēlēm, tad trešdien bija kāds nepatīkams notikums. Tika diskvalificētas astoņas badmintonistes par to, ka viņas apzināti zaudēja spēlēs. Divas no šīm spēlētājām bija pasaules čempiones, kuras noteikti varēja iegūt zelta medaļas. Viņas neieguva godalgu, viņas apzināti zaudēja, jo necīnījās. Bet kāpēc viņas necīnījās? Tāpēc, ka sporta turnīros, zaudējot kādā noteiktā spēlē, ir iespēja pēc tam iegūt ērtākus pretiniekus. Šajās spēlēs viņas apzināti spēlēja tā, lai zaudētu. Šāda spēle ir nebaudāma. Cilvēki ir maksājuši naudu par biļetēm, gan skatītāji, gan treneri sagaida spēli. Kad intervēja kādu skatītāju, viņa teica: „Vai es samaksāju, lai skatītos šo teātri!?” Arī hokejā, ja tu redzi, ka komandas dalībnieki, kuri ir noslēguši izdevīgus kontraktus par spēlēšanu bagātos klubos, vecajā klubā saudzē sevi, neatdod visu un slidinās pa laukumu, tad tāda spēle ir nožēlojama un neinteresanta. Tieši tāpat arī šīs badmintonistes mierīgi varēja uzvarēt. Zelta medaļas pienācās viņām. Bet viņas tās nedabūja, jo necīnījās attiecīgā brīdī. Viņas apzināti zaudēja vājākiem pretiniekiem un tika diskvalificētas.
Dievs vispirms no mums grib nevis rezultātu, bet, ka mēs cīnāmies. Kamēr es cīnos, es dzīvoju! Es esmu dzīvs, glābts un Dieva žēlastība manī darbojas! Tik ilgi, kamēr es strādāju, eju uz mērķiem un cīnos par Dieva gribu savā un citu cilvēku dzīvēs, es dzīvoju.
Pagājušo mēnesi biju atvaļinājumā. Atvaļinājuma pēdējās dienās es konstatēju to, ko es jau zināju. Es neesmu laimīgs atpūšoties. Kad mēs intensīvi kalpojam, mums reizēm gribas atpūsties. Bet man nevajag mēnesi atpūsties. Man ar divām nedēļām pilnīgi pietika. Vienu nedēļu mēs tikai ceļojām. Mēs braucām pa Poliju un Lietuvu gulējām kempingos. Ja es salīdzinātu šo brīdi, kad es stāvu jūsu priekšā ar brīdi, kad es atpūtos, tad šobrīd es esmu laimīgāks! Es devos šajā ceļojumā un atpūtos tāpēc, ka man vajag to darīt. Es piespiedu sevi ņemt šo atvaļinājumu, lai pēc tam varētu efektīvāk kalpot. Mēs daudzi gribam piedzīvot pozitīvas izjūtas. Taču pat visgrūtākajā kalpošanas brīdī man ir daudzkārt labākas sajūtas, nekā atpūšoties. Arī tad, kad ir nopietnas problēmas draudzē, kad pret mani saceļas un apmelo, pat tad esmu laimīgāks, nekā esot atvaļinājumā!
Manai dzīvei jēgu piešķir tas, ka es ikdienas cīnos, lai ietu uz tiem mērķiem, kurus Dievs man atklājis. Lūk, tas piešķir manai dzīvei jēgu un tas dara mani laimīgu pat tad, kad emocionāli es neesmu laimīgs. Kad emocionāli ir grūti un smagi, jebkurā gadījumā es tomēr esmu laimīgs. Es izvēlos kalpot, nevis atpūsties. Nākošgad es atkal atpūtīšos, jo tā vajag. Taču laimīgāks esmu kalpojot. Esmu laimīgs tikai cīņas laukā. Vai tu esi izdarījis visu? Tāda ir šodienas svētrunas tēma.
