Cik labi ir zināt,
ka Tas Kungs mājo manī! Tāpēc tu nedrīksti izlaist nevienu Līderu skolas mācību stundu, jo tieši tur tev rodas pārliecība par savu glābšanu. Tieši tur tu sāksi piedzīvot un ieraudzīt, ka Tas Kungs mājo tevī, ka tu esi pilnīgs, un ka tev nav nekā neiespējama. Viena lieta ir, ka tu zini, ka Svētais Gars mājo tevī, jo tā ir rakstīts, bet otra lieta ir būt absolūti pārliecinātam un pat piedzīvot to. Es tev to ar vārdiem nevaru izstāstīt. Un es nerunāju par sajūtām, un ka tev noteikti kaut kas ir jāsajūt. Taču, kad tu tuvojies Dievam, tad ir lietas, kuras iesākumā vienkārši pieņem un saki, ka tici tam, bet īsti vēl neizproti, tomēr centies izprast. Tu tici tam, bet pienāk brīdis, kad tas viss tev kļūst tik reāls. Tas, kam tu tici, kļūst reāls. Es šeit stāvu un slavēju Dievu, un tik reāli apzinos, iekšēji sajūtu, ka Viņš ir manī un es esmu savienots ar Viņu. Esmu drošībā. Tas Kungs ir mans Gans. Un Viņš nav kaut kur tālu no manis. Viņš ir manī. Pāvils saka: „Vai jūs nezināt, ka Svētais Gars jūsos mājo? Ja jūs to nezināt, tad jūs neesat nekam derīgi.” Mums ir jāzina, ka Svētais Gars ir mūsos. Un viena lieta ir, ka es tev šajā brīdī saku, ka Svētais Gars ir mūsos. Tu domā: „Jā, Viņš ir manī!” Tā ir viena lieta, kad tu vienkārši pieņem, jo mācītājs teica un Bībelē tā ir rakstīts, ka Viņš ir manī. Bet, kad tu tuvosies Viņam, tas kļūs tev tik reāls, cik vien tas ir iespējams un cik reāli tas vien var būt. Tikpat reāli, kā es te stāvu, un kā tu dzirdi manu balsi šajā brīdī. Tu sapratīsi, apzināsies, zināsi, pat sajutīsi to, ka Viņš ir tevī un tas mainīs visu. Un tas attiecas uz jebko.
„Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.”(Jāņa 3. vēstule 2. pants)
Jānis savam māceklim novēl tādu labklājību visās lietās, kāda jau ir viņa dvēselei. Viņš novēl labklājību it visā. Viena lieta ir, ka mēs dzirdam no kanceles, ka turība un bagātība būs tavā namā, bet otra lieta ir, kad tas viss kļūst reāls, sataustāms, un kad tu ieraugi to. Lūk, kad tava dvēsele kļūst veiksmīga un bauda labklājību, kad tu iekšēji kļūsti bagāts, tad, draugs, tas parādās arī ārpusē. Jo mūsu miesa ir kontakts ar pasauli. Mums ir gars, kurā mājo Dievs. Mums ir dvēsele, kura sastāv no prāta, gribas un emocijām, un mums ir miesa, kas nekādi nav disciplinējama, nedz mācāma. Vienkārši miesa, kas pakļaujas dvēselei. Miesa dara tikai to, ko mans prāts grib un kādas pavēles dod manai miesai. Miesa pati nav spējīga domāt. Miesa ir kā dzīvnieks, instinktīva. Miesa vadās tikai pēc pieciem maņu orgāniem. No kā sastāv miesa? Kādā veidā miesa dzird un jūt? Tai ir uztveršanas spējas. Tā redz, saož, dzird, jūt garšu un jūt ar uztveri – ar ādu. Un, ja miesai vajag seksu, tad viņa to darīs, kā dzīvnieks. Viņa to izpildīs jebkurā veidā, jebkurā brīdī, jebkura klātbūtnē. Miesa pilnīgi nespēj ne sakarīgi domāt, ne būt disciplinēta. Tas nav iespējams. Bet mana dvēsele sastāv no mana prāta, no gribas un no manām emocijām. Es nerunāju par šīm maņām, bet par dvēseles iekšējām emocijām. Un kad es ar prātu pieņemu pareizus lēmumus, tad miesa paklausa. Draugs, bet vēl ir trešā manas būtības daļa – man ir gars. Kad Jēzus mira pie krusta, tad Bībelē ir rakstīts, ka „Viņš atdeva Savu Garu Dievam”. Viņš aizgāja pie Dieva. Viņš sēž pie Dieva labās rokas. Viņš ir dzīvs. Viņš ir augšāmcēlies. Nav iespējams, ka cilvēka garā, kurš nav pieņēmis Jēzus upuri, mājo Dievs. Un Bībelē ir teikts, ka „šī vieta nekad nevar būt tukša”. Vai nu tur mājo Dievs, vai nu tur mājo sātans. Cilvēka gars bez Jēzus upura ir miris, un viņš nespēj kontrolēt dvēseli. Un cilvēks, kurš nespēj kontrolēt dvēseli, nekontrolē miesu.
Viņš ir dzīvības avots. Un tikai tad, kad mēs atzīstam, ka Jēzus ir vienīgais Glābējs, mūsu grēku izpircējs, kad mēs atzīstam savu grēcīgumu Viņa priekšā, un to, ka nav cita ceļa, bet tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, tad mēs pieņemam lēmumu: „Dievs, es ticu, ka tu esi Dieva Dēls. Tu izpirki mani no maniem grēkiem ar Savām asinīm. Tu nomiri pie krusta un trīs dienas biji kapā, un trešā dienā augšāmcēlies. Tu esi dzīvs un sēdi pie Dieva labās rokas. Šajā brīdī es nāku pie tevis un atzīstu savu grēcīgumu. Lūdzu, pieņem mani Kungs!” Un tajā brīdī Dieva dzīvība ienāk manā sirdī. Un mans mirušais gars tiek darīts dzīvs, un mans dzīvais gars spēj kontrolēt dvēseli. Aleluja! Un, ja manai dvēselei ir dzīvība, tad manā miesā ir dzīvība. Gars un dvēsele ir neredzamas substances, bet miesa ir kontakts ar pasauli. Un, ja es kontrolēju savu dvēseli no iekšienes – ja Dievs kontrolē manu dvēseli, Viņš ir dzīvības avots, tad caur mani un caur manu miesu izpaužas dzīvība.
Un tāpēc Jānis saka: „Es novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.” Draugs, es novēlu tev tādu labklājību, kāda jau ir tavai dvēselei! Ja tavā garā nedzīvo Kristus, tad mans novēlējums darbojas tieši tev tādā pašā veidā. Tavs mirušais gars nespēj dot pareizas pavēles dvēselei, izkropļota dvēsele dod pavēles miesai un rezultātā mēs darām tumsas darbus. Mēs sējam un mēs pļaujam tumsu. Mēs sējam un pļaujam tumsas darbus. Ir svarīgi to zināt, saprast un pieņemt, ka tevī mājo Svētais Gars. Jo Pāvils skaidri saka: „Vai jūs nezināt, ka jūsos mājo Svētais Gars? Ja jūs to nezināt, jūs neesat derīgi faktiski nekam.” Visi jūsu darbi ir īslaicīgi un nederīgi, jo Bībelē ir teikts, ka „cilvēkiem ir nolemts vienreiz mirt un pēc tam ir tiesa”. Un ikviens saņem pēc tā, vai viņš ir ticējis Kristum, vai nav. Pirmkārt, ne pēc darbiem, bet pēc tā, vai Kristus ir tevī. Un, ja Kristus ir tevī, tad ir redzami tavi darbi. Kā var pateikt, vai Kristus ir cilvēkā? To var redzēt pēc viņa darbiem. Jo tieši reāli vārdi un reālas darbības parāda to, vai Kristus ir tevī. Ja Kristus ir tevī, tad tu dari Dieva darbus, jo Dievs ir tas, kas mājo tevī, un Viņš ir dzīvības avots. Draugi, ja mana acs ir nevesela, tad visa miesa ir tumša. Ja mans gars ir miris un nevesels, tad visa mana miesa ir nevesela, un visi mani darbi ir tumsas darbi – es sēju tumsu. Taču, ja mana acs ir vesela un mans gars ir dzīvs un vesels, un tur mājo Dieva Gars, tad mans gars savienībā ar Dieva Garu spēj dot pareizas komandas. Manam garam piemīt arī sirdsapziņa. Gars spēj intuitīvi pateikt priekšā pareizas lietas, kā rīkoties, bet tikai tad, ja gars ir dzīvs. Visa tava miesa ir dzīva, ja tavs gars ir dzīvs. Tavs gars kontrolē dvēseli, tava dvēsele kontrolē miesu, un tā dzīvība, kas ir Dievā, kas ir tevī, tā parādās pie tavas miesas. Un tas izpaužas, kā finansiāla labklājība, fiziska un emocionāla veselība.
Elle nav kaut kas, kas būs tikai pēc nāves. Cilvēki daļu no elles bauda jau šodien. Ja cilvēka gars ir miris, viņi ir bez Kristus. Tad tas, kas notiek viņu dzīvē un viņu dvēselē, ir daļa no elles – tas ir sākumpunkts. Viņi to jau bauda. Viņi saņem sodu par saviem grēkiem jau šodien un pēc nāves mūžīgu pazušanu. Cilvēks, kura gars ir dzīvs, kurā mājo Kristus, un kurš ir pieņēmis Viņu par savu Glābēju, ir dzīvs. Visa viņa miesa ir dzīva. Un debesis, draugi, nesākas tikai tajā brīdī, kad mēs nomirstam un ejam pie Dieva. Debesis sākas tajā brīdī, kad tās ienāk tavā sirdī. Debesis sākas tajā brīdī, kad Kristus iemājo tevī, un tas parādās pie tavas miesas. Dzīvība. Tu sāc baudīt debesis un saņemt savu algu jau šeit virs zemes. Un tas ir neizbēgami. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Ja tev ir Kristus, tev ir dzīvība. Ja tu esi atzinis Jēzu par savu Glābēju un dzīvo Viņa gribā, tad, draugs, tevī mājo Viņa Gars. Tevī ir dzīvība. Tavs gars ir dzīvs. Tava dvēsele un tava miesa ir dzīva. Tāpēc es novēlu tev visās lietās tādu labklājību, kāda jau ir tavai dvēselei! Aleluja!
Un šodienas tēma ir: „Vai „zelta vidusceļš” ir Dieva ceļš?” Es savā konspektā šo vārdu salikumu „zelta vidusceļš” esmu ielicis pēdiņās, jo tas ir teiciens, tas ir uzskats, tā ir filozofija, kas ir pasaulē. Tas ir tas, kā šodien skolās apstrādā bērnus un kā psihologi apstrādā nabaga ļautiņus. Viņiem stāsta, ka nav tikai balts un nav tikai melns, bet ir arī pelēks. Un šādā veidā tiek ražota pelēcību paaudze, kura nav ne melna, ne balta, bet gan pelēka. Kad es mācījos skolā pirmajā vai otrajā, bet varbūt pat trešajā klasē, es atceros, ka mums bija jauna skolotāja – skolotāja Plinte. Es viņu labi atceros, jo viņa man uzdāvināja 50 centimetrus garu lineālu un teica: „Tas tev, lai tu zinātu mēra sajūtu.” Es klasē vienmēr biju tas, kas bārstījās ar dažādām asprātībām – vajadzīgām un nevajadzīgām, un smīdināju savu klasi, taču nezināju mēru. Varbūt tāpēc, bet varbūt citu iemeslu dēļ, ko skolotāja manī redzēja, viņa reiz visai klasei teica: „Bērni, ziniet ir balts un ir melns, bet ir taču arī pelēks.” Viņa to teica ar tādu atklāsmi, kā tikko būtu lasījusi Bībeli, vai satikusies ar pašu Dievu. Un lūk, es esmu viens no tiem produktiem, kurš jau bērnībā iemācījās, ka var nebūt ne balts, ne melns, bet var tā pa vidu. Ne balts, ne melns, bet pelēks. Ne šis, ne tas, ne cepts, ne vārīts. Kaut kas, it nekas, neskaidrs.
Varbūt kāds ir lasījis Mario Pjuzo romānu „Krusttēvs” vai skatījies tā ekranizāciju deviņu stundu garumā? Un viens no mafijas ģimenes dēliem – bosiem, saka otram: „Politiķi ne ar ko neatšķiras no noziedzniekiem.” Es atcerējos šos vārdus, un tā ir taisnība. Kas ir politika? Es, protams, nevaru iebāzt visus politiķus vienā maisā, taču lielāko daļu noteikti. Nu piemēram, kādu projektu tagad grib dabūt cauri Rīgas mērs? Viņš grib ieviest atlaides sabiedriskajā transportā. Vai Rīgas satiksme, kurai jau tagad ir problēmas, varēs to pavilkt? Jautājums: „Kāpēc šis politiķis to dara?” Kas mums tuvojas? Vēlēšanas! Pelēkā masa ir miesa. Cilvēki ir miruši garā. Intelekts ir tik zems, ka viņi neizprot lietas.
