Šodien mēs svinam Vasarsvētkus, un attiecīgi tāda ir arī tēma. Es esmu gatavs Vasarsvētku dievkalpojumam, jūtos labi, un jau no paša sākuma es šeit jūtu īpašu Svētā Gara klātbūtnes atmosfēru. Kādā veidā Svētais Gars atnāca virs zemes? Tas notika Vasarsvētku dienā. Jēzus teica: “Neaizejiet no Jeruzalemes, kamēr netiksiet ieģērbti spēkā no augšienes, kristīti ar Svēto Garu, un būsiet Mani liecinieki.” (Apustuļu darbi 1:4,8 ) Bībelē, Apustuļu darbos rakstīts, ka mācekļi paklausīja un “palika kopā lūgšanās” (Apustuļu darbi 1:14) augšistabā, aptuveni simtu divdesmit cilvēki. Vai tu zini, kā sagatavoties dievkalpojumam? Vai tu esi lūdzis pirms šī dievkalpojuma? Vai esi lūdzis par Svēto Garu un Viņa svaidījumu? Pirms gatavoju svētrunas, es lūdzu par tām, pirms es saņemu no Dieva vārda, esmu lūdzis par to. Dievs neko nedara bez lūgšanas. Svētais Gars, mēs esam šeit sapulcējušies, lai Tevi pielūgtu, godātu un slavētu. Mēs esam šeit, šajā dienā, lai piedzīvotu Tevi. Kungs, mums ir vajadzīgs Tavs spēks, Tavs svaidījums. Mēs vēlamies kalpot, strādāt Tev, Dievs, svaidījumā ar brīnumiem un zīmēm. Kungs, mēs vēlamies redzēt Tavu godību, Tavu slavu. Mēs nevēlamies iet “pa sauso” savā spēkā. Svētais Gars, es lūdzu, nonāc redzamā, jūtamā, piedzīvojamā veidā šodien šajā vietā. Pieskaries katram, kas ir atnācis, katram, kas sauc pēc Tevis, Dievs! Pieskaries katram, kas ir šeit, arī tad, ja viņš nav Tevi meklējis. Aizskar, Svētais Gars, ļauj mums piedzīvot Tevi, Kungs, varenā spēkā un varenā veidā. Jēzu, lūdzu, pieskaries ar Savu Garu caur Savu vārdu, caur Savas klātbūtnes atmosfēru.
“Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apustuļu darbi 2:1-21)
Pirms Svētais Gars pār viņiem nāca, viņi kopīgi lūdza Dievu. Lūdz mēlēs un lūdz ar prātu, dziedi mēlēs un dziedi ar prātu! Svētais Gars, Tu mums esi vajadzīgs! Tavs svaidījums mums ir vajadzīgs! Mēs nevaram izpildīt Jēzus lielo pavēli bez Tava svaidījuma, bez Tava spēka. Svaidi, Kungs, izlej no Sava Gara pār visu miesu, lai notiek pēc Tava vārda, lai notiek pēc pravieša Joēla vārdiem: “Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu.” Dievs, mēs pieņemam Tevi un Tavu svaidījumu, Jēzus Vārdā. Lūdz Dievu, prasi vairāk Svēto Garu, prasi Viņam tagad vairāk svaidījumu, vairāk spēku. Pielūdz Viņu! Sauc uz Viņu! Svētais Gars, Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu!Izlej no Sava Gara, Dievs! Lūdz garā, lūdz mēlēs! Svētais, Svētais, Svētais Gars, Tu mums esi vajadzīgs! Nāc, Kungs, piepildi šo vietu ar Savu godību, piepildi šo vietu ar Savu slavu, Tēvs. Mēs nevēlamies aiziet no šejienes, aiziet no šīs vietas nepiedzīvojuši Tevi, Dievs! Tu mums esi vajadzīgs! Aleluja!
Kas ir Vasarsvētki? Tā ir piecdesmitā diena pēc Pasā svētkiem jeb Jēzus nāves pie krusta un augšāmcelšanās. Vecajā Derībā ebreju tautai bija dažādi svētki, kurus svinēja, ierodoties templī un pienesot Dievam upurus, un Vasarsvētki jeb pirmās ražas svētki bija vieni no šādiem svētkiem. Jēzus Kristus mira un augšāmcēlās tieši Pasā svētku laikā, kas simbolizē jēra upurēšanu un Izraēla iziešanu no Ēģiptes, – nāves eņģelis ebrejiem pagāja garām, bet ēģiptieši zaudēja savus pirmdzimtos. Tie bija otrie lielākie svētki Izraēlā. Kopš Jēzus nāves un augšāmcelšanās bija pagājušas piecdesmit dienas. Jeruzaleme bija pārpildīta un templis stāvgrūdām pilns. Jēzus jau pirms desmit dienām bija uzbraucis debesīs, pirms tam četrdesmit dienas jaunajā miesā esot vēl uz zemes, kur Viņš staigāja viņu vidū un runāja ar Saviem mācekļiem. Tātad pēc tam, kad Jēzus atjaunotā miesā bija uz zemes, pagāja desmit dienas, un Dievs izlēja pār zemi no Sava Gara. Šodien es vēlos mācīt un ieviest skaidrību, tā būs mācība, kas mums atvērs acis un ļaus pieņemt un piedzīvot Svēto Garu. Tas mums ļaus iet Dieva spēkā un darīt Viņa darbus.
“Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” (Apustuļu darbi 1:13-14)
Jēzus deva konkrētus norādījumus palikt Jeruzalemē, līdz mācekļi tiks apģērbti ar spēku no augšienes. Viņi uzturējās augšistabā un kopīgi lūdza Dievu, ko arī mēs darījām. Tāpēc mums ir pārliecība, ka visu, ko mēs lūgsim, Dievs darīs. Pamatā es šodien vēlos iemācīt divas svarīgas lietas un izklīdināt haosu mācībā par Svēto Garu. Pēc augšāmcelšanās Jēzus parādījās mācekļiem.
“Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:21-22)
To Viņš nedarīja Vasarsvētkos, bet tad, kad bija nomiris, augšāmcēlies un parādījies mācekļiem. Taču Vasarsvētku dienā Dievs no Sava Gara izlēja pār visu miesu. Kāda ir atšķirība starp Apustuļu darbu otro nodaļu un Jāņa evaņģēlija divdesmito nodaļu? Tev vajag saprast, ka pieņemot Jēzu par savu Glābēju, Dievs piedod tavus grēkus un iemājo tevī caur Svēto Garu. Tu saņem Svēto Garu tajā brīdī, kad lūdz grēku nožēlas lūgšanu un pieņem Kristu par savu Glābēju. Visiem cilvēkiem, kuri tic Jēzum, ir Svētais Gars. Tā ir Dieva Trešā Persona, Svētais Gars tevi savieno ar Dievu Tēvu. Tev ir tas pats Svētais Gars, kas ir tavam brālim un māsai Kristū, kas bija Jēzum, kas bija apustuļiem. Dievs ir tevī. Ar šo spēku, kas ir tevī, tu vari dzīvot svētu dzīvi. Tevī parādās Svētā Gara augļi. Svētais Gars tev atgādina visu, ko Jēzus ir teicis Saviem mācekļiem, Viņš ir arī Aizstāvis, kas māca tevi. Mīlestība, miers un prieks Svētajā Garā tev jau ir caur jaunpiedzimšanu.
Bībele saka piepildīties ar Svēto Garu, neapreibināties ar vīnu, bet tapt Svētā Gara pilniem, – šeit nav runa par Svētā Gara kristībām, bet par to, ka tu lasi Bībeli, lūdz, klausies sprediķi, lasi Dieva cilvēku grāmatas, pārdomā Dieva vārdu un piepildies ar Dieva Garu. Tas ir vajadzīgs svētai dzīvei, savām paša izmaiņām, kuras var redzēt. Tu vienu reizi saņem Svēto Garu, bet piepildies daudzkārtīgi ikdienā, pavadot laiku ar Dievu, bet tam nav nekāda sakara ar pārdabisko (dziedināšanu, brīnumiem, zīmēm, izjūtām, svaidījumu).
Svētā Gara kristība ir vēl kāds atšķirīgs notikums.
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )
Paralēli tam, ka, piedzimstot no augšienes, mūsos iemājo Svētais Gars, Jēzus apsola vēl kādu spēku. Tas ir pārdabisks spēks kalpošanai. Bez Svētā Gara kristības tev nav spēks iet pārdabiskajā, tu nevari izdzīt velnus un dziedināt slimības, caur tevi nedarbojas svaidījums, jo tas ir jāpieņem. Svētā Gara kristības ir iegremdēšanās Svētajā Garā, un tas notiek vienu reizi. Tā ir īpaša piepildīšanās, un to var sajust. Te nav runa par svētu dzīvi, bet par reālu svaidījumu, piedzīvojumu, spēku, kuru var just, redzēt un dzirdēt. Un šīm kristībām ir viens mērķis – tas ir svaidījums jeb spēks kalpot, sludināt evaņģēlija vēsti. Faktiski, ja tev nav mērķis sludināt evaņģēliju, tad tev arī nevajag spēku to darīt. Svētā Gara kristības ir tiem, kas vēlas iet un darīt, vēlas pārdabiski kalpot cilvēkiem jeb pasaulīgus cilvēkus vest pie Kristus. Šeit parādās nevis Gara augļi, bet Gara dāvanas. Pirmā zīme tam, ka tu esi kristīts ar Svēto Garu, ir runāšana jaunās mēlēs. Vēl ir dāvana tulkot mēles, dziedināt, pravietot, brīnumus darīt, ticības dāvana, garu pazīšana, atziņas vārds un gudrības vārds. Tās ir pārdabiskas lietas, vīzijas, pravietojumi, sapņi. Svētā Gara kristības ir vārti uz pārdabisko. To visu es pierādīšu no Dieva vārda.
“Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1. Korintiešiem 12:7-11)
Tas nenozīmē, ka katram kristietim ir visas šī dāvanas, bet kā Svētais Gars dod. Dievs tās piešķir tikai tādā gadījumā, ja tu kalpo cilvēkiem.
“Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt: “Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi – Dieva Svētais.” Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: “Ciet klusu un izej no tā.” Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis. Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: “Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?” Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi.” (Lūkas evaņģēlijs 4:32-37)
Jēzus vārdi bija vareni. Viņš uz zemes kalpoja Svētā Gara spēkā. Viņš nekalpoja tajā Svētajā Garā, kuru saņēma piedzimstot no augšienes, bet Viņš kalpoja svaidījumā, kuru ieguva caur kristību Svētajā Garā. Kristība Svētajā Garā notiek caur roku uzlikšanu un piepildīšanos ar Svēto Garu. To pieņem, esot atmosfērā, kurā ir Dieva Gara svaidījums. Dievs tev trāpa, aizskar, nopļauj, tam seko dažādas izpausmes – smiešanās, runāšana mēlēs, pravietošana, reibums. Tas ir jāpiedzīvo! Ir grūti kalpot Dievam bez Svētā Gara kristības. Grūti kalpot! Ar ko tad atšķīrās Jēzus kalpošana? Viņa vārdi bija vareni. Kā tas izskatījās? Viņš runāja vareni, varenu formu bija uzvilcis, lai visi farizeji redz, ka Viņam ir vēl īpašāka un labāka forma nekā viņiem? Nē! Tālāk ir rakstīts, kā tas izpaudās. Sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, tas sāka izpausties, un Jēzus to izdzina: “Ciet klusu un izej no tā!” Ļaunais gars cilvēku nogāza zemē. Tajā laikā dievkalpojuma laikā sinagogā tas vispār bija kaut kas neiedomājams – atnāk Jēzus un ar vareniem vārdiem izdzen ļaunos garus. Tie sāka manifestēties – cilvēks tiek nopļauts, pakratās, gars iziet, un cilvēkiem, kas to redz, kļūst bail.
“Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: “Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?” Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi.” (Lūkas evaņģēlijs 4:36-37)
Lūk, ko nozīmē sludināšana ar spēku, kalpošana ar spēku Gara dāvanās, pārdabiskajā. Tātad ir divu veidu kalpošanas – kad cilvēks nav kristīts Svētajā Garā un kad viņš ir kristīts Svētajā Garā. Kristieši visā pasaulē pieder pie abām šīm grupām. Pirmās grupas cilvēki kalpo, viņiem ir Svētais Gars un Svētā Gara vadība, zināmā mērā ir arī spēks un privilēģija sludināt. Viņi sludina, māca, cilvēki dzird, tic, pieņem un arī piedzimst no augšas, un tādā veidā tiek celta Dieva valstība.Otrās grupas cilvēki, kuri ir kristīti ar Svēto Garu, arī māca, sludina, bet paralēli arī izdzen ļaunus garus, dziedina slimos un kristī ar Svēto Garu. Kad viņi runā, to var redzēt – velni iziet, slimie tiek dziedināti, cits pieceļas, grīļojas, nokrīt, cilvēki reāli piedzīvo Svētā Gara svaidījumu. To var redzēt! Abas šīs cilvēku grupas konfliktē savā starpā, jo tie, kas to nav saņēmuši, saka, ka tas nav vajadzīgs, ka pietiek ar to, kas ir, sakot, ka visas šīs izpausmes – dziedināšanas un brīnumi, un zemē krišana – tas viss ir no velna, bet Bībele saka, ka visi grēki cilvēkiem tiks piedoti, bet Svētā Gara zaimošana nemūžam netiks piedota. Tāpēc esiet uzmanīgi un nenosodiet Svētā Gara darbību! Ko Viņš grib, to Viņš dara. Arī šodien mēs redzēsim, un tu arī piedzīvosi, ka Viņš aizskar, un tam seko dažādas izpausmes.
Kāds ir mērķis Svētā Gara kristībai?
Tikai un vienīgi kalpošanai spēkā. Ne svētai dzīvei, ne Gara augļiem, ne mieram, ne priekam vai kam citam, bet spēkam sludināt, liecināt, kalpot cilvēkiem ar brīnumiem un zīmēm. Apustuļu darbos rakstīts, ka Jēzus jau ir uzbraucis Debesīs, sēž pie Dieva labās rokas, Svētais Gars ir atnācis, apustuļi ir pieņēmuši Svētā Gara kristību, viņi ir gan jaunpiedzimuši caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, gan saņēmuši Svētā Gara svaidījumu Vasarsvētkos Jeruzalemē.
“Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Apustuļu darbi 2:41-47)
Ir vairākas Rakstu vietas Apustuļu darbos, kur rakstīts, ka cilvēki bijās no apustuļiem. Zini, kāpēc? Uz viņiem bija īpašs svaidījums. Pēteris ar Jāni gāja uz svētnīcu, un tur slims cilvēks, kropls no dzimšanas, kurš nekad nebija staigājis, kurš ubagoja un lūdza dāvanas, uzlūkoja abus apustuļus un cerēja kaut ko no viņiem saņemt.
“Bet Jānis ar Pēteri cieši uzlūkoja šo cilvēku un teica: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.” (Apustuļu darbi 3:6-8 )
Templī visi redzēja un piedzīvoja šo brīnumu, un cilvēki baidījās – kas tas par spēku? Tā ir Jēzus kalpošana! Jēzus kalpošana ir ar brīnumiem un zīmēm, ar reālām un pārdabiskām izmaiņām cilvēku dzīvēs. Vai var kalpot bez Svētā Gara svaidījuma? Var! Ir daudz piemēru dažādās konfesijās, kad cilvēki mierīgi kalpo bez Svētā Gara svaidījuma. Draudzes arī aug, vienkārši ticot evaņģēlijam. Tas ir iespējams, bet tā nav Jēzus kalpošana pilnā mērā, kā Viņš to ir paredzējis.
“Viņš tiem saka: kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Jāņa evaņģēlijs 20:21)
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Kādus darbus tu darīsi? Tu saņemsi Svētā Gara kristību, svaidījumu un darīsi to pašu, ko Jēzus. Ne tikai mācīsi cilvēkus, ne tikai sludināsi viņiem vai rādīsi ceļu, evaņģēliju, bet darīsi to svaidījumā, Svētā Gara svaidījums tevi pavadīs. Jēzus teica skaidri:
“Palieciet Jeruzalemē, nekur neejiet, kamēr netiksiet ieģērbti ar Svētā Gara spēku.” (Lūkas evaņģēlijs 24:49)
Tagad būs interesants salīdzinājums, ko nozīmē kalpot svaidījumā un būt kristītam Svētajā Garā un ko nozīmē kalpot bez kristības Svētajā Garā. Tagad par to ļoti maz raksta un piemin presē, jo ir citas prioritātes, bet pirms pāris gadiem uzmanības centrā bija Ukraina. Un pozitīvi vēsturiskas personas ir Doņeckas ‘kiborgi’. Kas tie tādi bija? Ukraiņu brīvprātīgie formējumi un desantnieki, kuri noturēja Doņeckas lidostu neieņemtu pret Krievijas armiju 242 dienas. Demoralizētā Ukraina, kuru bija ielenkusi Krievijas armija ar saviem karavīriem, pret Ukrainas prokrieviskajiem karavīriem un tankiem spēja noturēties 242 dienas! Vēsturē karadarbībā ļoti reti ir atrodami tik ilgi ielenkumi. Krita apmēram 1500 ‘kiborgi’ un 14 600 Krievijas karavīri. Tātad, viens Ukrainas armijas ‘kiborgs’ nogalināja aptuveni desmit Krievijas armijas karavīru. Viņi nekā – ne ar tankiem, ne kā citādi nespēja ieņemt lidostu. Ko viņi darīja? Meta šiem ‘kiborgiem’ virsū gaļu – sūtīja virsū savus karavīrus drošā nāvē. Krievijas masu mediji to, protams, neizplatīja, tas bija slepeni, bet tas nebija nekas jauns, jo arī Otrajā Pasaules karā Krievija darīja tieši to pašu – Staļins ar rungām sūtīja neapbruņotus cilvēkus pret tankiem. Lai izšautu munīciju, masveidā sūtīja cilvēkus. Pirmos, protams, sūtīja vietējos ukraiņus, kas bija krievu pusē. Bet kā lai Krievija izskaidro to, ka ar savu profesionālo armiju, ar visu savu munīciju nespēja 242 dienas uzvarēt salašņu armiju? Beigu beigās Doņeckas lidosta gan tika ieņemta, bet ukraiņu ‘kiborgi’ atkāpās tikai tad, kad jau visas sienas tika pilnībā iznīcinātas, kad bija palikusi tikai plika zeme, un arī tad viņi nostiprinājās turpat netālu, un to vietu krievi vēl joprojām nav ieņēmuši. Kāds no Krievijas armijas virsniekiem intervijā Krievijas avīzei attaisnojās, ka viņi pie pretiniekiem atraduši traukus ar uzrakstu “Dzīvais ūdens”. Viņi aizsūtīja šos traukus ar šķidrumu uz laboratoriju. Izrādās, ka tā bija ļoti spēcīga psihotropā viela, kas cilvēku pilnībā atbrīvo no jebkādas sāpju sajūtas. Šī viela ir tik spēcīga, ka cilvēkam šauj, bet viņš nekrīt. Var visas patronas izšaut vienam cilvēkam, bet viņš vienalga nāk virsū un nemirst. Viņi neslēpjas, bet nāk virsū, viņus nogalina, bet viņi vienalga turpina staigāt. Lūk, kādas vielas bija ukraiņu armijai! Diezin kāpēc krievu armija nelietoja šīs “vielas”? Šo informāciju it kā normāli armijas vadītāji iebaroja sabiedrībai. Un vēl – sirdī nevar iešaut, jo viņiem ir bruņuvestes, bet, ja iešauj galvā, ‘kiborgi’ var piecelties un turpināt karot bez galvas. Tādus attēloja šos ukraiņu ‘kiborgus’. Bet tiešām esot bijis ļoti grūti piespiest Krievijas karavīrus doties viņiem uzbrukumā, viņiem bija šausmas – 242 dienas sūti, cik gribi, bet visus nogalina, viņiem bija tanki, dažādas tehnikas, bet neko nevarēja izdarīt. Ukraiņi cīnījās līdz pēdējam, ierakušies drupās, viņi no turienes aizgāja tikai tad, kad viss bija pilnībā nolīdzināts. Viņi tur netālu nostiprinājās, un līdz pat šai dienai neviens nav tālāk ticis. Tur joprojām notiek karadarbība, bet ziņās par to maz raksta.
Ar to es gribēju pateikt, ka ir starpība starp cilvēku, kurš ir piedzimis no augšienes un kalpo, un cilvēku, kurš ir svaidīts ar Svēto Garu. Cilvēks, kurš ir kristīts Svētajā Garā, ir kā ‘kiborgs’ – bez galvas, bet iet. Nogalināt var tikai sirdī vai galvā, bet arī bez galvas iet, bet pie sirds ir bruņuveste. Tu šauj uz viņu, nogalini, bet viņš iet! Lūk, kāda ir atšķirība! Jēzus slava izplatījās pa visu apkārtni. Kāpēc? Uz Jēzus bija īpašs svaidījums! Farizeji, vietējie iedzīvotāji, visi, kas bija dzirdējuši Dieva vārdu, pirmo reizi kaut ko tādu redzēja un dzirdēja. Viņš runāja kā tāds, kam vara, kā tāds, kam spēks! Ļaunie gari tika izdzīti, slimie tika dziedināti. Kad viņi klausījās, bija tāda sajūta, ka Viņš tos hipnotizē, ka tas viss ir tieši viņiem. Kad Viņš runāja, tirpiņas gāja pār kauliem un radās bijība.
Kad es piepildījos ar Svēto Garu, pirmais, ko es gribēju darīt, ir sludināt. Vienīgais mērķis kristībām Svētajā Garā ir kalpot cilvēkiem un liecināt, sludināt ar brīnumiem un zīmēm.
“Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat.” (Apustuļu darbi 2:33)
To teica Pēteris pēc tam, kad Dievs bija izlējis no Sava Gara, un cilvēki brīnījās, kas tas ir.
Kā saņemt Svētā Gara kristības?
Dievs jau ir izlējis Svēto Garu, viss, kas tev jādara, ir jāpieņem! Kā tu pieņem Jēzu? Ticībā! Arī Svētā Gara kristība ir jāpieņem ticībā! Man uzliek rokas, par mani lūdz, bet es pieņemu un runāju mēlēs. Bet ir atšķirība starp Svētā Gara kristību un piepildīšanos ar Svēto Garu. Ir daudz cilvēku, kas runā mēlēs, bet nekad nav piedzīvojuši Svētā Gara piedzīvojumus. Tāpat ir ar cilvēku, kurš ir pieņēmis Jēzu – pieņēmis viņš ir, bet nav redzami augļi. Līdzīgi ir ar Svētā Gara kristībām – mēlēs runā, bet svaidījuma nav. Tas ir jāpiedzīvo! To sauc par atkārtotu piepildīšanos ar Svēto Garu.
Apustuļi, kad tika vajāti, sanāca kopā un lūdza Dievu.
“Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: “Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. – Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Apustuļu darbi 4:23-31)
Tie bija cilvēki, kas bija jau kristīti Svētajā Garā. Viņi netika atkārtoti kristīti Svētajā Garā, bet tika atkārtoti piepildīti.
Lai vieglāk saprast, es pastāstīšu, kā es piepildījos ar Svēto Garu. Tas bija cietumā, un es strādāju savā kabinetā, pie manis nāca draugi, un mēs kopā lūdzām Dievu, dažreiz arī kapelā. Mēs bijām reāla draudze – desmit stabili kristieši. Mēs visu darījām kopā, pieņēmām vakarēdienu un bijām dzīvi ticīgie, evaņģelizējām cietumā, stāstījām par Dievu visiem, kam pagadās. Jā, mūs izsmēja, bet mēs turpinājām. Vienreiz pie manis atnāca liela auguma valmierietis, kurš pirms cietuma jau bija gājis Vasarsvētku draudzē. Viņš vienmēr stāstīja, ka viņi runā mēlēs, ka viņiem ir Svētais Gars, bet mūsu kapelāns nepieņēma Svētā Gara svaidījumu, tāpēc vienmēr dalījās viedoklis par to, vai Svētā Gara kristības ir no Dieva vai nav. Viens teica to, bet otrs kaut ko citu, tas man sajauca galvu. Bet vienu reizi šis valmierietis pateica, ka man vajag Svētā Gara kristības. Man īsti nebija skaidrības par to visu, bet es piekritu. Viņš teica: “Es lūgšu par tevi, Svētais Gars nāks pār tevi, bet tu lūdz mēlēs!” Mēs stāvējām viens pret otru, viņš sāka lūgt Dievu, redzēja vīziju un teica, lai es runāju mēlēs, un es vienkārši sāku runāt mēlēs. Tajā brīdī es neko īpašu nepiedzīvoju, es to pieņēmu ticībā. Bet no tā brīža es regulāri lūdzu mēlēs, man tik ļoti tas patika! Es joprojām daudz lūdzu mēlēs. Man iepriekš bija aizspriedumi, ka tā būs kāda īpaša valoda, piemēram, ķīniešu, vai skaistā itāļu, vai pat izdomātā hobitu vai elfu valoda, bet tā nav patiesība. Vasarsvētku dienā katrs dzirdēja savā valodā Dieva lielos darbus teicam, bet kā tad viņi varēja dzirdēt katrs savu valodu? Es nezinu, kā tieši izklausījās apustuļu mēles Vasarsvētku dienā, bet tas bija līdzīgi kā mums. Apustuļi vienkārši lūdza no Gara, kas nāca ārā, bet šiem cilvēkiem Dievs deva, ka viņi to dzird un saprot. Viņi dzirdēja burbulēšanu, bet saprata, ko tie runā. Tajā brīdī darbojās mēļu tulkošanas dāvana.
2003. gada pasaules Vasarsvētku konferencē Berlīnē, kurā mēs bijām, kalpoja ļoti daudz pasaulē pazīstamu kalpotāju, tajā skaitā arī Reinhards Bonke. Es jau pirms tam runāju mēlēs un sludināju par Dievu. Bet, kad tur tika par mani aizlūgts, es spēcīgi piedzīvoju Dievu, nokritu zemē un stulbi smējos. Trīs dienas jutos kā piedzēries un mana vienīgā vēlme bija to visu pastāstīt citiem. Atceros, ka autobusā tiku pie mikrofona un svaidījumā stāstīju par piedzīvoto līdzbraucējiem. Indra vēl tagad atceras, kā es tur runāju. Jo ir liela starpība, vai cilvēks runā svaidījumā, vai bez tā. Pēc tās reizes es atkārtoti, bet ne katru dienu, piedzīvoju šo sajūtu savā lūgšanu kambarī. Un manī ienāca tāds prieks un enerģija, ka mani nebija jāvelk liecināt, pats rāvos uz ielām stāstīt par Dievu. Reiz kāda Limbažu dievkalpojuma laikā, kad sludināju, pār mani nāca liels Dieva spēks, es atmuguriski nokritu zemē un kādas desmit minūtes skaļi smējos. Draudzītē bija kādi 20 cilvēki, no tiem trīs jauniņie, kuri bija atnākuši klausīties Mārča Jencīša sprediķi. Mana mamma uz klavierēm nospēlēja dziesmiņu, visi padziedājām, iznāca mācītājs, pateica dažus vārdus un bums, unha ha ha. Vai jauniņie turpinātu nākt uz šādu draudzi? Droši vien nē.
Apustuļi arī prasīja drosmi runāt Dieva vārdus, un tad, kad zeme nodrebēja, viņi šo drosmi saņēma, un Tas Kungs apstiprināja viņu vārdus ar brīnumiem un zīmēm.
Kas var saņemt Svētā Gara kristību?
„Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” (Apustuļu darbi 2:39)
Vienīgais nosacījums ir, ka tev jābūt piedzimušam no augšienes. Tev var uzlikt rokas vai pat neliekot rokas vari saņemt kristību Svētajā Garā. Arī mēs tūliņ visi kopīgi lūgsim. Ja tu jau esi kristīts ar Svēto Garu, bet neesi vēl iegremdēts Viņā, lūdz Dievam, lai Viņš tevi aizskar un svaida. Tikai neiegremdējieties, lūdzu, katru dienu, jo nevar tikai no svaidījuma uzcelt draudzi un izpildīt lielo Kristus pavēli. Ir daudzas citas lietas, piemēram, māceklība un līderība. Taču arī šim svaidījumam, kristībām ar Svēto Garu ir vieta Dieva plānā mums.
Kā saņemt Svēto Garu?
„Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.” (Apustuļu darbi 8:14-17)
Pareizs tulkojums būtu nevis „saņemtu” Svēto Garu, bet „pieņemtu”. Apustuļi bija kristīti ūdenī, viņiem bija Svētais Gars, bet viņi nebija dabūjuši Svētā Gara kristības. Tāpēc šodien, ja tu neesi pieņēmis Svēto Garu, es gribu, ka tu To pieņem. Ja tu esi Viņu pieņēmis, es gribu, ka tu saņem Viņa svaidījumu, lai tev būtu drosme runāt Dieva vārdu. Protams, Svētā Gara kristībai ir kaut kāds sakars arī ar Gara augļiem, jo, kad tu piedzīvo Dievu, tas ietekmē visas tavas dzīves sfēras. Un tomēr tās ir divas dažādas lietas. Pirmā – kad tu caur Svēto Garu esi savienots ar Dievu, otrā – spēks kalpošanai.
„Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.” (Apustuļu darbi 10:44)
Kādā veidā nāca Svētais Gars? Klausoties sprediķi. Tas var notikt slavēšanas laikā, sprediķa laikā un uzliekot tev rokas. Tas var notikt, izejot no dievkalpojuma un tikai pēc tam saņemot. Atceros gadījumu, kad kāda māte nekādi nevarēja saņemt Svētā Gara kristības. Reiz kādu dienu, mājās mazgājot traukus, viņa sāka runāt mēlēs. Mana sieva to saņēma kādā jauniešu konferencē. Viņa stāvēja man blakus un pēkšņi sāka runāt mēlēs.
„Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” (Apustuļu darbi 2:13)
Šeit var redzēt, ka tam bija jocīgas izpausmes. Es, kad saņēmu kristības, trīs dienas grīļojos kā piedzēries, īsti nevarēju nostāvēt. Paldies Dievam, ka es tāds nepaliku.
Kas jādara, lai Svētā gara kristības nepaliktu tikai piedzīvojums?
„Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās,
tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:14-20)
Tātad, pirmkārt, pieņemot Kristu, mēs automātiski saņemam Svēto Garu, kurš mūsos iemājo. Otrkārt, kad Dievs kristī ar Svēto Garu, mēs saņemam spēku liecināt ar brīnumiem un zīmēm. Kā pieņemt? Ticībā. Kā piedzīvot? To var paveikt tikai Dievs. Tu pats to nevari izsaukt, piemēram, sākot tirināt rokas. To nevar imitēt, jo tikai Dievs kristī ar uguni. Jēzus teica, ka Jānis mūs kristīja ar ūdeni, bet Dievs mūs kristī ar Svēto Garu. Turpinājumā es palūgšu Indrai un Sandijai pastāstīt, kā viņas piedzīvoja savas Svētā Gara kristības.
Indra: Es apmeklēju tradicionālo draudzi, kur dažiem cilvēkiem bija paveicies saņemt Svētā Gara kristības citā draudzē. Es uz viņiem skatījos kā uz ‘kiborgiem’, jo arī ļoti vēlējos iegūt Svēto Garu, bet nezināju kā, jo baznīcā to nemācīja. Pati biju lūgusi daudzas reizes, bet nekas nenotika. Es apzinājos, ka ar savu latviešu valodu es nespēju izteikt Dievam visu, ko vēlējos. Ko es darīju? Es atcerējos, ka bērnībā gribēju būt dziedātāja, ņēmu dezodoranta pudelīti un tēloju dziedātāju, dziedot ne latviski, tāpēc es izlēmu, ka pati varētu izdomāt savas mēles, un sāku dziedāt, pēc tam gan lūdzot Svētajam Garam piedošanu, ka pati imitēju mēles. Taču man tik ļoti gribējās lūgt mēlēs, ka slepus to turpināju darīt. Mana draudzene, kas par to zināja, ieteica man pārbaudīt, cik ilgi es šo lūgšanu varētu izturēt, lai saprastu, vai tas ir pa īstam. Es sāku lūgt, pagāja 5 minūtes, tad 10 un 15 minūtes, vārdi neaptrūkās, bet nāca arvien no jauna klāt. Taču nekāda piedzīvojuma man līdz tam brīdim nebija.
Pārceļoties uz Rīgu, ienācu mazā harizmātiskā draudzē, kur bija dažādas Svētā Gara izpausmes. Bieži puse no dievkalpojuma notika, cilvēkiem guļot uz grīdas, smejoties, dažādi izpaužoties. Taču ar mani trīs mēnešus joprojām nekas nenotika, kaut gan par mani lūdza. Jutos kā nēģeris balto sabiedrībā. Es tajā laikā, kad visi vārtījās pa zemi, spēlējos ar bērniem bērnistabā. Tāpat esmu bijusi daudzās lielās konferencēs, kur daudzu tautību cilvēkus nostādināja vienā rindā un lūdza par viņiem. Visi kā nošauti krita, taču es vienīgā paliku stāvam. Man likās, ka esmu no tāda “materiāla”, kas nevar saņemt vai vadīt Svēto Garu. Vienīgā izpausme bija paraudāšana no vilšanās sajūtas. Tātad šajā harizmātiskajā draudzē es biju jau trīs mēnešus, dievkalpojumi notika mājās, kur bija paklāji. Kā parasti visi tur gulēja zemē un smējās. Mums kalpoja divi mācītāji. Viens bija vīrietis, un viņš man vairākas reizes teica: „Indra, kalpot Dievam ir prieks!” Es vairāk gan pieņēmu otru mācītāju, kas bija viņa sieva, jo likās, ka šim vīrietim ir tādas trakas acis. Taču tanī dienā sapratu, ka kaut kas notiek savādāk nekā citās reizēs, sapratu, ka Dievs caur viņu runā, tāpēc nenovērsu skatienu no šī mācītāja, kurš sāka par mani lūgt. Un tad sākās brīnumi. Man sāka ļodzīties kājas. Nesapratu, kāpēc es tā daru un kas ar mani notiek. Tad mana roka pati no sevis sāka vicināties, ka likās, ja to nepieturēšu, tā norausies. Es biju šokā un nenormāli laimīga, jo nekad nekas pārdabisks ar mani nebija noticis. Es sašļuku pie zemes, un no manis nekontrolējami nāca ārā dziedāšana mēlēs. Tas nebija tā, kā pirms tam. Skaņas bija citādākas. Blakus esošā draudzene varēja iztulkot manu dziedāšanu mēlēs. Tā nogulēju vismaz divas stundas, esot ārpus realitātes, jutos ļoti laimīga, Dieva pieņemta un piepildīta. Paliku šajā dzīvoklī arī pa nakti, jo bija jau pusnakts. Vēlāk, kad strādāju ar vardarbībā cietušiem bērniem, es lūdzu arī par viņiem. Starp tiem bija arī kāda sieviete, kas šobrīd ir mūsu draudzē. Kad lūdzu par viņu, viņa nokrita. Likās jocīgi, ka manā darbavietā cilvēks krīt.
Dzīvojām kopā trīs meitenes, visas bieži kopā dedzīgi lūdzām. Vienai no viņām bija lielas stostīšanās problēmas. Lūgšanu laikā viņai šī problēma pazuda, un sāka nākt atklāsmes no Dieva, balstītas Bībelē, kuras es ātrumā mēģināju pierakstīt. Kad pie mums nāca ciemos cilvēki, mēs vienmēr par viņiem lūdzām, iepriekš apguldot dīvānā vai uz grīdas. Lūdzot mēlēs, atveras arī citas Gara dāvanas. Tā notika arī tad, kad kāda no Dieva atkritusi meitene atnāca pie mums, un, kad mēs par viņu lūdzām, vienai no mums nāca atziņas vārds par šīs meitenes situāciju, ko tikai viņa vien zināja, un viņa dzirdēja atbildes uz saviem jautājumiem. Līdz ar to šī meitene atgriezās pie Dieva un kalpo Viņam vēl līdz šodienai.
Sandija: Agrāk es domāju, ka Svētā Gara kristība ir paredzēta tikai izredzētiem cilvēkiem. Nekad nebiju domājusi, ka to pieņemt ir tik vienkārši. Patiesībā pagāja seši gadi, līdz es sapratu, kā to saņemt un saņēmu to. Vajag tikai gribēt. Tas notika kādā konferencē. Par mani kalpotāja lūdza ļoti ilgi, kādas četrdesmit minūtes, jo viņa zināja, ka es vēlos saņemt šo kristību. Tas notika pēkšņi. Pār mani pārvēlās tāds karstuma vilnis kā uguns valnis, jutos kā uguns epicentrā. Man no iekšienes nāca tāda sajūta, it kā fēns kaut ko pūstu ārā, tas izlauzās ar milzīgu spēku, un es sāku runāt mēlēs. Reibuma stāvoklis pēc šī notikuma saglabājās kādu nedēļu. Atceros, ka skolā, savā darbavietā, ejot pa gaiteni, likās, ka nevaru paiet, ka visi uz mani skatās, ka esmu dīvaina, ar dīvainu acu skatienu. Gan jau, ka tā nebija, taču es atrados pavisam citā pasaulē. Apmeklējot konferences, mūs ar Indru bieži piemeklēja šīs izpausmes. Nāca ārā pat pravietojuma vārdi par Latviju, par sevi. Pravietojot arī slavēju Dievu. No vienas konferences es pat tiku iznesta, jo pati nespēju paiet. Jutos patiešām kā pilnīgi piedzērusies. To prieku, kas mani piemeklēja, nevarēju pati inscenēt. Varēju ilgu laiku nekontrolējami smieties un raudāt. Esmu ļoti pateicīga, ka varēju to piedzīvot, jo manī bija cita Dieva realitātes apziņa un drosme sludināt evaņģēliju, ko mēs arī darījām. Grīziņkalnā, lūdzot par kādu vīrieti, viņš apraudājās un piedzīvoja karstumu lūgšanas laikā. Toreiz es vēl nesapratu, ka cilvēks jāpieved Dievam un jāaicina uz draudzi, taču uguni viņš sajuta.
Pirmīt Indra stāstīja par mani, es biju tā, kas bija atkritusi no Dieva. Ieejot viņas un vēl divu meiteņu dzīvoklī, uzreiz redzēju, ka Indras acīs ir kaut kas pārdabisks, mirdzošs, un sapratu, ka man arī to vajag. Uzreiz sāka birt asaras. Es zināju, ka reliģijas jeb nedzīvas draudzes dēļ biju atkritusi no Dieva. Kad tiku noguldīta, viņas lūdza par mani. Kad dzirdēju atziņas vārdus par sevi, ko neviens cits nevarēja zināt, kā vien es, sapratu, ka Tas ir Dievs. Jo biju Dievam šos jautājumus uzdevusi, un saņēmu atbildi caur šo meiteni. Šis bija pagrieziena punkts manai staigāšanai ar Dievu.
Mācītājs turpina: Izstāstīšu mūsu kādreizējo pieredzi, kad vēl pulcējāmies viesnīcā „Maritim”. Man bija tāda doma, ka mēs slavēsim un pielūgsim Dievu tik ilgi, kamēr pār mums nonāks Svētais Gars. Lūdzām vismaz divas stundas, līdz beidzot Viņš nonāca. Zāle tika „noklāta”, cilvēki sāka smieties un visādi citādi izpausties. Ja mēs cītīgi lūdzam, Dievs atbild ar uguni. Lūgsim Dievu, lai Viņš nāk pār mums, lai atjauno, lai piepilda, lai izņem ārā visu, kas lieks. O, Svētais Gars, nāc un piepildi mūs. Tu mums esi vajadzīgs. Nāc kā lietus, kā uguns liesmas. Mums vajag jaunu svaidījumu, jaunu un svaigu eļļu. Aizdedzini no jauna, pieskaries, Svētais. Nāc kā vētra, kā vēja plūsma. Dves uz mums, Svētais Gars. Es meklēju Tevi!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Vasarsvētki 2017” svaidījumā pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece