Alkoholisms ir viena no izplatītākajām atkarībām, kas ne tikai sabojā veselību, bet ietekmē arī cilvēka ģimenes locekļus un draugus. Pusaudžu vecumā izmēģinātā pirmā glāzīte var kļūt par liktenīgo, kā tas notika arī ar Valdi. Gadiem ilgi viņš dzēra ik dienas, līdz iepazina Jēzu Kristu, kas viņu atbrīvoja no šīs atkarības un izmainīja Valda dzīvi.

“Es uzaugu laukos, kur apkārt bija daudz iedzeršanu, tāpēc to uzskatīju par normālu parādību. Atceros, kā aptuveni piecpadsmit gadu vecumā ar draugiem kopīgi iegādājāmies pirmo pudeli. Mums ļoti iepatikās alkohola radītā pārliecība par sevi un tas, cik bravūrīgi varējām uzvesties. Tā sāku iedzert ik sestdienu un svētdienu. Vēlāk, kad uzsāku darba gaitas, pamanīju, ka priekšnieks neiebilst pret alkohola lietošanu, tāpēc atļāvos iedzert arī darba dienu vakaros. Drīz vien jau vairs nevarēju nodzīvot ne dienu bez kāda aliņa. Gribēju izveidot nopietnas attiecības ar meiteni, taču neviena ilgstoši nevēlējās ar mani draudzēties un sauca par alkoholiķi. Pēc laika man tomēr izdevās iepazīties ar sievieti, kas domāja, ka spēs man palīdzēt. Pārcēlos pie viņas uz dzīvi Rīgā. Redzēdama manu atkarību, viņa ieteica man ārstēties un iešūt “ampulu”, kas atturētu no alkohola lietošanas, jo satur medikamentus, kurus nedrīkst lietot kopā ar to. Es paklausīju un spēju divus gadus iztikt bez alkohola, baidoties no tā, ka varētu apdraudēt savu veselību. Tomēr pēc šiem gadiem joprojām vēlējos iedzert, tāpēc reiz pamēģināju alu. Nekas nenotika, un pēc neilga laika es jau atkal dzēru stirpo alkoholu. Meitene, redzot, ka esmu atsācis dzeršanu, izbeidza attiecības. Protams, arī no darba biju atlaists, jo nespēju izpildīt savus pienākumus. Dzērumā arī pazaudēju tiesības vadīt auto un sāku nest uz lombardiem vērtīgāko elektrotehniku, kas man bija, lai iegūtu naudu alkoholam.

Redzot manu smago stāvokli, tuvinieki un draugi sāka mani saukt par “bomzi”, un patiesībā es daudz no tā neatšķīros. Pārdzīvoju par izjukušajām attiecībām ar meiteni, arī vistuvākais draugs, kam biju pieķēries, izbeidza ar mani kontaktēties. Mana meita nevēlējās uzturēt attiecības ar tādu tēvu. Tas viss mani ļoti sāpināja, jo šie cilvēki man bija svarīgi. Sapratu, ka esmu palicis pavisam viens un bez jebkādas iespējas izmainīt savu dzīvi. Tas bija kā nebeidzams “ritenis” – iedzeršana, paģiru mazināšana ar alkoholu nākamajā rītā un atkal iedzeršana, un es nespēju no tā izkļūt. Jutos nožēlojams un nevienam nevajadzīgs. Papildus tam no ilgstošās dzeršanas man sākās alkohola izraisītas epilepsijas lēkmes. Tās tas atgadījās vairākas reizes.

Toreiz, neredzot vairs nekādas iespējas un risinājumu, atcerējos, ka mamma mani bērnība bija vedusi uz baznīcu un stāstījusi par Dievu. Es sāku lūgt Jēzu Kristu, izmisumā saucot pēc palīdzības. Sapratu, ka pavisam drīz varu nomirt, ja tā turpināšu. Lūdzu, lai Jēzus atbrīvo mani no šīs atkarības un izmaina dzīvi. Sajutu īpašu Dieva klātbūtni un sāku raudāt, nožēlojot savus grēkus. Otrā dienā piecēlos un kā ierasts devos uz veikalu, lai iegādātos alu, kas palīdzētu atgūties no paģirām. Paņemot rokās pudeli, sāku domāt, ka patiesībā man gandrīz nav paģiru un es nevēlos dzert alkoholu. Turpat pie veikala arī izlēju iegādāto alu ārā. Tā bija mana pēdējā nopirktā alkohola pudele! Atgriežoties mājās, es pateicos Dievam par šo brīnumu, ka varu izvēlēties nedzert un apsolījos Viņam kalpot. Svētdienā devos uz kādu vietējo baznīcu, kur mani bija vedusi mamma. Lūdzu Dievu arī pēc īstiem, ticīgiem draugiem, ar kuriem kopā varētu pavadīt laiku, pārrunājot Bībeli. Pēc neilga laika brāļa meita uzaicināja uz “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Tur man ļoti patika gan slavēšanas mūzika, gan mācītāja sludinātais. Tiku ielūgts apmeklēt mājas grupiņas pasākumu, kur iepazinos ar vīriem, kam ir dzīva ticība un kas vēlas kalpot Dievam. Esmu ļoti pateicīgs, ka varu būt šādā draudzē. Lūdzot Dievu un lasot Bībeli, sapratu, ka pavadīt laiku ar vecajiem draugiem, kas lieto alkoholu, vairs nevēlos. Es viņus aicinu iepazīt Dievu un saņemt brīvību no atkarībām, taču neapmeklēju viņu iedzeršanas.

Esmu pilnīgi brīvs no gadiem ilgušās atkarības. Alkohols ir kļuvis vienaldzīgs un man neinteresē. Arī epilepsijas lēkmju vairs nav, un, tā vietā, lai nestu mantas uz lombardu, es strādāju un atbildīgi izpildu savus pienākumus. Dievs ir atjaunojis manas attiecības ar meitu – viņa man ir piedevusi un vēlas pavadīt laiku kopā. Arī mans labākais draugs ir atkal sācis man uzticēties, jo redz, ka ar Dieva palīdzību esmu mainījies. Neviens vairs nesauc mani par “bomzi” un alkoholiķi. Es palīdzu citiem alkohola atkarīgajiem iepazīt Dievu un esmu patiesi laimīgs, kalpojot Viņam un dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Bībelē 40. Psalma 2. un 3. pantā ir teikts: “Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” un tā ir taisnība. Paldies Jēzum Kristum, kurš spēj atbrīvot pat no vissmagākajām atkarībām un izmainīt dzīvi pilnībā!” ar prieku saka Valdis.

Valda Kūlīša liecību pierakstīja Laura Gruševa