Viņš tumsu darīja sev par apsegu,
tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. (Psalms 18:12)
Psalmā runā par Dievu. Viņš tumsu darīja sev par apsegu. Tas, kā psalmists, kurš ir izteicis dziesmā savas izjūtas, savu redzējumu par to, kāds ir Dievs, par to, kā Viņš steidzas palīgā, tas ir tēlaini un varbūt pat alegoriski. Tas nebūtu jāuztver tā burtiski un tieši. Viņš redz Dievu, kurš dodas pie tevis ar palīdzību, ka Viņš ir ieģērbies, Viņš ir tērpies tumsā, Viņš ir apsedzies ar tumsu. Pat tumsa var kalpot Dievam, pat tumsa var kalpot cilvēkam. Tumsa ir tas, ko mēs redzam savās dzīvēs sev apkārt, salīdzinājumā ar Dieva vārdu, ar to, kas ir ļauns un slikts. Ar tumsu tiek asociēts viss sliktais, negatīvais. Ar gaismu mēs parasti asociējam visu to, kas ir pozitīvs, kas ir labs. Un Dievs ir tas, kurš nosaka to, kas ir labs, un to, kas ir slikts. Mēs, cilvēki, varam interpretēt un paši izdomāt kā Ādams un Ieva, kas ir labi un kas ir slikti, un pazaudēja debesis, pazaudēja paradīzi. Iestājās haoss viņu attiecībās, viņu ģimenē, visā cilvēcē, kas nāca no Ādama un Ievas. Cilvēks pats noteica, kas labs un ļauns, nevis orientējās no tā, kā Dievs uz to skatās.
Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši. (Romiešiem vēstule 5:12)
Kā viena cilvēka dēļ pasaulē ienāca grēks, tā viena Cilvēka dēļ, Jēzus Kristus dēļ, pasaulē ir ienākusi dzīvība. Tātad pozitīvais ir gaisma un negatīvais ir tumsa. Jebkurš cilvēks kādos salīdzinājumos tieši tā to arī pasniegs un lietos. Bet Dieva vārdā ir rakstīts, ka pat tumsu var lietot, ka pat ar tumsu var sasildīties. Tumsā var ieģērbties, ar tumsu var apsegties un paslēpties, apsegs arī sasilda.
[..] tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. (Psalms 18:12)
Tas viss izskatās diezgan tā sirreāli un baismīgi. Kāda nu kuram tā domāšana, kurš nu kādas filmas bērnībā ir skatījies, vai kāds joprojām turpina skatīties kādas filmas. Vienam mēnesnīca var likties kaut kas romantisks, citam – šausmas. Personīgi man patīk atvērt aizkarus, lai mani apspīd mēness. Man viņš neasociējas ne ar ko briesmīgu, ne ar ko sliktu, bet citam varbūt tieši otrādi. Kad mēs bijām ceļojumā Albānijā, es nedaudz te stāstīju par pilsētu Sarandi (Sarandë). Šajā pilsētā, pārvarot kalnu grēdas, tu nonāc pie jūras. Tā ir neliela pilsēta. Nu viņa tāda gaiša, vietām varbūt ne pārāk sakārtota, Liekās, ka šur tur ir kaut kas haotisks, bet viens ir tas, kāda šī pilsēta ir dienas laikā. Tas pirmais iespaids par šo pilsētu, protams, bija no viesnīcas, kurā apmetāmies, no jūras un no tā, cik silts ūdens un cik silti ir. Pati arhitektūra un pilsēta likās nu normāla. Tā kā bija rudens, ļoti ātri paliek tumšs, nolēmām, no tās vietas, kur apmetāmies, aiziet uz pilsētu. Tu ej, ir tumšs, šur tur laternas dega. Bija jāiet kāds gabaliņš, varbūt kādas 30 vai 40 minūtes. Pašā pilsētā atrodam restorānu un tur paēdam. Nevarētu teikt, ka tur ir kaut kāda īpaša apkalpošana. Es vēl nofotografējos ar restorāna īpašniekiem, un viņi bija priecīgi un laimīgi, bet nu tādi diezgan ieturēti cilvēki. Mēs labi paēdām. Nolēmu pamēģināt kaut kādu vārītu jēru. Viņi tirgo pa kilogramiem. Ja tu ņem jēru, tev ir kilograms jāpērk. Tad izdevās sarunāt, ka tikai puskilogramu atnesa. Tas puskilo bija jānoēd, bet nu tur daudz vairāk ir kaulu nekā jēra gaļa. Nu jērs jau tāds kaulains, vairāk kauli nekā gaļa. Tad tu staigā pa to naksnīgo pilsētu, ir tumšs un pulkstenis pāri septiņiem vakarā. Nu normāla, naksnīga pilsēta. Tad tu pēkšņi noej, kur ir krastmala, līdzīgi kā šeit promenāde krastmalā, Rīgā. It kā dienā tu to visu redzēji pa gabalu – krastmala kā krastmala. Tu noej tajā krastmalā un tur tāds pasakains līcītis un viss gaismā – viesnīcu un restorānu uguņi, reklāmu reklāmas mirgo, kafejnīcas tādas un restorāni šādi – Elvisa Preslija, Čārlija Čaplina restorāni. Enerģija tur netiek žēlota. Viss ir reklāmas ugunīs un visas šīs ēkas ir apgaismotas un visa šī krastmala apgaismota. Daudz cilvēku un visi tusē turp un atpakaļ. Ja runājam par pašu ceļojumu kā tādu, ir kalni, pludmales, saulriets, saules ausma, varbūt kaut kādi dzīvnieki, īpaši notikumi, īpaši kaut kādi dabas skati. Tad, lūk, šis te pilsētas skats īpaši naktī ir pieskaitāms pie viena no skaistākajiem skatiem, ko ceļojuma laikā var piedzīvot. Kad? Naktī.
