Katru gadu Vasarsvētki man ir īpaša diena.
Kaut arī mēs neesam reliģioza draudze un nepieturamies pie īpašām reliģiozām tradīcijām, un nebūt nav teikts, ka tieši Vasarsvētki būs tā diena, kad pār draudzi izliesies Dieva Gars vai arī tieši Ziemassvētki būs tā diena, kad cilvēkos piedzims Kristus, tomēr, cik es atceros savus Vasarsvētkus, ir bijušas vairākas reizes, kad Dieva Gars mani ir īpaši aizskāris. Un tas noticis tieši dienā, kad svinam Vasarsvētkus. Tātad Dievs ir arī nedaudz reliģiozs, aizskarot mūs tieši šajā dienā. To varētu izskaidrot ar to, ka tieši šajā dienā visā pasaulē kristīgā draudze vairāk vai mazāk pievērš uzmanību tieši Svētajam Garam. Tieši šajā dienā draudzēs īpaši aizlūdz par Svētā Gara kristībām, par Svētā Gara pieskārienu. Draudzēs runā un māca par Svēto Garu. To, ko mēs mācām, tas notiek! Notiek tas, kam mēs ticam. Un ja šajā dienā mēs īpašu uzmanību pievēršam Svētajam Garam, tad Svētais Gars arī īpašā veidā darbojas šeit un šodien. Āmen!
Ir draudzes, kuras tā arī sauc – Vasarsvētku draudzes. Saistībā ar šo nosaukumu es atceros notikumu no mūsu draudzes trīs dienu nometnes, kas notika šajā nedēļā, Purgaiļos, netālu no Smiltenes. Nometnes trešajā dienā mēs kā vienmēr gājām pirtī un peldējāmies tuvējā baseinā. Arī viesu mājas saimnieces mazbērni plunčājās šajā baseinā, jau no paša rīta, un es iepazinos ar viņiem. Viņus sauc Madara un Miks. Un es skatos, ka šie bērni ir pieklājīgi, labi audzināti, nelamājas, un, piemēram, puika pienāca pie manis un palūdza atļauju iekāpt lielajā ūdens baļļā, kas atradās ārā pie pirts un kurā parasti notiek ūdens kristības. Es, protams, to atļāvu un sāku domāt, varbūt šo bērnu vecāki ir kristieši un iet kādā draudzē. Es pajautāju bērniem: „Jūs uz baznīcu arī ejat?” Bērni atbildēja: „Jā, ejam.” Bija grūti noskaidrot, tieši kā sauc viņu draudzi, līdz mazā meitene teica: „Nu tā ir tā, Vasaras draudze!” Izrādās, ka viņu vecāki apmeklē Vasarsvētku draudzi Rīgā.
Vēl Vasarsvētku draudzes sauc par Pentakostu draudzēm. Šīs draudzes cilvēki sevi dēvē par pentakostiem. Kas ir pentakosts? Burtiski tulkojot, tas ir piecdesmitais. Pēc ebreju kalendāra Vasarsvētkus svin septiņas nedēļas jeb piecdesmit dienas pēc ražas novākšanas sākuma. Tās ir arī miežu novākšanas beigas un kviešu novākšanas sākums. Šie bija īpaši svētki, kurus bija iedibinājis Dievs. Tātad Vasarsvētki ir saistīti ar ražu – ar pirmo ražu, ar ražas novākšanu un ražas turpinājumu. Un es pat esmu redzējis, ka Vasarsvētkos draudzēs pilnīgi burtiski sanes kaut ko no pirmajiem augļiem. No tiem augļiem, kas ienākas maija beigās vai jūnija sākumā. Draugs, mums uz draudzi nav jānes nekādi augļi vai dārzeņi – ne ķirbji, ne banāni, ne apelsīni, ne ananāsi, ne jaunie kartupeļi. Mums ir jānes augļi cilvēku izskatā! Mums ir jāved pie Dieva cilvēki, jāved pie Kristus cilvēki. Lūk, ar ko saistās raža un Vasarsvētki, lūk, kas šī ir par dienu.
Taču mēs nevaram Kristum pievest cilvēkus savā spēkā. Paši savā spēkā mēs cilvēku varam atvest uz draudzi, un arī tas būs stipri sarežģīti. Paši savā spēkā mēs varam piespiest cilvēku noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, kaut kādā veidā ar vārdu spēles un psiholoģijas palīdzību panākt, ka tikko sastapts cilvēks noskaita grēku nožēlas lūgšanu, un ir tādi nopelniem bagāti cilvēki, kas to prot un tā arī dara. Ir vajadzīga tikai anketa jeb šablons ar jautājumiem, ko uzdot uz ielas sastaptam cilvēkam. Pirmais jautājums būtu: „Labdien! Vai drīkst Jums uzdot vienu jautājumu?” Cilvēki vienmēr es gatavi atbildēt uz jautājumiem, jo viņiem patīk, kad kāds viņiem kaut ko pajautā. Otrais jautājums skanētu šādi: „Vai Jums kādreiz kāds ir stāstījis par Dievu?” Un tā talāk. Un pēdējais jautājums būtu: „Vai nevēlaties lūgt kopā lūgšanu un pieņemt Jēzu par savu Kungu?” Un cilvēki arī lūdz. Un pēc tam aiziet tieši tādi paši, kādi bija. Tas tā notiek, ja mēs evaņģelizējam paši savā spēkā, ne Dieva spēkā. Bet lai cilvēkā notiktu reālas iekšējas pārmaiņas un garīga atdzimšana, ir nepieciešams Svētā Gara spēks. Draugs, mums ir nepieciešams Svētais Gars! Mēs tikko dzirdējām Ilonas liecību, kas stāstīja par piedzīvoto inkaunterā jeb mūsu draudzes nometnē, – daudz viņa nerunāja, bet acīs varēja redzēt, ka viņā ir Svētais Gars. Cilvēks ar Dieva Garu var pateikt dažus vārdus, un tie būs tūkstoš reižu vērtīgāki un spēcīgāki, nekā mācītu teologu vārdi, kuri Svēto Garu nepazīst.
Svētrunas tēma šoreiz ir ļoti vienkārša – Vasarsvētki. Kad es beigšu savu sprediķi, mēs slavēsim un pielūgsim Dievu, un es aizlūgšu par katru no jums. Varēsiet krist gar zemi un smieties! Vasarasvētki bija arī laiks, kad pirmo reizi gadā jūdi gāja uz svēto vietu kopīgi svinēt svētkus. Viņi gāja uz Templi pienest savu upuri, kopīgi ēda šo upuru gaļu, kopā priecājās un pielūdza Dievu. Lūk, tie patiešām ir Vasarsvētki!
Kad Pēteris, pēc tam, kad bija saņēmis Svēto Garu, sludināja, draudze no 120 cilvēkiem pieauga līdz 3000! Vienā dienā pie Dieva atgriezās trīs tūkstoši dvēseles. Ir taču atšķirība! Ir atšķirība, vai mēs kalpojam Svētā Gara spēkā vai kalpojam savā spēkā. Vispār mana vēsts šodien ir ļoti vienkārša, es nevēlos neko sarežģīt, – tev ir nepieciešams Svētā Gara spēks, lai atvestu cilvēkus pie Kristus. Pievest cilvēku pie Jēzus nozīmē ievest viņu draudzē. Kristum ir miesa, un tā ir dzīva Dieva draudze. Tu vari pievest cilvēkus pie Kristus arī ārpus draudzes, taču cilvēkam ir jākļūst par Kristus miesas dalībnieku jeb draudzes locekli. Un tam mums ir vajadzīgs Svētā Gara spēks.
Par Svēto Garu daudz māca un daudz runā. Ir arī daudz un dažādu aplamību un muļķību. Piemēram, es esmu lasījis pasaulslavena evaņģēlista grāmatu par Svēto Garu, un tā nav pareiza. Tur ir nopietnas kļūdas. Viņš savā grāmatā raksta, ka Svētā Gara kristības un jaunpiedzimšana ir viens un tas pats, bet tas ir pretrunā ar Bībeli. Tas ir nebībelisks apgalvojums. Un tieši tāpēc viņa kalpošanā nenotiek ne brīnumi, ne zīmes. Paldies Dievam, ka notiek pats svarīgākais brīnums – cilvēka jaunpiedzimšana, un tomēr tas nav viss, ko Dievs mums ir paredzējis. Es nesaku, ka šis evaņģēlists nav no Dieva, taču viņa sludināšanā ir kādas lietas, kas neatbilst Dieva vārdam, un tā sekas ir evaņģēlijs bez brīnumiem. Jēzus ne tikai pieveda cilvēkus dzīvajam Dievam, Viņš arī dziedināja, akliem atvēra acis, kurlie dzirdēja, mēmie runāja; Jēzus uzņēmās visas mūsu vājības un visas mūsu sērgas. Viņš dziedināja visus, kas nāca pie Viņa.
Vakar inkaunterā es dzirdēju kādu liecību, tur bija kāda sieviete no Dobeles. Viņa pienāca pie manis un, izrādās, viņa pirms vairākiem gadiem bija bijusi manis vadītā dziedināšanas jeb evaņģelizācijas dievkalpojumā. Viņa teica, ka toreiz Dievs viņu dziedināja, un viņa līdz pat šim brīdim ir vesela. Un vēl viņa no dievkalpojuma atceras kādu meitenīti, kura jau no bērnības šķielēja. Evaņģēlijam skanot, blakus esošie cilvēki meitenītei saka – viņas acis rādot pareizi! Dievs viņu dziedināja! Meitenes acis līdz pat šai dienai ir pilnīgi normālas. Draugs, evaņģēlija sludināšanu Svētā Gara spēkā pavada brīnumi un zīmes! Dieva gribu uz zemes var izdarīt tikai un vienīgi Svētā Gara spēkā.
Apustuļu darbos Svētais Gars ir pieminēts vismaz 50 reizes. Apustuļu darbus varētu saukt arī par Svētā Gara darbiem. Šajā Jaunās Derības grāmatā ir īpašs uzsvars uz Dieva Svētā Gara darbību. Vēl šī grāmata aptver pirmos trīsdemit gadus pirmās kristiešu draudzes vēsturē. Un visur Apustuļu Darbos var redzēt, kā darbojas Svētais Gars. Jēzus apustuļi strādā un Svētais Gars darbojas. Tā ir evaņģēlija izplatīšanās no Jeruzalemes līdz Romai, pieminot 32 valstis, 54 lielas pilsētas vai galvaspilsētas, 9 Vidusjūras salas, 95 dažādus cilvēkus, vadītājus ar tituliem un bez tiem. Un tas viss ir Svētā Gara darbs. Svētais Gars darbojas caur cilvēkiem. Kad es eju un daru to, ko Dievs man ir uzticējis, kad es eju un sludinu, eju un liecinu, eju un mācu, tur parādās Svētā Gara spēks. Taču, lai Viņš pie tevis parādītos, tev vispirms ir jāsaņem Svētā Gara kristības. Ja tev nav Svētā Gara spēks, tu nevari to dot. Ja tev Viņs ir, tad tajā brīdī, kad tu sludini vai uzliec rokas neveseliem, viņi tiek dziedināti. Svētā Gara spēks darbojas, vēl pie tam sajūtamā veidā.
Kāpēc tagad, kad iznācu sludināt, es vienkārši stāvēju un raudāju? Tas ir Svētais Gars šeit, šajā vietā. Šeit ir Viņa spēks un klātbūtne. Indra, kas vada draudzes slavēšanas grupu, ir iegremdēta un kristīta Svētajā Garā, un kad viņa dzied, Svētais Gars darbojas un tev pieskaras! Kad es sludinu Svētā Gara spēkā, Dieva Gars darbojas.
Grieķu valodā Svētā Gara spēks tiek apzīmēts kā „dunamis”. Tas apzīmē darbību, spēks darbībā. Tas nav vienkārši spēks, kas ir manī, bet tas ir spēks, kas parādās darbībā. Tad, kad es darbojos, tad tas parādās. Es pat varu neko nejust. Kad es priekšā sludinu, īpaši evaņģelizācijas dievkalpojumos, nevarētu teikt, ka es sajūtu kaut ko ļoti īpašu. Es sludinu no Bībeles. Mājās godīgi esmu lūdzis Dievu, godīgi esmu lasījis Bībeli, un es godīgi eju un sludinu. Un Dievs darbojas. Es neatceros, ka es kaut ko īpašu sajutu, kad šī meitenīte, kas šķielēja, tika dziedināta. Tātad šī Svētā Gara darbība ir darbība spēkā jeb spēks darbībā.
Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 21. un 22. pantā, pēc tam, kad Jēzus jau bija augšāmcēlies no mirušajiem, četrdesmit dienas Viņš staigāja virs zemes un pavadīja laiku ar saviem mācekļiem, mācīja viņus, deva norādījumus un teica: „Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Un to sacījis Viņš dvesa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu.”Jēzus emocijas vai sajūtas šajā brīdī nav aprakstītas, bet, iespējams, ka Viņš to pateica mierīgi, nevis kliedza. Kā tu domā, kas šajā brīdī notika? Vai mācekļi tika kristīti ar Svēto Garu? Domā hronoloģiski, – kad Dievs izlēja Svēto Garu pār Savu draudzi? Kādos svētkos tas notika? Vasaras svētkos.
Draugs, neviens Vecās Derības cilvēks nebija jaunpiedzimis. Nevienam no viņiem nebija Svētais Gars Jaunās Derības nozīmē. Viņi nebija jaunpiedzimuši. Bībelē skaidri var lasīt, ka šajā brīdī Jēzus mācekļi saņēma jaunpiedzimšanu. Ikviens cilvēks, kurš atzīst Jēzu kā savu Glābēju, un tic, ka Viņš ir Dieva Dēls, nācis uz zemes, dzīvojis šeit, nomiris par maniem grēkiem un augšāmcēlies, un sēž pie Dieva labās rokas, tajā brīdī saņem Svēto Garu. Ja tu esi atzinis Jēzus par savu Kungu, tev ir Svētais Gars. Taču piecdesmit dienas pēc ražas novākšanas sākuma, pēc Pashā svētkiem, bija Vasarsvētki, kad Dievam pienesa pirmos labības kūlīšus. Latvija nav Israēls, kur raža bija vairākas reizes gadā. Šajos svētkos Jēzus deva norādes mācekļiem:
„Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:4-8)
Jēzus sakās kristīt mācekļus ar Svēto Garu. Palikt Jeruzalemē un gaidīt. Mācekļi turējās kopā un lūdza Dievu. Tāpēc Svētā Gara saņemšanas nosacījums ir lūgšana. Ja tu esi lūdzis Dievu pēc Svētā Gara, tad tu to dabūsi. Ja neesi lūdzis, tad arī varbūt dabūsi, bet varbūt arī nē. Jo cilvēki lūdz tikai to, ko viņiem vajag. Draugs, ja tu nelūdz pēc Svētā Gara, tu esi neauglīgs. Tāpēc, ka tikai Svētā Gara spēkā tu vari izpildīt Kristus Lielo Pavēli. Tu nevari savā spēkā vest cilvēkus pie Dieva! Tu nevari savā spēkā veidot mācekļus. Tu nevari savā spēkā darīt brīnumus un zīmes, un tavā spēkā tev cilvēki neticēs! Ja es nelūdzu pēc Svētā Gara spēka, tas nozīmē, ka es nelūdzu pēc cilvēku glābšanas. Reāli un efektīgi cilvēku var glābt tikai Svētā Gara spēkā. Nav svarīgi, ka ir draudzes un cilvēki, kas to dara bez Svētā Gara spēka, un tomēr Jēzus pavēle ir cita – palieciet Jeruzalemē, kamēr nebūsit apģērbti ar spēku no augšienes. Un mācekļi palika un lūdza.
Apustuļu darbu 2. nodaļā, 1.-11. pantā ir rakstīts: „Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.”
Šeit ir aprakstītas 17 dažādas valodas, tautības, un visi šie cilvēki dzirdēja tos, kas runāja mēlēs savās valodās Dieva lielos darbus teicam. Vai tie cilvēki mācēja tikai angliski, vāciski un franciski? Draugs, es domāju, ka diez vai viņi runāja reāli kādās valodās. Es domāju, ka Svētais Gars pārdabiski ļāva saprast šiem cilvēkiem, jo es nevaru iedomāties kā 17 dažādas tautas visi vienlaicīgi var dzirdēt katrs savā valodā, ja tur visi kopā lūdz mēlēs. Ir grūti atšķirt. Es domāju, ka tā ir pārdabiska Dieva darbība. Un tā ir pirmā zīme tam, ka cilvēks tiek kristīts ar Svēto Garu. Es būšu radikāls un teikšu – ja tu mēlēs nerunā, tev nav Svētā Gara, Es gan pieņemu, ka varbūt Dievs dara kādus izņēmumus, taču Bībelē skatos, ka viņi runāja mēlēs tajā brīdī, kad tika piepildīti ar Svēto Garu. Un vēl Bībelē Apustuļu darbos ir 5 rakstu vietas, kur cilvēki saņem Svētā Gara kristības:
Apustuļu darbi 2:1-13; 4:31; 8:14-18; 10:44-48; 19:1-7
Un šajās Rakstu vietās, kad cilvēki tiek kristīti ar Svēto Garu, trijās no tām ir skaidri rakstīts, ka tajā brīdī viņi runāja mēlēs. Es mācu un šī mācība, kas ir Bībeles mācība darīs pie tevis izmaiņas. Un tur ir rakstīts:
„(..) un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apustuļu 2:2-4)
Septiņdesmitajos gados atmodas laikā Tallinā, ko šodien dēvē par “Tallinas vēju”, Svētais Gars nonāca ļoti iespaidīgā veidā Olevistes baznīcā. Skeptiķi, reliģiozie cilvēki un čekisti šo “Tallinas vēju” dēvēja par Tallinas vēju, kas pūš nepareizajā virzienā. Tā baznīca tur ir arī šodien, es esmu tur bijis. Padomju laikā, Padomju savienībā, Olevistes pilsētā baptisti un vēl cilvēki no citām konfesijām kopā lūdza Dievu, kalpoja, tāpat kā mēs to tagad darām. Viņiem bija pirmā īstā slavēšanas grupa visā Padomju Savienībā, Tallinā. Ja viņi būtu redzējuši, kas mums te tagad notiek, viņi nosirmotu. Tur bija koris, slavēšanas grupa. Esmu personīgi dzirdējis aculieciniekus runājam par šīm lietām, kuri ir vēl dzīvi, kad bijām kādā konferencē Tallinā. Vienu no viņiem sauc Reino. Viņš tajā atmodas laikā bija mācītājs tieši tur. Vai zini, kāda ir skaņa, kad brauc garām viens vilciens? Vai tu vari iedomāties, ka pēkšņi dievkalpojuma laikā būtu tāda skaņa, it kā 100 lokomotīves trauktos cauri? Tur bija tieši tāda skaņa pēc viņu vārdiem. Ēka drebēja un sāka birt zemē apmetums. Lūk, tāds Svētā Gara spēks, precīzi kā Apustuļu laikos.
„(..) un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu.” (Apustuļu 2:2-4)
Un ik pa laikam dažādās vietās, kur cilvēki lūdz un meklē Svēto Garu, Viņš atnāk. Un reizēm tas tiešām notiek zīmīgā un spēcīgā veidā. Tallinā sāka notikt masveida dziedināšanas. Šī baznīca bija piebāzta ar cilvēkiem, cilvēki stāvēja ārā. Atmoda sākās visās Tallinas draudzēs. Tur vairs nebija svarīgi, vai tu esi luterānis, baptists vai kāds cits, visur, visās baznīcās sākās atmodas. Aculiecinieki stāsta, ka tajā centrālajā vietā krājās kaudzē kruķi, dzirdes aparāti un tamlīdzīgas lietas. Cilvēki iegāja iekšā slimi, bet nāca ārā veseli. Krita Svētā Gara spēkā gar zemi un runāja mēlēs. Cilvēki saka braukt uz Tallinu no visas bijušās Padomju Savienības. Viņiem neviens par to nebija stāstījis. No Ukrainas cilvēki brauca pat veseliem ciematiem. Viņi nevarēja šos visus daudzos cilvēkus izmitināt. Viņi vienkārši brauca. Un reizēm šiem cilvēkiem jautāja kā viņi uzzināja par šo atmodu. Viņi saka: “Mēs redzējām vīziju, sapni, ka mums jābrauc uz turieni – vietu ar augstu torni.” Tā bija Tallinā un šai baznīcai bija tornis. Viņi atrada kartē un brauca. Un interesanti, ka atmodas sākumā no rīta mācītājam zvana čekisti no VDK un saka: “Kāpēc jūs cilvēkus nelaižat iekšā?” Dievkalpojumam ir jābūt sešos vakarā, bet tur jau divos dienā pie baznīcas ir pūlis. Dievkalpojumi notika katru dienu. Bija brīnumi, zīmes un dziedināšanas. Šī atmoda, Svētā Gara uguns pārsviedās arī uz daudzām citām valstīm – Ukrainu, Krieviju, Latviju. Kā šī atmoda beidzās? Par to varbūt nevajag īpaši runāt, bet čekisti tur “pastrādāja”. Un draudze padevās. Es nevaru nevienu apsūdzēt, mēs paši nezinām, kā mēs būtu rīkojušies, bet viņiem aizliedza krist zemē un arī viņu pašu starpā nebija vienprātības. Vieni teica, ka krišana zemē ir no velna, citiem nepatika, ka runā mēlēs un dziedina. Tie paši pārmetumi, kas šodien. Man atmiņā iespiedās viena lieta – šie draudzes nami bija tā pārpildīti, ka tur sāka pārdot biļetes. Es nezinu, vai par naudu, bet bija biļetes. Un tie, kam bija līdzi neticīgi cilvēki, tie sēdēja labākajās vietās. Ja tev cilvēks nebija līdzi, tu iekšā varēji netikt! Un tie cilvēki iegāja iekšā neticīgi, bet iznāca ārā ticīgi. Lūk, Svētā Gara atmoda, vasarsvētki. Kad draudzē nāk tikai tad, ja tev līdzi ir neticīgs!
Draugi, šodien šis Vasarsvētku piedzīvojums, ko sauc par Svētā Gara kristībām, tiek padarīts par izpriecu. Atnāc, tevi nosmērē ar eļļu, tu sāc muļķīgi smaidīt, pasmejies, bet kad paskatās tavā dzīvē, tad tā neatšķiras no tā cilvēka dzīves, kas dzīvo kā neticīgs. Bet svētdienās viņš ir klāt pēc savas Svētā Gara porcijas. Nedaudz pakratīties, pasmieties, padejot un viss ir kārtībā. Draugi, Svētais Gars netiek dots, lai mēs labi justos. Tieši otrādi – Svētā Gara spēks tev tiek dots, lai tu tiktu vajāts savas ticības dēļ! Tad, kad tu iesi pie cilvēkiem un kalposi, tu izjutīsi spiedienu un arī vajāšanas. Draugs, tu no tā neizbēgsi. Spēks pastāvēt grūtībās! Un, lūk, kāpēc ir vajadzīgs Svētā Gara spēks. Vai gribi vēl Svēto Garu? Jā? Bet būs grūtības! Tu iesi pie cilvēkiem, kalposi un būs grūtības. Bet daudzi ticēs un atgriezīsies.
Es turpināšu par Tallinas atmodu. Es pats esmu Vasarsvētku ticīgais, jo mana kalpošana izriet no Vasarsvētku piedzīvojuma. Es esmu kristīts Svētajā Garā un tā tic visas draudzes, kuras tic Bībelei tā, kā tur rakstīts. Es iesākumā domāju tieši tāpat, kā skeptiķi, jo mans pirmais mācītājs, kapelāns, neticēja Svētā Gara kristībai kā atsevišķam notikumam. Taču mēs bijām vairāki brāļi Kristū, kas lasījām kopā Bībeli. Man kāds skaidroja, ka Bībelē ir rakstīts, ka tas ir atsevišķs piedzīvojums. Un es to pieņēmu.
Lūk, mūsu draudze ir pateicoties Svētajam Garam. Ne es ceļu draudzi, bet Svētais Gars ceļ draudzi caur mani, ar manām rokām. Draudzes kalpotāji, kuri vada savas mājas grupiņas, viņi ceļ draudzi Svētā Gara spēkā. Svētais Gars ir autors. Un pamatā tam, ka šeit šodien ir draudze, es varbūt to nevaru apgalvot uz visiem simts procentiem, bet tam ir liels nopelns Tallinas atmodai. Tā tas ir, jo Latvijas Vasarsvētku draudžu bīskaps brauca uz Tallinu un bija klāt šajā atmodā. Tad, kad viņš redzēja, kas tur notiek, viņš aicināja igauņu brāļus uz Latviju kalpot un viņi regulāri brauca reizi divos mēnešos vai reizi mēnesī. Un viņi atnesa šo uguni, šo Svētā Gara uguni arī Latvijas draudzē Jelgavā. Tas bija padomju laiks, arī šodien Jelgavā ir Vasarsvētku draudžu centrs. Un lai kur nebūtu kāda radikāla draudze Latvijā, kura tic Svētajam Garam, neviena no tām nav bez Tallinas atmodas nopelna. Pirms mums ir gājuši cilvēki. Un pirms šiem cilvēkiem ir gājis Svētais Gars. Draudze ir Svētā Gara inspirēta. Mēs esam Viņa auglis. Svētā Gara spēks spēj pārveidot cilvēku, izmainīt viņu no iekšienes, atdzemdināt, apveltīt ar spēku iet tālāk un veidot mācekļus. Patiesi ticīgie, piepildīti ar Svēto Garu, ir izgājuši cauri visiem padomju laikiem, ne tikai izdzīvojuši, bet atnesuši līdz mums šo vēsti. Cilvēku nopelns ir ļoti liels, protams, ka visa slava Dievam, bet tomēr cilvēki ir tie, kas to pieņem, nes un maksā cenu. Es personīgi esmu ļoti pateicīgs Svētajam Garam par izmainītu dzīvi. Paldies Tev, Svētais Gars! Un esmu pateicīgs Svētajam Garam, ka Viņš man ir ļāvis saprast Bībeli pareizi un ka esmu kristīts Svētajā Garā, ka es runāju mēlēs, ka manas lūgšanas ir pilnas. Es varu ne tikai ar prātu lūgt, bet arī garā. Esmu pateicīgs Svētajam Garam, ka Viņš izmaina caur mani daudzu cilvēku dzīves Svētā Gara spēkā. Un šodien, draugs, ja tu gribi izpildīt lielo pavēli, tev ir nepieciešams Svētā Gara spēks. Tev ir nepieciešama kristība Svētajā Garā. Ja arī tu esi kristīts Svētajā Garā, tad ik pa laikam mums ir nepieciešami Svētā Gara pieskārieni, un kad es šodien lūgšu Dievu par jums, es vienkārši uzlikšu rokas, tad kāds kaut ko piedzīvos, bet kāds neko nepiedzīvos. Bet galvenais ir ticēt, ka tev ir Svētā Gara spēks. Citi jūt, bet citi nē, bet ja es ticu, tad man ir.
Nākamajā svētdienā ir dziedināšanas dievkalpojums. Pēc šīs aizlūgšanas tu iesi ārā no šīs vietas, tu iesi pie cilvēkiem un katrs no jums atvedīs 3 cilvēkus. Katrs no jums vismaz mēģinās atvest trīs cilvēkus. Un par šo dievkalpojumu mēs esam lūguši un turpinām lūgt. Es lūdzu un es zinu, ka Dievs darīs brīnumus. Ved cilvēkus uz draudzi un pie Dieva Svētā Gara spēkā!
Tāpat kā auksto ziemas laiku pēkšņi nomainīja vasara, tāpat arī ticības vēsumu nomainīs karstums. Tev garīgi ir auksti, tu atnāc uz aizlūgšanu un tev paliek karsti. Līdz šim tu esi gājis pie cilvēkiem un neesi spējis viņus pārliecināt. Tu neesi spējis par viņiem aizlūgt, neesi spējis viņus pievest pie Dieva un pēkšņi pēc šī dievkalpojuma tu ej pie cilvēkiem, tu runā un viss notiek, cilvēks tic, viņš nāk.
Lūk, šeit ir Arvis un viņam ir savs bizness. Bija laiks, kad bizness bija, bet klienti bija maz. Jārūpējas par ģimeni, trīs bērni, kuri jāpaēdina. Un vienreiz es viņam aizsūtīju īsziņu: “Gatavo tīklus un palīgus, jo klienti jau nāk.” Viņš tam ticēja. Tagad ir pagājis laiks un tieši tā ir noticis. Klienti ne tikai nāk, bet ir jāpierakstās labu laiku uz priekšu.
Un tāpat kā vasarai vēl nebija šodien jābūt, bet pavasarim, tad es jums saku, ka cilvēki nāk. Pateicoties Svētajam Garam. Nesen bija viena reize, kad mēs, visa draudze, 3 dienas pēc kārtas gavējām un lūdzām. Un tajā nedēļā, pēc šīm lūgšanām dievkalpojumu apmeklēja rekordliels skaits cilvēku. Bet mēs taču darījām to pašu, ko vienmēr. Tāpat kā kāds kādreiz ieliek galeriju portālā “draugiem.lv” vai kāds kādu uzrunā, aiziet ciemos, nebija jau nekas īpašāks vai vairāk, un pēkšņi ne jau pa pieciem cilvēkiem vairāk, bet par vairākiem desmitiem cilvēku vairāk! Kas tas ir? Tas ir Svētais Gars, kurš ved cilvēkus! Mēs ejam, mēs evanģelizējam, veidojam mācekļus, ne bez mums tas viss notiek, bet tomēr kad Svētais Gars darbojas, tad tas ir citādi. Mums ir vajadzīgs Svētā Gara spēks. Ja ir bijis auksti, tad pēkšņi kļūst karsti.
„Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu (..)” (Apustuļu darbi 4:29)
Apustuļi un pirmie kristieši, draudze gāja cauri pirmajām vajāšanām. Un viņi nāca pie savējiem uz sapulci, pateica, izstāstīja savu bēdu un, lūk, ko viņi lūdza šajā sapulcē:
„Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu” (Apustuļu darbi 4:29)
Viņi prasīja drosmi Dievam sludināt un liecināt. Ja man ir vajadzīgs Svētā Gara spēks, tad ir tikai viens iemesls – lai glābtu cilvēkus. Man to nevajag, lai es piedzīvotu kādas īpašas sajūtas. Man tas ir vajadzīgs, lai izpildītu Kristus lielo pavēli. Un tieši tāpat kā es šodien domāju, domāja pirmie mācekļi.
„Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu; Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā. Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:29-31)
Ej un drošu sirdi runā Dieva Vārdus!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Lāsma Skudra