Vai zini, ka cilvēku dvēseles var nopirkt par banāniem? Tā, kā medī mērkaķus. Un kā mērkaķus ķer? Krūzē, kurai ir šaura augša, ieliek banānu, bet roku iekšā var dabūt. Mērkaķis iebāž roku pēc banāna, satver to, bet ārā nevar dabūt. Ja viņš atlaistu banānu, tad viņš dabūtu ārā roku, bet viņš neatlaiž. Viņš zaudē savu brīvību un sliktākajā gadījumā arī dzīvību. Kāpēc mērkaķis tā rīkojas? Jo viņš ir miesa, kura nespēj domāt. Viņam nav gara. Un cilvēki bez dziļāka ieskata lietu būtībā ir līdzīgi dzīvniekiem. Iedod viņam banānu un viņi balso par tevi. Nolaiž cenas un viņi balso par tevi. Politika ir ļoti netīra lieta. Politiķi ir cilvēki, kas cenšas visiem būt labi. Kāpēc? Jo viņiem vajag vēlētāju balsis. Viņiem ir jābūt populāriem, lai varētu ieņemt to amatu, ko ieņem vai ieņems. Šis amats dod privilēģijas un varu un viņiem nav svarīgi kādā ceļā tas tiek sasniegts. Viņiem neinteresē tautas intereses. Viņiem ir savas intereses – tādi ir politiķi. Es saku, ka es bāžu visus vienā maisā, taču tāda ir lielākā daļa. Vai kāds ir to pamanījis? Tie ir cilvēki, kas nav ne balts, ne melns – pelēkie. Viņiem nav skaidras pašiem savas nostājas un ja arī ir, tad to nevar redzēt. Viņi vienmēr cenšas būt tīri, ieredzēti un populāri. Draugi, tādi bija farizeji, kura lūdza Dievu tā, lai cilvēki viņus redzētu. Tie ir tie, kas dod dāvanas, taisa zupas virtuves un dara to tā, lai cilvēki to redzētu un viņus godātu. Bet lai viņi pamēģina evaņģēliju pasludināt!
Tātad, kas ir „zelta vidusceļš”? Tas ir pasaulīgs jēdziens, kā neieņemt pašam savu nostāju un iet pa vidu sava labuma dēļ, savu egoistisku mērķu dēļ. Zelta vidusceļš. Un pasaulē, es skaidri zinu, jo pats esmu to dzirdējis, ka, ja bērns tic Dievam, tad skolas psihologs viņu paņems un mācīs: „Bērns, nav tikai tā, kā tavi vecāki saka. Nav tikai balts, vai tikai melns, ir arī vidusceļš. Tu vari šeit skolā dzīvot tā, kā tu pats gribi, bet mājās tā, kā tavi vecāki grib. Draudzē tu vari būt tāds, kādu tur grib tevi redzēt. Bet, kad tu esi viens, tu vari būt tas, kas tu pats esi, jo tu esi personība.”
Man patika anekdote, ko man pastāstīja Arvis. Mācītājs vada svētdienas skolu un jautā bērniem: „Kas tas ir – maziņš, brūns un pa zariem lēkā?” Pēterītis pieceļas un saka: „Es zinu, mācītāj, ka pareizā atbilde ir Jēzus, bet tik ļoti līdzīgs vāverītei!” Tas ir „zelta vidusceļš”.
Cilvēki bez principiem, bez rakstura, bez pareizas nostājas ir tādi, par kuriem Jēzus saka: „kā niedre, ko vējš šurpu turpu šauba, liec”. Kā viņam izdevīgi, tā viņš rīkojās. Kā miesai labāk – tā viņi dara. Draugos.lv tiek sūtīta ķēdes vēstule. Mana sieva prasīja, vai tas var tā būt, kas tur teikts, un es saku: „Jā, var būt.” Šajās vēstulēs ir teikts, ka šobrīd Latvijā darbojas pedofilu banda. Viņi iebrauc pagalmā, kur spēlējas bērni, izlaiž kaķi vai sunīti, tad palūdz bērnam atnest to dzīvnieciņu un pēc ievelk bērnu mašīnā un viņš pazūd. Starp citu, diezgan bieži ziņās parādās informācija, ka pazūd bērni. Mums pašiem draudzē bija gadījums, ka bērns uz ielas ir vilkts mašīnā. Pedofilu bandas un ne tikai tādas darbojas šeit Latvijā. Turklāt tas notiek likumu aizsegā. Bērnu tirdzniecība notiek pat valsts iestāžu aizsegā. Es gan tev nevaru pienest neapgāžamus pierādījumus, bet par to ir daudz informācijas. Tas, ko es redzu, kas notiek, tad acīmredzot tas varētu tā būt. Tas, ka korumpēti cilvēki izmanto valsts struktūras, nav nekas jauns.
Kas ir šie pedofili? Viņiem ir miesīga vajadzība uz maziem puikām vai meitenēm. Un viņi miesīgi paklausa savām vēlmēm, atrod sev līdzīgi domājošos, brauc apkārt, nolaupa bērnus, un izvaro un kas to vēl zina, kas tālāk ar viņiem notiek. Es pats savā pilsētā atceros gadījumu, kad bija zobārsti, kuriem bija zila pieskaņa. Puisis atnāca pie zobārsta, viņam izdarīja narkozi un pēc tam zobārstam bija sekss ar viņu. Kāpēc viņi tā dara? Viņiem vispār nav nekādas vadlīnijas. Viņu gars ir miris. Ir kaut kādi impulsi no miesas, kādi impulsi dvēselē, un ir arī kādi pāri darījumi bērnībā, kroplības un mutācijas. Viņi seko saviem instinktiem un impulsiem, un dara nejēdzīgas lietas. Kā tu domā, vai viņi paši ir laimīgi? Es domāju, ka viņi dzīvo pastāvīgās bailēs. Tas raksturo viduvējību, kad cilvēkam nav skaidrs, ar ko stāties dzimumattiecībās. Nav skaidrs kad un ar ko. Ar kaķi, suni, ar meiteni, zēnu, vecmāmiņu, vectētiņu, āzi, govi vai teļu, ar mirušu cilvēku vai ar dzīvu cilvēku. Viņam nav nekādas nostādnes, nekādas skaidrības. Šodien var ar zirgu, rīt ar suni, parīt ar savu sievu, aizparīt ar kādu zēnu un pēc tam ar kādu meiteni. Kā miesa jūt un kā gribas.
Bet tie, kas ir jaunpiedzimuši, kuru gars ir dzīvs, zina, ka pareizas attiecības ir tikai laulībā starp vīrieti un sievieti. Un nevis pirms laulības vai ārpus laulības, bet tieši laulībā. Ja arī viņiem parādās kādas domas vai kādas vēlmes, tad viņu gars valda pār viņu dvēseli un miesu. Dzirdi? Miesa ir kontakts ar pasauli. Ja gars ir dzīvs, gars valda pār dvēseli – tavu prātu, tavu gribu un pār emocijām. Ja arī pienāk kādi nepareizi impulsi caur maņu orgāniem, tad tu to zini, pakļauj savu miesu un rīkojies pareizi. Tu sēj gaismu. Vai tagad tu saprati, kāpēc bija tāds ievads? Par garu, par dvēseli un miesu? Tas ir ļoti saistīts ar „zelta vidusceļu”.
„Ķēniņš teica kaldejiem: “Mans lēmums ir negrozāms: ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi; bet, ja jūs pastāstīsit man sapni un to izskaidrosit, tad jūs saņemsit no manis bagātas dāvanas un lielu goda parādīšanu. Tātad atstāstiet manu sapni un izskaidrojiet to!”” (Daniēla 2:5-6)
Šie ir divi panti, no kuriem radās sprediķis.
Kaldeju ķēniņš Nebukadnēcars bija tā laika civilizētās pasaules valdnieks. Tāds, kāds bija viņš, vairs nebūs. Tādas impērijas, kāda bija viņam, vairs nebūs. Tas ir teikts Bībelē. Viņš redzēja sapni un bija satraukts. Viņš prasīja visiem zīlniekiem, gudrajiem un zintniekiem, visiem, kas bija iecelti augstos amatos, lai tie izskaidro sapni un ne tikai izskaidro, bet arī pasaka pašu sapni. Bet viņi to nespēja.
Es domāju par šo rakstu vietu. Un domāju, kāpēc viņš ir ķēniņš? „Nepateiksiet sapni – gabalos sacirtīšu. Pateiksiet sapni – bagātīgi apbalvošu.” Viņam nav pelēks! Tikai divi varianti. Draugs, ja es gribu valdīt, kā Dievs no iesākuma mums ir paredzējis, ka mēs varam valdīt gan pār sevi, gan pār radību, gan pār zemi, tad man nāksies izvēlēties tikai starp baltu un melnu, starp labu un ļaunu. Vidusceļš nav Dieva ceļš. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc Nebukadnēcars bija ķēniņš, ir tieši tas.
Esmu redzējis kā kristieši nēsā dažādus apģērbus ar kristīgu simboliku. Atceros meiteni, kurai kreklam uz muguras bija attēlots kronis un rakstīts „Ķēniņa bērns”. Bet es zinu, ka viņa absolūti sevi nekontrolēja un staigāja vidusceļus. Viņa visur un vienmēr atrada „zelta vidusceļu”. Varēja grēkot un varēja ticēt Dievam. Varēja mierīgi turpināt grēkot, jo esmu taču izglābta. Varu grēkot un tajā pašā laikā varu būt svēta. Varēja pabučoties un varēja uzpīpēt – visu varēja. „Dievs to vienkārši pieļauj, lai mani mācītu.” Es skatos uz tādu Ķēniņa bērnu un man slikti paliek. Kristieši ir iedomājušies, ka viņi ir Ķēniņa bērni. Draugs, ja tu esi Ķēniņa bērns, tad tu neiesi vidusceļus, tu iesi Dieva ceļus. Aleluja! Tu iesi Dieva ceļus.
„Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atklāsmes 3:14-17)
Varbūt šie vārdi šodien ir tieši tev.
Viņš saka, ka ir bagāts, ka ir Ķēniņa bērns un viņam ir viss, bet Dievs saka, ka „tu nezini to, ka tu esi nabags, akls, nožēlojams un kails.” Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir ne karsts, ne auksts – viņš ir remdens. Šī draudze un tās mācītājs Lāodikejā bija izvēlējušies „zelta vidusceļu”. Dievs saka, ka tos, kas ies „zelta vidusceļu”, Viņš izgrūdīs no Savas valstības, tie neaizies līdz galam un tie neiemantos mūžīgo dzīvību.
„Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.” (Mateja 7:13)
Šaurais un platais ceļš. Kurš ir pareizais? Jēzus saka, ka pareizais ceļš ir nevis platais – vieglākais, bet šaurais. Nevis kompromisu ceļš, bet tas, kas paļaujas uz Dievu un Viņa vārdu. Āmen!
Lūk, Dieva ceļš! Un Dieva ceļš nav tā saucamais „zelta vidusceļš”. Pasaule iet „zelta vidusceļu”. Draugs, tu paskaties, kas notiek pasaulē! Cik brīnišķīga pasaule un cik viss tur ir brīnišķīgi? Pedofilu bandas saimnieko mūsu pilsētās. Šobrīd notiek karš Sīrijā, kur tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku. Zemestrīces un dabas katastrofas, izvirtības, šķirtas ģimenes, pašnāvības ik brīdi. Nav arī tik sen, kad bija II Pasaules karš un miljoniem cilvēku tika nogalināti, bija genocīds, koncentrācijas nometnes, vācu un krievu nometnes un gulagi. Ļeņins, Hitlers, Staļins un citi. Vēl skaitīt? Cik brīnišķīgā sabojātā pasaulē mēs dzīvojam? Kāpēc? Pasaule iet „zelta vidusceļu”. Viņi nevadās pēc dievišķiem kritērijiem. Pasaulē pat ir reliģija. Dažādas reliģijas, kur var aiziet, atzīmēties, nobučot krustu, saņemt vakarēdienu, mācītājam nobučot roku, tikt salaulātam un svētītam baznīcā. Tu teiksi: „Es esmu tas un tas” Un viņi domā, ka paši ir daudz vairāk, kā mēs visi pārējie sektanti. Bet paskaties, kā viņi dzīvo! Naidā, depresijā un slimībās. Ja kāds ir bagāts, tad nauda viņam laimi nenes. Pasaule iet vidusceļu un māca to citiem. Pāvils saka, ka „viņi vēl priecājas par tiem, kas tā dara”. Tas ir teikts vēstulē Romiešiem. Viņi paši dara nejēdzīgas lietas, piemēram, apmainījuši dabisko kopdzīvi ar nedabisko, un vēl priecājas par citiem, kas tā dara.
Vai tev ir kādi radinieki? Kā tu domā, vai viņi priecātos, ka tu beidzot pārstātu apmeklēt draudzi? Vai viņi tajā brīdī svinētu svētkus? Jo viņi priecājas par to, kā viņi dzīvo un to vien gaida – tavu kritienu, kad varēs priecāties par tevi. Viņi priecājas par visiem, kas tā dzīvo.
Mums draudzē ir māsa un, kad viņa lietoja narkotikas un dzīvoja ļoti izvirtušu dzīvi, tad viņas tēti un radiniekus tas apmierināja. Tiklīdz viņa pārstāja to darīt, tā radinieki novērsās no viņas un tēvs pateica, ka viņa vairs nav viņa meita. Nez vai uz kāzām viņš arī būs? Ja būs, tad es viņam pasludināšu evaņģēliju. Aleluja!
Mēs esam liecība. Tu domā, ka tie draugi un visi tie cilvēki, kas tevi ienīst un gaida to brīdi, kad tu beidzot pārstāsi iet uz draudzi, ir vienaldzīgi? Nav! Dievs runā uz viņiem. Viņi redz tavu svēto dzīvi, ka ar tevi viss ir kārtībā. Viņi domā par to. Viņiem galīgi nav miera. Neskaties, ka viņi tur dusmojas, ārdās, lamājas, un šantažē. Neskaties uz to! Viņi domā par Dievu un gatavojas atgriezties pie Kristus. Paies gadi un dažs labs varbūt tikai pie pēdējā elpas gārdziena atdos savu dzīvi Dievam. Varbūt paspēs. Bet es domāju, ka lielākā daļa no mūsu radiem visi nāks pie Kristus. Slava Dievam!
Jo Bībelē ir teikts, ka „tiksi izglābts tu un viss tavs nams”. Es tikšu izglābts un viss mans nams. Aleluja! Bet tikai tajā gadījumā, ja tu neiesi vidusceļu, bet turpināsi iet Dieva ceļu. Nav nekā briesmīgāka, kā, kad kristietis sāk iet vidusceļu un tie cilvēki, kas ir sākuši domāt par tevi, to redz. Un tad ļaunums ir daudzkārt lielāks nekā bija pirms tam, jo šie cilvēki zaudē ticību, ka tas, kam tu tici, ir īsts. Tāpēc ieejam pa šaurajiem vārtiem.
Sātans izmanto Bībeli, lai piespiestu tevi dzīvot pelēcīgu jeb remdenu dzīvi. Arī cilvēks pats prāto un domā, lai aizsegtos aiz Dieva vārda. Piemēram, ir uzskats, ka laulātie nevar pilnīgi kalpot Dievam, jo viņi tagad ir precēti un viņiem ir bērni. Tad, kad viņi nebija precēti, tad viņi varēja, bet tagad vairs nevar. Un viņi atradīs daudz dažādas rakstu vietas, ko Pāvils saka par to, ka tiem, kas precēsies, savas miesas bēdas būs, ka viņi vairs nebūs tik efektīvi, ka Jēzus bija bez sievas, tāpēc varēja tā kalpot, un arī Pāvils bija bez sievas.
Draugi! Pēterim bija sieva. Ar ko Pēteris mazāks par Pāvilu? Tieši otrādi – Pēteris bija pirms Pāvila un viņš bija tas, kam Jēzus teica: „Uz tevis es celšu Savu draudzi.” Viņš bija 12 mācekļu grupas vadītājs.
Iegaumējiet visi, kas taisās precēties un visi, kas ir precējušies.
„Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti.” (1. Korintiešiem 7:29)
Precētie lai ir kā neprecēti, kalpojot Dievam. Apprecējies, turpini kalpot Dievam. Mēs izdomājam daudz un dažādas atrunas un balstam tās Dieva vārdā. Piemēram: Dievu nevajag lūgt, jo Bībelē taču ir rakstīts, ka mūsu debesu Tēvs jau iepriekš zina, ko mēs gribam lūgt.
„Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mateja 6:7)
Cilvēki domā: „Tātad, nav ko pļāpāt. Ātri noskaitīji savu lūgšanu un kārtībā. Savu vajadzību ātri pateici un viss ir kārtībā. Nevajag pļāpāt, nepļāpājiet kā pagāni. Priekš kam lūgt Dievu, Viņš jau zina, ko tev vajag un dos, ko vajag. Dzenies vienkārši pēc Dieva valstības. Apmeklē draudzi, pasēdi, pieraksti un viss kārtībā!” Bet aiz šīs rakstu vietas tālāk ir Tēvreize. „Nepļāpāt kā pagāni”, tas nozīmē – nelūgt Dievu pēc sava prāta, bet lūgt Viņu pēc Dieva prāta. Un Viņš turpmāk saka: „Tāpēc jums būs tā lūgt: „Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.”” Jēzus mums māca lūgt saskaņā ar Dieva gribu, nevis kā pagāni, kuri pļāpā tikai par savām vajadzībām. Lūdzu, ko pats gribu, kas nav nemaz Dieva griba. Lūk, par ko šeit ir runa. Nevis, ka Dievu var nelūgt, ka Viņš visu zina, man viss būs. Vai ka esmu precēts, un vairs kalpot nevajag. Lūk, visusceļš.
„Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (Mateja 6:6)
Ej kambarī, aizslēdz durvis, pavadi laiku divvientulībā un lūdz pēc Dieva gribas, pēc plāna un disciplinēti. Lūk, kāda ir Dieva griba. Lūk, kāds ir Dieva ceļš.
Kāds mācītājs reiz man teica: „Es lūdzu Dievu tad, kad braucu mašīnā pie stūres.” Man viss ir skaidrs. Ja arī tu esi no tiem, kas lūdz Dievu pie stūres, tad pirmkārt, tu esi bīstams sabiedrībai, pārējiem satiksmes dalībniekiem – autovadītājiem un gājējiem. Es nesaku, ka nevar kaut ko pabubināt un palūgt, bet tas nebūs vairāk kā garīgas pārdomas. Īsta lūgšana ir, kā Jēzus to darīja. Viņš gāja kalnos viens Pats un pavadīja ar Dievu laiku divvientulībā. Tikai Viņš un Dievs. Mums ir jāizdala laiks Dievam, ikdienas. Lūk, tas ir Dieva ceļš! Tu vari lūgt pie auto stūres tad, ja tev ir pamata lūgšana. Ja tās nav, tad tas ir vidusceļš. Tu esi iedomājies, ka ar paviršu lūgšanu izbrauksi cauri. Es gribu tevi sarūgtināt, tu neizbrauksi cauri, agri vai vēlu tu kritīsi.
Varbūt tu domā, ka vari dot desmito tiesu un dabūt atpakaļ 100% jau nākamajā reizē. Dievam nav pienākums tevi svētīt tikai tāpēc, ka tu ziedo vai dod desmito tiesu. Dieva vārds saka: „kas nestrādā, tam nebūs ēst.” Tā ir viena no prioritātēm – strādāt, veidot savu biznesu, domāt. Dod desmito un strādā, un tad Dievs pavisam noteikti tevi svētīs.
Tu domā, ka vari piederēt pie draudzes caur internetu? Tu saki: „Es skatos dievkalpojumus internetā un piederu pie Mārča Jencīša draudzes.” Tu nepiederi pie manas draudzes, jo es tevi nepazīstu. Tos, kas pieder pie draudzes es redzu svētdienas dievkalpojumos un mājas grupiņās. Vari būt pārliecināts – ja cilvēks apmeklē tikai grupiņu, vai arī tikai dievkalpojumu, bet nav abos, tad arī viņš nepieder pie draudzes. Viņš vēl nav izlēmis, kur viņš grib būt. Mēs nevaram pie draudzes piederēt garā. Vēstulē Ebrejiem skaidri rakstīts: „Neatstājiet savas sapulces.” Mēs esam Kristus miesa. Dievs ir labs! Aleluja! Varbūt tu domā, ka vari iet no vienas draudzes uz otru un ticēt Dievam?
Ir tāda cilvēku grupa Latvijā, kas staigā no vienas draudzes uz otru, no vienas konferences uz otru. Ja kur atver jaunu draudzi – visi uz turieni, tad atkal citur jaunu draudzi atvēra, un visi uz turieni. No rīta uz šejieni, vakarā uz turieni, sestdien uz turieni! Viņi domā, ka tic Dievam. Tā viņi domā. Draugi, šļūcēji netic Dievam. Tie ir cilvēki, kas iet „zelta vidusceļu”. Taču nevar būt remdens! Vai nu es esmu silts, vai auksts. Dieva acīs ir visļaunāk, ja tu esi remdens.
„No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”” (Mateja 16:21-23)
Parādiet man rakstu vietu Bībelē, kur Jēzus iet vidusceļu! Parādiet, kur Jēzus iet uz kompromisu! Pēteris bija galvenais māceklis Jēzus grupā. Tieši viņam Jēzus bija teicis: „Uz tevi celšu draudzi.” Tad radās šī neērtā situācija. Varbūt, ka tajā brīdī Jēzus domāja: „Redzi, nosaukšu tagad Pēteri par sātanu, viņš pacels cepuri un aizies no manis. Un nekādu draudzi Es nevarēšu uzcelt, atkal būs jauni 12 mācekļi jāmeklē.” Bet Jēzus nebaidījās pazaudēt Pēteri, Viņš baidījās pazaudēt Dievu. Nebaidies pazaudēt cilvēkus, bet bīsties Dievu! Bez kompromisiem, bez vidusceļiem. „Sātan atkāpies!”
Arī Ījabs pazaudēja ģimeni, pazaudēja visu savu bagātību, viņš pazaudēja savu veselību.
„Un viņa sieva tam sacīja: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!”” (Ījaba 2:9)
Ījabs bija slims un apklāts ar augoņiem. Viņš sēdēja kaut kur pelnos, netīrumos un ar akmeni kasīja augoņus. Viss pazaudēts, īpašumi, ģimene, visi aizgājuši bojā. Sieva tik palikusi un tā pati zāģē. Bet Ījabs stingri nostājās pret sievu. Rezultāts bija tāds, ka pēc laika Dievs atgrieza viņam veselību un daudzkārt visu to, kas Ījabam bija pirms tam. Draugi, pirms Dievs grib svētīt, pirms tam, iespējams, Viņš tev kaut ko atņems. Lai tevi šķīstītu, tīrītu un sagatavotu tām svētībām, ko Viņš tev grib dot. Vai tu domā, ka tev nebūs grūtības? Taču, ja tajos pārbaudījumos un grūtībās tu izvēlēsies vidusceļu, tu neatstāj iespēju Dievam tevi svētīt. Dievs ir labs!
„Un Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā; un Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis. Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas, un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kesitu un ikkatrs vienu zelta gredzenu. Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes. Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas. Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa, otras vārdu: Kecija, bet trešās vārdu: Keren-Hapūha, un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū. Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus – četrus augumus. Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.” ( Ījaba 42:10- 17)
Viņš visu saņēma divkārtīgi atpakaļ, gan bērnus, gan veselību un nodzīvoja ilgu mūžu.
Daniēlam bija paradums trīs reizes dienā lūgt Dievu, pie tam skaļā balsī pie atvērta loga ar skatu uz Jeruzālemi, jo tajā laikā Dievs mājoja templī. Bābeles impērijā viņš bija viens no augstākajiem vīriem, un viņam bija skauģi, kas centās viņu novākt. Viņi savērpa intrigas un panāca, ka ķēniņš izdod pavēli – ja, kāds mēneša laikā vēršas pie kāda dieva vai cilvēka ar lūgumu, bet ne pie ķēniņa, tad tas ir iemetams lauvu bedrē.
Ko darīja Daniēls? Vai viņš šo vienu mēnesi pārstāja Dievu lūgt, jeb darīja to klusībā? Jeb mašīnā pie stūres? Vai gultā zem segas pa kluso? Ko tu dari, kad tevi spiež? Kad tev ir tādi apstākļi, kad tu neredzi iespēju no rīta piecelties un lūgt Dievu?
„Tad tie vīri sacīja: “Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā.” Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: “Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi! Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padom nieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē. Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tas lai ir rakstīts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!” Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt šādu rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu. Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam. Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: “Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?” Ķēniņš atbildēja un sacīja: “Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!” Tad tie sacīja ķēniņam: “Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.” Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: “Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.” Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: “Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: “Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?” Tad Daniēls atbildēja un sacīja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.” Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam. Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: “Lai svētības jums būtu bagātīgi! Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.”Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.” (Daniēla6:5-28)
Daniēls gāja un lūdza Dievu, kā viņš to visu laiku bija kārtīgi darījis un viņu par to iemeta lauvu bedrē. Daniēls ķēniņam bija mīļš un tuvs. Bet šie te intrigu vērpēji un viduvējības panāca to, ka likums nav atceļams un tā ķēniņam nācās viņu iemest lauvu bedrē. Ķēniņš pats lūdz un gavē. Viņš atturas no mīlas priekiem, neguļ visu nakti un iestājas par Daniēlu. Kur ir Daniēla noslēpums? Viņš nebija viduvējība. Viņš stingri turējās pie Dieva vārda un Dieva principiem, jebkuros apstākļos. Viņam bija trīs draugi – Sadrahs, Mesahs un Abed – Nego. Tad kārtējo reizi tika savērptas intrigas. Ķēniņš uzcēla milzīgu zelta tēlu un teica: „Kurš nepielūgs šo tēlu, to iemetīs degošā ceplī.” Tika sapulcēti slavētāji un muzikanti. Viņš teica: „Tiklīdz sāks spēlēt vijoles un visi pārējie, tad visiem jāzemojas šī tēla priekšā!” Sāk spēlēt mūzika, visas pelēcības zemojas, bet Sadrahs, Mesahs un Abed – Nego stāv un nepielūdz šo tēlu. Ķēniņš izsauc viņus un dod pēdējo iespēju. Viņam ir viņus žēl, jo šie trīs draugi bija līdzīgi Daniēlam, ļoti spējīgi vīri, augstos amatos, ļoti noderīgi ķēniņam.
„Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”” (Daniēla 2:6;17-18)
Dievs sūtīja Savu eņģeli, ka šie cilvēki nesadega. Ķēniņš pēc šī brīnuma saka šādus vārdus.
„Tādēļ es tagad pavēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!” (Daniēla 3:29)
Tā ķēniņš kļūst ticīgs un paaugstina viņus amatos. Tie kas iet Dieva ceļus, tos paaugstina, tos, kuri neizvēlas kompromisus.
Nesen biju kopā ar saviem paziņām, viņi ir laulāts pāris, kristieši. Un viņi saka: „Mēs tikām uzaicināti uz kristiešu kāzām.” Viņi piedalījās šajās kāzās un tur bija arī šampanietis, alkohols. Kad jaunajai sievai ielēja šampanieti, viņa to šampanieša glāzi demonstratīvi izlēja uz mašīnas. Nekādi vidusceļi! Manai sievai pirms pāris gadiem darbā arī uzdāvināja šampanieti, un viņa to demonstratīvi izlēja laukā. Pēc tam vairs neviens viņai nedāvina alkoholu. Manā mājā neviens nekad nav smēķējis, neviens nekad nav lietojis alkoholu, nekad nav atradušies neprecēti cilvēki, kuri guļ vienā gultā, nekad.
Es kaut ko tomēr savā dzīvē un kalpošanā esmu sasniedzis. Nedaudz, un tomēr ar kaut ko daudziem varu būt par piemēru. Un lūk, kur ir manu panākumu atslēgas. Nē, vidusceļam! Nē, kompromisiem! Tikai tas, ko saka Dievs! Manā garā mājo Dievs. Es spēju pavēlēt savai dvēselei un dvēsele manai miesai. Es spēju dzīvot bez kompromisiem. Kā minimums, es spēju izdarīt visu, ko es varu izdarīt. Ko tu dari, kad tev dāvina alkoholu, īpaši, ja tev ir bijušas alkohola problēmas? Un, ja arī nav bijušas, tad Pāvils saka: „Tu jau esi par piedauzību tam vājam brālim, ja tu to atļaujies.”
Katram jūsu dzīvē pienāks brīdis, kad būs jāizvēlas. Miesa vienmēr īdēs: „Ir zelta vidusceļš.” Un arī tavs prāts, kurš vēl nav atjaunots, īpaši cilvēkiem, kuri pavisam nesen sākuši ticēt Dievam. Prāts jau vēl nav atjaunots, tāpēc daudz Bībeli jālasa un jāmācās Līderu skolā, lai tas tiktu atjaunots un normāli saprastu lietas. Neatjaunots prāts saka: „Ir taču zelta vidusceļš, skolā mācīja.” Un tajos brīžos, kad jāizvēlas, ir ļoti viegli iekrist un izvēlēties vidusceļu. Taču tu izdzīvosi un uzvarēsi tikai tad, ja izvēlēsies Dieva ceļu. Šauro ceļu.
Mani Dievs vienā dienā atbrīvoja no smēķēšanas, no dzeršanas, no narkotikām, no netiklības un no lamāšanās. Vienā dienā, vienā mirklī es kļuvu pilnīgi brīvs un nekad vairs neko tādu neesmu darījis. Taču es nezin kāpēc turpināju smēķēt. Vēl apmēram pusgadu es smēķēju un nevarēju tikt vaļā. Un pienāca brīdis, es lasu Bībeli, es lūdzu Dievu un es saprotu – vai nu tagad vai nekad. Es sapratu, ja tagad neatmetu, man ir beigas. Tajā pusgadā Dievs neko neteica, bet pienāca brīdis, kad Viņš mani uzrunāja: „Tu tagad esi pietiekoši stiprs, tagad saki ”nē” un atmet to visu. Un neko Es tev nepalīdzēšu, Es neņemšu nost pats no sevis to vēlmi. Beidz smēķēt tagad!” Un es atmetu, un tur nebija nekāda brīnuma. Nebija kā ar narkotikām, nebija kā ar alkoholu un visu pārējo, man bija jācīnās. Un pienāks šāds brīdis arī tavā dzīvē! Tu apmeklē draudzi, lasi Bībeli, tu atjauno savu prātu, tu meklē Dievu, Dievs mājo tevī un kādu laiku Dievs kādas lietas liek mierā pie tevis. Šajā brīdī tas nav aktuāli, taču tad tu pieaudz Dievā, pienāk brīdis un Viņš saka: „Tagad ir laiks izvēlēties. Un, ja tu neizvēlies Manus ceļus, ar tevi ir beigas!” Un tad viena maza lieta kļūst par lielu problēmu. Vidusceļš, draugs, neder. Tavs prāts teiks: „Ir taču zelta vidusceļš.” Miesa un emocijas teiks: „Nu ir taču zelta vidusceļš.” Tu izlemsi nākt uz draudzi un turpināt grēkot, taču tas neies cauri, tu būsi miris, tu nomirsi, sēžot draudzē. Vai kādam nav pienācis brīdis kaut ko mainīt jau šodien?
Pienāk galu galā laiks mūsu draudzē, kad kādam jāatver sava mājas grupiņa. Uz kuru Dievs ir runājis, ka viņam būtu jāatver sava mājas grupiņa? Kāda ir mūsu draudzes mācība? Kāds ir otrais bauslis? Tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu. Ja tu pats esi izglābts, kāda ir tā mīlestība, ko cilvēkiem parādīt? Atvērt savu grupiņu!
Pienāks laiks, un būs jāieņem sava vieta. Neieņemsi, un beigas visai ticībai. Visam pienāk laiks. Noteikti pienāk tā diena, kad ir jāizvēlas – vai nu Dieva ceļus, vai nu vidusceļus. Neieņemsi savu vietu Dieva valstībā, būs beigas. Tas nenozīmē, ka mēs visi šodien būsim perfekti, nekad neko neizdarīsim, nesagrēkosim, bet pienāk kaut kāds brīdis, kad kaut kādām lietām ir jāpieliek punkts. Tas ir atkarīgs no mūsu izaugsmes Dievā un katram pienāk šis brīdis. Katram mums pienāk laiks pielikt punktu kādām lietām. Un tajā brīdī, kad pienāk šis laiks, mūsu miesa, dvēsele un prāts vienmēr teiks – ir taču zelta vidusceļš. Bet es gribu, lai tu atceries, nav zelta vidusceļa Dieva valstībā. Ir Dieva ceļš un vidusceļš. Remdenos Dievs izgrūž.
„Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.” (3. Jāņa 2)
Jēzus ir tevī! Viņš ir Svēts. Viņš ir tevī un tu vari disciplinēt un audzināt savu dvēseli, un tad tava dvēsele dos pareizas pavēles tavai miesai. Kā to izdarīt? Jēzus tuksnesī pirms Viņš sāka Savu kalpošanu.
„Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja 4:1;3-4)
Jēzus gavēja tuksnesī, lūdza tuksnesī un stāvēja uz Vārda tuksnesī. Viņš perfekti pārzināja vārdu. Draugs, tev katru dienu jābaro savs iekšējais cilvēks ar Dieva vārdu. Jānis saka, ka iesākumā bija Vārds un tad Vārds tapa miesa, Jēzus miesa ir Dieva vārds. Nevis tikai vakarēdienā ar maizi, bet katru dienu tev ir jālasa Dieva vārds un jāpārdomā tas katru dienu. Ja tu netopi kā bērniņš, tu nenāc Dieva valstībā. Tev vajag garīgo barību katru dienu. Regulāras lūgšanas katru dienu.
Es tev pateikšu, kāpēc mums draudzē regulāri ir vienas dienas gavēnis. Parādi man cilvēku, kurš negavē, un es tev parādīšu cilvēku, kurš nevalda par savu miesu. Ikviens no jums, kurš negavē regulāri, nevalda pār savu miesu. Tu krīti seksuālās kārībās, vai arī tu krīti naudas lietās. Tev ir tik lieli rakstura trūkumi, ar kuriem tu netiec galā. Iespējams tevi nomoka depresija un bailes, tevi vajā neveiksmes kalpošanā. Tas notiek, ja tu regulāri negavē. Jēzus saka, ka šī suga (velns) citādi neizies, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.
Jongi Čo stāsta, ka Korejā ir tāda paruna: „Ja cilvēks nav ēdis trīs dienas, tad parādi man cilvēku, kurš nav ēdis trīs dienas un kurš neielauzīsies tuvākajā mājā pēc pārtikas.” Ja cilvēks trīs dienas nav ēdis, viņš ielauzīsies tuvākajā mājā pēc pārtikas. Tā ir paruna Korejā. Visefektīgākais dievišķais veids, kā savaldīt savu miesu, ir nedot viņai ēst. Cilvēks, kurš spēj regulāri gavēt, spēj valdīt pār savu miesu. Cilvēks, kurš nespēj gavēt, nespēj valdīt par miesu. Tas nenozīmē, ka tu neesi ar Dievu un ka tevī nav Svētais Gars, taču atceries, ka bez svētas dzīves neviens To Kungu neredzēs. Mums ir jāpilnveidojas, jālasa Bībele. Lasot Bībeli, mēs sākam saprast Dieva gribu, Dieva prātu kā rīkoties. Dieva vārds mūs uzpilda, piepilda un stiprina. Tad mēs pareizi rīkojamies. Tāpēc es iesaku gavēt kā minimums, šo vienu reizi nedēļā. Regulāri jāgavē, nevis kādu atsevišķu reizi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Es uzskatu, ka bez gavēšanas nevar savu miesu savaldīt, tas ir pārdabiski. Gribi panākumus, sāc gavēt. Tev jābūt paradumam likt savu miesu rāmī. Miesa nekam nepakļaujas, viņa dara to, ko pati grib. Zinu vienu, miesa ir galīgi nepaklausīga un nemāk ne par ko domāt. Un bez gavēņa nevar ar viņu tikt galā.
Atceros sevi, kad es strādāju lauksaimniecībā, stiepu maisus un lasīju akmeņus par pāris latiem dienā. Tajā pašā laikā es jau kalpoju draudzē. Trešdienās bija dievkalpojumi, tā bija Limbažu baptistu draudze. Bija dievkalpojumi trešdienās un svētdienās. Un kad es iestājos darbā, es saimniekiem pateicu: „Trešdienās es eju projām ātrāk četros”. Jo ar kājām vēl stunda bija jāiet. Un pienāca brīdis, bija trešdiena. Atveda kaut kādu kravu ar maisiem un man lika strādāt. Steidzīgi to vajadzēja izkrāmēt, bet tur darbs bija uz kādām pāris stundām. Veči sāka braukt man virsū, bet es saku: „Man jāiet.” „Nekur tu nevari iet!” viņi saka. Un ko es izdarīju? Es neklausījos nevienā, vienkārši pagriezos un aizgāju. Man bija pilnīgi vienalga, varbūt mani no darba atlaidīs. Es citu atradīšu jau nākamajā dienā, nu labi, aiznākamajā. Nekādu vidusceļu, nav vidusceļu. Ir tikai Dieva ceļš. Dieva valstībā nav vidusceļu!
Šodien mēs kaut ko iemācījāmies? To, kas ir „zelta vidusceļš” pasaulē, vēl mēs iemācījāmies, ka vidusceļš nav Dieva ceļš. Mēs iemācījāmies, no kā sastāv cilvēks un kā viņš spēj sevi kontrolēt, kā viņš spēj izvēlēties Dieva ceļus un staigāt Dieva ceļus. Kā piepildīties ar Dieva vārdu, to, ka vajadzīga lūgšana un gavēnis. Vēl mēs uzzinājām, ka katram pienāk laiks savai izvēlei un tajā brīdī velns un tava miesa ārdās un kliedz. Miesa kliedz: „Vidusceļš, vidusceļš, vidusceļš!” Bet tu saki tā mierīgi un pārliecināti: „Neko darīt, miesa, ir Dieva ceļš. Mums ir ejams Dieva ceļš!”
Ja tev šodien vēl neizdodas iet Dieva ceļus, tu cīnies. Dievs redz tavu sirdi, tas nenozīmē, ka tieši šodien ir pienākusi tava diena, ka tieši šodien tev ir pilnībā jāizmainās, nē. Dievs mainīs tevi līdz mūža galam. Bet varbūt, ka tieši šodien ir pienākusi tava diena. Tas lai paliek tavā un Dieva ziņā. Lai Dievs tevi svētī! Aleluja!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Inese Meijere