Kāds varbūt domā: „Kā es esmu noguris! viens un tas pats. Tās pašas sejas. Vienas un tās pašas dziesmas un viens un tas pats mācītājs. Katru sestdienu draudzē vai trešdien grupiņā – viens un tas pats!” Varbūt tu esi iegājis rutīnā, kad viss šķiet neinteresants un gandrīz vai piemetas depresija? Paņem atvaļinājumu no draudzes, no grupiņas un kalpošanas. Nez vai tu būsi laimīgs! Tad, kad, iespējams, jau būs par vēlu, tu sapratīsi: „Lūk, tad, patiesībā, es biju laimīgs.”
Narkomāniem, kad viņi sāk lietot, eiforija parasti ir tikai pirmās reizes. Pēc tam viņi pierod, un visas sajūtas, kas bija pirmās reizēs, pārvēršas par ikdienu. Līdzīgi ir arī tad, kad tu nāc pie Dieva. Tu atnāc uz dievkalpojumu pirmo reizi, dzirdi slavēšanu un tev birst asaras. „Allelūja! Tāds prieks, tāds svaidījums! Šī būs mana draudze!” Iet laiks, asaras vairs nebirst un tu vairs nemaz neesi pārliecināts, vai šī ir tava draudze. Sajūtas un pārdzīvojumi patiesībā jau tepat vien ir, tikai tu jau esi tā pieradis pie tā visa, ka tu to vairs nejūti. Tie ir pārvērtušies par ikdienu. Tev liekas, ka tas ir kaut kur pazudis. Taču nekas nekur nav pazudis! Ja šodien tu cīnies, tad tu dzīvo.
„Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.” (Lūkas 17:3-4)
Varbūt tev liekas – kāds sakars šai Rakstu vietai ar šodienas tēmu? Tūlīt paskaidrošu. Kad Dievs saka: „Piedod”? Tad, kad viņš nāk pie tevis un izsūdz savu pārkāpumu pret tevi. Ir liela atšķirība starp piedošanu ienaidniekam, kurš neatzīst savus pārkāpumus un brāli, kurš atzīst savu vainu. Tev nevar būt normālas attiecības un faktiski nekā kopīga ar ienaidnieku, kuram tu pasaki: „Es tev piedodu!” Nu un tad? Viņš tev nepiedod! Jūsu starpā nav nekā, ir tikai naids no viņa puses. Bet par brāli, kurš grēkojis pret tevi un kurš saprot: „Es netiku galā ar sevi, sabļāvu, pateicu tev ko sliktu. Piedod”, Dievs saka, ka mums jāpiedod viņam. Ar šādu cilvēku tev var turpināties ļoti labas attiecības un jūs varat kopā iet tālāk. Īpaši laulātie. Ja tavs vīrs vai sieva septiņas reizes dienā ķērc uz tevi un septiņas reizes dienā nāk atvainoties, tev būs piedot. Kāds tam sakars ar šodienas tēmu? Kad Dievs mani uzrunāja caur šo Rakstu vietu, Viņš man atklāja, ka šis cilvēks, kurš septiņas reizes atzīst savu kļūdu, nāk atvainoties un izlīgt, ir tāds cilvēks, kurš cīnās! Un Dievs saka: „Šādam cilvēkam tev ir jāpiedod!” Dievs šeit atklāj mums Savu būtību. Viņš māca mums to, kā Viņš Pats attiecas pret cilvēkiem. Dievs ir piedodošs Dievs. Bet vai Viņš piedod visiem grēciniekiem, kuri neatzīst savus grēkus? Nē, Dievs piedod tikai tiem, kuri atzīst savus grēkus un cīnās, lai uzvarētu tos sevī un atbrīvotos no tiem! Lūk, tiem Viņš piedod.
Tātad, Dieva žēlastība un piedošana darbojas tikai pie tiem cilvēkiem, kuri cīnās! Un mēs esam tie, kuri cīnās. Dieva žēlastība un arī Viņa brīnumi notiek to cilvēku dzīvēs, kuri cīnās. Lai notiktu brīnumi un izmaiņas, ir nepieciešama ticība. Bībele skaidri saka, ka „bez ticības nevar patikt Dievam”. Bez ticības mūsu dzīvēs nevar ienākt pārmaiņas no Svētā Gara. Es šodien neiedziļināšos tajā, kādas pārmaiņas mums ir vajadzīgas. Paņem mājās pats Bībeli, atver to un skaties, kāda ir Dieva griba tavai dzīvei. Pakonsultējies ar savu mājas grupas vadītāju, lai viņš palīdz tev ieraudzīt Dieva vārdā, kāda ir Viņa perfektā griba tavai dzīvei. Fiziska dziedināšana, finansiāla labklājība, uzplaukums visās dzīves jomās un sfērās. Āmen!
Es runāšu par kaut ko vairāk. Lai Dieva griba notiktu mūsu dzīvēs, ir nepieciešama ticība.
Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas 17:5)
Kad es pirms kāda laika kalpoju dažādās pilsētās, ļoti bieži cilvēki nāca pie manis un lūdza: „Mācītāj, aizlūdz par mani, lai man būtu ticība”. Jā, ticība ir Dieva dāvana, un tomēr tas nav kaut kas, kas atnāk pats no sevis. Dievs dod to īpaši cilvēkiem, kuri to vēlas un kuri cīnās! Ticība neatnāk pati no sevis. Jēzus mācekļi nāca un lūdza, lai Viņš vairo viņu ticību, jo zināja, ka ticībā visas lietas ir iespējamas. Varbūt tu domā par sevi: „Dievs! Dod man baigo ticību! Es gribu pārcelt kalnus. Gribu to un šito”. Bet kā nav, tā nav. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka ticība ir cieši saistīta ar darbu un ar cīņu. Jēzus atbild viņiem:
Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! (Lūkas 17:7)
Jēzus runā par tā laika kārtību saimē. Kalps strādā uz lauka, bet tu esi saimnieks. Vai kalps atnāk no tīruma un saka: „Saimniek, dod ēst!?” Patiesībā viss ir otrādi. Kalps atnāk no darba un sagatavo saimniekam ēst. Kalps ir kalps. Un Jēzus saka:
„Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.” (Lūkas 17:8)
Tātad, Jēzus šeit saka: „Ja tu pats gribi ēst un dzert, tad sagatavo vispirms Man ēst un dzert! Ja tu gribi redzēt savu brīnumu, tad vispirms ņem savas piecas maizes un divas zivis un dod Man! Vispirms dod Man ēst un dzert. Vispirms kalpo, pastrādā un pacīnies!” Dievs atklāj konkrētu virzienu, kurā cīnīties. Un ticība ir tā, ka tu paklausi Dieva vārdam un cīnies par to, ko Viņš tev apsolījis! Tā arī ir ticība. Jēzus saka tālāk:
„Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas 17:9-10)
Tā bija Jēzus atbilde uz mācekļu lūgumu: „Vairo mums ticību”. Mācekļi zināja, ka tikai ticībā viņi var saņemt visus brīnumus un apsolījumus no Dieva. Bet Jēzus saka: „Vispirms izdariet visu no savas puses. Dodiet Man ēst un dzert”. Vai tu izdari visu? Vai tu esi lasījis Rakstu vietu par sveci, kurai neviens neapklāj ar trauku? Kad tu to iededzini, tu dari to tāpēc, lai būtu gaisma tiem, kas ienāk un tev pašam.