Viņš tumsu darīja sev par apsegu [..]. (Psalms 18:12)
Viņš tumsu darīja sev par apsegu, saka Dieva vārds. Arī tumsā ir pozitīvas lietas. Iesim tālāk. Ja nebūtu tumsas, tu nespētu novērtēt gaismu. Nu forši, ka mums ir gaisma. Visticamāk, ka nebūtu pat tāds jēdziens kā gaisma. Vienkārši ir tā, kā ir. Mēs nezinām, kas ir tumsa un tāpēc visu laiku ir gaisma, tas ir vienkārši kaut kas, par ko mēs pat nenojaušam, ka tas ir. Tas vienkārši ir. Mēs nezinām, ka tas var nebūt, tāpēc ka tā nav nekāda gaisma, tā ir normalitāte. Ja tu nezinātu to, ka tu vari arī nebūt, tad tu novērtētu savu dzīvi. Tāpat cilvēki savu dzīvi iznieko. Ja tu zini, ka tas reiz beigsies, tad ir jāsteidz kaut ko labu paveikt šeit virs zemes. Ja tu nezini, kāda ir tumsa, tad tu nezini arī par gaismu. Tāpat arī mūsu ticības dzīvē un sadzīvē, ja tu nezini, kas ir problēmas, tev ir grūti novērtēt gaišos un pozitīvos brīžus. Ja mūsu dzīvēs nav problēmas un nav tumsas, mēs nespējam novērtēt un nav pat par ko priecāties, jo viss jau visu laiku ir labi, tāpēc tā ir normalitāte un man nav par ko priecāties un smieties. Pēkšņi, kad labie brīži beidzas un sākas kādi grūtāki brīži, tad mēs novērtējam tos labos brīžus. Es priecāšos par gaismu un par tumsu ne tik ļoti vai vispār nepriecāšos. Bet Bībele saka: “Ka Viņš tērpjas tumsā”. Dievs lieto tumsu, Dievs sasildās tumsā. Tas ir tēlaini teikts, protams, bet to mums vajadzētu attiecināt uz sevi, ka arī mēs varam tērpties tumsā. Es teikšu pat vairāk, ja tu neiemācīsies lietot tumsu, kā enerģijas avotu, lai ģenerētu no tumsas ne tikai enerģiju, bet arī idejas un turpmāko rīcību, lai tu augtu, lai kļūtu stiprāks, lai ietu uz panākumiem, nu nevar runāt tavā dzīvē par kaut kādu progresu. Katrs progresīvais cilvēks ir iemācījies ieģērbties tumsā.
Es paskaidrošu. Es atnācu pie Kristus tajā brīdī, kad manā dzīvē bija iestājusies visdziļākā nakts. Aukstā, tumšā cietuma kamerā, karcerī, kur uz sienas bija ledus un bija tumšs, un manā dzīvē bija iestājies vistumšākais posms. Labi, tur bija kaut kāda maza gaismiņa, kur nevar neko palasīt. Es mērķtiecīgi savu dzīvi biju virzījis šajā virzienā. Es mērķtiecīgi, daudzu gadu garumā, biju kliedējis gaismu un izslēdzis, līdz manā dzīvē iestājās kritiskais punkts, kad, faktiski, gaisma tika izslēgta. Kad es domāju, ka nav nekādas jēgas dzīvot, domāju par pašnāvību un es biju nolēmis to izdarīt. Es meklēju veidus un drosmi savākties, lai to izdarītu. Un tieši vistumšākajā brīdī atspīdēja gaisma. Manā dzīvē bija cilvēki, caur kuriem es biju dzirdējis evaņģēlija vēsti. Manā dzīvē bija cilvēki, kas bija lūguši par mani. Tādu bija daudz un vairāki, caur kuriem es biju dzirdējis evaņģēlija vēsti, prieka vēsti. Tie ir gaismas nesēji. Un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Ja es uzņemu gaismu, es kļūstu par gaismu. Un tieši vistumšākajā brīdī es piesaucu Kristu un Viņš atbildēja. Viņš piedeva manus grēkus un iemājoja manī. Viņš nāca pie manis un turēja mielastu ar mani un es ar Viņu, un notika pārmaiņas manā sirdī. Tas parādījās arī pie manas ārienes un rakstura. Tas parādījās pie visas manas dzīves un turpina parādīties un progresēt. Redzi, es ieģērbos tumsā, Dievs lietoja tieši tumsu, lai manī iespīdētu gaisma. Ne tikai Dievs, tas būtu tā diezgan bezatbildīgi no mūsu puses, bet tā arī bija mana lūgšana un mans lēmums. Es jau griezos pie Kristus, pie gaismas. Faktiski, es lietoju tumsu. Faktiski, es ieģērbos tumsā, es lietoju to, lai būtu gaisma.
Viņš tumsu darīja sev par apsegu [..]. (Psalms 18:12)
Pāvils priekš mums visiem ir piemērs un personība kam līdzināties. Kāpēc? Tāpēc ka viņš ir viens no visu laiku veiksmīgākajiem cilvēkiem, viena no visu laiku spēcīgākajām personībām. Rīgā ir viena baznīca, kur ir “Ave Sol” un šī baznīca saucās gan Pētera, gan Pāvila vārdā (Rīgas svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca). Tur gan ir iekārtojušies kultūras pārstāvji. Arī Pēteris ir viens no visu laiku spēcīgākajām personībām. Protams, Kristus ir centrā. Bībelē mēs šādas personības varam daudz atrast, tāds kā Mozus, tāds kā Jozua, tāds kā Samuēls, tāds kā Dāvids un citi dievbijīgi ķēniņi, tādi kā Elija un Elīsa. Tā mēs to sarakstu varētu turpināt. Un 12 apustuļi, gan Pēteris, gan Pāvils, tie ir cilvēki, kas ir tiešām atstājuši milzīgu mantojumu, kura vārdā tiek nosauktas baznīcas un ielas katrā pilsētā, visā pasaulē. Viņiem ir milzīga ietekme arī uz mani un arī uz tevi šodien. Pat šodien es pieminu viņu un sludinu no Dieva vārda, no vēstulēm Bībelē, kuru lielāko daļu no vēstulēm evaņģēlijos jeb Jaunajā Derībā sastāda tieši Pāvila vēstules, kuru vārdi joprojām mūs turpina ietekmēt. Lūk, ko Pāvils saka:
Tādēļ man ir labs prāts vājībās [..]. (2. Korintiešiem vēstule 12:10)
Kad tu lasi Dieva vārdu, tad tev vajag redzēt un meklēt. Šajās spēcīgajās personībās, ticības vīros un sievās vajag meklēt tās rakstura īpašības, kādas ir viņiem piemitušas. Un šīs rakstura īpašības nav kaut kas tāds, kas vienkārši piemīt no dzimšanas. Tās ir tās, kuras mēs aizgūstam un iemācamies no citiem. Un, pirmkārt, ja tu esi ticīgs cilvēks, tu mācies no Dieva vārda, no Bībeles personībām. Es vienmēr esmu mācījies no man simpatizējošām Bībeles personībām. Viena no tām ir Dāvids, es no viņa mācos. Kristus pats par sevi ir centrā, bet bez Kristus ir arī ļoti daudz dažādas personības, no kurām mēs varam mācīties un aizgūt no viņiem un kultivēt šīs rakstura īpašības. Viena no tām ir – labs prāts vājībās. Jeb es varu pamainīt – labs prāts tumsā. Ieģērbties tumsā jeb apsegties ar tumsu jeb lietot šo tumsu. Lietot problēmu, lietot nepatikšanas, lietot šķēršļus, pateicies par to un pieņem to kā normalitāti un nepieciešamību, lai tu varētu garīgi augt, lai tu varētu augt gan savā kalpošanā, jeb arī kādās citās savās nodarbēs, lai nāk Dieva valstība un lai Viņa prāts notiek.
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek [..]. (Mateja evaņģēlijs 6:10)
Vai tas būtu bizness, vai ģimenes dzīve, vai kādas citas lietas, ka tu vari lietot šos principus. Lai tev ir labs prāts vājībās. Tas nozīmē, ka visās šajās vājībās, visās šajās problēmās, visā šajā naktī mums ir jāmaina prāta uzstādījumi un jāsaredz pozitīvais. Tieši dažādi šķēršļi un problēmas, šī tumsa – tieši tas mūsu dzīvēs paver iespējas, tieši tas pamodina jaunus enerģijas avotus tavās dvēseles dzīlēs. Es nemāku to visu izskaidrot, no kurienes tas ir, bet tas parādās tajā brīdī, kad tev ir problēmas. Bet ir divas reakcijas, kad tev uzbrūk. Kā saka: “Kad sit, tad bēdz, kad dod, tad ņem.” Viena ir, ka viņš tūlīt bēg, otra reakcija, ka viņš uzbrūk. Ārkārtas situācijās organismā notiek īpaša reakcija. Tāds papildus enerģijas lādiņš tiek izšauts. Tieši šajās problēmās mūsos parādās papildus enerģija. Tu ieģērbies tumsā. Tas ir tas pats psalms, kur ir rakstīts, ka Viņš brauc uz ķeruba, ar vētras spārniem. Viņš ir apsegts ar tumsu, tur zibeņi un liesmojošas acis.
Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem. (Psalms 18:11-13)
Nu briesmīgi ir iztēlojies psalmists to, kāds ir Dievs. Bet Viņš ir ieģērbies tumsā un Viņš ir apsedzies ar tumsu. Viņš lieto tumsu savā labā, jo Viņam ir pareizs prāta uzstādījums. Viņam ir labs prāts vājībās.
Tādēļ man ir labs prāts vājībās [..]. (2. Korintiešiem vēstule 12:10)
Labs prāts ir tas prāts, kas prot izmantot visas grūtības un visu negatīvu vērst plusā. Un nav nepareizi pateikties. Es nesaku, ka ir jāsaka: “Dievs, sūti man grūtības un paldies par tām,” es nesaku, ka tev uz tām ir jākoncentrējas. Tev noteikti ir jābūt labam prātam un ir jāredz. Tev jāsaka: “Dievs, paldies, ka šajās grūtībās tu man palīdzēji saredzēt jaunas iespējas. Paldies, ka šajās grūtībās un problēmās tu man dod papildus enerģiju.” Var jau dažādi apskatīt jautājumu, lai tev negatīvs nenosēžas galvā un prātā, lai tas burtiski neierakstās tavā zemapziņā, ka tu to vien dari, kā gaidi grūtības un paldies par grūtībām, nē, grūtībās lieto šo tumsu savā labā.
Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu. (Ebrejiem vēstule 5:14)
Vingrināts prāts – tas nozīmē, ka šī ir garīga disciplīna, šī ir garīga mācību stunda, ka prāts ir jātrenē. Vai, es nevaru savākt savu prātu jo viņš pats peld! Mans prāts ir atrāvies no manis un domā to, ko pats vēlās, skatās, ko vēlās, dara, ko vēlās un es nespēju viņu savākt. Draugs tādēļ jau prāts ir jātrenē, jāvingrina. Šobrīd tu sēdi un klausies sprediķi, un šis ir treniņš. Faktiski, tu esi garīgā treniņā. Es tevi mācu, kā iegūt papildus enerģiju, es tevi mācu, kā būt veiksmīgam, mācu tevi, kā gūt panākumus, es tevi mācu, kā aiziet līdz galam ticības dzīvē. Tev ir jāieģērbjas tumsā! Tev jāvingrina prāts, lai no visa negatīvā vari izvilkt pozitīvo. Domāšana ir jāvingrina, jātrenē. Savās personīgajās attiecībās ar Dievu, piemēram, tā ir tā vieta kur tu to vari trenēt. Kad tu lasi Dieva vārdu, Bībelē pārdomā tad, mēģini saredzēt pozitīvo, mēģini domāt un saskaņot, pieskaņot savu dzīvi savu rīcību, sava domas Dieva vārdam. Mēģini domāt pozitīvi, saskaņā ar Dieva vārdu, to kas labs un kas ļauns. Uzdrīksties domāt par to, kā tu rīkosies saskaņā ar Dieva vārdu, ar to, kas labs, domā par to, kā kādās savas dzīves situācijās, kas nav labas, kā tu no turienes vari atrast kaut ko labu un pozitīvu, un lietot to, lai izietu no šīs situācijas. Koncentrējies uz risinājumu. Viņš ieģērbās tumsā. Viņš tumsu darīja Sev par apsegu.
Pagājušo svētdien pēc dievkalpojuma es satikos ar Andreju Mediņu, viņš bija mani uzaicinājis, un es devos uz viņa filmas pirmizrādi kinoteātrī “K. Suns”. Kinoteātris bija pilns ar cilvēkiem. Tas, kā viņš kalpo cilvēkiem un kādiem cilvēkiem viņš kalpo, un tādi arī tur bija, bija arī citas dažādas sabiedrībā pazīstamas personības. Filma bija laba. Filmā tika atklāta viņa personība. Neapšaubāmi – spēcīga personība. Neapšaubāmi – ticības cilvēks. Vispirms es viņam prasīju, vai tu balsoji par mani, vai nebalsoji? Viņš atbildēja: “Protams ka balsoju!” Viņš mani iedunkāja un teica: “Beidzot es varu paspiest tavu svēto roku, bet tu mūs nepievil!” Nepievil bija citiem vārdiem, tā kā viņš runā. Viņš tā runā bieži. Viņam par to pārmet un tā tālāk, bet viņam ir augļi. Filmā tika minēts fakts, ka viens no pieciem cilvēkiem, kas iziet caur viņa rehabilitāciju, kļūst brīvs. Tas ir lielisks rezultāts. Tie ir cilvēki, kas ir totāli pagrimuši, atkarības, narkotiku atkarības, alkohola atkarības, tas ir viņa veids, kā viņš kalpo. Viņš man teica tā: “Zini, man bija cilvēki, kuri teica, ka tevi nevajag atbalstīt.” Viņš nekaunas, viņš skaļi pateica, es viņiem pateicu: lai viņi iet… Tas pats nepieklājīgais vārdiņš. Redzi, cilvēks ar savu stāju, kurš skaidri saprot, kas ir labs un kas ir slikts. Mums nevajag tādu kristīgo vērtību aizstāvi, neatbalsti viņu – nezinu motivāciju, kādēļ šie cilvēki tā ir teikuši un kādi šie cilvēki bija, un kāda līmeņa un ranga cilvēki ar viņu bija runājuši. “Es pateicu: ejiet jūs…” Redzi, tas ir retums, cilvēks ar stāju, kurš spēj visā tumsā, visā negatīvajā saglabāt pozitīvu, to, kas ir pareizs, tieši viņi tiek svētīti. Viņš ir ļoti vienkāršs. Kājās sandalītes, vilnas zeķītes, šalle ap kaklu. Es ieliku postu vēlāk. Es uzzināju caur šo filmu, caur šo stāstu, tur tika pieminēti fakti – izdzīvojušais zem līķiem. Viņš piedalījās Afganistānas karā, ne jau brīvprātīgi, viņš tika iesaukts, cik es sapratu, guļot zem līķiem, viņš piesauca Dievu: ja Tu mani izglābsi, ja es palikšu dzīvs, es kalpošu Tev visu mūžu. Un viņš palika dzīvs, viņš kalpo Viņam. Iedomājies, viņa dzīves tumšākais brīdis, kur nošauti viņa dienesta biedri, viņš ir ieracies zem viņiem un lūdz Dievu – ja es palikšu dzīvs –, tumšākā stunda, bet Dievs saka, ka Viņš ir tērpies tumsā. Tumsa var tikt lietota tādā mērā, ka maz neliekas, tas var kļūt par tādu enerģijas bumbu, avotu, ka maz neliksies. Tieši tumsā, tādēļ pieņem normāli visu to, kas ir mums apkārt. Padomā par pēdējiem diviem gadiem vai pat vairāk gadiem, ka es šeit sludināju un policija staigāja pa zāli katrā otrajā dievkalpojumā. Es sludinu, bet policija staigā pa zāli. Kad tu ej uz mājas grupiņu, tu baidies, ka tavs kaimiņš tevi nodos uz kaut kāda aizdomu pamata. Jo kāds ir