Andris ir jautrs, komunikabls puisis un interesants sarunu biedrs. 
Mūsu draudzē viņš ir apmēram pusgadu un šajā laikā paguvis tajā stabili iekļauties un iemantot daudzus draugus. Nesen viņš ieguva brīvību no bailēm, kas viņu mocīja daudzus gadus.
Peldēt skolā Andris bija iemācījies diezgan labi, arī ar draugiem bērnībā viņš devās uz jūru un upi ne reizi vien. Reiz, pusaudža vecumā viņš kopā ar saviem vienaudžiem mēģināja pārpeldēt Lielupi. Likās, kas tur liels, – šaura vieta, līdz otram krastam tikai 150 metri. Taču, kad Andris bija nopeldējis divdesmit metrus un vairs nejuta zem kājām pamatu, viņu pēkšņi pārņēma paniskas bailes, un drudžaini, pēdējiem spēkiem viņš tik tikko izķepurojās krastā. No šī brīža puiša dzīvē ienāca paniskas bailes no dziļa ūdens.
Saistībā ar šo notikumu atklājās kāds sens traģisks gadījums. Andra mamma jaunībā reiz gāja peldēt kopā ar savu draugu, bet notika nelaime, jo abi sāka slīkt. Draugs gāja bojā, bet pašu pēdējā brīdī izglāba tuvumā esošie cilvēki. Kopš tās reizes viņa mamma vispār baidījās doties peldēties, līdz ar to arī dēls intuitīvi bija pārmantojis šīs bailes.
Pakļaujoties bailēm, puisis parasti nepeldēja dziļāk par krūšu līmeni un vienmēr turējās krasta tuvumā. „Mani pastāvīgi mocīja baiļu sajūta, ka varu noslīkt, tāpēc rūpīgi izvērtēju, vai ūdens nesniedzas pāri galvai. Ja nebija skaidrs, cik šī vieta ir dziļa, peldēties negāju pat tad, ja attālums bija neliels.” viņš atceras.
Nebija tā, ka Andrim galvenais dzīvē būtu iegūt brīvību no šīm bailēm, tāpēc palīdzību viņš nemeklēja. Kad Andris ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”, vissvarīgākais viņam bija izveidot stabilas attiecības ar Dievu. Draudzes trīs dienu lūgšanu nometnē inkaunterā pagājušā gada augustā kalpotāji par viņu lūdza, tostarp arī par bailēm no dziļa ūdens. Par piedzīvoto šajā inkaunterā un pēc tā stāsta Andris pats:
„To, ka esmu pilnīgi brīvs arī no bailēm uz ūdens, es aptvēru tad, kad kopā ar draugu aizgājām uz baseinu Ķīpsalā, kur ir arī un somu pirts. Tas man izrādījās īsts pārbaudījums, jo ūdens bija pāri galvai un pats baseins 50 metrus garš. Nolēmu šoreiz mēģināt peldēt un mierināju sevi ar domu, ka tur ir arī drošības virves, pie kurām varēšu pieķerties,” atceras Andris. „No sākuma biju domājis nopeldēt tikai līdz baseina galam. Pazīstot sevi, tas jau būtu personīgais rekords. Vēl nodomāju: „Nu šodien gan viss! Savu normu esmu izpildījis ar uzviju”. Pēc atpūtas pirtī pieņēmu lēmumu doties baseinā vēl. Tieši šajā reizē peldot, sapratu, ka kaut kas manī ir mainījies! Es pat mēģināju koncentrēties un domāt par bailēm, taču to vairs nebija. Pie sevis sacīju: „Kungs, ja Tu mani patiešām esi dziedinājis, tad es gribu vēl 100 metrus.” Un es nopeldēju nevis 100 metrus, bet visus 300. Tātad kopā es tajā reizē pieveicu 600 metrus, kas pirms tam man pat sapņos nerādījās! Alelluja!”
Kopš tā brīža Andris saprata, ka ir saņēmis dziedināšanu no bailēm. „Esmu apņēmības pilns droši doties peldēt dziļā ūdenī, jo zinu, ka esmu dziedināts un brīvs”, apliecina Andris.
„Jebkuras bailes ir grēka rezultāts. Tikai, satiekoties ar Dievu, Viņš var atbrīvot mūs no bailēm un dziedināt emocijas. Esmu pateicīgs Jēzum par šo brīvību un novēlu ikvienam piedzīvot un iepazīt Viņu!”
Andra Birzkopa liecību pierakstīja Rihards Krūkliņš
