Ir tikai divi nopietni rituāli: kristības un vakarēdiens. Abiem šiem rituāliem ir simboliska nozīme. Taču tie ir obligāti un tā ir Kristus pavēle. Kristus Dieva vārdā pavēl to turēt. Kristība notiek vienu reizi, bet vakarēdiens notiek regulāri. Mēs to darām atkārtoti. Tas norāda, ka cilvēks tiek glābts un kristīts vienu reizi, bet garīgā barība ir nepieciešama regulāri. Kā arī vakarēdienā mēs pieminam, ka esam glābti tikai un vienīgi caur Kristus upuri, caur Viņa asinīm un caur Viņa miesu, kas simboliski nozīmē miesu un asinis, jeb maizi un vīnu. Mūsu gadījumā, mēs lietojam vīnogu sulu. Vīns ir arī vīnogu sula. Un vīnogu sulu mēs lietojam ar tādu domu, lai kāds, kuram ir bijušas problēmas ar alkoholu, viņam, nākot uz draudzi, iedzerot to vīnu, īpaši jau arī mācītājs, neiekristu kārdinājumā. Tagad ir mazliet savādāka situācija, bet ir arī tādas vietas, kur dzer no liela kausa. Tas, kas paliek pāri no tā kausa, tad to arī mācītājs izdzer, tad jautri uzreiz arī aiziet. Tāpēc labāk, lai nekārdinātu lieki Dievu, un cilvēkus, mēs lietojam labāk vīnogu sulu. Tātad vakarēdiena galvenais mērķis ir pieminēt Kristus upuri. Un atcerēties, ka garīgā barība ir nepieciešama arī ikdienā.
Vakarēdiena izcelsme.
Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads. (2. Mozus grāmata 12:2)
Vecajā Derībā izraēliešiem laika skaitīšanā sākās gads ar to dienu, kad tika iedibināts vakarēdiens, viss jauns, jauns sākums. Kas tas bija par notikumu? Tie bija Pasā svētki, tā bija diena, kad Dievs caur Mozus rokām izveda izraēliešu tautu no vairāk nekā 400 gadu verdzības Ēģiptes zemē un šo dienu sauc par Pasā. Pasā tulkojumā no ebreju valodas nozīmē “paiet garām”. Tieši Pasā svētkos mira Kristus, augšāmcēlās un paziņoja, ka Viņš ir jērs, ka Viņš ir šis upuris. Šie svētki Vecajā Derībā ir cēlušies no iziešanas no Ēģiptes zemes. Tajā naktī, kad Dievs izveda no Ēģiptes zemes izraēliešus, notika sekojošais – Dievs pavēlēja kaut jērus, gatavot neraudzētas maizes, būt gatavībā visiem iziet. Pēc vairākkārtīgiem Dieva sodiem pār Ēģiptes zemi, kad faraons nevēlējās atlaist Izraēlu. Faraons, kurš simbolizē velnu un kurš nevēlējās atlaist Dieva tautu. Galu galā, Dievs nolēma, ka nogalinās visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē un tad faraons viņus atlaidīs. Tika iedibināts rituāls – kaut jēru, cept neraudzētās maizes un tajā naktī iet ģimenēs kopā ēst jēru un ar šī jēra asinīm apziest namu palodas. Dievs apsolīja, ka visur, kur būs šīs jēra asinis, maitātāja eņģelis ies garām.
Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. (2. Mozus grāmata 12:13-14)
Mūžīgs likums uz audžu audzēm svinēt tos svētkus, kad faraons atlaida un Izraēls izgāja no verdzības zemes, kad faktiski velns viņus atlaida. Kādā veidā? Kad katrs pirmdzimušais mira šajā zemē, kur maitātāja eņģelis apstaigāja katru namu, bet kur bija asinis, tur viņš gāja garām. Tāpat arī šodien, uz kura ir Jēzus asinis, kurš bauda vakarēdienu, kurš vispār apzinās, ko viņš dara, kurš ir jaunpiedzimis kristietis, šajā ļaunajā pasaulē maitātāji iet tev garām, nabadzība iet tev garām, slimības iet tev garām, pats svarīgākais – velna, grēka vara iet tev garām. Tu esi iemantojis mūžīgo dzīvību, tu esi jauns radījums, bet iedibināts tas tika jau tūkstošiem gadus pirms Kristus.
Un no mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta; un viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi. (2. Mozus grāmata 12:39)
Viņi izgāja steigā no Ēģiptes zemes, viņiem līdzi bija šī te mīkla, un viņi cepa neraudzētās maizes.
Un pēc četri simti trīsdesmit gadiem vienā dienā visi Tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes. (2. Mozus grāmata 12:41)
430 gadi verdzībā, un viņi izgāja no verdzības zemes, un šī nakts, kad Tas Kungs viņus izveda, būs pieminama uz mūžīgiem laikiem. Te ir interesants fakts.
Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim. (2. Mozus grāmata 12:46)
Šeit es gribu pieminēt, kad Jēzus mira pie krusta, noziedzniekiem, kad viņus atstāja nomirt, viņiem salauza kaulus, bet Jēzus bija jau miris un Viņam kaulus nesalauza. Kā tas ir iespējams, ka vairākus tūkstošus gadus pirms Kristus, jau tika iedibināts, ka kaulus jēram nedrīkst lauzt. Bībelē, Vecajā Derībā, ir daudzi pravietojumi par Kristu. Par Viņa drēbēm metīs kauliņus, un meta kauliņus par Viņa drēbēm. Ka Viņš tiks pielīdzināts laupītājiem, un Viņu pielīdzināja laupītājiem.
Un tanī pat dienā Tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulkiem. (2. Mozus grāmata 12:51)
Šī diena tiek pieminēta – Pasā, paiet garām. Šiem svētkiem ir tieša vēsturiska saikne ar vakarēdienu.
Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem. (2. Mozus grāmata 12:42)
Tev nav rakstīts, ka tikai Vecajā Derībā, bet ir rakstīts, ka uz mūžīgiem laikiem. Pasā no ebreju valodas nozīmē “aiziet garām” un “apžēloties”. Dievs pavēlēja svinēt Pasā svētkus, lai pieminētu to nakti, kad Dievs izveda Izraēlu no verdzības un nogalināja pirmdzimtos Ēģiptē, bet pagāja garām tiem namiem, uz kuriem bija jēra asinis. Ģimenes galva naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito datumu kāva jēru un ar asinīm smērēja durvis. Pēc tam ar ģimeni cepa jēru un ēda ar neraudzētām maizēm un rūgtām zālēm. Ja ģimene bija maza un nevarēja atļauties jēru, tad vairākas ģimenes apvienojās kopā. Pēc apsolītās zemes iemantošanas Dievs lika kaut jēru svētnīcā centralizēti un ēst tur. Pasā jēra upuris bija grēka un miera upuris. Sarežģīti, bet to būtu labi zināt. Kad tu lasi Veco Derību, tad tur ir tādi un šādi upuri, šausmas visādas, ļoti sarežģīti. Šie konkrētie upuri bija tempļa upurēšanās kārtībā. Grēka un miera upuris ir apžēlošana un sadraudzība ar Dievu un savā starpā. Jēzus upuris tika pienests tieši Pasā laikā. Tajā laikā, kad izraēlieši kāva jērus un ēda, Jēzus mira pie krusta. Tas ir unikāli.
Izraēlā galvenā ēdienreize bija vakarā, ja ir runa par vakarēdienu. Jēzus ar mācekļiem baudīja pēdējo vakarēdienu. Kā notika šī baudīšana? Vakarā, kad bija jau tumšs, bija vakara ēdienreize, darbi bija pārtraukti. Vakarā visa ģimene sanāca kopā, tas bija sadraudzības vakars, apsprieda arī dažādas problēmas un pusguļus sēdēja. Kādās vecās gleznās, Jēzus tiek attēlots sēžam pie galda, bet tas tā nebija, jo Jēzus nesēdēja pie galda, viņi guļus zvilnēja. Pusguļus, atbalstoties uz elkoņa, un pie galda bija stingra ģimenes hierarhija. Ar laiku, gadu simtu garumā, izveidojās šāda tradīcija, arī šodien līdzīgi ebreji to dara. Ģimene sapulcējās pie galda, obligāti vairs nebija jāguļ zemē, civilizēti, ģimenes galva svētīja vīna kausu, ko izdzēra visi pēc vecuma, tad mazgāja rokas, ēda rūgtas zāles, tad lasīja no Rakstiem par iziešanu no Ēģiptes. Tad atkal lēja jaunu kausu vīnu, tad dēlam jāuzdod jautājums par svētku nozīmi, tēvs citēja Rakstus, tad dziedāja pateicības psalmus no 112. līdz 117. psalmam, tad ēda jēru un neraudzētās maizes, tad visi nogūlās pie galda un ēda visu, ko paši vēlas. Pēc mielasta tēvs mazgāja rokas un svētīja trešo kausu, kas saucas svētības kauss un izdzēra ar visiem kopā, tad atkal dziedāja dziesmu, tad svētīja un dzēra ceturto kausu. Vai jūs šeit gribētu šādu vakarēdienu? Tā ir tradīcija, kas ir cēlusies no Pasā svētkiem, kurus Dievs iedibināja atzīmēt un svinēt, un Vecajā Derībā stingri tika svinēti šie svētki. Ja, kas šos svētkus nesvinēja, viņiem pienācās nāves sods, lai tiek izdeldēts no Dieva tautas. Tas tāpat kā sabats, svētāk kā sabats, jo tie ir īpašie svētki, paši svarīgākie svētki, ja kāds tos nesvētī, tad viss. Uz šo svētku bāzes, kas gadu simtiem tika iedibināti Izraēlā.
Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad kāva Pashā jēru, Viņa mācekļi Viņam saka: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un visu sagatavojam, ka Tu vari ēst Pashā jēru?” (Marka evaņģēlijs 14:12)
Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: “Šīs ir Manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Patiesi Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā. “Patiesi es Jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es no jauna to dzeršu Dieva valstībā.” Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu. (Marka evaņģēlijs 14:22-26)
Tā kā Jaunajā Derībā mesija, Kristus atnāk un saka: “Turpmāk nevis neraudzētas maizes, bet Mana miesa.” Tāpat arī Viņš ņēma kausu un deva dzert vīnu un sacīja: “Vairs nekāds vīns, bet Manas asinis.” Kad Jēzus deva vakarēdienu, sacīja:
“[..] Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!” (Lūkas evaņģēlijs 22:19)
Tradīcija turpinās. Ja līdz šim bija jāpiemin iziešana no Ēģiptes, tad šajā gadījumā ir jāpiemin caur Kristus upuri, caur Viņa asinīm un caur Viņa miesu, ka esam jaunpiedzimuši, ka esam iemantojuši mūžīgo dzīvību, ka esam jauns radījums, jauns cilvēks, pateicoties Viņa upurim pie krusta. Lūk, vakarēdiena jēga – to dariet, Jēzu pieminēdami. Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena: šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums tiek izlietas. Un šis pats ļoti skaidri pasaka
[..] Pasā jērs ir par mums upurēts – Kristus. (1. Korintiešiem vēstule 5:7)
Vairs nav jākauj jēri, ir tikai jātic Kristum, Kristus upurim. Katru reizi, kad baudām vakarēdienu, mēs pieminam Kristus upuri. Pirmā draudze pastāvēja apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Vakarēdiens draudzē bija neatņemama daļa. Pirmā draudze un apustuļi turpināja Jēzus pavēli un baudīja vakarēdienu, vīnu un maizi, kas simbolizēja Kristus upuri. Lai pastāvētu ticībā, ir jābūt vakarēdiena dalībniekam. Tāpat kā ja nekristās, ja nebauda vakarēdienu, tad kāpēc? Kāpēc tu necenties? Vakarēdiens ir obligāta daļa.
Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi. (Apustuļu darbi 2:46)
Kaut kādu ilgu laiku mēs precīzi kā šajā rakstvietā, vakarēdienu baudījām tikai mājās. Šobrīd mēs baudām tikai draudzē. Var paiet kāds laiks, ka atkal baudīsim tikai mājās. Var būt visādi, jo mainās laiki, mainās apkārtējie notikumi, mēs pielāgojamies. Bet šobrīd labāk ir, ka mēs baudām to šeit, draudzē, visi kopā. Draudze esam liela, no malu malām svētdienās nākam uz dievkalpojumu, un cilvēks apzinās sevi kā Kristus miesas daļu. Un ne tikai apzinās mazā mājas grupiņā, bet redz, ka ir daļa no Kristus miesas. Ja šī maizīte simbolizē Kristus miesu, tad Kristus miesas ir arī draudze. Vakarēdiena mērķis nav ēšana.
Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. Tāpēc, mani brāļi, kad jūs sanākat uz mielastu, tad gaidait cits uz citu. Ja kas ir izsalcis, lai paēd mājās, ka jūsu sanāksme nav jums par sodu. [..] (1. Korintiešiem vēstule 11:27-34)
Tātad tur jau bija izēšanās un piedzeršanās. Šī vakarēdiena mērķis, pirmkārt, ir Kristus upura pieminēšana, pēc tam var arī mieloties. Draudzē mēs galdus neklājam, bet ja tas ir mājas grupiņā var arī būt savādāk. Mājas grupiņās pēc tam tāpat ir mielasts, cienasts ir svarīgi. Un šeit teikts: “Daudz vāju un neveselu, jūs nepareizi baudāt vakarēdienu.” Vai tiešām tā var būt, ka ne tā nobaudīji vakarēdienu? Nē, tas ir tamdēļ, ka cilvēks neizšķir Tā Kunga miesu un bauda vakarēdienu. Viņš pat nezina, kas tas ir. Tas, kurš ir draudzes loceklis, apzinās, ka var baudīt. Tu jau nezini, vai tagad viņš ir draudzes loceklis, bet kas pēc tam ar viņu tur notiek. Šobrīd draudzē mums ir, ka tas ir uz katra sirdsapziņas, bet es brīdinu, ka “jūsu starpā ir daudzi vāji un neveseli un daudzi ir miruši, tamdēļ ka necienīgi baida vakarēdienu”. Viņi neseko sev līdzi, nelūdz un tikai bauda vakarēdienu, lūgšanu laika vairs nav un skatās tikai uz debesīm, zvaigznes skaita. Un bauda vakarēdienu, viss ir kārtībā, kristīts, svētīts, vakarēdienu ir baudījis, tātad viss ir kārtībā. Nē, mīļie, vakarēdiens neglābj, glābj tikai personīgā ticība, tamdēļ Pāvils saka, ka daudzi ir miruši un slimi, un tiek sodīti, jo necienīgi bauda, neizšķirot tā Kunga miesu. Tā kā vispirms tava ticība, ja esi pārliecināts par savu ticību, viss ir normāli, tev nav jābūt ideālam, bet ja esi ceļā uz debesīm, tad vakarēdienu var baudīt katrs draudzes apmeklētājs. Cilvēku te ir tik daudz vakarēdienu laikos, ka nevar izšķirt kas tur ko. Tamdēļ uz katra paša atbildību. Bet mana un grupiņas vadītāju atbildība ir izskaidrot cilvēkam, bet ne aizliegt, šeit nevienam neviens vakarēdienu baudīt aizliegt nevar. Katrs pats izlemj un katrs pats tiks sodīts, ja baudīs necienīgi. Tas vārds “sodīt” nav pārāk foršs, bet Pāvils to lieto šeit. Tu pats sevi īstenībā sodi, tu aizmālē acis, sirdsapziņu, ka viss ir kārtībā. Draudzē nav bijis pusgadu, atnāk, nobauda vakarēdienu un viss ir kārtībā. Nē, tā neiet cauri. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, netiktu sodīti. Tātad necienīga vakarēdiena baudīšana var atnest negatīvas sekas. Vakarēdiens nav priekš visiem. Dod visiem, bet katram pašam jāsaprot, vai ņemt vai neņemt.
Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst. (1. Korintiešiem vēstule 5:11)
Tātad faktiski atcelšana no vakarēdiena var kalpot arī kā pārmācība. Bet tādā veidā, kā mums šobrīd norit vakarēdiens, tur nevar neko atcelt, tur nešķiro nevienu, tad jādomā kādi citi disciplinēšanas veidi.
Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 26. tēmu “Vakarēdiens” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