izdomājis, ka kāds vīrus no diviem tūkstošiem vai vairāk vīrusiem, kas ir virs zemes, ka viens ir īpašs, glorificēts. Daudzas valstis jau viena pēc otras sāk lēnām atvainoties un atzīt, ka ir bijuši nepamatoti ierobežojumi. Tepat, mūsu kaimiņi Igaunijā, tiesa attaisnoja militāros darbiniekus, ka viņi bija nepamatoti atlaisti no dienesta ierobežojumu dēļ. Itālijā jaunā premjere, Spānijā, Kanādā. Kanādā, kurā bija vieni no briesmīgākajiem un drastiskākajiem ierobežojumiem, Albertas provincē, gubernatore vēlas panākt, lai tiek atmaksāti sodi. Izrādās, ka Gruzijā jau labu laiku atpakaļ sodi jau atmaksāti atpakaļ cilvēkiem, kas atzīti par nepamatotiem. Tas bija tumsas laiks. Tikko tas viss sākās, kas atceras, tiklīdz aizliedza pulcēties, mēs sapulcējāmies Gaujmalā, tur bija auksts, man sala rokas, tur, blakus, katlā vārījās zupa, lai mēs pēc tam varētu paēst un sasildīties, es sludināju. Es ļoti labi atceros, ko es teicu par, ko es biju pārliecināts. Es teicu: “Tikpat ātri kā parādījās šie virsraksti avīzēs, tikpat ātri viņi pazudīs.” Tas gan nebija tik ātri, bet kā Dievam viena diena ir kā 1000 gadi un 1000 gadi ir kā viena diena, kur tas viss ir? Kaut kur G20 samitā tas ir pieminēts atkal. Deklarācijā izskanēja, ka ir jāmēģina integrēt pēc Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām, ka ceļot bez sertifikāta nedrīkst. Viņi vēl joprojām cenšas un to dara, bet šobrīd par to nerunā. Pēkšņi ir parādījusies gripa. Pēkšņi sāk vairāk piedāvāt potēties pret gripu. Es personīgi tagad redzu cilvēkus arī draudzē, kas klepo, vairāk tādu, kas puņķojas – nav tiesības slimot, bet visi neievēro noteikumus. Es pat to vairāk redzu nekā tajos gados, kad bija ierobežojumi. Šis laiks ir pagājis, šie pāris gadi par kovidu vairs šeit nerunā, bet ir notikušas pārmaiņas. Zini, kāpēc tās notika? Pateicoties šai tumsai, mēs bijām agresīvāki. Pateicoties šai tumsai, tie, kas ir patiesi kristieši, es nedomāju par tiem, kas pielāgojas apstākļiem, kā dēles piesūcās, es runāju par tiem, kas ir pārliecināti un zina, kas ir gaisma un kas ir tumsa. Tieši visdziļākajā tumsā gaismai ir iespēja visspilgtāk spīdēt. Mēs spīdējām! Panorāmā rādīja, ka mūsu cilvēki šeit slavēja Dievu, rēķināja, cik metrus no dziedātāja aizlido siekalu pilieniņi. Caur medijiem mēs tikām padarīti par melniem noziedzniekiem, ragus vēl vajadzēja piezīmēt. Atceros, kad uz ielas satiku Bordānu, sāku ar viņu runāt un viņš teica: “Ak, tad jūs esat tas Jencītis!” Mans vārds bija iesūcies, piesūcies, bet kurā brīdī? Dziļākajā tumsā. Vienmēr mēs atradām veidus, kā vienam otru atbalstīt. Laikā, kad man aizliedza sludināt no kanceles, vienkārši man aizliedza vienam pašam no kanceles sludināt, vienam pašam aizliedza veidot tiešraides, jo internetā caur kabeli izplatās vīruss. Muļķīgi, nežēlīgi, es ceru, ka triumfēs taisnība. Es nekoncentrēšos uz negatīvo, kā tur atriebties, bet lai tas neatkārtotos, būs vēl jāpacīnās, lai sauktu pie kaut kādas atbildības vainīgos. Man cilvēki komentāros saraksta, ko tad viņi vēlas. Pirmkārt, es prasu atvainošanos. Otrkārt, sodu atmaksu. Vienalga, ko tu darīsi, viss būs par maz – asinis, asinis, visus cietumā, visus aiz restēm, bet ir jābūt reāliem, kas ir iespējams un ko mēs varam. Kāds ir šis process, kā vispār kaut ko var panākt un cik daudz laika tas aizņem. Ir svarīgi iet šajā virzienā. Redzi, vistumšākajā laikā mēs varējām spīdēt, un tajā brīdi tas bija nepopulāri, redzi kurš vēl saredzēja iespēju, bet tas bija mans sirds stāvoklis. Tas arī vairāk palīdzēja saprast, ka bez dalības politikā mēs vispār neko nevaram mainīt. Šie divi gadi palīdzēja saprast, ka es izvēlējos iet politikā. Vispār tas ir Dieva brīnums par kristīgo partiju, ka mums ir kristīgās vērtības un ka es startēju tieši no šīs partijas, un mēs savācām otro lielāko balsu skaitu aiz Aināra Šlesera. Redzi, gaisma tumsā. Mēs ieģērbjamies tumsā, mēs lietojam visu šo negatīvo, lai skumjas pārvērstu priekā. Savs laiks ir smieties, savs laiks ir raudāt, bet tad, kad tu raudi, tas ir jāizmanto panākumiem. Ir cilvēki, kas ir ļoti taupīgi, kas visu izmanto pat atkritumus izmanto, visu viņi izmanto. Visu šķiro, jo mums viss ir jāizmanto, lai tu būtu efektīvāks.
Pirmajā dienā pēc vēlēšanām atnācu uz partijas štābu, un vienu no mūsējiem, tādu redzamāku cilvēku, es apsveicu ar iekļūšanu. Viņš nebija priecīgs, es biju priecīgs. Viņš atbildēja, ko tur priecāties, ka esam opozīcijā, tikai deviņas vietas. Es domāju, ko viņš ir tik bēdīgs? Sāku domāt, varbūt man arī ir jābūt bēdīgam? Šeit ir domāšanas jautājums. Es apmēram pastāstīšu to virtuvi. Kariņa valdība pirms vēlēšanām ir sasolījusi zilus brīnumus. Nekāda reāla plāna, kā tikai jaunu ministru biedru amatu radīšana, nekāda plāna, kā jaunas ministrijas veidošana, nav plāna, kur ņemt naudu, lai atbalstītu iedzīvotājus. Šāda plāna nav. Provizoriski, šī valdība kļūs vēl nepopulārāka, ja tik nebūs kāds īpašais karš. Viņiem nekas cits neatliek kā tikai baidīt ar karu, manuprāt, tāpēc arī savāca tādu milzīgu skaitu “Jaunā Vienotība”, kura savāca 26 vietas Saeimā. Tā bija baidīšana ar karu, jo visa opozīcija tika padarīta par cilvēkiem, kas atbalsta Putinu, pat pēdējā dienā pirms vēlēšanām, klusuma brīdī, izskanēja ziņa, ka Putins maksā Šleseram. Smieklīgāk vairs nevar, bet cilvēki jau tic, pārsvarā jau nav domājoši. Tika apmelota visa opozīcija kā kremļa aģenti, un cilvēki ir nobijušies, sēž un klausās panorāmu. Ļoti slikta ir tā Kariņa valdība, bet mēs mīlam Kariņu un Levitu, jo viņi mūs pasargās no kara. Paskaties Ukrainā, kā tur izvaro, spīdzina tajās pilsētās, kur atraka masu kapus, mēs to negribam, mēs piecietīsim visu to krīzi, ka tikai nebūtu kara. Lai dzīvo Levits un Kariņš. Lūk, tā tas notika, bet dzīve jau turpinās, un to, ko viņi ir solījuši, viņiem būs jāizpilda un dzīves kvalitāti tomēr būs jāceļ, bet to viņi nespēs izdarīt. Ko tas nozīmē? Mums, opozīcijai, ir trumpis, mēs arī solījām, bet jūs mums neiedevāt nekādus instrumentus, mēs esam opozīcijā, mēs neko nevaram izdarīt. Viņi ir pozīcijā, viņi solīja, viņiem tas ir jādara. Viņi kaut ko centīsies, mēs kritizējam. Tas tā, faktiski, notika jau pirmajās Saeimas sēdēs. Neklausieties tos, kas saka, ka Saeimā nav ko darīt. Tās ir pilnīgākās muļķības, es ar savu palīgu nezinu, kā ar to visu tikt galā. Ļoti daudz informācijas ir jāiegūst, jāapstrādā galvā, tas nav tik vienkārši. Ja tu vienkārši ej uz Saeimu tikai pacelt roku, par ko balso, paceļu roku, tad ir skaidrs, ka aizej trīs reizes nedēļā uz darbiņu un viss. Ja tu patiešām gribi kaut ko mainīt, un lietot to visu, tad tas ir ļoti liels darbs. Ceturtdienas sēdē bija jautājumi par jaunu ministru palīgu vietu izveidošanu un par jaunas ministrijas veidošanu, un balsoja par steidzamu atbalstu iedzīvotājiem energocenu krīzes pārvarēšanai, tas bija zemnieku priekšlikums. To pēdējo uzreiz pozīcija vienkārši noraidīja, viņiem dažas balsis ir vairāk, jo viņi vienkārši ir vairāk un noraida. Mēs neko nevaram izdarīt, kāds atbalsts. Kad runa ir par ministru vietām, viņi nobalso par, kad runa ir par jaunu ministriju, viņi nobalso par, būs vēl viens lasījums, bet kas notika. Ir debates, un tajās vairākas stundas no vietas nāk tribīnē opozīcijas pārstāvji: zaļie un zemnieki, pat progresīvajiem nepatīk, ka viņi īsti netiek ņemti vērā jaunās ministrijas izveidē, arī viņi ir pret, “Latvija pirmā vietā” iet. Es uzstājos ar savu pirmo parlamenta runu, mēs visi uzstājamies un kritizējām, un pierādījām, ka nav pareizi. Zini, kā tas beidzās viss? Kariņš iznāca priekšā un saka: “Nu ko jūs gribat?” viņš saka: “Tie, kas ir opozīcijā, jūs gribat risinājumu, mums ir risinājums ar jauniem ministra biedriem, jūs atkal negribat, atļaujiet dažus ministra biedrus paņemt, uz manu personīgo atbildību, ja viņi nebūs labi, es viņus atlaidīšu.” Iedomājies, kādu brēku mēs sacēlām? Arī Saimes prezidijā aizmugurē sēž sieviete, viņa tādā ziņā ir laba, viņa ir Saeimas juridiskā biroja vadītāja. Viņa arī bija pret, kad Gobzemu izslēdza no sēdēm. Tas ir kaut kas neiedomājams, ka deputātam var atņemt mandātu. Juridiskajā birojā konsultācijā bija tāds seminārs es klausos, nu ko tad mēs varam, juridiski, iesniegt tādu priekšlikumu, izveidot parlamentāro komisiju, kad tu visā iedziļinies, tad tu neko nevari. Tas viss iet caur Saeimas vairākumu. Nobalsojat un viss, tu esi strādājis, juristiem algas maksājis, taisījis baigos projektus, opozīcijā nav nekādas juridiskas varas. Tas pirmais iespaids – opozīcija nav nekas, bet mēs neesam parasta opozīcija, es arī neesmu parasta opozīcija, “Latvija pirmajā vietā” ir ideju cilvēki, kuri nekad neklusē, kuri zina, par ko viņi cīnās, katrs savā veidā, katrs savā vietā. Kariņš nospēlēja arī spēlīti, kā aktieris, tas tomēr parādīja avīzēs, izskanēja viss delfos. Iedomājies, kā veidojas sabiedrības viedoklis par to pozīciju, ko paši ir ievēlējuši. Kā veidojas caur šo aso opozīciju, kad kritizē pozīciju, ja viņa tiešām ir aktīva, ir vēl soctīkli, ir tiešais kontakts, mums ir ļoti spēcīgs instruments, mums nav juridiskas tiesības: mēģināsim izbīdīt kādus savus projektiņus, mēs jūs atbalstīsim kaut kādā projektiņā, kas nav vajadzīgs viņiem, vairums ir viņiem, viņi visu var izdarīt, ko grib. Bet mēs jūs atbalstīsim kādā mazā projektiņā, kas nav nekas. Ir pašā pamatā jāmaina visa valsts, nodokļi jāatlaiž, PVN jāsamazina, cilvēkiem ir jāstrādā, uzņēmējiem jābūt brīviem, atbalstam ir jābūt, bērniem ir jādzimst, pašā pamatā viss ir jāmaina. Stipras opozīcijas spēks ir spēcīgās personībās, idejiskos cilvēkos, kas spēs noskaņot. 75 deputāti no 100 ir jauni, kas nav bijuši politikā. Tu zini, kā viņi balso, frakcija nolemj, viņi nobalso. Cik ilgi viņi izturēs, cik ilgi viņi klausīsies, cik tas amorāli, cik tas slikti. Ģimenes cilvēki nāk un teiks, par ko tu balsoji, tu dzirdēji, ko teica Jencītis un ko saka Šlesers, tas ir amorāli, cik ilgi jūs piebalsosiet visiem pīlēniem un kariņiem, cik ilgi jūs to darīsiet, vai tiešām es eju pret savu sirdsapziņu, un viņu vidū var notikt šķelšanās. Pat viņi var sākt atbalstīt. Mums ir liels spēks pateicoties, ka esam opozīcijā, man patīk būt opozīcijā. Ir par ko cīnīties vismaz.
Viņš tumsu darīja Sev par apsegu – es apsedzos ar opozīciju, ar to stāvokli. Esmu gandarīts, ka esmu opozīcijā, man tas patīk, man patīk šis process, šie četri gadi, varbūt pēc gada vai diviem mēs nomainīsim šo valdību. Ir daudz darba ko darīt. Mana pirmā parlamentārā runa. Cilvēki man raksta: “Sveiks, tas Kungs ir tik tuvu pienācis mūsu deputātiem, man prieks par tevi, ka droši runā Tā Kunga vārdu. Slava Dievam. Mēs par jums lūdzam. Lai visa velna nocietinājumi sabrūk. Tas ir ļoti spēcīgi, ka tu notiekošo laid caur Dieva vārdu, lietojot rakstvietas, kaut ko tādu pirmo reizi redzu. Ja viņi negāja pie Dieva, tad Dievs aizgāja pie viņiem. Visa Latvija var būt iegūta priekš Kristus, tādā stilā darbojoties. Slava Dievam.” Bet kā bija patiesībā? Parlamentārā runa nav tas pats, kas draudzē sludināt, ar sagatavotām rakstvietām, ar sagatavotām runām, tur ir stingri jāpieturas pie reglamenta. Tev jārunā tikai par konkrētu likumu, ja tu sāc ar kaut kādām ilustrācijām, tad tas ir skaidri jāsaprot, aizmugurē sēž Edvards Smiltēns, viņš ir prezidija priekšsēdētājs, Saeimas vadītājs, kas nosaka reglamenta kārtību, un viņam ir tāds āmurītis kā tiesnesim, un ja kāds runā ne pa tēmu, viņš tad pārtrauc un paskaidro, kāpēc, tas notiek bieži. Un es sāku savu pirmo runu kā draudzē, ar rakstvietu un sāku runāt par kristīgām vērtībām, ka tām ir jābūt. Un es ar mugurpusi jutu, ka jāpāriet pie tēmas, tajā brīdī, kad citēju rakstvietu, skatos, tās sejas zālē skatās uz mani, cits pārsteigs, cits dusmīgs, un es ar pakausi jūtu, ka tur, prezidijā, nav labi, un kad sāku runāt par tēmu, uzreiz āmurīti nolika. Es sāku stāstīt anekdoti par beduīnu, anekdote bija ļoti vienkārša –kāds Beduīns tuksnesī atrada naftu, un šajā vietā radās valsts Katara, kas kļuva par bagātāko valsti pasaulē ar bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnu un tā tālāk. Mums ir viss, mums ir meži, domājoši cilvēki, labs ģeogrāfiskais novietojums, atliek atrast tikai beduīnu. Es pēc tam gribēju paskaidrot šo domu, bet tā kā kristīgās vērtības nav skanējušas, Dieva vārds vispār nav skanējis no kanceles, es nezinu, es neesmu dzirdējis, varbūt ka nav skanējis pēdējos 100 gadus, bet viņi nespēj savilkt paralēles, kāds sakars vērtībām ar šo likumu. Bet vērtībām ar šo likumu ir vistiešākais sakars. Āmuriņš mani pārtrauca. Es savu pirmo parlamentāro runu vērtēju labi, bet tikai tāpēc, ka es ieģērbos tumsā. Tikai tāpēc, ka es lietoju to negatīvu, kas arī bija labāk izdarāms, es to lietoju, lai iegūtu papildus enerģiju, lai izdarītu secinājumus un izdarīt vēl labāk. Šī nebija mana labākā runa, bet bija kruta. Rezultātā ir tā, kā ir, bet var labāk. Es biju uzaicināts uz televīziju, es divas reizes noskatījos šo raidījumu. Es neatceros, kad savus sprediķus pēdējo reizi skatījos, es zinu cilvēkus, kuri vispār neskatās ne savus, ne tādus, kur viņš pats ir uzstājies, viņš ir paniskās bailēs par to, kā viņš ir uzstājies, viņš domā, ka tur ir tāds sviests, ka neskatīsies, tāpēc arī būs sviests, ja neskatīsies. Ir jāsaņemas un savs sviests jānoskatās. Ja tu no malas neredzēsi, kā tu izskaties, tu nevarēsi izlabot, uzlabot. Jebkura normāla kompānija sūta tev dažādus testus “Novērtē mūsu darbu!” Kāpēc man ir jānovērtē? Viņi grib uzlabot savus pakalpojumus, firmas grib vairāk naudas pelnīt, tās organizācijas, kam neinteresē cilvēku viedoklis, kādus uzlabojumus viņi varētu veikt, šīs firmas atpaliks. Sprediķus es zinu, ka es labi sludinu, un kopumā man nav ko skatīties, atnāk un bliež no kanceles. Man tas ir asinīs, sagatavot sprediķi. Bet šeit ir jāgatavo īsāki formāti, kodolīgi, precīzi, ar pamatojumu un argumentiem, ar precīziem skaitļiem, jāpamato, kāpēc šajā likumā vajadzīgi tādi grozījumi, tur vērtības var pieminēt, bet tev jābūt visam skaidram, kā tas iekļaujas šajā likumā, nevis sākt ar vērtībām, sākt ar sprediķi tā kā draudzē, tas tur neiet cauri. Es neesmu Ainārs Šlesers, kas pasaka: neapturiet mani, nepārtrauciet mani, un viņu arī nepārtrauc. Tagad es zinu, ka man jāsāk tāpat, tikai man ir jāsagatavo pirms tam savu viedokli, savu ilustrāciju. Savus sprediķus es neanalizēju, reti kad paskatos. Lūk, savu parlamentāru runu, uzstāšanos televīzijā es noskatos un analizēju, kādu laiku man tas būs nepieciešams. Kāpēc? Lai ieģērbtos tajā tumsā, lai sasildītos, lai tumsu izmantotu jauniem panākumiem, es gribu tā runāt, tā argumentēt, lai pārliecinātu deputātus, es strādāšu pie tā, lai pārliecinātu katru vienu skatītāju, izgriezt dažādus izgriezumus šīm runām, lai aiziet tautās caur tīkliem, caur televīziju, aiziet caur masu medijiem, un veidojas sabiedriskā doma, kura ir tāda, kādu mēs vēlamies, saskaņā ar kristīgām vērtībām, lai Dievs varētu svētīt mūsu tautu. Ir jauns izaicinājums, būt draudzē nav nekāds izaicinājums, tas nekas nav, sēdi draudzē, automātā gatavo savus sprediķus, es nesaku, ka tas ir viss viegli, bet tas nav vairs izaicinājums, tā jau ir ikdiena. Lūk, dievišķs princips, ka Viņš tumsu darīs par apsegu. Tumsu var darīt par sabiedroto, visas negācijas var lietot kā papildus stimulu un iegūt jaunu enerģiju, lai turpināto iesākto.
Tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. (Psalms 145:16)
Tu paēdini visus, kas dzīvo ar labu prātu, ar pozitīvu prātu, ar to, kas izšķir, kas labs, kas ļauns, ar tādu, kas prot lietot grūtības, problēmas, šķēršļus, prot lietot tumsu, lai pārvērstu to gaismas enerģijā.
[..] nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? (1. Korintiešiem vēstule 15:54-55)
Kad Jēzus gāja pie krusta, tā bija tumsas stunda, tā bija visdziļākā tumsas stunda priekš Jēzus Kristus. Bet šī nāve, šis elles dzelonis tika aprīts uzvarā, Kristus augšāmcēlās. Kristus nevarētu augšāmcelties, ja Viņš nebūtu miris, tur visa sāls, tieši nāvē, tur Viņš uzņēmās pasaules vājības, grēkus, slimības. Tieši tur Viņš atvēra durvis, Viņš nogāja pazemē un sludināja gariem cietumā, arī tie, kas pirms Kristus miruši, arī tie ieguva tiesības ierasties debesu valstībā. Atvērtas debesis. Debesis ir atvērtas pār Latviju. Protams, tas ir skaļi teikts, bet mēs redzam, ka tas ir iespējams, ka mums ir instrumenti un ka mums ir šī iespēja, ja vien mēs spēsim izmantot visas šīs grūtības savā labā. Un mēs to spēsim! Nāve aprīta uzvarā!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Viņš tumsu dara par apsegu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
