Mums katram ir sava ģimene un cilvēki, kurus mīlam un sargājam. Pie viņiem mēs griežamies ar savām problēmām un jautājumiem, lai saņemtu padomu un atbalstu grūtā brīdī. Taču bieži vien šī mīlestība un rūpes var pāraugt kontrolē, kas apgrūtina otru cilvēku un neļauj viņam būt brīvam. Šāda veida kontroli Astra ir piedzīvojusi savā dzīvē no mammas, bet vēlāk viņa tieši tāpat rīkojās attiecībā pret meitu Lauru.

Astra atceras: “Rakstura dēļ man bija grūti sadraudzēties ar klasesbiedriem, jo es mēdzu ļoti ātri apvainoties. Iespējams tādēļ skolas bērni mani nepieņēma, un mamma kļuva par labāko draudzeni, kurai es uzticēju pilnīgi visu. Turklāt mēs kopā braucām no darba mājās, kopā gājām iepirkties un kopā pavadījām brīvo laiku. Svarīgākos lēmumus mamma pieņēma manā vietā un visam bija jānorit pēc viņas plāna.

Šāds attiecību modelis vēlāk pārgāja arī uz manām attiecībām ar meitu Lauru. Turklāt, kad sāku satikties ar savu vīru, viņš kādā sarunā ieminējās, ka gribētu tiesāties ar bijušo sievu par bērna audzināšanas tiesībām. To izdzirdot, es pārliecināju, ka viņam tas neizdosies un atrunāju no šīs ieceres. Pēc pieciem gadiem, kad mūsu kopdzīve izjuka, šie vārdi atausa manā prātā un iedvesa stipras bailes, ka ļauno ieceri viņš varētu realizēt attiecībā pret Lauru. Tāpēc, kad meita sāka iet pirmajā klasē, izlēmu aiziet no darba, lai varētu viņu vairāk pieskatīt, jo mocījos ar paniskām bailēm. Es katru dienu meitu pavadīju līdz klases durvīm un pēc stundām sagaidīju, lai atvestu mājās. Kad jau otrajā pusgadā visi bērni devās uz skolu patstāvīgi, man bija neērti citu bērnu priekšā, es paslepšus sekoju meitai, un vēroju, lai viņai pa ceļam nekas neatgadītos. Kad parādījās mobilie telefoni, tie ļāva sekot meitai sazvanoties. Biju jau apmēram izprātojusi, kurā brīdī viņa būs iegājusi skolā, kurā brīdī būs beigušās stundas un kad viņai vajadzētu būt jau autobusā. Brīvajos brīžos viņai zvanīju, un pārjautāju vai viss ir kārtībā. Gadījumā, ja viņa kaut kādu iemeslu dēļ nepacēla un neatbildēja uz telefona zvanu, es sāku ļoti satraukties. Manā galvā uzreiz jau zīmējās visādi nelaimes gadījumi un situācijas, kas Laurai varētu būt noticis un kāpēc viņa neatbild. Vecākajās klasēs arī izmantoju visas iespējas būt meitai blakus. Es vēlējos, lai manai meitai ir draugi, pati mudināju draudzēties, bet, tā kā, manuprāt, pārējās meitenes nebija atsaucīgas, viņa izvēlējās laiku pavadīt ar mani. Tāpat, ja kādu jautājumu uzdeva Laurai, es vienmēr atbildēju meitas vietā, jo baidījos, ka viņa nespēs izteikt savas domas un man noteikti ir jāpalīdz. Visa mana dzīve, manas domas bija ap un par Lauru. 

Es pat neapzinājos, ka kontrolēju savu meitu, neļaujot viņai „brīvi elpot”, proti, pašai pieņemt lēmumus un brīvi rīkoties. Nereti šī kontrole noveda mūs pie konfliktiem, jo es biju pārliecināta, ka visu zinu labāk.

Taču tagad situācija ir mainījusies. Draudzē “Kristus Pasaulei” nonācu tieši kontroles dēļ. Laura sāka apmeklēt papildnodarbības klavierspēlē, lai uzlabotu savas iemaņas un sadraudzējās ar jauno skolotāju, kura viņai vēlāk stāstīja par Dievu un uzaicināja kopā apmeklēt kristīgu sadraudzības pasākumu. Pēc kāda laika meita man paziņoja, ka svētdien vēlas doties uz dievkalpojumu. Tā kā Laura man neko daudz nebija stāstījusi, sākumā ļoti uztraucos par notiekošo. Vēlāk viņa man parādīja draudzes mājas lapu internetā un es centos sīki izpētīt visus publicētos materiālus. Par notiekošo pastāstīju savām draudzenēm un viņas man ieteica iet kopā ar Lauru.

Kad aizgāju uz dievkalpojumu, Laura apsēdināja mani uz devās prom parunāties ar draudzenēm. Sākumā sadrūmu, jo satraucos, ka nezinu, kas un, kā notiks, bet jau nākamajā brīdī pie manis nāca klāt cilvēki, kuri jautāja, kā man klājās un izrādīja ieinteresētību. Arī pats dievkalpojums un dzirdētais Dieva vārds mani uzrunāja. Kopā ar meitu katru nedēļu sāku apmeklēt mājas grupiņu. Lai arī sākumā mana motivācija bija kontrolēt Lauru, tagad pati esmu sākusi interesēties par Dievu. Mācītājs dievkalpojumos un vadītāja mājas grupiņās runāja, cik ļoti svarīgi ir veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Pavadītais laiks ar Dievu ir pārveidojis manus uzskatus gan par sevi, gan par attiecībām ģimenē. Mājas grupas vadītāja drīz vien ievēroja, ka manās attiecībās ar Lauru ir problēmas un mēs par to lūdzām. Ja kādreiz es nevarēju pat prātā pieļaut domu, ka došu viņai lielāku vaļu, tad kopā ar Dievu man tas ir izdevies, esmu atbrīvota no kontroles pār Lauru. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņa rīkosies pareizi un nekāda nelaime nenotiks, tāpēc man nav jācenšas būt visu laiku blakus. Nesatraucos gadījumos, kad Laura uzreiz neatbild uz telefona zvanu, zinu, ka tiklīdz viņa varēs, pati pārzvanīs. Tāpat esmu iemācījusies respektēt meitas viedokli un vairs necenšos atbildēt viņas vietā. Ļauju viņai pašai pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tagad nemitīgi nezvanu meitai, lai uzzinātu, kur viņa ir un cikos būs mājās. Esmu brīva no bailēm, kas bija parādījušās pēc šķiršanās no Lauras tēva. Turklāt, pateicoties draudzei, gan man, gan arī meitai tagad ir draugi ārpus ģimenes loka, ar kuriem pavadām kopā laiku. Esmu ļoti priecīga, ka man ir grupiņas vadītāja, kurai es varu piezvanīt, uzticēties un izstāstīt visus savus priekus un bēdas. Pateicoties Dievam un draudzei, attiecības manā ģimenē ir sakārtojušās un kļuvušas labākas. ”

Astras Šadres liecību pierakstīja Līga Paņina