Kristīne vienmēr ir bijusi meitene, kura sēž maliņā un kautrīgi novēro citus cilvēkus. 
Viņa reti iesaistījās sarunās, jo baidījās, ka cilvēki varētu viņu izsmiet, ja viņa kaut ko nepareizi pateiktu. Meitene jutās vientuļa un nomākta, jo nespēja iegūt draugus un tāpēc pat mēdza domāt, ka nevienam nepatīk, jo ir pārāk neglīta. Taču viss mainījās, kad Kristīne pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju un aizbrauca uz draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu semināru, kur iepazina Dieva mīlestību.
„Kad bērnībā sāku valkāt brilles, skolasbiedri mani apsmēja un sāka izteikt dažādas nepatīkamas piezīmes. Šī izsmiekla dēļ jutos nemīlēta un neviena negribēta. Tas man lika domāt, ka pārējiem bērniem es nepatīku un ierauties sevī. Sāku domāt, ka esmu neglīta. Skatoties spogulī, man nepatika mans izskats. Apzinājos, ka mans apģērbs ir nemoderns un pat dīvains, taču necentos modernāk un gaumīgāk ģērbties, jo uzskatīju, ka tāpat jau nesanāks.
Lai arī iepriekš jau tā nebiju īpaši droša un pašpārliecināta, kļuvu vēl kautrīgāka un klusāka. Domāju, ka vienmēr būšu vientuļa neveiksminiece, kam nav draugu. Apkārtējiem cilvēkiem es neuzticējos, jo biju pieradusi sagaidīt no saviem vienaudžiem tikai negatīvu reakciju un izsmieklu, kas mani sāpināja un lika vēl vairāk norobežoties. Man bija ļoti grūti iedraudzēties ar vienaudžiem, jo visu laiku baidījos, ka mani nepieņems. Skolas laikā man bija tikai viena draudzene. Kopā ar viņu devos uz dažiem pasākumiem ar cerību, ka šoreiz viss būs citādāk un man beidzot izdosies iedraudzēties ar cilvēkiem, taču, protams, ka nekas nemainījās, jo es tikai sēdēju maliņā. Lai arī vēlējos iegūt draugus, bailes no izsmiekla vienmēr uzvarēja. Ja arī draudzene sapazīstināja ar kādiem saviem paziņām, es vienmēr gaidīju, kad viņi pirmie man kaut ko pajautās un mēs sāksim sarunāties. Visu laiku jutos kā trešais liekais, un no malas tā arī izskatījās, jo es tikai klausījos pārējo sarunās un nekad neizteicu savas domas, baidoties, ka kaut ko nepareizi pateikšu. Mocījos ar kompleksiem un mazvērtību.
Šad tad es sapņoju, ka varētu sākt nodarboties ar mākslu, jo man patīk zīmēt, taču nekad neko neuzsāku, jo baidījos no neveiksmēm un ko par mani tad padomās citi – vai tas atkal nebūs kāds iemesls izsmieklam. Tas viss mani ļoti nomāca, tāpēc sāku domāt par pašnāvību. Šķita, ka bez manis citiem būtu labāk, jo neredzēju nekādu jēgu savai dzīvei,” stāsta Kristīne
Kad Kristīne uzsāka mācības Rīgā, kāda meitene no viņas skolas uzaicināja atnākt uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu un viņa piekrita. Tur meitenei ļoti iepatikās draudzīgā atmosfēra un cilvēku mīļā attieksme, tāpēc viņa sāka regulāri apmeklēt grupiņu un arī draudzes dievkalpojumus. „Šeit es ieguvu draugus, kuri mani pieņem tādu, kāda esmu. Cilvēki paši nāca klāt un vēlējās runāties. Tas mani ļoti iepriecināja. Neviens necentās par mani pasmieties, tāpēc es sāku uzticēties un vairāk atvērties. Klausoties svētrunas un grupiņas meiteņu liecības par to, kā Dievs ir mainījis viņu dzīves, nolēmu, ka vēlos tuvāk iepazīt Dievu. Pagājušā gada martā devos uz draudzes lūgšanu semināru inkaunteru. Tur esot, es piedzīvoju lielu Dieva mīlestību. Sapratu, ka ir kāds, kam es esmu ļoti nozīmīga un svarīga. Kalpotāji aizlūdza par mani, lai es kļūtu drošāka un pārliecinātāka attiecībās ar cilvēkiem. Atgriežoties no inkauntera, jutu, ka manī kaut kas ir mainījies. Es sāku apzināties, ka esmu vajadzīga un gribēta. Arī mājas grupiņā kopīgi lūdzām par to, lai es kļūtu drošāka un man būtu viegli sarunāties ar cilvēkiem. Tagad vairs nedomāju, ka esmu neglīta un tāpēc citiem nepatīku. Ikdienā lasu Bībeli un lūdzu – man ir attiecības ar Dievu un es ik dienas saņemu Viņa mīlestību. Atnākot uz draudzes dievkalpojumiem, es pati cenšos pieiet klāt citiem un uzsākt sarunu, jo nebaidos no apsmiekla. Manī vairs nav baiļu, ka pateikšu kaut ko nepareizi. Esmu sākusi vairāk rūpēties par savu izskatu un man patiešām sanāk labi un moderni ģērbties. Dievs ir devis ticību, ka man viss izdosies. Tāpēc esmu sākusi gleznot un internetā izstādu savus darbus pārdošanai. Vairs ne reizi neesmu domājusi par pašnāvību, jo esmu priecīga, pieņemta un mīlēta. Manai dzīvei ir jēga, jo man ir Dievs un draugi, kas atbalsta gan priekos, gan bēdās! Esmu laimīga! Novēlu ikvienam iepazīt Dievu, kurš dziedina cilvēka iekšējo pasauli un sakārto visas dzīves sfēras!” tā ar prieku saka Kristīne.
Kristīnes Jākobsones liecību pierakstīja Laura Gruševa
