Cilvēki, kas aizrāvušies ar ezotēriku, meditācijām un citām garīgajām lietām,
bieži vien neapzinās, ka tikai Dievs var piepildīt to tukšumu, ko viņi cenšas aizpildīt ar šīm lietām. Arī Agnese bija aizrāvusies ar ezotēriku, un ar laiku jutās pilnīgi iztukšota un nelaimīga, līdz viņa ieaicināja savā sirdī Jēzu Kristu.

Agnese, pastāsti, vai tu agrāk ticēji Dievam?

Bērnībā vecmāmiņa mācīja skaitīt tēvreizi, bet neko vairāk par Dievu, cik atceros, viņa man nestāstīja, tāpēc nekāds labais priekšstats par kristietību man nebija. Bībeli es nelasīju un laiks lūgšanām man arī nebija, tikai tagad apzinos, ka ar tēvreizes skaitīšanu vien dzīvi izmainīt nav iespējams. Mana bērnība bija diezgan skarba, tēvs ļoti daudz lietoja alkoholu un, kad man bija 15 gadi, viņš nomira. Skolā mani visu laiku apcēla, biju ”pelēkā pele” – ļoti noslēgusies sevī un nejutos laimīga. Dzīves gaitā man bija izveidojusies pretestība pret kristietību, neredzēju, ka tas man kaut ko dotu, un es biju apvainojusies uz Dievu par šķietamo netaisnību manā dzīvē.

Kā tu nonāci līdz ezotērikai?

Sākot studēt augstskolā, nejauši uzgāju rakstu par to, kā ar domām var mainīt dzīvi, sāku aktīvi interesēties par pozitīvo domāšanu, domu spēku un vizualizācijām. Lasīju grāmatas par to, kā mainīt dzīvi un likās, ka tas viss strādā. Velns vienkārši mani mēģināja aptīt ap pirkstu, lai ievilktu dziļāk šajā garīgajā pasaulē. Bija sajūta, ka viss radikāli mainās, vairs nejutos kā ”pelēkā pele”, nebiju noslēgta sevī un biju ieguvusi augstskolā daudz draugus. Pagāja daži gadi, un pamazām viss tas, kas man šķietami bija devis daudz ko labu, sāka iegūt negatīvas nokrāsas, bet tā kā sākumā man pozitīvā domāšana bija strādājusi, par spīti mana dzīvē esošajai lejupslīdei, turpināju izzināt arvien dziļākas ezotēriskās zināšanas, izmēģināju daudz ko. Savas dzīves laikā biju pie neskaitāmiem dziedniekiem. Es izjutu pilnīgu iekšējo tukšumu, nejutos vairs laimīga un mani palēnām sāka pārņemt depresīvas domas. Sāku kļūt atkarīga no meditēšanas. Centos tukšumu aizpildīt, arvien vairāk meklējot piepildījumu meditējot. Bet tas man prieku nedeva, kļuvu tikai atkarīga no tā visa. Es vairs nebiju spējīga normāli dzīvot bez meditācijas. Centos tādējādi izdziedēt dzīves laikā gūtos iekšējos ievainojumus, pētīju psiholoģiju, savu zemapziņu. Ar ezotēriku biju saistīta aptuveni 12 gadus. Pa šo laiku kļuvu ļoti depresīva. Kļuvu par veģetārieti, kas ilga trīs gadus, pēc tam par vegānu septiņu gadu garumā, līdz ar ko mani sāka piemeklēt visādas veselības problēmas. Jutos ļoti vientuļa, mani bija pārņēmušas skumjas un nedrošības sajūta par savu nākotni, nekas vairs neinteresēja, bija brīži, kad domāju, ka varētu sev padarīt galu.

Kā tu tiki ārā no šī visa?

Pagrieziena punkts bija, kad nejauši dzirdēju kāda mācītāja runu. Toreiz mani ļoti uzrunāja tas, ko viņš sludina. Kopš tās reizes es vairāk sāku pievērst uzmanību, kad ieraudzīju kādu rakstu par kristietību. Tad kādu dienu redzēju video, kur kāds puisis stāsta līdzīgu stāstu manam, un kā Dievs viņu izmainīja, atbrīvoja no ezotērikas sekām un tukšuma. Es sāku arvien vairāk un vairāk par to interesēties. Ar laiku, skatoties šos video un lasot rakstus, es sapratu, ka man ir jāpieņem Jēzus Kristus kā mans Glābējs, ko arī izdarīju lūgšanā. Kopš tās dienas neizjutu vairs tukšumu, es jutos piepildīta un laimīga. Izjutu spēcīgu Dieva mīlestību. Dievs mūs radīja ar vietu sirdī, kuru tikai Viņš spēj piepildīt. Visu dzīvi kaut ko izmisīgi meklēju, kas, kā izrādās, bija Dievs.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Šajās dienās sapratu, ka man ir vajadzīga sava draudze. Biju aizgājusi uz kādu katoļu dievkalpojumu, bet sapratu, ka tas nav man. Pagāja nedaudz vairāk kā mēnesis, kopš pieņēmu Jēzu, un, apmeklējot kādu pasākumu, kas nav saistīts ar ticību vai reliģiju, mani uzrunāja divi puiši, viņi bija no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņi stāstīja, kā Dievs izmainīja viņu dzīves un uzaicināja arī mani apmeklēt šo draudzi. Tieši šajās dienās biju redzējusi video no ārzemēm, ka ir šāda veida draudzes, par ko stāstīja šie puiši, un pie sevis nodomāju, ka gribētu kaut ko tādu Latvijā. Un Dievs to visu man izkārtoja. Es par to īsti nebiju lūgusi, bet Dievs zina, kas mums ir vajadzīgs. Man ļoti iepatikās šī draudze. Patika gan mūzika, gan tas, kā mācītājs sludina, un es sāku apmeklēt to regulāri. Šobrīd man ir attiecības ar Dievu, es lasu Bībeli un man ir laiks lūgšanām.
Dievs mani ir dziedinājis no tukšuma sajūtas, man vairs nav depresīvas domas, nav vairs baiļu no cilvēkiem, ir atgriezusies interese par notiekošo visapkārt man. Vairs nejūtos vientuļa, jo ir apkārt jauki cilvēki, kas mani pozitīvi ietekmē un ceļ manu personību. Visas skumjas arī ir prom. Atkal redzu jēgu dzīvei un ir dzīvesprieks. Dievs izmainīja arī manu pārliecību par vegānismu, sapratu, ka ēdīšu atkal visu, kas man garšo, un šie septiņi gadi kā vegānam nu ir aiz muguras. Grūti saprast, kā neticīgs cilvēks spēj uzturēt mieru šajā grūtajā laikā. Pati esmu ar Dievu kopš pagājušā gada rudens un zinu, ka, pirms es ieaicināju Jēzu savā sirdī, man bija nedrošības sajūta par savu nākotni, bet šobrīd ar Dievu man ir pilnīgs miers un drošības sajūta par savu veselību un nākotni, neskatoties uz apkārt notiekošo.

Ko tu iesaki citiem?

Iesaku citiem neņemt vērā sabojāto priekšstatu par Dievu, bet noticēt, ka Dievs iedod vislielāko brīvību. Citi domā, ka Dievs ierobežo, jo nevaram darīt kaut kādas lietas, bet tas tā nav, jo ierobežo atkarības, tās saslēdz važās. Dievs atbrīvo!

Agneses Švarces liecību pierakstīja Edgars Paeglis