„Vēlos dalīties ar ikvienu savā liecībā par to, kā Dievs man ir dāvājis brīvību. 
Varbūt kādam ir bijis līdzīgi un manis teiktais noderēs, lai saņemtu savu atbrīvošanu un sirds dziedināšanu. Nedaudz pastāstīšu par savas dzīves pašiem pirmsākumiem. Mana māte vēlējās izdarīt abortu, taču bija jau par vēlu – ārsti viņai paziņoja, ka nāksies tomēr dzemdēt. Es piedzimu, lai arī māte mani nevēlējās. Tā kā biju priekšlaicīgi dzimis bērns, kas nāca pasaulē jau sestajā grūtniecības mēnesī, man bija problēmas ar sirdi. Nespēju pats uzturēt dzīvībai nepieciešamās funkcijas, tādēļ mani ievietoja uz diviem mēnešiem inkubatorā. Visu dzīvi ikreiz, kad sastapos ar kādu spēcīgu pārdzīvojumu, man sāpēja sirds,” savu liecību iesāk Vitālijs.
„Divpadsmit gadu vecumā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu glābēju. Sāku apmeklēt baznīcu. Četrpadsmit gadu vecumā es nolēmu piepildīt savu sapni – mācīties spēlēt bungas. Iepazinos ar mūziķiem, sāku ar viņiem kopā pavadīt laiku. Tajā brīdī manā dzīvē notika kas tāds, kas mani ļoti sāpināja – mūsu ģimeni pameta mans tētis. Tas bija smags laiks manā dzīvē, jo iepriekš biju redzējis, kā tētis lieto alkoholu un sit manu mammu. Joprojām atceros tos skatus, kad raudāju mammas un tēta strīdu laikā. Dziļi sirdī es sāku meklēt personu, kam varētu uzticēties kā tēvam. Šajā laikā satuvinājos ar kādu no mūziķiem, kam sāku uzticēties, iedraudzēties, saskatīt viņā tēvu. Dzīvot mājās man kļuva pārāk grūti, tāpēc pārcēlos pie šī jauniegūtā drauga. Izrādījās, ka viņš nebija tik labs cilvēks, kā biju iedomājies. Diemžēl viņš, kaut arī ticīgs cilvēks, bija tas, kurš iemācīja man dzert, pīpēt un skatīties pornogrāfiju. Kādu dienu viņš mani piedzirdīja tā, ka es vairs nespēju sevi kontrolēt. Tad šis cilvēks izdarīja man ko sliktu.
„Pēc šī notikuma manī ienāca dusmas un nepiedošana pret šo personu, kuru biju uztvēris kā tēvu. Manā sirdī bija dziļas sāpes. Es vairs nespēju nevienam piedot un nepratu mīlēt. Es biju meklējis tēvu un atvēris šim cilvēkam savu sirdi, taču tiku nodots. Man bija grūti pārtraukt attiecības ar viņu, jo viņš bija sācis mani kontrolēt. Pēc laika es nonācu citā draudzē un iemīlēju kādu meiteni. Taču šis vīrietis vēlējās turpināt mani kontrolēt un centās atgriezt mani atpakaļ. Sekoja dramatiska šķiršanās ar šo meiteni, kuru biju iemīlējis. Pēc šī gadījuma mana sirds bija pilnīgi tukša. Man bija grūti atgriezties baznīcā, taču, tā kā es meklēju Dievu, nolēmu tomēr apmeklēt draudzi. Es kliedzu uz Dievu – kur Tu esi?” Manā sirdī joprojām dega ilgas pēc tēva mīlestības.
„Pirms diviem gadiem es nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”, lai kalpotu ar bungu spēlēšanu. Šajā draudzē uzzināju par to, ka svarīgākais ir iegūt attiecības ar Dievu. Sāku regulāri lūgt un lasīt Bībeli. Pēc laika iepazinos ar savu tagadējo sievu un nodibināju ģimeni. Taču manī joprojām bija kāda problēma. Es nespēju līdz galam uzticēties, jo jau no pašas bērnības biju pievilts un nodots. Joprojām nespēju pieņemt mīlestību. Lai arī biju precējies, jutos vientuļš. Es jautāju Dievam – kāpēc es atkal tā jūtos? Kāpēc ar mani tā notiek? Dievs man atbildēja un mudināja doties uz inkaunteru.”
Tagad Dievs mani ir dziedinājis. Inkaunterā es piedzīvoju patiesu Dieva Tēva mīlestību un ielaidu to savā sirdī. Dievs man sniedza to mīlestību, ko nebiju saņēmis no sava miesīgā tēva. Mana sirds ir pilnībā izmainīta un dziedināta. Es vairs nejūtos vientuļš, jo mana sirds ir pilna ar Dieva mīlestību. Es spēju pilnībā uzticēties savam garīgajam tēvam mācītājam Mārcim un mājas grupas vadītājam Arvim. Spēju uzticēties savai sievai. Tāpēc aicinu ikvienu, kam vajadzīga dziedināšana un atbrīvošana no kādām dziļām bērnības traumām un sāpēm doties uz draudzes „Kristus Pasaulei” rīkoto inkaunteru,” tā ar smaidu sejā savu liecību noslēdz Vitālijs.
Vitālija liecību pierakstīja Laura Zeniņa