„Un, sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.” (Lūkas 8:16-17)
Par ko Jēzus šeit runā? Ja tevī ir Svētais Gars, tad tas ir redzams! Ja es esmu piedzimis no jauna un man ir piedots, tad es esmu dzīvs un to var redzēt. Ja sveci iededzina un apklāj ar trauku, tad kāda jēga dedzināt? Nav nekas, kas ir apslēpts, kas netiktu zināms. Tātad, ja manī deg Svētā Gara uguns, tad tas būs zināms un redzams, jo dzīvs kristietis, kurš ir piedzimis no augšienes un kuram ir Dieva Gars, viņš cīnās!
Kā atšķirt mirušos no dzīvajiem? Pēc tā, vai viņi cīnās. Tajā brīdī, kad tu pārstāj cīnīties, Svētais Gars vairs nevar uzturēties tevī.
Jēzum reliģiozie cilvēki un pat tuvinieki uzbruka visās frontēs, taču Viņš neapklāja Savu sveci ar trauku. Viņš cīnījās. Viņš novilka skaidru robežu starp to, kas Viņam ir jādara Dieva valstībā un to, kas Viņam nav jādara. Starp to, kam Viņam ir jāpakļaujas un to, kam nav jāpakļaujas. Lūk, Rakstu vieta:
Un Viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst. Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” (Marka 3:20-21)
Jēzus tuvinieki, Viņa māte, māsas un brāļi nolēma: „Viņš ir traks. Sektants. Jāiet ar Viņu runāt. Kaut kas ir jādara. Jāiet Viņu savaldīt!” Tā laika reliģiskie vadītāji teica kaut ko līdzīgu:
Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.” (Marka 3:22)
Reliģiskie farizeji, saduķeji un pat Viņa tuvinieki uzbruka Jēzum. Vai kāds no jums ir redzējis kādu filmu par šo notikumu? Multfilmās un filmās parasti rāda, ka tad, kad tuvinieki nāk pie Jēzus, Viņam pasaka: „Tava māte un brāļi ir atnākuši pie Tevis!” Tad Jēzus saka: „Kas ir Mana māte un kas ir Mani brāļi? Lūk, Mana māte, Mani brāļi un māsas. Tie, kas dara Mana debesu Tēva prātu!” Un pēc tam filmās parasti rāda, ka Jēzus pieceļas, atstāj Savus mācekļus un iziet ārā pie Savas mātes un brāļiem. Filmās rāda, ka Viņš paklausa Saviem radiniekiem. Taču Bībelē tas nav rakstīts.
Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.” (Marka 3:33-35)
Bībelē ir teikts, ka Viņš novilka skaidru robežu. „Re, kur Mana māte! Re, kur Mans tēvs. Re, kur Manas māsas un Mani brāļi! Tie ir tie, kuri dara Mana debesu Tēva prātu. Un ja Mans miesīgais tēvs vai māte, tuvinieki vai draugi nedara Mana debesu Tēva prātu, viņi nav Mani draugi. Es nepakļaujos viņu prasībām. Es nepakļaujos bezdievīgu cilvēku prasībām! Vienalga, kas viņi arī būtu!”
Ja tu esi precējies un tev ir sieva vai vīrs, tad man ir jautājums: „Kas ir tava sieva? Mamma, vai tava sieva? Tava sievasmāte vai tava sieva? Vai vīra tēvs ir tavs vīrs? Tava mamma, tavs tētis, vai tavs vīrs?” No tā brīža, kad tu esi savienojis vai savienojusi savu dzīvi ar otru pusi un slēdzis laulību, Dieva vārds saka: „Viņi atstās tēvu un māti un būs viena miesa”.
Tātad, ir nepieciešama skaidra robeža. Ja esmu apprecējies, tad man vienalga, ka mana mamma un tēvs domā par manu ģimeni! Ja es esmu Debesu valstības pilsonis, tad man vienalga, kādas ir citu cilvēku vēlmes attiecībā uz mani. Man ir Debesu valstības principi.
