Pirms astoņiem gadiem Vitālijs nonāca neapskaužamā situācijā, 
viņš bija uz nāves robežas – svešā valstī, bez naudas, bez dzīvesvietas, viens pats un pamests. Viņam nebija neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Izmisumā Vitālijs sauca uz Dievu, un Viņš tiešām palīdzēja. Sīkāk par savu dzīvi stāsta Vitālijs:
„Es laimīgs braucu uz Itāliju ar mērķi nopelnīt naudu savām kāzām. Mana līgava bija aizbraukusi uz turieni jau ātrāk, kur viņa dzīvoja pie savas mammas. Man ierodoties Itālijā, abi apmetāmies uz dzīvi viesnīcā. Otrajā dienā pēc manas ierašanās, draudzene aizgāja uz veikalu un neatgriezās. Es nesapratu, kas notiek, jo viņa nebija devusi ne vismazāko mājienu, ka kaut kas nav kārtībā. Biju pilnīgā neizpratnē par viņas rīcību, jo es viņu mīlēju un biju pārliecināts, ka arī viņa mani mīl. Man nekas cits neatlika kā prasīt palīdzību draudzenes vecākiem un dzīvot pie viņiem. Es sāku meklēt darbu, bet šie meklējumi palika bez rezultāta. Pēc nedēļas draudzenes vecāki palūdza man atstāt viņu māju, neskatoties uz to, ka man nebija kur iet. Biju nokļuvis vārdiem neaprakstāmā situācijā. Es klīdu pa ielām. Man nebija naudas. Nācās pārdot savu telefonu, lai par iegūto naudu nopirktu ēdienu. Iesākumā naktīs es gulēju uz dažādu māju trepēm. Vēlāk sāku dzīvot stacijā. Man nebija nekādas iespējas paēst, dzīvoju tikai uz ūdens. Bija reizes, kad no bada zaudēju samaņu. Man vairs nebija nekādas cerības, nekādu ilūziju par savu nākotni. Dzīvojot stacijā un vērojot vilcienus, kas brauca garām, mani pārņēma vēlme mesties zem vilciena riteņiem un izbeigt šo murgu, kur biju nokļuvis. Šajā izmisumā kliedzu uz Dievu pēc palīdzības: „Dievs, ja Tu esi, tad palīdzi man tikt atpakaļ uz Latviju. Es Tev kalpošu.”
Dievs uzreiz atbildēja uz manu lūgšanu. Cilvēki sāka ievērot mani un vairs nebija tik vienaldzīgi kā pirms tam. Viņus interesēja, kāpēc es te esmu un ko šeit daru. Garāmgājēji sāka man nest ēdienu un dot naudu. Pēc laika iepazinos ar kādu arhitektu un sarunas laikā pastāstīju viņam savu dzīves stāstu. Šis arhitekts pieņēma mani darbā celtniecībā, dodot iespēju nopelnīt nelielu naudiņu. Bija brīdis, kad izlēmu aizbraukt pie draudzenes vecākiem, paņemt tur atlikušās mantas. Man par pārsteigumu durvis atvēra mana bijusī līgava, sapratu, ka es ļoti gribu ar viņu izrunāties. Draudzene ieraugot mani, metās bēgt un ieslēdzās savā istabā. Dusmās sekoju viņai un nevienam neļāvu sevi apturēt, nedz viņas mātei, nedz meitenes jaunajam draugam. Es salauzu durvis un ar varu aizvilku bijušo draudzeni no mājas uz tuvējo pļavu, lai aprunātos. Viņas tuvinieki pa to laiku bija izsaukuši policiju, kas mani arestēja un aizveda uz iecirkni. Pēc dažām stundām tiku atbrīvots, jo draudzene neliecināja pret mani. Policija brīdināja, ka man jāaizbrauc no Itālijas ne ilgāk kā pēc 5 dienām, citādi man draud cietumsods. Es atkal biju nonācis šausminošā situācijā un no visas sirds lūdzu palīdzību Dievam: „Dievs, palīdzi man aizbraukt atpakaļ uz Latviju un es Tev kalpošu”. Arī šoreiz mana lūgšana tika atbildēta. Nākamajā dienā pie manis atnāca draudzenes mamma un iedeva man naudu lidmašīnas biļetei. Nekavējoties devos projām no šīs valsts, lai atgrieztos Latvijā. Tiklīdz nokļuvu atpakaļ dzimtenē, devos uz baznīcu, lai vairāk iepazītu Dievu un atdotu savu dzīvi Viņam.”
Tagad Vitālijs ir slavēšanas grupas bundzinieks draudzē „Kristus Pasaulei”. Dievs ir sakārtojis viņa dzīvi un viņam nekā netrūkst. Vitālijs pats saka: „Es tagad pazīstu Dievu. Katru dienu lūdzu un lasu Bībeli. Man ir ģimene, labs darbs un es kalpoju Viņam. Man ir ļoti laba draudze, vislabākais mācītājs, vislabākā sieva, vislabākā dzīve un vislabākā vīzija. Es stāstu cilvēkiem par Dievu un gribu, lai ikviens zinātu, ka Dievs ir dzīvs un ka Viņš ir tik labs!”
Vitālija liecību pierakstīja Inga Lapsa.
