Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības

Ja cilvēks iepriekš nezināja, kas šodien ir par tēmu,
tad tas nozīmē, ka viņš man neseko Facebook, jo tur es publicēju šo informāciju. Un zini, tā nav gudrības vai veiksmīga cilvēka pazīme. Par to mēs pārliecināsimies šajā svētrunā. Katrā ziņā, ja gudrības vai veiksmīga cilvēka pazīmju nav, tās var iegūt. Pats veiksmīgākais Cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis uz zemes, ir Jēzus Kristus, vienlaicīgi gan cilvēks, gan Dievs. Tās rakstura īpašības, kuras ir teiktas Bībelē par Jēzu kā par cilvēku, ir paša veiksmīgākā cilvēka īpašības. Redzēju 1986. gada žurnālā “Fortune” vāku. Uz tā bija rakstīts, ka, veicot pētījumu, secināts, ka 91% augstākā līmeņa līderu no 500 dažādām kompānijām savas vērtības, ētiku un morālās pārliecības guvuši no Bībeles un draudzes. Faktiski, šis pētījums rāda, ka tie cilvēki, kuri ir veiksmīgi, lieto Bībeles principus. Viņi šos principus ir ieguvuši no Dieva vārda. Ja mēs skatīsimies Dieva vārdā un meklēsim Bībeles personāžu rakstura īpašības, mācīsimies no tām un ņemsim sev, tad mēs būsim veiksmīgi cilvēki, kas spēj gūt panākumus, sasniegt mērķus un aiziet līdz galam. Runa ir par raksturu, jo tieši tas nosaka tavu likteni. Tavs raksturs ir attieksme pret dzīvi, apstākļiem, sevi un cilvēkiem un tas, kā tu rīkojies dažādās situācijās. Raksturu var iemācīties, un to var izaudzināt. Raksturu nevajag jaukt ar temperamentu. Temperaments ir iedzimts. Tās ir cilvēka stiprās puses un iekšēji emocionālā enerģija. Piemēram, sangviniķi ļoti atšķiras no flegmatiķiem, taču temperaments cilvēku nekur neved. Cilvēku ved viņa raksturs. Temperaments cilvēkam palīdz uzsvērt viņa stiprās puses, bet tam nav nekāda sakara ar panākumiem. Ar panākumiem saistīts ir tikai cilvēka raksturs. Ja mēs skatāmies uz cilvēkiem, kuriem ir raksturs kā Kristum, un to ņemam sev, ieaudzinām to sevī, tad mēs automātiski kļūstam stipri un veiksmīgi. Pie tā pat nav īpaši jāpiedomā un gar to jānopūlas. Tu tāds vienkārši kļūsti.

Runāsim par Jēzus raksturu un mācīsimies no Viņa. Mācīsimies no visa Mateja evaņģēlija, sākot no pirmās nodaļas, līdz pēdējai. Šodien mēs paskatīsimies uz Kristu citādāk, nekā esam skatījušies līdz šim. Kad es lasu Bībeli, tad neskatos tikai uz to, ko Kristus māca. Es skatos uz to, ko Kristus jūt un dara. Tas nozīmē, ka es redzu paralēli Viņa mācībai. Piemēram, līdzība par sējēju vai desmit jaunavām ir mācība. Tu kaut ko mācies no tā, ko Jēzus par to saka. Tas nav raksturs, ko Viņš māca. Tā ir Viņa mācība. Arī rakstu mācītājiem un farizejiem Jēzus teica: “Jūs, liekuļi, odžu dzimums!” Tie bija tie, kas mācīja. Bet viņi paši savā būtība nebija tas, ko viņi mācīja citiem. Jēzus teica: “Pēc tā, ko viņi māca, dariet, bet pēc viņu darbiem gan nedariet.” Šodien paskatīsimies uz Jēzu nevis no Viņa mācības puses, bet Viņa dzīves puses. Sāksim ar 3. nodaļu.

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. (Mateja evaņģēlijs 3:13)

Jēzus nāca pie Jāņa Kristītāja un teica, ka vēlas kristīties.

Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” (Mateja evaņģēlijs 3:14)

Jānis uzskatīja, ka vajadzētu būt otrādi – viņam būtu jātiek Jēzus kristītam. Viņš par Jēzu bija teicis: “Tam es neesmu cienīgs kurpes nest.” Jānis viennozīmīgi Kristu atzina par augstāku, par Dieva Dēlu. Bet šeit Dieva Dēls nāca pie viņa kristīties. Jānis to nevēlējās darīt, taču Jēzus tālāk uzstāja.

Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva. (Mateja evaņģēlijs 3:15)

Lūk, viena no svarīgākajām Jēzus rakstura īpašībām – Viņš bija pazemīgs. Tāpat Viņš godāja Savus priekštečus, tos, kas gāja pirms Viņa. Jānis Kristītājs bija Vecās Derības cilvēks. Kāds cits varētu teikt: “Nu, ko tad tas no Vecās Derības…” Jēzus saka, ka pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par Jāni. Bet par Veco Derību Viņš saka: “No sievām dzimušie neviens nav lielāks par Jāni.” Ir ļoti liela atšķirība starp Veco un Jauno Derību. Vecajā Derībā vēl nebija Kristus upuris. Tas ir tikai Jaunajā Derībā. Jaunās Derības skatījumā Jānis bija vēsture un principā nekas. Taču Jēzus devās pie šī “nekā” un teica viņam: “Es gribu, lai tu Mani kristī.” Jānis viņu kristīja. Jēzus godāja tos, kas bija nākuši pirms Viņa. Šo ir ļoti būtiski saprast katram: ja tu vēlies būt veiksmīgs, tad tev ir jāmācās no cilvēkiem, kas nāk pirms tevis un jāgodā tie.

Tikko pie sava Tēva Debesīs aizgāja Dr. Jongi Čo. Mūsu draudzes grāmatu galdā ir viņa sarakstītas grāmatas, kuras mēs lasām. Tās ir grāmatas, no kurām arī es esmu izaudzis, līdzīgi kā daudzi citi kristieši. Dr. Jongi Čo savā ziņā ir arī mans mācītājs. Es viņu godāju tādā veidā, ka pieminu viņu, atzīstu un daru to, ko viņš ir rakstījis savās grāmatās. Es rīkojos atbilstoši viņa mācībai. Ja viņš pateica, ka lūgšana ir atslēga, tad es noliku laiku dienā vairākas stundas Dieva lūgšanai. To man neiemācīja mans mācītājs, bet gan Dr. Jongi Čo. Tieši viņa grāmatās es saredzēju to, ka viņš arī pats to dara. Viņš patiešām meklēja Dievu un bija disciplinēts šajos jautājumos. Draudzē viss ir ļoti vienkārši. Tas ir mācītājs un līderi – cilvēki, no kuriem tu vari mācīties. Viņi iet tev pa priekšu. Es neesmu vienkārši mācītājs, bet draudzes pirmais un vienīgais dibinātājs. To ir labi apzināties, un es pateicos Dievam, ka tieši es esmu šīs draudzes dibinātājs. Vienalga, kādi mācītāji nāks pēc manis, vienalga, kādas megadraudzes dažādās pilsētās un valstīs pēc manis tiks celtas, tajās būs vienkārši mācītāji. Viņi nebūs draudzes dibinātāji. Ja šie mācītāji atcerēsies mani, godās un paliks pie tiem principiem, kurus esmu šeit ielicis kā dibinātājs, tad viņi rīkosies gudri. Godāt cilvēkus, kuri ir gājuši pirms tevis, nozīmē turēt viņu principus. Jā, ir jābūt elastīgiem, šur un tur jāpamaina kaut kas, jo mainās arī tehnoloģijas, taču pats pamats ir jātur. Mūsu gadījumā tā ir Dieva vadība caur divpadsmit.

Apmēram sešus gadus es ikdienā pavadīju laiku ar Dievu sešas stundas. Ik rītu es cēlos vienā laikā, divas stundas lasīju Bībeli, divas stundas lūdzu un divas stundas lasīju papildu grāmatas. Par kādu tēmu es lasīju grāmatas? Visas šīs grāmatas bija vai nu par kāda cilvēka biogrāfiju, vai arī par līderību. Pārsvarā es lasīju Džona Maksvela grāmatas. Es no šī cilvēka esmu mācījies. Esmu skatījies uz tiem cilvēkiem, kas jau kaut ko ir sasnieguši, un esmu no viņiem mācījies. Jēzus atnāca pie Jāņa Kristītāja un godāja viņu tādā veidā, ka tika viņa kristīts. Jēzus skatījās uz tiem, kas ir gājuši pirms Viņa. Jēzus teica Jānim: “Šie raksti mums ir jāpiepilda.” Tagad manā dzīvē ir sācies jauns etaps, un katru pirmdienu es atrodos partijas grupā. Mēs tiekamies un runājam vairākas stundas. Parasti esmu viens no pēdējiem, kas dodas prom. Tā ir vienmēr – kas paliek pēdējais, tas dabū pašu interesantāko. Tā vienmēr sanāk. Es ne visam piekrītu, ko šefs saka. Ir lietas, par kurām esmu pilnīgi citās domās, bet, tā kā esmu izvēlējies savu vietu, šo politisko spēku, tad arī tad, ja es neesmu apmierināts ar to, ko boss saka, ja man ir citas domas par turpmāko virzību, es savas domas un ambīcijas paturu pie sevis un kopējā labuma un vienotības dēļ daru tā, kā ir nolemts. Ir jāgodā tie, kas ir pirms tevis. Godā autoritātes.

Vēlos parunāt par zāles sēdvietu pēdējām rindām. Iemesli tam, kāpēc cilvēki tur izvēlas sēdēt, ir dažādi. Cilvēkiem patīk, ka visu var labi pārredzēt, citam patīk, ka viņš nav tik pamanāms, kādam tas var būt ieradums no vecās dzīves. Piemēram, vidusskolas laikā arī es izvēlējos sēdēt pēdējā rindā. Tā bija palaidņu rinda. Es biju tālāk no skolotājiem. Bet kas reizēm notiek tieši aizmugurējās zāles sēdvietās? Cilvēki sačukstas. Mācītājs priekšā sludina, bet kādam pēkšņi kaut kas no teiktā galīgi nepatīk, viņš nepiekrīt. Tajā brīdī šis cilvēks uzreiz savu uzskatu čukstus pauž blakussēdētājam. Protams, dažkārt tās var būt kādas labas lietas, ko viens cilvēks pačukst otram. Tomēr, bieži cilvēks savu nepatiku izsaka kaimiņam un nokritizē mācītāju un draudzes mācību. Ja tu gribi būt veiksmīgs un lai tev būtu veiksmīga cilvēka raksturs, dari kā Kristus un godā tos, kas iet pirms tevis. Paturi savas ambīcijas un reizēm arī domas pie sevis. Esi gudrs! Ja ir nepieciešams, visu var arī izrunāt, par visu var padiskutēt utt. Mēs esam dažādi cilvēki. Mums daudziem ir iepriekšēja pieredze, tai skaitā arī reliģiskā pieredze kādos jautājumos, un uzskati par to, kādai jābūt draudzei un Bībeles mācībai draudzē, ir subjektīvs jautājums dažādiem cilvēkiem. Bet, ja tu esi pievienojies šai draudzei, ja tavs uzskats atšķiras kādās lietās, kas nav pamatjautājumi, tad vienotības vārdā otršķirīgas lietas vajadzētu vienkārši ignorēt. Tad mēs būsim veiksmīgi. Mēs esam dažādi, un mums vienmēr ir kaut kas savs. Ja mācītājs pēkšņi saka, ka Dievs nav trīsvienīgs, bet tikai vienā veidā, tad tā jau ir problēma, par kuru vajadzētu sačukstēties aizmugurē. Bet visādi citādi mums vajadzētu šeit atrasties ar domu “šeit ir mana draudze, te ir mans macītājs, un te ir cilvēki, kuri man iet pa priekšu”. Kamēr tu to nesapratīsi, tikmēr tu nevari garīgi augt.

Vai tev patīk citas konfesijas? Kāpēc tad neej uz tām? “Man patīk draudzē “Kristus Pasaulei. Te ir jauni cilvēki, visi forši saģērbušies, laba mūzika, patīk, ka mācītājs skaidri runā, pasaka arī kādu spēcīgāku vārdu.” Kāds no maniem “spēcīgajiem” vārdiem var arī nosirmot. Ir cilvēki, kuriem nepatīk mans runasveids, taču es nevēlos kādam izpatikt. Es neizdabāšu visiem, bet būšu tas, kas esmu. Visas detaļas un otršķirīgās lietas, kas neattiecas uz draudzes mācības pamatjautājumiem, mēs noliekam malā, ja tās mums galīgi nepatīk. Katrā konfesijā ir sava mācība, un katrā draudzē ir atšķirības, tāpēc katrs cilvēks ir savā draudzē. Nekad nevienā draudzē nebūs tā, ka cilvēks piekrīt 100% visam. Bet, ja notiek reāla aprunāšana un sačukstēšanās, tad tā pārvēršas par problēmu. Veiksmīgi cilvēki godā tos, kas viņiem iet pa priekšu.

Ir ļoti daudz Dieva ģenerāļu, piemēram, Lesters Samrals (Lester Frank Sumrall), Katrīna Kulmane (Kathryn Kuhlman), Reinhards Bonke (Reinhard Bonnke), Kenets Heigins (Kenneth Erwin Hagin), Benijs Hins (Benny Hinn), kurš vēl ir dzīvs. Ir vesela virkne cilvēku, kuri ir gājuši pirms mums. Un pateicoties tam, ka viņi ir gājuši pirms mums, mēs šodien varam celt Dieva draudzi uz viņu pamata. Mēs savu draudzi neesam uzcēluši uz kailas vietas. Mums ir bijis citu cilvēku celts pamats. Ja runa ir par konkrētu draudzi vai organizāciju, tad savi priekšgājēji ir jāgodā, un tad viss būs kārtībā. Jēzus godāja Savus priekštečus, un Viņš bija pazemīgs. Ja kāds no kalpotājiem mūsu draudzē atvērtu draudzes filiāli ārpus Latvijas, kura izaugtu par vēl lielāku draudzi nekā mūsu, tad būtu pilnīgi nepareizi, ja šis jaunais mācītājs kļūtu lepns un draudzi vadītu, balstoties uz savu personīgo mācību, atmezdams manu, draudzes dibinātāja un vecākā mācītāja pamatmācību. Iedomājies, viņš ieteiktu draudzes cilvēkiem neklausīties manas svētrunas, no grāmatu galda liktu aizvākt manis rakstītās grāmatas un liktu pievērsties tikai viņam. Tas pavisam noteikti nav gudra un veiksmīga cilvēka raksturs. Tāds nav Jēzus raksturs. Turpretim, cilvēks ar Jēzus raksturu rīkosies tieši otrādi. Viņš uz vecāko mācītāju norādīs kā uz draudzes priekšteci, paraugu, kam līdzināties. Viņš teiks: “Tieši šis cilvēks, šī bāzes draudze ir tie cilvēki, kuriem mēs esam pateicību parādā, ka šodien šeit rullējam.” Ir svarīgi, ka šis cilvēks, pat tad, ja viņš ir kļuvis lielāks par vecāko mācītāju, paliek šajā draudzē. Jēzus bija pazemīgs. Paskat, cik daudz viena Rakstu vieta mums iemāca!

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot. (Mateja evaņģēlijs 4:1-10)

Jēzus tuksnesī gavēja 40 dienas, un sātans piestājās un kārdināja Viņu 3 veidos.

1. Jēzum gribējās ēst, un sātans teica: “Pavēli, lai šie akmeņi kļūst par maizi.” Jēzu atbildēja: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

2. Sātans uznesa Jēzu tempļa jumta smailē un teica: “Meties zemē, jo Bībelē ir rakstīts, ka eņģeļi Tevi uz rokām nesīs, lai Tavas kājas nepieduras pie akmens.” Jēzus atbildēja: “Tev nebūs To Kungu, savu Dievu kārdināt jeb zaimot.”

3. Velns parādīja visas pasaules godību un valstis un teica: “To visu es gribu Tev dot, ja Tu manā priekšā metīsies uz ceļiem un mani pielūgsi.” Jēzus atbildēja: “Tev būs tikai To Kungu, savu Dievu pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Trīs kārdinājumi, kuros var redzēt Jēzus raksturu:

1.     Jēzus gribēja ēst, un velns Viņam piedāvāja pārvērst akmeņus par maizi. Tā bija garīga disciplīna. Gavēnis un lūgšana ir garīgas disciplīnas. Bībeles lasīšana ir garīga disciplīna. Dievkalpojumu regulāra apmeklēšana ir garīga disciplīna. Savas kalpošanas izpildīšana, kas tev ir uzticēta, tā ir garīga disciplīna. Tātad, Jēzus apzinājās garīgās disciplīnas nozīmi un prioritāti. Viņš saka: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien.” Viņš apzinājās garīgo lietu prioritāti dzīvē.

Kā parasti notiek cilvēkiem? Uz grupiņu atnāk bomzis. Nu, labi, īsti bomži mums nenāk, nezinu, kāpēc, laikam nepatīk, jo te viss ir pārāk smaržīgi. Laikam sanāk liels kontrasts. Es esmu bijis draudzēs, kurās vienkārši smird, sēdekļi ir tā nosēdēti, ka tu redzi, ka tā ir bomžu draudze. Katram savs, jo katrs kalpo savā virzienā. Kādam patīk kalpot bomžiem, kādam patīk kalpot jauniešiem, normāliem cilvēkiem. Jēzus apzinājās garīgās disciplīnas nozīmi. Prioritāte pār fizisko pasauli. Atnāca uz grupiņu bomzis jeb cilvēks bez darba, bez nekā, un par viņu lūdza Dievu. Viņš beidzot dabūja darbu, sāka strādāt, nopelnīja pirmo algu un pirms nākamās algas jau neatnāca uz grupiņu. Viņš vairs nevar garīgi augt, jo neizpilda garīgas disciplīnas pamatus.

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. (Mateja evaņģēlijs 4:23)

Jēzum bija paradums, tā bija Viņa garīgā disciplīna. Ne tikai gavēnis, bet arī lūgšana – disciplīna. Pirmkārt, disciplīna garīgās lietās. Mārtiņš Luters kādreiz esot teicis, ka tajās dienās, kad viņam bija ļoti daudz darbu un viņš bija vairāk aizņemts, viņš lūdza trīs stundas, jo parasti viņš lūdza divas stundas. Tieši otrādi, jo šī garīgā disciplīna ir risinājums fiziskajā pasaulē. Jēzus to apzinājās un tā bija Viņa rakstura īpašība – disciplīna.

Vakar es tiešsaistē straumēju gan intervijas, gan visu, kas notiek protestā krastmalā. Telefons bija ielikts stabilizatorā, un es jūtu, ka šodien sāp roka. Jūtu, ka esmu strādājis. Tas ir labi sašērots, daudz skatījumu, laikam man bija lielākais skatījums no visiem, kas tur bija. Smukas intervijas un komentāri, ko nu es tur varēju ātri izdomāt, pateikt kaut ko gudru, kaut ko ne tik gudru. Reizēm cilvēkiem liekas, ka viņi uztaisīs kaut kādu muļķīgu video, ieliks Youtube vai Facebook, un visiem ir jāskatās. Viņš uztaisa video, ieliek interneta vietnē, kaut ko nenormāli gudru uzraksta, un nekas nenotiek. Kāpēc tā? Šobrīd nosaukums “medijs” ir nomainīts uz “digitālā satura autors”. Ikviens, kas Facebook raksta savu viedokli, ir digitālā satura autors. Ja digitālā satura autors grib, lai lasa viņa rakstus un sekotāju skaits vairojas, ja viņš grib ietekmēt citus caur sociālajiem tīkliem, viņam ir nepieciešama disciplīna, ik pēc pāris stundām publicējot kaut ko saturīgu un vēlams no sevis. Kaut ko iešērot ir viens, bet pašam veidot saturu ir kaut kas cits. Tā ir disciplīna. Tā nav garīgā disciplīna, tā vienkārši ir rakstura īpašība – disciplīna. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev šī mērķa virzienā disciplinēti, katru dienu jāizdara mazi, mazi solīši. Mēs bijām protesta akcijā, un bija labi, vai ne? Viena bilde ļoti nepatika “Panorāmai”, kurā var redzēt, ka tur ir vairāki tūkstoši. Nu, nebija tur mega simts tūkstoši. Lai panāktu, ka cilvēki paceļ savas pēcpuses un pasaka, cik viņiem viss ir slikti, šodien tā ir utopija. Nu, nav viņiem viss tik slikti. Viņiem patīk dzīvot tā, kā viņi dzīvo. Viņiem tīri labi patīk sēdēt mājās pie ekrāna, neko nedarīt un vienkārši pūt, tas viss viņiem ir normāli. Dažādiem viedokļu līderiem intervijās es jautāju: “Nu, kāds ir tavs vērtējums?” Tad bija dažādas atbildes. Bet es zinu savu vērtējumu šim pasākumam. Šis pasākums bija viens maziņš solītis ceļā uz kilometriem garu mērķi. Tikai viens maziņš solītis, bet komentāros jau uzreiz parādās: “Nu, kāda bija jēga, ko izdarījāt, ko panācāt?” Tie ir tie cilvēki, kuriem nav veiksmīga cilvēka domāšana, kuri vispār neizprot, kāpēc vajadzīga šāda akcija. Tā ir vajadzīga, tas ir vienkārši viens solis, otrs solis, trešais, ceturtais, piektais, simtais, tūkstošais. Daudzi no mums ir ēduši vecā pulkveža H. Sandersa dibinātajā KFC restorānā. Es precīzi neatceros, bet bija neskaitāmas reizes, kad viņš bija gājis savu patentu piedāvāt, lai to lieto kādā ēdināšanas sistēmā. Tikai lielā vecumā aizgāja viņa vistiņas – Kentucky Fried Chicken. Cik daudz solīšu viņam bija jāveic? Veiksmīga cilvēka raksturs ir disciplīna! Jāveic mazi solīši katru dienu.

Es kādreiz kā jauns kristietis gāju pa Čaka ielu no stacijas rajona. Toreiz laikam bija evanģelizācija. Pretī nāca liela auguma latviešu krīvs vai kas tamlīdzīgs, ar baltiem matiem, spieķi un sandalēm. Izskatījās, kā izkāpis no tūkstoš gadu vecas vēstures, no kaut kāda latviešu pilskalna izlīdis. Nāk tāds apgarots, apstājas pie manis, un es sāku viņam par Jēzu sludināt. Viņš saka: “Ko tu man te stāsti, es esmu Pēteris Klints, a tu esi zābaks!” Viņam neko nevarēja pateikt. Viņš ļoti ticēja tam, kas viņš ir. No tā laika man tas vārds kaut kur dziļi paslēpts krājumā. Šobrīd, kad es šo palasu, es tiešām pie sevis nodomāju: “Nu, zābaks.” Mēs vakar bijām tik daudz, dažādi cilvēki sanākuši kopā ar vienu mērķi – izteikt savu protestu pret obligātu vakcināciju, pret notiekošo valstī, parādīt savu nostāju. Ir viens cilvēks arī ar to pašu mērķi, kurš saka: “Sekojiet tikai man. Ja jūs man nesekosiet, jums nekas nesanāks.” Man liekas, ka viss bija ļoti labi redzams, ka viss ļoti labi sanāk. Būt par zābaku nav veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Katrā ziņā, tādā veidā nevar sasniegt augstas virsotnes, varbūt kādas zemākas var.

Mēs šodien mācamies veiksmīga cilvēka rakstura īpašības. No kurienes ir šī draudze? No tām pašām sešām stundām gadu garumā, kuras es vienkārši esmu lauzis. Man ne vienmēr tas viss ir paticis. Es vienkārši lauzu savu laiku ļoti, ļoti disciplinēti un cītīgi pildīju visus disciplīnas punktus, kurus es sev biju uzlicis – katru dienu sešas stundas. Kas ir šīs draudzes pamats? Dievs. Caur ko? Caur disciplinētām personīgām attiecībām ar Dievu.

2.     Precīzs Jēzus raksturs ir Mateja evaņģēlijā. Tempļa jumta galā sātans teica Viņam: “Meties lejā, eņģeļi Tevi uz rokām nesīs.” Ko tad velns piedāvāja Jēzum? Velns piedāvāja: “Uztaisi šovu kā cirka mākslinieks, saaicini cilvēkus, uztaisi reklāmu un uztaisi šovu, kā Tu uzkāp tempļa jumtā, lai visi ir izbrīnīti. Un Tu lec lejā, un pēkšņi eņģeļi Tevi saķer un nolaiž lejā. Par to lai raksta visi pasaules mediji.” Velns piedāvāja Jēzum būt par “zīmuli”. Jēzum nekad nav bijis svarīgi zīmēties, tieši otrādi, Viņš dziedināja cilvēkus un teica: “Tikai nesaki nevienam.” Viņa mērķis bija dziedināt, nevis nozīmēties: “Es esmu dziedinājis.”

Es! Nav svarīgi, kurš, bet svarīgi ir mērķi sasniegt. Tāpat arī, runājot par mūsu Latvijas politiku, svarīgs ir mērķis, nevis kurš un kā. Vienotība un mērķis. Arī draudzēm tas ir svarīgi. Šī problēma ir gan draudzēs, gan pasaulē, gan starp partijām un dažādām cilvēku grupām. Tas ir iemesls, kāpēc mūs skalda un valda. Mēs gribam būt “zīmuļi”. Jēzus rakstura īpašība bija pazemība. Nezīmēties, bet darīt pēc būtības. Viņam obligāti nebija jābūt pirmajam. Atceraties? Mums ir inkauntera lūgšana: “Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.” Un tur bija teikums: “Man nav obligāti jābūt pirmajam.” Tas ir Kristus raksturs: man nav jābūt pirmajam, man ir jāizpilda sava daļa. Tu domā: “Tev gan, mācītāj, viegli runāt, jo tu esi pirmais draudzē.” Bet, kad es aizeju kaut kur citur, es esmu pēdējais. Man žurnāliste uzdeva jautājumu: “Tu nebaidies, ka tevi uzmetīs?” Es saku: “Nē, es nebaidos, ka mani uzmetīs, es baidos par to, ka es nebūšu izdarījis to, kas man ir jāizdara.” Tagad es būšu izdarījis to, ko es varēju izdarīt. Es nebūšu vienkārši “zīmulis”, es būšu pazemīgs un mana sirds būs mierīga, ka es no savas puses esmu visu izdarījis. Bet cilvēks, kas grib tikai zīmēties, saka: “Ja ne ar mani, tad vispār neko.”

3.     Kad velns nāca pie Jēzus, Jēzus viņam gudri atbildēja. Velns nāca ar Rakstu vietām, jo ir taču rakstīts! Vēl viena rakstura īpašība – Jēzus spēja atšķirt, kas ar Viņu runā. Jēzus spēja atšķirt, kāds gars stāv aiz rakstvietas, kurš to Viņam piedāvā, kādos apstākļos un kāpēc. Mums ir jābūt garīgi izmanīgiem un jāsaprot, kas ir labs un kas ir ļauns.

Draugi, bez garīgas disciplīnas tas nav iespējams. Bez regulāras būšanas draudzē, bez regulāras Bībeles lasīšanas tas nav iespējams. Tev ir jāizprot, kas ir labs un kas ir slikts. Šodienas pasaulē tik ļoti daudzi cilvēki nesaprot, kas ir labs, kas ir slikts. Viņam nav augstākā pieturas punkta. Pēdējā laikā es iepazīstos ar ļoti daudziem cilvēkiem, ar dažādiem viedokļu līderiem. Viņa arī ar mani iepazīstas. Es zinu, kad sāku runāt ar dažiem, saprotu, ka mums daudz kas ir kopīgs. Mums ir kopīga ideja par normālu, Dieva svētītu Latviju. Kad tu ar viņiem parunā, visas tās vērtības, kas ir mums, ir arī viņiem. Tas ir tāds interesants secinājums. Mēs zinām, ka Kristus upuris ir pamats visam, bet ir arī tādi cilvēki, kas garīgo pasauli izprot citādāk nekā mēs, bet arī viņi visi nav vienā maisā bāžami. Piemēram, viņi neatzīst masonismu. Viņi ir kardināli pret. Es pat nezinu, kā to visu nosaukt, jo viņi tā īpaši to visu pienes. Viņi izstāsta savu versiju, kā viņi to redz no garīgās puses, un lielākoties tas ir tas pats, kā mēs to saprotam. Vienas lietas tikai trūkst – Glābējs. Daudzi cilvēki ir ar skaidru domāšanu. Nav skaidrākas domāšanas, kā tiem cilvēkiem, kuri ir garīgi stipri tieši Dievā.

Kad velns Jēzum piedāvāja visas pasaules godību, Jēzus atteicās. Jēzus teica: “Tev būs Tam Kungam vien kalpot un Viņu vien pielūgt.” Viņš nesamainīja Savu dvēseli ne pret kādu komfortu, ne par kādiem miljardiem. Tā ir rakstura īpašība: ja tev ir aicinājums no Dieva, tu to nesamaini ne pret ko. Pie Jēzus nāca pat Viņa vecāki, lai Viņu apturētu. Viņš teica: “Kas ir Mana māte, kas ir Mani brāļi? Lūk, tie, kas klausās un dara Mana Debesu Tēva prātu, tie ir Mani brāļi un māsas.”

Un, Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē ar Tevi runāt.” Un Viņš atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mateja evaņģēlijs 12:46-50)

Nekāds vīrs vai sieva, vai kāds cits, vai kāda politika nespēs tevi novirzīt no tā aicinājuma, ko tev ir uzticējis Dievs. Lūk, Kristus rakstura īpašība.

Zini, šis sprediķis ir pieaugušiem cilvēkiem. Es mācu tādas lietas, kuras faktiski būtu tikai līderu sapulcē jāmāca. Taču ir pēdējais laiks ikvienam iegūt šīs īpašības. Ja arī tu nesaproti, sāc par to domāt, interesējies par to vairāk un sāc augt. Tev ir jāiegūst raksturs, ka tu esi savas dzīves līderis, savas dzīves noteicējs, noteicējs pār savu miesu. Tu tādu arī iegūsi, un tas ir iespējams.

Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)

Kā tāds, kam vara – tas nozīmē, ka Viņš runāja ar tādu pārliecību un spēku, ka nepalika šaubas. Paralēli tam tur bija arī brīnumi un zīmes, bet cilvēki sajuta šo vārdu spēku. Rakstu mācītājiem, kas bija pabeiguši entās skolas, augstskolas, teologus un tā tālāk, tāda spēka nebija. Tu redzēji to teologu “Aizliegtajā paņēmienā”? Izrādās, tieši šis teologs, kurš  kritizēja mūsu draudzi, deva konsultāciju jeb vērtēja mūsu draudzi. Tas ir cilvēks, kurš savā Instagram profilā ir pārģērbies par sievieti ar pīpi zobos un netiklām bildēm. Un viņš ir teologs, rakstu mācītājs, kuram AP vadītājs Bojārs prasīja konsultāciju. Un tad vēl kādas vecmammas jautā: “Kādā sektā tu esi iekļuvis?” Tu paklausies, kādus ekspertus tu klausies. Viņš pat nevar atšķirt, kas viņš ir. Jā, kur tu esi iekļuvis? Tādā vietā, kur sievietes ir sievietes un vīrieši ir vīrieši. Un kur paliek vienlīdzība? Rakstnieks Džordžs Orvels teica, ka nekas nemainīsies, vienmēr kādi gribēs būt vienlīdzīgāki par citiem. Šodien ir pienākuši tādi laiki, ka tiem cilvēkiem, kas nevēlas būt sistēmā, būs ārkārtīgi liels spiediens. Kardināls J. Pujāts par to, kas notiek tagad, pateica jau trīs gadus atpakaļ. Kas pieņem zvēra zīmi, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, neatšķaidīts.

Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atklāsmes grāmata 14:9-10)

Pāragri ir spriest, vai tā ir zvēra zīme šodien. Bet tas brīdis, kad tev ir jāizvēlas atteikties no Kristus, lai būtu sistēmā, būs izšķirošais. Ja tu vairs nevari nākt uz dievkalpojumu bez QR koda, tā jau ir zvēra zīme. Vai ir pēdējie laiki? Jā, ir pēdējie laiki. Vai pēdējie laiki var būt vēl ilgi? Jā, var būt vēl ilgi. Neviens to stundu, ne dienu nezina. Šādas līdzīgas situācijas vēsturē jau ir bijušas. Tas pats Neirons. Tas viss atkārtojas. Tik lielā apmērā, kā tas ir šodien, vēl nav bijis. Jo cilvēku skaits virs zemes tik liels nav bijis. Vai tas var iet uz galu? Jā, jo Jēzus saka: to stundu neviens nezina, tāpēc esiet nomodā, jo Es nākšu kā zaglis naktī.

Jo jūs paši labi zināt, ka Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. (1. Tesaloniķiešiem 5:2)

Pazīmes ir, bet mēs nezinām, kas būs. Mēs nevaram teikt, ka rīt Jēzus nāks otrreiz. Bet, kā viss te beigsies, mēs nezinām. Un tādēļ arī šī vakcīna galu galā var izrādīties zvēra zīme. Vakcinācija, čipizācija. Cilvēki saka: sazvērestības teorija. Tie, kas lasa par tehnoloģiju attīstību, saprot, ka caur šķidrumu var ievadīt vielas, kas pēc tam elektroniski reaģē, un pēc tam caur to var izpētīt cilvēka organismu, nolasot dažādus impulsus un ne to vien. Tā jau ir senu gadu prakse. Tas tehnoloģiski nav nekas īpašs. Un to visu un vēl daudz vairāk var iestrādāt vakcīnā. Kāpēc ar tādu ļaunumu tas viss tiek cilvēkiem uzspiests? Tur ir daudz jautājumu. Mēs visu nezinām. Es arī visu vēl nezinu, bet tas viss rada ļoti pamatotas aizdomas. Facebook tiek publicēti dažādi bēdu stāsti no tuviniekiem, kas ir slimojuši ar kovidu ar smagām sekām. Pirms dažām dienām tur bija ļoti daudz komentāru nevis par kovida sekām, bet par vakcīnu blaknēm. Par nāves gadījumiem. Cilvēki raksta. Tā ir realitāte. Iniciācija, kā iesvētīšana ložā. No garīgās puses man viss ir skaidrs. Šī politika, spiediens pakļauj. Jēzus saka: nāciet pie Manis visi, kas esat noskumuši, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs visus gribu atvieglināt.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mateja evaņģēlijs 11:28 )

Jēzus saka: Nāciet visi, vakcinēti un nevakcinēti. Šajā draudzē nekad nenotiks cilvēku šķirošana, un nekad pie durvīm nestāvēs un neprasīs QR kodus. Vai var saprast tos kristiešus, kas izvēlas vakcinēties? Jā, var saprast. Visi zina manu nostāju, bet es neesmu tavā situācijā. Es neesmu pret vakcināciju, bet pret eksperimentu veikšanu ar veseliem cilvēkiem. Pats galvenais, ko gribu pateikt: tev ir sava situācija, bet šajā vietā nekad nevienu nešķiros pēc QR kodiem. Visi ir laipni aicināti. Mēs esam draudze, un mums ir jāpaliek vienotiem. Neatkarīgi no tā, ko kāds ir izlēmis. Mani neinteresē tava pagātne, tu esi manas draudzes loceklis, mana ģimene. Tās ir ļoti sarežģītas lietas, tās ir ļoti nopietnas lietas, ir dažādas situācijas, domājiet paši. Neviens grupiņas vadītājs nevar tev noteikt: nedari to vai dari to. Tev pašam ir jāpieņem lēmums.

Jūties labi, te ir tavas mājas, tava draudze, jo viena no Dieva īpašībām ir atklāta Mateja 9:13. Jēzus sēdēja ar grēciniekiem, muitniekiem pie viena galda, un farizeji teica, kāpēc Viņš sēž kopā ar grēciniekiem, kāpēc Viņš aizskar spitālīgo. Zini, Jēzus dziedināja spitālīgo, Jēzus aizskāra viņu. Jo spitālīgs cilvēks nāca pie Viņa un teica: “Ja Tu gribi, vari mani šķīstīt.” Un Jēzus viņu aizskāra. Spitālīgi cilvēki tajā laikā dzīvoja atsevišķās komūnās, atdalīti no citiem, un nedrīkstēja tuvoties veseliem. Un Jēzum to pārmeta. Un Jēzus atbildēja: “Man patīk žēlastība un ne upuris.” Lūk, kāpēc aizskāra spitālīgo. Lūk, kāpēc Jēzus sēž starp grēciniekiem. Jo ne jau veseliem vajag ārstu, bet slimiem. Jēzus ir piedodošs, žēlastības un mīlestības pilns. Dievs ir mīlestība.

Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” (Mateja evaņģēlijs 9:13)

Jēzus cilvēkus nešķiroja. Un mēs nešķirosim. Ir jau divas galējības: vakseris un antivakseris. Un viens uz otru rej kā nikni suņi. Mums ar to nav problēmu. Bija dievkalpojums, kurā mēs aicinājām visus, kas bija bijuši mūsu draudzē. Un tas bija vienīgo reizi mūžā, un viss sprediķis bija par to, cik mācītājs Mārcis Jencītis ir slikts. Es pats sludināju, cik es esmu vainīgs pie visa, tā ir mana atbildība utt. Pēc tam man cilvēki rakstīja: mācītāj, tā nav. Tas bija tikai viens sprediķis. Saliekot kopā ar citiem sprediķiem, piemēram, šodienas, aina ir citādāka. “Aizgāju no draudzes, tagad mani ienīst.” Neviens tevi neienīst. Tevi aicināja atpakaļ, es biju gatavs tev roku paspiest. Es pat savu vainu atzinu. Lūk, kas ir žēlastība. Ne jau vienmēr tev ir ļoti labi jājūtas. Es nejūtu ļoti dziļu piedošanu. Tev jau nekādu dziļo piedošanu nav jājūt. Dari pareizas lietas. Tā jau arī ir piedošana. Žēlastība ir rakstura īpašība, ko var iegūt. Iekšā nejūti, tātad nav piedots? Kas tev ir jājūt? Ir jau labi, ka tu jūti arī lielu mīlestību pret ienaidniekiem. Bet ne jau vienmēr tā ir. Dari pareizas lietas cilvēkiem, un viss būs labi. Nepiedošana ir neveiksmīgu cilvēku rakstura īpašība.

Veiksmīgi cilvēki dzīvo piedošanā un žēlastībā. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Mēs daudz ko varam pateikt, izspļaut, kaut ko izdarīt, bet mēs varam salīgt, izlīgt, izrunāties. Pat reizēm bez runāšanas. “Nu, viss skaidrs, atkal kaut ko  ne tā pateicu, ne to izdarīju, ne to neizdarīju, piedod.” Ja tu mājās dzīvo kopā ar sievieti vai otrādi, vai tā nav ikdiena? Tur pat vairs nav ko izrunāties. Jāpiedod, nav jau varianti. Piedod. “Tu man piedod?” “Ko tu man prasi, vai es tev piedodu? Piedodu, viss ir normāli.” Nepiedot jau nav izeja. “Tu piedod tikai tāpēc, ka tev nav izejas. Dievs to teica, tāpēc tu piedod.” Vai nav kaut kas pazīstams, kad divi atšķirīgi cilvēki dzīvo kopā? Man patīk, kā Sandis Točs vienreiz teica. Viņš taisa tiešraidi Facebook, pēkšņi to izslēdz un saka: “Šodien nav draiva.” Ko viņš ar to bija domājis. Viņam draivs ir tad, kad viņu izslēdz no TikTok. Es domāju, ka tā arī ir rakstura īpašība – būt draivā. Kad Jēzus runāja, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Viņa vārdiem bija svars.

Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)

Kā Jēzus runāja, tā Viņš arī dzīvoja. Mums ir ļoti dinamiska draudze. Praktiski visi cilvēki, kuri domā, kad sakaras ar mūsu draudzi, ir diezgan izbrīnīti. Viņi nekad nav gaidījuši to, ko šeit ierauga. Viņi pēc tam saka citiem: atnāc, te nav tā kā parasti, te ir ļoti laba mūzika, ir pat tā, ka gribas raudāt. Viņi jau evaņģelizē, stāsta par mums citiem. Mums nav parasta draudze. Mums ir draivs. Īsta, dzīva Dieva draudze. Īsts, dzīvs, reāls Kristus. Mēs esam brīvi cilvēki. Esi brīvs kopā ar brīviem cilvēkiem. Āmen! Un viss labākais tev vēl priekšā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija.