Pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem man parādījos sāpes ceļos.
Pēc gada kļuva vēl sliktāk. Pa trepēm kāpu, visu laiku pieturoties pie sienām un kāpņu margām, bija arī grūti uzkāpt kalnā. Pamazām zaudēju kustību spēju. Bija doma griezties pie ārsta, tomēr to nedarīju, jo biju dzirdējusi savas kaimiņienes negatīvo pieredzi. Man kaimiņos dzīvoja skolotāja, kurai arī sāpēja ceļi. Viņa bija staigājusi pie ārstiem, dzērusi daudz zāļu, veikusi daudzas procedūras, bet sāpes nebija pārgājušas. Tā nu domāju, ka būs vien ar šo slimību jāsadzīvo līdz kapa malai, un skaudras sāpes kājās būs mana atlikušā mūža neatņemama sastāvdaļa.
Portālā draugiem.lv vairakkārt tiku aicināta uz dziedināšanas dievkalpojumiem Rīgā. Svārstījos un domāju – ko nu braukšu tik tālu? Taču, kad trešo reizi saņēmu ielūgumu, nodomāju – vai tad tikai cilvēks mani aicina? Varbūt tas ir Pats Dievs caur viņu! Kā es varu teikt Dievam „nē”? Viss, es braukšu! Tobrīd es par saviem ceļiem nedomāju. Devos uz „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā, lai meklētu Dievu un tuvotos Viņam. Piedevām man dvēselē tolaik bija arī tukšums un nomāktība, es jutos garīgi panīkusi.
Dziedināšanas dievkalpojumā mani ļoti uzrunāja mācītāja svētruna, saņēmu daudzas atklāsmes par to, kāds ir Dievs un Viņa plāns manai dzīvei. No manis nokrita kā maska, aizgāja visa depresija, un sirdī ienāca liels prieks. Biju tik pārņemta ar Dieva vārdu, ka saviem sāpošajiem ceļiem nepievērsu nekādu uzmanību. Taču tad, dievkalpojuma beigās, mācītājs jautāja – vai kāds šodien šeit kaut ko ir piedzīvojis? Gāju priekšā, lai liecinātu, ka pazudusi garīgā nomāktība, kas mocīja mani jau krietnu laiku. Kad es stāvēju draudzes priekšā un liecināju, pēkšņi nodomāju – kā tad es pati iznācu priekšā, ja pirms tam, pat pie sienas turoties, knapi varēju pastaigāt? Mani ceļi bija dziedināti! Kad es arī to apliecināju, mācītājs man lika vairākas reizes pietupties. Ceļi nesāpēja! Tad viņš nolika uz grīdas Bībeli un lika man to pacelt. Es to varēju izdarīt bez mazākās piepūles. Pēc tam mācītājs lika man uzskriet augšā un lejā pa trepēm, kas atradās zāles malā. Es uzskrēju! Man bija tik brīnišķīga sajūta, jo nomāktība bija pazudusi! Tāda brīvība!
Tagad man kājas nesāp jau vairākus mēnešus. Varu pietupties, skriet, kāpt, neturoties pie sienām. Arī nomāktība nav vairs atgriezusies. Eju vietējā draudzē uz Bībeles stundām un lūgšanām. Velta no draudzes „Kristus Pasaulei” ar savu mājas grupu regulāri aizlūdz par mani. Viņa arī man bieži zvana un aprūpē. Es pati arī lūdzu Dievu un lasu Viņa vārdu – Bībeli. Noteikti braukšu uz „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā, 25. augustā. Šoreiz braukšu, lai piedzīvotu Dievu Pašu, lai meklētu Viņu un būtu sadraudzībā arī ar pārējiem kristiešiem. Šeit ir tik labi! Jēzus ir brīnišķīgs!
Vijas Zvaigznītes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
