Katra kristieša dzīvē ir kāds īpašs brīdis,
kad viņš sastopas un pa īstam piedzīvo Dievu, kurš izmaina visas dzīves jomas. Citreiz cilvēks, jau pirmo reizi dzirdot labo vēsti, pieņem Jēzu par savu Glābēju, bet nereti gadās, ka, dzīvojot kristīgā ģimenē un katru nedēļu piedaloties dievkalpojumos, Dievu var arī neiepazīt. Šāds piemērs ir Anna, kurai ticība ilgu laiku bija tikai rituālu pildīšana, neskatoties uz vecāku paraugu un dedzīgo nodošanos Dievam.
Anna atceras: „Jau kopš agras bērnības kopā ar vecākiem esmu apmeklējusi dievkalpojumus un dažādus kristīgus pasākumus, taču automātiski ticīga nekļuvu. Gāju uz draudzi, jo bija jāiet, nesaskatot tajā visā patieso būtību un jēgu. Tā bija manas dzīves rutīna, kas nedeva nekādu piepildījumu, jo es personīgi Dievu nepazinu.
Laikam ejot, pusaudžu gados man bija jāmaina skola, un, lai sadraudzētos ar jaunajiem klases biedriem, piedalījos kopīgos tusiņos. Protams, es nevienam par Dievu nestāstīju, jo man bija bail atšķirties no pārējiem un arī kauns, ka nedzīvoju pareizi. Tā nu vienai ballītei sekoja otrā un trešā. Nebija ilgi jāgaida, līdz sākām lietot alkoholu, smēķēt cigaretes un veidot attiecības ar puišiem. Pāri visam nebeidzami meli vecākiem par to, kur es eju un kur palieku pa vakariem. Bija kāds brīdis, kad es sāku apmeklēt kādu citu draudzi, kurā notika jauniešu vakari, kas bieži vien beidzās ar kopīgu iedzeršanu. Tas vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību, ka ir ļoti grūti dzīvot pēc Dieva principiem. Turklāt mēs mēdzām smieties, kad mācītājs runāja par personīgām attiecībām ar Dievu un to nosauca par lūgšanu kambari. Mēs necentāmies ieklausīties un saprast, par ko iet runa. Man bija divas sejas – svētdienās es kārtīgi gāju uz draudzi, bet jau pirmdien devos tusēt. Es dzīvoju dubultu dzīvi, līdz pienāca brīdis, kad iepazinos ar puisi, ar kuru vēlējos veidot nopietnas attiecības, un man bija jāizdara izvēle starp Dievu un viņu. Bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem izvēlējos puisi, bet, tā kā viņš nebija ticīgs, arī es neturpināju sekot Jēzum Kristum. Mēs sākām dzīvot kopā, taču precēties neplānojām, kaut arī skaidri zināju, ka ārpuslaulības attiecības ir Dievam nepatīkamas. Biju pilnīgi padevusies un atteikusies no savas ticības, tāpēc ka man nebija spēka, jo lūgt es nelūdzu un Bībeli nelasīju.
Šajā laikā es apmeklēju vācu valodas privātstundas, un brīvos brīžos skolotāja man stāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei”, kuru pati apmeklēja. Ik pa laikam viņa mani aicināja uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, bet, tā kā biju ļoti aizņemta ar mācībām un treniņiem, es vienmēr atteicu. Biju pārliecināta, ka nespēšu noturēties ar Dievu līdz galam un noteikti nevēlējos atkal atsākt dzīvot it kā ar divām sejām. Taču viņa bija ļoti neatlaidīga un pēc trim gadiem, kad man iekrita brīvs vakars, viņa atkal aicināja uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Man bija kauns, ka tik ilgi esmu atteikusi, tāpēc nolēmu vienu reizi tomēr aiziet. Sev par lielu pārsteigumu šis pasākums man patika un tādēļ izlēmu piedalīties nākamajā mājas grupiņā un vēlāk arī dievkalpojumā.
Pirmais draudzes apmeklējums, man ir palicis dziļi atmiņā, jo tajā reizē es sastopos un pa īstam piedzīvoju Dievu. Sākoties slavēšanai, mani pārņēma sajūtas, ka Dievs ir tepat blakus, Viņš mani pieņem un mīl. Tas bija kaut kas neaprakstāms! Kopš tās reizes es neesmu vairs izlaidusi nevienu dievkalpojumu. Mājas grupas vadītāja palīdzēja saprast, kā varu tuvoties Dievam un iepazīt Viņu.
Tagad katru dienu man ir personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas dod spēku un motivāciju dzīvot pareizi, kā to vēlas Viņš. Esmu atteikusies no kaitīgajiem ieradumiem un vairs nedzīvoju dubultu dzīvi. Personīgi iepazīstot Dievu, esmu ieguvusi piepildījumu, kas iepriekš bija pietrūcis. Es vairs neesmu reliģioza kristiete, kura visu dara tikai ķeksīša pēc. Dievkalpojumu apmeklējumiem tagad ir pavisam cita nozīme un jēga. Tā ir vieta, kur es varu būt Dieva klātbūtnē, iegūt uzmundrinājumu un labu padomu. Esot kopā ar Jēzu, visas manas dzīves jomas ir izmainījušās. Psiholoģiski esmu ieguvusi stingru mugurkaulu un vairs neļauju apkārtējo viedoklim sevi ietekmēt. Ja kādreiz man bija kauns no savas ticības, tad tagad es droši stāstu cilvēkiem par Dievu. Ieklausoties mācītāja padomos, esmu kļuvusi arī finansiāli neatkarīgāka, un savu iztiku nopelnu kā pašnodarbināta persona. Mani ienākumi ir palielinājušies, ja salīdzina ar laiku, kad strādāju pie darbadevēja. Tāpat veselības joma ir krietni uzlabojusies, jo esmu saņēmusi dziedināšanu no hroniskas anēmijas, ar ko biju mocījusies ilgus gadus. Turklāt Dievs ir sakārtojis arī personīgo dzīvi. Draudzē esmu iepazinusies ar puisi, kas mani bildināja un jau drīz mums ir gaidāmas kāzas. Vienvārd sakot, kopā ar Dievu, esmu kļuvusi daudz laimīgāka. Par visām šīm izmaiņām es labprāt stāstu citiem un cenšos, lai arī viņi to piedzīvo. Tagad vadu arī savu mājas grupiņu, jo vēlos kalpot Dievam un cilvēkiem.”
Anna, pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, ir kļuvusi par veiksmīgu personību. Šīs izmaiņās varam piedzīvot mēs katrs, ja vien pieņemam Jēzu kā savu Glābēju, sākam lasīt Bībeli un lūgt, apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Dievam ir brīnišķīgs plāns ikvienam no mums.
Annas Bračas liecību pierakstīja Līga Paņina
