Ivar, kāda bija Tava bērnība?
Es piedzimu un uzaugu Limbažu novadā, ģimenē, kurā saņēmu pietiekoši daudz rūpes un mīlestību. Skolā biju zinātkārs un komunikabls bērns, viegli visu apguvu. Apmeklēju arī svētdienas skolu, bet tajā laikā no tā visa neko nesapratu, jo mērķis nebija iepazīt Dievu, bet gan pavadīt laiku ar draugiem un ēst saldumus. Aptuveni ceturtajā klasē, draugu kompānijā, pamēģināju uzpīpēt pirmās cigaretes. Kad man bija kādi 16 gadi, uzpīpēšana turpinājās jauniešu tusiņos, kur sākām lietot arī alkoholu. Vidusskolā biju miermīlīgs, šad tad bastoju, bet veiksmīgi izdevās to pabeigt. Pēc vidusskolas iestājos automehāniķos, kur mācības ilga vienu gadu. Neilgi pēc šīs skolas pabeigšanas, paziņa man piedāvāja doties strādāt uz Vāciju.
Kādēļ izlēmi doties uz ārzemēm un kā Tev tur gāja?
Mani vilināja doma, ka varēšu patstāvīgi dzīvot un pelnīt daudz naudas. Tā es 2011. gada rudenī devos kopā ar brāli jaunos piedzīvojumos. Vācijā strādājām daudz un smagi, kļuvu patstāvīgs, bet pēc darba un brīvdienās bieži draugu kompānijā sāku lietot alkoholu. Pēc laika iepazinu jauku latviešu meiteni, sākām dzīvot kopā un pāris gadus viss bija super, mana dzīve gāja uz augšu, jo bija darbs, nauda un foršas attiecības, un, laikam ejot, arī bildināju savu draudzeni. Jutos laimīgs. Bet diemžēl kādā dienā uzzināju, ka līgava mani ir krāpusi ar citu vīrieti un man tajā brīdī šķita, ka sirds fiziski salūzt. Attiecības izbeidzu un bija sajūta, ka esmu visu dzīvi tā uz sitiena zaudējis un tam, kas palicis pāri, vairs nav nekādas jēgas.
Draugs mani gribēja atbalstīt, tāpēc tikāmies katrās brīvdienās, iedzērām, uzpīpējām, sāku lietot arī marihuānu un citas narkotiskās vielas, gājām uz klubiem. Tā tas turpinājās apmēram gadu. Vēlāk gāju uz klubiem un ballējos viens pats, bet visas uzsāktās attiecības es pats ātri pārtraucu, jo man tas viss kļuva pretīgs. Tā es eksistēju: darbs, mājas, alus, “kāsītis”, videospēles, miegs un tā viss no sākuma.
Kā Tu nonāci līdz lēmumam lūgt Dievu?
Šādi es eksistēju un kādu dienu sapratu, ka tā nedrīkst vairs turpināt. Vienā vakarā atcerējos, ka svētdienskolā mums stāstīja, ka Dievs var palīdzēt, ja mēs Viņam to lūdzam. Tajā brīdī savā istabā es Dievam lūdzu savu pirmo lūgšanu, lai Viņš man palīdz, parāda ceļu un piepilda manu sirdi ar mīlestību un laimi. Dodoties gulēt, mani pārņēma tāda kā mīlestības un laimes sajūta, it kā manai sirdij kaut kas būtu pieskāries un tas ilga vairākas stundas. No rīta pamostoties, vairs nebija vēlēšanās lietot alkoholu un smēķēt marihuānu. Nemācēju to izskaidrot, bet sapratu, ka mana lūgšana ir “nostrādājusi”. Pirmās domas, kas man bija, ka es vēlos savus sliktos ieradumus aizvietot ar labiem, tāpēc sāku sportot un pievērsu lielāku uzmanību veselīgam uzturam, nometu arī lieko svaru, ko biju ieguvis dēļ alkohola.
Kādā veidā Tu nokļuvi draudzē?
Pēc neilga laika kāda meitene no draudzes “Kristus Pasaulei” mani feisbukā uzaicināja uz tiešsaistes kristīgām diskusijām, kurās sāku piedalīties. Sapratu, ka tā, iespējams, ir atbilde uz manu lūgšanu. Bija reizes, kad sāku meklēt attaisnojumus, lai nepievienotos diskusijām, jo īsti nepazinu Dievu un neizpratu, par ko pārējie runā. Tomēr vadītāja mani turpināja aicināt un man tas likās tik forši, ka man raksta un par mani atceras, tādēļ turpināju piedalīties un arī vairāk lasīt Bībeli tiešsaistē. Pirms diskusijām sāku klausīties arī dievkalpojumu ierakstus un kļuva vieglāk iesaistīties sarunās un atbildēt uz jautājumiem.
Kā izmainījās Tava dzīve?
2022. gada vasarā atvaļinājumā devos uz Latviju, kur satiku savu mājas grupas vadītāju, apmeklēju mājas grupu klātienē un saņēmu ļoti svarīgu dāvanu – Bībeli. Kad atgriezos atpakaļ Vācijā, jau nopietnāk lasīju Bībeli, no rītiem vai pēc darba ņēmu līdzi kafiju un devos uz parku vai uz muzeja jumta, pavadīju laiku ar Dievu un tad manī bija tāds piepildījums, kādu nekad nebiju piedzīvojis. Pieņēmu lēmumu pavisam atgriezties Latvijā, ko ar brāli arī izdarījām un šī paša gada Ziemassvētkus jau svinēju mājās, kopā ar ģimeni. Kopumā Vācijā biju nodzīvojis 12 gadus.
Pastāsti par savu dzīvi šobrīd!
Latvijā sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupu, pabeidzu arī draudzes Bībeles skolu un devos uz divu dienu semināru – inkaunteru. Tas man palīdzēja atbrīvoties no nepiedošanas bijušai līgavai un saņēmu arī dziedināšanu savai sirdi.
Pateicoties draudzes cilvēku atbalstam, esmu kļuvis par pašnodarbinātu personu. Strādāju par preču zīmju tirgus speciālistu, tulkoju un pasniedzu vācu valodu. Ļoti novērtēju, ka man vairs nav jāstrādā pie kāda cita un ka varu darīt, to, kas man patīk. Jūtos fantastiski.
Esmu brīvs no atkarībām un rūgtuma sirdī. Zinu, ka vienmēr varu griezties pēc palīdzības pie Dieva un rast atbalstu savā mājas grupā. Dievs ir tuvāk, nekā es biju domājis un tuvāk nekā tu domā. Viņš klauvē pie tavas sirds durvīm, tev tik atliek šīs durvis atvērt.
Ivara Miķelsona liecību pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija