Edgara galvenā problēma daudzus gadus bija atkarība no visdažādākajām narkotikām.
Pats ar saviem spēkiem jaunais puisis izrauties no apreibinošo vielu gūsta nespēja, lai gan nesekmīgi to bija mēģinājis daudzas reizes. Kāda diena Edgara dzīvi izmainīja, kad viņš atnāca uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Dievs pieskārās Edgaram un vienā mirklī atbrīvoja no narkomānijas. Par savu dzīvi atkarībās un brīnumaini iegūto brīvību stāsta viņš pats: „Pirmoreiz pamēģināju marihuānu, kad man bija 13 gadi, un to piedāvāja uzpīpēt zēni no blakus klases skolā. Pamazām tas „iegaršojās” un savos 16 gados es jau regulāri pīpēju „zālīti”. No sākuma tās bija dažas reizes mēnesī, bet vēlāk jau reizi nedēļā. Kad sāku mācīties koledžā, tad marihuānu man vajadzēja jau katru dienu, dažreiz arī divreiz dienā un vairāk. Tas vidēji izmaksāja simt piecdesmit latu mēnesī. Kad nepietika naudas „zālītei”, sāku to arī tirgot. Tā bija atkarība, kas arvien pieņēmās spēkā, un šo narkotisko vielu man vajadzēja arvien vairāk.
Ap šo laiku sāku nomēģināt arī citas, stiprākas narkotikas, jo ar marihuānu vairs nepietika. Nomainījās kompānija, parādījās jauni draugi, ar kuriem kopā sāku lietot amfetamīnu. Iepatikās tik ļoti, ka šo balto pulverīti šņaucu katru piektdienu sešu gadu garumā. Taču jau pēc pusgada es sapratu, ka amfetamīns ļoti spēcīgi bojā imūnsistēmu. Man sākās nopietnas veselības problēmas, biežas saaukstēšanās, nespēks un strauja krišanās svarā.
Kad biju nomācījies koledžā trīs gadus, nolēmu braukt uz ārzemēm. Atšķirībā no daudziem, mani nevadīja vēlme labāk nopelnīt, bet gan doma aizbēgt no narkotikām un nepareizajiem draugiem. Es gribēju to visu pārtraukt un kaut ko savā dzīvē mainīt. Aizbraucu uz Angliju pie brālēna, taču izrādījās, ka tur ir vēl plašākas iespējas tikt pie narkotikām un tās lietot, nekā šeit, Latvijā. Tā, esot svešumā, tas viss turpinājās ar vēl lielākiem apgriezieniem. Tika izmēģināts arī kokaīns un sintētiskie pulveri. Anglijā es pavadīju divus gadus. Tieši tur sapratu, ka esmu iestidzis narkotiku lietošanā tik dziļi, ka pats saviem spēkiem ar to tikt galā vairs nespēju. Regulāri iekļuvu parādos un naudas allaž nepietika. Klāt nāca arī atkarība no spēļu automātiem, jo bija kārdinājums ar lielo laimestu vienā rāvienā atrisināt savas finansiālās problēmas.
Daudzkārt mēģināju pats atmest narkotikas. Brīžiem nozvērējos un teicu pats sev: „Viss, šī ir pēdējā reize, no šodienas pieņemu lēmumu vairāk tās nelietot!” Taču parasti pēc trim dienām labie nodomi izplēnēja kā nebijuši. Mana vajadzība pēc apreibinošajām vielām bija tik spēcīga, ka nespēju tai turēties pretī. Lielākais laiks, ko spēju izturēt bez narkotikām, bija divas nedēļas, tad sākās nemiers, depresija, aizkaitināmība, un es vairs nespēju izturēt, jo man vajadzēja nākamo devu.
Kādu dienu es kā allaž, salietojies apreibinošas vielas, sēdēju „Klondaikā” un spēlēju automātus. Tieši tajā vakarā biju nolēmis izmēģināt narkotiku „karali” – heroīnu. Viss jau bija iegādāts, tas bija manā kabatā, taču nemācēju rīkoties ar šļirci, lai ielaistu sev vēnā. Domāju atrast kādu cilvēku, kurš man palīdzētu to izdarīt.
Tieši tur mani uzmeklēja kāda bērnības paziņa, kura zināja, ka man radusies aizraušanās arī ar spēļu automātiem. Jau agrāk, kad satikāmies uz ielas, viņa stāstīja, kā sākusi ticēt Dievam un jau divus gadus apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, bet es neņēmu to par pilnu. Centos izvairīties no sarunām par garīgām lietām. Taču šajā reizē viņa man pateica zīmīgus vārdus: „Tu taču zini, kas ir labs un kas – ļauns. Klausi savu sirdsapziņu!” Tajā brīdī sajutu no viņas plūstam mīlestību, šim cilvēkam es patiesi rūpēju. Tas bija kaut kas, ko nespēju īsti saprast.
Pēc sarunas ar viņu nodomāju: „Šovakar pietiks! Vairāk nespēlēšu un iešu mājās.” Nākamajā rītā pamodos un iegāju portālā draugiem.lv. Bērnības paziņa bija pievienojusi mani savam draugu lokam. Man priekšā parādījās video ar mācītāja Mārča Jencīša svētrunu „Dievs ir reāls!” Nolēmu noklausīties šo sprediķi, un tas ļoti uzrunāja. Pēc neilga brīža sapratu, ka ar mani notiek kaut kas līdz šim nebijis! Asaras plūda straumēm. Nekad vēl dzīvē nebiju tā raudājis. Sapratu, ka Dievs ir, kaut arī es par Viņu vēl neko nezināju un nepazinu Viņu. Pār mani nāca grēku nožēla. Tajā pašā dienā es izmetu šļirci ar heroīnu kanālā.
Redzētais video mani ļoti ieinteresēja. Pēc nedēļas pats, neviena nemudināts, atnācu uz šo draudzi. Tās bija vasaras beigas un bija tieši dziedināšanas dievkalpojums. Kāpjot pa kāpnēm, vienu mirkli nodomāju: „Ko tad es, narkomāns, tur darīšu?” Tomēr man laipni ierādīja vietu un iedrošināja. Tā es ērti apsēdos zālē un iekārtojos. Tomēr biju ļoti nepacietīgs. Kad pulkstenis bija desmit minūtes pāri vienpadsmitiem, pie sevis noteicu: „Ja pēc desmit minūtēm nekas nesāksies, eju projām!” Pagāja desmit minūtes, es jau paņēmu savu jaku, bet tad pienāca kāds puisis un sāka ar mani runāt. Mēs iepazināmies, iedraudzējāmies, un tā es paliku uz dievkalpojumu.
Mācītājs runāja par ticību, un manī arvien vairāk pieauga pārliecība, ka arī es būšu brīvs no narkotiku atkarības. Pēc sprediķa bija aizlūgšana par cilvēku vajadzībām, un mācītājs aicināja iznākt visus tos, kam ir kādas problēmas. Iznācu draudzes priekšā, izstāstīju kalpotājam savu problēmu un viņš lūdza par mani. Neko pārdabisku es nejutu, atgriezos savā vietā, taču ticēju, ka Dievs manu lūgšanu ir uzklausījis un atbrīvojis. Pēc dievkalpojuma puisis, kurš ar mani iepazinās, palūdza palīdzēt novākt aparatūru. Tā jau no pirmās reizes es iekļāvos draudzē un arī šī puiša vadītajā mājas grupiņā.
Nākamajā rītā, ejot uz darbu, pie sevis nodomāju: “Parasti, uzsākot dienu, zvanu narkotiku izplatītājam, lai dabūtu kārtējo marihuānas devu. Bet, kāpēc es to tagad nedaru?” Tajā rītā vairs nemeklēju „zālīti”, man to vairs nevajadzēja un es to pat negribēju. Marihuāna un citas apreibinošās vielas vienā mirklī bija kļuvušas pretīgas. Sapratu, ka Dievs mani ir atbrīvojis no šīs atkarības! Kopš tās dienas man vairs nav gribējies lietot nekādas narkotikas. Nav bijuši pat nekādi kārdinājumi kaut ko uzpīpēt vai iešņaukt. Vienā mirklī Dievs kā ar roku atbrīvoja mani no šī netikuma!
Jau ilgāku laiku esmu pilnīgi brīvs no narkotikām. Esmu pārsteigts, uzskatu to par brīnumu un Dieva dāvanu. Tas notika pilnīgi pārdabiski, pēc tam man nebija cīņas un kārdinājumi atsākt lietot narkotikas, kā daudziem citiem. Tagad es zinu, ka Dievs ir!
Narkotikas bija mana lielākā problēma daudzus gadus, tur aizgāja visa mana nopelnītā nauda. Tagad arī mans finansiālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Šajā draudzē, pateicoties vadītāja un draugu atbalstam un aizlūgšanām, esmu ieguvis brīvību arī no spēļu automātiem. Ik rītus lūdzu Dievu un lasu Bībeli. Kalpoju draudzē, uzliekot un novācot aparatūru.
Ja tagad uz ielas satieku draugu vai paziņu, kurš vēl lieto narkotikas, es viņam saku: „Pietiek, pieliec tam punktu, vecīt!” Mēs ikviens savā dziļākajā būtībā zinām, kar ir labs, un kas – slikts. Dievs ir, un katrs cilvēks, arī tu, to jūti savā sirdī. Paklausi sirdsbalsij! Paklausi Dievam un pieņem Viņa Dēlu Jēzu par savu Kungu un Glābēju! Brīnumi notiek, un Viņš manā dzīvē paveica šo brīnumu. Ja tu pieņemsi Kristu savā sirdī, arī tavas problēmas tiks atrisinātas, jo Viņam nav neatrisināmu lietu! Jēzus glābj!”
Edgara Antonova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
