Neliels atgādinājums, kas tad ir Vasarsvētki. Pirmās divas nodaļas Apustuļu darbos. Es vēršu uzmanību uz to, ka šī grāmata “Apustuļu darbi”, kaut gan būtībā teologi varētu padiskutēt, vai tie ir Svētā Gara darbi jeb tomēr cilvēku darbi, apustuļu darbi, bet, redzi, šī grāmatā ir nosaukta “Apustuļu darbi”. Ticīgā cilvēka un Svētā Gara kopdarbs. Un tāpēc es gribu akcentēt tieši uz apustuļu darbiem, uz taviem darbiem, uz maniem darbiem, uz mūsu darbiem, uz katra viena ticīgā darbiem. Es minēšu dažas tēzes, dažas rakstvietas no šīm divām nodaļām un mēģināšu saprotami pienest domu, es runāšu Dieva vārdu, un starp rindiņām tu pats izvelc priekš sevis to, ko Dievs tev runā.
Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Apustuļu darbi 1:4)
Šeit runa ir par Svētā Gara saņemšanu. Gaidīt. Un man ir jautājums: “Kurš no jums nav saņēmis Svēto Garu?” Bet vārds “gaidīt” ir tīri patīkams, vai ne? Gaidīt. Protams, ka ir mācītāji, draudzes, kas to izprot “pareizāk”, ir tie, kas neizprot, tie, kuri izmanto šo vārdu “gaidīt”, lai attaisnotu savu bezdarbību: mums ir jāgaida kāds īpašs notikums un tad viss sāksies. Bet es redzu, ka tikai vienu reizi Jēzus saka, ka jums būs gaidīt Svētā Gara atnākšanu, un galu galā, ja mēs pieturamies pie teorijas, ka obligāti mums katram ir jāsaņem Svētais Gars un tad viņš var strādāt Dieva darbā, tad kurš no jums nav saņēmis Svēto Garu? Tad ir jautājums: “Ko tad mēs gaidām?” “Ko tad tu gaidi?” Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes – tas tāds bīstams pantiņš. Vispār Bībeli jau var dažādi tulkot, tu paņem kaut kādu rakstvietu ārpus konteksta un pielāgo sev: Viņš pavēlēja gaidīt – kamēr tev nav “mēles”, kamēr tu neesi saņēmis Svēto Garu, tikmēr tu nekur neej. Bet pat, ja tādā gadījumā, tā mēs tulkotu – kurš nav saņēmis, tad ko tu gaidi? Draudzei vispārīgi, es nerunāju tikai par mūsu draudzi, tas attiecās uz katru, uz tevi, uz mani, uz mums kopā, tas attiecās uz katru draudzi Latvijā, Eiropā un citās valstīs, uz Kristus miesu kopumā, un es domāju, ka nav problēma ar Svētā Gara pieņemšanu, bet ir problēma ar Svētā Gara spēka lietošanu. Atceries, kad Pāvils pārstaigāja augstienes Efezā un satika mācekļus, tie bija Jāņa Kristītāja mācekļi, un viņi teica, ka tic uz Kristu un Pāvils jautāja: “Bet jūs dabūjāt Svēto Garu?” Mācekļi teica: “Mēs pat nezinājām, ka Svētais Gars ir,” un tad Pāvils par viņiem lūdza, un tur ir tāds teksts “viņi pieņēma”. “Vai jūs pieņēmāt Svēto Garu?” Nevis vai jūs saņēmāt, bet vai jūs pieņēmāt. Saņemt tas ir viens. Uz saņemšanu var gaidīt, bet pieņemt Svēto Garu, pieņemt Svētā Gara kristības, Svētā Gara spēku, tur rindā nav jāstāv. Katrs viens no mums esam pieņēmuši Svēto Garu, mums ir Viņa spēks, un problēma jau nav tajā, vai tas ir vai nav, problēma ir lietot Svētā Gara spēku, un mums nav jāpaliek Jeruzālemē un jāgaida. Un nākamais atslēgas vārds sestajā pantā un šajās divās nodaļās, kur ir runa par Svēto Garu, kad mēs lasām par Svēto Garu, par Svētā Gara kristībām, ko nu katrs no tā saprot, ko katrs iztulko šajā rakstvietās. Šeit ir tāds teksts:
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Apustuļu darbi 1:6)
Tie, kas bija kopā. Un šajās divās nodaļās, kur ir runa par pirmo Apustuļu draudzi, par pirmo kristiešu draudzi, kas izveidojās pēc Jēzus augšāmcelšanās un pēc Svētā Gara nākšanas, viņi saņēma Svēto Garu un tā bija tāda pilnvērtīga pirmā apustuliskā draudze, un tie atslēgas vārdi ir bieži šeit minēti, vārdiņš “kopā”, kas tiek bieži minēts.
Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku [..]. (Apustuļu darbi 1:15)
Šie cilvēki nebija atsevišķi. Viņi nebija pie televizoru ekrāniem, viņi nebija telefonos internetā, viņi bija kopā. Divdesmit sestajā pantā lasām, ar ko nodarbojās mācekļi pirms saņēma Svētā Gara spēku, viņi gaidīja, jo tāda bija Jēzus pavēle, gaidīja Svētā Gara izliešanos, bet ar ko viņi nodarbojās? Kas vijās cauri gan pirms Svētā Gara saņemšanas, gan pēc Svētā Gara saņemšanas? Visur cauri vijās vārds “kopā”.
Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem. (Apustuļu darbi 1:26)
Šajā pantā ir rakstīts, ka viņi bija sapulcējušies, Pēteris uzrunāja pārējos mācekļus, jo Jēzus bija atstājis viņu kā atbildīgo, kā vecāko savā grupā, savā draudzē, ko Kristus, šeit, virs zemes, būdams, pabeidza savu darbu, faktiski izveidoja draudzi, un Pēteris saka, ka Jūda ir nomiris, nodevējs ir nomiris, vidū pušu ir pārsprādzis un visa tā lielā nelaime ir uzskaitīta, bet tā lielākā nelaime viņa skatījumā bija tā, ka viņi tagad ir vienpadsmit. Viņi bija divpadsmit, bet tagad ir tikai vienpadsmit, viņi nav vairs divpadsmit. Skaidrs, ka tā nav kaut kāda skaitļu mistika, bet šeit ir izteikti tas, ka Pēteris un mācekļi, domāja par komandu, mēs esam vienpadsmit. Es nedomāju, ka Jēzus vai Svētais Gars speciāli pateica viņiem: “Jums vajag divpadsmito iecelt. Redzi, tas nodevējs ir prom, viņa vietā vajag kādu citu iecelt. Ja nebūs divpadsmit, nekas jums neizdosies. Ja nebūsiet tieši divpadsmit, jums būs problēmas.” Tas ir pret loģiku, kāda starpība cik, desmit, divpadsmit vai deviņi, galvenais, lai ir komanda. Un tomēr mācekļi tik ļoti to visu ņēma nopietni, ka viņi meta meslus, viņi izvēlējās divus cilvēkus no tiem, kas visu laiku bija gājuši kopā ar viņiem, tie bija tādi paši mācekļi kā šie divpadsmit mācekļi, viņi vienmēr visur bija bijuši kopā. Tad, kad tu lasi Bībelē, ka Jēzus ar Saviem divpadsmit, tad bieži vien tas nav tikai divpadsmit, bieži vien tas nozīmē daudz vairāk, bet minēti tiek šie divpadsmit. Meta meslus starp diviem cilvēkiem un mesli krita Matijam un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem un atkal ir divpadsmit. Tātad viņi domāja par komandu, tāpēc Vasarsvētki un Svētā Gara spēka lietošana ir saistīta ar komandu, ar vienotu komandu.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā. (Apustuļu darbi 2:1)
Visi bija sapulcējušies vienā vietā, kopā. Un, kad Svētais Gars tika izliets, tad notika brīnums, ka 120 cilvēki, kuri pirmie pieņēma Svētā Gara kristības, runāja mēlēs, un tur bija no dažādām tautībām kopā septiņpadsmit, viņi visi bija jūdi, bet viņi bija sabraukuši uz svētkiem, dažs labs tur bija atbraucis vienkārši vecumdienas pavadīt. No dažādām pasaules malām jūdi, kuri runāja arī savās valodās tajos reģionos, kur viņi dzīvoja. Tur bija dažādi cilvēki, dažādas tautības un viņi visi saprata to, ko apustuļi runāja mēlēs. Šie pirmie cilvēki, kuri pieņēma Svēto Garu.
Pēc tam, kad Svētais Gars ir pieņemts, Pēteris sludina:
Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. (Apustuļu darbi 2:32)
Tam mēs visi esam liecinieki. Atkal ir vārds “mēs” un “mēs visi”. Tas viņiem bija tik svarīgi, ka, tad, kad viens iztrūka no divpadsmit, viņi tomēr to papildināja, viņi lika akcentu uz to, akcents uz komandu, akcents uz visiem, akcents uz sapulci, akcents uz vienotību, uz vienotu draudzi, akcents uz vienotu mājas grupiņu, akcents uz vienotu draudzi, kas sastāv no grupiņām, ar vienotu mērķi, akcents uz vietējās valsts, mūsu gadījumā Latvijas, draudzi, ka viņa ir vienota to mērķu vārdā, ko Dievs mums ir izvirzījis. Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki, un kas mēs esam? Liecinieki. Tagad es gribu atgādināt, ka mēs visi kopā vienoti. Kad apustuļi pirmajā nodaļā jautāja Kristum pirms debesīs braukšanas: “Kad būs tūkstošgadu valstība, kad Tu nāksi otrreiz, kad būs pēdējie laiki?”
Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:7-8)
Rīgā, Kandavā, Kuldīgā, Alojā, Katvaros, Alsviķos līdz pasaules galam. Būsiet mani liecinieki, tātad visi kopā, vienoti un liecinieki. Un vārdi “jūs pieņēmāt Svēto Garu”. Un vārdi “palieciet Jeruzālemē” šeit mums neder.
Kad Jēzus tika pacelts debesīs, augšāmceltais Jēzus uzbrauc debesīs, Viņš 40 dienas virs zemes tika redzēts, Viņš nogāja uz Galileju, visi mācekļi, vairāki simti bija tur sapulcējušies un redzēja šo brīnumu, kad Jēzus tika pacelts, Viņš tika paņemts debesīs, Viņš nodeva visas pēdējās pavēles, ka ir jābūt kopā, ir jābūt vienotiem, būsiet Mani liecinieki, tas ir pats galvenais, un jums būs spēks. Un te ir tāds interesants teksts:
To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Apustuļu darbi 1:9-11)
Ko jūs skatieties uz debesīm? Ko jūs gaidā kādu īpašu Svētā Gara pieskārienu? Ko jūs gaidāt kādus īpašus brīnumus? Ko jūs gaidāt kādus īpašus pamudinājumus, ja tu esi pieņēmis Svētā Gara spēku? Problēma ir tajā, ka ir jālieto šis spēks. Un ir jālieto kopā un vienoti katrai lokālai draudzei, vienā mērķī, tāds, kas konkrētā draudzē ir uzticēts. Katrā citā draudzē tieši tāpat, arī katrā mājas grupiņā. Visas draudzes kontekstā ir arī savi mazāki mērķi. Tāpat arī mūsu draudzē un citās draudzēs ir pareizi sava desmitā tiesa jeb savs ieguldījums arī visas draudzes attīstībā, mūsu gadījumā Latvijā. Un šeit nav jāskatās uz debesīm. Reizēm, kad pajautā, vai jūs augat, neaugat, tad atbild, ka garīgi augam, ka pilnveidojamies, lūdzam Jēzu, skatāmies uz debesīm, bet eņģeļi saka: “Ko jūs skatāties?” Tur viss notiek un notiks tam, kam ir jānotiek, bet jūs esat saņēmuši spēku un jums ir jāliecina.
Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. (Apustuļu darbi 2:21)
Es lasu divas nodaļas, kurās ir runa par Svētā Gara kristībām, par to, kā veidojās pirmā draudze. Tie ir centrālie vārdi, ka ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. Citā vietā Bībelē ir rakstīts:
Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? (Romiešiem vēstule 10:14)
Kā lai piesauc Jēzus vārdu, ja mēs kā kristieši skatāmies uz debesīm? Mēs skatāmies uz pārdabisku notikumu, kad Jēzus tika paņemts prom. Mēs joprojām gaidām kādu īpašu notikumu, gaidām kādu īpašu pamudinājumu. Katrs no mums ir saņēmis Svētā Gara spēku, un pat bez Svētā Gara kristībām ir pilnīgi pietiekoši, ka tu esi jaunpiedzimis kristietis. Svētais Gars ir tevī no tā brīža, kad esi pieņēmis Jēzu kā savu glābēju un tev nav jāgaida īpašs pieskāriens. Tu esi liecinieks. Svētā Gara kristības dod papildus, ka tu vari kalpot brīnumos un zīmēs. Tavu lūgšanu dzīvi var bagātināt pravieša, brīnumu un ticības dāvanas, bet tas ir tikai un vienīgai pavadošais, papildus svaidījums. Pieredze un vēsture rāda, ka, piemēram, Billijs Grehems (Billy Graham), kura grāmatas es pats esmu lasījis, viņš apgalvo savā grāmatā, ka Svētā Gara kristības un jaunpiedzimšana ir viens un tas pats. Viņš vispār Svētā Gara kristības neizdala kā atsevišķu piedzīvojumu, notikumu, faktu, viņš uzskata, ka tas viss ir maldi. Es jau divdesmit gadus studēju Bībeli, un ļoti daudz redzu Bībelē, ka tas ir atsevišķs notikums, bet kāpēc es to stāstu, jo Billijs Grehems bija jaunpiedzimis cilvēks un viņš ir viens no jeb pat visu laiku visietekmīgākais evaņģēlists, kāds virs zemes vispār ir dzīvojis. Un viņam nebija ne Svētā Gara kristības, ne brīnumi tādā izpausmē kā Gara dāvanās un brīnumos, ka no ratiņkrēsla ceļas augšā, ka aklie redz, kurlie dzird, tas, ko Jēzus darīja, un viņam tas viss nebija, bet viņš vairāk izdarīja. Bīstamība ir, ka cilvēki izdomā, piemēram, šī rakstvieta:
Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Apustuļu darbi 1:4)
Neaizej no Jeruzālemes kamēr neesi dabūjis spēku no augšienes – tev ir spēks no tā brīža, kad tu esi piedzimis no augšienes. Ja tu esi kristīts ar Svēto Garu, tad tu darbojies arī pārdabiskajā. Es Bībeli skaidroju kontekstā, bet nav tik būtiski precīzi, vai tu runā mēlēs vai nerunā, es runāju vispārīgi. Mūsu mācība ir, ka mēles ir svarīgi, bet tas nav izšķirošais. Izšķirošais ir lietot to, kas ir tevī, to spēku, jo tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, un lielā pavēle attiecās gan uz tiem, kuri ir ar Svēto Garu kristīti, gan tiem, kas nav ar Svēto Garu kristīti. Lielā pavēle skan:
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Tā attiecās uz visiem, un problēma ir neskatīties uz debesīm, negaidīt īpašu apsolījumu, bet sākt strādāt, lai Dievs var tevi lietot. Un lielākie brīnumi priekš manis, tas nav, ka aklais redz, kurlais dzird, kaut gan tādi gadījumi notiek, tas ir ļoti normāli, bet es neteiktu, ka tas bieži notiek, un es pat nedomāju, ka tam ir jābūt vienmēr un visur, un nepārtraukti jābūt brīnumiem, tas arī var radīt problēmas cilvēku domāšanā un ticībā, var novērst uzmanību no svarīgākā. Es tagad nemācu par to, ka Jēzus darīja brīnumus, mums tie nav jādara, nē, mums tie ir jādara, bet tas nav fokuss. Fokuss ir, ka Svētā Gara spēkā, tas, kas ir tevī, to lietot un strādāt, lai Dievs var caur tevi darboties. Nākamajā rakstvietā Pēteris sludināja, cilvēki bija sanākuši skatīties uz brīnumiem:
Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. (Apustuļu darbi 2:41)
Vajag saprast, ka viņus kristīja un viņi kļuva ticīgi ne tāpēc, ka tu runāji mēlēs, ne tāpēc, ka uguns liesmas sadalījās un nolaidās uz vien no tiem, kuri bija klātienē, viņi sapulcējās uz šo brīnumu, bet viņus izglāba Kristus, jo ikviens, kas piesauks Tā Kunga vārdu, tiks izglābts. Viņus izglāba Pētera sprediķis, Dievs, Jēzus caur Pētera sprediķi. Pēteris teica: ”Jūs esat piesituši Kristu krustā,” viņš diezgan skarbi runāja, un pēc tam beigās viņš saka, ka labi, labi, ir jau arī izeja, jo ikviens, kas piesauks Tā Kunga vārdu, tiks izglābts, kas to vēlas šodien, lūdzu un to izdarīja trīs tūkstoši, pieņēma Kristu kā savu glābēju. To viņš runāja cilvēkiem, kam vajadzēja saprast Rakstus, Bībeles kontekstu, tie bija jūdi, tāpēc Jēzus saka, ka Jeruzālemē, Jūdejā, Samarijā, tas ir tāds sajaukts ticīgie ar neticīgajiem, līdz pasaules galam, tas ir visi cilvēki, arī pagāni. Tiem pievienojās trīs tūkstošu dvēseles un tālāk:
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Atkal vārds sadraudzībā, vienoti, vienotā mērķī, sadraudzībā, kopā.
Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs. (Apustuļu darbi 2:44)
Ticīgie cilvēki ir draudzē, viņi turas kopā un lieto to spēku, ko Svētais Gars viņiem ir piešķīris. Viņi neskatās tikai uz debesīm, viņi negaida kaut ko īpašu, viņi lieto tajā pašā brīdī, kad to saprata, sāka to lietot un tad, kad viņi sāka to lietot, Dievs darbojās. Lielākais brīnums jau nav, ka aklie redz, kurlie dzird, lielākais brīnums ir izmainītas dzīves, jaunpiedzimis cilvēks, jaunpiedzimšana ir pats lielākais brīnums un tas ir pats svarīgākais uz ko tiekties. Es jau pieminēju Billiju Grehemu, bez brīnumiem un zīmēm, cik cilvēkus viņš pieveda Kristum? Amerikas baptistu draudzes ir milzīgas, viņš bija blakus Amerikas prezidentiem. Tāpēc pietiek skatīties uz debesīm, nu ko jūs gaidat? Laiks lietot. Labi, labi tie, kas mēs šeit esam, mēs visi esam tie, kas to lieto. Kad esi jaunpiedzimis, Svēto Garu, ko tu saņem, Tas mājo tevī, bet Svētā Gara kristību spēks, šis svaidījums, tas nav domāts tavām izpriecām, tam vispār nav nekāda sakara ar to, kas tev būtu vajadzīgs. Nav nekāda sakara ar to, ko tu gribi, kaut kādas pārmaiņas pie rakstura vai kādas pārmaiņas citur, tas nav ar to saistīts. Tas ir saistīts tikai un vienīgi ar pazudušo glābšanu – jūs būsiet Mani liecinieki. “Oi, Dievs, kad Tu uzcelsi debesu valstību? Kad mēs visi sēdēsim Tev pa labo roku? Kad būs tā pēdējā tiesa? Kad tā atmoda Latvijā sāksies? Kad te viss mainīsies? Kad mums būs tā, ka būs konservatīva valdība?” Bet Jēzus saka: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, jūsu daļa ir šodien izdarīt to, kas ir atkarīgs no jums.”
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs. (Apustuļu darbi 2:44)
Es atgādinu, ka šīs divas nodaļas runā par Svētā Gara kristībām, šīs pirmās divas nodaļas ir notikums, kad Svētais Gars nāca virs zemes un svaidīja mācekļus darīt Svētā Gara darbus. Tie ir Apustuļu darbi. Tie ir draudzes “Kristus Pasaulei” darbi, tie ir tavi darbi, tavas mājas grupiņas darbi, mūsu darbi, tie ir mūsu darbi kopā ar visām citām draudzēm Latvijā, katram paliekot savā vietā, savā ģimenē.
Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. (Apustuļu darbi 2:46)
Ik dienas vienprātīgi sanākt templī.
Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu darbi 2:47)
Ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. To, ko es runāju, varētu nosaukt trijos vārdos – vienoti draudzes celtniecībā. Ja gribam reālas pārmaiņas, tikai vienoti komandā. Ja gribam reālas pārmaiņas, mēs nevaram gaidīt, mums ir jālieto to, kas mums ir šodien. Sistēmu var uzvarēt tikai ar sistēmu. Un draudze kā vienots organisms ir sistēma pret pasaules sistēmu. Kā tu domā, vai neorganizēts bars var kaut ko panākt? Neko. Un vai skatoties uz debesīm un meklējot Dievu, tikai meklējot Dievu un nelietojot to spēku, ko Viņš tev ir piešķīris, vai tad kaut ko var panākt? Nē, nevar panākt. Vai, ja draudzē viens cilvēks deg un kaut ko dara, tas kaut ko mainīs? Nē, tas neko daudz nemainīs. Kad visa draudze vienoti ies viena mērķa virzienā, vai tas kaut ko ietekmēs? Tas gan kaut ko ietekmēs. Ja vairāk draudzes būs vienotas kopā un ies vienā mērķī, vai kaut kas mainīsies? Patiešām mainīsies. Apsveicu Vasarsvētkos, tas ir par Vasarsvētkiem. Viss nesākas tikai tāpēc, ka pieņēmi Svēto Garu, viss sākās tad, kad tu lietoji Svēto Garu. Pat negaidot Svētā Gara kristību, bet, lietojot to Svēto Garu, kas ir tevī, kad tu jaunpiedzimi. “Man vēl nav īsti līdz galam, man vēl jāpagaida ir, es gaidu, kad man būs pareizās zilbes, pareizie vārdi un tā tālāk.” Tas arī ir labi, to visu darām un darīsim, visam savs laiks un sava vieta. Vajag šodien lietot to, kas ir tevī, lietot! Lietot! Lūk, tie ir Vasarsvētki. Vasarsvētki Vecajā Derībā bija ražas svētki. Uz baznīcu nav jānes ķirbji. Uz baznīcu mums ir jāved cilvēki. Un ne tikai vienkārši uz baznīcu, bet pie Kristus jāved cilvēki. Arī visi mūsu draudzes stratēģiskie mērķi, arī dalība politikā, “Dieva lauvas” – tas viss ietilpst šajos mērķos, un mēs katrs savā veidā dodam savu pienesumu. Katra grupiņa, visa draudze kopumā un katrs kalpotājs, mēs dodam savu pienesumu.
Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. (Lūkas evaņģēlijs 5:1-3)
Jēzus sludināja pie Ģenecaretes ezera un tik daudz bija cilvēku, es domāju, ka tas bija tajā brīdī, kad Pēteris jau bija pievienojies Kristum. Grūti izsekot, kas bija pirms tam, kas bija pēc tam, Bībele nav vienā hronoloģiskā secībā. Es tā domāju, jo pirms tam jau ir rakstīts, ka Viņš dziedināja Pētera sievas māti un viņa kalpoja viņam. Pie ezera, pie jūras faktiski, Viņš sludināja, cilvēki viņam spiedās virsū un Viņš lūdza, lai Pēteris iedod Viņam savu laivu. Pēteris, Andrejs, Jēkabs un Jānis – viņi bija zvejnieki, tas bija viņu bizness, ko viņi atstāja un pēc tam tikai un vienīgi kalpoja Dievam. “Iedod man savu laivu!” Un Pēteris iedeva Viņam savu laivu, nedaudz nostūma no malas, un Jēzus stāvēja laivā un sludināja tā, lai cilvēki negrūžas virsū. Jēzus sludināja evaņģēliju no Pētera laivas.
Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. (Lūkas evaņģēlijs 5:4-7)
Pēc tam, kad Viņš bija pabeidzis dievkalpojumu, viņš teica Pēterim: “Pēteri, dodies uz augšu!” Viņš norāda aptuvenu vietu. “Un izmet tīklus!” Pēteris zina, ka viņš visu nakti kopā ar saviem kolēģiem ir zvejojis un neko nav ieguvis. Viņš tā arī saka: “Mācītāj, mēs visu nakti zvejojām, bet nu, labi, uz Tavu vārdu es izmetīšu. Ja Tu teiksi, es izdarīšu tā.” Un viņš devās uz augšu, izmeta tīklus, un viņš saņēma tik lielu lomu, ka tīkls plīsa. Un viņš aicināja kolēģus no citām laivām. Iespējams, ka nedaudz pārspīlēts, bet, ka tik tikko laivas negrima. Ļoti daudz un ļoti liels loms, un Pēteris tajā brīdī saprata, ar ko viņam ir darīšana.
Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” (Lūkas evaņģēlijs 5:8-10)
Viņš ticēja Kristum, bet viņš teica: “Aizej no manis, es emu grēcīgs cilvēks.” Pēteris vēl nebija izpratis, ka Jēzus ir atnācis, lai satuvinātu cilvēku ar Dievu. Viņš saka: “Aizej no manis!” Joprojām Vecās Derības izpratne. “Es grēcīgs esmu”, viņš Viņu apzinājās kā Dieva dēlu, kā Dievu viņa priekšā. “Pēteri, no šī laika Tev būs cilvēkus zvejot!” Jēzus nemaz neiedziļinājās, vai Pēteris ir nobijies no kaut kā. “Netuvojies man, es esmu grēcīgs.” “Tu no šī laika cilvēkus zvejosi.” Un visā šajā stāstā ir sāls. Un sāls ir šāda: lai mēs redzētu Dieva varenību, lai mēs redzētu Svēto garu darbībā, mums vispirms ir jāiedod sava laiviņa Viņam. Mums ir jādod sava laiviņa Viņam, sava dzīves laiviņa, bet arī kaut kas reāls, jāsper soļi, jo Jēzus pirmo soli ir spēris. Viņš par mums ir miris, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Tas ir pirmais solis. Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā, lai iznīcinātu velna darbus. Pirmais solis ir sperts. Otrais solis – tā ir mūsu laiviņa, ka mēs nododam savu laiviņu Viņam, ka Viņš var uz tās stāvēt, un pēc tam mēs izmetam tīklus. Un tur ir Dieva svētība. Saproti, tur ir Dieva svētība. Latvieši ir ļoti stipra tauta, bet Latvijas autors ir Dievs, un Latvijas gadījumā precīzi Viņš. Kad latviešu zemnieki, kas bija piesaistīti pie savām muižām pirmo reizi sevi apzinājās kā tautu, kā rezultātā izveidojās Latvijas valsts, kura pastāvēja un par kuru esam cīnījušies. Mums ir sava Satversme, Saeima. Bet, ja šī valsts nevar vienoties konkrētā mērķa vārdā, lai padarītu savu valsti labāku un stiprāku, tad nekas neizdodas. Bet, kad viņi sāk apvienoties par labāku Latviju, tad sāk notikt kustība. Un tāpēc Apustuļu darbos es izcēlu šo vārdu “kopā”, kas šajās divās nodaļās ir ļoti bieži minēts – sadraudzībā kopā, vienotībā kopā. Un nav ko skatīties debesīs, ir jālieto, ir jāiet, ir vienoti jāiet, un uzvara ir aiz mums, jo mēs esam stipra tauta. Un ticībā esam vēl stiprāka.
Tāpēc nepietiek skatīties uz debesīm, ir jādara pareizas lietas. Un tās ir jādara, un Dievs ir ar tevi, ar katru draudzi, ar katru cilvēku, kurš ir tādā draudzē, kurš iet Dieva plānos, Dieva mērķos, lieto to spēku, kas viņam ir, katrs tādā veidā, kā var. Lūk, arī visi Vasarsvētki, Ražas svētki. Vienoti draudzes celtniecībā. Tā ir politika, tā ir draudzes celtniecība, arī visas Latvijas draudzes vienošana kopēju mērķu labā. Ja mēs zinām, kā to izdarīt, tad mēs varam to izdarīt. Kā jau es minēju, tu skaties uz debesīm un tas tevi motivē, tu klausies motivējošu sprediķi, ka tu vari. Jaunpiedzimis cilvēks, tev nekas nav neiespējams, jo Viņš tev ir devis spēku, ka tu vari staigāt pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas nekā nekaitēs. Yes! Es varu! Ko tu vari? Darbu atrast? Tas viss ir bērnudārzs. Draugi, mēs varam izmainīt Latvijas vēsturi. Kā? Tā ir politika. Pirmkārt, tā ir draudzes celšana, katra grupiņa. 2024. gada 28. septembrī būs “Tautas lūgšanu sapulce 2024” Ķīpsalas izstāžu hallē. Tur ir 6000 vietas. Starpkonfesionāls koris, slavēšana, visas draudzes kopā. Sāksim strādāt pie tā visa. Ko tu šodien vari izdarīt? Ja mēs gribam, lai pasākums ir izdevies, lai cilvēki atnāk, lai kristieši atnāk uz turieni, vajadzīga ir vides reklāma, ir jāsludina “no augšas”, jātiekas ar katru bīskapu, ar katru arhibīskapu, personīgi man ir jātiekas ar viņiem, jārunā par šo tēmu tā, lai arī viņi uzrunā savus cilvēkus, jo, ja viņi neuzrunās, cilvēki jau nebūs. Ir vides reklāma, flajeri, kas būs jāizplata, tas ir mūsu draudzes ieguldījums Latvijas reformācijā. Mums ir jāapvieno visas draudzes kopīgā lūgšanā kopīgam mērķim. Es domāju, ka uz šīs skatuves kāps arī politiķi. Vismaz viens. Es domāju, ka būs vairāki kristīgi deputāti, varbūt kāds ministrs, tad jau redzēs. Mēs vispār nezinām, kas līdz tam laikam būs, kā risināsies visa Latvijas vēsture. Iedod savu laiviņu Jēzum! Un mēs kā draudze dosim savu laiviņu arī Jēzum, savas finanses sakrāsim, sakrāsim ap 100 000 eiro. Un uztaisīsim tādu pasākumu, tādu pasākumu! Tas būs mūsu ieguldījums, tā būs mūsu laiviņa Jēzum.
Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa kā stiprs vējš pūstu un visiem parādījās it kā uguns mēles, un nolaidās uz tiem, visi tika piepildīti ar Svēto Garu, un tie sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu. Un ja mēs Vasarsvētkus redzam tikai šādi – šauri, vienā notikumā, nāca un runāja mēlēs -, tad mums nav nākotnes. Vasarsvētki ir daudz kas vairāk, padomā, cilvēks piedzima un šo dzimšanas dienu svin katru gadu, tas ir labi, ja viņš nebūtu piedzimis, tad nebūtu arī visa pārējā, bet cilvēks ir piedzimis ar konkrētu mērķi, kurš ir jārealizē, jāiet, jāmācās, jāstrādā, politikā jāiet, visur jādarbojas, raksturs ir jāveido. Sabiedrībai kāds labums ir jādod. Visu, ko dariet, dariet Dievam par godu. Ēdiet vai dzeriet, visu dariet Dievam par godu. Viss, kas tev ir jādara savā mājas grupiņā, ir jādod laiviņa Kristum, lai tu vari izmest tīklus un paņemt ražu. Viss kas ir jādara finansiāli, ir jāapzinās, ka mēs nevaram palikt uz vietas. Katra viena ziedojums, katra viena pienesums ir ārkārtīgi būtisks un svarīgs, tā ir tava kalpošana. Tie jau ir tie Vasarsvētki. Kopumā viss – katrs ziedojums, solītis katrā grupiņā, katrs pasākums, katrs draudzes pasākums, viss kopsummā veido veselumu un rezultātu.
Salamans visu ko izdomāja, viņš visu ko izmēģināja, un beigu beigās pirms nāves viņš neko labu neizdomāja: tas viss ir niecība, bet ir svarīgi vienkārši bīties Dievu. Tie viņa vārdi: “Nēsā allaž baltas drēbes.” Tātad ņem to, kas tev ir, ieguldi, kur tu vari ieguldīt, ir dažādi faktori, kas kopā summējas. Pats svarīgākais – viss nav atkarīgs no mums. Apustuļu darbos viss nav atkarīgs no mums, jo kad Pēteris izmeta tīklus, tas bija brīnums. Tas, ka esmu jaunpiedzimis ir brīnums, tās pārmaiņas, kas caur mani notiek ir brīnums, partija “Latvija pirmajā vietā” ir brīnums. Šajos apstākļos, kādi ir, tas ir brīnums. Šī draudze ir brīnums. Pāri visam ir Kristus. Saproti, Dievs ir. Viņš no savas puses ir izdarījis visu. Dod savu laiviņu viņam, un tu redzēsi, Viņš ir. Viņš atbild uz lūgšanām, atbild uz mūsu darbībām. Kā Pāvils saka: “Viņa spēks mūsu nespēkā varens parādās.” Kas ir mūsu nespēks? Mūsu nespēks nav – “ai es te tikai sēžu, vienkārši skatos uz debesīm.” Ko jūs gaidāt? Par kādām tūkstoš gadu valstībām jūs sapņojat? Būs tas, kad būs šis. Spēks jums ir, lietojiet to. Veidojiet mācekļus, celiet Dievam draudzi. Marka evaņģēlijā ir rakstīts: “Viņi izgāja un sludināja un tas Kungs tiem darbā palīdzēja ar zīmēm un brīnumiem.” Brīnumi ne vienmēr ir jāizprot kā pārcilvēciskā dziedināšana, ne vienmēr tikai tādā veidā. Tu esi brīnums. Mēs esam brīnums, Dieva brīnums. Mēs esam Dieva acuraugs. Tu esi Dieva acuraugs. Tā kā vienoti, komandā, draudzes celšanā. Uz Dieva svētītu Latviju. Par Latviju, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg. Par garīgi, sociāli, ekonomiski plaukstošu valsti.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vasarsvētki” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija
