Vakuuma iekarotāji

Vai Dievam ir kādas vēlmes? 
Kādas ir Viņa karstākās vēlmes?

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Lūk, iemesls, kāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu un Jēzus atnāca virs zemes. Viņš to darīja Savā mīlestībā pret tevi, bet ne tikai pret tevi! Dievs to darīja mīlestībā uz ikvienu šīs zemeslodes iedzīvotāju. Dievs mīl katru zemes iedzīvotāju, pilnīgi ikvienu cilvēku. Dievs mīl pat tos, kas vēl nav dzimuši. Dievs ir Mīlestība. Un Viņš ir izvēlējies mani un tevi, vai arī, no otras puses skatoties, tu esi izvēlējies Kristu. Ikviens cilvēks, kurš izvēlas Jēzu, to izvēlas Tēvs. Mēs neesam īpašāk izredzēti par citiem, taču ikviens, kurš izvēlas Jēzu Kristu, ir izredzēts un izvēlēts no Kristus. Glābšana nav nekas tāds, ko Dievs piešķir īpaši izredzētiem cilvēkiem, glābšana ir visiem cilvēkiem. Un Dievs ir izvēlējies tevi un mani, un ikvienu, kurš tic uz Viņu, atstājis mūs šeit uz zemes, lai mēs iepazīstinātu cilvēkus ar Viņu. Iepriekšējā dievkalpojuma tēma bija „40 iemesli, kāpēc mums ir jāliecina cilvēkiem par Kristu”. Dievs mani uzrunāja un teica, ka mēs nedzirdējām to, ko es runāju iepriekš. Ir jārunā vēl, kamēr mēs sākam saprast.

Pagājušajā dievkalpojumā es aicināju iznākt priekšā tos cilvēkus, kuri vēl Dievu nepazīst, lai izlīdzinātos ar Kristu un pieņemtu Viņu par savu Glābēju. Cik cilvēki iznāca priekšā? Divi. Un cik cilvēki no tiem, kuri iznāca priekšā, pirmo reizi bija mūsu draudzē? Viens. Mūsu draudzē ir 200 cilvēki jeb, precīzāk, Rīgas dievkalpojumus katru svētdienu apmeklē 165-190 cilvēki. Šī statistika ir veikta, neskaitot lielos dziedināšanas dievkalpojumus. Tātad mēs esam ap divsimt cilvēku draudze, kurā mēs katrs sevi uzskatām par kristieti. Tu par sevi domā, ka esi glābts? Es par sevi tā domāju. Un tu arī to zini. Taču es aicinu pie Jēzus, un priekšā iznāk viens cilvēks, un tas pats no Saldus, kur mums arī notiek dievkalpojumi un mājas grupiņa. Tātad divsimts cilvēku draudze vienas nedēļas laikā pie Dieva ir atvedusi vienu cilvēku! Tu domā, ka Dievam tas ārkārtīgi patika? Vai Viņam patīk, ka mēs pa visiem nedēļas laikā pie Kristus atvedam vienu cilvēku? Vai Dievs ir bezgalīgi laimīgs? Ja es tagad gribētu pasmaidīt, es nespētu, jo tas nebūtu patiesi. Man rodas jautājums, ar ko nedēļas garumā ir nodarbojušies Dieva bērni? Parasti mēs kā draudze gada beigās plānojam nākamo gadu, un, cik es atceros, visiem bija lieli plāni. Arī mācītājam bija lielais plāns – 50 mājas grupiņas un 300 cilvēku apmeklējums dievkalpojumos 2013. gadā. Draudzes apmeklējums, cilvēku skaits dievkalpojumos, kā arī grupiņu skaits draudzē norāda uz to, cik cilvēki ir iepazinuši Kristu no jauna. Tas parāda to, cik daudz cilvēku Dievs ir izglābis caur mums un kā mēs esam strādājuši, lai viņi tiktu izglābti. Ar šo ciparu var izmērīt to, kā mēs pildām Dieva pavēli:

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19-20)

Mēs katrs plānojam lielus plānus, un ar katru gadu šie plāni attiecībā uz cilvēku glābšanu kļūst arvien piezemētāki. Un atkal ir pagājis gads. 2014. gads jau klauvē pie durvīm. Paskaties uz aizvadīto gadu un izdari secinājumus – kas no tā, ko tu plānoji, ir piepildījies? Priecīgus Ziemassvētkus jeb Kristus dzimšanas svētkus! Laimīgu Jauno gadu! Priecīgas Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētkus! Un tā paiet mēnesis aiz mēneša, paiet gads, un nekas nav mainījies.

Vai tu esi redzējis jauno multfilmu „Turbo”? Bērniem to var rādīt. Tas nav nekāds šedevrs, bet vismaz saturs ir pozitīvs. Tas ir stāsts par gliemezīti, kurš gribēja piedalīties autosacīkstēs, taču viņš bija tikai gliemezis. Viņš stundām televizorā skatījās sacensības un fanoja par kādu slavenu autobraucēju. Gliemezītis gribēja braukt tikpat ātri, cik ātri brauc viņš. Bet viņam tas nebija lemts, jo gliemeži nerāpo, nelien un nebrauc ātri. Taču tad notika kāds gadījums, ka gliemezīti netīšām ierāva sacīkšu auto motorā, viņš izgāja cauri mašīnas sistēmai, visam, kas vien atrodas sacīkšu auto iekšienē, un notika kas pārdabisks – viņš pēkšņi kļuva par turbo gliemezi un sāka uzvarēt sacīkstēs. Gliemezī bija turbo ātrums, kas ļāva viņam būt ļoti ātram. Turbo gliemezis pat uzvarēja lielajās auto sacīkstēs, viņam bija daudz dažādu piedzīvojumu. Un es skatos uz sevi un uz visu pagājušo gadu, un salīdzinu to ar šo multfilmu, un man jāsaka – paldies Dievam, vispār mēs augam. Mēs esam vairāk, nekā bijām gada sākumā. Tātad mēs esam pieveduši pie Kristus cilvēkus, tātad Dievs mūsu vidū vēl ir. Taču mūsu kā draudzes pieaugums ir kā gliemezim. Tie ir aptuveni 30 cilvēki gadā, kas no jauna iepazinuši Kristu. Mums ir vajadzīgs turbo pieslēgums! Varbūt tu uzskati sevi par gliemezi, kurš nav spējīgs efektīvi kalpot Dievam? Bet Dievs tev grib dot turbo spēku.

Svētrunas tēma ir „Vakuuma iekarotāji”. Ko tas nozīmē, tu tūlīt uzzināsi. Man bija doma likt vēl dīvaināku nosaukumu: „Lodabaras iekarotāji”. Šī Lodabara ir minēta Bībelē.

„Jūs priecājaties par Lodabaras ieņemšanu un sakāt: vai mēs neesam ar saviem pašu spēkiem vien ieņēmuši Karnaimu? “Tādēļ redzi,” saka Tas Kungs Dievs Cebaots, “Es celšu pret jums, Israēla nams, kādu tautu, kas jūs spaidīs no Hamatas ceļa līdz pat Tuksneša strautam!” (Amosa 6:13-14)

Šos vārdus Dievs caur pravieti Amosu saka israēliešiem. Es salīdzināju dažādus Bībeles komentārus un tulkojumus, un šajā gadījumā man vislabāk patika latviešu Bībeles vecais tulkojums, jo jaunajā tulkojumā vārds „Lodabara” vispār nav minēts. Lodabara ir reāla vieta Israēlā, kuru reāli Israēls iekaroja, pakļāva jeb atbrīvoja, ieguva sev. Taču pēc neilga laika asīrieši atkal israēliešiem to atņēma. Tie bija īslaicīgi panākumi. Tulkojumā vārds „Lodabara” nozīmē nekas, vakuums. Amoss runā uz israēliešiem, un Dievs šobrīd runā uz mani un tevi: „Jūs priecājaties par vakuuma iekarošanu. Jūs priecājaties par nekā iekarošanu.” Dievs apsola: „Tādēļ Es celšu pret jums kādu tautu, kas jūs spaidīs.” Tu zini, ko šodien nozīmē šīs pagānu tautas, kas bija apkārt Israēlam? Pārnesot uz Jauno Derību, tās apzīmē sātanu, velnu un viņa dēmonus, kas spaidīs tevi. Vecās Derības laikā zemes iekarošana notika tieši un burtiski, – tiklīdz Dieva tauta Israēls novērsās no tā Kunga, kalpoja elkiem un atmeta Dieva likumus, cēlās kāds kaimiņu zemes ķēniņš, piemēram, Babilonijas, Asīrijas, Sīrijas, Filistiešu ķēniņš, Dievs noņēma Savas rokas jeb apsardzību no Israēla, ka šīs svešās tautas nāca un paverdzināja Dieva izredzēto tautu. Šie uzbrucēji aplaupīja, paverdzināja izraēliešus, iztukšoja viņu zemi, aizveda gūstā cilvēkus, nogalināja vai apspieda viņus. Tiklīdz Israēls atkal piesauca to Kungu, atgriezās tā Kunga ceļos, Dievs tūlīt pacēla savus vadītājus, deva spēku, Savu svaidījumu, cēla armiju, veda tautu un atbrīvoja Savu zemi un Savu tautu no okupantiem. Ja tu lasi Bībeli, tad Vecajā Derībā vari skaidri redzēt šo ciklu, – notika nepārtraukta okupācija – atbrīvošana, okupācija – atbrīvošana. Un Vecā Derība nav dalāma no Jaunās Derības. Arī šodien tas var notikt tiešā veidā, kā tas patiesībā Latvijā jau notiek. Okupācija garīgā ziņā ir tad, kad Dievs atļauj velnam darboties cilvēka dzīvē, paverdzinot viņu. Tas notiek tādā gadījumā, ja tu cīnies par kādām lietām un priecājies, ka esi kaut ko sasniedzis, bet tas nav tas, ko vēlas Dievs. Vai arī tu priecājies par kādām lietām savā dzīvē, ko grib Dievs, bet tu neesi sabalansējis tās ar lietām, kuras vēlas redzēt Dievs, varbūt dažas lietas tu izdari, bet dažas neizdari. Ir kas vairāk par finansiālu labklājību, ko tavā dzīvē vēlas redzēt tas Kungs. Mēs vairāk priecājamies par tām lietām, kuras apmierina mūsu pašu vajadzības, bet Dieva vārds saka: „mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Romiešiem 13:9)

Es centīšos ar vārdiem uzzīmēt šo diagrammu. Iedomājies divus stabiņus, kas apzīmē skaļuma līmeni pastiprinātājiem. Abās pusēs jābūt vienādam skaļumam, un šos stabiņus parasti var redzēt datora ekrānā. Ja viens stabiņš nokrīt zemāk, tas ir jāpiegriež, lai abi būtu vienādi. Tātad šie abi stabiņi apzīmē:

1. Manas vajadzības jeb tas, ko Dievs grib dot man.

Tā ir glābšana, jo Dievs ir tas, kurš mani ir izglābis, tā ir dziedināšana visam manam iekšējam un ārējam cilvēkam, un tā ir arī labklājība it visā. Tāda ir Dieva griba. Un Dievs vēlas, lai mēs cīnāmies par šīm lietām, lai tas, kādi mēs jau esam no iekšpuses, izpaužas mūsu dvēselē, garā, emocijās, raksturā, prātā un pie miesas. Svētais Gars ir tas, kurš mūs dara pilnīgus no iekšpuses, un tas notiek caur Jēzus asinīm. Mums ir jācīnās, lai tās izpaustos mūsu dzīvē. Dieva prāts ir arī, lai mēs vairojamies un augļojamies itin visā. Ir pareizi, ka šīs lietas ir tavā dzīvē un tu cīnies par tām, lai tās ir prioritātes. Taču ir arī otrais līmenis, un šiem abiem stabiņiem ir jābūt balansā, citādāk ir disbalanss un sākas problēmas.

2. Citu cilvēku vajadzības.

Citi cilvēki glābti, dziedināti un bagāti. Tātad Dieva griba ir, lai tu esi glābts un lai tu glāb citus. Lai tu esi dziedināts un lai tu dziedinātu citus. Lai tu esi bagāts un lai tu darītu bagātus citus. Lai tu vairotos un lai tu palīdzētu citiem vairoties.

Mūsu kalpošanai Dievam ir divas daļas – vispirms, es mīlu sevi, jo es nevaru kalpot savam tuvākajam, ja es pats sevi nemīlu, un paralēli, sākot ar pašu pirmo brīdi, kad tu iepazīsti Kristu, ir citi cilvēki, un tu sāc viņus mīlēt un par viņiem cīnīties, un šīm abām lietām jābūt balansā. Es nevaru cīnīties tikai par citiem un gādāt tikai par to, lai citi ir glābti. Es nevaru rūpēties tikai par citu cilvēku labklājību, tikai lūgt un gavēt par viņiem, man ir jālūdz arī par sevi. Un tieši tāpat es nevaru rūpēties tikai par sevi. Visam ir jābūt precīzā balansā. Tev ir jāsabalansē rūpes par sevi un cilvēkiem. Tiklīdz šis balanss tiek izjaukts vai nu uz vienu vai otru pusi, rezultāts ir Lodabara. Tu esi cīnījies, strādājis, kaut ko darījis, bet rezultāts ir nekas, vakuums, un tu kļūsti par vakuuma iekarotāju. Un tā tu vari izniekot visu savu dzīvi. Ja tu uzskati sevi par Dieva bērnu, par kristieti, un tu kalpo Dievam, un ja šīs lietas – glābšana, dziedināšana, labklājība, vairošanās – ir tikai tev, un tu vienlīdzīgi nedalies ar citiem, tad tava darba rezultāts Dieva acīs ir nekas jeb nekāds, nulle, vakuums. Dieva pravietis saka – jūs priecājieties par Lodabaras ieņemšanu.

Pagājušajā dievkalpojumā mēs dzirdējām labas liecības par finansiālu izlaušanos vairāku draudzes cilvēku dzīvēs, un tā ir Dieva griba, ka mēs esam finansiāli svētīti, finansiāli patstāvīgi un bagāti, ka mums nekā netrūkst, taču vēl Dieva griba ir, ka tu rūpējies par citiem, lai arī viņi kļūst tādi, kā tu. Un tas var notikt tikai caur Jēzu Kristu. Tu iepazīstini cilvēkus ar Jēzu un dari viņus par mācekļiem, mācīdams viņiem visu to, ko pats esi iemācījies.

Pagājušais dievkalpojums mums parādīja kādu lietu, kā mums iet ar cilvēku vešanu pie Kristus. Uz divsimts cilvēkiem ir viens cilvēks, ko mēs spējam atvest pie Dieva. Godīgi atbildi pats sev uz jautājumu, vai tu rūpējies par cilvēkiem, vai tikai pats par sevi? Vai tavs balanss ir tādā līmenī, kā to grib Dievs, vai tomēr tas ir pēc tava prāta? Un kas notiks, ja mēs katrs šo balansu nenoregulēsim? To Dieva vārds skaidri saka, – tu pat nemanīsi, kā reliģija ienāks tavā dzīvē, un mans kā mācītāja pienākums ir runāt par to, ko saka Dievs. Un es runāšu tik ilgi, līdz mēs nesāksim tā darīt. Es gribu, lai mēs noregulējam balansu starp savām un citu cilvēku vajadzībām. Tu zini, kas ir stereo režīms? Tās ir divas akustiskās tumbas, kuras vadības pultī noregulē tā, ka zālē rodas skatuves efekts, – tu dzirdi solisti, bungas, taustiņus un ģitāras katru savā vietā. Tas rada klātbūtnes efektu. Ja atslēdz vienu no tumbām, nav vairs balanss. Tāpat es tev varu minēt vienkāršu piemēru ar cilvēku, kura organisms ir ļoti jūtīgs – mums ir vajadzīgi vitamīni, olbaltumvielas, ogļhidrāti un pārtikas vielas, kas satur šos komponentus. Tiklīdz cilvēks neuzņem sabalansētu pārtiku, viņa organismā sākas problēmas. Tas savukārt izraisa slimības, un daudzām no tām ir letāls iznākums.

Pagājušajā reizē man kāds draudzes vīrs rādīja kādu Androīda aplikāciju – ūdens dzeršanas programmu. Katru reizi, kad tu izdzer ūdeni, nospied pogu, un programma parāda, cik daudz ūdens dienā vēl ir jāizdzer, lai tas būtu pietiekamā daudzumā, sabalansēti. Bet ja tu izdzer tasi kafijas, tad liels ūdens daudzums no tava izdzertā tiek noņemts nost, jo kafija organismam atņem šķidrumu. Jo vairāk tu dzer kafiju, jo sausāks tu esi, un tavs organisms nespēj pilnvērtīgi darboties. Ir arī citi līdzīgi negatīvi ieradumi – neveselīgas uzkodas, nav fiziskās slodzes, – un es varu tikai just tev līdzi, jo tā ātri vien var sačākstēt. Tātad cilvēkam ir vajadzīgs ne tikai sabalansēts uzturs, bet arī sabalansēta garīgā dzīve, vienādi ietverot savas vajadzības un rūpes par citiem cilvēkiem. Tavam garīgajam cilvēkam ir vajadzīga lūgšana, Bībeles lasīšana, svētdienas dievkalpojumu apmeklēšana un cilvēku vešana pie Kristus. Ne tikai tu esi svētīts un audz, bet tu audzini līdz ar sevi citus cilvēkus. Tiklīdz balanss tiek izjaukts, tā tiek izjaukta tava garīgā veselība. Man kā draudzes ārstam jeb mācītājam ir lielais Ārsts, Dievs, Kas atver manas acis un parāda – jau draudzē svētdienā ir tikai viens jauns cilvēks, draudze nav vesela. Kā tu domā? Šeit nav svarīgi, kā ir vai nav citās draudzēs, es un mēs visi kopā atbildam par savu draudzi, draudzi „Kristus Pasaulei”. Mēs augam kā gliemeži. Un kur ir tas viens cilvēks, kurš pagājušajā dievkalpojumā pieņēma Jēzu? Atnāca un aizgāja. Tu varbūt domā, ka cilvēks pats atnāks un pats arī paliks draudzē? Varbūt arī atnāks, bet tādu nebūs vairāk par desmit cilvēkiem gadā. Mēs pirmkārt nerūpējamies par cilvēku skaitu, bet par cilvēku glābšanu un izmaiņām viņu dzīvē! Taču skaits norāda uz to, vai draudzē ir izmaiņas vai nav, vai ir glābti cilvēki, vai nav. Mēs nedzenamies pēc cipariem, bet gan pēc cilvēku dvēselēm. Dievs ir tas, Kurš maina cilvēku dzīves. Varbūt mums vajadzētu Dievam lūgt, lai Viņš palīdz mums darīt vairāk?

Dievs man atklāja, ka mēs, draudze „Kristus Pasaulei”, nodarbojamies ar ilūzijas radīšanu. Daudzi no mums rūpējas par to, lai no ārpuses izskatītos, ka mēs baigi kalpojam Dievam. Vai arī, ka mēs ļoti ziedojam Dievam. Es sāku novērot šādu parādību, vai tā ir apzināta vai neapzināta, ka mums rūp, lai citi redz, cik mēs esam aizņemti savā kalpošanā. Ja tu patiešām esi tik aizņemts, kalpojot Dievam un dāsni ziedojot, tad tu būtu atvedis gada laikā uz draudzi vismaz piecus cilvēkus. Ja tu esi ļoti finansiāli svētīgs un kalpo Dievam, tad tu esi palīdzējis citiem cilvēkiem uzsākt savu biznesu vai vismaz pielietot Bībeles finanšu principus viņu dzīvēs. Ja tu patiešām kalpo, tam ir jābūt izmērāmam. Mēs svētdien ieraudzījām, ka nedēļas laikā neko neesam izdarījuši. Es skatos patiesībai acīs. Vai tu spēj atzīt patiesību? Vai kāds var godīgi atzīt, ka mēs esam gliemeži? Mēs nākam priekšā un liecinām, kā Dievs ir izmainījis mūsu dzīves, svētījis mūs, bet kur ir izmaiņas cilvēkos tev apkārt? Ja nav šis balanss, tad tas nav nekas. Jo Dievs tevi ir izglābis, lai tu varētu glābt citus. Dievs tevi ir svētījis, lai tu varētu svētīt citus.

Vai tev ir automašīna? Dažs labs brauc un nemaz nezin, pa kuru galu tajā jālej eļļa vai logu šķidrums. Bet, kas kaut nedaudz no tā visa saprot, tas šad tad pārbauda eļļas līmeni. Kad tu savai mašīnai pēdējo reizi pārbaudīji eļļas līmeni? Eļļai automašīnā ir jābūt līmenī. Ja eļļas līmenis nokrītas zem minimālā un ja mašīnai nav sensori, kas ar signālu vadības panelī ziņo par eļļas līmeņa kritumu, tad motora detaļas darbojas neieeļļotas un beržas cita gar citu. Tautas valodā to sauc par „motora nokaušanu”. Tad šī mašīna kļūst beigta un to var vest uz izgāztuvi, jo tu neesi sekojis līdzi eļļas līmenim. Itin visā ir jābūt balansam. Ja nav balansa starp to, ko Dievs dod tev un ko Dievs grib, lai tu dod cilvēkiem, tad tev draud tas pats, kas mašīnai, kurai eļļas līmenis nav balansā. Tas var beigties ar to, ka tu reiz attapsies sēžot draudzē pilns ar grēkiem, tu būsi reliģiozs kristietis – tāds pats, kā visi citi, kuri ir pierakstīti kādai konkrētai baznīcai draudzes sarakstos un uzskata sevi par kristiešiem. Piemēram, fēnam ir nepieciešams kāds konkrēts voltu skaits, lai tas varētu darboties. Ja tie būs par maz, šis aparāts nedarbosies, taču, ja būs par daudz, tad fēns saplīsīs un tavi mati sarausies čokurā. Visam jābūt balansā! Ir jābūt balansam starp to, ko es saņemu no Dieva un to, ko Dievs vēlas, lai es daru cilvēkiem.

Komunistu laikā ideāli bija vienlīdzība, laime, miers un prieks. Šīs lietas mācīja visiem, taču tajā pašā laikā bija genocīds, izvešanas un slepkavības, lai nodrošinātu šos ideālus, pēc kā cilvēki it kā paši dzinās. Cilvēki strādāja un pūlējās, lai sasniegtu tukšus ideālus. Tajā laikā katrs jauns izgudrojums nonāca birokrātu atvilktnēs. Paskatīsimies uz valstīm, kas vēl aizvien turas pie šiem ideāliem, piemēram, Krievija. Viņi radīja mašīnu žiguli, metāla kasti, ar kuru tie brauc vēl šodien, turoties pie tā laika ideāliem. Viņi nemaz nezina, ka ir arī civilizētā pasaule. Kad es biju Ukrainā, tur uz lielā ceļa onkulis brauca ar zirgu, sēdēdams ratos uz siena un uzskatīdams sevi par šī ceļa centru, jo aiz viņa stāvēja rinda ar smagajām kravas mašīnām, taču viņš nelikās ne zinis. Tā ir stagnācija, paliekas no komunisma, no viņu ideāliem. Kādā brīdī mēs attopamies, ka esam dzinušies pēc tukšiem ideāliem, ka mūs ir muļķojuši. Pēc kā dzenies tu?

Nekā iekarošana jeb fiasko ir tad, kad mēs dzenamies tikai pēc savu vajadzību apmierināšanas un gribam no Dieva dabūt tikai to, ko Viņš grib mums dot. Tas ir pareizi, dzīties, lai saņemtu visu, ko Dievs ir mums paredzējis, taču paralēli tam mums ir jārūpējas, lai mēs Dieva gribu spētu nest arī citiem cilvēkiem. Pirmais solis, kas mums ir jāsper, ir jāatved cilvēki pie Kristus. Ja tu esi glābts, tad glāb citus. Tad, kad tu esi kādu izglābis, palīdzi viņam iemantot visu to, ko Dievs viņam ir paredzējis – dziedināšanu, labklājību un visu to, ko Dievs ir devis tev. Kalpo šim cilvēkam, lūdz par viņu, māci viņu un palīdzi viņam augt. Ja tu sāc saņemt finansiālu svētību, tad māci šim cilvēkam dzīvot tā, lai arī viņš būtu finansiāli nodrošināts. Vairojies pats un māci šos cilvēkus vairoties un vest cilvēkus pie Kristus!

Vai tu esi lasījis pasakas? Man ir Kārļa Skalbes pasaku grāmata, un es gribu jums nolasīt kādu pasaku. Tā ir uzrakstīta 1912. gadā, ir pagājis jau 101 gads, tā ir sena. Dievs man to atgādināja, un šī pasaka ir „Pasaka par vērdiņu”. Latviešu tautas pasakās, Kārļa Skalbes pasakās pavisam noteikti, ir daudzas kristīgas domas un pamācības. Mani Dievs uzrunāja tieši caur šo pasaku, es to izlasīju divas reizes. Lasi un padomā par sevi.

“Pirtnieks Ansis stāvēja sutā kails un ar roku slaucīja acis un pieri, no kuras pilēja lielas sviedru lāses. Ādas skotele viņam bij priekšā un kailās sarkanās kājas koka tupelēs. Visu dienu viņš bij uzcītīgi berzis un locījies, bet neviens viņam nekā nebij devis.

-Šodien, mīļais, man priekš tevis nekā nav.-

-Paldies, līdz nākošai reizei.-

Tā šķīrās no viņa kungi, kuriem viņš, aptinis savus cietos, stipros pirkstus mīkstām, baltām putām, visu dienu godbijīgi un uzmanīgi bij berzis muguru. Bet pirtnieks nežēlojās un gaidīja. Viņš zināja, ka šad un tad uz svētkiem, kad balts eņģelis stundām salst ārā un klauvē pie viscietākām sirdīm, līdz viņu ielaiž,

– arī viņu atcerēsies.

Viņš bija pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabaga ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu. Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, – ka nav malkas, ko krāsni iekurināt.  Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā no bailēm un aukstuma tumšos, tukšos kaktos kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bij nabaga ļaužu Laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu priekšautiņu.

-Nav, nav vairāk,-

viņa teica un purināja savas baltās villaines.

-Ja man pie drēbēm būs pielips kāds labības grauds, tad viņš nokritīs.-

Un, ja tur bija pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris izmisušu acu, teica:

-Otrreiz nākšu atkal.-

Viņa skatījās rūtī, kura bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti nelaimīga Laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie griestiem, un tu dzirdi, kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks piliens.

-Daudz gaidīju, daudz cerēju,

Bet laime mani vīla,-

nabaga ļaužu dzejnieks dziedāja. Bet ko Laimei bij darīt, ka viņai nebij vairāk kā šis saldais vilts? Viņa bij ļoti bēdīga, kad tai nebij ko dot. Tad viņa dienām nozuda meža biezumā, klausījās, kā strazdiņš dzied un balodis dūdo uz savas caurās ligzdas malas. Viņai vajadzēja redzēt pieticību un prieku, lai varētu vēl ticēt laimei. Un viņa patiesi būtu atstājusies no amata un aizgājusi kalnā, vecā atraitņu namā, kur aiz loga ir tik tumšas egles, tik garas ēnas un dzeltens mēness kā vaska ritenīts stāv pustumšā rūtī, – tur tik labi būtu vērpt garo atmiņu pavedienu. Bet viņa bija drusku burve, mazā Laime, un, kad Baltā Devēja roka bij pārāk skopa un vēsa, tā griezās pie vecā rudača, Zemes Gara, un tai dažreiz tiešām izdevās lietas, kādas atgadījās tikai vecos laikos. Paklausāties tik!

Kad Ansis piegāja pie apsvīdušā spoguļa, lai paskatītos savās sarkanajās acīs, viņš piepeši ieraudzīja uz spoguļa malas zaļu vara vērdiņu.

-Mana māte arvien teica: Kas labāks par uti, to paņem līdz,-

pirtnieks nodomāja un iebāza vērdiņu kabatā.

-Lai maza, bet laime,-

pirtnieks, uz māju iedams, domāja un aptaustīja vērdiņu kulē.

-Bet ko es darītu, ja es atrastu zelta gabalu, tik lielu kā tas mēness?-

viņš runāja pats ar sevi, skatīdamies mēnesī, kas spožs un apaļš karājās par tumšiem namu jumtiem.

-Muļķa Ansi,-

mēness teica,

-tu jau sen mani esi atradis. Vai es tev nespīdu kā tīrākais zelts?-

-Ī, tu spīdi gan , bet nesildi. Bet, ja man būtu zelta gabals tik liels, kā tu, es gan zinu, ko darītu.

Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. Tad pa vakariem viņai nebūtu jāsēd tumsā. Tur vara lukturos degtu augstas baltas sveces, kā mācītāja mājā un nekad netrūktu sāls un maizes… Ko tu tur lielies ar savu zeltu? No vakara tu nāc vēlu augšā un tad paskaties tikai no augšās pa rūti un aizlien pie savām zvaigznēm… Bet ko es šovakar lai pārnesu mājā?-

Tas domāja tālāk un gāja, galvu noliecis, gariem, smagiem soļiem.

Viņš apstājās pret maiznīcu ar lielu kliņģeri uz durvīm, kura nosūbējušais līkums vāji zeltojās mēnesnīcā.
-Tur arvien par vērdiņu kaut ko var dabūt.-

Viņš iegāja maiznīcā.

Maiznieks patlaban kāpa augšā no cepļa pagraba ar brūnu kliņģerīšu pannu uz galvas.
-Cik maksā?-

pirtnieks prasīja.

-Par vērdiņu divi,-

maiznieks atteica un izlaida kliņģerīšus uz galda. Viņi vēl skrēdāja knikšķēdami, un pār viņiem vēl dvašoja krāsns tveice. Ansis paņēma divus un uzlika vērdiņu uz galda. Iedams viņš vienu sāka ēst – viņš bij ļoti izsalcis. Bet, kad viņš ar to bij galā, viņam vēl stiprāk sāka gribēties ēst, un otrs kliņģerītis tik silts gulēja kabatā un čukstēja:

-Apēd mani, apēd.-

-Nevaru. Es nesu tevi mātei.-

-Nu, nolauz tik radziņu, mātei jau vēl paliks.-

Ansis bāza roku kabatā un nolauza radziņu. Bet kliņģerītis silti spiedās klāt un čukstēja:
-Nu, ņem vēl pusi, ko tu niekojies, es jau nemaz neesmu tik mazs.-

Ansis nolauza un apēda vēl vienu pusi. Bet tad viņš domāja:

-Kas nu ies ar puskliņģeri mājā. Un māte jau nemaz negaida un nezina, ka es dabūju vērdiņu.-

Un Ansis apēda paliku. Tad tikai viņš saprata, ka apēdis abus kliņģerus un ka nu jāiet uz māju tukšām rokām.

-Ak, velns, būtu man vēl bijis vērdiņš!-

Ansis iesaucās un meklēja kabatās. Un to brīnumu! Tur tiešām bij vēl vesels vērdiņš.
-Vai tik tas nav laimes vērdiņš, kurš vienmēr paliek kabatā, izdod, cik gribi?-

Ansis teica un viltīgi pats sev pameta ar acīm.

-Ies, izmēģinās.-

Viņš gāja atpakaļ uz maiznīcu, paņēma vēl divus kliņģerīšus un nolika vērdiņu uz galda. Palūkoja kabatā: vērdiņš, kā bijis.

-Aha, nu man ir skola rokā!-

Ansis priecīgs domāja un ņēma kliņģerīšus pāru pa pārai, maksādams pa vērdiņam, kamēr galds bija tukšs. Viņš piebāza ar tiem pilnas kules, piesēja lakatu un gāja laimīgs uz māju.

-Māt, nu mēs nekad vairs nesēdēsim vakarā bez maizes, es atradu laimes vērdiņu!-
Ansis teica, pārnācis savā tumšā kaktā, no kura mēnesnīcā pacēlās viņam pretī mātes baltā galva. Viņš nolika tai nastu klēpī un izstāstīja visu, kas bij gadījies.

-Kur tad šis ir?-

māte prasīja.

-Vai kāds zaļš! Kā zemē gulējis,-

viņa teica un pacēla vērdiņu savos tumšos, sarepējušos pirkstos pie pašām acīm.

-Saka jau, saka, ka katra laime esot zemē aprakta: kas protot, tas atrodot. Tev jau, dēls viņa pati iekāpusi rokās. Glabā labi! Kas tādu dabū, tā mūžam pietiek.-

Un Ansis vēl ilgi vakarā stāvēja pie loga, grozīdams pirkstos brīnišķo vērdiņu.
Otrā dienā viņš apvilka zaļo svētdienas kamzoli un izgāja pastaigāties. Viņš skatījās uz namiem un pārdotavu durvīs izkārtām precēm, uz mantām, ko ormaņi veda savos vezumos, it kā tas viss viņam piederētu. Tur ielā cēla jaunu namu. Strādnieks noliecies krāva ķieģeļus nestavās.

-Ko maksā ķieģelis?-

Ansis prasīja, lūkodamies darbā.

-Vērdiņu gabalā,-

strādnieks jokoja. Un Ansis nogāja ķieģeļu ceplī, kur zemē ieraktas zvēroja sarkanas krāsnis un visapkārt bij augstas ķieģeļu grēdas. Pār viņām vizēja kā rožaini pelni, kā putekļi no sakaltušām rožu lapām. No šiem ķieģeļiem kraut augstas sienas pret vakara sauli – tas būtu jauki. Un Ansis prasīja ķieģeļniekam, vai viņš ir ar mieru saņemt naudu par ķieģeļiem vērdiņos.

-Par ko vērdiņos? Es no vara ķieģeļus netaisu. Ej uz tirgu, tur ir mainītavu diezgan, tur tu vari izmainīt savus vērdiņus zeltā un sudrabā,-

ķieģeļnieks atbildēja.

Ansis nokaunējies aizgāja.

Otrā rītā agri viņš devās uz tirgu un ieņēma vietu pie naudas mijēja galda. Viņš lika un skaitīja vērdiņu pēc vērdiņa un pirka zeltu un sudrabu. Viņš stāvēja tur katru dienu, noliecies pār naudas čupu, kā pieaudzis pie galda. Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā. Viņš gribēja būt kungs pār šo pilsētu, kungs pār ielām, kur bij staigājis, pie malas spiezdamies, sarāvies savās lupatās, kā nabaga pirtnieks.

Visos pilsētas stūros viņam cēla namus. Mūrnieki mūrēja un pacēlās līdz ar augošo namu arvien augstāk debesīs, lejā sēri un gaiši skanēja akmeņkaļu kalti, galdnieki drāza garas zelta skaidas, zāģi elsoja, – darba un dzīvības prieka bij pilni visi stūri, tik pats saimnieks sēdēja noliecies pār naudas čupu, un viņa pierē pamazām ievilkās divas cietas, sausas grumbas. Viņam nebij laika pacelt acis: ikkatrs svabads mirklis maksāja vērdiņu. Un kas gan bij ko redzēt? Visi šie nami, šīs teltis, viss šis tirgus bij tai netīrā naudas čupā, kas gulēja viņam priekšā. Par to varēja visu nopirkt. Saule gan nebij pērkama, bet viņā jau varēja sildīties katrs suns, kas izlaidies gulēja pie vārtiem.

Reizēm pie viņa atnāca māte, uz  spieķīša atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu.

-Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.-

Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu, kur vēji lodāja caur izdrupušiem pakšiem un lietus pilēja no caurā jumta. Reiz dēls viņai bij solījis siltu priežu istabiņu. Bet vai nu viņam bij vaļas tagad par to domāt! Un jaunos namos, ko viņš cēla bij tik dārgi dzīvokļi – vai tur piederēja būt tik vecam un prastam cilvēkam?… Viņa nespēja saprast dēla, bet ticēja viņam un bij uz viņu lepna. Viņas dēls bij tik bagāts un varens – vai vēl lielāku laimi vecuma dienās varēja piedzīvot? Bet, kad vakaros gar logu smagiem soļiem strādnieki nāca no darba mājā, viņa palika nemierīga un domāja, cik labi bij toreiz, kad Ansis, pārnācis vakarā mājās, nolieca galvu viņai klēpī un izsūdzēja savas bēdas. Tad viņam nebij nekā vairāk kā šīs bēdas, bet šais bēdās bij viņa sirds…

Tā pagāja daudz gadu. Ansim piederēja jau puspilsētas, un visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Viņa namos bij ļaužu kā šūnās bišu. Bez ikdienas raizēm un nelaimēm viņi sakrāja vēl šais akmeņa šūnās daudz draudzības un mīlestības kā salda medus, tik Bagātam Ansim nebij drauga, izņemot vērdiņu, kurš no lielas lietošanas bij noberzts sārts. Māte bij mirusi, un viņš nemeklēja vairs cilvēka: draugi paņēma tik laiku. Agri vai vēlu viņš sēdēja, noliecies pār naudas čupu.     Viņam bij izaugusi gara, sirma bārda, un viņa pirksti kā kukaiņi drebēdami rāpoja pa zelta un sudraba gabaliem.

Bet kā koks, kas stāvējis taisni, nolīkst reiz, kad serde tam izžuvusi, tā Bagātais Ansis – kas vēl nebij redzēts – kādā svētdienā ieslēdza savus vērdiņus dzelzs pagrabā un izgāja aiz pilsētas pastaigāties. Laiks bij jauks. Ļaudis gāja jautros baros ar draugiem, sievām un bērniem. Samīlējušies staigāja, sadevušies rokās. Bagātais Ansis vien īgni novērsās no ļaudīm, jo kā gan tik bagāts un varens kungs ies kopā ar visiem. Viņa vienīgais draugs gulēja tam kabatā, un viņa domas pastāvīgi grozījās ap to kā zeltkājainas bites ap asins sarkanu ziedu.

Bagātais Ansis nogriezās pa sānu cēlu un no nāca skaistā gravā, un tur atrada vientuļu avotu zem ziediem nosniguša ievas cera, kurš lēnā vējā nometa pa pārslai garā zālē. Viņš noslaucīja pieri un nolaidās pie avota zemē. Zili un dzelteni tauriņi laidās no zieda uz ziedu, paši kā vēja atrauti ziedi. Visapkārt sīca un zibēja brūni, zili un zeltaini kukainīši, zāli uz leju kustināja klusas, sīkas ūdens straumes kā mirdzoši sudraba vaguliņi, kuri nemierīgi lodāja gar viņas saknēm.

Bagātais Ansis nolika cepuri un spieķi, un vējš uzpūta uz viņa pieres patīkamu miera sajūtu.

-Nē, te tiešām skaisti,-

viņš teica un noliecies lūkojās avotā. No skaidrā ūdeņa tam raudzījās pretī barga veča seja. Jā tā bij viņa paša, Bagātā Anša, seja, tā viņam arvien bij labi patikusi. Un viņš izvilka no kabatas laimīgo vērdiņu un smaidīdams rādīja to savai bildei ūdenī. Un atspīdums smaidīja viņam pretī un rādīja sarkanu vara vērdiņu, kurš asi kvēloja uz avota mierīgā, zaļganā līmeņa.
Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta rokas.

-Uz redzēšanos, Ansi,-

viņš locīdamies smējās, un viņa vārdi nāca no avota dibena augšā kā sarkani burbuļi.

-Nu es esmu tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bij virsū, nu ir pie tavām rokām. redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu! He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu – mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks!…-

Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams, atrāva seju.

Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās… Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka.
Kad Bagātais Ansis lēni vilkās uz māju, tam ausīs skanēja, it kā viņš būtu ar tukšu vidu.
Tā nobeidza viņš savu dzīvi ar tukšumu krūtīs. viņa sirdi vairs neatrada jauna mīlestība, un pirkstus, kuri bija raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara.

Kad Ansis bij aizgājis, ievu krūms sakustējās un viņa vietā parādījās pati Laime savās baltās villainēs. Viņa piegāja pie avota, kura ūdens atkal bija maigs un zaļš kā zāle, un noliecās pār to.

Klusa, pelēka asariņa iekrita skaidrā ūdenī. Un ūdens no tā laika avotā tapa rūgts. Bet Laime nozuda atkal meža dziļumā. Un zvejnieks, cilādams vakarā tukšo tarbu, un arājs, slaucīdams sviedrus grūtās vagas galā, nopūtās:

-Dievs vien zin, kur mana laime palikusi. Kā ūdenī iekritusi.-

Bet laime domāja, cik labi būt tur kalnā, klusā mājā, kur logā raugās mīļš, apaļš vaska mēnestiņš, tur krēslā būtu tik labi vērpt garo skumju pavedienu.”

Vakuuma iekarošana. Tu visu dzīvi berz un domā, ka tu esi kaut ko sasniedzis, jo tiešām, esot draudzē, tu esi izlauzies finansiāli, tu biji nabags, bet tagad Dievs ir tevi svētījis, cilvēki tev ir kalpojuši un nu tu esi kļuvis bagāts. Tu biji depresijā un tava dzīve bija salauzta, bet tagad tu esi kļuvis par skaistu un perfektu Dieva radījumu, tev ir sakārtotas emocijas, tava iekšējā pasaule. Tu biji nespēcīgs, bet nu esi spēcīgs, tu biji slims, bet tagad esi dziedināts. Tu biji nelaimīgs, bet tagad laimīgs, tu biji nolemts, bet tagad izredzēts. Tu biji nemīlēts, bet tagad esi pieņemts un mīlēts, tev nebija pilnvērtīga ģimene, bet Dievs tevi ir dziedinājis un šī vieta ir tava jaunā ģimene. Tagad tu esi laimīgs. Tas viss tavā dzīvē nav tikai pateicoties tam, ka tev ir kalpojuši, bet arī tu pats esi atsaucies, cīnījies, maksājis savu cenu. Bet vai paralēli tam, ka tu maksā cenu par savu izlaušanos un savām svētībām, tu to dari arī par citiem cilvēkiem?

Šī svētruna radās pēc sapņa, ko es redzēju naktī pēc svētdienas dievkalpojuma. Kādā līderu skolas nodarbībā mēs mācījāmies par gudrības un atziņas vārdu – tas var atklāties caur sapni. Šis sapnis, ko es redzēju, bija no Dieva. Sapnī bija kāda skaista vieta, grūti to aprakstīt kādos vārdos, taču tā bija brīnišķīgi skaista, un tur biju es un visi mēs – mūsu draudze. Mēs gājām pa kalnu taciņām un nonācām kādā īpašā, tādā kā skatu vietā. Zini, ir vietas, kur tūristi brauc skatīties kādas īpaši skaistas vietas, pilis un citas atjaunotas vietas, tāpat arī mēs bijām ceļojumā. Tur bija tāda kā kapela, kas tāpat kā Krimuldas baznīciņa vienmēr ir atvērta un stāv viena pati lauka vidū. Durvis bija atvērtas, temperatūra bija ideāla, un es iegāju šajā vietā. Es esmu stāstījis, ka mans hobijs ir dažādas skaņu sistēmas, un šajā vietā skanēja skaista mūzika. Es apzināti apsēdos un baudīju šo mūziku, un sapnī es pie sevis domāju, ka tik laba skaņa un aparatūra nav nekur, kā tikai šeit. Es tur jutos ļoti labi. Šajā baznīciņā ienāca kāds tēls baltās drēbēs, un es skaidri zināju, ka tas ir šīs vietas saimnieks. Mēs nesarunājāmies, viņš vienkārši izgāja cauri un aizgāja tālāk. Es sēdēju un sapnī domāju, vai vispār varu kaut ko aizskart, jo viss bija tik skaists. Tad es devos ārā no šīs telpas, un blakus tai bija skatu vieta, kur es un draudze vērojām skaistu skatu – tur bija klintis, avoti, ūdenskritumi. Skatoties uz šo skatu, es sapnī sāku raudāt, jo jutos ļoti laimīgs. Tas bija ļoti reāls sapnis, un es pat sajutu, kā pa maniem vaigiem plūst šīs asaras. Pēkšņi es dzirdēju balsi: „Raudi par cilvēkiem!” Sapnī es pieņēmu lēmumu, un turpināju raudāt, taču nu jau  par cilvēkiem.

Tas, ko Dievs gribēja pateikt caur šo sapni, ir ļoti skaidra vēsts. Mēs maksājam savu cenu un saņemam Dieva svētības mūsu dzīvē. Reizēm mēs esam tik tuvu laimei kā pirtnieks Ansis –  viss man ir, es visu esmu sasniedzis, ko vēl man vajag! Mēs esam tik tuvu laimei, ka reizēm var pat apraudāties, kad ieejam Dieva klātbūtnē, kad esam kaut ko sasnieguši. Taču ko saka Dievs? Raudi par cilvēkiem! Raudi par cilvēkiem, nevis cīnies par tukšumu, par neko. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, cīnies par sevi un paralēli par cilvēkiem. Godīgi pats sev atbildi uz šo jautājumu – vai desmit cilvēki kopā kā komanda var viena mēneša laikā pie Dieva atvest vienu cilvēku? Ne tikai, ka viņš atnāk, bet arī paliek draudzē. Te nav runa par to, cik daudz tu dari vai kā savādāk, bet gan par to, vai tu to reāli vari izdarīt, maksājot savu cenu un mērķtiecīgi un pietiekamā daudzumā strādājot. Pieņemsim, ka tu neesi kristietis, un nu padomā – vai desmit cilvēku grupa, mērķtiecīgi strādājot, var mēneša laikā pievest cilvēku pie savas idejas? Lūk, vai tad Dieva bērni nevar, kopā strādājot, pievest cilvēku pie Kristus un kalpot viņam, lai viss, kas ir tev, būtu arī viņam? Tas ir iespējams, taču jautājums ir, vai mēs kalpojam. Par sevi, protams, mēs cīnāmies, taču jautājums ir, vai mēs maksājam pietiekamu cenu un kalpojam, lai Dieva griba piepildītos citu cilvēku dzīvēs. Atbilde uz šo jautājumu ir nē, mēs to nedarām. Vecais gads ir izskaņā, un šī gada sākumā mēs uzlikām sev noteiktus mērķus, cik cilvēki būs mūsu dievkalpojumos, grupās un tā tālāk. Draugs, gada laikā nav noticis nekas ievērības cienīgs, mēs cīnāmies kā gliemezīši. Taču nākamajā gadā mēs pieņemsim lēmumu uz desmit cilvēkiem mēneša laikā pie Kristus pievest vienu cilvēku, vai tu gribi būt viens no tiem, kas to dara?  Mēs to darīsim komandās, nevis pa vienam. Tātad nākamā gada plāns cilvēku glābšanai ir desmit plus viens! Es to nevaru tev pavēlēt darīt, taču tagad mūsu reālā situācija ir viens cilvēks uz divsimts cilvēkiem mēneša laikā. Vai nebūtu labi, ja būtu desmit plus viens mēnesī? Aprēķinot to, gada beigās mūsu draudzē ir divsimt četrdesmit jaunpiedzimuši cilvēki, un mūsu draudze ir četrsimt četrdesmit cilvēku liela. Tad mēs redzēsim, ka cilvēki tiešām ir glābti. Mēs domājam, ka atnāksim uz lūgšanu sapulci, uztaisīsim neformālo pasākumu un ka tad Dievs audzēs mūsu grupiņas un draudzi. Tev būs tik, cik tu strādāsi! Svētais Gars darbosies caur tevi tikai tik daudz, cik tu atļausi viņam darboties un strādāsi. Vai tu zini, cik daudz cilvēki ir jāuzrunā, lai viens kaut cik atsauktos Kristum? Pieci, desmit, pat divdesmit. Un tagad jautājums tev – cik daudz cilvēkus tu esi uzrunājis pēdējās nedēļas, pēdējā mēneša laikā? Daudziem atbilde ir nevienu. Tev nekad nebūs izglābti cilvēki, ja tu ar tiem tik maz runāsi par Dievu. Braucot uz dievkalpojumu es kristīgajā radio klausījos kāda mācītāja svētrunu, un viņš teica: „Kā tu vari saukt sevi par Debesu Valstības pilsoni, ja tu nestāsti cilvēkiem par Kristu?” Viņš stāstīja, ka ir kristieši, kuri perfekti pārzina sportistus, dažādus sporta un politikas notikumus, taču Bībeli nepārzina. Tavai mīļākajai tēmai, runājot ar cilvēkiem, ir jābūt par to, ko Jēzus ir izdarījis tavā dzīvē. Kāda ir tava mīļākā tēma, par ko tu runā ar cilvēkiem?

Es vēlos atgādināt, ka mūsu ticības tēvi, apustuļi, ir tie, kas ielika pamatus mūsdienu draudzei, maksādami par to ar savām dzīvībām. No divpadsmit apustuļiem tikai viens nomira dabiskā nāvē, tas bija apustulis Jānis. Pārējos nogalināja dažādos zemes nostūros. Acīmredzot viņi tik daudz sludināja un cēla tik lielas draudzes, kas ietekmēja valstis, un tas kādam traucēja. Tādēļ viņus nogalināja. Viņi maksāja ar savām dzīvībām par cilvēku dzīvībām. Jēzus saka, ka nav lielākas mīlestības par to, kad kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. Vai mēs spējam kaut nedaudz no sava laika iedot par saviem draugiem?

„Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums.  Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. (..) tad nu iekarsies un atgriezies!”  (Atklāsmes 3:14-19)

Šeit apustulis Jānis ir saņēmis vārdus no Kristus, kuri ir jāpaziņo Lāodikejas draudzei. Draudzes eņģelis šajā gadījumā ir domāts mācītājs, un es to saņēmu un tagad dodu to tālāk jums. Šeit ir rakstīts, lai iekarsti un atgriezies. Citiem vārdiem – noregulē balansu! Es runāšu par to katru svētdienu tik ilgi, kamēr balanss mums būs pareizā līmenī. Ja balanss nav pareizs, tad tu esi remdens, un remdenos Dievs izspļaus no Savas mutes. Kad sāls nederīga, tā ārā izmetama un ļaudīm saminama. Nevajag cīnīties vienam, jo viens nav karotājs. Ir jādarbojas komandā, katram ar savu dāvanu – viens lūdz, viens ziedo, viens iet un dara un tā tālāk, katrs savā vietā un dara savu darbu, un jūs uzvarat kopā kā komanda. Mēs esam draudze un ģimene, bet apkārt mums ir grimstoša pasaule.

Ja kāds lasa ziņas par to, kas notiek pasaulē, tad šobrīd Ukrainā ir Maskavas politikas ielikts prezidents, kas ir bijis sodīts. Tā ir sistēma, kas ir darbojusies arī Latvijā, kur valdībā tiek ielikti cilvēki, kuri tikai akli paklausa pavēlēm. Ukrainā ir Maskavas ielikts cilvēks Janukovičs, kas šobrīd ir Ukrainas prezidents, kas cenšas tautai uzspiest Maskavas politiku. Tautai šajā valstī vairs nav nekādas balss. Arī Latvijā notika tāpat, ka pie varas nāca tāds pats cilvēks kā Ukrainā. Ušakovs arī ir Maskavas ielikts cilvēks. Viņš ir par Maskavas politiku, un to var redzēt gan viņa vārdos, gan darbos. Ir jābūt muļķim, lai to nesaprastu. Jautājums ir, ja tas varēja notikt mūsu acu priekšā tepat Latvijā, vai rīt mums nevar būt tāds pats prezidents, un vai aizparīt mēs nevaram nonākt kādā vecajā režīmā? Latvijā ir tikai viens spēks, kas spēj visu šo te ietekmēt, ka mūsu zeme un mūsu tauta ir svētīta, dzīvo labklājībā un brīvībā – tā ir draudze. Tur ārpusē aiz mums ir grimstoša paaudze, pilsētas un valstis. Katru gadu cilvēku skaits šeit Latvijā samazinās. Šī vieta, kur mēs dzīvojam, ir iznīkstoša vieta. Arī eiro ieviešana nebūs risinājums. Problēma, kas ir bezdievība, jau paliks, un tikai mēs spējam dot šo atbildi ne tikai konkrētiem cilvēkiem, bet visai mūsu valstij. Mums ir atbilde, tad nu izvēlēsimies vai nu desmit plus viens, vai divsimts plus viens. Ne tikai domā par to, bet sāc darīt!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova