Pagājušo svētdien mēs par to mācījāmies, un es ceru, ka mēs kļuvām gudrāki,
un šajā nedēļā mēs būsim vēl gudrāki. Ir tikai viens atslēgas vārds gudrībai – DARĪT! Ir tikai viens atslēgas vārds – STRĀDĀT. Ir kāds laika posms, ir kādas situācijas, kad ir jāreaģē šodien un tagad. Nav daudz to, kuri var uzsaukt, pateikt un aicināt. Tādu nav daudz, kuri var uzņemties atbildību un aicināt, un cilvēki arī nāks. Ja kāds nolemj strādāt, pateikt un uzsaukt, tad būs tie, kas no malas vēros un arī kritizēs. Es nesaku, ka kritika ir slikta. Tajā reizē, kad es arī tiku pie vārda, mans viedoklis bija tāds, ka tā ir tukša runāšana. Evaņģēlista Stīva Hila grāmatā es lasīju – KĻŪSTI AIZŅEMTS. Dari to, ko tu vari šodien. Sestdienas pasākums bija tas, kas šajā laikā ir iespējams, kur mēs varējām būt un strādāt kopēja labuma dēļ. Mēs izdarījām to, kas ir mūsu pienākums, jo šodien mums nav nekā labāka, bet mums būs kaut kas labāks, jo, kad tu esi uzticams pār mazumiņu, tevi ieceļ pār vairumu. Atslēgas vārds ir nevis vienkārši spriest par to, ka kāds kaut ko dara, bet pašam SĀKT RĪKOTIES. Atslēgas vārds ir strādāt. Šāda bija arī Jēzus rakstura īpašība. Mēs varētu ņemt no Bībeles daudz un dažādas personības, no kurām mācīties. Šie principi ir nemainīgi, tie visi ir Dieva principi. Ja tu gribi būt veiksmīgs cilvēks dažādās savas dzīves sfērās, tad tavu veiksmi veido tavs raksturs, un raksturu veido tu pats.

Es atkārtošu no pagājušās svētdienas tēmas. Pirmkārt, tēma bija no žurnāla „Fortūna” raksta 1986. gadā, kurā bija aptaujāti 500 veiksmīgākie Amerikas uzņēmēji, un izrādījās, ka 91% savu veiksmi pamato Bībelē, draudzē un ticībā Dievam. Pat tad, ja cilvēks netic, bet pielieto Bībeles principus un rakstura īpašības, tas viņu dara veiksmīgu. Pagājušajā svētdienā mēs pārrunājām dažādus punktus. Mēs mācījāmies no Mateja evaņģēlija par visu laiku veiksmīgāko cilvēku – Jēzu Kristu – vienlaicīgi cilvēku un vienlaicīgi Dievu. Ticība Dievam nav vājiem cilvēkiem, tā ir stipriem cilvēkiem, jo tas prasa pūles un disciplīnu. Ja tu esi vājš un nāc pie Kristus, tad negaidi, ka pats no sevis pārveidosies. Tu ņem tās rakstura īpašības, kas piemīt Viņam, un integrē tās savā dzīvē, savā prātā, iemaņās, arī emocijās. Mēs iemācījāmies, ka Jēzus godāja Savus priekštečus, tos cilvēkus, kas bija pirms Viņa, kas bija jau kaut ko sasnieguši. Jēzus bija pazemīgs. Garīgu disciplību Viņš lika augstāk par fiziskām vajadzībām. Viņš nebija zīmulis. Zīmulis ir cilvēks, kurš dara visu, lai zīmētos, izrādītos. Viņam bija svarīgāka būtība, nevis forma. Jēzum bija personisks laiks, ko Viņš veltīja lūgšanai un pārdomām. Katram veiksmīgam cilvēkam būtu jābūt šādam laikam. Jēzus visus pasaules brīnumus turēja par neko, salīdzinājumā ar Sava Dieva aicinājumu. Kad Jēzus runāja, tad Viņš runāja no sirds. Kad Viņš runāja, tad Viņš runāja kā tāds, kam ir vara, tas nozīmē, ka Viņš dzīvoja tā, kā Viņš runāja. Viņa vārdiem bija spēks. Viņš nešķiroja cilvēkus. Popularitāte Viņam nebija pašmērķis. Viņš kalpoja individuāli vienam cilvēkam un kalpoja arī masām. Tas ir tas, kas ļoti pietrūkst šodienas valdības attiecībām ar cilvēkiem. Viņi caur medijiem uzrunā masas, bet aizmirst par vienu cilvēku. Arī mums no tā būtu jāuzmanās, no šādas pieejas cilvēkiem. Jēzus izcēla cilvēkus, kuriem Viņš aicināja līdzināties, Viņš tos izcēla un uzslavēja. Šodien mēs redzam sabiedrībā, ka izceļ ne tos cilvēkus, kurus būtu pareizi izcelt. Jēzus bija piedodošs. Mēs zinām, ka Jēzus ir žēlastības pilns. Cilvēki domā, ka Viņā ir tik liela mīlestība un Viņš ir tik piedodošs, ka viņi var dzīvot kā vēlas, attiecībā pret Viņu un cilvēkiem. Taču, ja skatās Dieva vārdā, tad Jēzus bija piedodošs pret tiem, kas nāca pie Viņa pēc piedošanas. Nav piedošanas tiem, kas nenāk pēc piedošanas. Viņš veselīgi panesa kritiku un izsmieklu. Veselīgi izmantoja to kā degvielu turpmākām uzvarām. Jēzus apzinājās līderības nozīmi, ka svarīgas ir līdera iemaņas. Viņš apzinājās un turēja Sev blakus uzticamus cilvēkus. Jēzus domāja par Sava mūža darba turpinājumu. Viņš sagatavoja divpadsmit mācekļus un atstāja tos pēc Sevis. Ielēja visu Sevi viņos. Viņš neiecēla atbildīgos amatos cilvēkus personiskas draudzības dēļ vai izdevīguma dēļ, tikai pēc būtības. Tikai tos cilvēkus, kas atbilda amatam, kā Jēzus to bija paredzējis.

Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (Mateja evaņģēlijs 11:4-6)

Jānis Kristītājs ļoti fanoja par Kristu, teica, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī, ka viņš nav pat cienīgs Jēzum kurpju siksnu atraisīt. Viņš kaut kādā brīdī grūtībās sāka šaubīties, ka viņš pat sūtīja pie Jēzus mācekļus un lika jautāt, vai Viņš ir tas, kam bija jānāk vai būs citu gaidīt. Pēkšņi Jānis šaubījās. Kā atbildēja Kristus? Šeit parādās viena ļoti svarīga rakstura īpašība, kura mums visiem ir ārkārtīgi nepieciešama. Viņš nepierunāja, kaut ko nepierādīja, Viņš neņēma priekšā kaut kādus matemātiskus aprēķinus, statistikas. Viņš neaicināja talkā astrologus, zinātniekus, lai kaut ko pierādītu. Viņš teica, lai mācekļi iet un Jānim pasaka to, ko viņi redz – slimie tiek dziedināti, aklie redz, kurlie dzird, miroņi ceļas augšā un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Citiem vārdiem sakot, Jēzus lika viņiem iet un pateikt to, ko viņi redz. Jēzus darbi liecina par Viņu. Arī citās Rakstu vietās Jēzus ir uzsvēris, ka Viņa darbi liecina par Viņu. Man vienreiz viens bārdains cilvēks nāca pretī Rīgā uz ielas un teica, ka viņš ir Pēteris klints, un, kad es mēģināju viņam iebilst, viņš man atbildēja, ka es esot zābaks. Jēzus tā nedarīja. Viņš teica, ka Viņa darbi par Viņu liecina. Par katru cilvēku liecina viņa darbi.

Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja. Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. (Apustuļu darbi 5:1-11)

Pirmajā draudzē atgadīgās pārpratums. Pirmā draudze gaidīja, ka Jēzus nāks viņu dzīves laikā. Viņi sāka pārdot savus īpašumus, taisīt kopīgu kasi, mantu izdalīt nabagiem. Pirmā draudze bija liela komūna. Tas bija pārpratums, šajā laikā mēs to saprotam, bet viņi to nesaprata. Ir rakstīts, ka kāds pazīstams cilvēks vārdā Barnaba pārdeva visu, kas tam piederēja un atnesa to pie apustuļu kājām. Šajā pašā draudzē bija divi cilvēki, Ananija un Sapfira, vīrs ar sievu. Viņi nolēma, ka viņi arī vēlas būt godājami, paveikt kaut ko draudzes labā, būt redzami. Viņi norunāja, ka viņi arī pārdos savu īpašumu, bet daļu naudas paturēs sev un pārējo atnesīs draudzē. Viņi to atnesa un šādā veidā maldināja cilvēkus, radīja viltus iespaidu par sevi, ka viņi dara. Bībele šādus cilvēkus apzīmē par farizejiem. Jēzus saka: jūs farizeji, jūs liekuļi. Tieši farizeji bija tā reliģijas forma, kas bija bez satura, bez būtības. Tur, kur ir būtība, saturs, nevis tikai forma, tur ir darbs. Tieši darbi liecina par saturu. Forma ir tikai forma, tas ir piārs, lai cilvēku acīs labi izskatītos, labi nopelnītu un tā tālāk. Ļoti daudzi politiķi ir precīzi tādi. Ja es redzu, ka politiķi liekuļo, man iekšēji kļūst slikti, nav patīkami. Es pie sevis parasti nodomāju, ka varu saprast, ka tā ir politika, lai katrs cilvēks dara kā vēlās, bet es tā nedarīšu. Tu nevari būt visiem labs. Tu nevari visiem izpatikt, kā to vēlas politiķi. Es domāju, ka paši veiksmīgākie politiķi ir tie, kas ieņem morāli pareizu virzienu un iet līdz galam. Cilvēki redz, ka viņi ir patiesi, un viņiem seko. Pilna pasaule ar ‘izkārtnēm’.

Ananija atnāca uz draudzi, un Pēteris jautāja, par cik viņi pārdeva. Viņš atbildēja, ka par tik un tik, viņš meloja. Pēteris teica, ka viņš nav melojis cilvēkiem, bet viņš ir melojis Svētajam Garam un viņam par to būs sods. Ananija nokrita miris, un viņu iznesa un apglabāja. Pēc laika atnāca viņa sieva, un viņai uzdeva tādu pašu jautājumu kā vīram. Viņi bija vienojušies un meloja. Pēteris viņai teica, ka tikko viņas vīru iznesa un apraka, un tūdaļ arī viņu iznesīs. Viņa nokrita mirusi, viņu iznesa un apglabāja. Ko viņi tik briesmīgu izdarīja? Pēteris prasīja, vai tas, ko viņi pārdeva, nebija viņu. Tas bija viņu, un viņu tas varēja arī palikt. Bet viņi meloja un radīja iespaidu, ka viņi dara, bet patiesībā viņi radīja tikai iespaidu. Tā bija Jaunā Derība, tā nebija Vecā Derība. Vecā Derība bija pavisam cits laikmets. Šis bija Jaunās Derības laikmets, kad divi cilvēki nomirst, jo atnes melīgu ziedojumu. Acīmredzot, ja šis gadījums Bībelē ir un tam ir tik smagas sekas, tad Dievs mums kaut ko māca. Ārkārtīgi svarīgi ir strādāt no sirds. Ne tāpēc, ka vajag parādīt, ka es kaut ko daru, bet tāpēc, ka es gribu degt un darīt Dievam un cilvēkiem. Par Jēzu ir rakstīts, kad Viņš izdzina tirgotājus no tempļa un apgāza naudas mijēju galdus, tad Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ mani aprīs. Jēzus bija dedzīgs. Kas ir uguns? Kas ir degsme? Tu teiksi, ka tas ir tas, ko Dievs vai nu dod, vai nu nedod. Ja Dievs nedod, tad nejūtu degsmi. Ja mani nedzen emocijas, tad es neko nedaru. Dieva vārds saka, ka degsme nozīmē vienkārši darīt. Nevis skata pēc, bet uz 100%. Ūdens vārās pie 100 grādiem. Silts ūdens nevārās. Siltā ūdenī tu normāli nepagatavosi ēdienu.

Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:13-16)

Laodiķejas draudzei un mācītājiem. Ko Gars saka draudzei? Jēzus teica, ka Viņš zina viņu darbus. Viņi bija ne auksti, ne karsti. Viņi bija remdeni. Tāpat kā Ananija un Sapfira, kas tikai ārēji parādīja, ka kaut ko dara. Tā nevar sasniegt mērķus. Tas nevar būt patīkams Dievam, un tā nav veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Remdenība jeb tikai kompānijas pēc kaut ko izdarīt. Mēs šeit esam tik daudz cilvēku glābtu, ka mēs spējam pat ietekmēt procesus visur. Mūs novērtē un ienīst. Kāpēc? Kā mēs šajā laika posmā varējām izaugt? Draugi, atslēgas vārds ir vienkāršs – es degu! Kā degt? Es daru. Daru līdz galam. Draugs, tu esi viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Remdens tu agri vai vēlu tu būsi ārā no Dieva valstības un neko nesasniegsi ne garīgās disciplīnās, ne savā kalpošanā, ne biznesā, nekur. Tu neaiziesi līdz galam, ja esi remdens. Viņš paskaidro:

Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Tālāk ir paskaidrojums: Dari pirmos darbus! Vienkārši dari, atbalsti, nevis gudri spriedelē par to, ko kurš ir izdarījis.

Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega? Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. (Salamana pamācības 6:6-11)

Bruņots laupītājs ir garīgs un materiāls bankrots. Es neguļu ar priekšā saliktām rokām. Ja kāds tā dara, tad pēc šī sprediķa varbūt vairs nedarīs. Es lieku rokas sev apakšā, un, kad kļūst karsti, tad ņemu ārā. Kad gribās rokas priekšā salikt, es tā nedaru, jo man tūlīt nāk prātā mironis zārkā. Vai esi bijis bērēs? Iesprauž svecīti mironim rokā, un viņš tā guļ. Es tā negribu gulēt. Lūk, es šodien atzinos kādā savā problēmā. Jēzum nav svarīga forma, bet saturs un būtība.

Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.” (Mateja evaņģēlijs 16:6)

Sargies no liekulības, remdenības. Dedz par savām lietām, par Dievu, dedz par cilvēkiem, par savu zemi un tautu. Vienkārši kļūsti aizņemts un dari. Vakar atbraucu mājās un attapos, ka pulkstenis ir jau pusdivpadsmit. Zināju, ka būs Usika un Džošua boksa mačs. Usiks boksā ir mans favorīts, aiz Maira Brieža. Noskatījos visus divpadsmit raundus un ieliku postus Facebook, kurus gan reti kurš lasīja, jo gandrīz visi gulēja. Savā Telegram kanālā lejuplādēju visu maču, kurš grib, var skatīties. Man šis bija otrs labākais no visiem boksa mačiem, ko esmu redzējis. Pirmajā vietā ir Maira Brieža un Usika cīņa arēnā “Rīga”. Mairis Briedis zaudēja, bet tas bija uz robežas, jo viens tiesnesis neatzina, ka viņš ir zaudējis. Tā bija vienlīdzīga un karsta cīņa. Pēdējā raundā pat izskatījās, ka Usiks varbūt paliks ringa striķos. Šajā cīņā ringa striķos faktiski palika Džošua. Visi angļi fanoja par Džošua, un es domāju, ka viņi pat nepieļāva iespēju, ka viņš varētu zaudēt. Usiks ir vieglākā svara kategorijā, bet cīņa notika super smagā svara kategorijā. Usiks iet tālāk, tāpat kā Mairis Briedis. Uz šo maču Usiks bija “uzdzinis” svaru un pat uzaudzējis vēderu. Džošua izskatījās pārāks – garāks, smagāks, bet Usiks viņu pieveica. Es pēc tam ilgi nevarēju gulēt, man nenāca miegs. Sēdēju un internetā daudz ko lasīju, pārdomāju. Pats svarīgākais šajā cīņā bija tas, ka pēc uzvaras, kad bija piešķirtas balvas, jostas, žurnālists viņam turpat ringā uzdeva jautājumu: “Vai tu uzskati, ka esi pietiekami labs?”. Viņš atbildēja: “Vienīgais, ko es vēlējos izdarīt šajā cīņā, ir dot godu savam Kungam Jēzum Kristum, šī uzvara ir no Viņa.” To dzirdēja miljoniem klausītāju, un tad, kad viņš to runāja, varēja redzēt, ka šis cilvēks tiešām tic Jēzum Kristum. Tāda ir Usika ticība, un šī uzvara tiešām nāk no Jēzus Kristus. Viņš saka nevis Dievam, bet gan “savam Kungam”. Viņš neuzsver to, cik viņš ir labs super smagajā svarā, ne to, cik labs ir cilvēku acīs, bet gan to, ka cīnījies galvenokārt Dieva slavai. Viņš nekad nepalaiž garām izdevību to pateikt.

Mairis Briedis dara līdzīgi. Arī viņš ir ticīgs cilvēks un piemin Dievu, runā par kristīgām un ģimenes vērtībām. Salīdzinot ar Usiku, tie gan ir divi dažādi evaņģēlisti, un es domāju, ka pelnīti Usiks ir nr. 1 un Mairis Briedis ir nr. 2. Pēc darbiem un vārdiem var redzēt, kas ir viņu prioritātes. Viņš teica, ka dosies mājās, jo grib redzēt savu sievu, bērnus, kā viņi smērē drēbes, kā spēlējas… Visas šīs vērtības ir viņam sirdī. Ukraiņiem ir paveicies. Mums arī ir paveicies, jo mums ir savs Mairis Briedis. Kad bija Usika un Brieža cīņa, viņi bija ļoti līdzīgi un uzvaru varēja piešķirt arī otrādi, tā mēdz gadīties, bet nenotika. Es zinu, kur ir tā “sāls” – ticība Kungam, tā dara cilvēku stipru. Tomēr ne parasta ticība ķeksīša, “nozīmēšanās” pēc, bet patiešām sirds ticība, iekšēja pārliecība, kas reāli parādās darbos. Vai tad tas ir normāli – katrā boksa mačā, pie katras izdevības teikt: “Jēzus Kristus, aleluja!” Daudziem tas var šķist kā izsmiekls. Usiks ar to kaut kādā ziņā diskreditē sevi, bet viņš ir čempions, viņam ir Kungs, un visi to zina. Dažādu aizspriedumu dēļ mēs varam aizmirst par pašu svarīgāko.

Jēzum ir svarīga būtība, saturs, nevis ārējā forma. Kad Jēzum Jeruzālemē tika parādīts templis, Viņš teica, ka akmens uz akmens šeit nepaliks. Kā Viņš to zināja? Viena no veiksmīga cilvēka rakstura īpašībām ir saprast sava laika tendences. Protams, ir vieta pravietojumiem, atklāsmēm no Dieva, kad Viņš pārdabiski atklāja nākotni. Tomēr pamatā ir raksturs, ka mēs paši analizējam šodienas notikumus, salīdzinām un izdarām secinājumus par tendencēm, kas būs rīt. Es domāju, ka Jēzum nevajadzēja īpašu pārdabisku pravietojumu, lai saprastu, ka templi nopostīs. Piemēram, ziņu virsraksts: “Valdība plāno cilvēkiem formās piešķirt tiesības miera laikā lietot šaujamieročus.” Šeit ir runa par nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Valdībai vajag šādu likumu. Vai tad nav likums, ka militāras agresijas gadījumā jālieto šaujamieroči? Kādēļ tie jālieto miera laikā? Kā var saprast tendences? Tu atnāc uz dievkalpojumu, paklausies mani Facebook un visu saproti, jo es pasaku priekšā. Tas ir labi, tu vari man uzticēties, un pamatā man būs taisnība globālās lietās. Bet tev pašam ir dotas smadzenes, un ir svarīgi, ka tu pats domā. Piemēram, tendences ir tas, ko mums stāsta – likumi, hibrīdkarš utt. Es to redzu citādāk, jo skatos ne tikai Tvnet, bet daudz un dažādas pasaules ziņas. Es redzu, ka Austrālijā cilvēki formās lieto šaujamieročus. Pagaidām ar gumijas lodēm, bet vai tu zini, ka gumijas lode var sakropļot un nogalināt? Tā nav ierocis, ko tu vari nopirkt veikalā bez ieroču nēsāšanas atļaujas, tā nav parasta gaisa bise, bet gan traumatisks ierocis. Es skatos, ka Austrālijā, Melburnā tieši ar šādiem ieročiem šauj uz cilvēkiem, un sekas ir zilumi un asinis. Vispār tas, kas notiek Austrālijā, ir totāls nacisms. Līdz mums atnāk salīdzinoši maz informācijas, bet pietiekoši, lai visu saprastu. Šveicē es redzu gan video, gan arī lasu, ka tiek lietoti traumatiskie ieroči. Kāpēc gan mums vajag šādu likumu? Tu vari saprast tendences, vienkārši analizējot to, kas notiek pasaulē un kādus likumus grib pieņemt pie mums. Es esmu 90% pārliecināts, ka šis likums ir no tās pašas sērijas, kas militārās mācības Rīgas centrā. Tur arī bija šaujamieroči, tikai ar trokšņu patronām. Ģenerālis teiks, ka tas ir tikai treniņš. Ģenerālis var nezināt, bet tie, kuri nosaka armijai, kā rīkoties un uz ko gatavoties, zina labāk, un viņiem ir savi plāni. Es uzskatu, ka ir tendence pie mums plānot tādu pašu diktatūru kā Austrālijā. Jēzus redzēja tendences, un tā ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Tu esi praktiskā draudzē un es mācu praktiskas lietas, nevis tikai sēdēt un lūgt Dievu un gaidīt, ka Viņš pateiks, kā rīkoties. Analizē, lieto smadzenes, kā Jēzus to darīja. Jēzus izprata notiekošo, kaut arī Viņš ir Dievs un zina visu notiekošo. Es gan nesaprotu, kā Viņš var visu zināt, bet Viņš zina. Tas nav mūsu prātam aptverams.

Kas aiz tā visa slēpjas? Tas, ko patiesībā Jēzus ienīst, farizejiskums. Un, lūk, kāpēc nomira Ananija un Sapfīra. Tā ir problēma un īpašība, kas visu ved haosā, kas visu ved uz nulli. Un tāpēc, draugs, lai nebūtu farizejs, tu iegūsi īpašību degt par Dieva lietām, degt par morāles principiem, degt par savām lietām, par saviem cilvēkiem, par savām grupiņām, par savu biznesu! Piemēram, skaties, man ir tāda doma. Es startēšu vēlēšanās. Ja man ļaus, es startēšu. Un es jau redzu, ko es gribu pateikt cilvēkiem. Nebalsojiet par mani, balsojiet par kristīgām vērtībām. Sēdēt saeimā un klausīties to visu man nav interesanti. Bet mani interesē Dieva svētīta Latvija. Brīva Latvija! Mani interesē citas vērtības, un es zinu, kas ir pamats. Satversmes pamats, draugi, ir balstīts desmit baušļos. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!”. Nebalsojiet par mani, bet par kristīgām, par ģimenes vērtībām! Un tas nav tikai sauklis, ko nupat teicu, es tiešām tā domāju. Man nav vajadzīgs, lai par mani kāds balsotu. Tur nav nekādas manas ambīcijas. Lūdzu, balsojiet, lai mūsu Latvija ir tāda, kādu Dievs to grib redzēt! Par to mums ir jābalso. Es esmu tikai instruments, man nekur nav jābūt un es nekur negribu būt. Bet, ja man ir jābūt, es degšu par to, lai būtu tur, kur man ir jābūt. Es savākšu balsis, lai kristīgās vērtības tiktu nostiprinātas. Es tās savākšu tik, cik varēšu savākt. Es par to degšu! Sāku jau atkal degt! Šodien mums ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašības, kur pats svarīgākais ir strādāt. NO SIRDS strādāt! Negaidīt, ka tev uguns kritīs no debesīm un parādīsies baigās emocijas. Sāc darīt! Un tad, kad tu sāksi darīt, parādīsies arī emocijas. Skaties, Zatlers saka tā: “Sabiedrība pati ir sadalījusies!” Tā, kā līķi sadalās. Es apbrīnoju šo cilvēku. Sabiedrība pati ir sadalījusies? Kā Bībele saka, ko Jēzus teica, no kādiem cilvēkiem jāuzmanās? No liekuļiem!

Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga.” (Mateja evaņģēlijs 16:6)

Sargieties no tiem, kas nedeg par savu valsti! No tiem, kas ir tikai par savām ambīcijām, savu labumu. Lūk, par Zatleru es biju labākās domās. Bet šajā situācijā viss izgaismojas. Viņš taču ir bijušais prezidents! Zini, ko viņš saka? “Es ne par ko neatbildu! Mēs ne par ko neatbildam! Mēs ne par ko neatbildam, jūs paši parakstījāties! Mēs nevienu nedalām, jūs paši dalāties!” Jā, kad noliek izvēles priekšā dzīvot vai mirt, dikti liela izvēle, vai ne? Dzīvot vai mirt, reāli? Vai nu tu būsi bezpajumtnieks, bez izglītības, bez nekā, vai arī kā Austrālijā, cik es saprotu, kur uz ielas var iziet tikai potēts cilvēks. Štati ir norobežoti ar sienām. Savesti betoni un vēl sazin kas salikts. Paši sadalījās? Ziniet, ko man tas atgādina? Bandītiem ir tāda metode, kad viņi grib dabūt savā pusē cilvēku, viņi piespiež viņu kādu nogalināt. Viņi piedāvā: vai nu mēs tevi nogalināsim, vai tu viņu nogalini. Un tad, kad viņš to ir izdarījis, viņš ir savējais. Nu, ar to, ko viņš ir izdarījis, viņš taisa vai nu pašnāvību vai turpina slepkavot un ir bandā. Tāpat ir ar šo sistēmu. Mēs tiekam nolikti izvēles priekšā. Vai nu tu to izdari, vai nu tu pats mirsti. Vai tiešām cilvēki paši sadalījās!? Tā nav veiksmīga cilvēka domāšana. Tās ir īpašības, kas nav patīkamas Dievam un neved nekur. Tas nav mūsu valsts veiksmes stāsts. Tas nav tavs veiksmes stāsts. Veiksmes stāsts sākas ar degšanu par savām lietām, bez personīgas ambīcijas. Ambīcijas ir labas, protams, viss ir kārtībā. Bet ne kā Ananija un Sapfira – skata pēc. Ne tāpēc, lai nozīmētos, bet tāpēc, ka pēc būtības tu mīli cilvēkus. Pēc būtības tu gribi mainīt kaut ko. Pēc būtības tu tāds esi. Esi vienkārši tas, kas tu esi. Jēzus bija tas, kas Viņš ir pēc būtības. Dedz Dievam! Dedz par Dieva valstību!

Es izskatīšu vēl pāris punktus. Jēzus neskrēja ar galvu sienā!

Bet Jēzus, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja. (Mateja evaņģēlijs 12:15)

Farizeji norunāja Jēzu nogalināt. Vairākas reizes mēs redzam Bībelē, ka tas tā notiek. Un ko Viņš dara? Viņš, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Tātad Viņš nebija lielīgs un neizrādījās. Neizcēla Savu būtību, neizrādīja, ka eņģeļi Viņam paklausa. Kristieši bieži saka: pār lauvām un odzēm mēs varēsim staigā, mēs dzersim nāvīgas zāles, un tās mums nekaitēs. Draugs, kaitēs tāpat kā ikvienam cilvēkam, ja tu skriesi ar galvu sienā kaut kāda labuma dēļ, piemēram, uz otro, trešo, piekto vakcīnu. Un, ja tu domā, ka tas būs bez sekām, tad nevar būt tādas vakcīnas bez sekām. Tas nav iespējams. Jā, tev varbūt ir stiprāks organisms vai darbojas placebo efekts, bet tik un tā tas nevar būt bez sekām. Agri vai vēlu kaut kas būs. Tas nenozīmē, ka tu uz līdzenas vietas nokritīsi, bet tam būs sekas. Visam ir sekas. Visam, ko mēs ēdam, visam ir sekas pēc tam. Ja es ēdu daudz saldumu, tam ir sekas. Un šobrīd es ēdu daudz saldumu. Man ir pilns papīrgrozs ar Lācīšu papīrīšiem un ar Rudzupuķes papīriem. Man vakariņās vienmēr ir konfektes. Tas viss kaut kad jābeidz. Un te ir pilnīgi veltīgi teikt, ka mēs ēdīsim daudz saldumu un Dieva spēkā būsim veseli. Jēzus neskrēja ar galvu sienā tikai tāpēc, ka Bībelē tā ir rakstīts. Esi normāls, strādā!

Jēzus uzskatīja cilvēkus svarīgākus par dzīvniekiem. Viņš teica tā:

Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12)

Draugs, vienmēr atceries, lai tā ir tava rakstura īpašība, ka Dievs un tavs tuvākais cilvēks ir vērtība. Es patiešām vērtēju jūs. Kopš sāku vairāk Facebook komunicēt ar cilvēkiem, es kādreiz pie tā tik ļoti nepiestrādāju, bet tagad esmu sācis runāt, viedokļus izteikt. Tas arī ir interesanti, man patīk to darīt. Un kāpēc patīk? Ir atgriezeniskā saite. Cilvēki komentē! Es arī viņus aicinu komentēt. Un es aicinu to darīt arī tev. Tā lielākā daļa tur nemaz nav draudzes cilvēki. Tie ir ļoti daudz un dažādi cilvēki. Un es lasu to, ko viņi raksta. Nu, labi, tur arī kritika ir un kāds nenormālais gadās. Tur ir dažādi. Bet, kad es palasu tās domas, ko viņi izsaka, es nemūžam neko tādu nebūtu izdomājis. Draugi, cilvēki ir unikāli. Tas, kas mājo viņu galvās, tas potenciāls, kas ir cilvēkos, ir unikāls. Tu esi unikāls! Tev ir milzīgs Dieva dots potenciāls! Interneta vidē var vienlaicīgi ar daudz cilvēkiem parunāties. Es viņus apbrīnoju. Ir tādi cilvēki, kurus es neesmu aicinājis to darīt. Bet ir cilvēki, pat man nepazīstami, un, ja kāds man dara pāri internetā, tad ir tādi, kas uzreiz ir klāt. Un, pasargi  Dievs, to cilvēku, kam tiek viņš klāt. Apbrīnojami tas ir! Tā kā pirmkārt ir nevis tava nauda, nevis tavs komforts, bet tas unikālais cilvēks tev blakus. Vērtē cilvēkus, tā ir rakstura īpašība!

Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja.” (Mateja evaņģēlijs 13:34)

Viņš runāja “latviešu valodā”, saprotami. Es nesen uzzināju interesantu domu, ka Tramps pirmsvēlēšanu tekstos esot speciāli pielaidis kļūdas, lai pietuvinātos cilvēkiem. Zinātne jeb pareizrakstība ir svarīga, bet ne tur ir sāls. Sāls ir tavā pārliecībā, tavā mīlestībā, tavā degsmē, tavā darbā.

Tad Jēzus saka tam: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.” (Mateja evaņģēlijs 26:52-54)

Tas ir ļoti liels skaits eņģeļu! Jēzus īpašība bija tāda, ka Viņš bija viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Un tie nav tikai vārdi. Iet līdz galam ir dzīvesstils. Man ļoti patīk būt kopā ar cilvēkiem, kas iet līdz galam. Tie, kas nelokās. Labi, ja ir dažādas vājības, to var saprast. Gadās dažādi vāji brīži, bet pamatā viņi iet līdz galam, viņi krīt, viņi ceļās un iet tālāk. Aleluja!

Tātad mums šoreiz draudzē ir vakarēdiens. Un ko nozīmē šis vīns un šī maizīte? Vīns nozīmē Jēzus asinis, un maize nozīmē Kristus miesu. Šis rituāls, tā to varētu nosaukt, ir paša Jēzus iedibināts. Tikai divi rituāli mums ir – kristības un vakarēdiens. Viņš iedibināja to, lai mēs nekad neaizmirstu, Kas ir ceļš uz Debesīm, Kas dara jaunu, Kas ir Bībeles centrā.

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Apustuļu darbi 4:12)

Viņa Vārds ir Jēzus Kristus! Caur to, ka mēs pieņemam Viņa upuri, kļūstam jauns cilvēks, mums ir mūžīgā dzīvība. Tu esi dziedināts, tu esi brīvs! Tu esi stiprs! Un tāpēc vakarēdiens ir kā atgādinājums tam, lai vismaz vienu reizi mēnesī mums tiktu atgādināts, ka visa pateicība ir tieši Kristum. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.