bukletiem, ieteica Valmieras draudzei pārlīmēt tos un sarīkot īpašo dievkalpojumu ar atbrīvošanu un dziedināšanu, es nespēju noticēt, ka tas tika teikts visā nopietnībā. Kad pārjautājot, saņēmu apstiprinošu atbildi, sapratu, ka tas būs vairāk kā lēciens aukstā ūdenī, tas būs lēciens no klints aukstā ūdenī, ņemot vērā to, ka vadu draudzi no janvāra, bet oficiāli esmu apstiprināta par draudzes vadītāju tikai no aprīļa mēneša.
Tas bija vairāk kā izaicinājums. Kopš pagājušās vasaras esmu pieņēmusi lēmumu stingri paklausīt Dieva gribai. Un pēc principa – ko tev saka mācītājs, to tev saka Dievs – tā bija Dieva griba. Kopš esmu draudzes vadītāja, nenesu atbildību tikai par sevi, bet arī par draudzi. Atkāpšanās ceļa vairs nav – tikai uz priekšu un ne soli atpakaļ.
Draudzes cilvēki jauno ziņu uzņēma mierīgi, bet ar lielu atbildības sajūtu. Atceros pirmo gadu, cik grūti bija cilvēkus iekustināt kalpot – pārlīmēt un nēsāt bukletus. Lielāko darbu izdarīju pati. Šodien situācija draudzē ir nesalīdzināmi mainījusies – cilvēki jūtās atbildīgi par savu draudzi. Verita, kura visu šo laiku pazīstama kā klusa, nevarīga, pārāk jūtīga, viena pati salīmēja 900 bukletus un tos visus arī iznēsāja, pie tam daļu bukletu kopā ar Vitiņu dalīja cilvēkiem rokās. Silvija, Valentīna, katra salīmēja un iznēsāja 500 bukletus. Par cilvēku attieksmi liecina īsziņa, kuru saņēmu otrās dienas vakarā pēc bukletu un uzlīmju izdalīšanas: „Sarmīte un Elvīra jau tūkstoti ir salīmējušas, rīt ņems vēl.”
Es neesmu viena, kura jūt atbildību par draudzi un tās izaugsmi, un man par to ir milzīgs prieks. Es lepojos ar šiem cilvēkiem. Manā līderu komandā ir četri cilvēki, no Valmieras gan tikai divi – Ilmārs un Sintija. Kad Ilmāram tika paziņota vēsts par to, ka būs jāaizlūdz par cilvēkiem, viņš bija šokā. Taču, kad dziedināšanas dievkalpojuma laikā caur viņu Dievs dziedināja un atbrīvoja cilvēkus, prieks bija neaprakstāms.
Bet lai runā paši cilvēki.
Kristīne: „Cietu no pārmērīga skābes daudzuma, bija jāierobežo sevi ēšanā. Pēc dziedināšanas dievkalpojuma varu ēst visu – viss ir kārtībā.”
Hilda: „Mocījos ilgu laiku ar gremošanas problēmām. Pēc dievkalpojuma ēdu visu – viss ir kārtībā.”
Andris: „Saņēmu pilnīgu atbrīvošanu – jau 10 gadus manī bija nomācoša smaguma sajūta. Pēc dievkalpojuma jutos tik viegli un labi, kā nekad. Vēl pēc dievkalpojuma strauji sāka aizdzīt nedziedināmas čūlas uz kājas – šobrīd tās jau ir gandrīz izzudušas.
Irīda: „Pateicos Dievam, ka dziedināšanas dievkalpojumā saņēmu muguras dziedināšanu (tā mani mocīja jau daudzus gadus). Esmu ļoti pateicīga, ka Dievs mani ir atvedis uz šo draudzi, kur es, patiešām, jūtos laimīga. Gribu aicināt ikvienu valmierieti, kurš nav dzīvā draudzē: „Nāc, nenožēlosi!”
Inese: Dievkalpojumā saņēmu atbrīvošanu no nepiedošanas. Tagad ir normālas attiecības ar māti, ar kuru pirms tam nevarēju normāli sarunāties. Esmu draudzē neilgi, tikai nepilnus trīs mēnešus, bet jūtos kā savējā savējo vidū. Ceļu pie Dieva meklēju jau sen… Gāju pie Septītās dienas adventistiem, pie Jehovas lieciniekiem, diezgan regulāri apmeklēju dievkalpojumus luterāņu baznīcā, jo esmu kristīta luterāne, bet nekur neatradu to saikni ar Dievu, kā mājas grupiņā Zilākalnā pie Sintijas un vēlāk Kristus pasaulei draudzes dievkalpojumos Valmierā.
Verita: „Draudzē esmu jau divus gadus. Man ļoti patīk mūsu draudzes mācība un viss, kas šeit notiek. Man ir liels prieks, ka Dievs pēdējā laikā sāk mainīt manu raksturu. Jūtu, ka esmu palikusi stiprāka, drosmīgāka.”
Sintija: „Draudzei „Kristus Pasaulei” Valmierā ir sācies jauns posms – patstāvības zināšanu, prasmju un iemaņu apguves laiks. Sākumā bijām apmulsuši un nedroši – kā nu būs, ko nu darīsim? Taču nu jau varu teikt, ka ar situāciju esam apraduši, izaicinājumu esam pieņēmuši, un nu jau jaunā kvalitātē – turpinām „rullēt” uz priekšu.
Vislielākais paldies jāsaka Norai, kura pašaizliedzīgi un apņēmīgi ir pieņēmusi šo izaicinājumu un ļoti atbildīgi, ar lielu mīlestību pret Dievu un cilvēkiem veic savu kalpošanu – draudze šo mēnešu laikā ir saliedējusies un kļuvusi daudz ģimeniskāka, draudzīgāka, atbildīgāka gan kopumā, gan katrs viens, veicot uzticētos pienākumus un kalpošanas.
Pirmdienās gavējam, sanākam uz kopējām lūgšanām, pēc kurām plānojam un pārrunājam darāmo draudzē. Draudzē tiek pacelti jauni līderi, aprūpēti mājas grupu dalībnieki un pievienojas jauni cilvēki. Tātad, viss notiek!”
Ar prieku varu konstatēt., ka cilvēki draudzi tiešām uztver ļoti nopietni, ar atbildības sajūtu. Var redzēt, ka viņi tiešām iestājas par savu draudzi.
Tagad es zinu, ka man ir komanda, ir ļoti atsaucīgi cilvēki, kuri „stāv” un „krīt” par savu draudzi.
Dievkalpojumā nekādi „zili brīnumi” nenotika, bet Dieva klātbūtne un Dieva darbība bija neapšaubāma. Varbūt tas liekas maz, bet mēs esam pateicīgi Dievam par to pašu. Mēs zinām, ja būsim Dievam uzticīgi un pateicīgi, nākošreiz Viņš darīs vairāk.
Pārmaiņu laikā esam arī auguši. Sevišķi mūs iepriecina, ka ir izveidojusies un veiksmīgi darbojas vīru grupa, kuru vada Ilmārs.
Draudzē ir arī skaitliskais pieaugums, īpaši Sintijas grupā. Sintija ir īpašs cilvēks, viņa izjūt cilvēkus, prot ar viņiem kontaktēties, liek cilvēkiem viņas klātbūtnē justies īpaši labi. Arī man vienmēr ir bijis pieejams Sintijas un Ilmāra atbalsts. Esmu ļoti pateicīga viņiem par aktīvo darbību un atsaucību.
Protams, apzināmies arī savas vājās puses un plānojam, kā tās uzlabot. Šos jautājumus risinām līderu grupā, kura sanāk katru svētdienu pēc dievkalpojuma.
Esam ļoti pateicīgi Lienei, kura katru svētdienu mēro ceļu pie mums, un paši turpinām lūgt par savas slavēšanas grupas izveidi.
Ļoti esam pateicīgi draudzes mācītājiem Gannai un Mārcim par ieliktajiem pamatiem, iedrošinājumu, atbalstu itin visā un vadību.
Nora Lapiņa.