Bet ar ko cīnīties? Kad mēs nākam pie Dieva, mums visiem ir daudzi un dažādi draņķīgi ieradumi, kas posta mūsu dzīvi. Netiklība, pornogrāfija, naudas kāre, dažādas atkarības, arī no cilvēkiem. Visādiem mēsliem ir pilna mūsu galva. Bailes, depresija un slimības. Mēs cīnāmies ar visu to. Tad iet laiks un mēs atbrīvojamies no visiem šiem ieradumiem. Draudze tev palīdz ar šīm sliktajām lietām tikt galā. Ja tu esi jau vairākus gadus draudzē un tev vēl arvien ir šie grēcīgie ieradumi, tad, godīgi sakot, es nezinu, ko tu te sēdi! Mēs cīnāmies un atbrīvojamies no saviem sliktajiem ieradumiem. Bet ko tad darīt tad, kad beidzot esam tikuši galā ar visiem saviem postošajiem ieradumiem? Ko darīt pēc tam? Tu taču esi brīvs un tev vairs nav nopietnu trūkumu. Jā, protams, ir sīkumi, pie kuriem jāstrādā, tev jākļūst par labāku vadītāju grupā vai vīru savā ģimenē. Bet tas vairs nav alkohols vai narkotikas, tā vairs nav depresija. Šo lietu vairs nav. Par ko tad cīnīties tālāk?
Par cilvēkiem! Turpini cīņu pret postošām lietām citu cilvēku dzīvēs. Pretējā gadījumā tu pārstāsi cīnīties. Un dzīvs ir tikai tas, kurš cīnās!
„Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku.” (Kolosiešiem 1:28-29)
Pāvils šeit saka, ka viņš cīnās par to, lai darītu pilnīgus tos cilvēkus, kuriem viņš kalpo. Viņa dzīves jēga ir kalpot cilvēkiem. Vai tu esi izdarījis visu, lai kalpotu cilvēkiem? Vai tu esi izdarījis visu, lai atbrīvotos no visa tā, kas tevī nav pareizs? Marka evaņģēlijā ir aprakstīts notikums, kur Jēzus sludina Kapernaumā. Bija sanācis liels pūlis ar cilvēkiem un visiem nebija vietas. Bet četri cilvēki nesa pie Jēzus savu draugu, kurš bija paralizēts.
Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. (Marka 2:3-4)
Viņi uzplēsa jumtu. Iedomājies, ka šeit kāds sāktu ārdīt jumtu!? Te ir daudz cilvēku, nevar tikt iekšā telpā. Viss notiek, ir Dieva klātbūtne un pēkšņi no griestiem sāk drupt apmetums. Tad parādās gulta, četras sejas un viņi ar virvēm laiž lejā guļošu cilvēku. Tajā laikā tas nebija dīvāns, tas bija kaut kas līdzīgs matracim, ko cilvēks varēja par nest sev līdzi. Un tā šie četri draugi laiž viņu lejā. Un Jēzus saka: „Tev ir piedots!”
Kāpēc Jēzus piedeva grēkus šim cilvēkam? Tāpēc, ka četri draugi par viņu cīnījās. Viņi izdarīja visu. Viņi nevarēja tikt iekšā pa durvīm ļaužu dēļ, tad viņi uzplēsa jumtu un nolaida savu draugu zemē. Draugs! Brīnumi notiek tur, kur cilvēks izdara visu no savas puses un brīnumi nenotiek tur, kur cilvēki no savas puses neizdara visu! Pāvils saka:
„Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)
Labāk ir mirt kaujas laukā, nekā dzīvot verdzībā! Bet vai tiešām visi to var pateikt no tīras sirds? Mums daudziem patīk labāk dzīvot verdzībā, nekā cīnīties. Jo cīņā var ciest. Cīņā vienmēr ir upuri. Lieli upuri. Ieskaitot pat tavu dzīvību. Musulmaņu zemēs kristiešus vienkārši slepkavo. Islāma ekstrēmisti vienkārši slepkavo. Cilvēki par savu ticību maksā ar savu dzīvību, pat ar savu bērnu un ģimenes dzīvībām. Pāvils skaidri saka: „Man mana dzīvība nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu”. Par kādu dzīvību šodien ir runa? Vai mums šodien kāds apdraud veselību un dzīvību? Ļaunākajā gadījumā tev sieva mājās var seju saskrāpēt. Ko vēl? Tiesā iesūdzēt par nenozīmīgām lietām? Taču labāk ir mirt kaujā, nekā piekāpties bezdievīgajiem! Labāk ir cīnīties, nekā rāpot uz ceļiem un laizīt putekļus. Labāk ir mirt kaujas laukā, cīņā, nekā dzīvot nožēlojamu, pretīgu dzīvi ar apziņu, ka tu neesi izdarījis visu. Labāk ir izdarīt visu un maksāt pilnu cenu.
Jaunajā Forbes numurā es lasīju kādu rakstu par kādu naftas transporta kompānijas īpašnieku Krievijā, Samaras pilsētā. Viņam piederošās naftas transporta kompānijas zeme atradās starp Rossņeftjnaftas pārstrādes kombinātu un dzelzceļu. Tātad, ļoti laba vieta, kur transportēt naftu pa dzelzceļu. Taču šo zemes pleķīti, kurš nemaz nebija tik liels, iekāroja vietējā mafija. Krievija nav Latvija ja tev liekas, ka pie mums ir slikti dzīvot, tad aizbrauc un padzīvo tur! Ne pa velti ir raidījums Bandītu Pēterburga, bet nav raidījuma Bandītu Rīga!
Šo vīru sauc Jurijs Bočkarevs. Forbes neraksta, vai viņš bija ticīgs vai ne, bet man patika, kā viņš izturējās. Viņš bija ar mieru labāk mirt cīņā, nekā dzīvot verdzībā. Tātad, mafija iekāroja viņu zemes pleķīti. Un kas ir viens Bočkerevs pret krievu mafiju, kuras tīkli iesniedzas pat valdībā? Kas notika, kad viņš atteicās atdot savu zemes gabalu? Sākot no 2005. gada viņu sāka apciemot dažādi cilvēki maskās. Viņi to darīja tik bieži, ka Jurija sekretāre vairs neizšķīra, kuri ciemiņi bija no valdības un kuri no noziedzīgajām struktūrām. Darbinieki tika slēgti istabās, piekauti un terorizēti. Bija pat nāves gadījumi un automašīnu spridzināšanas. Mafija bija ķērusies viņam klāt ļoti nopietni. No 2005. gada organizētās noziedzības struktūras cīnījās, lai dabūtu no viņa šo zemi. Un beidzot, 2010. gadā Juriju Bočkarevu arestēja par ieroču un narkotiku glabāšanu uz safabricētu pierādījumu pamata. Tas ir visvienkāršākais veids, kā rīkojas gan specdienesti, gan varas struktūras, lai tiktu vaļā no nevēlamiem cilvēkiem. „Piemet” narkotikas un iesēdina. Arī Juriju iesēdināja, taču viņš turpināja cīnīties un šī gada 5. maijā apelācijas tiesa pieņēma viņam labvēlīgu lēmumu. Viņš tika atbrīvots un turpina savu biznesu. Lūk, ko par Juriju saka viņa advokāts: „Es joprojām brīnos, kā Jurijs visus šos gadus spēja izturēt šo spiedienu un joprojām palikt dzīvs”. Un Jurijs Bočkarevs pats saka: „Es nekad neesmu bijis ārzemēs. Es šeit esmu dzimis un par spīti visiem draudiem vēlos šeit dzīvot un strādāt. Viņi man nespēj izdarīt neko, izņemot narkotiku „piemešanu” vai apsūdzību falsificēšanu. Vai arī viņi var mani vienkārši nogalināt, taču salauzt mani viņi nespēs.”
Arī mūs viņi salauzt nespēs! Dieva vārds saka, ka mūsu cīņa ir nevis pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Aiz visiem uzbrukumiem stāv sātans ar savu dēmonu varzu. Taču šie uzbrukumi notiek ļoti bieži. Sātans jau neparādās tev tieši un nepagrūž tevi. Viņš sakūda pret tevi kādu cilvēku. Un tad šis cilvēks kļūst īpaši naidīgs pret tevi un sāk apmelot. Arī mūsu draudzi apmelo. Reizēm pat publiski. Taču, lai kādi nebūtu šie cilvēki vai velni un ļaunie gari, viņi salauzt mani nespēs! Tā ir mana ticība un tas ir mans Dievs. Un es stāvēšu uz Dieva vārda. Es dzīvošu Dieva gribā. Viņi mani salauzt nespēs! Jo labāk ir mirt kaujas laukā, nekā dzīvot mūžu verdzībā.
Tagad nākamais jautājums – kas nogalināja Aleksandru Lielo? Tam ir visciešākais sakars ar to, ko es šodien sludinu. Aleksandrs Lielais neapšaubāmi bija militārs ģēnijs. Viņš cīnījās ar 50 000 karavīru lielu pulku pret daudzkārt lielāku pārspēku un uzvarēja. Viņš iekaroja pasauli un nezaudēja nevienu kauju. Šajā cilvēkā bija kaut kas īpašs. Es nesaku, ka mums it visā jālīdzinās Aleksandram Lielajam, bet viņam ir kādas īpašības, kuras sakrīt ar Dieva vārdu un kuras vajadzētu arī mums. Un te ir dzīvs piemērs. Viņš mira, nesasniedzis 33 gadu vecumu. Galvaspilsēta, kuru viņš iekaroja un kur uzturējās, bija Bābele. Aleksandrs plānoja jaunus karagājienus uz Ziemeļāfriku un Itāliju. Viņš plānoja jaunus iekarojumus. Taču viņš jau bija sasniedzis tik daudz! Bijusī Persijas impērija ar galvaspilsētu Bābeli bija kritusi, tā bija viņa rokās un viņš savus līdzgaitniekus, kara veterānus iecēla iekarotajās teritorijās par pārvaldniekiem. Aleksandram Lielajam piederēja visa bagātība, gods un slava. Un viņš tajā dalījās ar saviem palīgiem, armijas komandieriem.
Padomā, vai cilvēkiem, kuriem ir gods un slava, viss, ko vien var vēlēties, būtu liela vēlēšanās doties vēl kaut kur līdzi Aleksandram Lielajam uz Āfrikas džungļiem, kur nav civilizācijas? Priekš kam? Kāpēc viņa virsniekiem vajadzētu vēl kaut kādu Itāliju?
Ir dažādas versijas, kāpēc Aleksandrs Lielais nomira. Viena versija, ka no alkoholisma. Otra versija – no malārijas. Indijas džungļos viņš mierīgi varēja dabūt šo infekciju. Trešā versija, ka viņu noindēja viņa sieva Roksana. Un ir vēl kāda versija. Varbūt tā nav tik populāra, bet man liekas, ka tieši tā varētu būt, ka viņu noindēja viņa paša tuvākie līdzgaitnieki. Kāpēc? Viņiem bija viss, taču dodoties jaunos karagājienos kopā ar Aleksandru, viņi mierīgi varēja pazaudēt gan savu dzīvību, gan visu, kas viņiem pieder. To nevar konkrēti pierādīt, taču fakti norāda uz to un arī filmā par Aleksandru Lielo ir aplūkota šī versija.
Kad Aleksandrs Lielais nomira, visa šī milzīgā impērija tika sadalīta četrās daļās. Bībele un arī vēstures mācība par to runā. Seleuki – četri valdnieki, Aleksandra Lielā ģenerāļi sadalīja šo impēriju četrās daļās un valdīja katrs savā daļā. Pēc manām domām, viņi tika vaļā no imperatora un sadalīja viņa valsti savā starpā. bet vai pēc tam viņi dzīvoja mierīgi? Nē! Viņu starpā sākās konflikti un viņi cīnījās par varu viens ar otru. rezultātā nepagāja ilgs laiks, kad bijušo Aleksandra Lielā impēriju, kura bija sašķelta četrās daļās, pakļāva Romas impērija. Jauns zvērs, kas, kā Bībelē rakstīts, izkāpa no jūras.
Kāpēc krita Aleksandra Lielā impērija? Tāpēc, ka tā bija sašķelta. Vai zini, kāpēc? Aleksandra sekotāji negribēja sekot sava karavadoņa vīzijai. Viņi apmierinājās ar to, kas viņiem jau bija. Viņi pārstāja cīnīties.
Draugs! Tajā brīdī, kad tu pārstāj cīnīties, tavā iekšienē notiek šķelšanās. Ja es pārstātu cīnīties par savu draudzi un darīt visu, kas nepieciešams, tā sašķeltos daudz dažādās daļās. Nav varbūt tik liela māksla pievest cilvēkus pie Dieva, cik liela māksla saturēt viņus kopā!
Seno romiešu vēsturnieks Apians saka par Aleksandru Lielo: „Aleksandrs iekaroja visu to zemi, kuru viņš redzēja un nomira, domājot par pārējām zemēm”. Visu, ko Aleksandrs Lielais vēlējās, viņš dabūja. Un, kad viņš mira, viņam bija plāns – Ziemeļāfrika un Itālija. Un kad viņš būtu iekarojis Ziemeļāfriku un Itāliju, viņš dotos tālāk.
Tikai tad tu esi dzīvs, kamēr tev ir sapnis un kamēr tu cīnies par savu sapni! Tu esi dzīvs tikai tik ilgi, kamēr tu cīnies par Dieva dotu sapni. Lūk, kur ir dzīvība. Lūk, kāpēc ir vērts dzīvot un arī mirt. Lūk, kur ir laime!
Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. (Galatiešiem 6:7-9)
Kad mēs pļausim? Kad mēs iekarosim tos mērķus, par kuriem sapņojam? Tad, kad mēs nepagursim un turpināsim cīnīties.
Jautājums ir pavisam vienkāršs. Vai tu šodien dari visu? Vai tu cīnies? Vai tu esi izdarījis visu? Tu esi dzīvs tik ilgi, kamēr tu cīnies. Nepievilies. Dievs neļaujas apsmieties. Ko tu sēsi šodien, to tu pļausi rīt.
Slava Tev, debesu Tēvs! Es slavēju Tevi par Tavu dzīvo vārdu un par Tavu atklāsmi. Es lūdzu par to, lai es vienmēr cīnītos un es apsolu Tev, ka es vienmēr cīnīšos par tiem mērķiem un to vīziju, ko Tu man esi devis. Paldies par Tavu svēto vārdu – Bībeli. Par absolūtu skaidrību un virzienu. Jauni iekarojumi. Jauni panākumi. Mans darbs – turpināt iesākto. Es lūdzu par katru cilvēku, kas šodien ir šeit, lai mēs ikviens esam tie, kas maksā pilnu cenu. Ka mēs droši katrs varam skatīties Tavās acīs un ka mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem, sevī ieskatoties, varam teikt: „Es esmu izdarījis visu!” Es slavēju Tevi par Tavu žēlastību un piedošanu, par Taviem brīnumiem, kuri izpaudīsies mūsu vidū, to brāļu un māsu dzīvēs, kuri cīnās par Taviem mērķiem. Es lūdzu pēc Tava svaidījuma un Tava spēka ikvienam. Izlej no Sava Gara, Dievs!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums
